Theology Feed

Mūsdienu princips “ticēt sev” un gribas verdzība

2024. gada decembrī Gata Kokina raksts ir publicēts teoloģiska, sociālreliģiska un kultūrvēsturiska izdevuma "Credimus. Lutera Akadēmijas raksti" 2. sējumā, 165.-188.lpp.


A N O T Ā C I J A

Raksta “Mūsdienu princips “ticēt sev” un gribas verdzība” mērķis ir likt apšaubīt “ticības sev” ilūziju un atklāt patiesu biblisku ticību, balstoties uz Dr. Mārtiņa Lutera darba “Par gribas verdzību” argumentiem. “Ticība sev” kā mūsdienu dzīvesveida princips daudzos cilvēkos maldīgi ir radījis cerību labākai dzīvei un pestīšanas nevajadzībai. Pētījuma objekts ir cilvēka brīvā griba kā iespējams rīks pestīšanas un labākas dzīves sasniegšanai. Autors izskaidro Lutera argumentus, izmantojot grafisku teoloģisku interpretāciju, kuru iespējams lietot diskusijās ar “ticības sev” adeptiem un apoloģētiem. Autors secina, kāda veida sludināšana un kristīgā vēsts mums vajadzīga šodien, – tā ir “Lutera tipa” Dieva vārda viennozīmīgi tiešā saņemšana grēka paverdzinātajiem, kur Kristus dod dievišķu piedošanu, skaidrību un pārliecību.

Atslēgvārdi: brīva griba, Luters, Erasms, grafiska teoloģiska interpretācija, diskusijas.


Ievads

Apgaismības laikmeta paradigma, ka reliģiskās dogmas nav vienīgais patiesības avots, bet saprāts ir noteicošais, lai izprastu pasauli ap sevi, šodien ir kļuvusi vēl vairāk antropocentriska un jau izteikti egocentriska. Paradoksāli, bet pēc ilgstoša racionālisma perioda šodien “influenceru pasaulē” esam atgriezušies pie ticības. Diemžēl – pie “ticības sev”.

Lai arī “ticības sev” apoloģēti modernajā komunikācijā sevi neapgrūtina ar detalizētu analīzi un filozofiski pamatotiem spriedumiem, tomēr naratīvs visiem ir līdzīgs – atliek tikai noticēt sev, ka vari veikt labus, jēgpilnus darbus, un tā arī notiks. Ja nolemsi tā rīkoties, tad dzīve izdosies – tā būs materiāli veiksmīga, sabiedrībai noderīga, komforta, gandarījuma un prieka pilna. Plaukst padomi pašattīstības un pašizaugsmes nodrošināšanai. Arī miesas nelaimēs tiek vainoti paša organisma izdalīti toksīni, tāpēc daudzi tiek aicināti veikt “gara un miesas detoksikāciju”. Plaukst retrīti un meditāciju centri, lai laikabiedri varētu veiksmīgi “atrast sevi” un “noticēt sev”.

Ja tas darbotos labi, tad arī Kristus pestīšana ticībā Dievam vairs nebūtu vajadzīga. Sv. Rakstu patiesības un sirdsprāta atgriešanās vietā nāktu “sava griba”, kurai Dieva žēlastība nu būtu lieka, jo bauslība būtu viegli piepildāma.

Tas atgādina diskusiju par cilvēka gribas brīvību, kuru teju pirms 500 gadiem risināja 16. gadsimta domas dižgari – katoļu Baznīcas teologs Roterdamas Erasms (Erasmus Roterodamus, 1466–1536) un kristīgās Baznīcas reformators un Bībeles profesors Mārtiņš Luters (Martin Luther, 1483–1546). Arī tolaik Erasms bija aizgrābts ar cilvēka “brīvās gribas” dotajām iespējām, lai arī atzina “brīvās gribas” ierobežojumus, ko noteica Dieva providence. Luters, pamatojot savus spriedumus Svētajos Rakstos, kam būtu jābūt vienīgajai kristiešu autoritātei, Erasma argumentus atspēkoja.

Luters savā darbā vērsās arī pret tolaik valdošo skepticismu: “Bet Svētais Gars nav skeptiķis – Viņš mūsu sirdīs nav rakstījis šaubu pilnus uzskatus vai apgalvojumus, bet stingrus apgalvojumus, kuri ir stingrāki un noteiktāki par pašu dzīvību un visu cilvēka pieredzi” (Luters 2016: 9), norādot, ka Sv. Raksti, izklāstot ticības jautājumus un lielos Evaņģēlija noslēpumus, nav neskaidri.

