Viedoklis: GK

Gada atziņas :: Dec-2018

Pēc Dzidras Smiltēnas lūguma Gatis Kokins žurnālam "Baltijas Koks"uzrakstīja atziņas par aizvadīto 2018. gadu un formulēja darāmo 2019. gadā. Tās rediģētā formā tika nopublicētas "Baltijas Koks" Dec-2018 numurā.

___________________________________________________________________________________________________________

Kāds ir bijis 2018. gads?

2018. gads Latvijai ir bijis brīnišķas, mierīgas izaugsmes gads. Brīnišķas, jo trešā kvartāla sezonāli un kalendāri izlīdzinātais IKP pieaugums tiek lēsts 5,5%, kas ir vairāk kā divas reizes lielāks, kā vidēji Eirozonā prognozētais 2,2% pieaugums. Šobrīd Latvijā ir vēsturiski augstākais ekonomikas apjoms, eksporta apjoms, globālā konkurētspēja, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, vidējā alga un pensija, pirktspēja, rezidentu noguldījumi bankās, valsts budžets. IKP uz iedzīvotāju pirktspējas paritātes izteiksmē 2018. gadā sasniegs 70% no 28 ES valstu vidējā, kas ir maģiskā robeža, pēc kuras ekonomiskajai emigrācijai būtu jāsamazinās. Mēs esam kļuvuši turīgāki par tādu Vecās Eiropas valsti kā Grieķiju.

Tajā pašā laikā mēs fundamentāli atpaliekam no klasiskā Baltijas līdera – Igaunijas, un kas daudz sāpīgāk, sevišķi pēdējā laikā – no Lietuvas. Sabiedrība ir pareizi identificējusi šīs atpalicības iemeslus – mērķtiecīga augstas pievienotās vērtības biznesa un ekonomikas atbalsta trūkums un ēnu ekonomikas augstais īpatsvars apvienojumā ar korumpētiem valsts un pašvaldību iepirkumiem. Par to vēlētāji Saeimas vēlēšanās ir sodījuši t.s. “vecās varas partijas” – arī vēl nesenos taisnības cīnītājus, kas zaudējuši korupcijas sērgai smagajā pārbaudījumā ar varu. Uzticības kredīts ir dots trim jaunām partijām, kurām jāparāda, ka skaļie pirmsvēlēšanu solījumi ir izpildāmi un ka viņu pašu partiju lielsponsoru ietekme ir mazāk toksiska kā “vecajās varas partijās”.

 

Kas ievērības cienīgs ir noticis 2018. gadā (Latvijā, uzņēmumā, personīgajā dzīvē)?

Man ir izdevies sabalansēt laiku, ko veltu sabiedrībai (vadot padomes darbu Lattelecom), personīgajam biznesam, domāšanai un ģimenei. Tas bija mērķis, uz kuru tiecos pēdējos 10 gadus, bet tikai 2018. gadā tas beidzot ir ciešami labi izdevies. Ceru šo balansu turpināt izkopt 2019. gadā, jo laiku domāšanai un ģimenei vienmēr var gribēt vairāk.

 

Ko sagaidi no 2019. gada (var būt arī novēlējums)?

Iedzīvotāju skaits turpina samazināties: pat izbeidzoties emigrācijai 2100. gadā Latvijā dzīvos vien 1,351 miljoni iedzīvotāju, bet situācijai nemainoties  – 0,699 miljoni iedzīvotāju (ANO novērtējums). Tā kā politiski esam pret imigrāciju, ir jāsāk pielāgoties ekonomikai ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma attīstīšana turpmāk mazāk nozīmēs jaunu ēku celtniecību, vairāk - esošo platību rekonstrukciju vai nojaukšanu, sevišķi – lielajās pilsētās un to aglomerācijās. Tas nozīmē, ka infrastruktūras izmaksas būs jākonsolidē, optimizējot transporta koridorus un dzēšot no kartes atsevišķas apdzīvotas vietas, bet daudzas pilsētas - reklasificējot par ciematiem. Šos procesus būtu gudri uzsākt jau 2019. gadā, koncentrējot nepieciešamos resursus un nešķiežot tos pastorāles, kas turpmāk nebūs iespējama, atbalstam. Reģionālā reforma, samazinot pašvaldību skaitu vismaz divas reizes, būtu labs sākums!

Tāpat ieguvēji būs uzņēmumi, kuri 2019. gadā iemācīsies nodarbināt seniorus. To īpatsvars nākotnē tikai pieaugs, jo zem 25 gadu sliekšņa katrā vecumā grupā ir par 1/3 mazāk potenciālo darbinieku, kā 25-65 gadu grupās. Atšķirībā no “nespējīgajiem padomju laiku pensionāriem” tie ir enerģiski, ar datorprasmēm un ar salīdzinoši labu veselību apveltīti cilvēki.

Saprotams, ka mākslīgais intelekts, roboti un pašbraucošas automašīnas būs tehnoloģijas, kas turpmāk ļaus Latvijai sekmīgi attīstīties arī demogrāfiskā kritiena apstākļos. 2019. gadā mēs redzēsim pirmos šī fenomena efektus Latvijas tautsaimniecībā.

 

Gatis Kokins

Saruna ar Dzidru Smiltēnu :: 17-Sep-2018

Dzidra Smiltēna sarunā ar Gati Kokinu par Latvijas makroekonomiku un politiku:

• pilns audio [Saruna GK DzSm 17-Sep-2018];
• kondensēts un manis precizēts teksts tālāk;
• rediģēta publikācija žurnāla "Baltijas Koks".

______________________________________________________________________________________________________

Dzidra Smiltēna

Kad pār Latviju nolijis auglīgu solījumu lietus

Tas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie, apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām,  sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākošajām iespējām.

Tauta atviegloti uzelpo: beidzot vairs  no rīta līdz vakaram nav medijos jāklausās kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti.

Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt., kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500, neapliekamais minimums 500, pensijas bez nodokļiem līdz 500, minimālā pensija 200 eiro. OIK afēra tiks likvidēta mēneša laikā un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais- nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos.

Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme ? Par to žurnāla “Baltijas koks” sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu.

 

-  Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu un vai patiešām varam būt pārliecināti ,ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī?

 

- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis  tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušas arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu ,pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, tāpat nekur nevarējām uzzināt ,ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma.

Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts. Vienā vidusmēra rietumu zemē ,kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos. Tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas.

Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespēja īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei, aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums- no kurienes ņemt līdzekļus.

Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un aizmirsīs sasolīto.

Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu , noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas , taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt.

 

- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču ,ja  tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus. Kas ir tas pamats, lai patiešām Latvija varētu augt un attīstīties?

 

- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no valdības solījumiem. Labi atceros, vēl  Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja kā sadalīt labumu sev un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu.

Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas ,tad ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk.

Ja mēs runājam par birokrātijas mazināšanu, VID labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu,  mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās uz kuru pusi virzās investīcijas un jāpalīdz pašvaldībām infrastruktūras sakārtošanā. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt ievērojamu kāpumu mašīnbūvē.

Otrs virziens ir domāt par augstām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internetu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internets pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citus speciālistus, kas vajadzīgi augstām tehnoloģijām. Tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un virknei citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, noteikti valdībai vajadzētu investēt tieši šajos virzienos.

Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekoša, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolnieks, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursus un iestāties labākajās augstskolās.

Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidū – teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīga izkliede universitāšu vidū - RTU, LU, LLU. Turpinot investēt šajās augstskolās mēs panāktu , ka Latvijā arvien vairāk rastos augstu tehnoloģiju uzņēmumi.

Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis 4% , bet 6-7%. Tas būtu pietiekoši, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rāda, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku neveidojot burbuli. Vienkārši valsts vīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm.

 

- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zeme. Vai šis  apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai?

 

- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki frizieru pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visdrīzāk jau nākošajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju. Līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi starpība labklājībā samazinās un cilvēkos zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai.

Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz ukraiņu pilsoņu , kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija. Ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija būs pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums.

 

- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu?

 

- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai,  kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu  un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šīs jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam - tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem, viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts.

 

- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši ?  Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šie 1500 eiro alga?

 

- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigrēt, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka. Kaut arī ekonomiskā situācija līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visdrīzāk šis process jau sāksies nākošgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti. Viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības.

 

-Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību , lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi?

 

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%.  Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos.

Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpēta, cik tādi centri varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentrē ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, tad no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils – būt tīrā lauku vidē ,bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ.

Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā kā uzlabot savu dzīvi.

Tāds uzrāviens kāds bija deviņdesmitajos gados vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk kā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir  īpaši jāstrādā.

 

- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā?

 

- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs vesela virkne profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām – piemēram, robotu treneriem.  Mūsu Izglītības ministrija  domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu ,ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām.

Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas rinda ar mācīties gribētājiem. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem. Jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu  katrā ciematā.  Ar pamatskolām ir savādāk, tur vairāk ir vajadzīga bērna , vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag  uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Vienkārši viņu algai ir jāaug straujāk kā vidējai algai valstī. Līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ  kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet  ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa.

 

- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir- mums nepietiek naudas. Viens  no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi ,lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt?

 

- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna, Indija mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu , mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs, starp Lietuvu un Igauniju, ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā.

Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk riskus kā iespējas. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārāk tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir uz 5 gadiem nekustamā nodokļa atlaidi. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, tad uzņēmējam ir izdevīgāk kā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku.

Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses gribam investīcijas, taču no otras puses vietējie sāk celt iebildumus- būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori.

Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijas, un tad nākošos trīsdesmit gadus no uzņēmuma “ceļ ārā” dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva - pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā  šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekošs , lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos.

 

-  Šovasar daudz braucu pa Vidzemi , tikos ar cilvēkiem un ar viņiem runājos. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekoši arī tādi, kas teica, ka viss šeit ir slikti. Kā jūs vērtējat šībrīža  ekonomisko situāciju Latvijā?

 

- Uzstādījums- “viss ir slikti” ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam uz sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem.

Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā.  Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod  sev nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts un katrs pats var noteikt savu dzīves veida izvēli. Mūs nekas neierobežo.

Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi.

Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski  izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvas nekā cilvēki ,kas par tām rūpējās. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas.

Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus?

Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr- varu apgalvot kā vienā tā otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.

Saruna ar Juri Lorencu

Gatis Kokins 5-Sep-2018 sarunājās ar fiziķi un publicistu Juri Lorencu par Latvias situāciju un nākotnes izredzēm. Saruna rediģētā formā tika nopublicēta 14-Sep-2018 "Latvijas Avizē" 6. lpp.

________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

Filozofs būs pēdējā profesija uz šīs pasaules

 

Gatis Kokins (dz. 1967) studējis fiziku Latvijas universitātē, ekonomiku Londonas universitātē un biznesa administrāciju Rīgas ekonomiskajā augstskolā. Kopš 2009. gada viņš ir SIA "Lattelecom" uzraudzības padomes priekšsēdētājs.

 

Ar Gati Kokinu sarunājas Juris Lorencs

 

Pirms šīs sarunas ieskatījos jūsu "twitter" kontā. Pēdējās dienās tur ir tikai viens ieraksts- par to, kā jūsu ģimene ved uz skolu jauno atvasi. Tātad zināšanām ir nozīme?

Manuprāt, laba izglītība un zināšanas viena no lielākajām cilvēka vērtībām.

Bet žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā parādījās jūsu daudz apspriestais un citētais raksts "Nezināšanas vērtība". Tajā var lasīt sekojošu apgalvojumu: "Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām". Arī prezidents Valdis Zatlers savos memuāros "Kas es esmu" dažu partiju politiķus raksturo kā "reitingu vergus".

Diemžēl vēlēšanas kļuvušas par polittehnologu sacensību. Bet patiesībā viss ir vēlētāju rokās, ar savu  attieksmi un viedokli mēs Latvijā daudz ko varam mainīt.

Varbūt deputātu Saeimā ir mazliet par daudz? Uz diviem miljoniem iedzīvotāju veseli simts gabali?

Iespējams, ka varētu pietikt, teiksim, ar 60. Mani gan vairāk uztrauc parlamenta kvalitāte. Ja izdotos uzlabot Saeimas darbu kaut vai par 10 %, tad ieguvums būtu lielāks nekā 1000 deputātu algas. Patiesībā Latvijā ir daudz zinošu, kompetentu un godīgu cilvēku, kuri varētu veidot mūsu "simts gudrās galvas".

Socioloģiskās aptaujas liecina- puse no līdzšinējās koalīcijas atbalstītājiem vēlētos redzēt parlamentā jaunas sejas. Bet kur viņus ņemt?

Vēršanās pret deputātu kā pret cilvēku ir tik spēcīga, ka šis amats jau kļuvis toksisks pašam deputātam, viņa ģimenei un arī iespējamai karjerai nākotnē. Piemēram, mūsu likumdošana padara bijušo deputātu par nevēlamu darbinieku jebkurā bankā. Iespējams, dažās jomās pretkorupcijas barjeras ir saceltas pārāk augstu. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzi spējīgi cilvēki dod priekšroku profesionālai un nevis politiķa karjerai.

Vienlaikus cilvēki nav apmierināti ar politiķu morālo stāju un interešu konfliktiem. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc vēlētāji vēlas redzēt Saeimā jaunas sejas. Tāpat Latvijas sabiedrība sāpīgi uztver ekonomisko migrāciju, cilvēku aizbraukšanu. Patiesība gan ir pavisam vienkārša- Latvija atrodas Eiropas savienībā, atvērtā sistēmā, kurā cilvēki  kā privātpersonas cenšas maksimizēt savu ekonomisko labumu un netraucēti dodas uz vietām ar augstākām algām. Iespējams, ka mēs šajā sistēmā iestājāmies par ātru, ka bija nepieciešams ilgāks konverģences laiks. Bet vienlaikus svaru kausos jāliek arī drošība, ko mums sniedz dalība Eiropas savienībā. Aptaujājot ekonomiskos migrantus, kā viens no aizbraukšanas iemesliem tiek minēta, viņuprāt, negodīgā valsts pārvalde, un tas jau ir nepatīkami. Lūk, kāpēc tik svarīgi ievēlēt parlamentā cilvēkus, kuri bauda sabiedrības uzticību.

Vai kādā brīdī nevar pienākt brīdis, kad sabiedrības novecošanās un aizbraukšanas dēļ izmaksāt pensijas?

Es ticu, ka aizbraukšana bremzēsies. Lietuvā jau vairākus mēnešus esot novērojama pretēja tendence, cilvēki pamazām sāk atgriezties. Daži ekonomisti uzskata, ka emigrācija apstājas brīdī, kad izbraucēju valstī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 70 % no imigrācijas "mērķa valsts". Mēs jau esam tam tuvu. Arī par pensijām nebūtu jāuztraucas. Latvijā ir fondētā pensiju sistēma, kurā otrajā un trešajā  līmenī tiek uzkrāta reāla nauda. Savukārt attīstītās valstīs ar veselīgu ekonomiku pirmajā jeb solidārajā pensiju līmenī cilvēkiem netiek izmaksāta tikai sociālo iemaksu nauda, pensijas tiek segtas arī ar citiem budžeta ieņēmumiem. Sociālās iemaksas drīzāk kalpo kā indikators tam, cik lielu pensiju nākotnē cilvēks. Ja es maksāju, piemēram, 80 % no vidējās sociālās iemaksas, tad mana pirmā līmeņa pensijai būtu jābūt 80 % no vidējās pensijas.

Patreizējā vēlēšanu kampaņa vismaz pagaidām šķiet visai klusa.

Ekonomika attīstās ar 5 % lielu pieaugumu gadā, palielinās algas, Latvijā valda likuma un tiesu vara, samazinās noziedzība. Uz šī kopumā labvēlīgā fona apgalvojumi, ka Latvija ir "neizdevusies valsts", ka "viss ir slikti", sabiedrībā vienkārši nestrādā. Un ja arī šādas idejas izskan, vēl ir jautājums - vai tā ir kādas partijas priekšvēlēšanu taktika vai arī ne visai draudzīgu kaimiņvalstu mēģinājums iespaidot sabiedrisko domu. Vienīgie, kas šādai informācijai var noticēt - sevī noslēgtos sociālo tīklu "burbuļos" dzīvojošie, kuri barojas no ierobežotas, tendenciozi atlasītas informācijas.

Jūs pats savulaik kādā intervijā esat izteicis interesantu domu, citēju: "multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu."

