Viedoklis: GK

AirBaltic sāgas politiskie mērķi :: Sep-2024

Pašlaik sabiedrību uztrauc AirBaltic jautājums. Tas nav pārsteidzoši, jo laikā, kad AirBaltic finanšu stāvoklis būtiski pasliktinājās (COVID-19, Krievijas karš Ukrainā), situācija tika noklusēta, bet 2024. gada uzrāviens dēļ recesijas tirgos nenotiek.

Aktīva ir arī politiskā opozīcija (tajā es neiekļauju prokremliskās partijas, t.sk. LPV, kurām "viss ir slikti" un "failed state" naratīvs ir politiskās platformas pamats), taču man nav saprotami aktivitātes mērķi. Tie partijām būtu skaidri jādefinē, vienlaikus saprotot arī savas darbības konsekvences. Un opciju nav daudz.

1. Izbeigt AirBaltic sāgu, pasludinot tā maksātnespēju.

Leģitīms mērķis, jo 529m€ investīcijas nav devušas rezultātu, bez nacionālajām aviokompānijām veiksmīgi iztiek EE, LT, US, vairākas lielas aviokompānijas ir nebeidzamās krīzēs - Alitalia, Air India, SAS, Norwegian, Thai Airways, Island Air, FlyBe, Turkish Airlines. Tomēr AirBaltic ir salīdzinoši sekmīgi attīstījies, tā stāvokli būtiski ietekmēja valsts noteiktie aizliegumi COVID-19 pandēmijas laikā un Gausa stratēģija augt kā transporta mezglam bijušo PSRS valstu (sevišķi Krievijas, Ukrainas) savienošanai ar Eiropu. Tā izgāzās, Krievijai uzsākot pilna apjoma iebrukumu Ukrainā (protams, var diskutēt par šādas stratēģijas pamatotību pirms 2022. gada). Jauno stratēģiju (ar jaunu un ekonomisku lidmašīnu floti savienot Eiropas pilsētas ar strauji augošiem atpūtas galamērķiem, sezonalitāti hedžējot ar izdevīgiem wet lease darījumiem) negatīvi ietekmē vājais ekonomiku izaugsmes potenciāls / recesija Eiropā, ko ir izraisījusi ECB cīņa ar inflāciju, ceļot bāzes procentu likmes.

Latvijai ir otrs "sāpju bērns", kura realizācijai pietrūkst 10-19 miljardu € - Rail Baltica. Nav skaidrs, vai šis projekts pat teorētiski var būt pelnošs, jo biznesa aprēķini bija balstīti uz a) kļūdaini zemiem celtniecības izmaksu aprēķiniem; b) 30% kravu un pasažieru pārvadājumiem no Krievijas, kas vairs nav iespējami; c) kļūdainu iedzīvotāju skaita dinamiku Baltijā. BCG uzskata, ka Rail Baltica kravu pārvadāšanas potenciāls arī ir nenozīmīgs. Nepieciešamo militāro mobilitāti var nodrošināt ar mazākām izmaksām. Tiesa, tas ļautu Rīgas iedzīvotājiem salīdzinoši ātri nokļūt uz 2 kaimiņu galvaspilsētām (Tallinnu un Viļņu), arī uz Kauņu un Varšavu. Tomēr tas ir nenozīmīgi maz, salīdzinot ar AirBaltic piedāvātajiem 80+ galamērķiem. Rail Baltica konkurētu ar AirBaltic, autobusu satiksmi un jau pašreiz kursējošo vilcienu uz Viļņu. Daudz saprātīgāk Latvijai būtu atteikties no Rail Baltica, izbūvējot tikai to infrastruktūru, ko tieši finansē ES.

Jāņem vērā, ka AirBaltic ir tautā mīlēts zīmols (41. vieta 2023. gadā, 75 vieta 2022. gadā), tā likvidēšana sarūgtinās daudzus Latvijas iedzīvotājus un uzņēmējus, kuru iespējas veikt tiešos lidojumus uz atpūtas un biznesa galamērķiem krietni samazināsies (skat. situāciju Tallinnā un Viļņā). AirBaltic ir Rīgas lidostas galvenais izaugsmes dzinējs.

Redzams, ka aviobizness ir sarežģīta lieta: veiksmīgos gados ir iespējama neliela peļņa, bet globālās krīzes, pandēmijas un kari noved pie neizbēgamiem zaudējumiem. Tikai atsevišķas globāls kompānijas (piem. Ryanair) šos riskus māk labi pārvaldīt. Pārējiem iet līdzīgi kā AirBaltic – AirBaltic gadījumā (skat. tabulu) zaudējumu korelācija ar krīzēm ir izteikti redzama.

Vai šādi zaudējumi ir kritiski lieli valstij? Iespējams, ka nē. AirBaltic pienesums kopproduktā ir 2% 2024. gadā jeb 9.8 miljardi € kopš dibināšanas, nodokļos ir izgūti 423m€. Ja privātie investori rauktu degunus par šādu ieguldījumu, tad valdība varētu būt apmierināta, ņemot vērā arī netiešos ieguvumus no šādas transporta infrastruktūras elementa.

Savukārt Rail Baltica projekts bez variantiem turpinās nest desmitiem miljonu € zaudējumus katru gadu arī pēc izbūvēšanas un ekspluatācijas uzsākšanas.

2. Vēlme panākt Briškena demisiju un palielināt jaunas valdības koalīcijas izveides varbūtību

Saprotama vēlme, taču tā būtu sasniedzama, uzsverot Rail Baltica katastrofālo projekta vadību, nevis populistiski izsmejot AirBaltic, apgrūtinot jau tā mazvarbūtīgā pozitīvā rekapitalizācijas plāna izpildi.

3. Vēlme nomainīt dārgo un neveiksmīgo CEO Martinu Gausu

Leģitīma doma, jo virkne Gausa stratēģisko lēmumu ir izrādījušies kļūdaini un CEO par to ir jāatbild. Tomēr jāatzīst, ka LV savu aviokompāniju nekad nebija pienācīgi kapitalizējusi, daļa neveiksmju ir saistītas ar nepārvaramu varu. Bet labi, Gauss uz šo situāciju "parakstījās" (un par to saņem lielu algu), rezultāts nav izcils, jāsoda - tas skaidrs.

Šādā gadījumā AirBaltic padomei būtu jāizsludina jauna vadītāja meklēšana. Labākajam pašmāju aviācijas biznesa speciālistam varētu būt 30-40% no kompetences, kāda ir Gausam. Tādējādi neizbēgami būtu jāmeklē ārvalstu speciālists. Var izrādīties, ka tirgus atalgojums tādam speciālistam izrādīsies pat lielāks kā Martinam Gausam. Ar to opozīcijai ir jārēķinās.

Papildus tas būs 6-9 mēnešu distress kompānijai, kas nesekmēs finanšu rādītāju uzlabošanos.

        4. Vēlme nezaudēt pilnīgu kontroli (51%) pār AirBaltic

Apšaubāms mērķis, kas prasīs vairāku simtu miljonu € investīcijas AirBaltic kapitālā, a) ko vēlētāji neatbalstīs; b) kam naudas budžetā nav; c) ko (ar lielu varbūtību) noraidīs EK kā neatļautu valsts iejaukšanos tirgū un neleģitīmu valsts atbalstu.

        5. Vēlme tieši atgūt veiktās 529m€ investīcijas

Tas nav iespējams (draudot ierēdņiem un Gausam ar prokuratūru vai nedraudot).

Ja valsts saglabātu teju 100% īpašumtiesības, rekapitalizētu AirBaltic un turpmāk tam veiktos izcili, desmit gadu laikā tas teorētiski būtu iespējams. Tomēr 4.c punktā minētie argumenti un nozares volatilitāte visdrīzāk to neatļautu.

Visvarbūtīgākais scenārijs būtu arī papildus veikto investīciju zaudēšana.

Latvijā faktiski darāmās lietas :: 5-Jun-2024

Ar konkrētiem priekšlikumiem Gatis Kokins mēģina uzsākt diskusiju, kas varētu izkustināt inerto valsts pārvaldi jēgpilnai valsts ekonomikas attīstības veicināšanai.

---

Latvijā faktiski darāmās lietas

Cik sevi atceros brīvajā Latvijā, nenogurstoši un dažāda līmeņa diskusijās tiek meklēti Latvijas "atpalicības" cēloņi, runāts par "mērķa trūkumu", stratēģijas neesamību u.tml.

Tomēr realitātē, pat ja kāda "stratēģija" tiek uzrakstīta, tā tiek pamatoti aizmirsta. Tam ir divi galvenie iemesli: 1) Latvijā nesen tapušo stratēģisko dokumentu iezīme ir ambiciozi un konkrēti makroekonomiskie mērķi, bet izplūdis un līdz galam neizprasts darāmā uzskaitījums; 2) politiķu aktuālie solījumi vēlētājiem un kārdinošie lielprojekti vienmēr izrādās prioritārāki par, piemēram, "atbalstu izglītībai", kas ir pieminēta visās stratēģijās, bet jūtamu finansējumu nekad nav saņēmusi.

Tāpat nedrīkst dzīvot ilūzijā, ka stratēģiju var "gudri izdomāt" un tad mērķtiecīgi izpildīt. Pareizā pieeja ir oportūnistiski izpētīt, ko mums kā mazai valstij konstanti dod pasaule (klimata pārmaiņas un ES Green Deal, Krievijas agresija Austrumos) un tās fokusēti atbalstīt. Ja paveiksies, tās var izvērsties par noturīgu Latvijas priekšrocību, uz kā nākotnē varēs balstīt attīstības stratēģijas.

Latvijas MĒRĶI. Šeit nav daudz loģisku opciju. 1) Ilgtspējīga ekonomikas attīstība (šeit var diskutēt, ka IKP maksimizēšanu varētu aizstāt ar "laimes indeksa" maksimizēšanu, taču mēs saprotam - tas nozīmē arī neproduktīvas investīcijas, kas varētu būt pieļaujams, Latvijai sasniedzot 90% no ES IKP per capita); 2) nācijas uzturēšana (neesmu pārliecināts, ka 2200. gadā "latviešu nācijas" ideja būs tikpat svarīga kā šodien; tomēr nestiprinot latvietību vismaz īstermiņā šī nebūs pievilcīga vieta dzīvošanai), sabalansējot ar atvērtību liberālās demokrātijas apstākļos.

Faktiski darāmās lietas būtu jāformulē no iespēju logiem, kas ir atvērušies. Tām jābūt skaidri saprotamām, pietiekoši ambiciozām un reāli izpildāmām. Tām jārisina strukturālās problēmas, kas Latvijā pēdējos gados ir izveidojušās.

 

Projekts "Baltijas Savienotās Valstis"

Protams, tas nav valstu apvienošanās projekts, kam pagājušā gadsimta sākumā bija daži atbalstītāji. Tāpat nav jāaizmirst, ka ES jau nodrošina kopēju ietvaru (valūtas, brīvas kapitāla un cilvēku kustības, muitas ūnijas u.c. aspektos). Tomēr vairums investoru Baltiju uzlūko kā vienu reģionu. Latvijai būtu jāizpēta nevajadzīgās un traucējošās atšķirības trīs valstu likumdošanā un jāvada likumu harmonizācija. Tāpat būtu jāapvieno uzraugošās iestādes (Patērētāju aizsardzība, biržas (jau izdarīts!), pilsonības un imigrācijas dienesti, augstskolu akreditācija, u.tml., u.t.t. Tas dotu vairākas priekšrocības: a) vairotu Baltijas pievilcību investoru acīs; b) pozicionētu Latviju kā Baltijas ģeometrisko/ģeogrāfisko centru ar visharmonizētāko jurisdikciju (saprotot, ka atsevišķus likumus mums būtu izdevies harmonizēt tikai ar Igauniju un citus - tikai ar Lietuvu).

 

Militārās rūpniecības centrs "KAAVI"

Šis būs aktuāli, kamēr Krievijā nevaldīs neimperiāla liberālā demokrātija. Tas var notikt drīz, bet vairums ekspertu to neprognozēs tuvākajā desmitgadē. Pa šo laiku, izmantojot sentimentu un pieejamo finansējumu, ir iespējams attīstīt augstas pievienotās vērtības eksportējošu industriju, kas veicinās arī citu civilo eksportējošo ražošanas nozaru uzplaukumu. Lightspace Technologies, Patria, Fox, Dronu Koalīcija, Military 5G - tie ir aizsākumi, kurus var attīstīt. Galvenie virzieni: mašīnbūve, elektronika, aviācija, celtniecība (aizsardzības būvju moduļi).

 

"Latvija Sirdī" – programma, lai nodrošinātu Latviju kā latvietim labāko vietu pasaulē

Izveidot pasākumu kopumu, lai veicinātu nācijas ataudzi. Būtisks Latvijas valsts budžeta ieguldījums Latvijas ģimeņu ekonomikā: progresīvi bērnu pabalsti, bezmaksas izglītība (ieskaitot bakalaura un maģistra grādu iegūšanu universitātēs), vecākiem - atvieglots IeIeN un NĪN, valsts iemaksas pensiju fondos bērnu kopšanas atvaļinājumu laikā, bezmaksas sabiedriskais transports bērniem, augsta līmeņa un pieejamas pirmsskolas mācību iestādes (bērnudārzi). Izveidot pievilcīgu reemigrācijas paketi. Turpināt finansēt Dziesmu svētkus un populāro sportu (hokejs, basketbols), kas vieno nāciju. Latviešu valodas atbalsts - jaunu terminu adaptācija, globāla iekļaušana jaunajās tehnoloģijās (mašīntulkošana, AI) un interfeisos, izcils attālinātas latviešu valodas apguves serviss.

 

"Rīgas Nākotnes universitāte" – Baltijas augstākās izglītības centrs

Izglītības līmenis Latvijā atpaliek no labākajiem pasaules standartiem. Esošās universitātes ir iestigušas senilu mācībspēku lobētās čaulās un ir kļuvušas par sava vēsturiskā mantojuma vergiem. Iespējams, visā Baltijā pietiek talantīgu studentu tikai vienai pasaules līmeņa universitātei. Būtu nepieciešams izveidot pasaules Top 50 līmeņa Humbolta stila universitāti Rīgā, 1) kurā būtu vienīgi nākotnes profesiju fakultātes; 2) kura plaši izmantotu pasaules labāko universitāšu attālinātās apmācības iespējas; 3) kura aicinātu vismaz 20 izcilākos pasaules profesorus tenūrā; 4) kurā tiktu integrēti konkurētspējīgi vietējie profesori un pētnieki; 5) kura sadarbotos ar citām universitātēm retāk nepieciešamu kompetenču apmācībai; 6) kura būtu pievilcīga spējīgākajiem studentiem no visas pasaules. Izveidot ilgtspējīgu Alumni fondu RNU līdzfinansēšanai.

 

"Par zaļu pat vēl zaļāks"
("More than green, a lively sheen")
– klimatneitrālas ekonomikas tehnoloģiju inkubators

Izmantot t.s. zaļo finansējumu (European green bonds, sustainable finance, u.tml.) lai investētu tehnoloģijās un infrastruktūrā, kas būs noderīga ekonomikas attīstībai. Piemēram, enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās (kas pārvērstu nenoturīgo saules un vēja ģenerāciju noturīgā elektroenerģijas plūsmā), zaļajā ūdeņradī. Koksnes ķīmija, kūdra, jūras viļņu enerģija, ilgtspējīga pārtikas ražošana un pārstrāde, zaļā betona ražošana, energoefektivitāte, elektroauto infrastruktūra, aprites ekonomika, IoT, pilsētplānošana un sabiedriskais transports ir daļa no virzieniem, kuros klimatneitrālas tehnoloģijas tiks plaši izmantotas. Izmantojot lētāku finansējumu un ES atbalstu, Latvija var relatīvi ātri iegūt konkurences priekšrocības komplektā ar labu imidžu un atpazīstamību kā (iespējams) zaļākajai valstij pasaulē.

 

Programma – "Katrs  Latvijas iedzīvotājs – akcionārs un savas laimes kalējs"

Attīstīti kapitāla tirgi ir katras veiksmīgas ekonomikas mugurkauls. Latvijas birža ir visvājākā reģionā, bet vairums iedzīvotāju - neveido uzkrājumus, vai tos tur banku depozītos, kas nedod atdevi. Programmas mērķis būtu veicināt finanšu pratību (nepieciešamību veidot uzkrājumus, tos diversificēti ieguldīt, skaidrot riska/atdeves saistību) un atvērt katram pilngadīgam Latvijas pilsonim vērtspapīru kontu. Caur pašvaldību IPO padarīt katru iedzīvotāju par akcionāru (t.sk. pašvaldībām dāvinot savu kotēto uzņēmumu akcijas). Veidot plašam iedzīvotāju lokam piemērotus akciju un obligāciju fondus, kas būtu veidoti no Latvijā reģistrētiem vērtspapīriem.

Gada atziņas :: Dec-2018

Pēc Dzidras Smiltēnas lūguma Gatis Kokins žurnālam "Baltijas Koks"uzrakstīja atziņas par aizvadīto 2018. gadu un formulēja darāmo 2019. gadā. Tās rediģētā formā tika nopublicētas "Baltijas Koks" Dec-2018 numurā.

___________________________________________________________________________________________________________

Kāds ir bijis 2018. gads?

2018. gads Latvijai ir bijis brīnišķas, mierīgas izaugsmes gads. Brīnišķas, jo trešā kvartāla sezonāli un kalendāri izlīdzinātais IKP pieaugums tiek lēsts 5,5%, kas ir vairāk kā divas reizes lielāks, kā vidēji Eirozonā prognozētais 2,2% pieaugums. Šobrīd Latvijā ir vēsturiski augstākais ekonomikas apjoms, eksporta apjoms, globālā konkurētspēja, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, vidējā alga un pensija, pirktspēja, rezidentu noguldījumi bankās, valsts budžets. IKP uz iedzīvotāju pirktspējas paritātes izteiksmē 2018. gadā sasniegs 70% no 28 ES valstu vidējā, kas ir maģiskā robeža, pēc kuras ekonomiskajai emigrācijai būtu jāsamazinās. Mēs esam kļuvuši turīgāki par tādu Vecās Eiropas valsti kā Grieķiju.

Tajā pašā laikā mēs fundamentāli atpaliekam no klasiskā Baltijas līdera – Igaunijas, un kas daudz sāpīgāk, sevišķi pēdējā laikā – no Lietuvas. Sabiedrība ir pareizi identificējusi šīs atpalicības iemeslus – mērķtiecīga augstas pievienotās vērtības biznesa un ekonomikas atbalsta trūkums un ēnu ekonomikas augstais īpatsvars apvienojumā ar korumpētiem valsts un pašvaldību iepirkumiem. Par to vēlētāji Saeimas vēlēšanās ir sodījuši t.s. “vecās varas partijas” – arī vēl nesenos taisnības cīnītājus, kas zaudējuši korupcijas sērgai smagajā pārbaudījumā ar varu. Uzticības kredīts ir dots trim jaunām partijām, kurām jāparāda, ka skaļie pirmsvēlēšanu solījumi ir izpildāmi un ka viņu pašu partiju lielsponsoru ietekme ir mazāk toksiska kā “vecajās varas partijās”.

 

Kas ievērības cienīgs ir noticis 2018. gadā (Latvijā, uzņēmumā, personīgajā dzīvē)?

Man ir izdevies sabalansēt laiku, ko veltu sabiedrībai (vadot padomes darbu Lattelecom), personīgajam biznesam, domāšanai un ģimenei. Tas bija mērķis, uz kuru tiecos pēdējos 10 gadus, bet tikai 2018. gadā tas beidzot ir ciešami labi izdevies. Ceru šo balansu turpināt izkopt 2019. gadā, jo laiku domāšanai un ģimenei vienmēr var gribēt vairāk.

 

Ko sagaidi no 2019. gada (var būt arī novēlējums)?

Iedzīvotāju skaits turpina samazināties: pat izbeidzoties emigrācijai 2100. gadā Latvijā dzīvos vien 1,351 miljoni iedzīvotāju, bet situācijai nemainoties  – 0,699 miljoni iedzīvotāju (ANO novērtējums). Tā kā politiski esam pret imigrāciju, ir jāsāk pielāgoties ekonomikai ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma attīstīšana turpmāk mazāk nozīmēs jaunu ēku celtniecību, vairāk - esošo platību rekonstrukciju vai nojaukšanu, sevišķi – lielajās pilsētās un to aglomerācijās. Tas nozīmē, ka infrastruktūras izmaksas būs jākonsolidē, optimizējot transporta koridorus un dzēšot no kartes atsevišķas apdzīvotas vietas, bet daudzas pilsētas - reklasificējot par ciematiem. Šos procesus būtu gudri uzsākt jau 2019. gadā, koncentrējot nepieciešamos resursus un nešķiežot tos pastorāles, kas turpmāk nebūs iespējama, atbalstam. Reģionālā reforma, samazinot pašvaldību skaitu vismaz divas reizes, būtu labs sākums!

Tāpat ieguvēji būs uzņēmumi, kuri 2019. gadā iemācīsies nodarbināt seniorus. To īpatsvars nākotnē tikai pieaugs, jo zem 25 gadu sliekšņa katrā vecumā grupā ir par 1/3 mazāk potenciālo darbinieku, kā 25-65 gadu grupās. Atšķirībā no “nespējīgajiem padomju laiku pensionāriem” tie ir enerģiski, ar datorprasmēm un ar salīdzinoši labu veselību apveltīti cilvēki.

Saprotams, ka mākslīgais intelekts, roboti un pašbraucošas automašīnas būs tehnoloģijas, kas turpmāk ļaus Latvijai sekmīgi attīstīties arī demogrāfiskā kritiena apstākļos. 2019. gadā mēs redzēsim pirmos šī fenomena efektus Latvijas tautsaimniecībā.

 

Gatis Kokins

Saruna ar Dzidru Smiltēnu :: 17-Sep-2018

Dzidra Smiltēna sarunā ar Gati Kokinu par Latvijas makroekonomiku un politiku:

• pilns audio [Saruna GK DzSm 17-Sep-2018];
• kondensēts un manis precizēts teksts tālāk;
• rediģēta publikācija žurnāla "Baltijas Koks".

______________________________________________________________________________________________________

Dzidra Smiltēna

Kad pār Latviju nolijis auglīgu solījumu lietus

Tas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie, apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām,  sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākošajām iespējām.

Tauta atviegloti uzelpo: beidzot vairs  no rīta līdz vakaram nav medijos jāklausās kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti.

Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt., kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500, neapliekamais minimums 500, pensijas bez nodokļiem līdz 500, minimālā pensija 200 eiro. OIK afēra tiks likvidēta mēneša laikā un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais- nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos.

Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme ? Par to žurnāla “Baltijas koks” sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu.

 

-  Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu un vai patiešām varam būt pārliecināti ,ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī?

 

- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis  tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušas arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu ,pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, tāpat nekur nevarējām uzzināt ,ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma.

Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts. Vienā vidusmēra rietumu zemē ,kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos. Tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas.

Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespēja īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei, aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums- no kurienes ņemt līdzekļus.

Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un aizmirsīs sasolīto.

Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu , noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas , taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt.

 

- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču ,ja  tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus. Kas ir tas pamats, lai patiešām Latvija varētu augt un attīstīties?

 

- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no valdības solījumiem. Labi atceros, vēl  Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja kā sadalīt labumu sev un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu.

Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas ,tad ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk.

Ja mēs runājam par birokrātijas mazināšanu, VID labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu,  mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās uz kuru pusi virzās investīcijas un jāpalīdz pašvaldībām infrastruktūras sakārtošanā. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt ievērojamu kāpumu mašīnbūvē.

Otrs virziens ir domāt par augstām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internetu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internets pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citus speciālistus, kas vajadzīgi augstām tehnoloģijām. Tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un virknei citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, noteikti valdībai vajadzētu investēt tieši šajos virzienos.

Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekoša, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolnieks, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursus un iestāties labākajās augstskolās.

Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidū – teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīga izkliede universitāšu vidū - RTU, LU, LLU. Turpinot investēt šajās augstskolās mēs panāktu , ka Latvijā arvien vairāk rastos augstu tehnoloģiju uzņēmumi.

Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis 4% , bet 6-7%. Tas būtu pietiekoši, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rāda, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku neveidojot burbuli. Vienkārši valsts vīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm.

 

- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zeme. Vai šis  apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai?

 

- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki frizieru pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visdrīzāk jau nākošajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju. Līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi starpība labklājībā samazinās un cilvēkos zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai.

Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz ukraiņu pilsoņu , kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija. Ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija būs pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums.

 

- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu?

 

- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai,  kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu  un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šīs jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam - tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem, viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts.

 

- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši ?  Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šie 1500 eiro alga?

 

- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigrēt, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka. Kaut arī ekonomiskā situācija līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visdrīzāk šis process jau sāksies nākošgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti. Viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības.

 

-Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību , lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi?

 

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%.  Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos.

Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpēta, cik tādi centri varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentrē ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, tad no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils – būt tīrā lauku vidē ,bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ.

Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā kā uzlabot savu dzīvi.

Tāds uzrāviens kāds bija deviņdesmitajos gados vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk kā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir  īpaši jāstrādā.

 

- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā?

 

- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs vesela virkne profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām – piemēram, robotu treneriem.  Mūsu Izglītības ministrija  domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu ,ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām.

Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas rinda ar mācīties gribētājiem. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem. Jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu  katrā ciematā.  Ar pamatskolām ir savādāk, tur vairāk ir vajadzīga bērna , vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag  uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Vienkārši viņu algai ir jāaug straujāk kā vidējai algai valstī. Līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ  kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet  ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa.

 

- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir- mums nepietiek naudas. Viens  no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi ,lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt?

 

- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna, Indija mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu , mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs, starp Lietuvu un Igauniju, ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā.

Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk riskus kā iespējas. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārāk tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir uz 5 gadiem nekustamā nodokļa atlaidi. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, tad uzņēmējam ir izdevīgāk kā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku.

Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses gribam investīcijas, taču no otras puses vietējie sāk celt iebildumus- būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori.

Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijas, un tad nākošos trīsdesmit gadus no uzņēmuma “ceļ ārā” dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva - pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā  šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekošs , lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos.

 

-  Šovasar daudz braucu pa Vidzemi , tikos ar cilvēkiem un ar viņiem runājos. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekoši arī tādi, kas teica, ka viss šeit ir slikti. Kā jūs vērtējat šībrīža  ekonomisko situāciju Latvijā?

 

- Uzstādījums- “viss ir slikti” ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam uz sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem.

Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā.  Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod  sev nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts un katrs pats var noteikt savu dzīves veida izvēli. Mūs nekas neierobežo.

Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi.

Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski  izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvas nekā cilvēki ,kas par tām rūpējās. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas.

Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus?

Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr- varu apgalvot kā vienā tā otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.

Saruna ar Juri Lorencu

Gatis Kokins 5-Sep-2018 sarunājās ar fiziķi un publicistu Juri Lorencu par Latvias situāciju un nākotnes izredzēm. Saruna rediģētā formā tika nopublicēta 14-Sep-2018 "Latvijas Avizē" 6. lpp.

________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

Filozofs būs pēdējā profesija uz šīs pasaules

 

Gatis Kokins (dz. 1967) studējis fiziku Latvijas universitātē, ekonomiku Londonas universitātē un biznesa administrāciju Rīgas ekonomiskajā augstskolā. Kopš 2009. gada viņš ir SIA "Lattelecom" uzraudzības padomes priekšsēdētājs.