Arī šodien Lutera argumenti ir izmantojami diskusijā ar garīgi kaitīgo “ticēt sev” ideju, lai mūsu skeptiskie laikabiedri apjaustu, ka cilvēks nav pats sevis glābējs.

 

“Ticības sev” piemēri Latvijas populārajā informatīvajā telpā

2021. gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku repertuāra dziesmai “Tici sev” (mūzikas autors Uldis Marhilevičs (1957) un vārdu autors – Guntars Račs (1965)), šķiet, visi skolēni bija jāiedvesmo – “tici sev un neapstājies – sirdī cerību dedz” (Marhilēvičs, Račs 2020), taču tā nav noticis – Latvijas skolēnu zināšanas arvien ir vienas no sliktākajām Eiropā. Zīmīgi, ka 2021./2022. mācību gada matemātikas eksāmena rezultāti 67 Latvijas skolās bija sliktāki nekā Daugavgrīvas cietumā (VISC 2022).

Līdzīgi ir citās sfērās – sākotnēji dabiskais uzskats, ka atliek tikai sagribēt, šķiet iedvesmojošs, bet nav īstenojams – grēka sagrautais cilvēks nespēj izpildīt nedz Dieva baušļus, nedz savas labās apņemšanās. Tāpēc “ticība sev” ir maldīgs salmiņš, kas mūsdienās ir populārs, lai mēģinātu pieķerties tam un neietu bojā pasaulīguma ideju, vērtību un iespaidu jūrā.

Piemēram, internetā tiek piedāvātas 25 pamācības, kā “stiprināt ticību sev”, to pielīdzinot pestījošai ticībai Dievam:

Ticība sev spēj radīt tādus pašus brīnumus kā ticība Dievam [..], kad tu pats atzīsti savas individualitātes lieliskumu, citiem nekas cits neatliek, kā piekrist, [..] neticība sev ir visbiežākais mūsu neveiksmju iemesls, [..] ja eksistē tāda ticība, kas spēj pārvietot kalnus, tad tā ir ticība sev. (Hitnet 2016)

Pārtikas blogere uzrakstījusi grāmatu, jo uzsākusi ticēt sev:

Sajūta, ka dzīvo ar skatu iekšup, ir tas, ko mēs saucam par ticību sev. Priekš manis iekšējā pasaule ir tikpat liela kā ārējā. Ja es to varu sajust, kāpēc man tam neticēt? Galu galā – tas, ko redzam ārpus sevis, ir kāda cilvēka radīts iekšēji, domās, piemēram, māja, kurā dzīvojam. It viss sākumā ir ideja, doma un tad tiek materializēts. (Krēsliņa 2021)

Latvijā pazīstama fitnesa trenere uzskata, ka spēka rādītāju palielinājumu vīriešu kontrolgrupai deva nevis placebo dopings, bet “ticība sev un jebkādu iekšējo robežu izslēgšana paveica brīnumus”. (Rijniece 2019)

Bieži “ticība sev” iet kopā ar ezotēriskām ietekmēm un pagāniskām reliģijām.

Tā portāls “Delfi” regulāri sniedz pamācības, kā “atgūt ticību sev”. “Ticība sev – tas ir tas, uz kā pamata tiek būvēta visa mūsu dzīve. [..] tajā brīdī, kad iemācīsimies uzticēties sev un savai iekšējai sirdsbalsij, veidosies harmoniskas attiecības ar sevi un apkārtējo pasauli”, saka autore (Devi 2019), kā ticības atgūšanas rīkus piedāvājot jogu un meditāciju.

Reiki speciāliste pat esot atradusi “ticības sev” formulu: “Ticība sev = sevis mīlēšana = enerģija savu sapņu īstenošanai!” (Bulava 2016)

Atsevišķi ezotēriski autori mēģina “ticību sev” objektivizēt, melīgi ķeroties pie kvantu fizikas alegorijām:

Ticība ir tik spēcīga un tieša, ka citas vibrāciju frekvences, kas ir zemākas vai kādu iemeslu dēļ nav saskanīgas ar to, vienkārši izšķīst, saskaroties ar tās lauku. No kvantu fiziskas viedokļa tā nepārņem zemās vibrācijas, neiznīcina tās, taču arī nekādi nerezonē. Ja kvantu laukā nav rezonanses, tad nav arī mijiedarbības, kas nozīmē, ka nav projekciju fiziskajā realitātē.” (Bērziņa bez dat.)

