[publicēts "Rīgas Laiks" 01/06/2009 rediģētā versijā]
In these times of financial woe, some journalists have been timidly exploring the past for precedents, pushing the horizon as far as the 1929 Great Depression. Very few have looked beyond that traumatic event, assuming that capitalism in its current form has no earlier historical roots. But this is hardly true--earlier history might indeed teach us valuable lessons.
Raymond De Roover, a Harvard historian, published in 1963 his classic The Rise and Decline of the Medici Bank (1397-1494), which opens with the statement that "modern capitalism based on private ownership" was invented by Italian merchants and bankers, by far the most active businessmen in the Middle Ages. Joint stock companies did not exist until the 1600s, "but the Medici Bank had foreshadowed the holding companies in certain respects."
In its heyday, the Florentine banking conglomerate was the largest in Europe. It had branches in Geneva, Avignon, Bruges and London as well as in Rome, Naples, Venice and Milan. Founded in 1397 by Giovanni di Bicci, the bank's fortune reached its peak under the wise management of Cosimo de' Medici, the famous patron of the arts.
The expansion of the banking activities continued at an extraordinary pace until his death in 1464. Gold and cash deposits along with commercial ventures and merchandise exchanges guaranteed a continuous flow for high-interest lending, which was wisely supervised. But the Bank soon began to overstretch itself.
Now, as then, the coordination between different branches or departments continues to be a major issue confronting administrators in business as well as in governments. Choosing the right person as a manager is no less difficult than finding the right heir to the business or the reign.
After Cosimo's death, his son, Piero, and his grandson, Lorenzo, had a much less steady hand on the branch managers and gradually lost their grip on the banking empire. Diminished economic power brought about troubles at home, where in 1478 the so-called Pazzi Conspiracy--an attempted coup organized by a rival banking family secretly helped by the Roman Catholic Church--brought Lorenzo to his knees.
By the time Cosimo's grandson tried to recover control over Florence, the Medici Bank was near collapse, which led to many irregularities. One disgruntled citizen commented after a two-year bout of warfare: "Cosimo and Piero (grandfather and father), with half of the money you have spent on this war, would have gained much more than you have lost."
This might remind us of other recent disastrous military and monetary enterprises. Then, as now, too much money badly accounted often damages the purpose for which it is spent. Lorenzo, desperately in need for monies, turned business into a matter of state and took money from his own relatives to defend himself and the city, and also diverted public funds for his own use.
The fear of being annihilated by foreign powers, combined with the lack of transparency, allowed the ruler of the Republic to turn it into an effective tyranny. With the declared purpose of defending Florentine freedom and its way of life, Lorenzo raised taxes for the war and embezzled banking funds with the result (does this sound familiar, anyone?) of creating a huge credit crunch.
The Medici Bank--as De Roover argued--had tenuous cash reserves that were usually well below 10% of total assets. Lack of liquidity was an issue for banking since its origins. Of course, in the Renaissance they dealt with thousands or millions of florins--billions were yet unthinkable. But would a bailout have been thinkable at the time? Lorenzo certainly bailed himself and his family out of a political and financial mess with public funds. He eventually gained for himself the superlative epithet of "The Magnificent" by obtaining foreign military support and by compromising his city's liberty.
However, shortly after his death in 1492, his weak son Piero was thrown out of Florence. Perhaps that was an early instance of what we would now call kicking the debt problem onto the next generation.
State and money matters have always been deeply intertwined--the idea that the market would regulate itself rose no sooner than the 18th century with Adam Smith's "invisible hand." We can learn from the past that people on the top were always keen on hiding and washing their hands while appropriating funds in the name of the country, sharing the debts with people at the bottom and privatizing the profits.
The enlightened policies of public artistic patronage like those of Cosimo and Lorenzo were a magnificent facade for their political success and survival--and ultimately for their financial failure.
The Medici Meltdown
Marcello Simonetta
Mediči bankas nelāgais gals Lehman Brothers sabrukuma kontekstā ir pamudinājis Marčello Simonetu meklēt līdzības ar mūsdienu finanšu krīzi. Piekrītu, simetriju šajos notikumos var atrast daudz.
Vislielākās pārdomas man izraisīja Simonetas pārspriedumi par Ādama Smita trāpīgi novēroto tirgus „neredzamo roku”, kurai darbojoties kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi, savukārt Mediči bez valsts iztikt nevarēja. Patiesi, Florences diženie labos laikos, valsts atbalstīti, sagrābās bagātības, savukārt krīzes mirkļos viņu parādus vajadzēja atmaksāt tautai. Tātad, bez valsts atbalsta viena vidusmēra Florences banka viduslaikos nefunkcionēja.
Ja nu valsts iejaukšanās finanšu sistēmā Mediči laikā un tagad ir viena procesa līdzīgas izpausmes? Ja nu šādas Smita „neredzamās rokas” nemaz nav? Ja nu nemaz nav būtiski atšķirīgas „kapitālistiskās” ekonomikas, kas pēc Smita domām ir pilnīgāka par „feodālo” ekonomiku? Tas labi izskaidrotu, kāpēc „neredzamā roka” ir tik slikti darbojusies pagājušogad.