 

Ar Gati Kokinu sarunājas Juris Lorencs

 

Pirms šīs sarunas ieskatījos jūsu "twitter" kontā. Pēdējās dienās tur ir tikai viens ieraksts- par to, kā jūsu ģimene ved uz skolu jauno atvasi. Tātad zināšanām ir nozīme?

Manuprāt, laba izglītība un zināšanas viena no lielākajām cilvēka vērtībām.

Bet žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā parādījās jūsu daudz apspriestais un citētais raksts "Nezināšanas vērtība". Tajā var lasīt sekojošu apgalvojumu: "Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām". Arī prezidents Valdis Zatlers savos memuāros "Kas es esmu" dažu partiju politiķus raksturo kā "reitingu vergus".

Diemžēl vēlēšanas kļuvušas par polittehnologu sacensību. Bet patiesībā viss ir vēlētāju rokās, ar savu  attieksmi un viedokli mēs Latvijā daudz ko varam mainīt.

Varbūt deputātu Saeimā ir mazliet par daudz? Uz diviem miljoniem iedzīvotāju veseli simts gabali?

Iespējams, ka varētu pietikt, teiksim, ar 60. Mani gan vairāk uztrauc parlamenta kvalitāte. Ja izdotos uzlabot Saeimas darbu kaut vai par 10 %, tad ieguvums būtu lielāks nekā 1000 deputātu algas. Patiesībā Latvijā ir daudz zinošu, kompetentu un godīgu cilvēku, kuri varētu veidot mūsu "simts gudrās galvas".

Socioloģiskās aptaujas liecina- puse no līdzšinējās koalīcijas atbalstītājiem vēlētos redzēt parlamentā jaunas sejas. Bet kur viņus ņemt?

Vēršanās pret deputātu kā pret cilvēku ir tik spēcīga, ka šis amats jau kļuvis toksisks pašam deputātam, viņa ģimenei un arī iespējamai karjerai nākotnē. Piemēram, mūsu likumdošana padara bijušo deputātu par nevēlamu darbinieku jebkurā bankā. Iespējams, dažās jomās pretkorupcijas barjeras ir saceltas pārāk augstu. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzi spējīgi cilvēki dod priekšroku profesionālai un nevis politiķa karjerai.

Vienlaikus cilvēki nav apmierināti ar politiķu morālo stāju un interešu konfliktiem. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc vēlētāji vēlas redzēt Saeimā jaunas sejas. Tāpat Latvijas sabiedrība sāpīgi uztver ekonomisko migrāciju, cilvēku aizbraukšanu. Patiesība gan ir pavisam vienkārša- Latvija atrodas Eiropas savienībā, atvērtā sistēmā, kurā cilvēki  kā privātpersonas cenšas maksimizēt savu ekonomisko labumu un netraucēti dodas uz vietām ar augstākām algām. Iespējams, ka mēs šajā sistēmā iestājāmies par ātru, ka bija nepieciešams ilgāks konverģences laiks. Bet vienlaikus svaru kausos jāliek arī drošība, ko mums sniedz dalība Eiropas savienībā. Aptaujājot ekonomiskos migrantus, kā viens no aizbraukšanas iemesliem tiek minēta, viņuprāt, negodīgā valsts pārvalde, un tas jau ir nepatīkami. Lūk, kāpēc tik svarīgi ievēlēt parlamentā cilvēkus, kuri bauda sabiedrības uzticību.

Vai kādā brīdī nevar pienākt brīdis, kad sabiedrības novecošanās un aizbraukšanas dēļ izmaksāt pensijas?

Es ticu, ka aizbraukšana bremzēsies. Lietuvā jau vairākus mēnešus esot novērojama pretēja tendence, cilvēki pamazām sāk atgriezties. Daži ekonomisti uzskata, ka emigrācija apstājas brīdī, kad izbraucēju valstī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 70 % no imigrācijas "mērķa valsts". Mēs jau esam tam tuvu. Arī par pensijām nebūtu jāuztraucas. Latvijā ir fondētā pensiju sistēma, kurā otrajā un trešajā  līmenī tiek uzkrāta reāla nauda. Savukārt attīstītās valstīs ar veselīgu ekonomiku pirmajā jeb solidārajā pensiju līmenī cilvēkiem netiek izmaksāta tikai sociālo iemaksu nauda, pensijas tiek segtas arī ar citiem budžeta ieņēmumiem. Sociālās iemaksas drīzāk kalpo kā indikators tam, cik lielu pensiju nākotnē cilvēks. Ja es maksāju, piemēram, 80 % no vidējās sociālās iemaksas, tad mana pirmā līmeņa pensijai būtu jābūt 80 % no vidējās pensijas.

Patreizējā vēlēšanu kampaņa vismaz pagaidām šķiet visai klusa.

Ekonomika attīstās ar 5 % lielu pieaugumu gadā, palielinās algas, Latvijā valda likuma un tiesu vara, samazinās noziedzība. Uz šī kopumā labvēlīgā fona apgalvojumi, ka Latvija ir "neizdevusies valsts", ka "viss ir slikti", sabiedrībā vienkārši nestrādā. Un ja arī šādas idejas izskan, vēl ir jautājums - vai tā ir kādas partijas priekšvēlēšanu taktika vai arī ne visai draudzīgu kaimiņvalstu mēģinājums iespaidot sabiedrisko domu. Vienīgie, kas šādai informācijai var noticēt - sevī noslēgtos sociālo tīklu "burbuļos" dzīvojošie, kuri barojas no ierobežotas, tendenciozi atlasītas informācijas.

Jūs pats savulaik kādā intervijā esat izteicis interesantu domu, citēju: "multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu."

Mēs dzīvojam pārejas laikā starp "vecajiem" un "jaunajiem" medijiem. Nav nomainījušās paaudzes, runājot Bībeles līdzībās - 40 gadi vēl nav aizvadīti tuksnesī. Avīzē informāciju pārbaudīja zinoši redaktori, turklāt cilvēkam bija iespēja lasīt vairākas avīzes. Pat padomju laikos mans tēvs lasīja "Padomju Jaunatni" un "Cīņu", un katra no tām bija ar savām niansēm. Klasiskajiem medijiem - avīzēm, radio, televīzijai - ir raksturīga tā saucamā "plašā apraide", "broadcasting", kad viens medijs izstaro informāciju plašam cilvēku lokam. Tagad vērojama tādu parādība "narrowcasting" jeb "šaurā apraide", kurā viens cilvēks informē tikai dažus. Šāda informācija bieži ir nekvalitatīva, nepārbaudīta un kalpo kā avots "viltus ziņām". Esmu pārliecināts, ka cilvēki iemācīsies dzīvot šajā informācijas telpā un spēs atšķirt graudus no pelavām, bet tam būs vajadzīgs laiks.

Bet kā ar zināšanu inflāciju? Manā jaunībā Latvijā bija kādas astoņas augstskolas, tagad to ir krietni vairāk. Un tas notiek sabiedrībā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits!

Augošā dzīves sarežģītība nozīmē to, ka bakalaura grāds kļūst līdzīgs "obligātai vidējai izglītībai". No šāda viedokļa raugoties, ir labi, ka reģionos parādās Rīgas augstskolu filiāles. Vienlaikus būtu nepieciešama augstskolu konsolidācija. Tik mazā valstī kā Latvija visas augstskolas nespēj piesaistīt izcilus profesorus un izveidot labas bibliotēkas. Vēl kāda problēma - šodien daudzi jaunieši izvēlas studijas, kuru apguve neprasa īpašu piepūli un kas nepavisam nav pieprasītas darba tirgū. Iedomāsimies vidusmēra Latvijas ģimeni. Jaunietis beidz vidusskolu, un vecāki saka - tev noteikti jāstudē! Un viņš aiziet studēt, piemēram, politoloģiju, kaut gan nekad nav domājis strādāt šajā profesijā. Nu cik mums Latvijā vajadzīgi politologi? Pavisam maz. Bet bakalaura diploms ir kabatā, kas patiesībā nav slikti. Man gan šķiet, ka ar laiku šīs diplomu drukāšanas mašīnas apstāsies, jo darba vietas jautās ne vairs tikai pēc diploma, bet prasīs reālas kvalitatīvā augstskolā iegūtas zināšanas.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kādus jautājumus jūs uzdotu deputāta kandidātiem?

Pirmkārt, es vēlētos zināt, kā tiks realizēti vēlēšanās dotie solījumi. Mēs pārāk bieži redzam aizbildināšanos ar atrašanos tādā valdības koalīcijā, kurā partneriem ir citādas intereses. Līdz šim partijas ir cīnījušās par "savu ministriju" un tad nu tajā mēģinājušas realizēt "savu politiku". Diemžēl tas nedarbojas. Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jaunas idejas, kā veicināt un paātrināt tautsaimniecības attīstību. Arī tādēļ, ka tas var piebremzēt vai pat pagriezt pretējā virzienā migrācijas plūsmu. Treškārt, es vēlētos redzēt ne tikai īstermiņa, bet arī vidēja un ilga termiņa valdības plānus. Kā mainīt politisko sistēmu, lai tā ļauj iedzīvināt un arī baudīt vidēja, nu vismaz trīs gadu ilga termiņa politikas augļus. Domāju, ka vēlētāji to novērtētu.

Un kādi ir "Lattelekom" plāni?

Bizness mainās, mēs vairs neesam tikai telekomunikāciju kompānija, aizvien lielāks īpatsvars mūsu ieņēmumos ir izklaides pakalpojumiem. Piemēram, kvalitatīvai televīzijai, kas var dot arī peļņu no reklāmas. Bet pie horizonta jau ir tā saucamais "lietu internets", "gudrās mājas", telemedicīna, elektrības piegādes pakalpojumi. Sevišķi elektrības jomā es redzu lielas perspektīvas. Parādās elektromobiļi, būs vajadzīga to uzpildes infrastruktūra. "Gudrās mājas" izvēlēsies dinamisko elektrības tarifu, kas ļaus ekonomēt uz apsildes un ūdens sildīšanas rēķina. Tie būs arī drošības pakalpojumi, viedās kameras, kas atšķir suni no bērna un draugus no laupītāja. Tāpat lielas pārmaiņas ienesīs bezvadu piektās paaudzes jeb 5G internets.

Vai man kā privātpersonai piektās paaudzes internets būtiski izmainīs dzīvi?

Tiešā veidā nē. Patiesībā vajadzība pēc datu plūsmas piesātinās. Telekomunikāciju ēras sākumā cilvēki galvenokārt runāja pa telefonu. Nākamais lēciens - internets, sērfošana, mūzika un filmas internetā. Kārta pienākusi virtuālajai realitātei, bet tālāk par to patiesībā vairs nav kur iet. Vismaz šodien mums grūti ko iedomāties. Taču 5G internets ir būtiski svarīgs, piemēram, pašbraucošo jeb autonomo automobiļu kustības nodrošināšanai. Ļoti iespējams, jau mēs piedzīvosim laikus, kad šoferi kā profesija izzudīs.

Es jums ticu. Vai zināt, ko krieviski nozīmē "ямщик"?

Atklāti sakot, nē.

Vēl pirms kādiem gadiem 170 tā bija viena izplatītākajām profesijām Krievijā. Važonis- tālbraucējs, kurš ar zirgu pajūgiem veda pastu un preces, piemēram, no Astrahaņas uz Maskavu vai Pēterburgu. Dzelzceļš viņus pilnībā iznīcināja, turklāt tas notika vēsturiski ļoti īsā laikā, divdesmit gados.

Automatizācija un ar to saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo "garantēto bāzes ienākumu", par kuru pagaidām piesardzīgi, bet aizvien biežāk un noteiktāk jau tiek runāts. Tā būs garantēta naudas summa, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties.

Bet kādas profesijas tad noteikti saglabāsies?

Mākslinieki, jo pieprasījums pēc emocijām un izklaides tikai pieaugs. Rakstnieki, aktieri, komponisti, dziedātāji, gleznotāji, dejotāji, visādi "šovmeņi". Par senāko profesiju uz šīs pasaules mēs esam dzirdējuši. Bet pēdējā cilvēces profesija, manuprāt, būs domātājs, tātad filozofs. Patiesībā tas pat būtu visai cienījami.

Nezināšanas vērtība

Eseja tika uzrakstīta kā komentārs Gundara Dāvidsona rakstam Delfi.lv "Vai varējām labāk un citādi". To literāri rediģētā formā ir publicējis žurnāls "Rīgas Laiks".

____________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Nezināšanas vērtība

 

"Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva "nezināt lietas". Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu norēķinu konta deficīts, ļāva "treknajos" gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram."

Gundars Dāvidsons: Vai varējām labāk un citādi?

 

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Nezini kā apieties ar nazi, nezini kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampaniešus, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb Ričarda Fainmena vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk es uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju ikkatram, un jau Platons Sokrāta dialogos tam ir veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākošā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”.  Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, promotēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam. Atklāsme vēstīja, ka šīs sociālās inteliģences iemaņas ir ne mazāk svarīgas, kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā Volgā!”. Un tā patiešām notika – 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielu krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, bet vakarā strādāju par laborantu CFI, kad pravietojums piepildījās – mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi, arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi salīdzinoši veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir salīdzinoša priekšrocība, sakņojās tajā savdabajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no kuriem ir neapšaubāmi savas sfēras profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt noderīgu Latvijai?” (jo viņi nezin), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs neesam vētījuši politiķu zināšanas ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši teju neko nezin. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai uzsāk spriest, un nodemonstrēt savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algojot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, kurus savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). Šo redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz fundamentālo Sokrāta paradoksu “scio me nihil scire ”, vēlēšanu procesā vētīt zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, u.tt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki būs to lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvja Reivasa (Taavi Rõivas) priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi ir gana daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr paralēli sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privātās dzīves un pret pagātni un tajā neizbēgami pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Gan vēlētāji, gan tā rezultātā – žurnālisti, bieži taujā – kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt viena otru ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu mēģināsim vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajam Propagandas ministrijas darbiniekiem.

Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas izaicinājums nav pareizu ideju trūkumā, bet ļoti viduvējā to īstenošanā. Es balsošu par politiķiem, kuriem būs nopelni menedžmentā un valsts pārvaldes reformā.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti. Domājot par nākotnes Latviju, mums jādomā, kā vēlētāju izpratni par varu, kurai ir jāpieder tiem, kam ir nopelni, paplašinātu – nopelni ne vien sociālo vīziju konstruēšanā, bet arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filosofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nevaru nosaukt. Jo nezinu.

 

Gatis Kokins speciāli “Rīgas Laikam”

22-Jul-2018

Saruna ar Aigaru Štokenbergu :: Pasaule ir apaļa

Saruna notika 6-May-2018 restorānā "Tinto" pēc Ulda Tīrona lūguma. Šī saruna ar dažām kļūdām un neprecizitātēm (kas šajā tekstā ir izlabotas un izceltas ar sarkanu) ir publicēta žurnāla "Rīgas Laiks" Jun-2018 numura rubrikā "Vakariņas ar Andrē" 62.-68.lpp. un www.rigaslaiks.lv.

 

Foto: Gatis Rozenfelds, Picture Agency

Vakariņo uzņēmēji Gatis Kokins un Aigars Štokenbergs

Pasaule ir apaļa

Gatis Kokins: Ā, cik mīļi. Arābu šokolādē vīģes, ja?

Aigars Štokenbergs: Jā. Šodien ir šeiha Zājida 100. dzimšanas diena.

Kokins: Tas ir ievērojami.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Kā tas latviešu tautai varētu būt nozīmīgi? Vai mēs aizsūtījām viņiem kādu tautisku segu?

Štokenbergs: Nē, bet mums jau arī ir 100 gadi, kā tu būsi pamanījis.

Kokins: Nu tad Zājids ir Latvijas laikabiedrs.

Štokenbergs: Jā.

Kokins: Nu labi. Paga, tad tu tradicionāli neko neēdīsi?

Štokenbergs: Nē, es dzeršu gāzēto ūdeni, ja tāds ir. Bet tu neko sev neatsaki.

Kokins: Es.... kādu salātu noēdīšu.

Štokenbergs: Ah.

Kokins: Nu labi. Kādas tev instrukcijas no redaktora?

Štokenbergs: Nekādas. Es skatos, kas to “Billi” ir sponsorējis. Kurš no maniem klientiem? Dobeles dzirnavnieks, Food Union, Kārums… Finieri mēs netirgojam.

Kokins: Jā. Mans vienpadsmitgadīgais bērns atgriezās no “Billes” seansa un ar asarām acīs teica, ka tā ir filma, kas mums jāredz. Es tādu tekstu no viņa nekad mūžā nebiju dzirdējis. Jo ārpus vijoļspēles viņu pamatā Minecraft un šitās te lietas interesē. Bet šeit viņu kaut kas bija aizķēris, tā ka būs jāiet skatīties.

Štokenbergs: Nu, Dubaijā droši vien nerādīs. Un, kā tu pareizi varbūt atceries, mums viņas arī drusku griež, tās filmas, pilnas nekad nerāda.

Kokins: Jā, priekš arābiem tur vajadzētu šo to izgriezt, tas skaidrs. Bet tā jau nav globāla. Globālas ir “Nameja” tipa filmas, kuras var uzrunāt plašu auditoriju, kas saprot, ko nozīmē ar cirvi dzīties pakaļ un pārgriezt rīkli eleganti, tā, lai notašķītu pēc iespējas skaistākā trajektorijā. “Billē” jau nekā tāda nav.

Štokenbergs: Nu labi, par ko mēs parunāsim? Es piedāvāju sākt ar tavu jaunību. Jo, manuprāt, šajās dienās ir gadadiena pagrieziena punktam cilvēces vēsturē, kuru tu izraisīji. Nenotriecot Rustu.

Kokins: Ak tā tu domā.

Štokenbergs: Jā. Iedomājies, ja tu viņu būtu notriecis, perestroika būtu beigusies un mēs nekādu simtgadi nesvinētu, jo Gorbis nebūtu varējis novākt visus tos ģenerāļus, ko viņš tur uzreiz aizvāca. Līdz ar to neviens viņam nepretojās, kad viņš samazināja ieročus.

Kokins: Nu labi, bet zināms humānisms nešaut pa zosu baru vai pa lauksaimniecības aviāciju pastāvēja. Es domāju, no tā arī cēlās perestroika tavā versijā.

Gatis Rozenfelds: Labdien! Es būšu jūsu neredzamais sarunu biedrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās. Un kas mums tagad jādara?

Rozenfelds: Nekas, jāturpina runāt. Es vienkārši būšu blakus un būšu tas, kurš iemūžinās.

Kokins: Nu labi, labi.

Štokenbergs: Man sāp kāja, to nebildējiet. Manu sāpošo kāju. Nu tad stāsti, kā tas bija. Kur tu biji tajā brīdī?

Kokins: Es dienēju padomju armijā, Rakveres komandpunktā, un, tā kā Padomju Savienības gaisa robežu bija pārkāpis neidentificēts lidojošs objekts, tad mums bija trauksme: mēs tinām autus, āvām zābakus, skrējām un iedarbinājām visu to mašinēriju, kas nu mums bija. Tik traki jau nebija, ka nepamanīts kaut kas tur varēja nolidot, bet nedz ātrums, nedz atstarotā elektromagnētiskā impulsa intensitāte neliecināja par kaujas lidmašīnas tuvošanos padomju Tallinai. Līdz ar to satraukums, no vienas puses, bija, bet, no otras puses, tas neradīja, nu, tādu agresīvu rīcību, kas varētu rezultēties notriekšanā.

Štokenbergs: Hehe, nu labi. Un ko tu ieraudzīji?

Kokins: Radarā bija punktiņš, kas ar ātrumu kaut kādu tur 300 km stundā pārvietojās.

Viesmīle: Kungi, esat izdomājuši?

Kokins: Jā, man tos jauktos salātus vajadzētu.

Viesmīle: Ar kazas sieru vai...?

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Man gāzēto ūdeni, ja jums ir.

Viesmīle: Ir, protams.

Štokenbergs: Ideāli.

Kokins: Un vēl arī svaigi spiestu sulu, apelsīnu.

Viesmīle: Apelsīnu? Labi. Kaut ko vēl?

Kokins: Pagaidām paldies.

Štokenbergs: 300 km stundā? Es neticu, Cessna neiet tik ātri.

Kokins: Nu, varbūt nedaudz mazāk. Bet katrā ziņā tas nebija skaņas ātrums vai kaut kas tāds, ar ko lido F-16 vai B-52.

Štokenbergs: Labi. (Smejas.)

Kokins: Nu lūk, un tad, protams, no Džohara Dudajeva pretgaisa aizsardzības aviācijas bāzes pacēlās iznīcinātāji paskatīties tuvāk, kas tur notiek, – varbūt tā ir lidmašīna, varbūt tas ir zosu bars, bet visdrīzāk tā ir kāda igauņu lauksaimniecības aviācijas vienība. Nu, mēs arī brīnījāmies un neko nedarījām. Sava loģika tur, protams, bija – netrieksi taču nost kukuruzņiku, kas tur lido virs kāda Igaunijas ciemata, ar raķeti.

Štokenbergs: A kas tev bija par raķetēm?

Kokins: Bija trīs veidu raķetes – tuvāka rādiusa, vidēja rādiusa un tāla rādiusa.

Štokenbergs: Tādas, kā Sīrijā tagad ir, vai labākas?

Kokins: Es domāju, sliktākas.

Štokenbergs: Sliktākas?

Kokins: Sīrijai ir tādas kā mums, tikai uzlabotas. Ir nomainīta elektronika nedaudz, cerams. Bet, nē, nu protams, visdrīzāk jau būtu trāpījuši – krievs laida uzreiz pa četrām raķetēm, kāda jau trāpa. Bet nebija loģikas to darīt, un nekādu citu tehnoloģiju, kā cīnīties ar... sauksim viņus par padomju varas provokatoriem, jau arī nebija. Tikai pēc tam tur uzstādīja kaut kādus ložmetējus, ar kuriem varbūt varētu pienācīgi cīnīties ar cesnām, jo skaidrs, ka nedz tas iznīcinātājs, nedz tā raķete nebija īstais ierocis. Pēc tam bija daudz izmaiņu, jo kļuva skaidrs, ka uzvarēt var ne tikai ar bumbām, bet arī ar demonstrācijām, ar informāciju.

Štokenbergs: Kad tieši tas bija? Maija beigās, man liekas.

Kokins: Tad jāskatās Vikipēdijā, es neesmu tāds datumu fanāts. Nu lūk, pēc tam, protams, izrādījās, ka tas viss bija nepareizi, un daudzi mani priekšnieki, kā saka, mainīja darbu. Bet, tā kā es biju atbildīgs par šīs situācijas fotofiksāciju un es to darbu izdarīju labi, tad man iedeva paaugstinājumu. Tā ka es biju visnotaļ priecīgs par šo notikumu.

Štokenbergs: Es to epizodi atcerējos tāpēc, ka Dubaijā es, protams, lasu grāmatas, un viena no pēdējām, ko nopirku, bija Taubmana “Gorbačovs”. Un tur tā epizode ir pieminēta kā pagrieziena punkts. Viņš tiešām varēja beidzot tikt vaļā no visiem tiem vecajiem ģenerāļiem, un Ahromejevs, ko viņš tur ielika par ģenerālštāba priekšnieku, bija viņa sabiedrotais.

Kokins: Nu jā, Rusts taču kā brīvais cilvēks tur Sarkanajā laukumā nolaidās, dāļāja autogrāfus, fotografējās. Un tās fotogrāfijas jau noplūda, lai arī nebija nekāda instagrama. Tā ka skaidrs, Maskavas slavenā trīskāršā aizsardzība... bet tā tomēr ir aizsardzība pret militāru uzbrukumu, nevis pret demonstrantiem. Mēs arī redzam, ar ko vakar beidzās tā akcija “Putins mums nav cars!”

Štokenbergs: Navaļniju tu domā?

Kokins: Beidzās ar kaudzi bildīšu, kur smagi bruņoti policisti cīnās ar bērniem.

Štokenbergs: Es pievērsu uzmanību tam, ka tieši tas pats krekls – baltais ar zilām rūtītēm, kurā viņš bija ierunājis savu pēdējo videoblogu, – Navaļnijam bija mugurā arī vakar tajā demonstrācijā.

Kokins: Nu, viņš ir visnotaļ pārticis cilvēks, bet nebūt ne tāds, kas pēc katras uzvilkšanas izmet kreklu miskastē. Bet arī es viņu apbrīnoju, ka... visa tā loģika jau bija tur, ka viņu sašņorēs un atkal uz 10 vai 30 diennaktīm iesēdinās... Nu jā, kā tas ir – iet uz demonstrāciju, zinot, ka tev atkal 10 dienas būs jāsēž kaut kādā dīvainā telpā. Ja mēs skatāmies uz mūsu politiķiem, tad grūti iedomāties, kurš būtu gatavs regulāri iet sēdēt 10 diennaktis Čiekurkalna septītajā stāvā.

Štokenbergs: Es tur esmu bijis tikai līdz trešajam stāvam, man liekas.

Kokins: Nu jā, tā ka tas prasa kaut kādu zarnu, bet, no otras puses, tur ir par ko cīnīties. Šeit jau ir sasniegta zināma labklājība, un tā vēlme likt savu ādu, kā saka, spēlē… Tālibam, starp citu, ir jauna grāmata, saucas “Skin in the Game”.

Štokenbergs: Tālibam? Man liekas, ka pēc “Melnā gulbja” viņam nekas prātīgs nav bijis.

Kokins: Šitā izskatās interesanta. Viņš saka, ka tas, kā tu spēlē, ir baigi atkarīgs no tā, vai tava āda ir spēlē vai nav. Tas ir tāpat kā ar pokeru: ja tu spēlē vienkārši tāpat, tu to dari pavisam citādi nekā tad, ja liec spēlē nelielu naudu. Un politikā ir līdzīgi: ja tev āda ir spēlē, tu rīkojies citādi. Ja tu tā teorētiski spriedelē tviterī, tu esi pavisam citāds politiķis nekā tad, ja tevi ievēlē un tu tur pieņem likumus un vari krist nežēlastībā. Tu jau varētu labi pakomentēt šo situāciju ar ādu spēlē.

Štokenbergs: Zini, es esmu baigi ārā no tā visa. Par Latvijas politiku es lasu krietni mazāk nekā par Emirātiem un Saudi, ja tā reāli. Kad tu runā par slodzīšanu būrī, tad pēdējais, ko tu droši vien atceries no notikumiem Saudi, bija Ritz hotelī, kad sabāza 300 prinčus un nozīmīgus uzņēmējus. Nu jau visus ir izlaiduši, bet iekasēja no viņiem 106 miljardus dolāru. Kā izpirkšanās naudu.

Kokins: Mums Kempinski būtu piemērots. Tur ir liels lobijs.

Štokenbergs: Kur viņi var pastaigāties? Bet mums viņi nesavāktu 106 miljardus.

Kokins: Nu labi, 106 miljoni arī būtu okei, ne?

Štokenbergs: Mmmm, jā.

Kokins: Skolotāju algām un medmāsām.

Štokenbergs: Bet tās ir vienreizējas. Tas jau nav bāzes finansējums, tad jābāž katru gadu tajā būrī.

Kokins: Nē, nu dažus advokātus jau tagad bāž regulāri būrī uz pāris dienām.

