Viedoklis: GK

AirBaltic sāgas politiskie mērķi :: Sep-2024

Pašlaik sabiedrību uztrauc AirBaltic jautājums. Tas nav pārsteidzoši, jo laikā, kad AirBaltic finanšu stāvoklis būtiski pasliktinājās (COVID-19, Krievijas karš Ukrainā), situācija tika noklusēta, bet 2024. gada uzrāviens dēļ recesijas tirgos nenotiek.

Aktīva ir arī politiskā opozīcija (tajā es neiekļauju prokremliskās partijas, t.sk. LPV, kurām "viss ir slikti" un "failed state" naratīvs ir politiskās platformas pamats), taču man nav saprotami aktivitātes mērķi. Tie partijām būtu skaidri jādefinē, vienlaikus saprotot arī savas darbības konsekvences. Un opciju nav daudz.

1. Izbeigt AirBaltic sāgu, pasludinot tā maksātnespēju.

Leģitīms mērķis, jo 529m€ investīcijas nav devušas rezultātu, bez nacionālajām aviokompānijām veiksmīgi iztiek EE, LT, US, vairākas lielas aviokompānijas ir nebeidzamās krīzēs - Alitalia, Air India, SAS, Norwegian, Thai Airways, Island Air, FlyBe, Turkish Airlines. Tomēr AirBaltic ir salīdzinoši sekmīgi attīstījies, tā stāvokli būtiski ietekmēja valsts noteiktie aizliegumi COVID-19 pandēmijas laikā un Gausa stratēģija augt kā transporta mezglam bijušo PSRS valstu (sevišķi Krievijas, Ukrainas) savienošanai ar Eiropu. Tā izgāzās, Krievijai uzsākot pilna apjoma iebrukumu Ukrainā (protams, var diskutēt par šādas stratēģijas pamatotību pirms 2022. gada). Jauno stratēģiju (ar jaunu un ekonomisku lidmašīnu floti savienot Eiropas pilsētas ar strauji augošiem atpūtas galamērķiem, sezonalitāti hedžējot ar izdevīgiem wet lease darījumiem) negatīvi ietekmē vājais ekonomiku izaugsmes potenciāls / recesija Eiropā, ko ir izraisījusi ECB cīņa ar inflāciju, ceļot bāzes procentu likmes.

Latvijai ir otrs "sāpju bērns", kura realizācijai pietrūkst 10-19 miljardu € - Rail Baltica. Nav skaidrs, vai šis projekts pat teorētiski var būt pelnošs, jo biznesa aprēķini bija balstīti uz a) kļūdaini zemiem celtniecības izmaksu aprēķiniem; b) 30% kravu un pasažieru pārvadājumiem no Krievijas, kas vairs nav iespējami; c) kļūdainu iedzīvotāju skaita dinamiku Baltijā. BCG uzskata, ka Rail Baltica kravu pārvadāšanas potenciāls arī ir nenozīmīgs. Nepieciešamo militāro mobilitāti var nodrošināt ar mazākām izmaksām. Tiesa, tas ļautu Rīgas iedzīvotājiem salīdzinoši ātri nokļūt uz 2 kaimiņu galvaspilsētām (Tallinnu un Viļņu), arī uz Kauņu un Varšavu. Tomēr tas ir nenozīmīgi maz, salīdzinot ar AirBaltic piedāvātajiem 80+ galamērķiem. Rail Baltica konkurētu ar AirBaltic, autobusu satiksmi un jau pašreiz kursējošo vilcienu uz Viļņu. Daudz saprātīgāk Latvijai būtu atteikties no Rail Baltica, izbūvējot tikai to infrastruktūru, ko tieši finansē ES.

Jāņem vērā, ka AirBaltic ir tautā mīlēts zīmols (41. vieta 2023. gadā, 75 vieta 2022. gadā), tā likvidēšana sarūgtinās daudzus Latvijas iedzīvotājus un uzņēmējus, kuru iespējas veikt tiešos lidojumus uz atpūtas un biznesa galamērķiem krietni samazināsies (skat. situāciju Tallinnā un Viļņā). AirBaltic ir Rīgas lidostas galvenais izaugsmes dzinējs.

Redzams, ka aviobizness ir sarežģīta lieta: veiksmīgos gados ir iespējama neliela peļņa, bet globālās krīzes, pandēmijas un kari noved pie neizbēgamiem zaudējumiem. Tikai atsevišķas globāls kompānijas (piem. Ryanair) šos riskus māk labi pārvaldīt. Pārējiem iet līdzīgi kā AirBaltic – AirBaltic gadījumā (skat. tabulu) zaudējumu korelācija ar krīzēm ir izteikti redzama.

Vai šādi zaudējumi ir kritiski lieli valstij? Iespējams, ka nē. AirBaltic pienesums kopproduktā ir 2% 2024. gadā jeb 9.8 miljardi € kopš dibināšanas, nodokļos ir izgūti 423m€. Ja privātie investori rauktu degunus par šādu ieguldījumu, tad valdība varētu būt apmierināta, ņemot vērā arī netiešos ieguvumus no šādas transporta infrastruktūras elementa.