Mēs dzīvojam pārejas laikā starp "vecajiem" un "jaunajiem" medijiem. Nav nomainījušās paaudzes, runājot Bībeles līdzībās - 40 gadi vēl nav aizvadīti tuksnesī. Avīzē informāciju pārbaudīja zinoši redaktori, turklāt cilvēkam bija iespēja lasīt vairākas avīzes. Pat padomju laikos mans tēvs lasīja "Padomju Jaunatni" un "Cīņu", un katra no tām bija ar savām niansēm. Klasiskajiem medijiem - avīzēm, radio, televīzijai - ir raksturīga tā saucamā "plašā apraide", "broadcasting", kad viens medijs izstaro informāciju plašam cilvēku lokam. Tagad vērojama tādu parādība "narrowcasting" jeb "šaurā apraide", kurā viens cilvēks informē tikai dažus. Šāda informācija bieži ir nekvalitatīva, nepārbaudīta un kalpo kā avots "viltus ziņām". Esmu pārliecināts, ka cilvēki iemācīsies dzīvot šajā informācijas telpā un spēs atšķirt graudus no pelavām, bet tam būs vajadzīgs laiks.

Bet kā ar zināšanu inflāciju? Manā jaunībā Latvijā bija kādas astoņas augstskolas, tagad to ir krietni vairāk. Un tas notiek sabiedrībā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits!

Augošā dzīves sarežģītība nozīmē to, ka bakalaura grāds kļūst līdzīgs "obligātai vidējai izglītībai". No šāda viedokļa raugoties, ir labi, ka reģionos parādās Rīgas augstskolu filiāles. Vienlaikus būtu nepieciešama augstskolu konsolidācija. Tik mazā valstī kā Latvija visas augstskolas nespēj piesaistīt izcilus profesorus un izveidot labas bibliotēkas. Vēl kāda problēma - šodien daudzi jaunieši izvēlas studijas, kuru apguve neprasa īpašu piepūli un kas nepavisam nav pieprasītas darba tirgū. Iedomāsimies vidusmēra Latvijas ģimeni. Jaunietis beidz vidusskolu, un vecāki saka - tev noteikti jāstudē! Un viņš aiziet studēt, piemēram, politoloģiju, kaut gan nekad nav domājis strādāt šajā profesijā. Nu cik mums Latvijā vajadzīgi politologi? Pavisam maz. Bet bakalaura diploms ir kabatā, kas patiesībā nav slikti. Man gan šķiet, ka ar laiku šīs diplomu drukāšanas mašīnas apstāsies, jo darba vietas jautās ne vairs tikai pēc diploma, bet prasīs reālas kvalitatīvā augstskolā iegūtas zināšanas.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kādus jautājumus jūs uzdotu deputāta kandidātiem?

Pirmkārt, es vēlētos zināt, kā tiks realizēti vēlēšanās dotie solījumi. Mēs pārāk bieži redzam aizbildināšanos ar atrašanos tādā valdības koalīcijā, kurā partneriem ir citādas intereses. Līdz šim partijas ir cīnījušās par "savu ministriju" un tad nu tajā mēģinājušas realizēt "savu politiku". Diemžēl tas nedarbojas. Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jaunas idejas, kā veicināt un paātrināt tautsaimniecības attīstību. Arī tādēļ, ka tas var piebremzēt vai pat pagriezt pretējā virzienā migrācijas plūsmu. Treškārt, es vēlētos redzēt ne tikai īstermiņa, bet arī vidēja un ilga termiņa valdības plānus. Kā mainīt politisko sistēmu, lai tā ļauj iedzīvināt un arī baudīt vidēja, nu vismaz trīs gadu ilga termiņa politikas augļus. Domāju, ka vēlētāji to novērtētu.

Un kādi ir "Lattelekom" plāni?

Bizness mainās, mēs vairs neesam tikai telekomunikāciju kompānija, aizvien lielāks īpatsvars mūsu ieņēmumos ir izklaides pakalpojumiem. Piemēram, kvalitatīvai televīzijai, kas var dot arī peļņu no reklāmas. Bet pie horizonta jau ir tā saucamais "lietu internets", "gudrās mājas", telemedicīna, elektrības piegādes pakalpojumi. Sevišķi elektrības jomā es redzu lielas perspektīvas. Parādās elektromobiļi, būs vajadzīga to uzpildes infrastruktūra. "Gudrās mājas" izvēlēsies dinamisko elektrības tarifu, kas ļaus ekonomēt uz apsildes un ūdens sildīšanas rēķina. Tie būs arī drošības pakalpojumi, viedās kameras, kas atšķir suni no bērna un draugus no laupītāja. Tāpat lielas pārmaiņas ienesīs bezvadu piektās paaudzes jeb 5G internets.

Vai man kā privātpersonai piektās paaudzes internets būtiski izmainīs dzīvi?

Tiešā veidā nē. Patiesībā vajadzība pēc datu plūsmas piesātinās. Telekomunikāciju ēras sākumā cilvēki galvenokārt runāja pa telefonu. Nākamais lēciens - internets, sērfošana, mūzika un filmas internetā. Kārta pienākusi virtuālajai realitātei, bet tālāk par to patiesībā vairs nav kur iet. Vismaz šodien mums grūti ko iedomāties. Taču 5G internets ir būtiski svarīgs, piemēram, pašbraucošo jeb autonomo automobiļu kustības nodrošināšanai. Ļoti iespējams, jau mēs piedzīvosim laikus, kad šoferi kā profesija izzudīs.

Es jums ticu. Vai zināt, ko krieviski nozīmē "ямщик"?

Atklāti sakot, nē.

Vēl pirms kādiem gadiem 170 tā bija viena izplatītākajām profesijām Krievijā. Važonis- tālbraucējs, kurš ar zirgu pajūgiem veda pastu un preces, piemēram, no Astrahaņas uz Maskavu vai Pēterburgu. Dzelzceļš viņus pilnībā iznīcināja, turklāt tas notika vēsturiski ļoti īsā laikā, divdesmit gados.

Automatizācija un ar to saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo "garantēto bāzes ienākumu", par kuru pagaidām piesardzīgi, bet aizvien biežāk un noteiktāk jau tiek runāts. Tā būs garantēta naudas summa, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties.

Bet kādas profesijas tad noteikti saglabāsies?

Mākslinieki, jo pieprasījums pēc emocijām un izklaides tikai pieaugs. Rakstnieki, aktieri, komponisti, dziedātāji, gleznotāji, dejotāji, visādi "šovmeņi". Par senāko profesiju uz šīs pasaules mēs esam dzirdējuši. Bet pēdējā cilvēces profesija, manuprāt, būs domātājs, tātad filozofs. Patiesībā tas pat būtu visai cienījami.

Nezināšanas vērtība

Eseja tika uzrakstīta kā komentārs Gundara Dāvidsona rakstam Delfi.lv "Vai varējām labāk un citādi". To literāri rediģētā formā ir publicējis žurnāls "Rīgas Laiks".

____________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Nezināšanas vērtība

 

"Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva "nezināt lietas". Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu norēķinu konta deficīts, ļāva "treknajos" gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram."

Gundars Dāvidsons: Vai varējām labāk un citādi?

 

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Nezini kā apieties ar nazi, nezini kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampaniešus, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb Ričarda Fainmena vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk es uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju ikkatram, un jau Platons Sokrāta dialogos tam ir veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākošā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”.  Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, promotēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam. Atklāsme vēstīja, ka šīs sociālās inteliģences iemaņas ir ne mazāk svarīgas, kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā Volgā!”. Un tā patiešām notika – 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielu krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, bet vakarā strādāju par laborantu CFI, kad pravietojums piepildījās – mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi, arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi salīdzinoši veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir salīdzinoša priekšrocība, sakņojās tajā savdabajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no kuriem ir neapšaubāmi savas sfēras profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt noderīgu Latvijai?” (jo viņi nezin), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs neesam vētījuši politiķu zināšanas ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši teju neko nezin. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai uzsāk spriest, un nodemonstrēt savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algojot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, kurus savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). Šo redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz fundamentālo Sokrāta paradoksu “scio me nihil scire ”, vēlēšanu procesā vētīt zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, u.tt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki būs to lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvja Reivasa (Taavi Rõivas) priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi ir gana daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr paralēli sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privātās dzīves un pret pagātni un tajā neizbēgami pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Gan vēlētāji, gan tā rezultātā – žurnālisti, bieži taujā – kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt viena otru ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu mēģināsim vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajam Propagandas ministrijas darbiniekiem.

Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas izaicinājums nav pareizu ideju trūkumā, bet ļoti viduvējā to īstenošanā. Es balsošu par politiķiem, kuriem būs nopelni menedžmentā un valsts pārvaldes reformā.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti. Domājot par nākotnes Latviju, mums jādomā, kā vēlētāju izpratni par varu, kurai ir jāpieder tiem, kam ir nopelni, paplašinātu – nopelni ne vien sociālo vīziju konstruēšanā, bet arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filosofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nevaru nosaukt. Jo nezinu.

 

Gatis Kokins speciāli “Rīgas Laikam”

22-Jul-2018

Sieviešu līderu tops žurnālam “Pastaiga” 2018. gadā

Pēc žurnālista Māra Zandera lūguma noformulēju savu viedokli par Latvijas līderēm 2018. gadā. Rediģētā formā tas ir publicēts Sep-2018 žurnālos Pastaiga un Pastaiga.ru

______________________________________________________________________________________________________________

Sieviešu līderu tops žurnālam “Pastaiga” 2018. gadā

 

1. Politika

Dana Reizniece-Ozola

Vinnējusi daudzus mačus, tai skaitā:

• šahā (vinnējot Latvijas šaha ātrspēles čempionātu 2017. un 2018. gadā);
• partijā (distancējoties no partijas lieldraugu ietekmes un pierādot, ka partijas un valdības darbi var būt šķirti no ietekmīgu pilsoņu viedokļa);
• valdībā (ieviešot progresīvo iedzīvotāju nodokli, kas ir izšķiroši svarīgs solis ceļā uz pārtikušu un modernu sabiedrību).

 

2. Bizness

Kerli Gabriloviča

Kļuvusi par Luminor bankas vadītāju Latvijā:

• mērķtiecīgi attīstot savas zināšanas un pieredzi, izaugusi līdz Nr.1. pozīcijai lielā uzņēmumā;
• padara banku konkurētspējīgu caur efektīvu izmaksu samazināšanas procesu, kas iespējams apvienojot pārdošanas un atbalsta un funkcijas DNB un Nordea;
• mēģina izveidot jaudīgu alternatīvu finanšu spēlētāju Latvijā, izaicinot Swedbank un SEB;
• plāno iekarot klientu sirdis caur augstām tehnoloģijām un inovācijām.

Mūsdienīgas vadītāju paaudzes spilgts piemērs.

Lote Tisenkopfa-Iltnere

Lote kā uzņēmuma līdzīpašniece un vadītāja ir ne vien izveidojusi konkurētspējīgu un eksportspējīgu kosmētikas zīmolu “Mádara Cosmetics”, kas pagājušajā gadā ir nopelnījis 1.25 miljonus eiro, bet arī drosmīgi izmantojusi biržu akciju kapitāla piesaistei caur akciju sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO) un akciju kotēšanu "Nasdaq Riga" alternatīvajā tirgū "First North". Mūsdienīgas uzņēmēju paaudzes spilgts piemērs.

 

3. Zinātne / medicīna / izglītība

Vaira Vīķe-Freiberga

VVF nevar nepieminēt izcilo Latvijas sieviešu līderu topā. Lai arī ārpus aktīvās politikas, tomēr stabila references figūra arī šodien, kad jūtamies apkaunoti par augstāko amatpersonu nespēju formulēt savas domas, tukšvārdību un intelektuālo nabadzību. Jāatzīst, ka VVF politiskajā orbītā nokļuva kā zinātniece, Monreālas universitātes psiholoģijas profesore un "Saules Dainu" digitāla pētniece. Tieši tādu morālu autoritāti politikā mēs sagaidām arī no citiem Latvijas zinātniekiem, jo akadēmiskais rūdījums ļauj precīzi formulēt domas, aptvert notiekošo kopsakarā un precīzi pieņemt sarežģītus lēmumus. Vietējo zinātnieku vecākās paaudzes autoritāti ir saindējusi nodevīgās čekas totālā klātbūtne, bet jaunās zinātnieces vēl aug. Tikmēr mēs paļaujamies uz VVF skaidro prātu un priecājamies par VVF lasītajām "Eiropas lekcijām", un Latvijas interešu aizstāvību Madrides klubā, kurām īsto svaru piedod VVF zinātnieces pieredze.

4. Mūzika

Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka

Unikāla superzvaigžņu plejāde, kas iepriecina operas gardēžus lielākajos pasaules operteātros. Fenomens, kura izcelsme ir jāpēta. Pašmāju talanti, kuri mums visiem spēkiem ir jāatbalsta, sevišķi saprotot sarežģīto atrautību no mājām, izaicinājumus ar naudu un slavu.

 

5. Kino / teātris

Ināra Kolmane

Vizmas Belševicas "Billes" ekranizācija bija tas svaigā gaisa malks, kas ļāva noticēt, ka Rīgas Kinostudijas komunistu laikā radītie šedevri nav augstākais punkts Latvijas kinomākslā, ka latviešu kino ir lieliska nākotne. Dīvainajai idejai, ka kino nav māksla un varoņeposi ir mehāniski "konstruējami" un "kalkulējami", tagad ir pārliecinošs noliegums, pie tam formā, kas nav margināla un vienīgi šauram kinomīļu lokam saprotama.

 

6. Mode

Iveta Vecmane

Patīkami pārsteigusi Latvijas publiku ar savām tērpu kolekcijām "Melanholija" un "Melanholija II". Atšķirībā no kolēģiem, kas bieži piedāvā garlaicīgus ideju atgremojumus vai pašmērķīgi šokē, nelietderīgi izbrīnot pasauli, Iveta ir radījusi stāstu, kas ir pilnīgi distinktīvs, bet reizē arī lietojams un skaists.

7. Arhitektūra / dizains

Ingūna Elere

Absolūta Latvijas dizaina skolas advokāte, bez kuras vīzijas nebūtu modernu muzeju ekspozīciju (piemēram - Raiņa un Aspazijas muzeji, Motormuzejs), moderna dizaina eiro monētu un Latvijas Dizaina gada balvas, bet Latvijas Mākslas Akadēmijā bez profesores Eleres - Dizaina nodaļas vides mākslas apakšnozares. Kazi, dizains reiz kļūs par svarīgu Latvijas eksportpreci, kā tas ir Dānijai!

 

8. Māksla / literatūra

Vija Celmiņa

Šogad māksliniecei ir 80 gadi, bet darbu aktualitāte savu apogeju vēl nav sasniegusi - tik ļoti Vija ir bijusi priekšā laikam! Varam tikai minēt, vai Līgas Purmales un Frančeskas Kirkes hiperreālisms būtu nobriedis bez Vijas Celmiņas 1966. gada "Degošā cilvēka" grūdiena.

 

9. Sports

Aļona Ostapenko

Protams, ar atrāvienu. Jo:

• ir izcila sportā, kurā ir ievērojama konkurence;
• iedvesmo plašus meiteņu pulkus fiziskām aktivitātēm un sportam;
• iedvesmo sievietes tiekties uz virsotnēm, kuras citādi varētu likties neaizsniedzamas;
• piemērs mīlestībā pret Latviju - tas L​atvijas cittautiešu integrācijā paveic vairāk kā 3 līdzīga nosaukuma bagātīgi finansētas valdības programmas.

 

10. Sabiedriskā sfēra (TV, prese, labdarība, kultūras menedžments, advokatūra, reklāma etc.)

Sanita Jemberga

Sanitas pētnieciskās žurnālistikas raksti Re:Baltica ir vajadzīgais pretsvars informācijas duļķēm, kuros peldamies fake news laikmetā un sociālo tīklu iespējotā emocionālā piesārņojuma apstākļos. Kritiska domāšana un bezkaislīga faktu analīze atšķir Sanitas rakstīto un pierāda, ka Latvijā ir iespējama ideoloģiski nepielādēta un godīga žurnālistika. Apbrīnojama spēja šodienas merkantilajā mediju vidē.

Ko vispār nozīmē "līderim būt" mūsdienu sabiedrībā, kādas kvalitātes un īpašību kopums tam ir nepieciešams, kā atšķiras (vai neatšķiras) sieviete-līderis un kā tas izskatās Latvijas kontekstā? 