Štokenbergs: Tos, kuriem ir tas bentlijs?

Kokins: Jā.

(Abi smejas.)

Viesmīle: Salātiņi. Maizīte. Pipariņus vajadzēs?

Kokins: Jā, paldies.

Viesmīle: Jums kaut ko?

Štokenbergs: Nē, paldies, viss labi... Nu, ir jau arī cietākas metodes. Es esmu bijis Rijādā, nu jau divas reizes. Man šausmīgi patika šitajā pēdējā reizē, jo sagruva divi mani priekšstati par saudiešiem. Kā par viskonservatīvākajiem. Man liekas, es tev stāstīju, ka Rijādas pašā centrā ir laukums, tik liels kā Vērmanītis, kurā katru nedēļu publiski ar zobenu nocērt galvu kādiem trim noziedzniekiem. Saudiešu draugi man izstāstīja, ka to vietu sauc Chop-chop Square, kas izklausās tā ne tik biedējoši. Bet priekšstati man sagruva par to, ka es biju pārliecināts, ka ārzemnieki nevar dabūt Saudi pilsonību un ka viņiem mājās nav alkohola. Es redzēju vienu dzīvu amerikānieti, kas bija dabūjusi Saudi pilsonību, un man jāatzīst, ka viņiem mājās ir alkohols.

Kokins: Tātad viņi ir divkosīgi, ja?

Štokenbergs: Nu, es to skaidrotu tā, ka viņi vienkārši ir sagatavojušies uzņemt ciemiņus.

Kokins: Viesmīlīgi?

Štokenbergs: Viesmīlīgi, jā.

Kokins: Nu, viņi tagad saskatījušies “Melno panteru”, viņiem arī kopīga valoda varētu būt ar ciemiņiem, par ko parunāt. Tā bija pirmā filma, ko viņiem rādīja kinoteātrī.

Štokenbergs: Tu zini, es neesmu bijis tajā kinoteātrī, bet tas mērogs jau nav tikai tas pirmais kinoteātris. Viņi tagad sākuši būvēt izklaides pilsētu. Apmēram tur, kur ir Akabas līcis, nu, ja tu iedomājies – Ēģipte, Jordānija, Izraēla, kur ir tā sadures vieta, tur ir arī Saudi tāds gabaliņš –, un tur viņiem būs izklaides pilsēta, 34 000 kvadrātkilometru, tas ir puse Latvijas.

Kokins: Labi, bet par ko tur sajūsmināties? Par to, ka viņi to nosacīti Dieva doto dāvanu vai dabas resursu pārdošanas rezultātā iegūto naudu nevis pilnībā izzog un sadala ģimenei, bet reinvestē un rada kaut kādu vidi nākamajām paaudzēm? Tā ir tā sajūsmas bāze, ja?

Štokenbergs: Tu zini, visi, ar kuriem es tur runāju, un tie bija diezgan augsti stāvoši cilvēki, piemēram, bijušais Saudi televīzijas ģenerāldirektors un Centrālās bankas viceprezidents bijušais, viņi ir stāvā sajūsmā par to kroņprinci, Muhammadu Bin Salmānu.

Kokins: Jo viņš ir liberāls?

Štokenbergs: Jo viņš ir liberāls, viņi sen to ir gaidījuši. Viņš ir ne tikai iebāzis tos 300 biedrus būrī...

Kokins: Nu tas tāds liberālfašisms bišķiņ, ne?

Štokenbergs: ...un kino... (smejas), bet viņiem viņš tiešām patīk, vismaz tiem, ar ko es esmu runājis.

Kokins: Nu labi. Tas nozīmē, ka būs tāds arābu oligopols ar cilvēcīgu seju, jā? Es tulkoju manas jaunības terminos.

Štokenbergs: Nē, man liekas, ka viss ir pilnīgi citādi. Redzi, ja tu piemini Latvijas politiku, tad kā tiek uzturēts kaut kāds līdzsvars sabiedrībā? Viņš tiek uzturēts ar dotācijām, kaut kādu iešprici tiem, kam grūtāk. Un nodokļi tiek iekasēti vairāk vai mazāk, bet tev ir jāmaksā nodokļi. Saudi nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nav sociālo iemaksu, PVN ir tikai 5%, bet valstī ir stabilitāte, un es kaut kā vienreiz...

Kokins: Bet ko tu sauc par stabilitāti valstī, kurā nav vēlēšanu? To, ka tur Ansis neiet mest ķieģeli pa to karaļa pili? Vai kas ir stabilitāte?

Štokenbergs: (Smejas.) Nē, bet vai vēlēšanas rada stabilitāti?

Kokins: Nu, nerada, tieši tāpēc…

Štokenbergs: Es tev mēģināšu paskaidrot, kā tur tiek panākts miers sabiedrībā. Caur to, kā tev bagātība pārdalās ģimenē. Jo tikai bagāts vīrs var uzturēt četras un vairāk sievas un, kā tu atceries, visas uztur vienādi, un arī bērniem patriarhs nodrošina labklājību bez nekādiem nodokļiem. Vienkārši sabiedrība iekārtota tā, ka tie, kam vairāk naudas, uztur vairāk cilvēku, jo nabags nevar atļauties pat vienu sievu. Un manam absolūtajam favorītam Ibn Saūdam, kurš dibināja Saūda valsti 1932. gadā, bija 22 sievas, 43 dēli un 54 meitas, no kuriem viens dēls vēl ir dzīvs, kurš viņam bija no verdzenes, vienas armēnietes. Un viņš viņu atzina par savu.

Kokins: Nu labi, bet tas bija iespējams tāpēc, ka viņam bija milzīgas darbaspējas, vai arī viņam vienkārši bija tāda pozīcija tajā Saudi sabiedrībā?

Štokenbergs: Nu redzi, tur atkal ir tā smalki, tur tev ir jāsalāgo visu to daudzo cilšu intereses, visādu... nu, Indijā viņas sauktu par kastām, bet šeit tu viņus varētu saukt vienkārši par tiem, kuriem ir augstāks stāvoklis sabiedrībā, un tiem, kuriem ir zemāks. Viņu intereses tev ir jāspēj salāgot, un tas, manuprāt, ir krietni smalkāk nekā uzcept reklāmas rullīšus uz vēlēšanām.

Kokins: Nu labi, bet priekš manis tā ir tāda pasaku valstība – Runcis zābakos, pilis tur kaut kādas... Priekš manis tas ir nereāli. Es esmu bijis tajā vietā, bet es nesaprotu, kā to pasaku valstību var piemērot kaut kādai Eiropas realitātei.

Štokenbergs: Nu, droši vien nevar. Es tikai mēģinu pateikt, ka tā pasaule ir šausmīgi atšķirīga. Un ka vairums no mums vienkārši nezina, kā tā pasaule ir iekārtota un kā viņa tiek uzturēta. Pirms pāris mēnešiem mums tur Dubaijā vannā nomira kaut kāda Bolivudas aktrise, 54 gadi viņai bija un deviņas Indijas Kinoakadēmijas balvas, vairāk nekā Merilai Strīpai tie Oskari. Es pieņemu, ka Latvijā varbūt divi cilvēki, kas raksta komentārus Rīgas Laikam, zina to sievieti, bet viņai bija valsts bēres ar salūtu un prezidentu, un visu pārējo.

Kokins: Es to ziņu pamanīju, bet daudz vairāk es pamanīju ziņu par zviedru dīdžeja nāvi Omānā. Viņam nebija valsts bēru.

Štokenbergs: (Smejas.) Es to biedru pamanīju tikai pēc viņa nāves, goda vārds. Es pat nebiju dzirdējis viņa vārdu. Tas laikam nozīmē, ka man ir kaut kāda paaudžu plaisa zināšanās par mūziku.

Kokins: Nē, es domāju, ka tā multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu. Tagad tā ir baigā priekšrocība, ka tu zini par Bolivudu, bet nezini par Zviedriju. Zviedri zina par šito te hercoga Jēkaba mazmazmazmazmazmazmazdēlu, kas piedzima?

Štokenbergs: Luiju, tu domā?

Kokins: Jā. Tur ir arī savs skaistums, bet sarunu tad nevar vairs uzturēt cilvēki, kuriem tās intereses nepārklājas. Un tas noved pie vientulības globālas. Beigās tu ar savu bērnu nevari parunāt ne par ko, jo skaties citas filmas, klausies citu mūziku, lasi citus rakstus, strādā citā darbā un satiecies varbūt dzimšanas dienā. Tizli.

Štokenbergs: Ā, es atcerējos, kas man tev jāpajautā. Ko tas Hokings tur bija sacerējis pirms nāves? Kāds bija viņa vēstījums?

Kokins: Viņš desmit dienas pirms nāves iesniedza augsto enerģiju fizikas žurnālā rakstu, kurā bija matemātiski pamatojis savu hipotēzi par to...

Štokenbergs: Es pie tās formulas apstājos, kad sāku lasīt to rakstu.

Kokins: Jā. Pie tam tās formulas ir daudz sarežģītākas, jo tie burti nenozīmē klasiskus mainīgos. Tie faktiski ir operatori – kas ir vēl viena abstrakcija vairāk nekā tā, ko mēs mācījāmies skolā. Lūk, tā kā tie integrāļi nebija no mainīgajiem, bet te bija...

Štokenbergs: ...no nezināmajiem?

Kokins: ...no operatoriem un matricām, kas padara to sarežģīto pasauli tādu relatīvi viegli uzrakstāmu. Bet ko Hokings bija sapratis vai secinājis? Ja pirms tam Visumu iztēlojās kā tādu multiversu, kurš nepārtraukti izplešas un kurā atrodas kaut kādi mazāki visumi, no kuriem viens visums ir tas, kurā mēs dzīvojam, tad Hokinga atklājums pretendē uz to, ka multiversa struktūra ir daudz homogēnāka un arī nav tik sarežģīta. Ja recenzentiem, kas tagad strādā ar šīm formulām, neizdosies atrast tajās kaut kādas pretrunas, tad mēs sāksim labāk saprast to Visumu, ko mēs nevaram novērot. Tas ir nenormāli unikāli, jo, redzi, normāli viss, ko tu vari novērot, ir tādā kā konusā, kura diametrs ir attālums, ko paspējusi noskriet gaisma kopš Lielā sprādziena. Jo tālāk tu esi no Lielā sprādziena, jo nosacīti tas konuss ir platāks. Bet ārpus šī konusa tu neko neredzi. Nu, un Hokings ar to savu darbu, kā saka, ir pacēlis to palaga stūrīti un ļauj mums ieskatīties – kas tajā fiziskajā kondīcijā, kādā viņš bija, ir ārkārtīgi unikāli. Viņam vajadzēja nomirt pirms 40 gadiem. Pēdējo reizi, kad es skatījos ziņas par viņu, vienīgais, ko viņš spēja kontrolēt, bija acs plakstiņš, un arī tas sāka neklausīt. Šādos apstākļos 70+ gadu vecumā uzrakstīt šādu hipotētisku teoriju par to, kā varētu izskatīties Visums, ko mēs nevaram redzēt, – manuprāt, tas ir baigi iedvesmojoši un interesanti.

Štokenbergs: Nu labi, bet no elementāras pierādījumu teorijas viedokļa, kā mēs varam zināt, vai viņam būs taisnība, ja mēs to nevaram pārbaudīt?

Kokins: Ļoti sarežģīts jautājums.

Štokenbergs: Viņam tātad ir recenzenti, kas tagad pēta tās formulas...

Kokins: Nē, nu redz, piemēram, par tām pašām stīgu teorijām, tur jau tomēr fiziķi dalās divās grupās – vieni, kuri entuziastiski turpina attīstīt to matemātiku, otri, kuri saka, ka tā ir muļķīga nodarbošanās, jo to nevar pārbaudīt. Un ar kosmoloģiju un augstajām enerģijām savā ziņā ir līdzīgi. Bet kāpēc es saku, ka viņš ir pacēlis to paladziņu un mēs varam ieskatīties? Tāpēc, ka viņš ir salicis šos principus tādā veidā, kas ļauj mums spriest par to, kas ir ārpus tā konusa. Šos pašus principus mēs varam notestēt un pārbaudīt, vai tajā veidā, kā viņš to ir sakombinējis, nav kļūdas. Bet nu kompetenti es tev šo lietu nevaru izstāstīt, jo nekad neesmu bijis kosmoloģijas speciālists un tik dziļi šos jautājumus neesmu izpratis.

Štokenbergs: Tik tālu, cik tu izstāstīji, man tas izskatās pēc Stoparda “Arkādijas”, kur ir it kā daudz pārbaudāmu lietu, beigās jautrs, jauks stāsts, bet, vai tā ir bijis, to mēs vienkārši neuzzināsim.

Kokins: Bet tā mūsdienu fizika jau ir par to, ka, ja tu pasapņo, tad tavai sapņošanai ir konsekvences. Kā tas bija ar gravitācijas viļņiem – nu jau ir gadsimts apkārt, kopš par viņiem sāka runāt, bet novēroja tikai tagad. Tu jau vari teikt, ka, kamēr tie viļņi nebija eksperimentāli novēroti, tās bija tukšas pļāpas, bet tomēr redz, kā tas ir pabīdījis uz priekšu mūsu izpratni par Visumu. Nu jā, mēs to nomērījām 100 gadus vēlāk – nu forši.

Štokenbergs: Bet tev ir cerība, ka to Hokingu varēs pārbaudīt arī praksē?

Kokins: Es domāju, ka kaut kādus efektus vai secinājumus no tā varēs pārbaudīt, jā. Jo līdz šim visi tie spriedelējumi par multiversu bija tādi, nu, tīri matemātiski. Tagad tas saaužas ar zināmo un nomērāmo. Nu, skatīsimies. Pat ja tas būs pēc 100 gadiem – nu forši, mēs būsim bijuši ne tikai pie Rusta nenotriekšanas, bet arī pie citu visumu saprašanas sākuma. Varēsi stāstīt saviem bērniem, ka tu tajā laikā Dubaijā mēģināji izvairīties no jemeniešu Scud raķetēm.

Štokenbergs: Jā, to stāstu tu esi pamanījis.

Kokins: Tur tev jautri, ja?

Štokenbergs: Nē, nu šeit jau, manuprāt, tā ziņa vispār nekad neparādās.

Kokins: Parādās, bet nevienu tas nesatrauc, tāpēc, ka neviens… nu, nevis neviens, bet ļoti daudzi tevi nepazīst un nejūt tev līdzi vai tie, kas tevi pazīst, nezina, ka tu esi tieši tur – apdraudēts. Un, otrs, tie pretgaisa aizsardzības rīki un raķetes jau ir tik precīzas, ka cilvēki pie tā pierod un domā: lai ko tie nemiernieki darītu, valdība, kā saka, šo problēmu atrisinās.

Štokenbergs: Es skaidri zinu, ka no Jemenas raķete tiek līdz Dubaijai, un es skaidri zinu, ka tiek arī no pretējās puses, no Irānas. Atliek paļauties tikai uz neviena neievēlēto valdību, emirātu.

Kokins: Ar domu, ka krustugunis tie amerikāņu "Patrioti" nepārdzīvos, ja?

Štokenbergs: Es taču nezinu, bet bāka man vienmēr ir pilna. Jo es tad brauktu uz Omānu, tur vismaz ir ūdens, saldūdens.

Kokins: Kā ar Expo 2020 gatavošanu? Jaunā pilsēta uzcelta?

Štokenbergs: Ja tu domā, vai kāds sācis būvēt paviljonu, tad nē. Pirmie beidzot lāpstu ieraka laikam Luksemburga. Zemē.

Kokins: Bet kas ir mainījies kopš Expo Parīzē, kad uzcēla Eifeļtorni? Vai tā funkcija ir saglabājusies? Visu taču var atrast internetā. Kāpēc tas vajadzīgs?

Štokenbergs: Bet tu jau nevari ar internetu aizstāt personīgu komunikāciju. Runāt ar dzīvu cilvēku, redzēt, kā viņš smaida, kā bērni skrien ar baloniem, to tu nevari dabūt internetā. Tāpat kā 1996. gadā, ja nemaldos, man bija intervija par bibliotēku, kur es teicu, ka vienmēr vajadzēs bibliotēku, tāpēc ka grāmatu vajag turēt rokās un just, kā viņa smaržo un kā lapas pāršķir. Un izrādījās taisnība – e-grāmatas laikam tagad nelasa vairs neviens.

Kokins: E-grāmatas lasa kā velni. Bet, ja runājam par Latvijas Nacionālo bibliotēku, tad tur tās bažas laikam ir piepildījušās.

Štokenbergs: Kuras no bažām tu domā?

Kokins: Nu, proti, ka tā ir liela reprezentācijas ēka, jo tas akadēmiskais darbs, kas tur notiek, – tam būtu pieticis ar trīsreiz mazāku un piecpadsmit reižu lētāku projektu. Līdz ar to tās ēkas nozīme ir radīt jaunu siluetu Daugavas krastā, vietu, kur var veiksmīgi novadīt prezidentūru, noturēt kaut kādus simpozijus, tur ir skaistas izstāžu telpas pirmajā stāvā, politiskajām partijām tur patīk rīkot kongresus... Tā ir tā funkcija, un tā grāmatu turēšana, ko tur tajos augšējos stāvos kādi pārdesmit cilvēki, labākajās dienās pārsimt cilvēki dara, ir kā tāda piedeva tam visam, manuprāt.

Štokenbergs: Nu jā, bet tu aizgāji no grāmatām uz ēku.

Kokins: Nē, nu es jau nesaku, ka tas ir nepareizi vai ka tas ir kaut kā unikāli vai dīvaini, jo arī Vašingtonā visas labākās pieņemšanas notiek muzejos un tu tur staigā ar šampanieša glāzi gar visiem Monē un Maļevičiem, un forši, tu tur taisi politiku. Tur gan tas viss izskatās organiskāk, bet ideja jau tā pati: tev vajag kaut kādu simbolisku kultūrobjektu, kurā tu to savu netīro desu taisīšanas darbiņu vari izvest.

Štokenbergs: Toreiz, kad viņa tapa, es biju ārkārtīgi skeptisks par to māju un joprojām esmu skeptisks, jo māja kā tāda ir ārkārtīgi energoneefektīva un visas pārējās problēmas, kas tur ir saknē ieliktas. Bet kā grāmatu vieta tā tomēr palīdz tam studentam vai tam jaunietim. Ļoti labi, ne katrs var atļauties tādu bibliotēku kā mums.

Kokins: Protams, tas ir jauki, ērti, bet es vairāk par to pompu.

Štokenbergs: Ja tu pieminēji Vašingtonu... Pēdējo reizi, kad biju Vašingtonā, es biju Hiršhorna galerijā, kas skaitās labākais no jaunajiem modernās mākslas muzejiem. Vai tu zini, kas ir Hiršhorns?

Kokins: Nezinu.

Štokenbergs: (Smejas.) Tas ir viens ebrejs no Jelgavas, kas nopelnīja visu savu naudu, lielu naudu, brīdī, kad bruka birža. 1929. gadā. Es, protams, biju atkal lepns, ka viens tautietis, kuru mēs nekad mūžā neesam redzējuši, ir iemūžinājis sevi ar skaistu galeriju.

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Tev vajag atbraukt uz Abū Dabī jauno Luvru.

Kokins: Es skatos instagramos, kā visi tur fočējas. Tā ka būšu jau visu redzējis instagramā.

Štokenbergs: Nē, nu tu visu esi redzējis Parīzes Luvrā un Orsē, ja runa ir par mākslu. Bet arhitektūra izcila, super vienkārši.

Kokins: Mums jau treknajos gados arī te kaut kādi pilsoņi braukāja un gribēja Gugenheimu Rīgā taisīt ar izcilu arhitektūru. Bet tas ir tas pats stāsts, kas ar to bibliotēku. Bilbao, teiksim – ar ko tas viņu Gugenheims ir izcils? Ar saturu vai ar formu? Vai tu brauksi skatīties uz tām bildēm, vai tu brauksi tāpēc, ka tur ir forša māja uzcelta? Un tad pie viena apskatīsi arī tās bildes.

Štokenbergs: Manuprāt, tas vienkārši parāda to, ka cilvēks spēj darboties neracionāli. Izdarīt kaut ko skaistu bez īpašas vajadzības.

Kokins: Nu, mēs Rīgā arī bijām tuvu tam – un nolādētā krīze.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Jā, jā. Būtu Gugenheims Rīgā ar kādu spirālveida ātriju, kurā būtu iekārtas haizivju pakaļas.

Štokenbergs: Tu domā ABLV projektu?

Kokins: Nē, nē, man liekas, ka viņi tur Pārdaugavā skatījās, tuvāk Āgenostai.

Štokenbergs: Nē, nu vieta muzejam bija Andrejostā. Kur Kolhāss neuztaisīja.

Kokins: Tas arī bija viens projekts.

Štokenbergs: Kolhāss šobrīd darbojas arī Dubaijā, viņam pat birojs tur ir.

Kokins: Ar Sarmu un Nordi kopā, ja?

Štokenbergs: Nē, Sarma un Norde ir otrā pilsētas galā. Tur, kur būs Expo. Bet re, kur tev viens piemērs ir acu priekšā. Re, šitais jaukais kino savulaik, Spartaks.

Kokins: Kur visu laiku rādīja dokumentālās filmas.

Štokenbergs: Jā. Bet bija visās mūsu modernisma arhitektūras mācību grāmatās kā viens no Martas Staņas šedevriem. Tagad apsists ar melnu skārdu, nekas labs tur nav. Tagad jau tu viņu vairs grāmatā neliksi.

Kokins: Tur bija tādi profili trīsdimensionāli, cik atceros. Tā kā uz Sporta pils.

Štokenbergs: Jā, līdzīgi kā Sporta pilij, kura arī ir nojaukta. Palicis vēl ir Dailes teātris Martai Staņai.

Kokins: Nu, tur to liesmu varētu, protams, nosiltināt. Es ieteiktu. Pie tam nevis ar putuplastu, bet ar akmens vati, jo tā ir daudz ekoloģiskāka.

Štokenbergs: Nu, Dzemdību nams, man liekas, ir nosiltināts un nav vairs tāds, kāds bija. Es tur gāju uz Jauno Rīgas teātri, to šausmīgo.

Kokins: Es uz Dzemdību namu piecas reizes esmu gājis.

Štokenbergs: Kurš ir vēl viens briesmu darbs. Tā jaunā māja.

Kokins: Galvenais, ka vecā māja netiks sačakarēta.

Štokenbergs: To mēs vēl redzēsim.

Kokins: Viss vēl priekšā...

Štokenbergs: Nedēļu vēl šeit, tad jābrauc atpakaļ uz tuksnesi. Man ir plāns braukt vēlreiz uz Saudi, es tagad gribu pa izlūkdienestu slavas takām izstaigāt.

Kokins: Bet atceries par chop-chop.

Štokenbergs: Jā, bet es to saskaņošu ar karalisko ģimeni.

Kokins: Izlūkdienestu no Otrā pasaules kara laikiem?

Štokenbergs: Nu redzi, tāda jauka epizode. Droši vien zini, ka britu izlūkdienestā bija iefiltrējies krievu spiegu piecinieks, no kuriem viens bija Kims Filbijs.

Kokins: Jā, jā.

Štokenbergs: Kima Filbija tēvs bija labs čoms tam pašam karalim Ibn Saūdam. Un Ibn Saūds uzdāvināja Filbija tēvam verdzeni. Viņš uzreiz konvertējās musulmanismā un laimīgi nodzīvoja atlikušo mūžu Saūda Arābijā, kamēr viņa dēls darīja visādas blēņas.

Kokins: Nevis vienkārši pagremdēja to verdzeni ūdenī un padarīja par kristieti?

Štokenbergs: Nu nē, dēls viņam bija vēl no Lielbritānijas.

Kokins: Nē, es saprotu, bet kāpēc viņam vajadzēja konvertēties?

Štokenbergs: Nu, tu taču nevari dzīvot Saudi un būt karaļa draugs, un visu laiku kasīties par kaut kādām reliģiskām tēmām.

Kokins: Nuja, bet tas stāsts ir par to, kā nesajukt prātā, kad tev ir ļoti daudz naudas. Mēs nemokāmies ar tādām problēmām, zini kā. Es domāju, tu būsi profesionālis tajā jautājumā, varēsi te lekcijas lasīt.

Štokenbergs: Par ko, par Saudi?

Kokins: Nē, kā nesajukt prātā, redzot lielu naudu. Zini, kādas mums tagad lekcijas lasa universitātē? Par ājurvēdu, par...

Štokenbergs: Ā, tu tur tviterī biji kaut ko nokritizējis.

Kokins: Neticami, bet tā ir taisnība. Tā ka... Es nesen biju fizmatu salidojumā, tur par plakano zemi neviens vēl nerunāja.

Štokenbergs: Plakano zemi? Es zinu, ka ir tāda Plakanās zemes biedrība ar filiālēm visās pasaules valstīs.

Kokins: All around the globe.

Štokenbergs: All around the globe, jā.

Kokins: Bet, nē, fizmati vēl domā, ka zeme ir apaļa. Tā ka tik traki nav. Bet nu ārsti, ko māca pēc ājurvēdas metodēm... Šodien staigāju pa Jūrmalu, tur tas viroterapijas centrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās.

Kokins: Nu bet kā – ja tev nav naudas, nākas izgudrot neesošas problēmas. Vai to risinājumus. Redzēju tēkreklu vienam vīram, uzraksts šāds: zeme nav plakana, vakcīnas strādā, kemtreilu nav.

Štokenbergs: Kas tie tādi?

Kokins: Tu nezini to sazvērestības teoriju? Īsi sakot, šitās reptiloīdu valstu valdības ar lidmašīnām virs pasaules izkaisa ķīmiskas vielas, lai tautas būtu paklausīgas.

Štokenbergs: Aha.

Kokins: Un to var redzēt, kad skaidrā laikā lido lidmašīna, jo viņai aiz muguras ir milzīgas tādas...

Štokenbergs: Tā baltā aste?

Kokins: ...ķīmiskās, ķīmiskie treili. Tās ir tās vielas, kas tiek uz mums kaisītas, lai mēs būtu paklausīgi. Nu, tu neseko alternatīvajai dzīvei, tu esi pārāk...

Štokenbergs: Es skatos tur uz to pīpētavu, kas man bija Tieslietu ministrijā. Es domāju: vai viņa tur joprojām ir? Droši vien, ka nav.

Kokins: Tur taču tagad ir ofiss laulības kursu pasniedzējiem, ne?

Štokenbergs: Man liekas, ka beidzās tie kursi.

Kokins: Ā, nu tad pīpētava atkal pieejama.

Štokenbergs: Nē, nu, bet pēc analoģijas galvenais ir radīt patiesu ilūziju – tādu iluzoru stāstu, bet patiesu. Šitā māja ir “Sapņu komandā”, atceries to filmu?

Kokins: Neesmu skatījies.

Štokenbergs: Par basketbolu. Kā mēs uzvarējām Eiropas čempionātā 1935. gadā.

Kokins: Esmu dzirdējis.

Štokenbergs: Pirms braukšanas uz to čempionātu Baumanis, Latvijas izlases treneris, nāk uz Ministru kabinetu pēc naudas. Filmā smuki nofilmēts, kā viņi stāv uz šīs ēkas trepēm un sliktais birokrāts saka, ka naudu nedos. Nu bet tā ilūzija ir tāda, ka 1935. gadā tā māja vēl nebija uzcelta. (Smejas.) Bet kā tāds birokrātu simbols viņš der šajā filmā.