Savukārt Rail Baltica projekts bez variantiem turpinās nest desmitiem miljonu € zaudējumus katru gadu arī pēc izbūvēšanas un ekspluatācijas uzsākšanas.

2. Vēlme panākt Briškena demisiju un palielināt jaunas valdības koalīcijas izveides varbūtību

Saprotama vēlme, taču tā būtu sasniedzama, uzsverot Rail Baltica katastrofālo projekta vadību, nevis populistiski izsmejot AirBaltic, apgrūtinot jau tā mazvarbūtīgā pozitīvā rekapitalizācijas plāna izpildi.

3. Vēlme nomainīt dārgo un neveiksmīgo CEO Martinu Gausu

Leģitīma doma, jo virkne Gausa stratēģisko lēmumu ir izrādījušies kļūdaini un CEO par to ir jāatbild. Tomēr jāatzīst, ka LV savu aviokompāniju nekad nebija pienācīgi kapitalizējusi, daļa neveiksmju ir saistītas ar nepārvaramu varu. Bet labi, Gauss uz šo situāciju "parakstījās" (un par to saņem lielu algu), rezultāts nav izcils, jāsoda - tas skaidrs.

Šādā gadījumā AirBaltic padomei būtu jāizsludina jauna vadītāja meklēšana. Labākajam pašmāju aviācijas biznesa speciālistam varētu būt 30-40% no kompetences, kāda ir Gausam. Tādējādi neizbēgami būtu jāmeklē ārvalstu speciālists. Var izrādīties, ka tirgus atalgojums tādam speciālistam izrādīsies pat lielāks kā Martinam Gausam. Ar to opozīcijai ir jārēķinās.

Papildus tas būs 6-9 mēnešu distress kompānijai, kas nesekmēs finanšu rādītāju uzlabošanos.

        4. Vēlme nezaudēt pilnīgu kontroli (51%) pār AirBaltic

Apšaubāms mērķis, kas prasīs vairāku simtu miljonu € investīcijas AirBaltic kapitālā, a) ko vēlētāji neatbalstīs; b) kam naudas budžetā nav; c) ko (ar lielu varbūtību) noraidīs EK kā neatļautu valsts iejaukšanos tirgū un neleģitīmu valsts atbalstu.

        5. Vēlme tieši atgūt veiktās 529m€ investīcijas

Tas nav iespējams (draudot ierēdņiem un Gausam ar prokuratūru vai nedraudot).

Ja valsts saglabātu teju 100% īpašumtiesības, rekapitalizētu AirBaltic un turpmāk tam veiktos izcili, desmit gadu laikā tas teorētiski būtu iespējams. Tomēr 4.c punktā minētie argumenti un nozares volatilitāte visdrīzāk to neatļautu.

Visvarbūtīgākais scenārijs būtu arī papildus veikto investīciju zaudēšana.

Latvijā faktiski darāmās lietas :: 5-Jun-2024

Ar konkrētiem priekšlikumiem Gatis Kokins mēģina uzsākt diskusiju, kas varētu izkustināt inerto valsts pārvaldi jēgpilnai valsts ekonomikas attīstības veicināšanai.

---

Latvijā faktiski darāmās lietas

Cik sevi atceros brīvajā Latvijā, nenogurstoši un dažāda līmeņa diskusijās tiek meklēti Latvijas "atpalicības" cēloņi, runāts par "mērķa trūkumu", stratēģijas neesamību u.tml.

Tomēr realitātē, pat ja kāda "stratēģija" tiek uzrakstīta, tā tiek pamatoti aizmirsta. Tam ir divi galvenie iemesli: 1) Latvijā nesen tapušo stratēģisko dokumentu iezīme ir ambiciozi un konkrēti makroekonomiskie mērķi, bet izplūdis un līdz galam neizprasts darāmā uzskaitījums; 2) politiķu aktuālie solījumi vēlētājiem un kārdinošie lielprojekti vienmēr izrādās prioritārāki par, piemēram, "atbalstu izglītībai", kas ir pieminēta visās stratēģijās, bet jūtamu finansējumu nekad nav saņēmusi.

Tāpat nedrīkst dzīvot ilūzijā, ka stratēģiju var "gudri izdomāt" un tad mērķtiecīgi izpildīt. Pareizā pieeja ir oportūnistiski izpētīt, ko mums kā mazai valstij konstanti dod pasaule (klimata pārmaiņas un ES Green Deal, Krievijas agresija Austrumos) un tās fokusēti atbalstīt. Ja paveiksies, tās var izvērsties par noturīgu Latvijas priekšrocību, uz kā nākotnē varēs balstīt attīstības stratēģijas.

Latvijas MĒRĶI. Šeit nav daudz loģisku opciju. 1) Ilgtspējīga ekonomikas attīstība (šeit var diskutēt, ka IKP maksimizēšanu varētu aizstāt ar "laimes indeksa" maksimizēšanu, taču mēs saprotam - tas nozīmē arī neproduktīvas investīcijas, kas varētu būt pieļaujams, Latvijai sasniedzot 90% no ES IKP per capita); 2) nācijas uzturēšana (neesmu pārliecināts, ka 2200. gadā "latviešu nācijas" ideja būs tikpat svarīga kā šodien; tomēr nestiprinot latvietību vismaz īstermiņā šī nebūs pievilcīga vieta dzīvošanai), sabalansējot ar atvērtību liberālās demokrātijas apstākļos.