Ezotēriķi pat mēdz pamatot “ticību sev”, sagrozot Evaņģēlijā pieminēto ticību: “Veiksmes pamats ikvienā sfērā ir īpašs ticības veids: TICĪBA SEV – ticība savām spējām. Visu kristiešu svētajā grāmatā Evaņģēlijā ļoti daudz tiek runāts par nepieciešamību ticēt un par ticības pretmetu – šaubām.” (Ļitvaks 2021)

Arī vēdiskie astrologi aicina “ticēt sev”: “Vai tava “ticība sev” bija apšaubīta? Jā! To sauc par satraukumu, pārliecības trūkumu.” Autors uzskata, ka “ticību sev” nevar pazaudēt, bet tā var būt paslēpusies (Šankars 2018).

Pēdējo dienu svēto (mormoņu) sektas prezidents uzskata, ka ticība sev var piepildīt visas iespējas: “Neierobežojiet sevi un neļaujiet citiem pārliecināt sevi, ka jūs esat ierobežoti tajā, ko jūs varat paveikt. Ticiet paši sev un tad dzīvojiet tā, lai piepildītu savas iespējas.” (Monsons 2012)

 

Dr. Mārtiņa Lutera “Par gribas verdzību” noderīgums cīņā pret “ticību sev”

Vairums, sevišķi – ezotēriski noskaņotu “ticības sev” piekritēju, Bībeli atzīst par autoritatīvu tekstu. Tāpēc, lietojot Dr. Lutera Sv. Rakstos balstītos argumentus, no “ticības sev” aplamības izrietošais gribas verdzības stāsts ir labi izstāstāms un pamatojams. Lai arī šī saruna ne visiem nesīs Svētā Gara ticības dzirksti, tomēr tā var aiztaupīt daudz vilšanos, ko cilvēks var piedzīvot, gremdējoties “ticības sev” ilūzijā.

Dr. Mārtiņa Lutera fundamentālais darbs “Par gribas verdzību” ir bijis ne vien uzvarošs akords diskusijā ar Roterdamas Erasma darbu Diatribe, bet arī ciets rieksts lasītājiem un tulkotājiem. Lutera dzīvā valoda un ekspresīvais rakstīšanas stils – ar daudzajiem daudzpunktiem, domuzīmēm un iekavām – ir bijis izaicinājums tulkotāju mēģinājumiem to pārcelt no 16. gadsimta latīņu valodas mūsdienu latviešu vai angļu valodā.

Piemēram, angļu valodā respektablākais ir 19. gadsimta tulkojums, ko veica kalviniski noskaņotais Kembridžas teologs Edvards T. Vons (Edward T. Vaughan, 1776–1829) (Luther 1823). Tas ir ļoti godīgs pret Lutera stilu, taču mūsdienu lasītājam grūti saprotams – pilns ar vietniekvārdiem bez atsaucēm, neskaidriem vārdiem, lauztiem teikumiem, dīvainu sintaksi. To visu jaunajā 2018. gada redakcijā (Luther 2018) Viljams H. Gross (William H. Gross, 1954) ir labojis un lielā mērā vienkāršojis, tomēr grūtības izsekot Lutera loģikai nav zudušas.

Latviešu valodā Lutera darbu no vācu valodas ir tulkojusi Gundega Dumpe, un teoloģiskais redaktors ir mācītājs Aleksandrs Bite (Luters 2016).

Virspusējam lasītājam Lutera darbs var izrādīties izaicinošs. Tā vietā, lai argumentētu dažus galvenos postulātus, Luters ir nolēmis uzskaitīt visus, viņaprāt, Sv. Rakstos atrodamos pierādījumus par gribas verdzību: “Rakstos nav neviena burta vai zīmes, kas nenoraidītu mācību par cilvēka brīvo gribu.” (Luters 2016: 249) To patiešām ir daudz, tie savijas savā starpā un rada netrenētam prātam grūti uztveramu struktūru.