Būt līderim mūsdienu sabiedrībā nozīmē arī būt prožektoru gaismā 24 stundas diennaktī un dzīvot publisku privāto dzīvi. Iepriekšējā paaudzē tāda uzmanība bija ASV prezidentam un vēl kādai superzvaigznei.

Harizma, ko parasti piesauc, un spēja raudzīties plašāk līderim ir bijusi vajadzīga visos laikos.

Vai tas nozīmē mazāk brīva laika? Laikam nē, jo mūsdienu tehnoloģijas ļauj turpināt būt klātesošam, ja ir pieņemami, piemēram, ceļojot ar ģimeni, laiku pa laikam atrauties uz "telefona pauzēm".

Kopš attālināmies no alu laikmeta un patriarhālajām tradīcijām, būt sievietei-līderim kļūst arvien vieglāk, jo brutāls spēks vairs nav arguments. Svarīgi, vai sieviete to vēlas. Ja mēs saprotam līderību kā sievietes darbu pēc tam, kad ir apdarīts 3K (Kinder, Küche, Kirche), tas ir dziļi netaisnīgi. Saprotams, ka aizspriedumu barjeras maskulīnajos prātos ir jāturpina nojaukt, un jauns ģimenes modelis te ir izšķiroši svarīgs. Tāpēc es vienmēr satrūkstos, kad politiķi uzsāk slavēt "tradicionālo ģimeni" un sievietes lomu "ģimenes pavarda uzturēšanā".

Latvijas situācija Eiropā nav pati sliktākā, jo mums ir bijušas gan prezidentes, gan premjerministres, gan uzņēmumu vadītājas procentuāli iespaidīgā apjomā. Tomēr, kamēr kaut viena sieviete jūt, ka viņas ceļš uz augstākajiem amatiem un karjeras iespējām ir apgrūtināts viņas dzimuma dēļ, darbs līdztiesības nodrošināšanā nav pabeigts. Un tas nav pabeigts. Šis darbs ir jāturpina. Abiem dzimumiem.

 

Gatis KOKINS

Saruna ar Aigaru Štokenbergu :: Pasaule ir apaļa

Saruna notika 6-May-2018 restorānā "Tinto" pēc Ulda Tīrona lūguma. Šī saruna ar dažām kļūdām un neprecizitātēm (kas šajā tekstā ir izlabotas un izceltas ar sarkanu) ir publicēta žurnāla "Rīgas Laiks" Jun-2018 numura rubrikā "Vakariņas ar Andrē" 62.-68.lpp. un www.rigaslaiks.lv.

 

Foto: Gatis Rozenfelds, Picture Agency

Vakariņo uzņēmēji Gatis Kokins un Aigars Štokenbergs

Pasaule ir apaļa

Gatis Kokins: Ā, cik mīļi. Arābu šokolādē vīģes, ja?

Aigars Štokenbergs: Jā. Šodien ir šeiha Zājida 100. dzimšanas diena.

Kokins: Tas ir ievērojami.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Kā tas latviešu tautai varētu būt nozīmīgi? Vai mēs aizsūtījām viņiem kādu tautisku segu?

Štokenbergs: Nē, bet mums jau arī ir 100 gadi, kā tu būsi pamanījis.

Kokins: Nu tad Zājids ir Latvijas laikabiedrs.

Štokenbergs: Jā.

Kokins: Nu labi. Paga, tad tu tradicionāli neko neēdīsi?

Štokenbergs: Nē, es dzeršu gāzēto ūdeni, ja tāds ir. Bet tu neko sev neatsaki.

Kokins: Es.... kādu salātu noēdīšu.

Štokenbergs: Ah.

Kokins: Nu labi. Kādas tev instrukcijas no redaktora?

Štokenbergs: Nekādas. Es skatos, kas to “Billi” ir sponsorējis. Kurš no maniem klientiem? Dobeles dzirnavnieks, Food Union, Kārums… Finieri mēs netirgojam.

Kokins: Jā. Mans vienpadsmitgadīgais bērns atgriezās no “Billes” seansa un ar asarām acīs teica, ka tā ir filma, kas mums jāredz. Es tādu tekstu no viņa nekad mūžā nebiju dzirdējis. Jo ārpus vijoļspēles viņu pamatā Minecraft un šitās te lietas interesē. Bet šeit viņu kaut kas bija aizķēris, tā ka būs jāiet skatīties.

Štokenbergs: Nu, Dubaijā droši vien nerādīs. Un, kā tu pareizi varbūt atceries, mums viņas arī drusku griež, tās filmas, pilnas nekad nerāda.

Kokins: Jā, priekš arābiem tur vajadzētu šo to izgriezt, tas skaidrs. Bet tā jau nav globāla. Globālas ir “Nameja” tipa filmas, kuras var uzrunāt plašu auditoriju, kas saprot, ko nozīmē ar cirvi dzīties pakaļ un pārgriezt rīkli eleganti, tā, lai notašķītu pēc iespējas skaistākā trajektorijā. “Billē” jau nekā tāda nav.

Štokenbergs: Nu labi, par ko mēs parunāsim? Es piedāvāju sākt ar tavu jaunību. Jo, manuprāt, šajās dienās ir gadadiena pagrieziena punktam cilvēces vēsturē, kuru tu izraisīji. Nenotriecot Rustu.

Kokins: Ak tā tu domā.

Štokenbergs: Jā. Iedomājies, ja tu viņu būtu notriecis, perestroika būtu beigusies un mēs nekādu simtgadi nesvinētu, jo Gorbis nebūtu varējis novākt visus tos ģenerāļus, ko viņš tur uzreiz aizvāca. Līdz ar to neviens viņam nepretojās, kad viņš samazināja ieročus.

Kokins: Nu labi, bet zināms humānisms nešaut pa zosu baru vai pa lauksaimniecības aviāciju pastāvēja. Es domāju, no tā arī cēlās perestroika tavā versijā.

Gatis Rozenfelds: Labdien! Es būšu jūsu neredzamais sarunu biedrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās. Un kas mums tagad jādara?

Rozenfelds: Nekas, jāturpina runāt. Es vienkārši būšu blakus un būšu tas, kurš iemūžinās.

Kokins: Nu labi, labi.

Štokenbergs: Man sāp kāja, to nebildējiet. Manu sāpošo kāju. Nu tad stāsti, kā tas bija. Kur tu biji tajā brīdī?

Kokins: Es dienēju padomju armijā, Rakveres komandpunktā, un, tā kā Padomju Savienības gaisa robežu bija pārkāpis neidentificēts lidojošs objekts, tad mums bija trauksme: mēs tinām autus, āvām zābakus, skrējām un iedarbinājām visu to mašinēriju, kas nu mums bija. Tik traki jau nebija, ka nepamanīts kaut kas tur varēja nolidot, bet nedz ātrums, nedz atstarotā elektromagnētiskā impulsa intensitāte neliecināja par kaujas lidmašīnas tuvošanos padomju Tallinai. Līdz ar to satraukums, no vienas puses, bija, bet, no otras puses, tas neradīja, nu, tādu agresīvu rīcību, kas varētu rezultēties notriekšanā.

Štokenbergs: Hehe, nu labi. Un ko tu ieraudzīji?

Kokins: Radarā bija punktiņš, kas ar ātrumu kaut kādu tur 300 km stundā pārvietojās.

Viesmīle: Kungi, esat izdomājuši?

Kokins: Jā, man tos jauktos salātus vajadzētu.

Viesmīle: Ar kazas sieru vai...?

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Man gāzēto ūdeni, ja jums ir.

Viesmīle: Ir, protams.

Štokenbergs: Ideāli.

Kokins: Un vēl arī svaigi spiestu sulu, apelsīnu.

Viesmīle: Apelsīnu? Labi. Kaut ko vēl?

Kokins: Pagaidām paldies.

Štokenbergs: 300 km stundā? Es neticu, Cessna neiet tik ātri.

Kokins: Nu, varbūt nedaudz mazāk. Bet katrā ziņā tas nebija skaņas ātrums vai kaut kas tāds, ar ko lido F-16 vai B-52.

Štokenbergs: Labi. (Smejas.)

Kokins: Nu lūk, un tad, protams, no Džohara Dudajeva pretgaisa aizsardzības aviācijas bāzes pacēlās iznīcinātāji paskatīties tuvāk, kas tur notiek, – varbūt tā ir lidmašīna, varbūt tas ir zosu bars, bet visdrīzāk tā ir kāda igauņu lauksaimniecības aviācijas vienība. Nu, mēs arī brīnījāmies un neko nedarījām. Sava loģika tur, protams, bija – netrieksi taču nost kukuruzņiku, kas tur lido virs kāda Igaunijas ciemata, ar raķeti.

Štokenbergs: A kas tev bija par raķetēm?

Kokins: Bija trīs veidu raķetes – tuvāka rādiusa, vidēja rādiusa un tāla rādiusa.

Štokenbergs: Tādas, kā Sīrijā tagad ir, vai labākas?

Kokins: Es domāju, sliktākas.

Štokenbergs: Sliktākas?

Kokins: Sīrijai ir tādas kā mums, tikai uzlabotas. Ir nomainīta elektronika nedaudz, cerams. Bet, nē, nu protams, visdrīzāk jau būtu trāpījuši – krievs laida uzreiz pa četrām raķetēm, kāda jau trāpa. Bet nebija loģikas to darīt, un nekādu citu tehnoloģiju, kā cīnīties ar... sauksim viņus par padomju varas provokatoriem, jau arī nebija. Tikai pēc tam tur uzstādīja kaut kādus ložmetējus, ar kuriem varbūt varētu pienācīgi cīnīties ar cesnām, jo skaidrs, ka nedz tas iznīcinātājs, nedz tā raķete nebija īstais ierocis. Pēc tam bija daudz izmaiņu, jo kļuva skaidrs, ka uzvarēt var ne tikai ar bumbām, bet arī ar demonstrācijām, ar informāciju.

Štokenbergs: Kad tieši tas bija? Maija beigās, man liekas.

Kokins: Tad jāskatās Vikipēdijā, es neesmu tāds datumu fanāts. Nu lūk, pēc tam, protams, izrādījās, ka tas viss bija nepareizi, un daudzi mani priekšnieki, kā saka, mainīja darbu. Bet, tā kā es biju atbildīgs par šīs situācijas fotofiksāciju un es to darbu izdarīju labi, tad man iedeva paaugstinājumu. Tā ka es biju visnotaļ priecīgs par šo notikumu.

Štokenbergs: Es to epizodi atcerējos tāpēc, ka Dubaijā es, protams, lasu grāmatas, un viena no pēdējām, ko nopirku, bija Taubmana “Gorbačovs”. Un tur tā epizode ir pieminēta kā pagrieziena punkts. Viņš tiešām varēja beidzot tikt vaļā no visiem tiem vecajiem ģenerāļiem, un Ahromejevs, ko viņš tur ielika par ģenerālštāba priekšnieku, bija viņa sabiedrotais.

Kokins: Nu jā, Rusts taču kā brīvais cilvēks tur Sarkanajā laukumā nolaidās, dāļāja autogrāfus, fotografējās. Un tās fotogrāfijas jau noplūda, lai arī nebija nekāda instagrama. Tā ka skaidrs, Maskavas slavenā trīskāršā aizsardzība... bet tā tomēr ir aizsardzība pret militāru uzbrukumu, nevis pret demonstrantiem. Mēs arī redzam, ar ko vakar beidzās tā akcija “Putins mums nav cars!”

Štokenbergs: Navaļniju tu domā?

Kokins: Beidzās ar kaudzi bildīšu, kur smagi bruņoti policisti cīnās ar bērniem.

Štokenbergs: Es pievērsu uzmanību tam, ka tieši tas pats krekls – baltais ar zilām rūtītēm, kurā viņš bija ierunājis savu pēdējo videoblogu, – Navaļnijam bija mugurā arī vakar tajā demonstrācijā.

Kokins: Nu, viņš ir visnotaļ pārticis cilvēks, bet nebūt ne tāds, kas pēc katras uzvilkšanas izmet kreklu miskastē. Bet arī es viņu apbrīnoju, ka... visa tā loģika jau bija tur, ka viņu sašņorēs un atkal uz 10 vai 30 diennaktīm iesēdinās... Nu jā, kā tas ir – iet uz demonstrāciju, zinot, ka tev atkal 10 dienas būs jāsēž kaut kādā dīvainā telpā. Ja mēs skatāmies uz mūsu politiķiem, tad grūti iedomāties, kurš būtu gatavs regulāri iet sēdēt 10 diennaktis Čiekurkalna septītajā stāvā.

Štokenbergs: Es tur esmu bijis tikai līdz trešajam stāvam, man liekas.

Kokins: Nu jā, tā ka tas prasa kaut kādu zarnu, bet, no otras puses, tur ir par ko cīnīties. Šeit jau ir sasniegta zināma labklājība, un tā vēlme likt savu ādu, kā saka, spēlē… Tālibam, starp citu, ir jauna grāmata, saucas “Skin in the Game”.

Štokenbergs: Tālibam? Man liekas, ka pēc “Melnā gulbja” viņam nekas prātīgs nav bijis.

Kokins: Šitā izskatās interesanta. Viņš saka, ka tas, kā tu spēlē, ir baigi atkarīgs no tā, vai tava āda ir spēlē vai nav. Tas ir tāpat kā ar pokeru: ja tu spēlē vienkārši tāpat, tu to dari pavisam citādi nekā tad, ja liec spēlē nelielu naudu. Un politikā ir līdzīgi: ja tev āda ir spēlē, tu rīkojies citādi. Ja tu tā teorētiski spriedelē tviterī, tu esi pavisam citāds politiķis nekā tad, ja tevi ievēlē un tu tur pieņem likumus un vari krist nežēlastībā. Tu jau varētu labi pakomentēt šo situāciju ar ādu spēlē.

Štokenbergs: Zini, es esmu baigi ārā no tā visa. Par Latvijas politiku es lasu krietni mazāk nekā par Emirātiem un Saudi, ja tā reāli. Kad tu runā par slodzīšanu būrī, tad pēdējais, ko tu droši vien atceries no notikumiem Saudi, bija Ritz hotelī, kad sabāza 300 prinčus un nozīmīgus uzņēmējus. Nu jau visus ir izlaiduši, bet iekasēja no viņiem 106 miljardus dolāru. Kā izpirkšanās naudu.

Kokins: Mums Kempinski būtu piemērots. Tur ir liels lobijs.

Štokenbergs: Kur viņi var pastaigāties? Bet mums viņi nesavāktu 106 miljardus.

Kokins: Nu labi, 106 miljoni arī būtu okei, ne?

Štokenbergs: Mmmm, jā.

Kokins: Skolotāju algām un medmāsām.

Štokenbergs: Bet tās ir vienreizējas. Tas jau nav bāzes finansējums, tad jābāž katru gadu tajā būrī.

Kokins: Nē, nu dažus advokātus jau tagad bāž regulāri būrī uz pāris dienām.

Štokenbergs: Tos, kuriem ir tas bentlijs?

Kokins: Jā.

(Abi smejas.)

Viesmīle: Salātiņi. Maizīte. Pipariņus vajadzēs?

Kokins: Jā, paldies.

Viesmīle: Jums kaut ko?

Štokenbergs: Nē, paldies, viss labi... Nu, ir jau arī cietākas metodes. Es esmu bijis Rijādā, nu jau divas reizes. Man šausmīgi patika šitajā pēdējā reizē, jo sagruva divi mani priekšstati par saudiešiem. Kā par viskonservatīvākajiem. Man liekas, es tev stāstīju, ka Rijādas pašā centrā ir laukums, tik liels kā Vērmanītis, kurā katru nedēļu publiski ar zobenu nocērt galvu kādiem trim noziedzniekiem. Saudiešu draugi man izstāstīja, ka to vietu sauc Chop-chop Square, kas izklausās tā ne tik biedējoši. Bet priekšstati man sagruva par to, ka es biju pārliecināts, ka ārzemnieki nevar dabūt Saudi pilsonību un ka viņiem mājās nav alkohola. Es redzēju vienu dzīvu amerikānieti, kas bija dabūjusi Saudi pilsonību, un man jāatzīst, ka viņiem mājās ir alkohols.

Kokins: Tātad viņi ir divkosīgi, ja?

Štokenbergs: Nu, es to skaidrotu tā, ka viņi vienkārši ir sagatavojušies uzņemt ciemiņus.

Kokins: Viesmīlīgi?