Zinātnē iedomātas lietas nav retums. Kaut vai lai atceramies slaveno ēteri – mītisku vidi, kurā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Pat Maksvelam, uzrakstot visus 4 slavenos elektrodinamikas vienādojumus, ēteris noderēja kā vienkāršojums – matemātiska substitūcija. Vai Einšteina maldīšanās ap kosmoloģisko konstanti? Iespējams, ekonomistiem „neredzamā roka” ir izrādījusies vienīgi ērts matemātisks aizvietojums, lai aprakstītu notikumus kādā galīgā vēsturiskā periodā. Labi, piekrītu, definēsim šo periodu par kapitālismu!
Iedomāsimies Mediči banku: bilance vienkārša kā itāļu pusdienas – pasīvos antipasta (naudas noguldījumi), aktīvos pasta (naudas aizdevumi) un nedaudz zivs (10% skaidras naudas). Bizness vēl vienkāršāks: nauda – prece – nauda. “Finanšu sistēma” ar pūlēm zelta florīnus reizina ar trīs. Matemātikas gandrīz nekādas – jāmāk vien summēt un aprēķināt procentus.
18.gs. ekonomika nobriest līdz Smita industriālajai Anglijai. Uzņēmuma kapitāls tiek nodalīts no īpašnieka mantas (par uzņēmuma neveiksmēm turpmāk īpašnieks atbild vienīgi ar ieguldīto kapitālu), tā rezultātā darījumi kļūst riskantāki un uzņēmumu prasības un saistības (bilance) uzblīst. Kvazinauda triumfē. Katra izkaltā angļu krona tiek reizināta ar pieci. Matemātiskais modelis, ar ko var aprakstīt šādu ekonomisko mijiedarbību, kļūst ievērojami sarežģītāks – tas balstās lineāru vienādojumu sistēmās. Tirgus naski “rēķina determinantus”* un atrisinājumi izrādās stabili – nedaudz mainot robežnosacījumus (tirgus apstākļus), atrisinājums ir “aptuveni tur pat”, kur sākotnējais.
Voilà! Lūk arī tirgus “neredzamā roka”! Runājot ekonomistu vārdiem – Smita Anglijā biznesa kļūdu ietekme uz rezultātu bija tik neliela, ka lielākajā daļā nelaimju uzņēmuma zaudējumi nebija lielāki par tā kapitālu, ko dedzīgie biznesu īpašnieki bija gatavi zaudēt. Tā aizsākās kapitālisms – sistēma, kuras stabilitāti noteica uzņēmumu kapitāls.
Uz labi kapitalizētiem uzņēmumiem kapitālismā varēja paļauties. Veiksmes gadījumā vinnētāji bija kapitālisti. Neveiksmes gadījumā galvenie zaudētāji arī bija kapitālisti. Vienīgi pie bankrota zaudējumus nācās uzņemties citiem aizdevējiem, kuru buferis, savukārt, bija pašu aizdevējuzņēmumu kapitāls. Nenoliedzami, tā bija jauna, stabila un uzņēmību veicinoša situācija, kas strauji nesa labklājības augļus.
Šodien mēs darbojamies globālā ekonomikā. Ekonomikā, kurā valda atvasināti finanšu instrumenti jeb derivatīvi. Proti, mēs esam iemācījušies pelnīt ne vien no naudas pieauguma, bet arī no naudas pieauguma izmaiņām. Mēs mākam savu banku aktīvus “sekuritizēt”, tā pareizinot vienu ieguldīto dolāru ar 9, nē, labāk ar 12!
Šodien, piemēram, bankās ir iespējams sekojošs atvasināts termiņdepozīts: noguldījumu valūta: USD; noguldījuma termiņš – 1 gads; procentu likme – 4% gadā, ja Bahamu salas septembrī piemeklēs orkāns, 6% gadā – ja nepiemeklēs. Tās ir kā derības ar banku, tiesa „pretējā pusē” derībām ir tūrisma aģentūras, kas no baņķieriem pērk “orkānu derivātus” - apdrošināšanu atpūtniekiem orkāna (sabojāta atvaļinājuma) gadījumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu ekonomiku tuvināti apraksta daudz sarežģītāku – vismaz atvasinātu vienādojumu sistēmas.
Šeit mums, lasītājiem, kas ir ieguvuši elementāru matemātisku izglītību, būtu bailēs jāsastingst. Mēs visi zinam, cik difereciālvienādojumu (atvasinājumu vienādojumu) sistēmas ir nestabilas! Proti, daudzām no tām atrisinājums ir iespējams vienīgi šaurā robežnosacījumu intervālā. Pretējā gadījumā – plus vai mīnus bezgalība... Raugi, pat vienkāršākajai diferenciālvienādojumu sistēmai:
ar koeficientiem a=1; b=d=2 un c=3 mēs kā atrisinājumu iegūstam sarežģītu un nestabilu seglu virsmu** (skat. zīmējumu):