Kokins: Nē, es domāju, problēma bija tajā, ka nebija sporta ministrijas. Ja būtu bijusi sporta ministrija, tad šīs te problēmas tiktu atrisinātas. Bet savukārt, iespējams, viņi nebūtu paņēmuši zeltu, tāpēc katrā ļaunumā ir arī kāds labums. Jo, zini kā, ja tu neesi izsalcis, tu nevari būt labs dzejnieks. Ja tev ir daudz naudas, tu nevari būt labs basketbolists.

Štokenbergs: Es pēkšņi ieraudzīju, ka tu arī sponsorē to “Billi”. Re, kur Shortcut ir.

Kokins: Mēs viņu rādīsim.

Štokenbergs: Ā. Es jau viņu neredzēšu.

Kokins: Ja tu būtu Eiropas Savienībā, tu jau varētu sākt skatīties. Tu zini to jauno likumu, kas tagad atļauj Eiropas Savienības ietvaros tev visu šo lietu baudīt? Bet skaidrs, ka tā cita pasaule ir cita pasaule.

Štokenbergs: Es gaidīšu to filmu par Lipki. Pagājušogad viņu filmēja.

Kokins: Jā. Nu, būs arī “Blēži”. Jauna komēdija.

Štokenbergs: Nē, bet Lipke brauc ar manu laivu tajā filmā.

Kokins: Ar to "Sivēnu"?

Štokenbergs: Sivēnu, jā.

Kokins: Esi lepns?

Štokenbergs: Protams.

Kokins: To laivu tagad kādam ebreju memoriālam pārdot un uzvārīties. Ieliks viņu stikla būrī un vedīs ārzemniekus.

Štokenbergs: Man liekas, ka filmā viņš tur nemaz nebija tik labs. Viņš veda kaut kādu kontrabandu ar to laivu.

Kokins: Bet tas viņam radīja finanšu pamatu, lai viņš varētu pabarot tos upurus. Nu jā, tu nekad nevari saprast, kas ir labs, kas nav labs.

Štokenbergs: Nu labi. Man liekas, ka varētu mest mieru.

Kokins: Jā, baterija iet uz beigām. Stunda un piecas minūtes. Es tik nezinu, vai Tīronam patiksies, jo mēs neparunājām neko daudz par ebrejiem, mēs bļaģ, nahuj nepateicām, nu, nav sarunas formāts. Mēs neizdzērām pudeli šņabja, aplejot ar vīnu. Man liekas, tas būs nederīgs. Bildes varbūt kaut kādas sanāks.

Štokenbergs: Bildes var lielākas taisīt. (Abi smejas.)

Valsts hokejs

Par iespēju drīzumā atkal sarīkot pasaules čempionātu Latvijā Lipmans ir skeptisks, jo valdībai hokejs neesot prioritāte, tādēļ arī federācija vairs necentīsies; ja jau valdība sagribēs, tad lai pati nāk pie federācijas un, tā teikt, lūdzas, lai uzorganizē pasaules čempionātu.” Latvijas Radio 1 žurnālists Jānis Ramāns, atreferējot laikrakstā Diena publicēto interviju ar Kirovu Lipmanu.

Būtu aplami apgalvot, ka profesionālais hokejs nevar būt valdības prioritāte. Abstrahējoties no Roberta Ķīļa vadītās komandas garadarba “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam”, kas ir labākais mūsdienu Latvijas ierēdniecības konceptuālās prozas paraugs, mēs ikdienā būsim pamanījuši, ka valdības prioritāte ir vien rūpes par Eiropas Savienības norādījumu un regulu savlaicīgu izpildi (elektroenerģijas tirgus liberalizācija, atjaunojamās elektroenerģijas veicināšana, Rail Baltica, Citadeles pārdošana). Tāpat mēs būsim pamanījuši arī neveiksmes (dabasgāzes tirgus deregulācija, valsts uzņēmumu korporatīvās pārvaldības reforma, vilcienu iepirkums), taču arī tās ir saistītas ar Eiropas vajadzībām vai prasībām. Latvijas valstij varētu būt nepieciešama pēdējo gadu drudžainā bruņošanās, taču NATO noteiktais valstu militāro izdevumu minimums 2% no kopprodukta sagrauj arī šo argumentu. Tāpēc intuitīvi mēs saprotam Lipmana bažas, jo Eiropas Savienība nepieprasa, lai Latvija rīkotu pasaules čempionātu hokejā.

Kā mēs zinām no nesenās priekšvēlēšanu kampaņas, valdības prioritāte neapšaubāmi ir cilvēks. Cilvēks parastais, cilvēks slimais un nepasargātais. Nevis hokeja bruņās tērpies brašulis, kura veselību var apskaust. Valdības prioritāte ir valstij lojāls cilvēks, nevis valsts himnu negribīgi dziedošs hokejists, kurš neveiksmju gadījumos lieto epitetus ar tatāru valodas saknēm. Tāpēc intuitīvi mēs valsts naudu hokejam vienlaikus arī negribam.

Atgriežoties pie Ķīļa epohālā dokumenta un rūpīgi meklējot tajā vārdu “hokejs”, mēs to neatrodam. Pat vairāk – meklējot vārdu “sports”, mēs to atrodam vien sadaļā “Daudzfunkcionāli centri vecākiem ar bērniem līdz sešu gadu vecumam”.

Savukārt Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā sportam ir veltīts 40. paragrāfs: “Pilnveidosim sporta nozari reglamentējošo normatīvo aktu bāzi, izvērtēsim sporta pārvaldības reformas nepieciešamību un sporta finansēšanas papildu iespējas, tajā skaitā sporta treneru atalgojumu, finansējumu tautas sporta attīstībai, jaunatnes sportam, augstu sasniegumu sportam, sporta veidu reģionālo centru (sporta internātu) sistēmai un nacionālo sporta bāzu darbībai.”

Tas Lipmanam varētu dot cerību. Valdība grasās ne vien “pilnveidot nozari”, kas nozīmē tieši neko, bet arī “izvērtēt iespējas” papildus finansēt “augstu sasniegumu sportu”! Te atliktu argumentēt, ka Latvijas hokeja izlases 20. sezona augstākajā divīzijā ir izcils sasniegums, un aprakstīt to kā kredītu valsts pazīstamībai, laimes indeksam un lepnumam par valsti, ko nodrošinājuši mūsu hokejisti.

Bet Lipmans intervijā neapdomīgi piedāvā hokeju finansēt valsts uzņēmumiem, kā Latvenergo un Latvijas valsts meži. No tā izriet vairāki secinājumi.

Pirmkārt, Lipmans tādējādi norāda, ka valsts uzņēmumu vadībai var būt vēl kādi citi (patriotiski, sportiski) mērķi bez veiksmīgas komercdarbības. Šāds uzstādījums ir ne tikai ļoti bīstams, jo var novest pie 90. gadu patvaļas, bet arī ļoti attāls no mūsdienīgas uzņēmumu pārvaldes vadlīnijām. Šāds priekšlikums var pat nogalināt valdības prioritāti kaut kur iestāties (iestāšanās starptautiskā organizācijā ir tāds valsts mērķis, ko labi mākam sasniegt, – ANO, NATO, ES, eirozona; tagad procesā ir iestāšanās OECD).

Otrkārt, no ekonomikas viedokļa šāds atbalsts hokejam ir nauda, kuru valsts uzņēmumi nesamaksās valstij dividendēs, kas ir būtisks valsts budžeta ieņēmumu avots. Tātad – budžeta naudas sadalē valsts uzņēmuma vadītājam būs lielāka rīcības brīvība nekā ministrei, kurai līdzekļu novirzīšana hokejam būtu jāsaskaņo ar premjeri, finanšu ministru un Saeimu.

Diez vai cilvēks parastais, kas per se ir valdības prioritāte, tam piekritīs. Tāpēc es ieteiktu Lipmanam turpināt meklēt ceļu pie valdības galvām un sirdīm, jo vairāk tāpēc, ka tieši šīs valdības deklarācija šādus papildu tēriņus vismaz teorētiski pieļauj. Noderēs stāstījums gan par Rīgas Unionu, kas uzvarēja 1931./1932. gada sezonā Latvijas čempionātā, gan par Latvijas hokeja izlases braukšanu uz pasaules čempionātu hokejā Prāgā 1933. gadā, gan par Masaļska sniegumu pasaules čempionātā hokejā Prāgā 2015. gadā.

Otri Lipmana maldi saistās ar valdības “lūgšanās” scenāriju. Latvijas valdība nekad un nevienu nelūgsies, jo tai neko nevajag, – tā ir reaktīvs birokrātisks veidojums, kas reaģē uz ārējiem kairinājumiem un draudiem. Latvijas valdības dienaskārtību veido ierēdņu dienaskārtība un ārējo saistību diktēti notikumi. Latvijas valdība nekad nesanāk kopā, lai apspriestu, teiksim, šādus darba kārtības punktus: “Kā veicināt ražošanu?”, “Kā sagatavot labākus speciālistus augošajai augsto tehnoloģiju industrijai?”, “Kā attīstīt infrastruktūru, lai Latvija būtu pievilcīga rūpnīcu celtniecībai?”. Tāpēc no Lipmana puses ir naivi gaidīt, ka valdība pētīs jautājumu: “Kādā sporta veidā mums būtu jāsarīko pasaules čempionāts, lai veicinātu valsts pazīstamību un uzlabotu iedzīvotāju fizisko sagatavotību?”, tad nolems, ka tas būs hokejs, un ies Lipmanu nolūgties.

Tajā mazticamajā gadījumā, ja valdība proaktīvi padomās par sporta nozīmi, alternatīva Lipmana “pasaules līmeņa” prātojumiem būtu hokejista Jāņa Sprukta teiktais pēc nesenā zaudējuma čehiem: “Vajag izveidot Latvijas hokeju, lai tajā ir vairāk par 20 spēlētājiem. Ja būs sakārtots hokejs un cilvēki, kas var kandidēt uz izlasi, būs arī cilvēki, kas iemet. Pagaidām mums spēlē tie, kas var spēlēt un ir nedaudz izsitušies. Latvijas čempionāts ir nekāds, bet citām komandām – miljons cilvēku uz vienu vietu. Mēs spēlējam, kā varam, bet citas komandas atlasa sastāvu, kādu vēlas.”

Atbalsts skolēnu sportam, attaisnoti sporta nodarbību izdevumi nodokļu aprēķinā, tautas skrējieni un velobraucieni ar pašreizējo valdības rocību, iespējams, ir daudz efektīvāks naudas ieguldījums, bet pasaules čempionāti ir jāatstāj laikam, kad Latvija kopā ar Luksemburgu gozēsies turīgāko valstu topos.

[publicēts žurnālā Rīgas Laiks]

Speech in 16th European Corporate Governance conference

I can share my own personal experience in the role of the Supervisory Council Chairman of Lattelecom, as well as having previously worked in various governing bodies of fully private owned companies. Just to clarify – I don’t have any direct experience with corporate governance of fully, 100% state owned companies, which is a “different story” and based on slightly different principles.

Few words on Lattelecom and its governance:

• Leading, most (and increasingly) valuable telco / ICT company in the market, offering variety of products – fixed broadband, pay TV, content, BPO, ITO, data centres, cloud computing, infrastructure maintenance and construction and others. So – Lattelecom is totally into digitalised world, both in terms of its business, but also the process of corporate governance.
• Not to be modest - referring to the early panel discussions - Latvia leading Europe and the world in terms of availability of high speed internet and free WiFi, is largely merit of Lattelecom.
• Lattelecom is excellently governed since 1994, when the western investor (Cable&Wireless) came in and western standard corporate governance model was introduced and constantly improved ever since. I believe presence of investor, itself having high standards of corporate governance, also contributes for improvement of governance approach by the state.
• Lattelecom has 3 level governance model:
  • 51% state owned and 49% TeliaSonera owned (largest telco in the Nordics and Baltics).
  • Shareholders – participating in decision making either through the mechanism of General Meeting or executing their rights under the shareholders agreement;
  • Supervisory Council – non executive 7 member board, elected by the shareholders, nominees of both shareholders represented proportionally (4/3). 3 special committees – Audit, Remuneration, Business Planning – are operating, with more narrow number of SC members in each. Main tasks and responsibilities of SC and its committees include:
    • General supervision of company operations, reviewing management reports;
    • Annual budget and business plan approval, corporate targets;
    • Strategic reviews and decision making, communication with the shareholders;
    • Reviewing issues before the General Meetings, incl. Annual Report, profit distribution, reviewing reports by the internal and external audit;
    • Management Board remuneration and targets, 1^st level structure, selection and / or approval of key group personnel, HR policy;
    • Consents for transactions of the certain thresholds or features;
    • Reviewing certain policies, procedures (procurement, ethics, compliance etc).
• Management Board – separate, executive board, 5 members, includes CEO, CFO, Commercial director, CTO and HR director.

Lattelecom serves as an excellent example where state as the shareholder is being able, in cooperation with the private investor, to procure decent, high standard corporate governance. Lattelecom has been recognised as one of the 3 best governed SOCs in the Baltics (along with Eesti Energia and Citadele) by the Baltic Institute of Corporate Governance.

In practical terms, Lattelecom SC operates in comparatively “digital environment”:

• All communication, materials and documents for meetings, are communicated through specifically designed “SC intranet”, available to all SC members from any internet connection, where also options for commenting, having discussions etc are available. Corporate documents, regulations, as well as historical documentation are all available and well structured in SC Intranet. That secures easy access, confidentiality and reliability of information and ability to track down information flow and decision making process.
• Online (teleconference, video-conference) formats for holding SC meetings are practised for long time already.

It is believed that abolishing of the supervisory councils in fully state owned companies in 2009 (which did not involve Lattelecom and some other partly state owned companies, such as Citadele, Air Baltic), was mistake. Decision then was based on both austerity as well as observed wrong practise of politicizing such councils / boards. However abolishing boards, instead of improving principles of appointment, competence, decision making and responsibility, obviously turned out to be wrong.

Consequently Latvian government / Ministry of Economics developed policy for improving of governing state owned companies and Latvian parliament adopted, in October 2014, the new legislation, all very much based on OECD recommendations as well as best practise examples, such as Lattelecom.

There is a hope that governance model in fully state owned companies will be improved already starting from this year. I believe that professionalism and quality can be maintained by the state, when nominating directors to the positions of the boards, as follows:

• Setting up professional and independent selection mechanisms for candidates;
• Defining clear and prudent criteria for candidates, paying due attention to the characteristics of respective company – business specifics, size, markets, track record, financial condition etc.
• Defining clearly competence, authority and responsibility and accountability of the board and its members and also to procure that their performance is followed by and measured properly;
• Proper training of directors appointed. Training may also be done by the board itself, with a support from the management, especially when it comes to business specifics.

Another problem related to ability of the state as the shareholder to attract proper people for board positions in terms of competence, experience, knowledge and reputation – currently the law regards state nominated board members as state officials and provides for certain limitations for them. Status of the “state official” (public office) for these positions involve, among others, limitation to combine respective position with other business employments, excluding mainly academic, NGO and other specific positions. Recent amendments to the law allow board members to combine position with other business employment, if conflict of interest situation is avoided and certain permission by the state is received. However existing and previous limitations still may deter some of the most experienced professionals from serving at the supervisory boards of state owned companies. Introducing such limitations was historically based upon necessity to avoid conflict of interest, corruption etc, however the actual result has been adverse – restrictions have made rather difficult to attract best professionals to contribute for good corporate governance of the state owned assets in order to increase their value.

As mentioned, supervisory boards themselves have been absent for fully state owned companies for number of years. Not having board or even any other proper supervision mechanism naturally doesn’t allow to have proper skills to execute it.

To have properly skilled people being motivated and able to help the Latvian state to improve governance of its assets:

• Proper governance institutions must be re-instated, defining their role, competence, authority, responsibility and authority;
• unreasonable restrictions for supervisory board members must be removed and newly amended law duly applied with a view to widen the circle of potential candidates;
• proper mechanism of selection, appointment, setting targets and measurement of performance, reporting principles etc, must be developed.

When it comes to the role of the board – if set up properly, it may serve as the excellent tool for the shareholders and the state in particular, to assist in improving business operations of the company and increasing their value. 

Par labākām politiskām programmām

Mērķis vs. process

Sekojot anglosakšu modei par mērķu svarīgumu, politiskās partijas ir sacentušās programmatisko dokumentu daiļrakstībā, tur leģitīmi iekļaujot visu labāko, ko var iedomāties. Rezultāts ir iepriekšparedzams: partiju programmas ir līdzīgas un utopiskas, jo to izpildīšanai ir vajadzīgi Latvijas realitātē nepastāvoši finanšu un cilvēkresursi. Tās sola "visu visiem".

 

Pārfrāzējot: visi lieliskie Latvijas mērķi vienā vai otrā dokumentā jau ir aprakstīti, jauno partijas programmu rakstītājiem vienkārši ir radoši jāpārkompilē Latvija 2030, Eiropa 2020, NAP 2012 un veiksmīgāko partiju programmas, un voilà! - ideālā programma būs uzrakstīta! Tas, protams, neizslēdz situāciju, ka kāds jēdzīgs mērķis vēl ir palicis neatklāts un nenoformulēts, tomēr gribu apgalvot, ka potenciālā jaunrade nevienu uz mērķiem balstītu partijas programmu būtiski pacelt pār citām nevar.

Savulaik biju liecinieks SCP, tad Vienotības programmas rakstīšanas procesam: redakcijas komitejas rūpīgi apkopoja visas iesniegtās idejas, bet nozaru darba grupas - cītīgi raudzījās, lai to izdiskutētās tēzes tiek precīzi iekļautas gala dokumentā. Līdz kulminācijai šo pieeju ir novedusi jaundibinātā Repšes biedrība "Latvijas attīstībai": viņu programmu tehniski var rakstīt VISA TAUTA, labojot wiki tehnoloģijā izveidotu dokumentu.

 

Partiju mērķu noskaidrošanā tradicionāli aktīvi ir arī politikas procesus vērojošie žurnālisti (piemēram, Māris Zanders), kuri nepārtraukti un retoriski vaicā: kādi būs jūsu jaunie (labākie, pareizākie) mērķi šajā vēlēšanu kampaņā? It kā, salīdzinot partiju daiļrakstīšanas konkursa rezultātus, varētu veiksmīgi prognozēt tautsaimniecības izredzes, ja partijas pārstāvis būs premjers vai kādas pilsētas mērs.

 

Vēlētāji ir daudz pragmatiskāki. Vēlētāji instinktīvi neiedziļinās pirmsvēlēšanu platformās, bet vairāk vērtē vēlēšanu komandu līderus, t.s. lokomotīves. Tam ir racionāls pamats, jo šo cilvēku IEPRIEKŠĒJĀ DARBĪBA var liecināt par metodēm, ar kurām tiks risināti politikas izaicinājumi. Atkarībā no ekonomikas un politikas cikla svarīgas tad kļūst tādas īpašības kā saimnieciskums, izlēmīgums, godprātība, piesardzība, spēja atrast kopsaucēju, patriotiskums, uzņēmīgums, utt.

 

Te es neviļus atcerējos savpatā stratēģiju eksperta Alda Greitāna tēzes par to, ka pareizi uzstādīts process arī var būt izcila stratēģija:

1. Stratēģija ir visu līdzekļu un metožu kopums, ar kuru palīdzību tiek sasniegts nospraustais mērķis. Mērķis ir stratēģijas daļa, jo tas nosaka līdzekļus un metodes. Rietumnieki ir tendēti ar mērķi attaisnot līdzekļus. Tā rezultātā tiek pieņemts, ka mērķa sasniegšanas process var nebūt ideāls. Jājautā, vai ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā? Vai ideāls process var nenovest pie mērķa?
     
2. Ko darīt, ja mērķi nevar fiksēt laikā? Piemēram, mēdz gadīties, ka valsts mērķis ir iedzīvotāju labklājība. Šāda mērķa fiksēšana laikā var nozīmēt arī to, ka kādu laiku pēc labklājības sasniegšanas iedzīvotāji varētu arī vairs nedzīvot labklājībā.
    
3. Var apgalvot, ka liela daļa patieso stratēģisko mērķu nav fiksējami laikā un ir ilgstoši vai vismaz vēlams, lai tie būtu ilgstoši. „Patiesais stratēģiskais mērķis” ir būtisks jēdziens, kas būtu jāizprot augstākajiem vadītājiem. Piemēram, eiro ieviešana 2014. gadā var būt Latvijas stratēģiskais mērķis, lai gan jādomā, ka patiesajam Latvijas stratēģiskajam mērķim vajadzētu būt iedzīvotāju labklājībai.
    
4. Rietumos patieso stratēģisko mērķu formulēšanai ir divi galvenie traucējošie faktori. Pirmais - patiesā domāšana lielā mērā ar aizvietota ar pareizo domāšanu (politkorektums, reliģija, aksiomās balstītās zinātniskās metodes utt.). Piemēram, reta uzņēmuma stratēģiskajā mērķī minēta peļņas gūšana, lai gan tas ir katra uzņēmuma patiesais mērķis. Otrais - Rietumos „mērķa domāšana” dominē pār „procesa domāšanu”. Tāpēc, piemēram, Rietumos reti var redzēt plānu, kurš nav piesaistīts laikā.
    
5. Veids, kā nodrošināt ilgstoša patiesa stratēģiskā mērķa sasniegšanu ir atbilstoša procesa – stratēģiskā procesa - izveidošana. Tēzi par to, ka ideāls process var novest pie stratēģiskā mērķa un paturēt to ilgtermiņā, apliecina, piemēram, Toyota Production System.
    
6. Stratēģiskā procesa pamatā ir divi savstarpēji saistīti faktori – (1) pastāvīga procesa uzlabošana, ko nodrošina (2) atgriezeniskā saite. Lai to nodrošinātu nepieciešama procesa dalībnieku apzināta iesaistīšana tā pilnveidošanā.
    
7. Faktiski stratēģiskais process nozīmē patiesā (ilgstošā) stratēģiskā mērķa noteikšanu, stratēģisko apakšmērķu noteikšanu un regulāru uzlabošanu, papildināšanu vai nomaiņu atkarībā no situācijas maiņas.

 

Vēlētāji pēc būtības vērtē procesus un piekrīt Greitāna uzskatam, ka diez vai "ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā". Tāpēc vēlētāju noskaņojumu tik ļoti ietekmē Dziesmu un deju svētku biļešu izplatīšanas procesu nepilnības, valsts uzņēmumu valdes locekļu atlases procesu dīvainības, maksātnespējas administrēšanas procesu nelikumības, partiju ētikas komisiju procesu pretrunīgums, utml.

 

Būtiskas pārvaldes procesu reformas

Prezidents Andris Bērziņš ir ļoti savlaicīgi ir uzsācis diskusiju par valdības izveidošanas principiem, kas novestu pie būtiskām valdības darbības procesa izmaiņām. Pildot savus darba pienākumus es teju ikdienu saskaros ar ierēdņu un ministru darbību, kas tieši ietekmē manis pārraudzītā uzņēmuma darbību. Diemžēl jāatzīst, ka šo procesu kvalitāte brīžiem ir katastrofāla. Nespēja sadarboties ministriju starpā, pārspīlēta politiskā greizsirdība, prokrastinācija, nevēlēšanās uzņemties riskus, bailes no SKDS reitingiem, ministru un ierēdņu pretstāvēšana, mākslīgu barjeru radīšana (lai demonstrētu savu ietekmi sistēmā) un vienaldzība determinē procesus, kuri ved pie valstij svarīgu mērķu sasniegšanas ar milzu līkumiem.

 

Kaut neliela valdības procesu optimizācija dotu lielāku labumu Latvijas attīstībai, nekā vēl ideālāks jau formulēto mērķu reformulējums.

 

Šī ir teicama niša partijām: tās, kuras savās programmās nāks ar priekšlikumiem, kā uzlabot valsts pārvaldes procesus, var sagaidīt ievērojamu vēlētāju atbalstu! Elektoriāts sagaida, ka viņiem nevis stāsta par mērķiem - neticamiem algu pielikumiem, nodokļu samazinājumiem vai bezmaksas sabiedrisko transportu (jo uz šodienu tie jau ir daudzmaz noformulēti un skaidri!), bet paskaidro, kā tiks uzlaboti valsts pārvaldes procesi - kā tiks demontēta lēņu sistēma ministrijās, kā tiks ieviesta elementāra meritokrātija, kā tieši tiks veicināta industrializācija, kā notiks cīņa ar nodokļu nemaksātājiem un kā efektīvāk tiks pārvaldīti valsts uzņēmumi.

 

Vēlētāji apzinās, ka izveidojot kvalitatīvākus procesus, apsolītie mērķi ne tikai tiks sasniegti ātrāk, bet tas būs pamats jaunu - ambiciozāku mērķu uzstādīšanai un ātrākai sasniegšanai. Mēs Latvijā jau skrienamies vienīgi ar laiku - vai paspēsim valsts tautsaimniecību attīstīt līdz konkurētspējīgam līmenim, pirms to atstāj pēdējais latvietis, kurš lidostā izslēdz gaismu?

 

Valdības populismu nosaka arī nestabilās koalīcijas, iespēja destruktīvi atlaist parlamentu un lielais partiju skaits. Priekšlikumi, kas vestu Latviju uz stabilākām un ilglaicīgākām valdībām, piemēram, divpartiju sistēmas virzienā, arī būtiski uzlabotu valdības procesus.

 

"Ko mēs nedarīsim?"

Viena no zīmīgām biznesa definīcijām ir: "Bizness - tā ir spēja nopelnīt ierobežotu resursu apstākļos". Arī attiecībā uz valsts pārvaldi šī prasība - spēja attīstīt valsti ierobežotu resursu apstākļos - darbojas. Pat piesardzīgi aplēšot izdevumus, kas nepieciešami partiju programmās sasolītajam, finansisti nonāk pie budžetu deficītiem 10-60% no IKP apmērā. Nonākot pie varas, partijas protams apjauš solījumu izpildes neiespējamību, taču klasiskā reakcija ir teju proporcionāla izdevumu samazināšana līdz pieļaujamajam budžeta deficīta līmenim. Rezultāts daudzās nozarēs ir bēdīgs, jo nepienācīgs finansējums bieži nozīmē ne vien kvantitatīvas, bet arī kvalitatīvas problēmas.

 

Partijas savās programmās varētu rīkoties otrādi: identificēt jomas, kurās finansējums tiks samazināts vai atgūts, lai kvalitatīvi attīstītu pārējās. Tieši tā savās mājās arī dara t.s. "krietnais saimnieks". Latvijas vēlētājs to saprastu un pieņemtu! Tas ir ļoti smags darbs, bet līdzekļu koncentrācija svarīgākajās nozarēs dotu augļus.

 

Piemēram, varētu tikt atcelti atsevišķi pabalsti un dotācijas, iegūtos līdzekļus novirzot izglītībai. Varētu samazināt investīcijas HES dambju stiprināšanai, tā vietā izbūvējot sašķidrinātās gāzes termināli energoneatkarības nodrošināšanai. Varētu pabeigt Latvijas Mobilā Telefona privatizāciju, iegūto naudu ieguldot Latvijas industrializācijas fondā, lai veicinātu pašmāju rūpniecības atdzimšanu.