Štokenbergs: Viesmīlīgi, jā.

Kokins: Nu, viņi tagad saskatījušies “Melno panteru”, viņiem arī kopīga valoda varētu būt ar ciemiņiem, par ko parunāt. Tā bija pirmā filma, ko viņiem rādīja kinoteātrī.

Štokenbergs: Tu zini, es neesmu bijis tajā kinoteātrī, bet tas mērogs jau nav tikai tas pirmais kinoteātris. Viņi tagad sākuši būvēt izklaides pilsētu. Apmēram tur, kur ir Akabas līcis, nu, ja tu iedomājies – Ēģipte, Jordānija, Izraēla, kur ir tā sadures vieta, tur ir arī Saudi tāds gabaliņš –, un tur viņiem būs izklaides pilsēta, 34 000 kvadrātkilometru, tas ir puse Latvijas.

Kokins: Labi, bet par ko tur sajūsmināties? Par to, ka viņi to nosacīti Dieva doto dāvanu vai dabas resursu pārdošanas rezultātā iegūto naudu nevis pilnībā izzog un sadala ģimenei, bet reinvestē un rada kaut kādu vidi nākamajām paaudzēm? Tā ir tā sajūsmas bāze, ja?

Štokenbergs: Tu zini, visi, ar kuriem es tur runāju, un tie bija diezgan augsti stāvoši cilvēki, piemēram, bijušais Saudi televīzijas ģenerāldirektors un Centrālās bankas viceprezidents bijušais, viņi ir stāvā sajūsmā par to kroņprinci, Muhammadu Bin Salmānu.

Kokins: Jo viņš ir liberāls?

Štokenbergs: Jo viņš ir liberāls, viņi sen to ir gaidījuši. Viņš ir ne tikai iebāzis tos 300 biedrus būrī...

Kokins: Nu tas tāds liberālfašisms bišķiņ, ne?

Štokenbergs: ...un kino... (smejas), bet viņiem viņš tiešām patīk, vismaz tiem, ar ko es esmu runājis.

Kokins: Nu labi. Tas nozīmē, ka būs tāds arābu oligopols ar cilvēcīgu seju, jā? Es tulkoju manas jaunības terminos.

Štokenbergs: Nē, man liekas, ka viss ir pilnīgi citādi. Redzi, ja tu piemini Latvijas politiku, tad kā tiek uzturēts kaut kāds līdzsvars sabiedrībā? Viņš tiek uzturēts ar dotācijām, kaut kādu iešprici tiem, kam grūtāk. Un nodokļi tiek iekasēti vairāk vai mazāk, bet tev ir jāmaksā nodokļi. Saudi nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nav sociālo iemaksu, PVN ir tikai 5%, bet valstī ir stabilitāte, un es kaut kā vienreiz...

Kokins: Bet ko tu sauc par stabilitāti valstī, kurā nav vēlēšanu? To, ka tur Ansis neiet mest ķieģeli pa to karaļa pili? Vai kas ir stabilitāte?

Štokenbergs: (Smejas.) Nē, bet vai vēlēšanas rada stabilitāti?

Kokins: Nu, nerada, tieši tāpēc…

Štokenbergs: Es tev mēģināšu paskaidrot, kā tur tiek panākts miers sabiedrībā. Caur to, kā tev bagātība pārdalās ģimenē. Jo tikai bagāts vīrs var uzturēt četras un vairāk sievas un, kā tu atceries, visas uztur vienādi, un arī bērniem patriarhs nodrošina labklājību bez nekādiem nodokļiem. Vienkārši sabiedrība iekārtota tā, ka tie, kam vairāk naudas, uztur vairāk cilvēku, jo nabags nevar atļauties pat vienu sievu. Un manam absolūtajam favorītam Ibn Saūdam, kurš dibināja Saūda valsti 1932. gadā, bija 22 sievas, 43 dēli un 54 meitas, no kuriem viens dēls vēl ir dzīvs, kurš viņam bija no verdzenes, vienas armēnietes. Un viņš viņu atzina par savu.

Kokins: Nu labi, bet tas bija iespējams tāpēc, ka viņam bija milzīgas darbaspējas, vai arī viņam vienkārši bija tāda pozīcija tajā Saudi sabiedrībā?

Štokenbergs: Nu redzi, tur atkal ir tā smalki, tur tev ir jāsalāgo visu to daudzo cilšu intereses, visādu... nu, Indijā viņas sauktu par kastām, bet šeit tu viņus varētu saukt vienkārši par tiem, kuriem ir augstāks stāvoklis sabiedrībā, un tiem, kuriem ir zemāks. Viņu intereses tev ir jāspēj salāgot, un tas, manuprāt, ir krietni smalkāk nekā uzcept reklāmas rullīšus uz vēlēšanām.

Kokins: Nu labi, bet priekš manis tā ir tāda pasaku valstība – Runcis zābakos, pilis tur kaut kādas... Priekš manis tas ir nereāli. Es esmu bijis tajā vietā, bet es nesaprotu, kā to pasaku valstību var piemērot kaut kādai Eiropas realitātei.

Štokenbergs: Nu, droši vien nevar. Es tikai mēģinu pateikt, ka tā pasaule ir šausmīgi atšķirīga. Un ka vairums no mums vienkārši nezina, kā tā pasaule ir iekārtota un kā viņa tiek uzturēta. Pirms pāris mēnešiem mums tur Dubaijā vannā nomira kaut kāda Bolivudas aktrise, 54 gadi viņai bija un deviņas Indijas Kinoakadēmijas balvas, vairāk nekā Merilai Strīpai tie Oskari. Es pieņemu, ka Latvijā varbūt divi cilvēki, kas raksta komentārus Rīgas Laikam, zina to sievieti, bet viņai bija valsts bēres ar salūtu un prezidentu, un visu pārējo.

Kokins: Es to ziņu pamanīju, bet daudz vairāk es pamanīju ziņu par zviedru dīdžeja nāvi Omānā. Viņam nebija valsts bēru.

Štokenbergs: (Smejas.) Es to biedru pamanīju tikai pēc viņa nāves, goda vārds. Es pat nebiju dzirdējis viņa vārdu. Tas laikam nozīmē, ka man ir kaut kāda paaudžu plaisa zināšanās par mūziku.

Kokins: Nē, es domāju, ka tā multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu. Tagad tā ir baigā priekšrocība, ka tu zini par Bolivudu, bet nezini par Zviedriju. Zviedri zina par šito te hercoga Jēkaba mazmazmazmazmazmazmazdēlu, kas piedzima?

Štokenbergs: Luiju, tu domā?

Kokins: Jā. Tur ir arī savs skaistums, bet sarunu tad nevar vairs uzturēt cilvēki, kuriem tās intereses nepārklājas. Un tas noved pie vientulības globālas. Beigās tu ar savu bērnu nevari parunāt ne par ko, jo skaties citas filmas, klausies citu mūziku, lasi citus rakstus, strādā citā darbā un satiecies varbūt dzimšanas dienā. Tizli.

Štokenbergs: Ā, es atcerējos, kas man tev jāpajautā. Ko tas Hokings tur bija sacerējis pirms nāves? Kāds bija viņa vēstījums?

Kokins: Viņš desmit dienas pirms nāves iesniedza augsto enerģiju fizikas žurnālā rakstu, kurā bija matemātiski pamatojis savu hipotēzi par to...

Štokenbergs: Es pie tās formulas apstājos, kad sāku lasīt to rakstu.

Kokins: Jā. Pie tam tās formulas ir daudz sarežģītākas, jo tie burti nenozīmē klasiskus mainīgos. Tie faktiski ir operatori – kas ir vēl viena abstrakcija vairāk nekā tā, ko mēs mācījāmies skolā. Lūk, tā kā tie integrāļi nebija no mainīgajiem, bet te bija...

Štokenbergs: ...no nezināmajiem?

Kokins: ...no operatoriem un matricām, kas padara to sarežģīto pasauli tādu relatīvi viegli uzrakstāmu. Bet ko Hokings bija sapratis vai secinājis? Ja pirms tam Visumu iztēlojās kā tādu multiversu, kurš nepārtraukti izplešas un kurā atrodas kaut kādi mazāki visumi, no kuriem viens visums ir tas, kurā mēs dzīvojam, tad Hokinga atklājums pretendē uz to, ka multiversa struktūra ir daudz homogēnāka un arī nav tik sarežģīta. Ja recenzentiem, kas tagad strādā ar šīm formulām, neizdosies atrast tajās kaut kādas pretrunas, tad mēs sāksim labāk saprast to Visumu, ko mēs nevaram novērot. Tas ir nenormāli unikāli, jo, redzi, normāli viss, ko tu vari novērot, ir tādā kā konusā, kura diametrs ir attālums, ko paspējusi noskriet gaisma kopš Lielā sprādziena. Jo tālāk tu esi no Lielā sprādziena, jo nosacīti tas konuss ir platāks. Bet ārpus šī konusa tu neko neredzi. Nu, un Hokings ar to savu darbu, kā saka, ir pacēlis to palaga stūrīti un ļauj mums ieskatīties – kas tajā fiziskajā kondīcijā, kādā viņš bija, ir ārkārtīgi unikāli. Viņam vajadzēja nomirt pirms 40 gadiem. Pēdējo reizi, kad es skatījos ziņas par viņu, vienīgais, ko viņš spēja kontrolēt, bija acs plakstiņš, un arī tas sāka neklausīt. Šādos apstākļos 70+ gadu vecumā uzrakstīt šādu hipotētisku teoriju par to, kā varētu izskatīties Visums, ko mēs nevaram redzēt, – manuprāt, tas ir baigi iedvesmojoši un interesanti.

Štokenbergs: Nu labi, bet no elementāras pierādījumu teorijas viedokļa, kā mēs varam zināt, vai viņam būs taisnība, ja mēs to nevaram pārbaudīt?

Kokins: Ļoti sarežģīts jautājums.

Štokenbergs: Viņam tātad ir recenzenti, kas tagad pēta tās formulas...

Kokins: Nē, nu redz, piemēram, par tām pašām stīgu teorijām, tur jau tomēr fiziķi dalās divās grupās – vieni, kuri entuziastiski turpina attīstīt to matemātiku, otri, kuri saka, ka tā ir muļķīga nodarbošanās, jo to nevar pārbaudīt. Un ar kosmoloģiju un augstajām enerģijām savā ziņā ir līdzīgi. Bet kāpēc es saku, ka viņš ir pacēlis to paladziņu un mēs varam ieskatīties? Tāpēc, ka viņš ir salicis šos principus tādā veidā, kas ļauj mums spriest par to, kas ir ārpus tā konusa. Šos pašus principus mēs varam notestēt un pārbaudīt, vai tajā veidā, kā viņš to ir sakombinējis, nav kļūdas. Bet nu kompetenti es tev šo lietu nevaru izstāstīt, jo nekad neesmu bijis kosmoloģijas speciālists un tik dziļi šos jautājumus neesmu izpratis.

Štokenbergs: Tik tālu, cik tu izstāstīji, man tas izskatās pēc Stoparda “Arkādijas”, kur ir it kā daudz pārbaudāmu lietu, beigās jautrs, jauks stāsts, bet, vai tā ir bijis, to mēs vienkārši neuzzināsim.

Kokins: Bet tā mūsdienu fizika jau ir par to, ka, ja tu pasapņo, tad tavai sapņošanai ir konsekvences. Kā tas bija ar gravitācijas viļņiem – nu jau ir gadsimts apkārt, kopš par viņiem sāka runāt, bet novēroja tikai tagad. Tu jau vari teikt, ka, kamēr tie viļņi nebija eksperimentāli novēroti, tās bija tukšas pļāpas, bet tomēr redz, kā tas ir pabīdījis uz priekšu mūsu izpratni par Visumu. Nu jā, mēs to nomērījām 100 gadus vēlāk – nu forši.

Štokenbergs: Bet tev ir cerība, ka to Hokingu varēs pārbaudīt arī praksē?

Kokins: Es domāju, ka kaut kādus efektus vai secinājumus no tā varēs pārbaudīt, jā. Jo līdz šim visi tie spriedelējumi par multiversu bija tādi, nu, tīri matemātiski. Tagad tas saaužas ar zināmo un nomērāmo. Nu, skatīsimies. Pat ja tas būs pēc 100 gadiem – nu forši, mēs būsim bijuši ne tikai pie Rusta nenotriekšanas, bet arī pie citu visumu saprašanas sākuma. Varēsi stāstīt saviem bērniem, ka tu tajā laikā Dubaijā mēģināji izvairīties no jemeniešu Scud raķetēm.

Štokenbergs: Jā, to stāstu tu esi pamanījis.

Kokins: Tur tev jautri, ja?

Štokenbergs: Nē, nu šeit jau, manuprāt, tā ziņa vispār nekad neparādās.

Kokins: Parādās, bet nevienu tas nesatrauc, tāpēc, ka neviens… nu, nevis neviens, bet ļoti daudzi tevi nepazīst un nejūt tev līdzi vai tie, kas tevi pazīst, nezina, ka tu esi tieši tur – apdraudēts. Un, otrs, tie pretgaisa aizsardzības rīki un raķetes jau ir tik precīzas, ka cilvēki pie tā pierod un domā: lai ko tie nemiernieki darītu, valdība, kā saka, šo problēmu atrisinās.

Štokenbergs: Es skaidri zinu, ka no Jemenas raķete tiek līdz Dubaijai, un es skaidri zinu, ka tiek arī no pretējās puses, no Irānas. Atliek paļauties tikai uz neviena neievēlēto valdību, emirātu.

Kokins: Ar domu, ka krustugunis tie amerikāņu "Patrioti" nepārdzīvos, ja?

Štokenbergs: Es taču nezinu, bet bāka man vienmēr ir pilna. Jo es tad brauktu uz Omānu, tur vismaz ir ūdens, saldūdens.

Kokins: Kā ar Expo 2020 gatavošanu? Jaunā pilsēta uzcelta?

Štokenbergs: Ja tu domā, vai kāds sācis būvēt paviljonu, tad nē. Pirmie beidzot lāpstu ieraka laikam Luksemburga. Zemē.

Kokins: Bet kas ir mainījies kopš Expo Parīzē, kad uzcēla Eifeļtorni? Vai tā funkcija ir saglabājusies? Visu taču var atrast internetā. Kāpēc tas vajadzīgs?

Štokenbergs: Bet tu jau nevari ar internetu aizstāt personīgu komunikāciju. Runāt ar dzīvu cilvēku, redzēt, kā viņš smaida, kā bērni skrien ar baloniem, to tu nevari dabūt internetā. Tāpat kā 1996. gadā, ja nemaldos, man bija intervija par bibliotēku, kur es teicu, ka vienmēr vajadzēs bibliotēku, tāpēc ka grāmatu vajag turēt rokās un just, kā viņa smaržo un kā lapas pāršķir. Un izrādījās taisnība – e-grāmatas laikam tagad nelasa vairs neviens.

Kokins: E-grāmatas lasa kā velni. Bet, ja runājam par Latvijas Nacionālo bibliotēku, tad tur tās bažas laikam ir piepildījušās.

Štokenbergs: Kuras no bažām tu domā?

Kokins: Nu, proti, ka tā ir liela reprezentācijas ēka, jo tas akadēmiskais darbs, kas tur notiek, – tam būtu pieticis ar trīsreiz mazāku un piecpadsmit reižu lētāku projektu. Līdz ar to tās ēkas nozīme ir radīt jaunu siluetu Daugavas krastā, vietu, kur var veiksmīgi novadīt prezidentūru, noturēt kaut kādus simpozijus, tur ir skaistas izstāžu telpas pirmajā stāvā, politiskajām partijām tur patīk rīkot kongresus... Tā ir tā funkcija, un tā grāmatu turēšana, ko tur tajos augšējos stāvos kādi pārdesmit cilvēki, labākajās dienās pārsimt cilvēki dara, ir kā tāda piedeva tam visam, manuprāt.

Štokenbergs: Nu jā, bet tu aizgāji no grāmatām uz ēku.

Kokins: Nē, nu es jau nesaku, ka tas ir nepareizi vai ka tas ir kaut kā unikāli vai dīvaini, jo arī Vašingtonā visas labākās pieņemšanas notiek muzejos un tu tur staigā ar šampanieša glāzi gar visiem Monē un Maļevičiem, un forši, tu tur taisi politiku. Tur gan tas viss izskatās organiskāk, bet ideja jau tā pati: tev vajag kaut kādu simbolisku kultūrobjektu, kurā tu to savu netīro desu taisīšanas darbiņu vari izvest.

