Viedoklis: GK

Vicināšanās ar rokām pēc referenduma

[publicēts diena.lv 25/08/2008]

Vispirms - paldies tiem, kas atnāca! Tiem, kam rūp! Paldies Lailai Pakalniņai par komentāru - par uzdrīkstēšanos iet pretī "Dienas" redkolēģijas necaursitamajam gļēvumam [ja nu tiešām "pensiju sistēma tiek sagrauta", un Zane Zālīte-Kļaviņa pēc vairākiem gadu desmitiem nesaņems savu pensiju?].

Bet, kā jau pēc katra kautiņa...

Gribu apgalvot, ka premjerministra un valdības ministru aicinājums boikotēt referendumu, ir novedis pie situācijas, kad vēlētāju attieksme īsti nav zināma un, iespējams, vairākumam nav dota iespēja īstenot savu gribu.

Skaidrs, ka simtiem tūkstošu vēlētāju sestdien bija vienalga. Jo viņi nebija pensionāri, viņi bija Īrijā, Antālijā vai savā mīkstajā klubkrēslā.

Skaidrs, ka simtus tūkstošus ziņa nesasniedza. SCP 30 sekunžu skaidrojumi, kas pagājušonedēļ bija dzirdami "Latvijas Radio", "Radio SWH" un "Skonto Radio" ne tuvu nebija tā visaptverošā mārketinga komunikācija, kas vēlētājus uzrunāja no reklāmas stabiem un TV ekrāniem iepriekšējās politiskajās kampaņās, kad oligarhi un pusoligarhi bija atdarījuši savus makus kādu politisko mērķu sasniegšanai. Pensionāru iztikšana šoreiz šos kungus neuzrunāja, bet Latvijas vēlētājs bez lielas kampaņas nekust. Skaidrs.

Es gribēju runāt par tiem, kuri bija PRET. Vai dēļ bailēm par savu pensiju, vai dēļ solidaritātes ar invalīdiem, kuru iztikšanas jautājumus šis referendums nerisināja, vai tāpēc, ka Štokenbergs ir "neuzticams eks-oranžais", vai tāpēc, ka Kokins "runā tautai nesaprotami".

Ja tie, kas ir PRET, nāktu uz referendumu un, kā demokrātiskā valstī pieklājas, paustu savu viedokli, būtu iespējami divi rezultāti.

Lai tos izprastu, analizēsim divus piemērus:

1) PRET pensiju likuma grozījumiem ir 200,000 vēlētāju; viņi atnāk un nobalso; rezultāts ir 334,510 PAR un 200,000 PRET; kvorums ir sasniegts; likumprojekts ar balsu vairākumu tiek apstiprināts;

2) PRET pensiju likuma grozījumiem ir 400,000 vēlētāju; viņi atnāk un nobalso; rezultāts ir 334,510 PAR un 400,000 PRET; kvorums ir sasniegts; likumprojekts ar balsu vairākumu tiek noraidīts;

Diemžēl, tagad mēs nezinam, kurš piemērs bija tuvāks patiesībai, jo mēs nezinam, cik vēlētāju bija PRET.

Iespējams, ka aicinot neiet uz referendumu, Godmanis ir atcēlis vairākuma viedokļa noskaidrošanas iespēju. Godmanis ir atcēlis vairākuma tiesības pieņemt lēmumu. Šeit nedrīkst pastāvēt arguments, ka "vairākums = kvorums", jo šajā referendumā PAR bija nepieciešama 50%+1 balss no atnākušajiem, JA TIEK SASNIEGTS KVORUMS.

Valdības rīcība lemjot par pensionāru iztikšanu caur aicinājumu uz boikotu, visdrīzāk, bija likumīga, bet tai pašā laikā - ļoti tāla no krietnas demokrātijas.

SCP ekonomikas stabilizācijas plāns

Izstrādāts kopā ar Aigaru Štokenbergu un Karinu Kornu. Publicēts arī SCP mājaslapā un mēdijos.