 

Ideoloģija kā ietvars

Pēdējais secinājums attiecībā uz partiju programmām ir saistīts ar ideoloģiju. Tās teju nav. Pamatojumi ir dažādi: (1) gribam uzrunāt pēc iespējas plašu elektorātu; (2) mūsdienās vecais sadalījums labajos un kreisajos vairs nav aktuāls; (3) "saldskābmaize" garšo vislabāk. Tam ir grūti piekrist. Jā, īstermiņā daļai elektorāta var iestāstīt pretējo. Jā - kreiso un labējo vietā teju visā pasaulē pie varas ir centristi, bet "centre-right" un "centre-left" politikas ir pietiekoši līdzīgas. Tomēr ne velti galvenā ideoloģiskā ass vismaz Eiropā no "labējs-kreiss" ir pārvietojusies uz "konservatīvs-liberāls". Mērķi dažādām ideoloģijām mūsdienās var būt gana līdzīgi, bet ceļi, kā šos mērķus sasniegt - gandrīz vienmēr atšķirīgi. Programmā nedefinējot partijas ideoloģiju mēs nonākam pie iebūvēta konflikta - kā situācijā, kad pie viena galda sēž liberāle Ilze Viņķele un konservatore Ingūna Rībena un nespēj vienoties tieši nevienā jautājumā.

 

Definētai ideoloģijai partijā ir vēl viena priekšrocība: tā rāda tādu kā veiduli lēmumu pieņemšanai, kas veicina monolītāku atpazīstamākas politikas veidošanos. Ne vien hrestomātiskajos jautājumos par homoseksuāļu un abortu tiesībām, bet arī attiecībā pret valsts atbalstu, valsts uzņēmumu apsaimniekošanu, sociālo tīklu, mazākumtautībām, imigrantiem ir sagaidāma un prognozējama dažāda attieksme liberāļu un konservatoru vidū. Savukārt - vismaz "Vienotības" gadījumā - atbilde bieži ir atkarīga no tā, kurš personāžs "ir pirmais pacēlis telefona klausuli". Arī partijas atbalstītājiem un ierindas biedriem bez definētas ideoloģijas nav nekāda modeļa, pēc kura varētu prognozēt partijas vadības attieksmi daudzajos ikdienas politiskajos jautājumos.

 

Partiju sistēma Latvijā tikai iegūtu, ja tajā ar laiku veidotos skaidras liberālas un konservatīvas partijas. Vēsturiskajām partijām bija atsevišķas ideoloģijas iezīmes, taču oligarhu sērga saindēja vidi: konservatīvais oligarhs Šlesers taču nevarēja stāties konservatīvā oligarha Šķēles partijā, tāpēc sākotnēji apvienojās ar liberāli Godmani... Pašlaik ideoloģiskā polarizācija gan notiek - konservatīvie loģiski gūst vairākumu Nacionālajā apvienībā, bet Reformu partijas liberāļi nevar apvienoties ar ideoloģiski tuvajiem Vienotības liberāļiem spēcīgā Vienotības konservatīvā flanga dēļ.

 

Tomēr vismaz savās programmās jau nākamajās Saeimas vēlēšanās daudzām partijām nāksies izvēlēties savu ideoloģisko pozicionējumu. Tas savukārt atvieglos elektorāta izvēli, kurš lēnām polarizējas. Ideoloģiski monolītāku partiju lēmumi būs prognozējamāki un apņēmīgāki, partiju atbalstītāji - mazāk vīlušies un iesaistītāki.

Nacionālās Attīstības Plāns un tā iespējamie uzlabojumi

Gatavojoties Homo Ecos: organizētajai diskusijai "Latvija – ekonomiskais izrāviens vai zaļākā valsts pasaulē?", kura tiešraidē no 15:15 bija redzama portālā Politika.lv, es vēlreiz izpētiju ar Nacionālo Attīstības Plānu saistītos dokumentus:

NAP 2020 sākotnējā redakcija (NAP)

NAP 2020 kopsavilkums (NAP kopsavilkums)

VARAM priekšlikums „Latvija 2020. gadā – zaļākā valsts pasaulē" (zaļais NAP)

Atsevišķas tēzes man izdevās noformulēt jau iepriekšminētās diskusijas laikā, taču nu mēģināšu tās sistematizēt un precizēt:

1. NAP ir strukturāli kļūdaini izveidots:
   1. 57 lpp. ir parāk garš formāts vidēja termiņa "ceļa kartei". Pie tam dokuments ir rakstīts ierēdņu žargonā, kas ir grūti saprotams parastam lasītājam (klasiķu citātu iestarpinājumi - tieši otrādi - padara šo dokumentu par īpaši grotesku). Labākas valodas piemērs ir atrodams dokumentā "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam";
   2. Rīcības virzienos ļoti plaši un rūpīgi ir izstrādāti mērķi un mērķu sasniegšanas rādītāji, un par tiem diskusija neraisās - teju visi rādītāji ir apskaužami labi: par tiem nekavējoties var vienoties gan pozīcija, gan opzīcija (ja nu vienīgi "zaļie" pamatoti var pieprasīt precizēt to ietekmi uz vidi), bet mērķu definīcija vien nav plāns!
   3. Skumjāk ir ar rīcības virzienu ietvaros veicamajiem uzdevumiem:
      1. to ir pārāk daudz: neatstāj sajūta, ka te ir mēģināts uzskaitīt visu, ko valsts pašlaik dara vai var iedomāties kādreiz darīt (piemēram, [115] vai [354]);
      2. nav atklāts, kas līdz šim ir darīts nepareizi - un ko valsts turpmāk NETURPINĀS darīt;
      3. virkne uzdevumu ir tukši: lai arī tie ir pareizi, nav nekādu norāžu, KĀ valdība tos plāno īstenot. Līdzšinējā pieredze rāda, ka daudzi pašsaprotami uzdevumi paši no sevis neīstenojas. (Piemēram, [287] - "Augsti kvalificētu un radošu vispārējās izglītības pedagogu sagatavošana un piesaiste" vai [414] - "Atbalstīt ieguves rūpniecības produkcijas plašāku izmantošanu vietējā ekonomikā")
   4. Īpaši biedējoša ir sadaļa - prioritāte "Cilvēka drošumspēja". Lai arī [169] rindkopā ir pieminēta iedzīvotāju ekonomiskā emigrācija, sadaļa koncentrējas vienīgi uz demogrāfiskiem un kultūras politikas jautājumiem. NAP nav skarta darbaspējīgo Latvijas pilsoņu ekonomiskās emigrācijas problēma un nav meklēti veidi, kā to mazināt. Maz domāts par to, kā atgriest vismaz daļu no emigrantiem Tēvzemē (izņemot [218] uzdevumu). Tas ir būtisks NAP trūkums.
2. Zaļais NAP daudzos aspektos ir veiksmīgāks:
   1. 10 lpp. ir piemērotāks dokumenta apjoms;
   2. Tas ietver netriviālu vadmotīvu - "Zaļākā valsts pasaulē" (manā izpratnē triviāli ir visa veida iespējamie vadmotīvi, kas saistīti ar izaugsmi, turīgumu, labklājību, tai skaitā "Ekonomikas izrāviens" vai "Laimīgs cilvēks labklājīgā valstī");
   3. Atsevišķos fragmentos ir saprotami definēta skaidra VĪZIJA, KAS IR JĀDARA SAVĀDĀK (piemēram, "Vaučeru sistēmā strādājošās skolas ar vairāk nekā simts skolēniem atrodas pilsētās un novadu centros. Mazāk apdzīvotās teritorijās tiek uzturētas īpašai programmai piesaistītas mazās lauku skolas, kas vienlaikus kalpo par daudzfunkcionāliem centriem, nodrošinot gan pārkvalifikāciju, gan sociālo aprūpi, gan arī informācijas centra, dienas centra, bibliotēkas citas funkcijas."; "Skolēniem, studentiem un pensionāriem aktīva dalība valsts atbalstītos kultūras pasākumos tiek nodrošināta ar kultūras vaučera palīdzību"; "Mērķtiecīgi stimulētas kultūras un sporta aktivitātes kalpo par pamatu sabiedrības integrācijai"; "Visas Latvijas etniskās grupas smeļas informāciju vienotā un uzticamā informācijas telpā. Tas panākts efektivizējot un koncentrējot resursus konkurētspējīga sabiedriska medija attīstīšanai un uzturēšanai");
   4. Lai zaļā NAP ideja nepaliktu tādā greenwashing līmenī, tad jēdzīgie ierosinājumi par energotaupību, dzelzceļa elektrifikāciju, elektroģenerācijas decentralizāciju un viedajiem tīkliem ir jāpapildina ar plānu, kā tieši valdība gatavojas investēt pašos "zaļajos aktīvos": mežos un ūdenstilpnēs, saglabājot un uzlabojot to tīrību, biodaudzveidību un saimniecisko potenciālu. Kā valdība plāno attīstīt atkritumu šķirošanu un pārstrādi?
3. NAP ir veidots drīzāk kā Eiropas struktūrfondu apguves plāns, nevis kā dokuments, kuru var izmantot arī uzņēmēji un indivīdi, plānojot savu darbību vidējā termiņā. Dokumentā diezgan skaidri ir definēti ministriju uzdevumi, bet biznesmeņiem, radošajiem māksliniekiem vai NVO nacionālajā attīstības plānā nav atvēlēta nekāda loma. Ja mēs arvien uzskatam, ka tiešās ārvalstu investīcijas ir vēlamas Latvijai, NAP būtu jāveido arī īpaša sadaļa ārvalstu investoriem. Nav būtiskāka izaicinājuma, kā saskaņot savu darbību ar valsts stratēģiju, lai investīcijas dotu lielāku atdevi! Acīmredzami tā ir atkāpe no sākotnējā uzsādījuma ("Tāpat NAP2020 var tikt skatīts arī kā “sabiedriskais līgums” – ko valsts apņemas paveikt/sasniegt līdz 2020.gadam un ko tā sagaida no sabiedrības.").
4. NAP ir veidojuši ierēdņi no Pārresoru Koordinācijas centra kopā ar sociālajiem partneriem. Tāpēc dokumentā nav nekādas īpašās apņēmības vai politiskās vīzijas, kā šo uzburto "nirvānu" sasniegt. Saprotams: ierēdņiem jau nav jāatskaitās politisko partiju elektorātam! Dokumentā ir vien labi pārdomāti un tehnokrātiski mērķi, kas nesatricina iedibināto kārtību un nav īpaši neērti nedz valdības struktūrām, nedz arodbiedrībām, LDDK u.c. sociālajiem partneriem - tas ir "sociālā kompromisa" dokuments. Šajā aspektā daudz labāks ir zaļais NAP, kas ir tapis Reformu partijas birojā un kurā ir jaušama tā pati politiskā apņēmība, ko mēs redzam arī partijas ministru Pavļuta, Ķīļa un Sprūdža darbā. Jā, tas ir neērtāks, bet ticamāks plāns - tajā iezīmējas reformas un disrupcija, kuras teju nav NAP. Es ieteiktu NAP paslīpēt arī otrajā politiskajā flangā - Vienotības un Nacionālās Apvienības partiju valdēs un darba grupās, lai šis dokuments pilnīgāk atspoguļotu visu koalīcijas spēku politiskās ambīcijas un labāk iezīmētu tās POLITISKĀS metodes, kādā veidā koalīcija plāno sasniegt NAP labi definētos un augstos mērķus?
5. NAP kopsavilkums ir īpaši neveiksmīgs: tas atspoguļo tikai prioritātes, mērķus un sasniedzamos rādītājus, bet nekādi neatspoguļo rīcības virzienu ietvaros veicamos uzdevumus. Bet tā taču ir nacionālā attīstības plāna esence! Tam jābūt mērķu sasniegšanas plānam arī kopsavilkuma līmenī! Tieši NAP kopsavilkums būs dokuments, ko izlasīs lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tāpēc pret tā saturu ir jāatiecas īpaši uzmanīgi! Ja valdība izvēlēsies par nacionālā attīstības plāna pamatu ņemt NAP, tad (pēc atsevišķu uzstādījumu saskaņošanas abos dokumentos) zaļais NAP būtu daudz jēdzīgāks nacionālā attīstības plāna kopsavilkums nekā pašreizējais dokuments.

Par Antonoviem un "četriem Latvijas aktīvistiem"

Svētdienas vakara analītiskie TV raidījumi skatītājiem nelika vilties: bija daudz gana sensacionālas informācijas, kas varēja paslīdēt sabiedrības acīm nepamanītas, ja ne modrā izmeklējošo žurnālistu acs. Tāds bija arī Nekā Personīga sižets "Kokins it kā Latvijas vārdā Londonā slepus ticies ar Antonovu"

Jau 08-Dec-2011 mani uzrunāja Ansis Pūpols, aicinot izklāstīt Londonas brauciena mērķus. 9-Dec-2011 un 10-Dec-2011 Ansis zvanīja atkal, bet es no komentāriem atturējos, lai neapdraudētu šodienas notikumus. Tādējādi sižets par "četriem Latvijas aktīvistiem" raidījumā Nekā Personīga izvērsās kā stāsts par viltvāržiem, kas dīvainā sastāvā ved aizdomīgas sarunas ar šaubīgiem Krājbankas akcionāriem. Lielāka mērķa labad es esmu gatavs aizmirst un piedot šo pazemojumu.

Īstenība, kā tas bieži gadās ar mūsu revolveržurnālistiem, ir nedaudz atšķirīga.

Viss sākās ar mana drauga un jurista Ginta Gžibovska stāstu par Vladimira Antonova apciemojumu Londonā, kur puses apsprieda Vladimira Antonova aizstāvības plānus saistībā ar iespējamo kriminālvajāšanu Latvijā. No stāstītā es nopratu, ka Antonovu mērķis pašlaik ir palīdzēt Latvijas valdībai un FKTK, lai pierādītu, ka "pazudušie" 109 mLs nav zādzība, ka Krājbankas nauda ir "atrodama" un atgriežama Latvijas valstij un noguldītājiem. Iemesls šādai "labvēlībai" varētu būt gan vēlme kaut daļēji glābt savu reputāciju, gan cerība uz mazāk bargu tiesas spriedumu.

Par šo iespēju 26-Nov-2011 es ziņoju valdības ministriem, premjerministram, prokuratūrai un banku uzraugam. Mēs vienojāmies, ka viens no iespējamajiem risinājumiem būtu akcionāru pārstāvja vizīte Latvijā, lai tiktos ar banku uzraugiem un izmeklētājiem.

2-Dec-2011 kopā ar advokātu Ventu Vidžu, juristu Gintu Gžibovski un uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu es devos uz Londonu, lai Sitijas Heronas torņa 20. stāvā tiktos ar Vladimiru un Aleksandru Antonoviem. Bislana galvenā loma sarunās bija vēsturiskais kontakts ar Aleksandru Antonovu, Vladimira tēvu, kura konstruktīvajai attieksmei bija izšķiroša nozīme turpmākajos notikumos. 7 stundu garajā sarunā Antonovi izklāstīja savu versiju par notikumiem, kuri bija pamatā FKTK lēmumam apstādināt Krājbankas darbību. Tā, protams, nebija neapzināta akcionāru kļūda. Taču, iespējams, tā nebija arī zādzība.

Ar Antonoviem mēs tikāmies arī nākošajā dienā, kad vienojāmies, ka Aleksandrs Antonovs ieradīsies Rīgā, lai tiktos ar banku uzraugu un izmeklētājiem. Atgriezies Rīgā es atkal noinformēju banku uzraugu un prokuratūru, panākot, ka puses sazinājās un nozīmēja tikšanos Rīgā.

Vakar es satiku Aleksandru Antonovu lidostā, bet šodien 10:00 viņam bija pirmā saruna FKTK un 13:00 - Ekonomikas policijā. Rīt sarunas turpināsies.

Ja Antonovu teiktais, ka Krājbankas "pazudušo" naudu ir iespējams atrast un vēl labāk - daļu pat atgūt, apstiprināsies, es būšu ļoti gandarīts. Šī starpniecības misija būs izdevusies. Esmu pārliecināts, ka bankas sabrukuma gadījumos informācijas asimetrija starp īpašniekiem un uzraugu ir ļoti toksiska. Pusēm savā starpā nesarunāties - tā ir dārga greznība, kas var rezultēties zaudējumos noguldītājiem. Pat ja ir noticis noziegums, iespējams, ka daļu nodarījuma ir iespējams vērst par labu. Šie apsvērumi mani motivē tikties ar darboņiem, ko daudzas Latvijas amatpersonas izvēlas neredzēt (jo vienmēr pastāv iespēja, ka revolveržurnālisti to interpretēs negatīvi).

Fakts, ka Aleksandrs Antonovs ir ieradies Latvijā, lai sniegtu paskaidrojumus un liecības tiesībsargiem, dod lielākas cerības noguldītājiem un vairāk informācijas regulātoram un tiesībsargiem Krājbankas kraha seku apzināšanai.

Jauni plakāti: "nežēlastībā kritušais" Štokijs un "dedzinātājs" Krūmiņš

Turpinot radošos vingrinājumus par Štokija "komunikāciju ar sabiedrību", @Ekbauma nāca klajā ar nobrauktu dzīvnieciņu, kura kompozīcija bija tuva sižetam ar pārkrāsoto lapsu. Bija skaidrs, ka veidojas diptihs! Man pazīstamā lieliskā bioloģe @fanijasitca palīdzēja ar precīzu sugas noteikšanu, Balti Lauris lieliski samaketēja, un kārtējais intelektuālais huligānisms bija tapis:

Pēc tam ienācās vienas aculiecinieces foto, kura iemūžināja, kā "rakstnieks" Lato Lapsa iekāpj sava brāļa melnajā bembī, kas ir noparkots neatļautā vietā uz trotuāra Kalpaka bulvārī. Mēs nevarējām noturēties, nepavīpsnājot par Lato Lapsas vaimanām par specdienestu vajāšanām, kuras "sarīkojis" Štokijs:

Beigās atcerējāmies SCP Liepājas nodaļas vadītāju Edgaru Krūmiņu, kuru izmanīgais Stīns Lorenss (a.k.a. Luijs Fonteins) apvainoja šantāžā pēc pašvaldību vēlēšanām. Atcerējāmies bēdīgi slaveno Fontaine Palace dedzināšanu. Atcerējāmies Rockmaster Scott & The Dynamic Three oldskūla repa himnu "The Roof Is On Fire". Un tapa šis necenzējamais un necenzētais plakāts (personām līdz 18 gadu vecumam un ar angļu valodas zināšanām neskatīties!):

  "The Fontaine Is On Fire"

Visus trīs jaunos plakātus 11.11.11. mēs svinīgi iesniedzām saviem cīņubiedriem Aigaram un Edgaram, jo bez veselīgas ironijas politiskie procesi ir nebaudāmi!

Tovakar Tomasa Kleina un Edgara Silacērpa iedvesmoti mēs pārsvarā dziedājām Līvu un Credo dziesmas, nevis repu, un, kā pieklājas Lāčplēša dienas vakaram, dziedāšanu noslēdzām ar "Dievs, svētī Latviju!".

Sarunai ar vēlētāju ir jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai

Viss sākās ar dažiem zīmīgiem darbiem, kurus paveica Aigars Štokenbergs, no Sabiedrības Citai Politikai opozicionāra kļūstot par Vienotības pozīcijas ministru (vēlāk pat diviem).

Pirmais Štokija lielais solis tieslietu ministra (TM) amatā bija ierosinājums, lai tiesu izpildītāji glabātu naudas līdzekļus Valsts Kasē (palielinot tās likviditāti par vismaz 40mLs [precizēts: pašlaik 86 mLs] un samazinot maksātnespējīgo uzņēmumu likvidācijas laiku, jo bija zudusi tiesu izpildītāju ieinteresētība no termiņdepozītiem komercbankās).

Tad ar Štokija rīkojumu no pienākumu pildīšanas tika atstādināts Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte par aizdomām saistībā ar plašām nelikumībām cietumu vadībā (kas nekavējoties lika Visvaldim salimt tieši uz likumā atļautajiem 4 mēnešiem).

Pēcāk arī TM pārraudzībā esošais Uzņēmumu reģistrs pieņēma vairākus tiesiskus lēmumus, kas:

a) ļāva Latvijas Kuģniecības akcionāriem beidzot pārņemt kontroli sev piederošā uzņēmumā;

b) leģitimizēja Londonas tiesas lēmumus Latvijā, apķīlājot 25 uzņēmumu kapitāldaļas un nodrošinot Latvijas Kuģniecības prasījumus 135 m$ apjomā.

Pēc TM ierosinājuma tika pieņemts "ofšoru atvēršanas" likums, kas ievērojami samazināja 'politbiznesmeņu' manevra iespējas.

Iekšlietu ministrija (IeM) uzsāka sadarbību ar Finanšu ministrijas Muitas kriminālpārvaldi, lai apkarotu kontrabandas 'astoņķāji', kura taustekļi ir atrodami vairākās valsts pārvaldes struktūrās.

IeM pakļautībā esošā Robežsardze pastiprināti sāka kontrolēt 'degvielas vedējus' uz Austrumu robežas.

Štokijs apturēja policijas automašīnu iepirkumu, par kuru iepriekš bija izteiktas aizdomas, ka tas rakstīts šauram pretendentu lokam un ierobežo konkurenci.

Štokijs uzdeva paātrināt darbu pie elektroniskas robežas šķērsošanas sistēmas ieviešanas, kas samazinātu autopārvadātāju dīkstāvi uz robežas (tiesa, tā izsaucot nepatiku Robežsardzē, kurai līdzšinājā kārtība, iespējams, nodrošināja regulārus labvēlības maksājumus).

Īsāk sakot, Štokijs paplosījās. Varbūt ne pietiekami publiski, bet mērķtiecīgi un gana sāpīgi tiem, kas bija raduši nozagt valsti paklusām. Tas deva zināmu gandarījumu arī man kā TM padomniekam, lai gan daudzus plānus (PPP cietumi, TM valsts aģentūru un uzņēmumu pārvaldes reforma) pabeigt šīs valdības pilnvaru periodā pabeigt neizdevās.

Tiesa, visa veida un nokrāsu žuļiku atbildes soļus ilgi gaidīt nenācās. Īsā laikā sabiedrība vismaz 46 publikācijās uzzināja, ka Štokijs it kā slēpj Ferrari, izvairās no nodokļu nomaksas, saistīts ar kriminālām autoritātēm, terorizē Kandavas mierīgos iedzīvotājus, nemāk aizpildīt amatpersonas deklarāciju un ir romantiskās attiecībās ar Agnesi Zeltiņu.

Apkopojot negatīvās publikācijas par Štokiju, nedēļu pirms vēlēšanām tika izdots 8 lappušu izdevums 140,000 eksemplāru (!!!) lielā tirāžā, kas tika nosūtīts visiem (!) vēlētājiem Zemgalē, kur 11.Saeimas vēlēšanās Vienotības sarakstā Štokijs startēja ar 1.numuru. Šo izdevumu ar nosaukumu „Štokenberg, pietiek!” par saviem līdzekļiem izplatījusi "ar politiku nesaistīta privātpersona, kura saņēmusi atļauju bez maksas izmantot un izplatīt drukātā formā publikācijas par Aigaru Štokenbergu". Lai pastiprinātu pretkampaņas iespaidu uz vēlētāja apziņu, Rīgā, Jelgavā un dažās citās Zemgales pilsētās pirms vēlēšanām tika izlīmēta vides reklāma, kurā it kā Štokijs pats augstprātīgā un ņirdzīgā tonī komentē sev adresētos pārmetumus (piemēram: "Nu OK, sashēmoju nodokļus. Ko man tagad - par iekšlietu ministru nebūt? Da sauciet policiju! Ja kas, es esmu viņiem visiem priekšnieks, ha-ha. Viss ir štokos:) Jūsu Štokijs"). Antireklāma tāpat tika publicēta laikrakstos, t.sk. "Latvijas Avīzē".  Mēdiju eksperti privātā sarunā Štokija pretkampaņas kopējās izmaksas ir vērtējuši 300,000Ls apmērā, proti - kā ievērojamas.

Štokijs man neļaus samelot, ka pirms pašām vēlēšanām es viņu aicināju mēdijos atbildēt uz pārmetumiem. Štokijs atteicās, jo nevēlējās uzsākt diskusiju ar zemiskajiem "ziņu" autoriem... 

11.Saeimas vēlēšanās 23% no Vienotības vēlētājiem Zemgalē Štokiju izsvītroja, bet 19% - pievilka plusu. Štokijs bija pārvērtējis elektoru spēju kritiski analizēt pirmsvēlēšanu pretkampaņas informāciju un Saeimā netika ievēlēts.

Pēc vēlēšanām ir iestājies tāds klusums Štokenberga personas sakarā, ka man tas šķiet teju nepieklājīgi.

Es aicinu Štokiju turpināt sarunu ar savu vēlētāju, ko tik pārliecinoši ir uzsākusi "ar politiku nesaistīta privātpersona"!

Sadarbībā ar Kristīni Ekbaumu un mākslinieku no reklāmas aģentūras "Balti" ar Photoshop palīdzību es izveidoju pāris antireklāmas maketus, kuri varētu aizņemt vides reklāmas telpu, ja Štokijs turpinās klusēt:

Tāpat es iezīmēju sarunas toni, kuru Štokijam savā komunikācijā nevajadzētu lietot:

Jo sarunai ar vēlētāju ir jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai.

Matemātiskās analīzes analīze

Es pasteidzos aizvakar, pirms 11. Saeimas vēlēšanām piefiksēt savas domas par iespējamo vēlēšanu situāciju un iespējamo deputātu sadalījumu, lai šodien mēs varam salīdzināt prognozes ar realitāti un mēģināt noformulēt secinājumus.

Tāpēc es publicēju tās pašas tabulas un grafikus, tikai papildinātus ar Exit Poll rezultātiem un Centrālās vēlēšanu komisijas datiem:

 

 

 

 

 

 

Secinājumi:

1. Profesionāli veidoti partiju reitingi sniedz salīdzinoši precīzu ieskatu vēlēšanu iznākumos;
2. Profesionāli veidots Exit Poll sniedz precīzu vēlēšanu iznākumu prognozi statistiskās kļūdas ietvaros (šoreiz kļūda deputātu skaitā bija vien ±1 deputāts!);
3. Nacionālā Apvienība pārsteidza - uzrādīja par 40% labāku rezultātu, nekā partiju reitingu mērījumos. Jādomā, ka tā ir likumsakarība - ekstrēmu uzskatu vēlētāji slēpj savu viedokli aptaujā, jo a) baidās nosodījuma, b) negrib ar savu balsi vairot savas radikālās partijas reitingu, kas var nobiedēt meinstrīmerus un pamudināt tos uz aktīvu pretdarbību pirmsvēlēšanu kampaņā. Līdz ar to var sagaidīt līdzīgas pozitīvas faktisko rezultātu deviācijas arī situācijā, ja krievu ekstrēmisti konsolidēsies balsot par kādu savu partiju, kas būs pietuvojusies 5% barjerai. Radikālu partiju reitingi pirmsvēlēšanu periodā var izrādīties ievērojami zemāki, kā patiesais rezultāts. No tā ir jāuzmanās.

Laika grafiks: Latvijas tautas cīņa pret oligarhu varu

Laika grafikā ir atainota Latvijas tautas veiksmīgā cīņas vēsture pret oligarhiem. Tajā ir arī dažas drosmīgas prognozes, kas izteiktas, uzticoties Latvijas vēlētājiem un tiesībsargājošām iestādēm.

Atliek vēl tāds neliels sīkums - nepieļaut jaunu oligarhu rašanos... Jo ar mazajiem valsts nozadzējiem tikt galā ir nesalīdzināmi viegli.