Štokenbergs: Toreiz, kad viņa tapa, es biju ārkārtīgi skeptisks par to māju un joprojām esmu skeptisks, jo māja kā tāda ir ārkārtīgi energoneefektīva un visas pārējās problēmas, kas tur ir saknē ieliktas. Bet kā grāmatu vieta tā tomēr palīdz tam studentam vai tam jaunietim. Ļoti labi, ne katrs var atļauties tādu bibliotēku kā mums.

Kokins: Protams, tas ir jauki, ērti, bet es vairāk par to pompu.

Štokenbergs: Ja tu pieminēji Vašingtonu... Pēdējo reizi, kad biju Vašingtonā, es biju Hiršhorna galerijā, kas skaitās labākais no jaunajiem modernās mākslas muzejiem. Vai tu zini, kas ir Hiršhorns?

Kokins: Nezinu.

Štokenbergs: (Smejas.) Tas ir viens ebrejs no Jelgavas, kas nopelnīja visu savu naudu, lielu naudu, brīdī, kad bruka birža. 1929. gadā. Es, protams, biju atkal lepns, ka viens tautietis, kuru mēs nekad mūžā neesam redzējuši, ir iemūžinājis sevi ar skaistu galeriju.

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Tev vajag atbraukt uz Abū Dabī jauno Luvru.

Kokins: Es skatos instagramos, kā visi tur fočējas. Tā ka būšu jau visu redzējis instagramā.

Štokenbergs: Nē, nu tu visu esi redzējis Parīzes Luvrā un Orsē, ja runa ir par mākslu. Bet arhitektūra izcila, super vienkārši.

Kokins: Mums jau treknajos gados arī te kaut kādi pilsoņi braukāja un gribēja Gugenheimu Rīgā taisīt ar izcilu arhitektūru. Bet tas ir tas pats stāsts, kas ar to bibliotēku. Bilbao, teiksim – ar ko tas viņu Gugenheims ir izcils? Ar saturu vai ar formu? Vai tu brauksi skatīties uz tām bildēm, vai tu brauksi tāpēc, ka tur ir forša māja uzcelta? Un tad pie viena apskatīsi arī tās bildes.

Štokenbergs: Manuprāt, tas vienkārši parāda to, ka cilvēks spēj darboties neracionāli. Izdarīt kaut ko skaistu bez īpašas vajadzības.

Kokins: Nu, mēs Rīgā arī bijām tuvu tam – un nolādētā krīze.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Jā, jā. Būtu Gugenheims Rīgā ar kādu spirālveida ātriju, kurā būtu iekārtas haizivju pakaļas.

Štokenbergs: Tu domā ABLV projektu?

Kokins: Nē, nē, man liekas, ka viņi tur Pārdaugavā skatījās, tuvāk Āgenostai.

Štokenbergs: Nē, nu vieta muzejam bija Andrejostā. Kur Kolhāss neuztaisīja.

Kokins: Tas arī bija viens projekts.

Štokenbergs: Kolhāss šobrīd darbojas arī Dubaijā, viņam pat birojs tur ir.

Kokins: Ar Sarmu un Nordi kopā, ja?

Štokenbergs: Nē, Sarma un Norde ir otrā pilsētas galā. Tur, kur būs Expo. Bet re, kur tev viens piemērs ir acu priekšā. Re, šitais jaukais kino savulaik, Spartaks.

Kokins: Kur visu laiku rādīja dokumentālās filmas.

Štokenbergs: Jā. Bet bija visās mūsu modernisma arhitektūras mācību grāmatās kā viens no Martas Staņas šedevriem. Tagad apsists ar melnu skārdu, nekas labs tur nav. Tagad jau tu viņu vairs grāmatā neliksi.

Kokins: Tur bija tādi profili trīsdimensionāli, cik atceros. Tā kā uz Sporta pils.

Štokenbergs: Jā, līdzīgi kā Sporta pilij, kura arī ir nojaukta. Palicis vēl ir Dailes teātris Martai Staņai.

Kokins: Nu, tur to liesmu varētu, protams, nosiltināt. Es ieteiktu. Pie tam nevis ar putuplastu, bet ar akmens vati, jo tā ir daudz ekoloģiskāka.

Štokenbergs: Nu, Dzemdību nams, man liekas, ir nosiltināts un nav vairs tāds, kāds bija. Es tur gāju uz Jauno Rīgas teātri, to šausmīgo.

Kokins: Es uz Dzemdību namu piecas reizes esmu gājis.

Štokenbergs: Kurš ir vēl viens briesmu darbs. Tā jaunā māja.

Kokins: Galvenais, ka vecā māja netiks sačakarēta.

Štokenbergs: To mēs vēl redzēsim.

Kokins: Viss vēl priekšā...

Štokenbergs: Nedēļu vēl šeit, tad jābrauc atpakaļ uz tuksnesi. Man ir plāns braukt vēlreiz uz Saudi, es tagad gribu pa izlūkdienestu slavas takām izstaigāt.

Kokins: Bet atceries par chop-chop.

Štokenbergs: Jā, bet es to saskaņošu ar karalisko ģimeni.

Kokins: Izlūkdienestu no Otrā pasaules kara laikiem?

Štokenbergs: Nu redzi, tāda jauka epizode. Droši vien zini, ka britu izlūkdienestā bija iefiltrējies krievu spiegu piecinieks, no kuriem viens bija Kims Filbijs.

Kokins: Jā, jā.

Štokenbergs: Kima Filbija tēvs bija labs čoms tam pašam karalim Ibn Saūdam. Un Ibn Saūds uzdāvināja Filbija tēvam verdzeni. Viņš uzreiz konvertējās musulmanismā un laimīgi nodzīvoja atlikušo mūžu Saūda Arābijā, kamēr viņa dēls darīja visādas blēņas.

Kokins: Nevis vienkārši pagremdēja to verdzeni ūdenī un padarīja par kristieti?

Štokenbergs: Nu nē, dēls viņam bija vēl no Lielbritānijas.

Kokins: Nē, es saprotu, bet kāpēc viņam vajadzēja konvertēties?

Štokenbergs: Nu, tu taču nevari dzīvot Saudi un būt karaļa draugs, un visu laiku kasīties par kaut kādām reliģiskām tēmām.

Kokins: Nuja, bet tas stāsts ir par to, kā nesajukt prātā, kad tev ir ļoti daudz naudas. Mēs nemokāmies ar tādām problēmām, zini kā. Es domāju, tu būsi profesionālis tajā jautājumā, varēsi te lekcijas lasīt.

Štokenbergs: Par ko, par Saudi?

Kokins: Nē, kā nesajukt prātā, redzot lielu naudu. Zini, kādas mums tagad lekcijas lasa universitātē? Par ājurvēdu, par...

Štokenbergs: Ā, tu tur tviterī biji kaut ko nokritizējis.

Kokins: Neticami, bet tā ir taisnība. Tā ka... Es nesen biju fizmatu salidojumā, tur par plakano zemi neviens vēl nerunāja.

Štokenbergs: Plakano zemi? Es zinu, ka ir tāda Plakanās zemes biedrība ar filiālēm visās pasaules valstīs.

Kokins: All around the globe.

Štokenbergs: All around the globe, jā.

Kokins: Bet, nē, fizmati vēl domā, ka zeme ir apaļa. Tā ka tik traki nav. Bet nu ārsti, ko māca pēc ājurvēdas metodēm... Šodien staigāju pa Jūrmalu, tur tas viroterapijas centrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās.

Kokins: Nu bet kā – ja tev nav naudas, nākas izgudrot neesošas problēmas. Vai to risinājumus. Redzēju tēkreklu vienam vīram, uzraksts šāds: zeme nav plakana, vakcīnas strādā, kemtreilu nav.

Štokenbergs: Kas tie tādi?

Kokins: Tu nezini to sazvērestības teoriju? Īsi sakot, šitās reptiloīdu valstu valdības ar lidmašīnām virs pasaules izkaisa ķīmiskas vielas, lai tautas būtu paklausīgas.

Štokenbergs: Aha.

Kokins: Un to var redzēt, kad skaidrā laikā lido lidmašīna, jo viņai aiz muguras ir milzīgas tādas...

Štokenbergs: Tā baltā aste?

Kokins: ...ķīmiskās, ķīmiskie treili. Tās ir tās vielas, kas tiek uz mums kaisītas, lai mēs būtu paklausīgi. Nu, tu neseko alternatīvajai dzīvei, tu esi pārāk...

Štokenbergs: Es skatos tur uz to pīpētavu, kas man bija Tieslietu ministrijā. Es domāju: vai viņa tur joprojām ir? Droši vien, ka nav.

Kokins: Tur taču tagad ir ofiss laulības kursu pasniedzējiem, ne?

Štokenbergs: Man liekas, ka beidzās tie kursi.

Kokins: Ā, nu tad pīpētava atkal pieejama.

Štokenbergs: Nē, nu, bet pēc analoģijas galvenais ir radīt patiesu ilūziju – tādu iluzoru stāstu, bet patiesu. Šitā māja ir “Sapņu komandā”, atceries to filmu?

Kokins: Neesmu skatījies.

Štokenbergs: Par basketbolu. Kā mēs uzvarējām Eiropas čempionātā 1935. gadā.

Kokins: Esmu dzirdējis.

Štokenbergs: Pirms braukšanas uz to čempionātu Baumanis, Latvijas izlases treneris, nāk uz Ministru kabinetu pēc naudas. Filmā smuki nofilmēts, kā viņi stāv uz šīs ēkas trepēm un sliktais birokrāts saka, ka naudu nedos. Nu bet tā ilūzija ir tāda, ka 1935. gadā tā māja vēl nebija uzcelta. (Smejas.) Bet kā tāds birokrātu simbols viņš der šajā filmā.

Kokins: Nē, es domāju, problēma bija tajā, ka nebija sporta ministrijas. Ja būtu bijusi sporta ministrija, tad šīs te problēmas tiktu atrisinātas. Bet savukārt, iespējams, viņi nebūtu paņēmuši zeltu, tāpēc katrā ļaunumā ir arī kāds labums. Jo, zini kā, ja tu neesi izsalcis, tu nevari būt labs dzejnieks. Ja tev ir daudz naudas, tu nevari būt labs basketbolists.

Štokenbergs: Es pēkšņi ieraudzīju, ka tu arī sponsorē to “Billi”. Re, kur Shortcut ir.

Kokins: Mēs viņu rādīsim.

Štokenbergs: Ā. Es jau viņu neredzēšu.

Kokins: Ja tu būtu Eiropas Savienībā, tu jau varētu sākt skatīties. Tu zini to jauno likumu, kas tagad atļauj Eiropas Savienības ietvaros tev visu šo lietu baudīt? Bet skaidrs, ka tā cita pasaule ir cita pasaule.

Štokenbergs: Es gaidīšu to filmu par Lipki. Pagājušogad viņu filmēja.

Kokins: Jā. Nu, būs arī “Blēži”. Jauna komēdija.

Štokenbergs: Nē, bet Lipke brauc ar manu laivu tajā filmā.

Kokins: Ar to "Sivēnu"?

Štokenbergs: Sivēnu, jā.

Kokins: Esi lepns?

Štokenbergs: Protams.

Kokins: To laivu tagad kādam ebreju memoriālam pārdot un uzvārīties. Ieliks viņu stikla būrī un vedīs ārzemniekus.

Štokenbergs: Man liekas, ka filmā viņš tur nemaz nebija tik labs. Viņš veda kaut kādu kontrabandu ar to laivu.

Kokins: Bet tas viņam radīja finanšu pamatu, lai viņš varētu pabarot tos upurus. Nu jā, tu nekad nevari saprast, kas ir labs, kas nav labs.

Štokenbergs: Nu labi. Man liekas, ka varētu mest mieru.

Kokins: Jā, baterija iet uz beigām. Stunda un piecas minūtes. Es tik nezinu, vai Tīronam patiksies, jo mēs neparunājām neko daudz par ebrejiem, mēs bļaģ, nahuj nepateicām, nu, nav sarunas formāts. Mēs neizdzērām pudeli šņabja, aplejot ar vīnu. Man liekas, tas būs nederīgs. Bildes varbūt kaut kādas sanāks.

Štokenbergs: Bildes var lielākas taisīt. (Abi smejas.)

Pasaka par Lafēra ordeni

Kādā neērtā karaļvalstī dzīvoja karalis Praims XXIII[1], kurš saviem pavalstniekiem vēlējās darīt labu. Grāfi un firsti bija devuši ziņu, ka viņu rosību galvenais ir netraucēt, kas labi atbilda galma vēlmei vairāk laika veltīt Platona un Plotīna darbu studijām. Lai arī karaļvalsts valdības bullā bija solīts samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt kapitāla nodokļus, izmanīgie augstmaņi, kas tradicionāli bija arī lieli zemju un piļu īpašnieki, bija pārliecinājuši Praimu XXIII, ka nekustamā īpašuma nodokļa paaugstinājums ir netaisnīgs, jo visvairāk skars tieši nabadzīgos zemniekus caurajās būdelēs pie liesajiem zemes strēķīšiem. Tāpēc karalis ar mierīgu sirdi pārlasīja "Valsts" dialogus, kas viņam kā valsts vadītājam - filozofam glaimoja, un neko pie nodokļiem nedarīja.

Atbilstoši laika garam jau gadsimta ceturksni karaļvalsts pilsētās aktīvi vairojās buržuāzija. Tā savu bagātību bija guvusi tirdzniecības darījumos, manufaktūrās un mijmainot naudu, nevis pārdalot valsts kases dārgakmeņus atbilstoši asiņu zilumam un valsts pasūtījumiem kā grāfi, kurus buržuji nicinoši dēvēja par oligarhiem. Buržuji gribēja maksāt mazākus nodokļus un pavisam negribēja katru gadu karalim aizdot, faktiski samaksājot nodokļus avansā par vēl nenopelnīto bagātību. Viņi apspriedās savās buržuju konfederācijās un kamerās[2], tad uzrunāja naudas kaltuves direktoru Īlāru[3] palīdzēt. Direktors garlaikojās, jo daudzus gadus naudiņu kalt vairs nenācās - karaļvalstu savienības dukātus bruņu karietēs pieveda no Furtes[4], bet zelta monētu izsaiņošana tādu gandarījumu, kā kaļot savu naudu, nedeva, tāpēc bija priecīgs iesaistīties.

Buržujiem un Īlāram radās plāns pārliecināt Praimu XXIII, ka nodokļu samazināšana veicinās manufaktūru rūkšanu un vēl vairāk papildinās valsts kasi. Īpašā goda vietā bija ideja turpmāk naudu karalim katru gadu neaizdot[5], pierādot, ka karalim ir lielākas iespējas naudu aizņemties aiz trejdeviņām jūrām kā buržujiem. Īsteni priecīgs bija arī direktors, jo viņa loma kontrolēt buržuāzijas noskaņojumu atkal brīnumainā kārtā bija atjaunojusies. Karalis izkāpa no garīgi uztveramā visuma[6], finanšu ministrs - piecēlās no ziloņkaula figūru galdiņa un uzklausīja plānu.

Plāns bija absolūti lielisks. Nekad un neviens karalim nebija piedāvājis risinājumu, ka samazinot nodokļus vai pat tos atceļot (kā gadījumā, ja pelnošas manufaktūras īpašnieks sev dividendes neizmaksā) var pieaugt kases ieņēmumi! Praims XXIII, būdams piesardzīgs, izklāstīja plānu tautas tribūnam, un notika vēl viens brīnums - pēc atgriešanās no apspriedes ar tautu, tribūns paziņoja, ka pirmo reizi karaļvalsts vēsturē tauta pilnībā atbalsta karaļa plānoto nodokļu reformu.

Tiesa, karaļa kambarsulainis un valsts kases turētājs mēģināja bikli bilst, ka naudiņas kasē turpmākos gadus būs mazāk, bet aizturpmāko gadu pieaugums var arī nenotikt. Tomēr viņu piesardzīgās balsis noslīka aurās no trejdeviņu jūru imperatora Trumpja, kurš vai nu neērtās karaļvalsts buržuju ideju bija aizņēmies, vai arī līdzīgu plānu savas impērijas spēcināšanai bija izdomājis pats[7]. Arī profesors Lafērs[8], kura teorētiskie spriedumi it kā pamatoja buržuju plānu, sāka urbināt caurumu frencī, kur iestiprināt sagaidāmo ordeni. Viņš bija teju nodzēries no bēdām, kuras radīja nicīgie viņa darba vērtējumi, taču taisnība beidzot bija globāli triumfējusi!