[PDF] "SCP ekonomikas stabilizācijas plāns"

_______________________________________________________________

Šodien „Sabiedrība citai politikai” prezentēja Ekonomikas un Tieslietu darba grupu sagatavoto ekonomikas stabilizācijas plānu. „Sabiedrība citai politikai” uzskata, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanai būtu veicami šādi pasākumi:

1. Valsts iestādēs strādājošo skaita samazināšana administratīvā kārtā par 22.7 procentiem 3 mēnešu laikā;
2. Vadības līgumu likvidācija (vadības līgumi neatbilst likumdošanai);
3. Darbaspēka nodokļu sloga samazināšana: iedzīvotāju ieņēmuma nodoklis ir jāsamazina no 25% uz 20% 3 mēnešu laikā;
4. Uzņēmuma ienākuma nodokļa samazinājums maziem uzņēmumiem (ar apgrozījumu līdz 2 miljoniem latu gadā un darbinieku skaitu līdz 49 cilvēkiem) no 15% uz 10%;
5. Godīgas uzņēmumu konkurences nodrošināšana - efektīva nodokļu nemaksātāju apkarošana (SCP ir izstrādājusi īpašu antiaplokšņu algu (AAA) likumu, kurš šonedēļ tiks iesniegts Saeimā)

Redakcijas nostāja

[publicēts diena.lv 16/10/2007]

Pastāv ziņu aģentūras, kuras komunicē bezkaislīgus jaunumus. Cerams, ka ziņu redaktori necenzē ziņas, ietekmējot to iespēju ieraudzīt saules gaismu. Pastāv “labā prakse”, kā formulēt ziņu, lai tā būtu “objektīva”.

Savukārt mēdiji nav ziņu daidžesti. Atceros – 90. gadu beigās LETA mēģināja “ātrāk par avīzi” rītos izplatīt jaunākās ziņas, taču neveiksmīgi: lasītāji nenovērsās no avīžu redakciju produkta.

Tieši redakcijas ieguldījums un redakcijas nostāja, manuprāt, ir tā pievienotā vērtība, kas labu avīzi atšķir no ziņu apkopojuma. Neatkarīgas redakcijas viedoklis lasītājam ir svarīgs, lai savietotu pašam savu pasaules redzējumu ar ikdienas informācijas plūsmu.

Es nevaru identificēties ar Džona Mikletvaita pasaules redzējumu, taču, lasot The Economist, es jūtu viņa attieksmi. Es esmu liberālāks savos uzskatos, taču žurnāla redakcijas skats man ir atskaites punkts savu domu navigācijai.

Arī Latvijas mēdijos redakciju nostāja man ir ļoti svarīga. Ulda Tīrona paštīksmināšanās par izcilu domātāju sabiedrību, skepse pret filozofijas lajiem un mīlestība pret The New Yorker ir pamatā manai uzticībai žurnālam Rīgas Laiks. Man bija sāpīgi lasīt mēģinājumu no Zatlera izvilināt “skaistumu, kas nāk no iekšām”, taču es akceptēju šo žurnāla skatu kā konsistentu Tīrona/Zanderes pasaules redzējuma sastāvdaļu.

Arī lielajām Latvijas avīzēm ir acīmredzama redakcijas nostāja. Varbūt trivializēšu, bet NRA redakcija skaidri iestājas pret “Sorosa tīklveida struktūrām” un “zviedru neokoloniālismu Latvijā” un ir vēsturiski sociāldemokrātiskāka. Avīze Diena neieredz korupciju, valsts nozagšanu, oligarhus, bet iestājās par kapitālismu kā efektīvu tautsaimniecības konceptu. Stāvot šajā pilsoniskajā pozīcijā, bija skaidrs, ka Diena nevar samierināties ar oligarhu izkombinēto valsts prezidenta kandidātu vai Lemberga ietekmi valdībā. Kopš Liepnieka aiziešanas arī Kalvīti Diena redz galvenokārt kā oligarhu piesegu.