Atbilstoši Andreja Panteļējeva draudiem, kas šajā nedēļā ir izteikti atsevišķiem daudz cietušās avīzes Diena žurnālistiem, var noprast, ka Latvijas oligarhu godā raujās krievs Vladimirs Antonovs. Tiesa, ir arī daži pašmāju kandidāti.

Lemberga ietekmi valdībā Latvijas vēlētājs izbeidza vakar. Noraka, ar 56 balsīm Saeimā ievēlot partijas, kas iestājās pret nesamērīgo naudas varas ietekmi politikā. Oligarha zārks nu ir tukšs. Jācer, ka tagad Latvijas vēlētājs turīgos uzņēmējus turēs pienācīgā attālumā no politiskajām partijām (tas, starp citu, labi izdodas mūsu kaimiņiem Igaunijā).

Tad Latvijas oligarha zārks paliks neaizpildīts arī turpmāk! Tad šādam laika grafikam nebūs nepieciešama jauna redakcija! Tad mēs vairāk laika varēsim veltīt labākas ekonomiskās vides izveidei un Latvijas nācijas celtniecībai!

Rīkojuma Nr.2 un ZRP radītās pirmsvēlēšanu situācijas matemātiska analīze

Šovakar pēc darba un laiskā noskaņojumā es atvēru savu vairākus mēnešus veco Excel datni, lai ievadītu jaunākos Latvijas Faktu publicētos pirmsvēlēšanu reitingus. Mans nolūks bija paanalizēt pirmsvēlēšanu ziņu un partiju reitingu savstarpējās sakarības. Tā es ieguvu vienkāršu tabuliņu. Tajā ir attēloti partiju reitingi procentos atbilstoši Latvijas Faktu aptaujai trijos mēnešos pēc Rīkojuma Nr.2:

Lai būtu labāk izprotami, es datus no procentiem tūlīt pārveidoju deputātu skaitā, vienkāršoti pieņemot, ka neizlēmušo balsis sadalīsies proporcionāli partiju reitingam:

Ērtākai apskatei es datus vizualizēju grafikā, kas attēlo iespējamās partiju deputātu skaita izmaiņas Saeimā, attiecīgi, ja vēlēšanas būtu notikušas jūlijā, augustā un septembrī un ja Latvijas Faktu mērījums būtu ideāli precīzs:

Sākotnēji grafiks īpaši nepārsteidza.

ZZS die-hard atbalstītāju skaits tiem deva 14 vietas Saeimā. Šī partija piedzīvoja ievērojamu atbalsta kritumu iepriekšējos mēnešos, kad atklājās jauni fakti par Aivara Lemberga "ieguldījumu" Latvijas Kuģniecības izlaupīšanā, un politiskajā scēnā parādījās Valdis Zatlers, kas ir ne sliktāks "vecis" kā Aivars Lembergs, par ko balsot vēlētājiem, kuri atzīst personības noteicošo lomu vēstures rakstīšanā. Tomēr nākošie mēneši parādīja, ka konsekvents zemnieku atbalsts arī nodrošina konsekventu zemnieku atbalstu:)

Saskaņas Centrs kūļājās pa sev pierasto pirmo pozīciju, uzrādot 30±1 vietu Saeimā. Zaudējums Vienotībai pagājušajās vēlēšanās arvien ir uzskatāms par mistēriju.

Nedaudz skumdina Nacionālās Apvienības zaudētās 2 vietas septembrī iepretim augustam, taču cīņa ar iekšējiem ekstrēmistiem savā partijā acīmredzami ir pieklusinājusi NA skaidro balsi, iestājoties par latviešu tiesībām savā zemē.

To konstatējis, es ķēros pie Vienotības un ZRP savstarpējo attiecību izpētes. Zatlers ar savu Rīkojumu Nr.2 gan atrisināja savas politiskās karjeras dilemmu, gan neparasti spēcīgi uzrunāja to elektorātu, kurš pamatoti uzskatīja, ka oligarhu vara Latvijā fundamentāli izkropļo valdības un Saeimas darbu. Nav noslēpums, ka šī tēma ir bijusi viens no Vienotības "vaļiem", kas kopīga mērķa - tiesiskas valsts - dēļ ļāva apvienoties trim diezgan atšķirīgām partijām. Rīkojums Nr.2 un tam sekojošā ZRP dibināšana būtiski sašķobīja Vienotības reitingus, jo nepateicīgais "konsolidācijas" darbs valdībā lika daudziem vēlētājiem ar cerībām raudzīties ZRP virzienā - ja nu Zatleram izdodas keinsiāniska izeja no krīzes, neliekot ciest Latvijas iedzīvotājiem?! Tomēr, sabiedrībai sākot apzināties, ka brīnumi nenotiek, Vienotības reitingi atjaunojās, un pašlaik tie uzrāda 22 deputātu iespējamību jaunajā Saeimā (⅔ no 10. Saeimas sasnieguma).

Pārsteidza grafika īpašā simetrija Vienotības un ZRP līknēs.

Lai to izpētītu dziļāk, es veicu Vienotības un ZRP deputātu skaita korelācijas analīzi. Tā uzrādīja pilnīgu antikorelāciju ar koeficientu -1.000!

No vienas puses - tas matemātiski dod atbildi uz šo vēlēšanu galveno intrigu, kuru noformulēja Providus pētnieks Valts Kalniņš: "Mani interesē, vai 11. Saeimā ZRP un Vienotība kopā pārsniegs Vienotības mandātu skaitu iepriekšējās vēlēšanās. Tas liecinātu, bija vai nebija jēga Zatlera gājienam ar ārkārtas vēlēšanām."

Izskatās, ka tās varētu būt 45 vietas. Tātad - atbilde ir "JĀ!"

Tajā pašā laikā - ja šī korelācija ir spēkā visā vērtību apgabalā, līdzīgu rezultātu - 45 vietas Saeimā - varēja iegūt arī nedibinot ZRP, bet Zatleram ar domubiedriem iestājoties Vienotībā, demonstrējot patiesu vienotību cīņā pret oligarhiem.

Matemātiskā analīze parāda, ka papildus ietekme no ZRP dibināšanas nerodas, tā ir cīņa vēlēšanās par vienu un to pašu elektorātu. ZRP veiksme atņem balsis Vienotībai, bet Vienotības panākumi - ZRP. Visi iespējamie ZRP/Vienotības balsu varianti pie šodienas politiskā piedāvājuma ir atrodami uz sarkanās diagonāles pēdējā grafikā, kas ir klasisks rezultāts ideālai antikorelācijai!

__________________

P.S. Rītdienas Saeimas vēlēšanu rezultāti kārtējo reizi parādīs, cik ļoti neprecīzi ir šādi reitingi un cik kļūdainas ir manas spekulācijas, taču man liekas svarīgi šo ierakstu izdarīt šodien - tas jebkurā gadījumā veicina domāšanu.

P.P.S. Ja Latvijas Faktu dati tomēr nav pilnīgi neprecīzi, tad jēdzīga koalīcija bez oligarhiem un Kremļa ietekmes aģentiem 11. Saeimā iznāk:

Runa SCP IV kongresā (biedru kopsapulcē)

Izklāstīju savu šābrīža politisko viedokli SCP IV kongresā (biedru kopsapulcē):

 

[PPTX] Gatis Kokins :: SCP politiskā darbība un Vienotība

[WEB] Slideshare :: Gatis Kokins :: SCP politiskā darbība un Vienotība

(Chrome gļuko, Microsoft Explorer rāda labi, bet pilnekrāna režīmā)

Pēcāk aprakstīšu tēzes precīzāk:)

HAIL :: biedējoša masu pārliecība

Šokējošas bildes no Maskavas (via Zigurds Zaķis):

http://zyalt.livejournal.com/330396.html 

jeb stāsts kā varas piekoptā sabiedrības ignorance noved tautu strupceļā?

Ekonomiskā emigrācija un reemigrācija

Sabiedriskajā telpā ar sāpēm tiek runāts par ekonomisko emigrāciju. Latvijas iedzīvotāji izmanto ES pamatbrīvību - brīvu darbaspēka kustību, lai atstātu tēvzemi un, ieguvuši salīdzinoši labu izglītību, dotos pelnīt ārzemēs. Es jau esmu apspriedis, ka no masveida ekonomiskās emigrācijas varētu izvairīties vienīgi policejiskas valsts modelī (Lukašenko taču nesūdzas par masveida baltkrievu izceļošanu?! tomēr tā nekad nebūs Latvijas izvēle) vai straujas ekonomiskas konverģences gadījumā (kas neizdevās un nevarēja izdoties). Masveida ekonomisko emigrāciju var mazināt solidāra uzticība valsts pārvaldei (ko ar grūtībām cenšamies atjaunot) un nacionālās vides, kultūras un izglītības pozitīvā loma, kas veido emocionālu barjeru aizceļošanai.

Iespējams, ka īstermiņā, kamēr Latvijas krīze bija pašā plaukumā, iedzīvotāju jaunajam aizceļošanas vilnim bija arī pozitīvs efekts.

Pirmkārt, aizceļojušie nenoslogoja vārīgo Latvijas sociālās drošības tīklu un bezdarbs būtiski nepārsniedza 1/5 no darbaspējīgajiem. Šādu mobilitāti noteica arī fakts, ka īpaši augsts bezdarbs bija jaunatnes vidū:

Otrkārt, aizceļojušie sūtīja naudu mājup, kas bija būtisks atspaids Latvijas tekošajam kontam un emigrantu radinieku iztikšanai Latvijā.

Treškārt, strādājot pasaulē, latvieši gūst neatsveramu pieredzi un iedvesmu (to, stap citu, Lattelecom konferencē atzīmēja arī zviedru futurologs Magnuss Lindkvists), kas noderēs, atgriežoties tēvzemē.

Lai nepiepildītos ANO prognozes, ka līdz 2050. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits saruks par 18%, ir jābeidz gausties par emigrantiem un jāslīpē reemigrācijas politika. Un tas ir jādara tagad, jo pēc 10 gadiem ekonomisko emigrantu emocionālā saite ar tēvzemi būs vēl vājāka.

Pirmā pareizā ideja par dubultpilsonības piešķiršanu emigrantu bērniem jau ir ceļā uz jaunās valdības deklarāciju. Pie tam, to, šķiet, atbalsta teju visi politiskie spēki.

Otrā ideja ir saistīta ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidēm reemigrantiem. Piemēram, Izraēla saviem pilsoņiem, kas x gadus nav bijuši nodokļu rezidenti, bet par tādiem būtu gatavi atkal kļūt, sniedz y% IeIeN atlaidi algu izmaksām uz z gadiem (pēc sarežģīta algoritma). Latvija varētu izvēlēties koeficientus x>2g; y=80%; z=x, z_max=5, lai sistēma būtu vienkārša:)

Tam būtu sekojošas priekšrocības:

1. Attiecībā uz budžeta iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākumiem šādas atlaides būtu opportunity cost: citādi neatbraukušie tautieši šo nodokli taču nemaksātu;
2. Atbraukušie pilnā apmērā turpinātu maksāt PVN, NĪN, VSAI un akcīzes nodokļus, vēl tālāk palielinot Latvijas budžeta ieņēmumus;
3. IeIeN vietā samazinot VSAI, tiktu nojaukta sociālā atbalsta tīkla loģika, tāpēc VSAI šajā nolūkā nebūtu laba alternatīva;
4. Darba devēju bruto izmaksām mazinoties, tie varētu piedāvāt lielākas algas darba ņēmējiem - reemigrantiem, samazinot atalgojumu starpību ar ārvalstu darba alternatīvām;
5. Īrijai un Lielbritānijai pārdzīvojot lielus budžeta samazinājumus, šādam solim pašlaik ir īstais moments.

Kritiķi teiks: tas ir negodīgi pret palicējiem, kas ir pacietīgi dzēruši rūgto skaudrās dzīves kausu Latvijā. Piekrītu, bet reemigrācija kaut kā ir jāveicina. Varbūt jums ir labākas idejas?!!

Par izglītības, zinātnes un sporta politiku

Lai arī es piederu pie tās sabiedrības daļas, kas savulaik uzgavilēja Ingūnas Sudrabas atzinumam, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) "būtu jāuzspridzina", atlika vien nedaudz iedziļināties ministrijas plānos un izdarītajā, lai saprastu, ka politiķu un izglītības ierēdņu izpratne par Latvijas izglītības sistēmas mērķiem un līdzekļiem šo mērķu sasniegšanā nav peļama. Sudraba saka: "IZM nejūtas atbildīga, ja tā varētu izteikties, par gala produktu, kuram vajadzētu būt konkurētspējīgam jaunietim", taču politikas izstrādes līmenī šādu izpratnes trūkumu es nenovēroju. Ir acīmredzami, ka viduvējais (jo pasaulē ieņemam neslikto 33. vietu atbilstoši Legatum Institute) izglītības sistēmas stāvoklis nav radies no slikti formulētiem mērķiem. Līdzīgi kā citās nozarēs Latvijā, IZM pie vainas ir execution (izpilde) - veids, kā mēs sasniedzam šos ideāli (vai ne tik perfekti) noformulētos mērķus. IZM ir jāizveido apņēmīga un darbīga menedžmenta komanda, kas ierobežota finansējuma apstākļos labās idejas pārvērš efektīvā izglītības procesā, nevis vēl labākos dokumentos, kas vēl precīzāk reglamentē izglītības un zinātnes iestādes. Tas lai paliek jaunā Izglītības un zinātnes ministra izaicinājums!

Man šomēnes radās iespēja vadīt politiķu darba grupu, kas strādāja pie Valda Dombrovska jaunās valdības deklarācijas izglītības, zinātnes un sporta sadaļas. Es tam ar prieku piekritu, jo kā ekonomists redzu labi pārvaldītā izglītībā un zinātnē vienu no izejām no mūsu sarežģītās makroekonomiskās situācijas. Arī mani divi dažādu augstskolu maģistra grādi no vienas puses dod zināmu izpratni par izglītības procesu, bet no otras puses - pietiekamu distanci no universitāšu profesūras korporatīvajām interesēm.

Mūsu grupā bija arī Edgars Jaunups (JL), Ina Druviete (PS), Sarmīte Ēlerte (PS), Imants Parādnieks (VL), Didzis Šēnbergs (PS), Inese Muhka (SCP) un Rolands Broks (ZZS). Mēs sagatavojām šo dokumentu un 22. oktobrī nosūtījām sabiedriskajiem partneriem apspriešanai. Lai arī es paredzu zināmu gānīšanos, es nododu šo mūsu kopdarbu sava bloga lasītāju vērtējumam.

Par naudu. Neviens neuzdrošinās apgalvot, ka izglītības, zinātnes un sporta nozares finansējums ir pietiekošs. Politiķu ambīcija ir to palielināt, līdzko valsts finanses to atļaus. Taču pagaidām mums ir jākoncentrējas uz tām pārmaiņām un reformām, kuras ir iespējams veikt esošā finansējuma ietvaros. Un izrādās, ka šādu lietu ir ļoti daudz.

 

Deklarācijas projekta priekšvārda vietā

Kritiķiem ir jāsaprot, ka klātpievienotā valdības deklarācijas sadaļa ir tikai politikas dokuments, kas ietver augsta līmeņa uzstādījumus un mērķus. Šī žanra ietvaros patētiski un vispārīgi apgalvojumi ir neizbēgami, taču tie ne vienmēr ir lieki. Lai izpildītu valdības deklarāciju, ministram būs jāizstrādā rīcības plāns, kas iepretī katram deklarācijas punktam paredzēs noformulēt konkrēti darāmus darbus (tiesa, šajā dokumentā daudzos punktos darāmie darbi jau ir detalizēti). Jo ambiciozāka būs deklarācija, jo smagāk ministram būs jāstrādā! Un tieši to mēs no IZM gribam! Tāpēc es aicinu nenovērtēt par zemu šāda politikas dokumenta nozīmi un komentāros rakstīt jau noformulētus un konstruktīvus priekšlikumus. To, ka "viss ir slikti", zinam mēs paši:) 

Holivudas zvaigznes un svarīga pirmsvēlēšanu mēstule

Tādi argumenti balsot bija amerikāņiem:

 

 

Še ir Štokija vēstule:

Pilsoņi

Mums vienmēr ir paticis manifestēt savu nostāju. Padomju laikā manā skolā bija trendīgi uzvilkt veikalā nopērkamus sarkanbaltsarkanus (Austrijas karoga krāsās un proporcijās) bikšturus. Atmodas laikā tam kalpoja auseklīši un "LR" uzlīmes uz automobīļiem (kaut vēlāk noskaidrojās, ka 1974.gadā šāds ISO kods tika piešķirts Libērijai). Nesen sekoja sarkanbaltsarkano lentīšu renesanse kā spontāna atbilde nelojālo Latvijas krievu Jura (Georga) lentīšu sērgai. No vēsturiskajiem notikumiem arī ir redzams, CIK SVARĪGI ir manifestēt savu nostāju: tas ietekmē notiekošo.

Pašlaik valstij visvairāk ir vajadzīgi pilsoņi. Vnk krietni un lojāli pilsoņi. Bez krietniem pilsoņiem neviena valdība neiespēs nenieka. Tiesa, pašdeklarēt sevi par ideālu pilsoni mums neļaus ģimenē ieaudzinātais tikums un bibliskā apziņa par iedzimto un pašu spēkiem nepārvaramo grēku.

Tomēr ar kaut ko ir jāsāk. Iespējams, ar pilsonisku attieksmi pret savu valsti mēs varam izdarīt vairāk laba, nekā (reizēm pamatoti) gānoties sociālajos tīklos vai apspriežoties draugu lokā. Jāsāk ar mazmiņu! Iespējams, ir kādi 3 vienkārši principi, par kuriem ir viegli vienoties, un kurus ir ļoti noderīgi ievērot, mazinot tiesisko nihilismu un veicinot sabiedrības iesaisti politikā?! Piemēram, šie pilsoņi uzlīmētu šādu zīmi:

savai automašīnai vai somai, tādejādi deklarējot apkārtējiem, ka ir lojāli Latvijas pilsoņi, kas:

• piedalīsies vēlēšanās,
• maksā nodokļus,
• nedod kukuļus.

Jā, tik vien! Vismaz šo! Cilvēku, kas ievēro šos principus, Latvijā ir ļoti daudz! Šāda viņu pārliecības manifestācija varētu likt aizdomāties arī tiem atsevišķajiem "aplokšņu algas" ņēmējiem, "piecīšu" devējiem un mājāssēdētājiem vēlešanu dienā, ka viņus sabiedrība neatbalsta. Vai atbalsta arvien mazāk...

Tai sabiedriskajai kustībai, kas, iespējams,  pārņems šo ideju, protams, ir jālemj par profesionālu zīmes dizainu un tām 3 deklarējamām vērtībām, kas Latvijai patiesi ir svarīgas un krietniem Latvijas pilsoņiem - reāli izpildāmas. Tas ir viegli izdarāms - web lapai ar "3 pilsoņa principiem" un uzlīmju/atstarotāju izgatavošanai daudz naudas nevajag!

Jau nedēļu mani nepamet sajūta, ka ir atrodama forma, kā lojāli Latvijas pilsoņi labprāt manifestētu savu cieņpilno attieksmi pret valsti. Varbūt ši ir tā forma? Šodien nolēmu ar Jums padalīties šajā idejā:)

P.S. Tās arī ir ar Pēteri Viņķeli apspriestās tēzes, ko steigšus nopublicēja (skat 4. un 5. punktus) līdz galam runāto nesapratušais whistle-blower picērijā Murales

Pēdējā Partija

Kad virkne SCP kreiso biedru sāka attālināties no partijas, dēļ iekļaušanās centriskākajā Vienotībā, mani nepameta sajūta, ka šie talantīgie cilvēki politikai nav zuduši.

Nu 8. jūlijā ir nodibināta Pēdējā Partija, par tās priekšsēdi ir ievēlēts mans draugs Gints Knoks. @pedejapartija ir sapulcējusi virkni topošu un daudzsološu politiķu.

Lai arī dibināšana notika nepiespiestā atmosfērā Nabaklab, es nesteigtos šiem ļaudīm līmēt pārsteidzīgus leiblus.

.

Katrā ziņā, bažas, ka Pēdējā Partija atņems Vienotībai elektorātu, šķiet, ir nepamatotas. Jaunieši, ko es sastapu Nabaklab, bija varas partiju neuzklausīti. Arī valoda un stils, kādā runā Vienotība, viņus neuzrunā. Man radās laba sajūta, ka @pedejapartija ar savu uznākšanu ir radījusi jaunu elektorātu, kas citādi pie vēlēšanu urnām nebūtu nācis. Tagad tik @pedejapartija jāpārvelk pāri 5% rudens Saeimas vēlēšanās un mums būs labs koalīcijas partneris!

Pirmā aktīvākas monetārās politikas bezdelīga no Latvijas Bankas?

Šodien vienā no ekonomistu sapulcēm tika slavēts Latvijas tautsaimniecības sarukuma beigu sākums, kā vienu no argumentiem minot faktu, ka "kapitāla aizplūde apturēta", proti, ka, kopš 2009. gada jūnija otrās nedēļas, centrālā - Latvijas Banka (LB) vairs netērē savas eiro rezerves valūtas intervencēm, lai noturētu LVL/EUR kursu 0.702804±1%, bet tieši otrādi - papildus emitē latus:

 
Tomēr notiekošajā var pamanīt neatbilstību līdzšinējai LB monetārajai politikai vai finansiālu dīvainību.

Par Latvijas valsts virsmērķi

[rediģēta versija publicēta www.kapitals.lv 29/06/2010 un žurnālā "Kapitāls" 01/07/2010] 

Tiekoties ar uzņēmējiem (sevišķi ar Latvijas Darba devēju konfederācijas vadību) vai skatoties politiskus televīzijas šovus, jūtama sabiedrības vēlme pēc konceptuāliem un stratēģiskiem dokumentiem. Sabiedrība nevēlas dzīvot opurtūnistisku dzīvi, tverot pēc jaunajām iespējām, kuras atklājas dziļāk integrējoties Rietumu tirgus ekonomikās vai baudot pasaules kultūras mantojomu. Sabiedrība, šķiet, pieprasa kādu virsuzdevumu, kādu dziļāku jēgu savai darbībai.

Latvieši neizdara nekādu secinājumu no tā, ka, piemēram, vācieši, satikti uz ielas vai Bundestāgā, arī tā vienā teikumā nevar noformulēt visiem kopīgu un vienu modernās Vācijas pastāvēšanas jēgu. Mums – vajag.

Gadu iepriekš veltīju laiku tam, lai apzinātu visas esošās koncepcijas, stratēģiskos plānus, vadlīnijas, attīstības stratēģijas un citus programmatiskos dokumentus, kas tapuši Latvijā un ir spēkā. Saskaitīju tuvu 888 – ķīniešu laimes skaitlim. Šodien tādu dokumentu Latvijā, visdrīzāk, ir vēl vairāk. Tātad – nelasām paši savas programmas vai tām neticam?

Visticamāk, risinājums ir nevis koncepciju skaitā, bet sabiedrības iesaistē galveno stratēģisko mērķu formulēšanā. Retrospektīvi skatoties, protams, šādi virsmērķi pagātnē ir identificējami. Nākotnē izvirzāmiem virsmērķiem ir jābūt netriviāliem (piemēram, ir bezjēdzīgi paziņot, ka Latvijas virsmērķis ir augsts kopprodukts) un akceptējamiem plašos sabiedrības slāņos.

Aizvadītajos gados ir kļuvis skaidrs, ka bagātība nevar kļūt par virsmērķi, jo tirgus ekonomikā tā īsti bagāti vienmēr būs nedaudzi. Bagātība turklāt ir tāds viltus Mamons, ko pielūgt neklājas arī kristīgās kultūras kontekstā.

Neoliberālā politika 90. gados Latviju gan izvilka no komunisma grāvja, bet strauji ievēla otrā grāvī – ļoti nevienlīdzīgas un antagonistiskas sabiedrības virzienā.

Tai pašā laikā veiksmīgās Centrāleiropas valstis piekopa citu politiku. Neatkarīgā monetārā  politika ārvalstu investorus mudināja pievērsties ne vien spekulatīvām investīcijām, bet galvenokārt naudas plūsmu ģenerējošiem ražošanas projektiem. Vietējie ražojumi bija lētāki, tāpēc arī iekšējais patēriņš veicināja pašmāju rūpniecības attīstību. Relatīvi lielie nodokļu ieņēmumi tika novirzīti infrastruktūras attīstībai, darbaspēka izglītošanai un ražotāju atbalstam. Tādējādi  Slovēnijā Džini indekss 2008. gadā bija tuvu Ziemeļvalstu līmenim – 24, Čehijā un Slovākijā – 26, Ungārijā – 28!

Nevienlīdzība Latvijā ir radījusi ne vien morālas problēmas (sk. Jāņa Ošleja rakstu šā gada jūnija žurnālā „Rīgas Laiks”), bet arī ekonomisku neizdevīgumu. Neizglītots darbinieks nav izmantojams modernajā zināšanu ietilpīgajā ekonomikā, tādēļ Latvija ir nolemta zemas pievienotās vērtības ražotnēm, kas neļauj arī kopproduktā pietuvoties Eiropas pārticīgajām valstīm. Relatīvais importēto preču lētums radīja lielāko tekošā konta deficītu pasaulē (23% 2007. gadā). Savukārt pašražotās preces bija nekonkurētspējīgi dārgas.

Tāpēc, iespējams, pienācis laiks Latvijai izvirzīt jaunu virsmērķi – uzcelt labklājības valsti.

Ir skaidra un reizēm pamatota neoliberāļu kritika, ko šajos gados esam dzirdējuši par zviedru, vācu un franču labklājības valstīm, taču mēs nevaram būvēt ASV stila individuāļu paradīzi ES kopējā tirgū – mūsu tautieši tādu valsti vienkārši pametīs. Tāpat ir skaidrs, ka Latvija jau tagad ir kļuvusi par neoliberāļu sapni – pat „Air Baltic” īpašnieks un šefs Bertolds Fliks atzīst, ka „Latvijā bagātam ir dzīvot lēti, bet trūcīgam – dārgi”. Latvija no otra – krasas nevienlīdzības grāvja ir jāizved uz ceļa vidu.

Labklājības valsts principi Latvijai ir vitāli nepieciešami, lai izglītotu kvalificētu darbaspēku pievienotās vērtības ražotnēm; veicinātu valsts iekšējo patēriņu, stabilizējot ekonomiku – tā vairs nebūtu tik ļoti atkarīga no ražotāju eksportspējas un eksporta tirgu stāvokļa; attīstītu universitāšu vidi un radošu intelektuāļu slāni; noturētu tautiešus valstī; paglābtu savus vecākus (un beigās – arī sevi) no nabadzības vecumdienās.

Neoliberālisms arī globāli sevi izsmeļ. ASV republikāņu zaudējums nesenajās vēlēšanās, Lielbritānijas konservatīvo nespēja iegūt parlamentāro vairākumu pierāda, ka reiganomika un tečerisms nav vienīgās patiesības tirgus ekonomikās.

Labklājības valsts virsmērķim Latvijā  būs arī pretinieki: lieluzņēmēji un tie zombētie Latvijas iedzīvotāji, kuri arvien baidās, ka novirze no ultralabējas politikas nozīmē atgriešanos Krievijas ietekmes zonā. Negaidīti, bet arī Latvijas etniskie krievi var kļūt par labklājības valsts advokātiem: labklājības valsts var būt arī viņu interesēs. Šāds mērķis var konsolidēt mūsu etniski sašķelto sabiedrību.