Tautas prieka avots bija mazāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš visiem solīja lielāku algu maciņos un zuteņos, bet labāk atalgotie amatnieku ģildes meistari gavilēja par netaisnīgā vienotības nodokļa[9] atcelšanu. Dziesmām un dejām nebija gala, arī muižu vagaru vēlēšanas pagāja laimībā, jo pateicīgie karaļvalsts iedzīvotāji atlīdzināja Praimam XXIII viņa dāsnumu, nobalsojot par teju visiem karaļa izvirzītajiem vietvalžiem[10].

Pēcvēlēšanu rītā karali apmeklēja kambarsulainis un valsts kases pārraugs, atzīstot ka aizdevēji no tālajām valstīm aiz trejdeviņām jūrām nav gatavi aizdot tik dāsni. Nācās karalim ar finanšu ministru plānu pārskatīt. Bet nudien, darbaspēka nodokļus var samazināt tikai grāvračiem un menestreliem, bet netaisnīgais vienotības nodoklis ir pārdēvējams, tādējādi pārveidojot to par taisnīgu nodokli, un atstājams[11]! Tauta saskuma, bet ko padarīsi - skolmeistaru nodilušie svārki un žēlsirdīgo māsu izģidušie stāvi bija skaudrs apliecinājums, ka valsts kasei naudiņa tomēr ir vajadzīga. Tiesa, buržuju mājokļos svētki nerimās, jo viņu sākotnējais plāns attiecībā uz manufaktūrām bija izdevies. Arī mācība rokā - solīt visu visiem un tūlīt ir laba plāna pazīme!

Karalis Praims XXIII savā neērtajā karaļvalstī dzīvoja laimīgs. Viņš zināja - šogad viss būs labi, nākamgad ciešami, bet aiznākamgad - būs jauns karalis! Jo neērtajā karaļvalstī troni nevarēja saglabāt uz ilgu. Savukārt ērtākās karaļvalstīs – Lielkrievijā, Baltkrievijā, Jaunkrievijā u.c. krievijās – no Furtes neviens zelta dukātus neveda. Kam viņas šīs rūpes? Karalis nealka ērtas karaļvalsts. Viņš atlaidās tronī un centās iekāpt atpakaļ garīgi uztveramajā visumā.

Savukārt profesors Lafērs saņēma ziņu, ka ordenis ir izgatavots, bet viņam tiks nosūtīts pēc trim gadiem, kad ekonomisti būs konstatējuši Lafēra paredzēto pieaugumu neērtās karaļvalsts un Trumpja impērijas valsts kašu apcirkņos. Tas deva apņēmību Lafēram nodoties aktīvam dzīvesveidam - ķegļu spēlei un pretoties Dionīsa kārdinājumam. Viņa slavai drīz nebūs robežu! Šo mirkli Lafērs nudien negribēja sagaidīt ar uzburbušu un sarkanu seju.

Gatis Kokinss, profesora Lafēra brāļadēls

 

[1] Fakts, ka Latvijā ir bijuši 23 premjerministri, nekādā ziņā nenorāda, ka Praims XXIII ir Latvijas premjerministrs, jo Latvijā ir parlamentāra republika nevis monarhija.

[2] Līdzība ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru ir vienīgi vārdos “konfederācija” un “kamera”.

[3] Šī nav atsauce uz Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, jo viņš nekad nav bijis naudas kaltuves direktors.

[4] Furte nav Frankfurte, kur atrodas Eiropas Centrālās bankas sēdeklis, jo Latvijas eiro monētas ir kaltas Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuvē.

[5] Nejauša sakritība ar Latvijas nodokļu reformas savpatnību, kas paredz uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanu atlikt līdz brīdim, kad peļņa tiek sadalīta.

[6] Pēc Plotīna domām Visumu var sadalīt jutekliski uztveramajā visumā un garīgi uztveramajā visumā.

[7] Saistība ar ASV prezidenta Trampa nodokļu reformu plānu, kurš paredz uzņēmuma ienākuma nodokļu pazeminājumu no 35% uz 15%, ir spekulatīva.

[8] Nejaukt ar ekonomistu Artūru Lafēru, kurš 1974. gadā, sarunājoties ar Donaldu Ramsfeldu un Diku Čeiniju, uz salvetes uzzīmēja līkni, kas norādīja, ka valdības ieņēmumi var samazināties, nodokļu slogam pārsniedzot kādu hipotētisku lielumu. Lafēra līkne balstās uz pieņēmumu, ka 100% nodokļu sloga gadījumā valdībai ieņēmumu nebūs.

[9] Vāja līdzība ar solidaritātes nodokli, ko 2015. gadā izstrādāja Latvijas Finanšu ministrija partijas “Vienotība” ministra Jāņa Reira virsvadībā.

[10] Te nevar vilkt paralēles ar Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā, jo premjera pārstāvētā partiju apvienība ieguva vien 429 deputātu vietas, kas ir tikai par 10% vairāk kā 2013. gada vēlēšanās.

[11] Sakritība, ka sākotnēji nodokļu reforma paredzēja solidaritātes nodokli atcelt, bet valdošā koalīcija, lai nodrošinātu veselības aprūpes finansēšanai nepieciešamos līdzekļus, vienojās to transformēt (solidaritātes nodoklis 1% apmērā tiks novirzīts veselības aprūpes finansēšanai, 6% apmērā – 2. pensiju līmenim, 4% apmērā – 3.  pensiju līmenim, 10,5% apmērā – ieskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales kontā, atlikusī nodokļa ieņēmumu daļa tiks novirzīta novirzīti sociālajā budžetā mazo pensiju saņēmējiem)

 

Šī paskvila rediģētā formā ir publicēta arī žurnālā "Rīgas Laiks".

"Monea" lietotāju autentifikāciju nodrošinās ar mēles identifikāciju

Turpinot rūpēties par visaugstākajiem standartiem finanšu darījumu drošībā, ‘Monea’ komanda jau drīzumā ieviesīs biometrisko analīzi, kas papildinās esošos PIN koda un tiešsaistes riska analīzes drošības elementus. Atšķirībā no lielākās daļu konkurentu, kas izmanto pirkstu nospiedumu, sejas, acs retinas vai balss tembra autentifikācijas, ‘Monea’ aplikācija lietos mēles biometriju.

Tā kā ‘Monea’ inženieri vēl risina jautājumu, vai ir iespējams izmantot telefonos jau iebūvēto pirkstu nospiedumu lasītāju mēles nospieduma skenēšanai, sākotnēji jaunais pakalpojums tiks piedāvāts ar telefonā iebūvētās foto kameras palīdzību.

Lietotājam, lai autentificētos ‘Monea’ ātro pārskaitījumu aplikācijā, būs jānostājas pozā, kas ir labi pazīstama no selfiju (pašiņu) uzņemšanas pieredzes, un jāparāda mēle. Lai nodrošinātu nepieciešamo drošības pakāpi, šis pakalpojums sākotnēji būs pieejams tikai tiem lietotājiem, kuru priekšējās telefonu kameras ir ar vismaz piecu megapikseļu izšķirtspēju.

Viens no svarīgākajiem iemesliem, kas ‘Monea’ komandai lika izvēlēties tieši mēles biometriju, ir mēles acīmredzamais pārākums drošības jomā. Atšķirībā no sejas un acīm, kas ir redzamas (un nofotografējamas) ikvienam, mēle lietotājiem ikdienā ir noslēpta mutē un pasargāta no ārējas biometrisko parametru kopēšanas.

Cilvēku mēles ir ļoti dažādas - tām ievērojami atšķirās forma, saknes diametrs un garums. Turklāt mēlei ir divas virsmas. Augšējā daļa ir pārklāta ar īpašu gļotādu, kurā ir viegli fotogrāfiski identificējamas četru veidu kārpiņas, bet mēles apakšējo virsmu veido seggļotāda, kas ir teju spoguļgluda, bez pārragojuma pazīmēm. Tas nodrošina tik unikālu īpašību kombināciju, ka ‘Monea’ aplikācija var kļūdīties tikai vienā no 12 miljardiem gadījumu.

Tā kā pasaulē ir zināma pieredze, kad slavenības nekautrējās fotografēt savas mēles (piemēram, Alberts Einšteins, Miks Džegers vai Mailija Sairusa), ‘Monea’ inženieri ir izstrādājuši tehnoloģiju, kas mēles biometriju noteiks kustībā. Izrādās, arī mēles izbāšanas kustība ir neatdarināma, jo par to ir atbildīgi 8 šķērssvītrotie muskuļi. Īpaši drošai divpakāpju verifikācijai ‘Monea’ nākotnē ņems vērā arī priekšzobu izvietojumu.

Arī mēles nospieduma iegūšana, lai to viltotu, ir daudz sarežģiītāks process, nekā ar pirkstu nospiedumiem, kurus cilvēki atstāj visur, kur pieskarās. ‘Monea’ inženieri ir atklājuši, ka teju vienīgais veids, kā cilvēks rada mēles nospiedumus, ir skūpsts. Šādi nospiedumi izgaist jau četru sekunžu laikā, tāpēc arī mēles nospieduma autentifikācijai tiek pareģota izcila lietojamība finanšu aplikācijās.

Lai pieteiktos mēles biometrijas funkcionalitātes testēšanai, no 2016. gada 1. aprīļa, veicot savstarpējos maksājumus ‘Monea’, ir jālieto mirkļbirka #tongue.

‘Monea’ radītājs ‘Monetizator’ ir pirmā Latvijā reģistrētā maksājumu iestāde.

Lai lietotu aplikāciju ‘Monea’, to ir nepieciešams lejupielādēt savā mobilajā viedtālrunī, izmantojot App Store vai Google Play sniegtās iespējas. Pēc veiksmīgas lejupielādes ir jāreģistrē savs konta numurs (IBAN) un maksājumu karte (Visa, Visa Electron, Mastercard, Maestro). Būtiski, ka lietotāja kartei ir jābūt aktivizētai maksājumu veikšanai internetā.

Pēc veiksmīgas reģistrācijas lietotājam būs iespēja veikt gan maksājuma pieprasījumu, gan naudas pārskaitījumu jebkuram savas telefongrāmatas kontaktam, naudu pārsūtot starp bankas kontiem vien dažu minūšu laikā. Šī iespēja pastāv arī gadījumā, ja saņēmējs vēl nav ‘Monea’ lietotājs.

Gatis Kokins, Ģirts Kalniņš, Māris Antons

Tweets Apr 2012

Ieraksti Twitter.com 2012. gada aprīlī...

Tweets Mar 2012

Ieraksti Twitter.com 2012. gada martā...

Tweets Dec 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada decembrī...

Par Antonoviem un "četriem Latvijas aktīvistiem"

Svētdienas vakara analītiskie TV raidījumi skatītājiem nelika vilties: bija daudz gana sensacionālas informācijas, kas varēja paslīdēt sabiedrības acīm nepamanītas, ja ne modrā izmeklējošo žurnālistu acs. Tāds bija arī Nekā Personīga sižets "Kokins it kā Latvijas vārdā Londonā slepus ticies ar Antonovu"

Jau 08-Dec-2011 mani uzrunāja Ansis Pūpols, aicinot izklāstīt Londonas brauciena mērķus. 9-Dec-2011 un 10-Dec-2011 Ansis zvanīja atkal, bet es no komentāriem atturējos, lai neapdraudētu šodienas notikumus. Tādējādi sižets par "četriem Latvijas aktīvistiem" raidījumā Nekā Personīga izvērsās kā stāsts par viltvāržiem, kas dīvainā sastāvā ved aizdomīgas sarunas ar šaubīgiem Krājbankas akcionāriem. Lielāka mērķa labad es esmu gatavs aizmirst un piedot šo pazemojumu.

Īstenība, kā tas bieži gadās ar mūsu revolveržurnālistiem, ir nedaudz atšķirīga.

Viss sākās ar mana drauga un jurista Ginta Gžibovska stāstu par Vladimira Antonova apciemojumu Londonā, kur puses apsprieda Vladimira Antonova aizstāvības plānus saistībā ar iespējamo kriminālvajāšanu Latvijā. No stāstītā es nopratu, ka Antonovu mērķis pašlaik ir palīdzēt Latvijas valdībai un FKTK, lai pierādītu, ka "pazudušie" 109 mLs nav zādzība, ka Krājbankas nauda ir "atrodama" un atgriežama Latvijas valstij un noguldītājiem. Iemesls šādai "labvēlībai" varētu būt gan vēlme kaut daļēji glābt savu reputāciju, gan cerība uz mazāk bargu tiesas spriedumu.

Par šo iespēju 26-Nov-2011 es ziņoju valdības ministriem, premjerministram, prokuratūrai un banku uzraugam. Mēs vienojāmies, ka viens no iespējamajiem risinājumiem būtu akcionāru pārstāvja vizīte Latvijā, lai tiktos ar banku uzraugiem un izmeklētājiem.

2-Dec-2011 kopā ar advokātu Ventu Vidžu, juristu Gintu Gžibovski un uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu es devos uz Londonu, lai Sitijas Heronas torņa 20. stāvā tiktos ar Vladimiru un Aleksandru Antonoviem. Bislana galvenā loma sarunās bija vēsturiskais kontakts ar Aleksandru Antonovu, Vladimira tēvu, kura konstruktīvajai attieksmei bija izšķiroša nozīme turpmākajos notikumos. 7 stundu garajā sarunā Antonovi izklāstīja savu versiju par notikumiem, kuri bija pamatā FKTK lēmumam apstādināt Krājbankas darbību. Tā, protams, nebija neapzināta akcionāru kļūda. Taču, iespējams, tā nebija arī zādzība.

Ar Antonoviem mēs tikāmies arī nākošajā dienā, kad vienojāmies, ka Aleksandrs Antonovs ieradīsies Rīgā, lai tiktos ar banku uzraugu un izmeklētājiem. Atgriezies Rīgā es atkal noinformēju banku uzraugu un prokuratūru, panākot, ka puses sazinājās un nozīmēja tikšanos Rīgā.

Vakar es satiku Aleksandru Antonovu lidostā, bet šodien 10:00 viņam bija pirmā saruna FKTK un 13:00 - Ekonomikas policijā. Rīt sarunas turpināsies.

Ja Antonovu teiktais, ka Krājbankas "pazudušo" naudu ir iespējams atrast un vēl labāk - daļu pat atgūt, apstiprināsies, es būšu ļoti gandarīts. Šī starpniecības misija būs izdevusies. Esmu pārliecināts, ka bankas sabrukuma gadījumos informācijas asimetrija starp īpašniekiem un uzraugu ir ļoti toksiska. Pusēm savā starpā nesarunāties - tā ir dārga greznība, kas var rezultēties zaudējumos noguldītājiem. Pat ja ir noticis noziegums, iespējams, ka daļu nodarījuma ir iespējams vērst par labu. Šie apsvērumi mani motivē tikties ar darboņiem, ko daudzas Latvijas amatpersonas izvēlas neredzēt (jo vienmēr pastāv iespēja, ka revolveržurnālisti to interpretēs negatīvi).

Fakts, ka Aleksandrs Antonovs ir ieradies Latvijā, lai sniegtu paskaidrojumus un liecības tiesībsargiem, dod lielākas cerības noguldītājiem un vairāk informācijas regulātoram un tiesībsargiem Krājbankas kraha seku apzināšanai.

Tweets Nov 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada novembrī...

Apsveicam Latviju dzimšanas dienā!

Šodien iebraucot Lattelecom Dzirnavu ielas 105 automašīnu stāvvietā, manu uzmanību piesaistīja liels plakāts, kas aizsedza visu ugunsmūri: "Apsveic Latviju!".

Vēlāk sapratu ka,

"lai mudinātu iedzīvotājus atcerēties un vienam otru pozitīvi uzmundrināt valsts svētkos, Lattelecom ir radījis interaktīvu apsveikumu platformu www.apsveiclatviju.lv, no kuras ikviens bez maksas var nosūtīt personisku apsveikumu saviem draugiem",

ko steidzu izmēģināt. Tukšo uzrunas logu izdevās aizpildīt pašam:

Mazai valstij tik grūti būt
Starp lielvarām
Samaltai, nospiestai, pakļautai?
Nē, Latvijas liktenis ir stiprai būt,
Skaistai, gudrai un savpatai!