Pirmā un otrā Lutera grāmatas daļa faktiski ir Diatribes ekseģēze, kas “gribas verdzības” argumentu grafiskai analīzei ir mazāk piemērota. Tieši trešajā daļā Luters pievēršas secinājumiem un savas argumentācijas izklāsta pozitīvajam saturam. Tāpēc raksta autors grafiski ilustrējis atsevišķus trešās daļas “Visu paveic Dieva žēlastība, nevis cilvēka brīvā griba” fragmentus, kas varētu palīdzēt loģiskajā skaidrojumā, pierādot “ticības sev” idejas absurdumu, – ja cilvēkam nav brīvas gribas pieņemt lēmumus, tad “ticēt sev” ir aplama doma.

Attēli ir aplūkojami un skatāmi loģiskā kopsakarā un attīstībā. Pirmais attēls parasti ir kļūdaina premisa, par kuru sākas diskusija, bet pēdējais – Lutera sniegtā atbilde. Pa vidu ir skaidrojums, kā no kļūdainās premisas Luters nokļūst pie Rakstos pamatotā skatījuma. Ar bultām ir norādītas loģiskās saistības, bet noraidītās kopsakarības – pārsvītrotas.

 

Dr. Lutera darba trešās daļas fragmentu loģiska interpretācija

Lai pierādītu, ka “visu paveic Dieva žēlastība, nevis cilvēka brīvā griba”, Luters sāk ar apustuļa Pāvila argumentu analīzi.

Interesants ir Lutera skatījums uz Rm 1:16–181 brīvās gribas kontekstā (Luters 2016: 211–213). Luters runā par tā laika “izcilāko ļaužu
pasaulē” – jūdu (kuriem ir likumi – bauslība) un grieķu (kuriem ir gudrība – filozofija) labāko pārstāvju – izredzēm, vadoties pēc savas brīvās
gribas, būt krietniem un piepildīt bauslību (sk. 1.1 attēlu). Tādā gadījumā ticība Evaņģēlijam, kas dod pestīšanu, nebūtu obligāti vajadzīga.

1.1

Tomēr nedaudz tālāk (Rm 3:9) Pāvils pamato, ka visi cilvēki ir grēka varā – tātad nespēj būt labi, paklausīt Dieva gribai. Tas nozīmē, ka tādas “brīvas gribas” nemaz nav – citādi būtu atradies kāds, kas to īstenotu (sk. 1.2 attēlu).

1.2

Luters norāda, ka brīvas gribas neesamība noved jūdus pie bauslības nepildīšanas un apgrēcībā, bet grieķu gudrība Evaņģēlija gaismā ir ģeķība, tāpēc Dieva žēlastība ir nepieciešama visiem (sk. 1.3 attēlu).

1.3

Vienīgais loģiskais secinājums – brīvas gribas vietā cilvēki dzīvo gribas verdzībā. Vienīgi ticība Evaņģēlijam dod pestīšanu, notiek iekšēja sirds apgraizīšana, t. i., atgriešanās (Rm 2:28–29), cilvēki kļūst par “jūdiem garā” un ir spējīgi pildīt bauslību (sk. 1.4 attēlu).

1.4

Zīmīgi, ka ticība Evaņģēlijam ļauj izpildīt bauslību ne tikai izcilajiem (likumu un filozofijas zinātajiem), bet arī necilajiem – “taisnība, kura ir spēkā Dieva priekšā, tiek atklāta nevis izcilākajiem, bet pašiem necilākajiem ļaudīm”, saka Luters (Luters 2016: 212).

Tālāk Luteram izdodas izskaidrot it kā šķietamo pretrunu starp Mozu, kurš nolād visus, kuri nepaliek bauslībā (5Moz 4), un Pāvilu (Rm 3:20)2, kurš nolād tos, kuri dara bauslības darbus (Luters 2016: 222–224) (sk. 2.1 attēlu).

2.1

Luters skaidro, ka tie, kuri dara bauslības darbus, ļoti cenšas veikt “ārēju dievkalpošanu”, ar ko nevar piepildīt bauslību, uz ko aicina Mozus (sk. 2.2 attēlu). “Attiecībā uz Bauslības darbiem nolādēts ir tas, kas darīts bez Gara,” saka Luters (Luters 2016: 223).