Tomēr, lai arī es pamanu acīmredzami redakcijas pasūtinātus kritiskos rakstus par Zatleru vai Lembergu, kad minēto kungu “kārtējā nozieguma” sastāvi ir salīdzināmi ar Loskutova “grēkiem”, es vienalga atzīstu Sarmītes Ēlertes 100% tiesības uz šādu kontroligarhisku viedokli savas redakcijas nostājas kontekstā.

Dīvaini, bet pretrunas redakciju viedokļos parādījās, runājot par inflācijas apkarošanu.

Visi bija vienprātīgi, ka jārada spiediens uz valdību, lai tā sāktu iejaukties Latvijas ekonomikas attīstībā inflācijas spirāles mazināšanai. Sākotnēji man pat radās sajūta, ka mēdiju redakcijās visi ir izpratuši makroekonomiskā līdzsvara pamatvienādojumu:

S + T = I + G,

kur: S (savings) – uzkrājumi; T (taxes) – nodokļi; I (investment expenditures) – investīciju tēriņi; G (government spending) – valdības tēriņi.

[Galveno makroekonomisko parametru savstarpējā saistība, avots - Gacsályi-Meyer-Misz-Simonits: Economics II. Macroeconomics (National Textbook Publisher 2005.) – Hungary]

Tā kā pašlaik:

S + T < I + G,

mēs kopā ar mēdijiem:

• vētraini iestājāmies par uzkrājumu veicināšanu (S) (blogs: “Krāt nevajag aizņemties”) – esam dabūjuši lielākas nodokļu atlaides uzkrājumiem Pretinflācijas plāna ietvaros;
• atklājām neērto patiesību par nodokļu sloga palielināšanas nepieciešamību (T) (blogs: “Inflācijas kormorāns mūsu dīķītī”) – to gan gļēva valdība nekad nedarīs, jo alkatīgais elektorāts neapsveiks personīgā labuma īstermiņa mazināšanos apmaiņā pret ilgtermiņa valsts makroekonomisko stabilitāti;
• meklējām veidus, kā ierobežot investīcijas (I) (blogs: “Mūsu cīņa ar inflāciju darbos”) – to gan izdarīt neļaus vācu – zviedru – somu banku lobijs, veiksmīgi darbojoties caur Latvijas Komercbanku asociāciju;
• kopā ar Latvijas Banku iestājamies par valsts budžetu ar pārpalikumu, tā samazinot iespējamo valdības tēriņu pieaugumu (G) – rezultātā valdība ir pieņēmusi budžetu ar 1% pārpalikumu attiecībā uz kopproduktu.

Keinziāna (Keynesian) ekonomikas teorijas adepti arī uzskata, ka budžeta pārpalikums var tikt lietots kā instruments, lai samazinātu ekonomisko aktivitāti. Tas ir jāpiemēro gadījumos, ja inflācija ir augsta. Naudas resursu “izvākšana” no tirgus samazinās kopējo pieprasījumu ekonomikā un tā “sarausies”, atjaunojot cenu stabilitāti (skat., piemēram, http://www.huppi.com/kangaroo/Keynesianism.htm)

Ko nozīmē budžeta pārpalikums 2008. gadā Kalvīša redakcijā, ja lauvas tiesa budžeta izdevumu tiek novirzīta valstī strādājošo algām? Tas nozīmē atalgojuma fondu nepalielināšanu valsts tiešās pārvaldes iestādēm un 10% pieaugumu pedagogu, ārstniecības personu un kultūras darbinieku darba samaksai (skat., piemēram, http://www.fm.gov.lv/page.php?id=3901).

Attiecībā pret skolotājiem un ārstiem - tas ir sāpīgi, jo viņu algas vēl nebija sasniegušas tirgum piemērotu līmeni (man pašam tēvs, māte un māsa ir skolotāji, zinu). Savukārt valsts tiešās pārvaldes iestādēs jaunais budžets gan veicinās darba ražīguma pieaugumu (pie pašreizējā algoritma nekas netraucē kāda departamenta ierēdņu skaitu samazināt par 30%, tādejādi rodot resursus algu pielikumam 30% apmērā)!