Vietne izveidoja no mana pantiņa tiešsaistes kartiņu: http://www.apsveiclatviju.lv/?bJJMJ

Tāpat vietne piedāvāja par manu kartiņu paziņot sociālajos tīklos. Es izvēlējos Twitter, tāpēc automātiski tika noģenerēts sekojošs tvīts:

Hip-hip-urrā, Latvijas dzimšanas dienā! http://www.apsveiclatviju.lv/?bJJMJ

kuru izlasīja 2786 mani sekotāji.

No vienas puses: tad nu tik tālu digitālajā progresā esam nonākuši, ka savu mīlestību pret valsti paužam ... ar interneta robotu palīdzību ... neieliekot dvēseli ... piesārņojot 2786 cilvēku (manā gadījumā) informācijas telpu ...

No otras puses: neviens jau neliedz ierakstīt individuālu vēstījumu (kā es to atļāvos) un tehnoloģiski jaudīgi atgādināt, ka mēs savu valsti un savu valodu nevienam atdot negrasāmies.

Jauni plakāti: "nežēlastībā kritušais" Štokijs un "dedzinātājs" Krūmiņš

Turpinot radošos vingrinājumus par Štokija "komunikāciju ar sabiedrību", @Ekbauma nāca klajā ar nobrauktu dzīvnieciņu, kura kompozīcija bija tuva sižetam ar pārkrāsoto lapsu. Bija skaidrs, ka veidojas diptihs! Man pazīstamā lieliskā bioloģe @fanijasitca palīdzēja ar precīzu sugas noteikšanu, Balti Lauris lieliski samaketēja, un kārtējais intelektuālais huligānisms bija tapis:

Pēc tam ienācās vienas aculiecinieces foto, kura iemūžināja, kā "rakstnieks" Lato Lapsa iekāpj sava brāļa melnajā bembī, kas ir noparkots neatļautā vietā uz trotuāra Kalpaka bulvārī. Mēs nevarējām noturēties, nepavīpsnājot par Lato Lapsas vaimanām par specdienestu vajāšanām, kuras "sarīkojis" Štokijs:

Beigās atcerējāmies SCP Liepājas nodaļas vadītāju Edgaru Krūmiņu, kuru izmanīgais Stīns Lorenss (a.k.a. Luijs Fonteins) apvainoja šantāžā pēc pašvaldību vēlēšanām. Atcerējāmies bēdīgi slaveno Fontaine Palace dedzināšanu. Atcerējāmies Rockmaster Scott & The Dynamic Three oldskūla repa himnu "The Roof Is On Fire". Un tapa šis necenzējamais un necenzētais plakāts (personām līdz 18 gadu vecumam un ar angļu valodas zināšanām neskatīties!):

  "The Fontaine Is On Fire"

Visus trīs jaunos plakātus 11.11.11. mēs svinīgi iesniedzām saviem cīņubiedriem Aigaram un Edgaram, jo bez veselīgas ironijas politiskie procesi ir nebaudāmi!

Tovakar Tomasa Kleina un Edgara Silacērpa iedvesmoti mēs pārsvarā dziedājām Līvu un Credo dziesmas, nevis repu, un, kā pieklājas Lāčplēša dienas vakaram, dziedāšanu noslēdzām ar "Dievs, svētī Latviju!".

Tweets Oct 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada oktobrī...

Sarunai ar vēlētāju ir jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai

Viss sākās ar dažiem zīmīgiem darbiem, kurus paveica Aigars Štokenbergs, no Sabiedrības Citai Politikai opozicionāra kļūstot par Vienotības pozīcijas ministru (vēlāk pat diviem).

Pirmais Štokija lielais solis tieslietu ministra (TM) amatā bija ierosinājums, lai tiesu izpildītāji glabātu naudas līdzekļus Valsts Kasē (palielinot tās likviditāti par vismaz 40mLs [precizēts: pašlaik 86 mLs] un samazinot maksātnespējīgo uzņēmumu likvidācijas laiku, jo bija zudusi tiesu izpildītāju ieinteresētība no termiņdepozītiem komercbankās).

Tad ar Štokija rīkojumu no pienākumu pildīšanas tika atstādināts Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte par aizdomām saistībā ar plašām nelikumībām cietumu vadībā (kas nekavējoties lika Visvaldim salimt tieši uz likumā atļautajiem 4 mēnešiem).

Pēcāk arī TM pārraudzībā esošais Uzņēmumu reģistrs pieņēma vairākus tiesiskus lēmumus, kas:

a) ļāva Latvijas Kuģniecības akcionāriem beidzot pārņemt kontroli sev piederošā uzņēmumā;

b) leģitimizēja Londonas tiesas lēmumus Latvijā, apķīlājot 25 uzņēmumu kapitāldaļas un nodrošinot Latvijas Kuģniecības prasījumus 135 m$ apjomā.

Pēc TM ierosinājuma tika pieņemts "ofšoru atvēršanas" likums, kas ievērojami samazināja 'politbiznesmeņu' manevra iespējas.

Iekšlietu ministrija (IeM) uzsāka sadarbību ar Finanšu ministrijas Muitas kriminālpārvaldi, lai apkarotu kontrabandas 'astoņķāji', kura taustekļi ir atrodami vairākās valsts pārvaldes struktūrās.

IeM pakļautībā esošā Robežsardze pastiprināti sāka kontrolēt 'degvielas vedējus' uz Austrumu robežas.

Štokijs apturēja policijas automašīnu iepirkumu, par kuru iepriekš bija izteiktas aizdomas, ka tas rakstīts šauram pretendentu lokam un ierobežo konkurenci.

Štokijs uzdeva paātrināt darbu pie elektroniskas robežas šķērsošanas sistēmas ieviešanas, kas samazinātu autopārvadātāju dīkstāvi uz robežas (tiesa, tā izsaucot nepatiku Robežsardzē, kurai līdzšinājā kārtība, iespējams, nodrošināja regulārus labvēlības maksājumus).

Īsāk sakot, Štokijs paplosījās. Varbūt ne pietiekami publiski, bet mērķtiecīgi un gana sāpīgi tiem, kas bija raduši nozagt valsti paklusām. Tas deva zināmu gandarījumu arī man kā TM padomniekam, lai gan daudzus plānus (PPP cietumi, TM valsts aģentūru un uzņēmumu pārvaldes reforma) pabeigt šīs valdības pilnvaru periodā pabeigt neizdevās.

Tiesa, visa veida un nokrāsu žuļiku atbildes soļus ilgi gaidīt nenācās. Īsā laikā sabiedrība vismaz 46 publikācijās uzzināja, ka Štokijs it kā slēpj Ferrari, izvairās no nodokļu nomaksas, saistīts ar kriminālām autoritātēm, terorizē Kandavas mierīgos iedzīvotājus, nemāk aizpildīt amatpersonas deklarāciju un ir romantiskās attiecībās ar Agnesi Zeltiņu.

Apkopojot negatīvās publikācijas par Štokiju, nedēļu pirms vēlēšanām tika izdots 8 lappušu izdevums 140,000 eksemplāru (!!!) lielā tirāžā, kas tika nosūtīts visiem (!) vēlētājiem Zemgalē, kur 11.Saeimas vēlēšanās Vienotības sarakstā Štokijs startēja ar 1.numuru. Šo izdevumu ar nosaukumu „Štokenberg, pietiek!” par saviem līdzekļiem izplatījusi "ar politiku nesaistīta privātpersona, kura saņēmusi atļauju bez maksas izmantot un izplatīt drukātā formā publikācijas par Aigaru Štokenbergu". Lai pastiprinātu pretkampaņas iespaidu uz vēlētāja apziņu, Rīgā, Jelgavā un dažās citās Zemgales pilsētās pirms vēlēšanām tika izlīmēta vides reklāma, kurā it kā Štokijs pats augstprātīgā un ņirdzīgā tonī komentē sev adresētos pārmetumus (piemēram: "Nu OK, sashēmoju nodokļus. Ko man tagad - par iekšlietu ministru nebūt? Da sauciet policiju! Ja kas, es esmu viņiem visiem priekšnieks, ha-ha. Viss ir štokos:) Jūsu Štokijs"). Antireklāma tāpat tika publicēta laikrakstos, t.sk. "Latvijas Avīzē".  Mēdiju eksperti privātā sarunā Štokija pretkampaņas kopējās izmaksas ir vērtējuši 300,000Ls apmērā, proti - kā ievērojamas.

Štokijs man neļaus samelot, ka pirms pašām vēlēšanām es viņu aicināju mēdijos atbildēt uz pārmetumiem. Štokijs atteicās, jo nevēlējās uzsākt diskusiju ar zemiskajiem "ziņu" autoriem... 

11.Saeimas vēlēšanās 23% no Vienotības vēlētājiem Zemgalē Štokiju izsvītroja, bet 19% - pievilka plusu. Štokijs bija pārvērtējis elektoru spēju kritiski analizēt pirmsvēlēšanu pretkampaņas informāciju un Saeimā netika ievēlēts.

Pēc vēlēšanām ir iestājies tāds klusums Štokenberga personas sakarā, ka man tas šķiet teju nepieklājīgi.

Es aicinu Štokiju turpināt sarunu ar savu vēlētāju, ko tik pārliecinoši ir uzsākusi "ar politiku nesaistīta privātpersona"!

Sadarbībā ar Kristīni Ekbaumu un mākslinieku no reklāmas aģentūras "Balti" ar Photoshop palīdzību es izveidoju pāris antireklāmas maketus, kuri varētu aizņemt vides reklāmas telpu, ja Štokijs turpinās klusēt:

Tāpat es iezīmēju sarunas toni, kuru Štokijam savā komunikācijā nevajadzētu lietot:

Jo sarunai ar vēlētāju ir jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai.

Tweets Sep 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada septembrī...

Tweets Aug 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada jūlijā...

Tweets Jul 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada jūlijā...

Tweets Jun 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada jūnijā...

Alter Gatis Kokins

Cienītās dāmas un godātie kungi!

______________________________________________

______________________________________________

Šī nav mana jaunā darba vieta, bet mana vārda un uzvārda brāļa vizītkarte!

Tweets Apr 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada aprīlī...

Tweets Mar 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada martā...

Tweets Feb 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada janvārī...

Tweets Jan 2011

Ieraksti Twitter.com 2011. gada janvārī...

Tweets Dec 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada decembrī...

Tweets Nov 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada decembrī...

Tweets Oct 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada oktobrī...

Tweets Sep 2010

 

Ieraksti Twitter.com 2010. gada septembrī...

Tweets Aug 2010

 

Ieraksti Twitter.com 2010. gada augustā...

 

Pilsoņi

Mums vienmēr ir paticis manifestēt savu nostāju. Padomju laikā manā skolā bija trendīgi uzvilkt veikalā nopērkamus sarkanbaltsarkanus (Austrijas karoga krāsās un proporcijās) bikšturus. Atmodas laikā tam kalpoja auseklīši un "LR" uzlīmes uz automobīļiem (kaut vēlāk noskaidrojās, ka 1974.gadā šāds ISO kods tika piešķirts Libērijai). Nesen sekoja sarkanbaltsarkano lentīšu renesanse kā spontāna atbilde nelojālo Latvijas krievu Jura (Georga) lentīšu sērgai. No vēsturiskajiem notikumiem arī ir redzams, CIK SVARĪGI ir manifestēt savu nostāju: tas ietekmē notiekošo.

Pašlaik valstij visvairāk ir vajadzīgi pilsoņi. Vnk krietni un lojāli pilsoņi. Bez krietniem pilsoņiem neviena valdība neiespēs nenieka. Tiesa, pašdeklarēt sevi par ideālu pilsoni mums neļaus ģimenē ieaudzinātais tikums un bibliskā apziņa par iedzimto un pašu spēkiem nepārvaramo grēku.

Tomēr ar kaut ko ir jāsāk. Iespējams, ar pilsonisku attieksmi pret savu valsti mēs varam izdarīt vairāk laba, nekā (reizēm pamatoti) gānoties sociālajos tīklos vai apspriežoties draugu lokā. Jāsāk ar mazmiņu! Iespējams, ir kādi 3 vienkārši principi, par kuriem ir viegli vienoties, un kurus ir ļoti noderīgi ievērot, mazinot tiesisko nihilismu un veicinot sabiedrības iesaisti politikā?! Piemēram, šie pilsoņi uzlīmētu šādu zīmi:

savai automašīnai vai somai, tādejādi deklarējot apkārtējiem, ka ir lojāli Latvijas pilsoņi, kas:

• piedalīsies vēlēšanās,
• maksā nodokļus,
• nedod kukuļus.

Jā, tik vien! Vismaz šo! Cilvēku, kas ievēro šos principus, Latvijā ir ļoti daudz! Šāda viņu pārliecības manifestācija varētu likt aizdomāties arī tiem atsevišķajiem "aplokšņu algas" ņēmējiem, "piecīšu" devējiem un mājāssēdētājiem vēlešanu dienā, ka viņus sabiedrība neatbalsta. Vai atbalsta arvien mazāk...

Tai sabiedriskajai kustībai, kas, iespējams,  pārņems šo ideju, protams, ir jālemj par profesionālu zīmes dizainu un tām 3 deklarējamām vērtībām, kas Latvijai patiesi ir svarīgas un krietniem Latvijas pilsoņiem - reāli izpildāmas. Tas ir viegli izdarāms - web lapai ar "3 pilsoņa principiem" un uzlīmju/atstarotāju izgatavošanai daudz naudas nevajag!

Jau nedēļu mani nepamet sajūta, ka ir atrodama forma, kā lojāli Latvijas pilsoņi labprāt manifestētu savu cieņpilno attieksmi pret valsti. Varbūt ši ir tā forma? Šodien nolēmu ar Jums padalīties šajā idejā:)

P.S. Tās arī ir ar Pēteri Viņķeli apspriestās tēzes, ko steigšus nopublicēja (skat 4. un 5. punktus) līdz galam runāto nesapratušais whistle-blower picērijā Murales

Tweets Jul 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada jūlijā...

Pēdējā Partija

Kad virkne SCP kreiso biedru sāka attālināties no partijas, dēļ iekļaušanās centriskākajā Vienotībā, mani nepameta sajūta, ka šie talantīgie cilvēki politikai nav zuduši.

Nu 8. jūlijā ir nodibināta Pēdējā Partija, par tās priekšsēdi ir ievēlēts mans draugs Gints Knoks. @pedejapartija ir sapulcējusi virkni topošu un daudzsološu politiķu.

Lai arī dibināšana notika nepiespiestā atmosfērā Nabaklab, es nesteigtos šiem ļaudīm līmēt pārsteidzīgus leiblus.

.

Katrā ziņā, bažas, ka Pēdējā Partija atņems Vienotībai elektorātu, šķiet, ir nepamatotas. Jaunieši, ko es sastapu Nabaklab, bija varas partiju neuzklausīti. Arī valoda un stils, kādā runā Vienotība, viņus neuzrunā. Man radās laba sajūta, ka @pedejapartija ar savu uznākšanu ir radījusi jaunu elektorātu, kas citādi pie vēlēšanu urnām nebūtu nācis. Tagad tik @pedejapartija jāpārvelk pāri 5% rudens Saeimas vēlēšanās un mums būs labs koalīcijas partneris!

Tweets Jun 2010

1. Ieraksti Twitter.com 2010. gada jūnijā...
   

Par Latvijas valsts virsmērķi

[rediģēta versija publicēta www.kapitals.lv 29/06/2010 un žurnālā "Kapitāls" 01/07/2010] 

Tiekoties ar uzņēmējiem (sevišķi ar Latvijas Darba devēju konfederācijas vadību) vai skatoties politiskus televīzijas šovus, jūtama sabiedrības vēlme pēc konceptuāliem un stratēģiskiem dokumentiem. Sabiedrība nevēlas dzīvot opurtūnistisku dzīvi, tverot pēc jaunajām iespējām, kuras atklājas dziļāk integrējoties Rietumu tirgus ekonomikās vai baudot pasaules kultūras mantojomu. Sabiedrība, šķiet, pieprasa kādu virsuzdevumu, kādu dziļāku jēgu savai darbībai.

Latvieši neizdara nekādu secinājumu no tā, ka, piemēram, vācieši, satikti uz ielas vai Bundestāgā, arī tā vienā teikumā nevar noformulēt visiem kopīgu un vienu modernās Vācijas pastāvēšanas jēgu. Mums – vajag.