2.2

Savukārt tiem, kas ir attaisnoti bez bauslības darbiem – ticībā (Rm 3:28), ir jāpiepilda bauslība, bet garā (Rm 3:31). Tas atbilst Mozus prasībai palikt bauslībā, tāpēc nekādas pretrunas starp Pāvilu un Mozu nav (sk. 2.3 attēlu). Lieki piebilst, ka šajos procesos “brīvai gribai” nav nekādas nozīmes: “Tik daudz cilvēka brīvajai gribai pietrūkst, lai tai varētu tikt piedēvēts kāds spēks tiekties pēc labā,” saka Luters (Luters 2016: 224).

2.3

Luters ilustrē maldus, ka Ābrahāms ir ticis attaisnots caur labajiem darbiem un ārēju dievkalpošanu (ko viņš nenoliedzami ir veicis), skaidrojot Rm 4:1–33. Luters parāda, ka caur to Ābrahāms ir kļuvis liels cilvēku acīs, taču Dieva acīs Ābrahāms ir bijis liels ar savu lielo ticību. Tieši ticības dēļ Ābrahāms ir attaisnots (sk. 3. attēlu). “Ābrahāms ir attaisnots ne ar darbiem, bet ietērpts citā, proti, ticības taisnībā,” saka Luters (Luters 2016: 233).

3

Turpinot iztirzāt Pāvila minētos pierādījumus brīvās gribas neesamībai, Luters (Luters 2016: 238–239) apskata paradoksu, kāpēc jūdi, kuri ar labajiem darbiem cenšas iemantot taisnību, nesaņem Dieva žēlastību un pestīšanu, bet pagāni, kas ir pilni netikumu un pēc taisnības nedzenas, tiek Dieva apžēloti un pestīti (Rm 9:30–31)4 (sk. 4.1 attēlu).

4.1

“Tā nu jūdiem netrūkst nekā no tā, kas piedēvējams brīvajai gribai, tomēr tie neiemanto taisnību, bet iegūst gluži pretējo,” secina Luters (Luters 2016: 239).

Lai paspilgtinātu paradoksu, Luters iztirzā arī paša Pāvila piemēru, kā, vēl Saulam esot, Dievs par viņu apžēlojās: “Bet ar kādām pūlēm un centieniem viņš iemantoja žēlastību? Sauls ne tikai to nemeklēja, bet saņēma tajā brīdī, kad trakā niknumā vērsās tieši pret to.” (Luters 2016: 239) (sk. 4.2 attēlu) Brīvās gribas neesamība ir šī paradoksa atrisinājums.

4.2

Līdzīgi, lai pamatotu, ka “visu paveic Dieva žēlastība, nevis cilvēka brīvā griba”, Luters turpina ar apustuļa Jāņa argumentu analīzi.

Ja Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (Jņ 14:6), tad “viss, kas ir ārpus Kristus, nav nekas cits kā velns”, secina Luters. Viņš vaicā: “Kur un no kurienes būtu radusies šī vidējā, neitrālā lieta, proti, šīs brīvās gribas spēks, kas, nebūdams Kristus, nedz Kristū, tomēr nav maldi, nedz meli, nedz arī nāve?” (Luters 2016: 244–246) (sk. 5.1 attēlu).

5.1

Brīvā griba varētu būt Ceļš, Patiesība un Dzīvība, bet “viss, kas ir ārpus [Kristus] žēlastības, nav nekas cits kā vien dusmība” (Luters 2016: 244) (sk. 5.2 attēlu).

5.2

Tālāk ar pretnostatījumiem Luters atspēko maldīgo premisu: ja brīvā griba varētu novest pie patiesā Ceļa, Patiesības un Dzīvības, tad visi apustuļu sprediķi un Raksti būtu veltīgi un Kristus nebūtu nepieciešams. Luters saka, ka tāda doma “iztukšo Kristu” un “samaitā visus Rakstus” (Luters 2016: 245) (sk. 5.3 attēlu).

5.3

Ja brīvā griba cilvēku varētu novest pie Ceļa, Patiesības un Dzīvības, bet labākais, kas ir cilvēkā, netiktu atpestīts, “tad Dievs ir netaisnīgs, jo Viņš nolād šo labo, taisno, svēto spēku, kas mājo cilvēkā un kam Kristus nav vajadzīgs – arī tad, ja šis spēks ir piesaistīts ļaunam cilvēkam” un “pazudina nevainīgo” (Luters 2016: 245–246).

Līdz ar to vienīgā iespēja atliek, ka t. s. brīvā griba mūs vienmēr ieved maldos, melos un nāvē, kā sekas ir Dieva dusmība un pazudināšana (sk. 5.4 attēlu).