Sāpīgi, bet vai valdībai ir citas iespējas samazināt tēriņus? Jūs teiksiet: necelt Gaismas Pili! Bet šādu apjomīgu pozīciju jūs budžetā neatradīsiet (precīzāk sakot, es neatradu).

Šajā kontekstā mani ļoti pārsteidz mediju reakcija jaunā 2008. gada budžeta sakarā. Tā vietā, lai atbalstītu valdību, kas konsekventi ir īstenojusi valdības izdevumu samazināšanu (uz ko t.sk. mēdiji valdību savulaik aicināja), ar sajūsmu tiek izgaismoti valsts sektorā strādājošo protesti pret jauno budžetu, necenšoties kaut nedaudz argumentēt šo sāpīgo soļu nepieciešamību no valdības puses.

Kur ir palikusi manu iemīļoto laikrakstu redakcijas nostāja?

Varbūt jaunā nostāja ir: “Nost ar Kalvīša valdību!” jebkuriem līdzekļiem, nevis: “Atbalstīt ilgtspējīgu Latvijas tautsaimniecības attīstību”?

Man kā lasītājam ar Latvijas likteni sirdī pagājušās nedēļas avīzes bija nesaprotamas.

Spraude inflācijai

[publicēts diena.lv 28/09/2007]

Sekojot Portera 4 pamatstratēģiju idejai (skat., piemēram) un to trivializējot, varētu apgalvot, ka ieiet tirgū gan visvieglāk iespējams caur nišu segmentācijas stratēģijām, taču, lai bizness izaugtu patiesi liels (un maksātu daudz), ir jālūkojas uz pēc iespējas plašāku tirgu. Plaša tirgus gadījumā Porters izšķir divas pamatstratēģijas: diferenciāciju, kad plašam tirgum tiek piemeklēti produkti vai pakalpojumi, kuros firmai ir unikāla, no tirgus atšķirīga kompetence, un cenu līderību, kad firmas galvenā kompetence ir spēja nodrošināt vislabāko cenu. Neiedziļinoties mūžsenajās diskusijās par Portera stratēģiju pareizību, vien piebildīšu, ka uzvarošā stratēģija visbiežāk izrādās cenu līderība, jo tas nozīmē, ka firma ir viskonkurētspējīgākā, tās efektīvās tehnoloģijas ļauj uzvarēt cenu karos, sagrābt vislielāko tirgus daļu un baudīt mēroga efektu.

Nebūšu oriģināls, arī apgalvojot, ka lielākie Latvijas ražotāji un pakalpojumu sniedzēji cenšas noturēties pie diferenciācijas stratēģijas, kas it kā nodrošina augstāku pievienoto vērtību un lielāku peļņu uz vienu darījumu. Taču, sareizinot šo peļņu ar darījumu skaitu, kas ir salīdzinoši mazāks nekā cenu līderības gadījumā, daudzi uzņēmumu vadītāji ir izdarījuši secinājumus un sākuši sapņot par cenu līderības stratēģiju.

Kas vienam ražotājam būtu jādara, lai no diferenciācijas pārslēgtos uz cenu līderības stratēģiju? Būtu jāturpina uzturēt augsta pievienotā vērtība, uz pieaugoša darba ražīguma rēķina samazinot produkta cenu VAI – AUGSTAS INFLĀCIJAS APSTĀKĻOS – NEMAINOT PRODUKTA CENU, KAMĒR KONKURENTI TO CEĻ. Pareizi “izspēlējot inflācijas kārti”, Latvijas ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem vietējā tirgū ir iespējams ievērojami palielināt savu tirgus daļu, ja vien darba ražīguma pieaugums atsver izejmateriālu un darbaspēka sadārdzinājumu. Daudzos tirgus segmentos tas ir iespējams.