Labklājības valsts varētu būt leģitīms Latvijas virsmērķis nākamajai desmitgadei, un par to aicinu diskutēt!

Tweets May 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada maijā...

Runas par obligācijām un aizņemšanos no pensionāriem ir jāizbeidz

Laikam pirmais Aigara Štokenberga teksts, kur esmu gatavs parakstīties zem KATRA vārda. Tāpēc arī pārpublicēju no  SCP avīzes "Pārmaiņu Ekspresis Nr.3":)

1. 2008. gada vasarā notika referendums par vecuma pensijām. Mūsu mērķis bija panākt, ka minimālās vecuma pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par 135 latiem un lai tas tuvotos iztikas minimumam. Tas valstij maksātu 87 miljonus latu gadā. Sabiedrības spiediena rezultātā tie ļaudis, kuriem pirms 1996. gada nebija un nevarēja būt sociālās apdrošināšanas iemaksu, saņēma papildus 80 miljonus latu par darba stāžu.

2. Ja treknie valsts tēriņi tiktu apturēti jau 2008. gadā, valsts būtu ietaupījusi vismaz 500 miljonus gadā. Tieši par tādu summu Valdim Dombrovskim ir izdevies gadā ietaupīt. Jebkādas runas par to, ka pensionāri ir sagrāvuši budžetu, ir pilnīgi aplamas. Budžetu ir grāvuši zagļi, kampēji un šķērdētāji.

3. Valsts kontrole un Pasaules Banka ir norādījusi uz iespējām, kā turpināt novērst izšķērdību iestādēs, aģentūrās, valsts un pašvaldību uzņēmumos – apjomā līdz pat 310 miljoniem latu. Atlikums nākamā gada budžeta vajadzīgajiem vēl simts miljoniem latu krīzes apstākļos ir jāuzliek turīgajiem – ar progresīvo nodokli. Bagātajiem jāmaksā vairāk.

4. Sociālajā budžetā nav deficīta. No sociālā budžeta jau ilgstoši tiek uzturēti pamatbudžeta tēriņi par kopējo summu 200 miljoni latu gadā. Tādi tēriņi, kam pretī nav sociālās apdrošināšanas iemaksu.

5. Mēs kopā esam aizstāvējuši tiesā Satversmē garantētās tiesības uz pienācīgu nodrošinājumu veciem ļaudīm. Šobrīd vidējā vecuma pensija ir 181 lats, tas ir mazliet pāri iztikas minimumam.

6. Vecuma pensijas samazināšana vidēji kaut vai par 10% atkal noliktu ļaudis uz nabadzības sliekšņa un ir kategoriski nepieļaujama.

7. Aizņemšanās no valsts iedzīvotājiem nesamazina valsts budžeta deficītu. Tas ir tieši tāpat, kā aizņemšanās no kaimiņa nesamazina mājsaimniecības budžeta iztrūkumu. Tā var pat palielināt deficītu, jo par parādu ir jāmaksā procenti. Tāpēc nav vietā nekādas runas par obligācijām. Tās jāizbeidz.

8. Nevar indeksēt uz leju pensijas, kuras nekad nav indeksētas uz augšu. Te pilnīga taisnība Latvijas Pensionāru federācijai.

9. Ir dzirdēti priekšlikumi samazināt pensiju neapliekamo minimumu. Pilnīgi aplami (sk. 6. punktu).

10. Ir dzirdēti priekšlikumi paaugstināt pensionēšanās vecumu. Tas gan tā var gadīties. Ja Latvijā katru gadu nomirs vairāk cilvēku, nekā piedzims, vienīgā alternatīva būs ievest viesstrādniekus. Jo nebūs pietiekami daudz darbspējīgu cilvēku, kas maksā sociālo nodokli. Tomēr šobrīd pēc 62 gadu vecuma sasniegšanas vīrieši vidēji nodzīvo 13 gadus, sievietes – 20 gadus (vidēji G skaitlis ir 18). Te nu tomēr ir vajadzīga nopietna diskusija, un tā notiks, kad Labklājības ministrija tai būs gatava.

Aigars Štokenbergs

Lafērs iztraucēts

Piedāvājuma puses ekonomisti (supply side economists) tālākrakstīto uztvers ar skepsi, jo visas viņu līknes (t.sk. Lafēra līkne, par kuru rakstīju iepriekš) ticami paskaidro notiekošo, ja VISI PĀRĒJIE MAINĪGIE IR KONSTANTI. Proti, nodokļu iekasējums mainās atbilstoši Lafēra līknei vienīgi apstākļos, kad CITU PROCESU, KAS IETEKMĒ EKONOMIKU, NAV, izņemot nodokļu slogu. Reālekonomikā šāds „tīrs eksperiments” nav iespējams.

Latvijas Industrializācijas Programma

Pagājušo nedēļu, apspriežoties ar Ģirtu Rungaini, mēs kristalizējām viņa ideju par ražošanas sektora attīstīšanu Latvijā.

No vienas puses, investīcijām industrijā pašlaik ir labvēlīgs periods. Augstās peļņas iespējas servisa un nekustamā īpašuma sektoros ir izgaisušas uz ilgāku laiku. Eiropas fondu iespējamais atbalsts un vēl arvien relatīvi zemais nodokļu slogs to tikai veicina. Visbeidzot, ir nedaudz sarukušas darbaspēka izmaksas un augstais bezdarba līmenis ļauj veikt kaut elementāru personāla atlasi.

No otras puses – nav īsti to kristalizācijas centru, ap kuriem jaunajai industrijai veidoties. Esošie mazie un vidējie uzņēmumi ir vāji kapitalizēti ar trūcīgu produkcijas pārdošanas potenciālu Eiropā. Savukārt, ja mēs orientāsimies vien uz Krieviju, būs problēmas ar industrijas konkurētspēju.

Relatīvi vienkāršs plāns Latvijas industrializācijai balstītos uz trim vaļiem: finanšu sviras efekta, ražošanas pārcelšanas no Rietumeiropas un finanšu stimuliem.

Videokonservi: runa par nodokļiem SCP III kongresā

Galvenās tēzes no manas runas SCP III kongresā 27/02/2010 ir atrodamas iepriekšējos blogos:

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/laffer-un-aisha.html

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/advokāti-nākotnes-nodokļu-stratēģijām.html

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/esi-vienkarsaks-un-tauta-tev-sekos.html

taču tiem, kas uztver ar ausīm vai kurus interesē nianses - no šodienas ir pieejams samontēts runas video:

1.daļa:

2.daļa:

3.daļa:

4.daļa:

Prieks, ka šorīt (11/03/2010) 8:15 Pauls Raudseps Latvijas Radio 1 raidījumā attiecībā uz Lafēra līkni un Latvijas pozīciju tajā pauda līdzīgu viedokli:

http://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100311A081500082500&MSWMExt=.asf

Cerams, tas liecina - pret sabiedrību nedaudz humānāka politika (vai vismaz - šīs politikas mēmi) sāk laist savas saknes līdzcilvēku apziņā, iesākumā kaut nedaudz apšaubot ultralabējās dogmas, kas pēdējos 15 gadus ir dominējušas "nacionālajos" mēdijos:)

Elegants veids cīņai pret aplokšņu algām un Neo

Paturpinot Jāņa Ošleja minēto ideju Jāņa Dombura šovā "Kas notiek Latvijā?" 03/03/2010:

     Latvijā vajadzētu publicēt darba ņēmēju atalgojuma datubāzi!

• to veiksmīgi dara Norvēģijā http://skattelister.no/skatt (mēs par vienu soli būtu tuvāk Ziemeļvalstu labajai praksei);
• Neo zaglīgums nevienu neapdraudētu:)
• sabiedrībai būtu labāka kontrole pār atalgojumu valsts sektorā;
• būtu salīdzināms atalgojums privātuzņēmumos:

1. kas novērstu nepamatotu atalgojuma pieaugumu, pārvilinot darbiniekus (mazinātu uzņēmēju izmaksas); 
2. augsta bezdarba apstākļos nerastos spiediens pacelt atalgojumu, pat ja citā uzņēmumā tas ir lielāks;
3. ļautu nekavējoties identificēt aplokšņu algu maksātājus un saņēmējus (to, pirmkārt, palīdzētu izdarīt godprātīgie, nodokļus maksājošie uzņēmēji, kuru konkurences spēju aplokšņu algu maksātāji apdraud), salīdzinot atalgojuma līmeņus līdzīgās pozīcijās.

Arguments, ka šo sarakstu varēs izmantot noziedznieki, ir vājš - jau tagad ļaundariem ir visas iespējas novērtēt iedzīvotāju turīgumu pēc dzīvesveida. Galvenais mīnuss - par tevi VID ziņos kaimiņš, ja pelnīsi 300Ls mēnesī, bet sava Nissan Navara kravas kastē vasarā krāmēsi jaudīgu ūdensmoci:) Bet pluss - pieticīgāks un videi draudzīgāks autoparks & lielāki naudas uzkrājumi!

Apdomājam!

Advokāti nākotnes nodokļu stratēģijām

Runājot par nepieciešamajām valsts investīcijām dažādās nozarēs, autori ir iecienījuši savas finansēšanas vēlmes izteikt nevis latos, bet proporcijās, visbiežāk - procentos no IKP. Tā piemēram, augstākajai izglītībai tiek prasīts 2%, pārējai izglītībai - 4%, medicīnai - 7%, zinātnei un inovatīviem pētījumiem - 3%, valsts aizsardzībai - 2%, sociālai aizsardzībai - 20% (pašlaik 14%, salīdzinājumam: 30% - Vācijā, 28% - vidēji ES), tad vēl ceļiem, policijai, valsts pārvaldei... Kā var nesolīt?! Saskaitot šīs proporcijas, gandrīz visu politisko partiju programmās ir iegūstams skaitlis, kas ievērojami pārsniedz 40%. Tas lieliski sadzīvo ar solījumiem pazemināt nodokļu slogu...

Kāda ir budžeta ieņēmumu (nodokļi + nenodokļu ieņēmumi) realitāte? (skat. zīmējumu!)

Lafērs un divas AiŠas

NODOKĻI BŪS JĀCEĻ [turpinot budžeta konsolidāciju nākošajā gadā, lai nebūtu jāķeras pie pensijām un sociālajiem maksājumiem].

Aiša savā valšķīgumā un vitalitātē dzied: "bet šie vārdi mani baida, es no tevis citus gaidu!"

Divas citas, politiskās AiŠas vēlētāju priekšā arī apgalvo, ka nodokļu celšana viņus baida, bet krītošā budžeta konsolidācijas problēmu var atrisināt tieši otrādi - ar nodokļu samazināšanu. Piemēram, Andris Šķēle apgalvo, ka: «Neviens saprātīgs cilvēks nodokļus krīzes laikā neceļ. Jāsamazina PVN, jāsamazina uzņēmumu ienākumu nodoklis». Savukārt, Ainārs Šlesers saka, ka «vadība ir ieinteresēta radīt biznesam labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmēji radītu darba vietas un katram bezdarbniekam būtu darbs. Nodokļu politikai ir būtiska nozīme, tāpēc svarīgi jau tuvākajā laikā to sakārtot tā, lai uzņēmēji nebankrotētu». Jēdzīgas un intuitīvā līmenī pareizi izprastas tēzes! Patiesi, anticikliska valdības politika paredzētu nodokļu samazinājumus krīzes laikā, ko pavadītu ekonomiku stimulējošs valdības tēriņu palielinājums!

Vienīgais BET - Latvijas gadījumā tas nav iespējams. Budžeta deficīta palielināšana virs līmeņiem, par kuriem Latvija ir vienojusies ar saviem donoriem, ir neprāts - tas pāris gados pārkāptu valsts ārējā parāda slieksni, virs kura tā apkalpošana būtu riskanta. Tas ir ne tikai "sazvērnieku" SVF viedoklis, bet arī neatkarīgu analītiķu - piemēram, BNP Paribas aprēķins:

Tātad,  AiŠu piedāvājums būtu īstenojams vienīgi gadījumā, ja nodokļu pazemināšana dotu tiešu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Te valšķīgās būtnes atsaucās nevis uz sev ierastajiem un saprotamajiem 19. gadsimta ekonomikas klasiķiem, bet uz Artūru Lafēru (Arthur Laffer), kas 1974. gadā, pusdienojot ar Diku Čeiniju un Donaldu Ramsfeldu, uz salvetes uzzīmēja līkni (ko par slavenu padarīja pie galdiņa sēdošais acīgais Džūds Vaniski no The Wall Street Journal).

Tā izskatījās sekojoši:

Lafērs pamatoti pieņēma, ka pie vidējās nodokļu likmes 0%, valstij nodokļu ieņēmumu nebūs. Arī vidējai nodokļu likmei tuvojoties 1 (100%), uzņēmējdarbība apstātos un nodokļu ieņēmumu nebūtu. No šejienes izriet secinājums, ka eksistē kāda vidējā nodokļu likme, pie kuras valsts nodokļu ieņēmumu ir vislielākie. Vēlākie pētījumi parādīja, ka Lafēra līknes maksimums nedaudz nobīdās atkarībā no valsts ekonomikas struktūras un laika. Tomēr Lafēra līknes maksimumi ir aprēķināti vidējās nodokļu likmes 0.5-0.6 rajonā (0.59 Zviedrijai, 0.55 ASV un 0.53 ES(27), 0.50 Latvijai (vērtējums)). Augšējā grafikā ir uzrādīts, kā atkarībā no nodokļu sloga mainās valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) nosacītajās vienībās (zilā - izmērāmais kopprodukts, purpursarkanā - izmērāmais kopā ar ēnu sektoru). Redzams, ka, palielinot nodokļu slogu, IKP samazinās, bet sākotnēji - ne tik strauji, kas ļauj Lafēra līknei augt. IKP līknes lēzenums tāpat ilustrē faktu, ka ekonomika nav pārāk elastīga pret valdības fiskālo politiku - ne tur valdība ko būtiski var pabremzēt buma apstākļos, ne sastimulēt recesijā... [tas ir vēl viens neliels arguments par labu monetārajai politikai]. Ēnu ekonomika nodokļu pieaugumu arī īsti nejūt - analīze rāda, ka tās pieaugums pie lieliem nodokļiem ir minimāls.

Lafēra ideja balstījās un matemātisku loģiku: katram nodokļu ieņēmuma līmenim atbilst vismaz divas nodokļu likmes - viena pa labi no maksimuma, otra pa kreisi. Tātad, valstī, kura ar vidējo nodokļu slogu 0.67 nodokļos ieņem 200 vienības (punkts A), eksistē nodokļu slogs (mūsu piemērā: punkts B - 0.48), kas ir ievērojami mazāks, bet dod tādu pašu nodokļu ieņēmumu [skatīt zīmējumu].

Dibenologu tests

Jauna kapitālistiskā burbuļa pūšanās ir sākusies. Dibens eksistē!? Nenoguli sākumu (un nolec pirms jaunā burbuļa plīšanas)! Liec, lai burbulis pūšas eksporta sektorā! Un sargi premjeru, jo viņu nomainīt tagad ir vilinoši!

Rūpniecības produkcijas izlaide:

 

Parex lietišķās aktivitātes indekss:

OMX Riga biržas indekss:

Dzīvokļu cenas: Arco, Latio

Investīcijas aviotransportā vs autotransportā

Satiksmes ministrijai 2005. gadā pievēršoties investīcijām aviopārvadājumos, aviopasažieru skaits pieauga no 300 tūkstošiem kvartālā uz 700 tūkstošiem tagad. Savukārt autotransportā investīcijas bija nepietiekošas, un šajā laika perioā pasažieru skaits samazinājās no 57 miljoniem kvartālā uz 37 miljoniem. Tas nozīmē, ka pašlaik autobusi pārvadā par aptuveni 20 miljoniem pasažieru kvartālā mazāk kā 2005. gadā (skat. SM statistiku un zmējumu)!

Makroekonomiski tas nozīmē, ka ievērojami samazinājās darbaspēka mobilitāte, sevišķi lauku rajonos, kas sadārdzināja darbaspēka izmaksas, bet palielinājās globālā mobilitāte, kas t.sk. veicināja ekonomisko emigrāciju.

Pašreiz valdošajai koalīcijai vajadzētu pārdomāt, kā reversēt autotransporta panīkuma tendenci. Latvijai ir kaitīga situācija, ka nokļūt līdz novada centram vai Rīgai ir sarežģītāk (un gandrīz vai dārgāk), kā pamest valsti. Un 400 tūkstošu pasažieru ieguvums ir nieks, salīdzinot ar 20 miljonu pasažieru zaudējumu. Mēs esam par savējiem vai par svešajiem?

 

Drauga vēstule

Šai vēstulē es daudz kam nepiekrītu: neredzu nevienu rokaspuisi, SCP neesmu pametis, bet par premjeru netaisos. Te daudz kas jāpaskaidro par zemteksta ironiju, jo mēs abi ar vēstules rakstītāju VK² neuzskatam par a priori neliešiem un maitasgabaliem. 

Tomēr piriski es piekrītu, ka izskatās pārgalvīgi. Ka daudzi domā līdzīgi, kā mans draugs. Ko darīt? Apklust? Iet gulēt? Tāds trauksmains laiks! Laižam tālāk!

Čau.

Tev nu gan ir izdevies pēdējā pusotra gada laikā izpildīt kaut kādu skrējienu - dubulto salto caur degošiem riņķiem - vai kaut ko tamlīdzīgu.

Ja mani atmiņa neviļ, vēl nesen Tu biji abu VK (vispārzināmu neliešu un maitasgabalu) labā roka, bankas seja un viskautkas tāds.

Tad Tu kļuvi par nevienam līdz galam nesaprotamā personāža Štokenberga partijas dibinātāju un īsā laikā arī par priekšsēdētāju ar mērķi gāzt pastāvošo iekārtu.

Tik pat īsā laikā nodarbošanos ar politiku Tu atmeti, lai pieņemtu darbu bankā, no kuras visi VK draugi bija izmesti un kas tagad ir pavisam cita banka. Dies' vien zina, kā Tev tur gāja. (Kaut kur pa vidu Tu vēl kandidēji uz Lattelecom valdi, bet nedabūji vietu, jo nebiji politiski pareizs)

Tagad, dies' vien saprot kādā veidā, Tu esi ieņēmis vietu, kuru pirms Tevis ieņēma bijušais premjers Kalvītis (!) un strādāsi kopā ar Šķēles rokaspusi Gulbi. Uh, bļin. Un tas viss gada laikā! Ar katru no epizodēm pietiktu, lai apdedzinātos tā, ka visu mūžu brūces jālaiza, bet Tev ne silts ne auksts, Tu tikai mauc. Tā turpinot, es saprotu, ka uz pavasari būsi premjers. Nu lai Tev veicas.

Labdien, Lattelecom!

Esmu pilns iedvesmas, pieņemot šo izaicinošo padomes priekšsēdētāja posteni. Ekonomikas ministra Arta Kampara uzaicinājums bija negaidīts un pagodinošs. Pagodinošs tieši Lattelecom cienījamās stājas un tirgus pozīcijas dēļ. Lattelecom sadarbībā ar ārvalstu investoriem ir pārveidojies no atpalikuša pēcpadomju uzņēmuma par akcionāriem ienesīgu un klientu mīlētu augsto tehnoloģiju tirgus līderi, ko nav aizēnojuši privatizācijas skandāli, citos uzņēmumos tik raksturīgā valsts izzagšana vai monopola ļauna izmantošana. Tas lielā mērā ir iepriekšējo uzņēmuma vadītāju nopelns un skandināvu partneru stingro biznesa ētikas uzstādījumu sekas.

Esmu sekojis arī diskusijai par uzņēmumu padomju nepieciešamību valstij piederošos uzņēmumos un iepriekšējā Lattelecom padomes priekšsēdētāja Aigara Kalvīša demisijas motivācijai. Šeit mana pārliecība saskan ar akcionāru vīziju: tik lielam un dinamiskam, divu akcionāru īpašumā esošam uzņēmumam ir nepieciešama pasaulē akceptēta divlīmeņu pārvaldes shēma. Tiesa, nepārstāvot nevienu no valdošās koalīcijas partijām un nākot no biznesa vadības sfēras, es piekrītu viedoklim, ka padomei ir jābūt profesionālai un darbīgai. Ciktāl tādu var izveidot no koalīcijas partiju virzītiem padomes locekļiem - to rādīs laiks! Mans pirmais iespaids par jaunajiem kolēģiem ir labs.

Man ir gods pazīt arī Gundaru Strautmani un noliekt galvu viņa kā ilggadēja padomes vadītāja un izcila biznesa diplomāta priekšā. Gundars turpina palīdzēt Lattelecom - domāju, mums vēl daudzas sarunas ir priekšā! Nila Melngaiļa vizionārisms ir ļāvis uzņēmumam savlaicīgi fokusēties uz ātrgaitas internetu un tehnoloģiskajiem piedāvājumiem, kas nosaka arī pašreizējo uzņēmuma publisko tēlu un kas ir ļāvis LV ierindoties 6. vietā pasaulē platjoslas interneta izplatības ziņā. Lattelecom ir labā finanšu stāvoklī. Pārdošanas apjomi 2008. gadā turpināja pieaugt un sasniedza 157 miljonus latu, pirmsnodokļu peļņa - 30 miljonus latu. Šķiet, arī 2009. gada radītāji būs labāki par budžetēto, jo uzņēmumu vada Juris Gulbis - stingrs vadītājs un pierdzējis finansists, kurš zin, kā rīkoties recesijas apstākļos.

Tātad, es pārņemu laba uzņēmuma padomes vadību. Ir ievērojams izaicinājums situāciju nepasliktināt, jo akcionāru nesaskaņas Lattelecom var izrādīties postošākas kā dižķibele. Tas būs viens no maniem galvenajiem uzdevumiem: veidot dialogu starp LV valdību un TeliaSonera. Būs liela atbildība, kopā ar akcionāriem lemjot par LV piederošajiem 51% Lattelecom daļām. Vai tās ir jāpārdod (jāprivatizē), lai gūtu valstij tik nepieciešamos naudas līdzekļus uzreiz, vai jāpatur valsts kontrolē, gūstot ilgtermiņa augļus no labi pārvaldīta uzņēmuma naudas plūsmas? Tomēr mērķis nevar būt - "nepasliktināt situāciju", pat krīzes apstākļos. Lattelecom ir jābūt virzītam uz attīstību, sevišķi tagad, kad notiek radikāls technological shift no vīto vadu pāru tehnoloģijas uz optiskajiem kabeļiem ne vien maģistrālajos kanālos, bet līdz pat katra iedzīvotāja dzīvoklim un datoram. Arī šajā jautājumā akcionāru intereses ir jāsaskaņo, izšķiroties par lielāku naudas plūsmu nākošgad vai lielāku kumulatīvo naudas plūsmu nākošajos trīs gados.

Lattelecom ir veiksmīgi sevi pieteikusi IP televīzijas un virszemes ciparu televīzijas jomā. Kopā ar interneta pakalpojumiem šīs ir divas galvenās Lattelecom tehnoloģijas, bet aizsnausties nedrīkst. Balss telefonija strauji noriet, pie durvīm klauvē Long Term Evolution, kas mobilo telefoniju aizvien vairāk aizvietos ar visaptverošu interneta klātbūtni, arvien vairāk tiek lietots Cloud Computing, Rīgas guļamrajonos mudž no konkurentu kabeļu vilcējiem...

Domāju, Lattelecom atrodās LV augsto tehnoloģiju uzņēmumu galvgalī un tieši Lattelecom darbība noteiks LV konkurētspēju informāciju tehnoloģijās nākotnē. Par to jau esam vienojušies: LV vairs nekad nebūs spekulantu paradīze, bet vieta, kur attīstīsies ražošana un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Lattelecom ir visas iespējas spēlēt pirmo vijoli. Tas arī ir mans izaicinājums.

Par savu pieredzi. Līdz 1993. gadam Latvijas Universitātes Pusvadītāju fizikas katedra, pētnieks, doktorants, sfēra - cietvielu fizika, mērijumu automatizācija, XANES, EXAFS.1993.-1997. Deutsch-Lettische Bank / Hasabanka - klientu apkalpošanas vadība un banku tehnoloģijas. Pirmie elektroniskie norēķini Latvijā un pirmais bankas automāts. Bankas sekmīga pārdošana igauņiem. 1997.-2007. Parex banka - korporatīvā komunikācija, private banking, biznesa attīstība Zviedrijā un Vācijā. Virkne sekmīgu M&A projektu, tai skaitā 31.TV kanāla pārdošana MTG (TV3) un [neatkarīgi no Parex bankas] LNT pārdošana Polsat, Radio SWH 50% daļu iegāde, Vision Express LV un LT iegāde. MBA SSE Rīga. 2007.-2008. privāti projekti, t.sk. piedalīšanās konkursā par Lattelecom valdes priekšsēdētāja amatu un IT kompānijas d8corporation.com un mykoob.com. 2008.gada 12.novembrī pēc valdes uzaicinājuma atgriezos Parex vadībā, lai valsts pārņemtajā bankā stabilizētu situāciju un izbeigtu bank run. Vēlāk vadīju Korporatīvo klientu apkalpošanas daļu, kas strādā or Latvijas Top800 uzņēmumiem un pārraudzīju Parex līzinga uzņēmumus LV, LT un EE. Statēģiskās vadības pieredze ir gūta, darbojoties Parex Asset Management un Parex Dzīvība padomēs, kā arī kopš 2004. gada - vadot Lietuvas Parex bankas padomi.

Cept rudzu maizi, ne Staļina kūku!

Lai izdodas! Pirmais klaips ir izcepts! Būšu drošs par VIENOTĪBU, ja izdosies vienoties par jaunu, radikālu un iedarbīgu ekonomisko politiku. Tas ir sarežģīti, ja vienā pusē ir neoliberāļi, bet otrā - sociālliberāļi. Cerams, "trešā puse" mūs atšķaidīs un novedīs pie saprātīga kompromisa:)

Kāpēc mēs, liberāļi, noraidoši attiecamies pret "jaunatklāto" VADOŅA ideju?

Ulmanis bija goda vīrs. Bet konservatīvam autoritārismam ir savas konsekvences.

{Pastmarka no mana tēva Jāņa Kokina kolekcijas}

Nolaiž galonu asiņu, kamēr dietologi strīdās

Vakar pieredzēju šādu vīziju:)

Par barjerām līdzcilvēku aizceļošanai no Latvijas

Aizvakar piedalījos jaukā pasākumā, kas notika Roberta Kotrela (Robert Cottrell) izveidotajā kulta grāmatnīcā Robert's Books Jēkaba ielā. Edvards Lūkass (Edward Lucas), ietekmīgs The Economist žurnālists, pēc Rīgas konferences "Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010" apmeklējuma laipni piekrita nelielai auditorijai atbildēt uz jautājumiem par viņa skatījumu uz notiekošo.

Viņa redzējums Vecrīgas intelektuāļu geto iemītniekiem likās būtisks, jo viņš ir aktīvs rakstītājs par Latviju un Austrumeiropas reģionu, bet Latvija kā tēma ir ļoti aktuāla viņa žurnālam The Economist, tāpēc apmeklētāju bija vairāk kā krēslu.