5.4

Ļoti sarežģīts ir pieņēmums “pestīšana pa daļām”, ko Luters apgāž (Luters 2016: 246–347). Paviršam lasītājam var rasties viedoklis, ka cilvēkam ir vairākas daļas. Apgalvojuma “visi cilvēki ir meļi” (Ps 116:11) apvienojums ar premisu, ka cilvēkam ir brīvā griba (ar ko darīt labos darbus), liek domāt, ka cilvēks ar savu saprātīgo daļu – gribu un prātu – nav melis, bet ar dzīvniecisko daļu – miesu, asinīm un smadzenēm – tāds ir. Cilvēka saprātīgajai daļai tādēļ varētu piemist mūžīgā dzīvība (Jņ 3:36)5, tā nevarētu tikt nolādēta, “bet pastāvīgi paliek vesela, taisna un svēta” (Luters 2016: 247) (sk. 6. attēlu).

6

Kopumā cilvēks varētu nebūt melis, jo “veselums, no kā cilvēks iegūst savu vārdu, proti, viņa prāts un griba, ir vesels un svēts” (Luters 2016: 246).

Tomēr šajā prāta konstrukcijā Luters ir atradis daudzas pretrunas un loģiskas kļūdas.

Vai Kristus mūs ir pestījis pa daļām? Nekur Rakstos par to norāžu nav. “Lai brīvā griba varētu pastāvēt, būtu nepieciešams šādā veidā visu, kas Rakstos sacīts par bezdievjiem, attiecināt tikai uz cilvēka dzīvniecisko daļu – uzskatot veselumu tikai par vienu daļu,” saka Luters. Roterdamas Erasma balstītā mācība par brīvo gribu noliedz visu dievišķo un cilvēcisko, laicīgo un mūžīgo, “darīdama pati sevi par apsmieklu” (Luters 2016: 247).

Vēl vienu pierādījumu, ka brīvā griba ir velta, Luters ir saskatījis Jņ 3:27, 316, pretstatot cilvēkus, kas pieder un kas nepieder Kristum (Luters 2016: 247–248) (sk. 7. attēlu).

7

Jānis nodala cilvēkus, kas pieder Kristum – tie visu saņem no debesīm, tos velk Tēvs, un tie ir derīgi attaisnošanai – un tiek pestīti. Savukārt tie, kas Kristum nepieder, pieder šai pasaulei (Jņ 8:23), tiem varētu būt brīvā griba, bet Tēvs tos nemāca. Bet “neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs” (Jņ 6:44), tāpēc tie ir nederīgi taisnošanai un netiks pestīti. Tātad – brīvā griba ir velta, “šis spēks nav nekas” (Luters 2016: 248), jo nevar nodrošināt galveno mūsu dzīvē – pestīšanu.

Lai zustu pēdējās šaubas, ka “visu paveic Dieva žēlastība, nevis cilvēka brīvā griba”, Luters līdzās apustuļu Pāvila un Jāņa teiktajam veic arī citu Rakstu vietu analīzi. Arī šeit Lutera lietotie argumenti labi padodas shematiskam un grafiskam atspoguļojumam.

Luters apspriež jautājumus, kāpēc, “sekojot cilvēka prāta spriedumam, var likties, ka vai nu Dieva nav, vai Dievs ir netaisns” (Luters 2016: 253–254).

Luters runā par trijām gaismām: dabas gaismu, žēlastības gaismu (atklājas ar Kristu) un dievišķās godības gaismu (atklāsies debesu Jeruzalemē).

Evaņģēlijs žēlastības gaismā ir atklājis atbildi uz dabas gaismas šķietami neatrisināmo teodicejas jautājumu – kāpēc labs cilvēks cieš mokas, bet ļaunajam klājas labi? Mēs zinām, ka Debesīs taisnība tiks atjaunota, bet ļauno dvēseles ies pazušanā.

Žēlastības gaismā paliek neatrisināts jautājums par predestināciju – kā Dievs var pazudināt to, kuram nav brīvas gribas, kurš pats saviem spēkiem var vien grēkot un krāt vainu, bet bezdievīgu cilvēku bez nopelna “apbalvo ar uzvaras vainagu” (Luters 2016: 254) (sk. 8. attēlu).