No otras puses, tas var izrādīties labs atbalsts valdībai cīņā ar inflāciju. Tāpēc ekonomikas ministram A. Kalvītim, premjeram A. Kalvītim, stabilitātes garantam A. Kalvītim un mums visiem kopā arī būtu jāatbalsta šāda uzņēmēju iniciatīva nepaaugstināt savu produktu un pakalpojumu cenas brīvajā tirgū.

Varbūt šeit būtu vieta arī valsts propagandai?! Atcerēsimies Ulmaņlaiku aicinājumu bērt karotīti cukura vairāk, lai atbalstītu mūsu jaunradīto cukurrūpniecību! Varbūt Ekonomikas ministrija var izveidot speciālu KOMISIJU, kura sekotu cenu izmaiņām. Tā varētu iedibināt speciālu zīmi, teiksim, “Spraudi inflācijai” [spraude, manuprāt, ir labākā ierīce piepūstu balonu iznīcināšanai, bet inflate angliski nozīmē “piepūst”] ar trim nominācijām:

• “Bronzas Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 6 mēnešus;
• “Sudraba Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 12 mēnešus;
• “Zelta Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 24 mēnešus vai vairāk.

Ja atbilstoši nominācijām tiktu izgatavotas uzlīmes (skat. manis sagatavotu ilustrāciju dizaineru iedvesmai), kuras KOMISIJA piešķirtu atbilstošajiem produktiem, tad arī tirdzniecības vietās pircējam būtu vienkāršāk tos izvēlēties, tādējādi atbalstot ražotājus viņu pārejā uz Portera cenu līderības stratēģiju. Arī pakalpojumu sniedzēji savās telpās varētu izvietot attiecīgus KOMISIJAS izdotus sertifikātus – blakus saviem ISO 9000 sertifikātiem un profesionālo organizāciju balvām.

Jo cīņa ar slinkumu (tfu, gribēju teikt – inflāciju) nav joks. Un daļa no inflācijas sēž mūsu galvās, kas liek pieņemt inflatorus lēmumus uzņēmējdarbībā tā vietā, lai paaugstinātu darba ražīgumu un sagrābtu lielāku tirgus daļu.

Arodbiedrības! Palīgā cīņai pret inflāciju!

[publicēts diena.lv 19/09/2007]

Triviālākais veids, kā uzņēmumi cīnās pret liekiem izdevumiem, ir radot maksimāli birokrātisku procedūru izdevumu apstiprināšanai, t.i., apgrūtinot patēriņu. Varbūt valstij jādara līdzīgi?

Nesen man bija saruna ar kādu domubiedru par tematu, ka latviešu ģimenes nedēļas nogales arvien labprātāk pavada lielveikalos, nevis apmeklē teātri vai nododas aktīvai atpūtai dabā. Un TĒRĒ NAUDU.

Kā būtu, ja lielveikalu pārdevēji, apvienojušies arodbiedrībās, cīnītos par darba laika saīsināšanu, teiksim, nepārtikas precēm līdz plkst. 19:00 (22:00 vietā) darbadienās; plkst. 16:00 (22:00 vietā) sestdienās un par veikalu slēgšanu svētdienās un svētku dienās (9:00 - 22:00 vietā)?!

Kā teica Leons, Latvija, iespējams, ir vienīgā valsts Eiropā, kur labu uzvalku var nopirkt svētdien plkst. 21:30.

Tādejādi mēs:
a) apgrūtinātu pārlieko patēriņa pieaugumu, mazinot spiedienu uz inflāciju;
b) piespiestu latviešus meklēt veselīgākas vai kulturālākas alternatīvas šopingam;
c) atlicinātu naudu uzkrājumiem;
d) atvieglotu lielveikalu pārdevēju dzīvi – viņi varētu atpūsties kopā ar savām ģimenēm.

Uzņēmēji un pircēji gan Leonu nolādētu, lai arī tādu nosēšanos, kā One-Two-Go Puketā, neviens savai valstij nenovēl!