Uz manu jautājumu, kā iekšējā devalvācija var nest augļus brīvas darbaspēka kustības apstākļos, Edvarda atbilde bija negaidīta. Biju domājis, ka viņš runās par acīmredzamo - Eiropas Savienībā darbaspēka brīva kustība ir viena no pamatvērtībām, bet tā būtiski apdraud Latvijas iespējas uzturēt zemu algu līmeni, jo iedzīvotāji vienkārši izvēlas aizbraukt uz valstīm, kurās viņiem piedāvā labākas algas. Savukārt, algu paaugstināšana savās mājās iedragā Latvijas konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Pareiza balansa atrašana ir sarežģīts valdības uzdevums.

Edvards izvēlējās runāt par emocionālajām barjerām, kuras eksistē līdzcilvēku aizbraukšanai. Dzimtā valoda, bērni, vecāki, kultūras vide un draugi - tie visi ir iemesli, kāpēc potenciālais aizbraucējs 400Ls algu Latvijā nav gatavs apmainīt pret 700Ls algu Īrijā. Šim Latvijas iedzīvotājam vienīgi, teiksim, 800Ls mēnešalga ir pietiekoši vilinoša, lai izceļotu. Tātad, šajā piemērā barjera (naudas izteikmē) ir aptuveni 350Ls. Edvards uzskata, ka mums būtu jāveicina šādas barjeras pieaugums. Tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā pretoties dzelžainajai makroekonomiskajai loģikai, kas determinē Latvijas iedzīvotāju ievērojamu ekonomisku emigrāciju.

Edvards ieskicēja lietas, kas viņaprāt pazemina šo barjeru, un es varu turpināt - neuzticība valdībai un Saeimai; korupcija pašvaldībās, VID, policijā; valsts nozagšana un ekonomikas pakļaušana to turīgo pilsoņu interesēm, kas kontrolē politiskās partijas un mēdijus; socālās nevienlīdzības pieaugums; efektīva sociālā drošības tīkla trūkums; tiesiskās paļāvības ignorance parlamenta lēmumos. Patiesi, intervijas ar latviešiem Anglijā parāda, ka bieži kā galvenais iemesls emigrācijai netiek minēta finanšu situācija, bet gan gauža vilšanās valdībā, neticība Latvijas spējai attīstīties turpmāk, bailes par savu bērnu nākotni, nevēlēšanās pieņemt koruptīvus tikumus, u.tml.

Mēs redzam, ka ekonomiskā emigrācija Austrumeiropas valstīs ir ļoti dažāda - visi runā par latviešiem un lietuviešiem Īrijā, bet par igauņiem - visnotaļ maz. Poļu santehniķis ir urbāna leģenda daudzās rietumvalstīs, bet par čehu jumiķiem vai ceļu strādniekiem neviens nav dzirdējis. Iespējams, emigrācijas korelācija ar Džini indeksu ir lielāka, nekā emigrācijas saistība ar algu atšķirībām.

To saprotot, līdzcilvēku noturēšanas recepte ir rokā! Mums vairāk jādod Latvijas iedzīvotājiem to, ko viņi nevar saņemt nekur citur pasaulē - izglītību un kultūrvidi dzimtajā valodā, taisnīgu sociālo aizsardzību un pārliecību, ka SUMPURŅI [precīzs Kārļa Šadurska ieviests apzīmējums!] varbūt lēni, bet toties neatgriezeniski tiek padzīti no valdības un represīvajiem orgāniem. Mums jāpārtrauc tālāka sabiedrības ienākuma līmeņu polarizēšanās. Trīspartiju koalīcija SUDRABA LODE [protams, piristi nepiekritīs šim nosaukumam:) ] ir cerīgs sākums.

Domāju, ka šo Edvarda Lūkasa ideju ir vērts inkorporēt arī topošajā jaunās valdības programmā.

Žurnāliste jautā: "Kā vērtējat jaunieviesto NĪN dzīvojamām platībām?"

[nepublicēts LETA 20/10/2009 rediģētā versijā]

No uzņēmēju vai bankas šaura viedokļa raugoties jebkurš jauns nodoklis vai nodokļa palielinājums tiek vērtēts negatīvi. Uzņēmējs gribētu dzīvot valstī, kurā ir minimāli nodokļi, un par visu maksāt pats, nevis paļauties uz kādu sociālo palīdzību, bezmaksas izglītību vai veselības aprūpi. Savukārt bankas tradicionāli atbalsta uzņēmējus, kā savus vērtīgākos klientus.

Plašāks skatījums, protams, atzīst nodokļu sistēmas nepieciešamību valsts pārvaldes nodrošināšanai, sociālās stabilitātes un elementāra humānisma dēļ. Treknajos gados Latvija dzīvoja zemu nodokļu sistēmas apstākļos, kļūdaini uzskatot, ka zemi nodokļi veicina biznesa attīstību. Īpaši greiza bija nodokļu struktūra, kas noteica nesamērīgi augstus nodokļus darbaspēkam, bet relatīvi zemus - patēriņam un kapitālam. Tas noteica situāciju, ka Latvijā vāji attīstījās rūpniecība, bet plauka spekulācijas ar nekustamo īpašumu un vērtspapīriem, nepievienojot tik nepieciešamo vērtību Latvijas tautsaimniecībai.

Pašlaik starptautisko donoru spiediena ietekmē Latvijā ir uzsākušies sen nepieciešamie un ievērojami nokavētie nodokļu sistēmas reformas procesi. Jau Godmaņa valdības laikā tika pazemināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (nodoklis darbaspēkam) un paaugstināts pievienotās vērtības un akcīzes nodokļi (nodoklis patēriņam), arī Dombrovska valdība turpina novērst ekonomistu uzrādītās kļūdas - turpmāk palielinot akcīzes nodokļus (nodoklis patēriņam) un ar nekustamo īpašumu saistīto mājokļa nodokli un dividenžu nodokli (nodoklis kapitālam). Tiesa, pašlaik nodokļu paaugstināšana rada pro-ciklisku spiedienu uz ekonomiku, taču tukšā kase valdībai nedod citu izvēles iespēju.

Valdošās koalīcijas apstiprinātais nodoklis 0.1% apmērā, protams, kardināli neuzlabos nodokļu struktūru, bet vismaz radīs pozitīvu precedentu un radīs metodisku bāzi tālākām nodokļa izmaiņām nākotnē. Palielinot mājokļa nodokli turpmāk, valdībai ir jāatrod veids, kā to padarīt progresīvu, lai nepasliktinātu mazturīgo iedzīvotāju dzīves standartus. Jaunā nodokļa ietekme uz nekustamā īpašuma sektoru ir sagaidāma drīzāk pozitīva kā negatīva, jo nodoklis esošajiem īpašniekiem liks gūt kaut nelielus, bet naudas plūsmu nodrošinošus ienākumus - tādējādi aktivizēsies īres tirgus un pazemināsies dzīvokļu cenas, jo turēt neizmantotus mājokļus kļūs arvien dārgāk.

Palielināt VSAI vai NĪN?

[publicēts diena.lv 01/10/2009] 

Valdībai mēģinot sabalansēt dižķibelē iekļuvušās valsts finanses, tiek samazināti budžeta izdevumi un tiek apspriesti jauni nodokļu palielinājumi. Lai arī no Latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju viedokļa nodokļu sloga pieaugums ir nepatīkams, tomēr, iespējams, tas ir mūsu interesēs, jo valsts makroekonomiskā stabilitāte ir priekšnoteikums tālākai izaugsmei.

Pašlaik valdībā un sabiedrībā tiek diskutēts par iespēju palielināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAI) vai nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).

Īsumā iztirzāšu trīs aspektus, kurus būtu jāņem vērā, lemjot vai palielināt VSAI, vai NĪN.

Budžeta aspekts

No budžeta viedokļa raugoties abu nodokļu palielināšana var izrādīties pieņemama. Speciālā, jeb tā saucamā sociālā budžeta, ieņēmumi un izdevumi nekad nav bijuši sabalansēti (skatīt manus iepriekšējos ierakstus blogā), tāpēc ir vienalga vai ar jaunu ieņēmumu plūsmu tiek papildināts speciālais budžets, vai (NĪN gadījumā) pašvaldību budžets - šeit būtu jākoriģē vien budžeta transfēru apjoms. Arī iekasēšanas mehānisms abiem nodokļiem ir izstrādāts, un nodokļa likmes palielināšana neizraisītu papildus izmaksas nodokļu administrēšanā.

Sociālais aspekts

No sociālā viedokļa raugoties VSAI palielināšana skārtu visus darba ņēmējus, bet nekādi neietekmētu biznesa īpašniekus un personas, kas gūst ar VSAI neapliekamus ieņēmumus, piemēram, augļus no noguldījumiem vai vērtspapīru portfeļiem. Savukārt, lielāka NĪN likme vairāk palielinātu nodokļu slogu turīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, jo tie, kā likums, dzīvo lielākos un dārgākos mājokļos. Apstākļos, kad ienākumu nevienmērība Latvijā ir lielākā ES, nodokļu izmaiņām jābūt vērstām virzienā, kas mazina sociālo spriedzi un neparedz iznest ekonomikas restrukturizācijas izmaksas vien uz darba ņēmēju pleciem.

Biznesa aspekts

Kritiski svarīga eksportspējīgo un ražojošo uzņēmumu (kam jākļūst par atjaunotās Latvijas ekonomikas dzinējspēku) konkurences pazīme ir darbaspēka izmaksas. Pateicoties iekšējās devalvācijas procesam, atalgojuma apjoms Latvijā jau ir nokritis līdz pievilcīgam līmenim, kamēr ar darbaspēku saistīto nodokļu slogs Latvijā ir virs ES ar darbaspēku saistītā nodokļu sloga vidusmēra. VSAI paaugstināšana var nodarīt tiešu kaitējumu Latvijas biznesa konkurētspējai.

Augstāks NĪN, savukārt, veicinātu nekustamā īpašuma efektīvāku izmantošanu. Uzņēmēji vairs nevarētu atļauties uzturēt neizmantotus zemes gabalus pašā Rīgas centrā, turpināt ražošanu lielās un neefektīvās ražotnēs vai uzturēt noliktavas rajonos, kas ir piemērotas dzīvojamai apbūvei. NĪN palielināšana, tieši otrādi, revitalizētu nekustamā īpašuma tirgu un samazinātu cenas, jo īpašniekiem būtu nepieciešams nodrošināt ievērojamu naudas plūsmu no īpašuma, kas segtu nodokļa izmaksas, to būtu ļoti dārgi turēt vien spekulatīviem mērķiem.

Šķiet, būtu ļoti atbildīgi, ja valdība, lemjot par nodokļu palielināšanu, dotu savu vērtējumu par lielāku nodokļu ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem un tautsaimniecību, raugoties no vairākiem skatu punktiem.

Double-Faced Coalition

Neciešama divkosība: no valdības komunikācijas ar sabiedrību var noprast, ka skolas un slimnīcas ir jāslēdz, jo nav naudas un to nedod SVF. Ka naudas valstij ir mazāk ka 1992. gadā, kad šis pašas skolas un slimnīcas veiksmīgi darbojās.

Ne vārda par to, ka esam čempioni skolu un slimnīcu neefektivitātē. Ka skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir mazākais ES. Ka reģionu slimnīcās koruptīvā veidā ir sagādāts tik daudz datortomogrāfu, ka mūs apskauž pat Vācijas slimnīcu vadītāji. Ka SVF uzstāj: krīze ir labs brīdis sakārtot neefektīvo saimniecību.

Par nodokļiem: SVF uzspiežot nodokļu paaugstināšanu, lai palielinātu budžeta ieņēmumus. Ne vārda par nepieciešamību mazināt patēriņu, lai sabalansētu tekošo kontu. Ne vārda par nepieciešamību ieviest kapitāla nodokļus, lai neatkārtotos kāds spekulatīvs burbulis.

Galvenais, kas pārsteidz - sabiedrība un mēdiji tam labprāt tic. Tic, ka SVF ir tik aprobežots, ka neko nezin par Keinsa ekonomikas sildīšanas receptēm. Tic, ka EK ir vienalga, kas notiek ar sociālo spriedzi LV. Tic, ka nevis donori mēģina vest pie prāta koalīcijas partnerus (kas viens otru ienīst), lai BEIDZOT uzsāktu strukturālas reformas, bet ka valdošās partijas ir tās vienīgās, kas iestājas par iedzīvotāju labklājību pret plēsonīgajiem aizdevējiem.

Tas ir pāragrs un divkosīgs starts Saieimas priekšvēlēšanu kampaņai.

Mums atkal ir laiks pameditēt ap The Economist noformulēto mantru "Keinsiānisms bagātajiem, monetārisms nabagajiem!" - tas palīdzēs saprast daudzus donoru ieteikumus valdībai.

Šodien arvien spožāka šķiet Jāņa Ošleja / Jāņa Bērziņa ideja sasaukt intelektuāļu konferenci, lai izlemtu, kā skaidrāk nodemonstrēt neoliberālisma postu šodienas LV tautsaimniecībā un atrastu labus un saprotamus argumentus sociāli atbildīga, uz zināšanām balstīta un ražojoša brīvā tirgus - pēc būtības, patiesa kapitālisma - veicināšanai.

Paslīpēsim konferencē Sabiedrības Citai Politikai ekonomisko platformu! Vēlēšanu apvienība ar JL/PS arī ir izcila vieta šādai diskusijai. Būtu jauki, ja mūsu domubiedri ar savu stabilo taisnīguma un pret-oligarhu vēstījumu akceptētu arī sociālliberālas tēzes.

Ne mazāk svarīgi ir "pārdot" šīs tēzes mēdijiem, kas tās tālāk skaidrotu sabiedrībā. "Dienas" frīdmanisko komentētāju un TP retorikas iespaidā daļa pilsoniskās sabiedrības vēl arvien domā, ka tas, kurš nav ultralabējs, ir pārdevies krievam kā Ušakovs.

Sarmīte Ēlerte vairs tā nedomā. Valdis Kristovskis arī, šķiet, ne. Šodien konstatēju, ka pat Pēteris Strautiņš pēc pārliecības ir kļuvis sociālliberāls. Prieks, ka vēl pirms diviem gadiem neapspriežami uzstādījumi tiek diskutēti!

Vienīgi divkosīgā koalīcija kaitina:(

IMF feeds Latvians II

Captured by myself:)

IMF feeds Latvians

Captured by myself:)

 

Naudas ietekme uz rīdzinieka smadzeni

 

Pašvaldību vēlēšanas ir beigušās. Rīgā korelācijas analīze (paldies Guntim Stirnam par pirmo apkopojumu!) rāda, ka varas partijām un nacionālradikāļiem ir nācies krietni samaksāt, lai iegūtu rīdzinieku balsis un kaut kā atsvērtu damage done. Daudzām - sāpīgi pārmaksāt. Tātad, rīdzinieks tomēr sit par kļūdām un pēc dabas ir saticīgs!

Nobeigumā daži mani secinājumi par SCP:

SCP 2009. gada pašvaldību vēlēšanās startēja ar 44 sarakstiem, no kuriem ievēlēti tika 30 (68%). Tādejādi 74% nobalsojušo bija iespēja izvēlēties SCP, un no viņiem par SCP nobalsoja 5.1% (pilsētās 3.6% un novados 7.8%). Ja šīs būtu parlamenta vēlēšanas un citos reģionos par SCP balsotu līdzīgi, SCP būtu ticis Saeimā.

SCP startēja visās lielajās pilsētās ar 9 sarakstiem, no kuriem ievēlēti tika 3 (33%, 1/3).

SCP startēja novados ar 35 sarakstiem, no kuriem ievēlēti tika 27 (77%, >3/4).

Tajās pašvaldībās, kurās būs SCP deputāti, SCP ir savācis vidēji 8.9% balsu (5.9% pilsētās, 9.8% novados).

Tajās pašvaldībās, kurās SCP startēja, SCP ir vidēji bijis 6. vietā (8. vietā pilsētās, 5. vietā novados); 2 pašvaldībās SCP ir bijis 1. vietā; 3 pašvaldībās SCP ir bijis 2. vietā; 5 pašvaldībās SCP ir bijis 3. vietā.

Rīgā ar 3,28% SCP nepārvarēja 5% barjeru, taču bija nākamā aiz strīpas - 5. SCP apsteidza daudzas sen iedibinātas varas partijas: TB/LNNK (3.30%), PCTVL (2.71%), ZZS (1.98%), TP (1.95%), LSDSP (1.24%).

Eiroparlamenta vēlēšanās SCP ieguva 3.85% balsu, 8. vietu un nevienu deputāta mandātu. Šeit SCP bez Rīgas Domes uzvarētājpartijām apsteidza arī PCTVL, TB/LNNK, Libertas.lv.

Tas nozīmē, ka:

1) SCP ideja ir konkurētspējīgāka apstākļos, kur nav nepieciešami lieli priekšvēlēšanu tēriņi - novados;

2) SCP ideja nav pievilcīga sponsoriem, jo nav izdevies savākt finansējumu optimālai priekšvēlēšanu kampaņai;

3) SCP reģionālie līderi, iespējams, ir spēcīgāki par Rīgas līderiem;

4) EP vēlēšanās nozīme ir labi komunicētiem politikas smagsvariem;

5) pirmo vēlēšanu rezultāti SCP ir vērtējami ar 6 desmitballu sistēmā.

Uzruna SCP 2. kongresā

[Kinoteātrī Rīga, 14/03/2009]

 

 

Mīļie partijas biedri!

 

Atļaujiet man atklāt politiskās partijas Sabiedrība Citai Politikai otro kongresu!

 

Otrais kongress vienmēr ir sarežģītāks par pirmo. Ja pirmajā pietiek ar cerībām un apņēmību, otrajā jau ir jāvērtē padarītais un plāni. Ja pirmajā pietiek ar aptuvenību, otrajā vajag konkrētību. Ja pirmajā kongresā mēs nezinājām, cik sanāks partijas dibinātāju, tad otro kongresu mēs uzsākam ar 784 biedriem.

 

Mani kolēģi šodien stāstīs par paveikto, mēs runāsim par galveno izaicinājumu partijai – gaidāmajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām. Mēs neesam pļāpīgu patriotu kopa, liekulīgu ekspertu konglomerāts; mēs esam apvienojušies, lai pārņemtu varu. Mēs zinām, ko iesākt ar varu un ko iesākt ar valsti. Gaidāmās vēlēšanas būs ļoti svarīgs tests, vai sabiedrība atbalsta mūsu skatījumu un paļaujas uz mūsu priekšstāvjiem.

 

Domāju, ka ar diviem deputātiem Saeimā, vienu Rīgas Domē un vairākiem priekšstāvjiem citās pašvaldībās mēs esam iespējuši daudz. Reitingi ir cienījami, sevišķi ņemot vērā, ka mēs nespēlējam nacionālo kārti vai nepiedāvājam laimes lāci. Jā, mēs neesam jaunajā valdības koalīcijā, taču vai tas būtu pareizi? Savas labās idejas mēs esam izteikuši, un jaunās valdības deklarācija vai mudž no citātiem iz mūsu dokumentiem:

“likvidēt uzņēmumu padomes”

“veiksim vispārēju valsts pārvaldes auditu”

“pieņemsim normatīvo bāzi valsts finansētu politisko partiju sistēmai”

“palielināsim zinātnes un inovāciju lomu”

“izstrādāsim politiku eksportējošo nozaru konkurētspējas palielināšanai”

“vienkāršosim mazo un vidējo uzņēmumu darbības regulējumu”

“nodrošināsim virzību uz pretciklisku fiskālo politiku”

“aktīvi vērsīsimies pret nodokļu nemaksāšanu un “aplokšņu algām””

 

Ir acīmredzami, ka jaunā koalīcija ir krāšņa vitrāža, kuras zīmējumā izceļas 13. janvāra nemieros izsistie stikli, kurus kopā satur viena tautas uzticību nezaudējusi partija. Šī valdība Latviju no ekonomiskās un politiskās uzticības krīzes neizvedīs. Tāpēc mēs nevaram atkāpties no 13. janvāra prasības: “Atlaist Saeimu!”. Mēs redzam reālpolitikas skaudro patiesību: mūsu partneris Jaunais Laiks, nokļuvis koalīcijā, šo savulaik atbalstīto uzstādījumu ir aizmirsis.

 

Sešos mēnešos kopš SCP dibināšanas ir bijis ne mazums mēģinājumu mūs pievienot vai apvienot ar t.s. gaismas spēkiem. Mēs valdē tādos gadījumos sev jautājām: vai mūsu dibinātāji to būtu gribējuši? Vai tiešām nav būtiskas atšķirības opozīcijas vidū, galvenais ir tikai dabūt nīstos oligarhus prom no varas bļodas?

 

Lasot jaunās valdības deklarāciju, apstiprinās mana Jaunā Laika definīcija: “Jaunais Laiks ir konservatīva Tautas partija plus taisnīgums.” SCP definīcija pēc šādas formulas skan – “taisnīgums plus sociālliberāla politika”. Jaunais Laiks iestājas par ultra mazu nodokļu slogu, pret progresīvo nodokli un, pēc būtības, arī pret sociālu valsti. SCP iestājas par vidēji augstu nodokļu slogu (protams, ne krīzes laikā), par progresīvu ienākuma nodokli un redz ekonomikas attīstību caur iespējami plašāku iedzīvotāju slāņu iesaistīšanos vērtības radīšanā. Šī atšķirība mums ir skaidri jāsaprot un jāizskaidro vēlētājiem. Lai vēlētājs atbild, vai Bertoldam Flikam un Makašānu literatūras skolotājai abiem jāmaksā vienāds 23% iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

 

Šīs vēlēšanas nebūs reklāmas sacīkstes. Videoklipi gan būs, bet tie groteski atainos aizejošo politisko spēku izpratni par sabiedrības vajadzībām. Šīs vēlēšanas būs skriešanās ar idejām un spēkošanās starp līderiem. Es novēlu SCP atrast cienīgus priekšstāvjus un no saviem domu apcirkņiem atlasīt tos spēcīgākos ideju graudus, kas “dzīs saknes reiz brīvas Latvijas zemē”!

 

Par partijas vadību. Kā jau solījām, SCP nav kļuvusi par kāda harizmātiska līdera partiju, par galmu kādam ģēnijam, kurš visu zina labāk. Partijas valde šajā laikā ir strādājusi dažādos režīmos: strukturēti – kā biznesā – un pēc būtības – kā sirsnīgā domubiedru organizācijā. Lai arī valdes pilnvaras atbilstoši SCP statūtiem ir 2 gadi, mēs jūtam nepieciešamību valdi pārvēlēt jau šodien, tai skaitā – valdes priekšsēdētāju. Partijā ir iestājušies jauni talanti un jauni potenciālie līderi, tāpēc, atbilstoši mūsu sludinātajai meritokrātiskajai tradīcijai, spējīgākajiem un strādīgākajiem ir jādod vieta partijas pārvaldē. Jo SCP – tie esam mēs paši!

 

Novēlu auglīgas diskusijas un viedus lēmumus!

 

Paldies!

Žonglējot ar Eiropu

[Publicēts diena.lv 07/11/2008]

Sestdiena mums atnesīs jaunu budžeta projektu - ar ticamāku IKP pieauguma (precīzāk, sarukuma) prognozi un, cerams, mazāku ierēķināto inflācijas (budžeta izpratnē pozitīvu) ietekmi. Sestdiena mums atnesīs vēl vairāk rūpju izvagotu premjera vaigu, kurš klāstīs par budžeta deficīta samazināšanas skarbajām konsekvencēm.

Ir kļuvis skaidrs, ka Ivars Godmanis izmanto krīzi, lai vērstos pret uzblīdušo valsts pārvaldes aparātu. Teicama taktika! Arī finanšu ministra padomnieks Andris Miglavs pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" to apstiprināja (Atim Slakterim gan neko neizdevās pajautāt, jo viņš, pretēji anonsētajam, uz raidījumu neieradās - "bija aizņemts valstiski svarīgos darbos").

Bet kāpēc jācieš tiem, kas strādā valsts darbu slimnīcās, skolās un policijas iecirkņos, muzejos, ugunsdzēsēju depo? Tiem, kuru atalgojums ir krietni zem līdzīgas kvalifikācijas darba atalgojuma privātstruktūrās? Tiem, kuri nāk uz darbu entuziasma un pārliecības stiprināti, bieži nepaēduši un bērnus neapģērbuši?

"Mums ir liels budžeta deficīts un nav iespēju to finansēt!", atrunājas pemjers.

Es gribu apgalvot, ka tā žonglēšana ar Eiropu.

Pēdējais pieejamais 2009. gada budžeta variants ir sekojošs (miljonos latu):

                                                Ieņēmumi          Izdevumi      Budžeta pārpalikums

Budžets bez ESF                              4,930              -4,868                       +62

Eiropas struktūrfondi (ESF)                532                 -923                      -391

__________________________________________________________________

Konsolidētais kopbudžets                5,462              -5,791                      -329

Plaši tiek apspriests 329 miljonu latu (vai -1.85% no IKP) budžeta deficīts, bet nekur netiek skaidrots, no kurienes tas rodas. Tas rodas no budžetā iekļautās naudas plūsmas, kas ir saistīta ar Eiropas struktūrfondiem. 2009. gadā ir paredzēts, ka Latvija saņems 532 miljonus latu, bet iztērēs līdzfinansējumam 923 miljonus latu. Starpība ir -391 miljons latu. Starpības ekonomiskā jēga ir nekāda - tā ir naudas plūsmas starpība, kas nekādi neraksturo Latvijas tautsaimniecību. Izdevumu daļu Latvija saņems atpakaļ pēc pusotra gada kā Eiropas finanšu palīdzību, tāpēc tā ir atsevišķi finansējama budžeta sadaļa!

Tāpēc būtu tikai loģiski, stādot un apspriežot budžetu, abstrahēties no Eiropas struktūrfondu naudas plūsmas.

Vēl vairāk, arī avīze "Diena" 25.10.2008. rakstīja par to, ka Latvija ir saņēmusi 500 miljonu eiro aizņēmumu no Eiropas investīciju bankas "Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda valsts līdzfinansējuma nodrošināšanai galvenokārt 2009.gadā". Voilà!

Tad jau ar budžetu, ciktāl tas ir atkarīgs no nodokļu ieņēmumiem un valsts tēriņiem, tik slikti nemaz nav (ir budžeta pārpalikums 62 miljoni latu)! Tad varbūt galēji labējā pozīcija nepacelt sociālā nodrošinājuma pabalstu no 45 latiem uz 60 latiem (ar šādu solījumu Purne atvilināja daudzus pensionārus no referenduma) un ārstēt deficītu uz pensionāru un skolotāju rēķina nav tik nepieciešama?!

Nebūsim naivi! Šodienas publicētais IKP sarukums par 2% pret iepriekšējo kvartālu (-4.2% ir gada griezumā!) atkal valdībai ļaus skaļi vaimanāt, skaidri nepasakot, ka piedāvātajā Latvijas 2009. gada budžeta sadaļā, ko nosaka tautsaimniecība, deficīta nav.

Taupība, kas ir pareiza taktika attiecībā uz valsts pārvaldes aparātu, ir nevietā attiecībā uz nepietiekami apmaksātajiem valsts sektorā strādājošiem. Lai šo retoriku izskaustu, es uzskatu, ka ir lietderīgi analizēt budžetu atšķirtu no Eiropas fondu finansējuma. Citādi, tā žonglējot ar Eiropu, valdībai var izdoties apmuļķot sabiedrību, draudot ar deficītu, kura izcelsme nav meklējama Latvijas tautsaimniecibā.