Gadu iepriekš veltīju laiku tam, lai apzinātu visas esošās koncepcijas, stratēģiskos plānus, vadlīnijas, attīstības stratēģijas un citus programmatiskos dokumentus, kas tapuši Latvijā un ir spēkā. Saskaitīju tuvu 888 – ķīniešu laimes skaitlim. Šodien tādu dokumentu Latvijā, visdrīzāk, ir vēl vairāk. Tātad – nelasām paši savas programmas vai tām neticam?

Visticamāk, risinājums ir nevis koncepciju skaitā, bet sabiedrības iesaistē galveno stratēģisko mērķu formulēšanā. Retrospektīvi skatoties, protams, šādi virsmērķi pagātnē ir identificējami. Nākotnē izvirzāmiem virsmērķiem ir jābūt netriviāliem (piemēram, ir bezjēdzīgi paziņot, ka Latvijas virsmērķis ir augsts kopprodukts) un akceptējamiem plašos sabiedrības slāņos.

Aizvadītajos gados ir kļuvis skaidrs, ka bagātība nevar kļūt par virsmērķi, jo tirgus ekonomikā tā īsti bagāti vienmēr būs nedaudzi. Bagātība turklāt ir tāds viltus Mamons, ko pielūgt neklājas arī kristīgās kultūras kontekstā.

Neoliberālā politika 90. gados Latviju gan izvilka no komunisma grāvja, bet strauji ievēla otrā grāvī – ļoti nevienlīdzīgas un antagonistiskas sabiedrības virzienā.

Tai pašā laikā veiksmīgās Centrāleiropas valstis piekopa citu politiku. Neatkarīgā monetārā  politika ārvalstu investorus mudināja pievērsties ne vien spekulatīvām investīcijām, bet galvenokārt naudas plūsmu ģenerējošiem ražošanas projektiem. Vietējie ražojumi bija lētāki, tāpēc arī iekšējais patēriņš veicināja pašmāju rūpniecības attīstību. Relatīvi lielie nodokļu ieņēmumi tika novirzīti infrastruktūras attīstībai, darbaspēka izglītošanai un ražotāju atbalstam. Tādējādi  Slovēnijā Džini indekss 2008. gadā bija tuvu Ziemeļvalstu līmenim – 24, Čehijā un Slovākijā – 26, Ungārijā – 28!

Nevienlīdzība Latvijā ir radījusi ne vien morālas problēmas (sk. Jāņa Ošleja rakstu šā gada jūnija žurnālā „Rīgas Laiks”), bet arī ekonomisku neizdevīgumu. Neizglītots darbinieks nav izmantojams modernajā zināšanu ietilpīgajā ekonomikā, tādēļ Latvija ir nolemta zemas pievienotās vērtības ražotnēm, kas neļauj arī kopproduktā pietuvoties Eiropas pārticīgajām valstīm. Relatīvais importēto preču lētums radīja lielāko tekošā konta deficītu pasaulē (23% 2007. gadā). Savukārt pašražotās preces bija nekonkurētspējīgi dārgas.

Tāpēc, iespējams, pienācis laiks Latvijai izvirzīt jaunu virsmērķi – uzcelt labklājības valsti.

Ir skaidra un reizēm pamatota neoliberāļu kritika, ko šajos gados esam dzirdējuši par zviedru, vācu un franču labklājības valstīm, taču mēs nevaram būvēt ASV stila individuāļu paradīzi ES kopējā tirgū – mūsu tautieši tādu valsti vienkārši pametīs. Tāpat ir skaidrs, ka Latvija jau tagad ir kļuvusi par neoliberāļu sapni – pat „Air Baltic” īpašnieks un šefs Bertolds Fliks atzīst, ka „Latvijā bagātam ir dzīvot lēti, bet trūcīgam – dārgi”. Latvija no otra – krasas nevienlīdzības grāvja ir jāizved uz ceļa vidu.

Labklājības valsts principi Latvijai ir vitāli nepieciešami, lai izglītotu kvalificētu darbaspēku pievienotās vērtības ražotnēm; veicinātu valsts iekšējo patēriņu, stabilizējot ekonomiku – tā vairs nebūtu tik ļoti atkarīga no ražotāju eksportspējas un eksporta tirgu stāvokļa; attīstītu universitāšu vidi un radošu intelektuāļu slāni; noturētu tautiešus valstī; paglābtu savus vecākus (un beigās – arī sevi) no nabadzības vecumdienās.

Neoliberālisms arī globāli sevi izsmeļ. ASV republikāņu zaudējums nesenajās vēlēšanās, Lielbritānijas konservatīvo nespēja iegūt parlamentāro vairākumu pierāda, ka reiganomika un tečerisms nav vienīgās patiesības tirgus ekonomikās.

Labklājības valsts virsmērķim Latvijā  būs arī pretinieki: lieluzņēmēji un tie zombētie Latvijas iedzīvotāji, kuri arvien baidās, ka novirze no ultralabējas politikas nozīmē atgriešanos Krievijas ietekmes zonā. Negaidīti, bet arī Latvijas etniskie krievi var kļūt par labklājības valsts advokātiem: labklājības valsts var būt arī viņu interesēs. Šāds mērķis var konsolidēt mūsu etniski sašķelto sabiedrību.

Labklājības valsts varētu būt leģitīms Latvijas virsmērķis nākamajai desmitgadei, un par to aicinu diskutēt!

Sociālekonomiskās alegorijas :: Kuldīga

Caurskatīju savas bildes no Lieldienu pastaigas Kuldīgā - dažām piestāvētu ironiski paraksti:

• "Klerikāļiem no LPP ir [tik ļoti] nepieciešama gaisma"
• "Zelta olas dējošā zoss [ekonomika] zaudējusi samaņu"
• "Augstās tehnoloģijas sadzīvo ar arhaisku [kukuļņemšans kultūras] mantojumu"
• "Bārts Simpsons [aizbraucējiem] dod cerību"
• "Krievijas ietekme [notiekošajā] arvien ir neskaidra"
• "Sakarā ar krīzi šveicars aizgāja no darba. Durvis būs [vien] jāaiztaisa pašiem. [Un arī savs dibens būs jāslauka pašiem.]"
• "Kuldīgas ķieģeļu tilts un džips - divu dažādu uzplaukuma periodu simboli"

Tweets May 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada maijā...

Tweets Apr 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada aprīlī...

Tweets Mar 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada martā...

Tweets Feb 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada februārī...

Tweets Jan 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada janvārī...

Tweets Dec 2009

Ieraksti Twitter.com 2009. gada decembrī...

Tweets Nov 2009

Ieraksti Twitter.com 2009. gada novembrī...

Drauga vēstule

Šai vēstulē es daudz kam nepiekrītu: neredzu nevienu rokaspuisi, SCP neesmu pametis, bet par premjeru netaisos. Te daudz kas jāpaskaidro par zemteksta ironiju, jo mēs abi ar vēstules rakstītāju VK² neuzskatam par a priori neliešiem un maitasgabaliem. 

Tomēr piriski es piekrītu, ka izskatās pārgalvīgi. Ka daudzi domā līdzīgi, kā mans draugs. Ko darīt? Apklust? Iet gulēt? Tāds trauksmains laiks! Laižam tālāk!

Čau.

Tev nu gan ir izdevies pēdējā pusotra gada laikā izpildīt kaut kādu skrējienu - dubulto salto caur degošiem riņķiem - vai kaut ko tamlīdzīgu.

Ja mani atmiņa neviļ, vēl nesen Tu biji abu VK (vispārzināmu neliešu un maitasgabalu) labā roka, bankas seja un viskautkas tāds.

Tad Tu kļuvi par nevienam līdz galam nesaprotamā personāža Štokenberga partijas dibinātāju un īsā laikā arī par priekšsēdētāju ar mērķi gāzt pastāvošo iekārtu.

Tik pat īsā laikā nodarbošanos ar politiku Tu atmeti, lai pieņemtu darbu bankā, no kuras visi VK draugi bija izmesti un kas tagad ir pavisam cita banka. Dies' vien zina, kā Tev tur gāja. (Kaut kur pa vidu Tu vēl kandidēji uz Lattelecom valdi, bet nedabūji vietu, jo nebiji politiski pareizs)

Tagad, dies' vien saprot kādā veidā, Tu esi ieņēmis vietu, kuru pirms Tevis ieņēma bijušais premjers Kalvītis (!) un strādāsi kopā ar Šķēles rokaspusi Gulbi. Uh, bļin. Un tas viss gada laikā! Ar katru no epizodēm pietiktu, lai apdedzinātos tā, ka visu mūžu brūces jālaiza, bet Tev ne silts ne auksts, Tu tikai mauc. Tā turpinot, es saprotu, ka uz pavasari būsi premjers. Nu lai Tev veicas.

Labdien, Lattelecom!

Esmu pilns iedvesmas, pieņemot šo izaicinošo padomes priekšsēdētāja posteni. Ekonomikas ministra Arta Kampara uzaicinājums bija negaidīts un pagodinošs. Pagodinošs tieši Lattelecom cienījamās stājas un tirgus pozīcijas dēļ. Lattelecom sadarbībā ar ārvalstu investoriem ir pārveidojies no atpalikuša pēcpadomju uzņēmuma par akcionāriem ienesīgu un klientu mīlētu augsto tehnoloģiju tirgus līderi, ko nav aizēnojuši privatizācijas skandāli, citos uzņēmumos tik raksturīgā valsts izzagšana vai monopola ļauna izmantošana. Tas lielā mērā ir iepriekšējo uzņēmuma vadītāju nopelns un skandināvu partneru stingro biznesa ētikas uzstādījumu sekas.

Esmu sekojis arī diskusijai par uzņēmumu padomju nepieciešamību valstij piederošos uzņēmumos un iepriekšējā Lattelecom padomes priekšsēdētāja Aigara Kalvīša demisijas motivācijai. Šeit mana pārliecība saskan ar akcionāru vīziju: tik lielam un dinamiskam, divu akcionāru īpašumā esošam uzņēmumam ir nepieciešama pasaulē akceptēta divlīmeņu pārvaldes shēma. Tiesa, nepārstāvot nevienu no valdošās koalīcijas partijām un nākot no biznesa vadības sfēras, es piekrītu viedoklim, ka padomei ir jābūt profesionālai un darbīgai. Ciktāl tādu var izveidot no koalīcijas partiju virzītiem padomes locekļiem - to rādīs laiks! Mans pirmais iespaids par jaunajiem kolēģiem ir labs.

Man ir gods pazīt arī Gundaru Strautmani un noliekt galvu viņa kā ilggadēja padomes vadītāja un izcila biznesa diplomāta priekšā. Gundars turpina palīdzēt Lattelecom - domāju, mums vēl daudzas sarunas ir priekšā! Nila Melngaiļa vizionārisms ir ļāvis uzņēmumam savlaicīgi fokusēties uz ātrgaitas internetu un tehnoloģiskajiem piedāvājumiem, kas nosaka arī pašreizējo uzņēmuma publisko tēlu un kas ir ļāvis LV ierindoties 6. vietā pasaulē platjoslas interneta izplatības ziņā. Lattelecom ir labā finanšu stāvoklī. Pārdošanas apjomi 2008. gadā turpināja pieaugt un sasniedza 157 miljonus latu, pirmsnodokļu peļņa - 30 miljonus latu. Šķiet, arī 2009. gada radītāji būs labāki par budžetēto, jo uzņēmumu vada Juris Gulbis - stingrs vadītājs un pierdzējis finansists, kurš zin, kā rīkoties recesijas apstākļos.

Tātad, es pārņemu laba uzņēmuma padomes vadību. Ir ievērojams izaicinājums situāciju nepasliktināt, jo akcionāru nesaskaņas Lattelecom var izrādīties postošākas kā dižķibele. Tas būs viens no maniem galvenajiem uzdevumiem: veidot dialogu starp LV valdību un TeliaSonera. Būs liela atbildība, kopā ar akcionāriem lemjot par LV piederošajiem 51% Lattelecom daļām. Vai tās ir jāpārdod (jāprivatizē), lai gūtu valstij tik nepieciešamos naudas līdzekļus uzreiz, vai jāpatur valsts kontrolē, gūstot ilgtermiņa augļus no labi pārvaldīta uzņēmuma naudas plūsmas? Tomēr mērķis nevar būt - "nepasliktināt situāciju", pat krīzes apstākļos. Lattelecom ir jābūt virzītam uz attīstību, sevišķi tagad, kad notiek radikāls technological shift no vīto vadu pāru tehnoloģijas uz optiskajiem kabeļiem ne vien maģistrālajos kanālos, bet līdz pat katra iedzīvotāja dzīvoklim un datoram. Arī šajā jautājumā akcionāru intereses ir jāsaskaņo, izšķiroties par lielāku naudas plūsmu nākošgad vai lielāku kumulatīvo naudas plūsmu nākošajos trīs gados.

Lattelecom ir veiksmīgi sevi pieteikusi IP televīzijas un virszemes ciparu televīzijas jomā. Kopā ar interneta pakalpojumiem šīs ir divas galvenās Lattelecom tehnoloģijas, bet aizsnausties nedrīkst. Balss telefonija strauji noriet, pie durvīm klauvē Long Term Evolution, kas mobilo telefoniju aizvien vairāk aizvietos ar visaptverošu interneta klātbūtni, arvien vairāk tiek lietots Cloud Computing, Rīgas guļamrajonos mudž no konkurentu kabeļu vilcējiem...

Domāju, Lattelecom atrodās LV augsto tehnoloģiju uzņēmumu galvgalī un tieši Lattelecom darbība noteiks LV konkurētspēju informāciju tehnoloģijās nākotnē. Par to jau esam vienojušies: LV vairs nekad nebūs spekulantu paradīze, bet vieta, kur attīstīsies ražošana un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību. Lattelecom ir visas iespējas spēlēt pirmo vijoli. Tas arī ir mans izaicinājums.

Par savu pieredzi. Līdz 1993. gadam Latvijas Universitātes Pusvadītāju fizikas katedra, pētnieks, doktorants, sfēra - cietvielu fizika, mērijumu automatizācija, XANES, EXAFS.1993.-1997. Deutsch-Lettische Bank / Hasabanka - klientu apkalpošanas vadība un banku tehnoloģijas. Pirmie elektroniskie norēķini Latvijā un pirmais bankas automāts. Bankas sekmīga pārdošana igauņiem. 1997.-2007. Parex banka - korporatīvā komunikācija, private banking, biznesa attīstība Zviedrijā un Vācijā. Virkne sekmīgu M&A projektu, tai skaitā 31.TV kanāla pārdošana MTG (TV3) un [neatkarīgi no Parex bankas] LNT pārdošana Polsat, Radio SWH 50% daļu iegāde, Vision Express LV un LT iegāde. MBA SSE Rīga. 2007.-2008. privāti projekti, t.sk. piedalīšanās konkursā par Lattelecom valdes priekšsēdētāja amatu un IT kompānijas d8corporation.com un mykoob.com. 2008.gada 12.novembrī pēc valdes uzaicinājuma atgriezos Parex vadībā, lai valsts pārņemtajā bankā stabilizētu situāciju un izbeigtu bank run. Vēlāk vadīju Korporatīvo klientu apkalpošanas daļu, kas strādā or Latvijas Top800 uzņēmumiem un pārraudzīju Parex līzinga uzņēmumus LV, LT un EE. Statēģiskās vadības pieredze ir gūta, darbojoties Parex Asset Management un Parex Dzīvība padomēs, kā arī kopš 2004. gada - vadot Lietuvas Parex bankas padomi.

Cept rudzu maizi, ne Staļina kūku!

Lai izdodas! Pirmais klaips ir izcepts! Būšu drošs par VIENOTĪBU, ja izdosies vienoties par jaunu, radikālu un iedarbīgu ekonomisko politiku. Tas ir sarežģīti, ja vienā pusē ir neoliberāļi, bet otrā - sociālliberāļi. Cerams, "trešā puse" mūs atšķaidīs un novedīs pie saprātīga kompromisa:)

Tweets Oct 2009

Ieraksti Twitter.com 2009. gada oktobrī...

Kāpēc mēs, liberāļi, noraidoši attiecamies pret "jaunatklāto" VADOŅA ideju?

Ulmanis bija goda vīrs. Bet konservatīvam autoritārismam ir savas konsekvences.

{Pastmarka no mana tēva Jāņa Kokina kolekcijas}

Nolaiž galonu asiņu, kamēr dietologi strīdās

Vakar pieredzēju šādu vīziju:)