8

Šeit Luters norāda, ka virs zemes joprojām paliek neatbildēti žēlastības gaismas jautājumi, uz kuriem atbildes atklāsies vien dievišķās godības gaismā, un tie apliecinās, ka Dievs ir patiesi taisns.

Zīmīgi, ka žēlastības gaismas neatbildētais jautājums satur apliecinājumu par brīvas gribas neesamību jeb gribas verdzību.

 

Secinājumi un priekšlikumi

Dr. Mārtiņa Lutera darba “Par gribas verdzību” teksta fragmentu loģikas grafiska interpretācija atvieglo Lutera teoloģiskās argumentācijas skaidrojumu nesagatavotam klausītājam.

Laicīgās sabiedrības izpratne par brīvo gribu nav tālu no 16. gadsimta Roterdamas Erasma skatījuma, tāpēc ir pamatoti lietot arī šī laikmeta pretargumentus, ko prasmīgi ir formulējis Luters. Tie ir īpaši iedarbīgi, ja oponents atzīst Bībeli par autoritatīvu un Dieva inspirētu vārdu.

Lutera teoloģisko argumentu grafiskā interpretācija var tikt izmantota disputos pret jaunajiem reliģiskajiem un sekulārajiem strāvojumiem, to skaitā, apspriežot šodien aktuālo “ticību sev”. Tā paļaujas uz cilvēka it kā “brīvo gribu” darīt labus darbus, bet patiesībā grēcīgo “veco cilvēku” ved vien tālākā izmisumā.

No Lutera argumentācijā lietotajām bibliskajām premisām izriet arī iespējamie palīdzības veidi šodienas radikāli egocentriskajam cilvēkam. Varam paši sev kā Baznīcas pārstāvji uzdot retoriskus kontroljautājumus, pirms sākam diskutēt ar iespējamiem interesentiem vai oponentiem.

1) Vai tie ir tādi cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem dabiski piemīt brīva griba un tiem tikai vajag papildu motivāciju, lai dzīvotu labāku un laimīgāku dzīvi? Vai mums tiešām palīdzēs “Erasma tipa” humānistiska, plurālistiska un didaktiska kristietība, kur brīvais cilvēks tiks uzrunāts ar daudzām un dažādām Bībeles interpretācijām, apelējot pie visa labā cilvēkā un it kā brīvās gribas?

2) Vai arī mums priekšā ir grēka savažoti ļaudis, kuriem var palīdzēt tikai atbrīvojošais Evaņģēlija vārds, kas sarauj viņu verdzības saites, atbrīvo un pārrada jaunus? Vai mums vajadzīga “Lutera tipa” Dieva vārda viennozīmīgā tiešamība grēka paverdzinātajiem, kur Kristus dod dievišķu piedošanu, skaidrību un pārliecību kā izredzēto šauro ceļu, kurā Dievs runā savu principiālo, izšķirošo valodu, aicinot glābjošā ticībā?

Luterāņiem atbildei vajadzētu būt pašsaprotamai – Dieva vārda viennozīmīgā tiešamība. To arī nekavēsimies izmantot sludināšanā.

___________________________________________

1 “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts:
no ticības taisnais dzīvos. Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Rm 1:16–18) Lai saskaņotu citātus ar
tulkotajā Lutera darbā “Par gribas verdzību” (2016) lietotajiem, šeit un turpmāk citējumos izmantots Bībeles 1965. gada izdevuma revidētais teksts.

2 “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod – grēka atziņu.” (Rm 3:20)

3 “Ko lai sakām par savu ciltstēvu pēc miesas – Ābrahāmu? Kādu labumu viņš ir panācis? Jo, ja Ābrahāms kļuvis taisnots ar saviem darbiem, tad viņš ir liels, bet ne Dieva priekšā. Jo ko saka
raksti? Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” (Rm 4:1–3)

4 “Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis.” (Rm 9:30–31)

5 “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.” (Jņ 3:36)

6 “Jānis atbildēja: “Cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem; kas ir no zemes, ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas ir pār visiem.”” (Jņ 3:27, 31)

 

Avoti un literatūra

Bērziņa, Irīna (bez dat.). Ticība, kas pārspēj dabisko spēku. Retrīts. Pieejams: https://retrits.lv/idejas-padomi/ticiba-kas-parspejdabisko-speku [sk. 14.04.2023.].

Bulava, Kintija (2016). Ticēt sev, bet noticēt līdz galam. Atmodini sirdi. 11.09. Pieejams: https://atmodinisirdi.lv/lv/blogs/article/19/ticet-sev-bet-noticet-lidz-galam/ [sk.16.04.2023.].

Devi, Maya (2019). Kā atgūt ticību sev un vīriešiem? Delfi. 07.06. Pieejams: https://www.delfi.lv/orakuls/biblioteka/51144087_kaatgut-ticibu-sev-un-viriesiem [sk. 16.04.2023.].

Hitnet (2016). Citāti, kas stiprinās tavu ticību sev. Hitnet. 15.01. Pieejams: https://hitnet.lv/2016/01/citati-kas-stiprinas-tavuticibu-sev/ [sk. 16.04.2023.].

Krēsliņa, Zane (2021). Kā atrast ticību sev? Zane Krēsliņa. Apzināta ēšana, kustība, dzīve. 09.10. Pieejams: https://www.fitfoodie.lv/post/k%C4%81-atrast-tic%C4%ABbu-sev [sk. 16.04.2023.].

Luther, Martin (1823) [1525]. Martin Luther on the bondage of the will; to the venerable mister Erasmus of Rotterdam, 1525. Transl. by Edward T. Vaughan. London: Hamilton. Available from: https://ia902909.us.archive.org/24/items/martinlutheronbo00luth/martinlutheronbo00luth.pdf [Accessed. 21.04.2023.].

Luther, Martin (2018). On the bondage of the will. Transl. by William H. Gross. Available from: http://www.onthewing.org/user/Luther%20-%20Bondage%20of%20the%20Will%20-%20Vaughan%201823.pdf [Accessed 21.04.2023.].

Luters, Mārtiņš (2016). Par gribas verdzību. Tulk. Gundega Dumpe. Rīga: Luteriskā mantojuma fonds.

Ļitvaks, Mihails (2021). Ticība sev. Ginta Filia Solis. 09.03. Pieejams: https://gintafiliasolis.wordpress.com/tag/ticiba-sev/ [sk. 16.04.2023.].

Marhilēvičs, Uldis, Račs, Guntars (2020). Kora dziesma “Tici sev”. Intereses. 05.02. Pieejams: https://www.intereses.lv/wp-content/uploads/2020/02/05a_Marhilevics_Tici_sev_MK_PNO_
KUPIREETS-Koris-klav..pdf [sk. 16.04.2023.].

Monsons, Tomass S. (2012). Dzīvot pārpilnīgu dzīvi. Church of Jesus Christ. 01. Pieejams: https://www.churchofjesuschrist.org/study/liahona/2012/01/first-presidency-message?lang=lav [sk.
16.04.2023.].

Rijniece, Ineta (2019). Ticība sev… 25.06. Ēd un sporto. Pieejams: https://www.edunsporto.lv/?p=11494 [sk. 16.04.2023.].

Šankars, Šrī Šrī Ravi (2018). Ticība nospēlē savu lomu, kad iestājas grūti laiki. Vedicastro. 12. Pieejams: https://www.vedastro.lv/zinasanas/zinasanas-no-sri-sri-ravi-sankars/page-6/ [sk.
16.04.2023.].

VISC (2022). Valsts pārbaudes darbi 2021./2022. m. g.: statistika. Valsts izglītības satura centrs. 19.10. Pieejams: https://www.visc.gov.lv/lv/valsts-parbaudes-darbi-20212022-mg-statistika?utm_source=https%3A%2F%2Ft.co%2F [sk. 16.04.2023.].

 


The Modern Principle of “Self-Belief” and the Bondage of the Will

ANNOTATION

The purpose of the paper “The modern principle of “self-belief” and the bondage of the will” is to call into the question the illusion of “self-belief” and reveal true biblical faith, based on the arguments of Martin Luther’s book “On the bondage of the will”. “Self-belief” as a modern lifestyle principle has falsely created hope for a better life and destroyed the desire for salvation in many people. The object of research is human free will as a possible tool for achieving salvation and a better life. The author explains Luther’s arguments using a graphic theological interpretation that could be used in discussions with “self-belief” adepts and apologists. The author concludes that the kind of preaching and Christian message we need today is the “Luther-type” unequivocal directness of God’s scripture to the enslaved of sin, where Christ gives divine forgiveness, clarity, and assurance.

Keywords: free will, Luther, Erasmus, graphical, discussions.