Faktiski darāmās lietas būtu jāformulē no iespēju logiem, kas ir atvērušies. Tām jābūt skaidri saprotamām, pietiekoši ambiciozām un reāli izpildāmām. Tām jārisina strukturālās problēmas, kas Latvijā pēdējos gados ir izveidojušās.

 

Projekts "Baltijas Savienotās Valstis"

Protams, tas nav valstu apvienošanās projekts, kam pagājušā gadsimta sākumā bija daži atbalstītāji. Tāpat nav jāaizmirst, ka ES jau nodrošina kopēju ietvaru (valūtas, brīvas kapitāla un cilvēku kustības, muitas ūnijas u.c. aspektos). Tomēr vairums investoru Baltiju uzlūko kā vienu reģionu. Latvijai būtu jāizpēta nevajadzīgās un traucējošās atšķirības trīs valstu likumdošanā un jāvada likumu harmonizācija. Tāpat būtu jāapvieno uzraugošās iestādes (Patērētāju aizsardzība, biržas (jau izdarīts!), pilsonības un imigrācijas dienesti, augstskolu akreditācija, u.tml., u.t.t. Tas dotu vairākas priekšrocības: a) vairotu Baltijas pievilcību investoru acīs; b) pozicionētu Latviju kā Baltijas ģeometrisko/ģeogrāfisko centru ar visharmonizētāko jurisdikciju (saprotot, ka atsevišķus likumus mums būtu izdevies harmonizēt tikai ar Igauniju un citus - tikai ar Lietuvu).

 

Militārās rūpniecības centrs "KAAVI"

Šis būs aktuāli, kamēr Krievijā nevaldīs neimperiāla liberālā demokrātija. Tas var notikt drīz, bet vairums ekspertu to neprognozēs tuvākajā desmitgadē. Pa šo laiku, izmantojot sentimentu un pieejamo finansējumu, ir iespējams attīstīt augstas pievienotās vērtības eksportējošu industriju, kas veicinās arī citu civilo eksportējošo ražošanas nozaru uzplaukumu. Lightspace Technologies, Patria, Fox, Dronu Koalīcija, Military 5G - tie ir aizsākumi, kurus var attīstīt. Galvenie virzieni: mašīnbūve, elektronika, aviācija, celtniecība (aizsardzības būvju moduļi).

 

"Latvija Sirdī" – programma, lai nodrošinātu Latviju kā latvietim labāko vietu pasaulē

Izveidot pasākumu kopumu, lai veicinātu nācijas ataudzi. Būtisks Latvijas valsts budžeta ieguldījums Latvijas ģimeņu ekonomikā: progresīvi bērnu pabalsti, bezmaksas izglītība (ieskaitot bakalaura un maģistra grādu iegūšanu universitātēs), vecākiem - atvieglots IeIeN un NĪN, valsts iemaksas pensiju fondos bērnu kopšanas atvaļinājumu laikā, bezmaksas sabiedriskais transports bērniem, augsta līmeņa un pieejamas pirmsskolas mācību iestādes (bērnudārzi). Izveidot pievilcīgu reemigrācijas paketi. Turpināt finansēt Dziesmu svētkus un populāro sportu (hokejs, basketbols), kas vieno nāciju. Latviešu valodas atbalsts - jaunu terminu adaptācija, globāla iekļaušana jaunajās tehnoloģijās (mašīntulkošana, AI) un interfeisos, izcils attālinātas latviešu valodas apguves serviss.

 

"Rīgas Nākotnes universitāte" – Baltijas augstākās izglītības centrs

Izglītības līmenis Latvijā atpaliek no labākajiem pasaules standartiem. Esošās universitātes ir iestigušas senilu mācībspēku lobētās čaulās un ir kļuvušas par sava vēsturiskā mantojuma vergiem. Iespējams, visā Baltijā pietiek talantīgu studentu tikai vienai pasaules līmeņa universitātei. Būtu nepieciešams izveidot pasaules Top 50 līmeņa Humbolta stila universitāti Rīgā, 1) kurā būtu vienīgi nākotnes profesiju fakultātes; 2) kura plaši izmantotu pasaules labāko universitāšu attālinātās apmācības iespējas; 3) kura aicinātu vismaz 20 izcilākos pasaules profesorus tenūrā; 4) kurā tiktu integrēti konkurētspējīgi vietējie profesori un pētnieki; 5) kura sadarbotos ar citām universitātēm retāk nepieciešamu kompetenču apmācībai; 6) kura būtu pievilcīga spējīgākajiem studentiem no visas pasaules. Izveidot ilgtspējīgu Alumni fondu RNU līdzfinansēšanai.

 

"Par zaļu pat vēl zaļāks"
("More than green, a lively sheen")
– klimatneitrālas ekonomikas tehnoloģiju inkubators

Izmantot t.s. zaļo finansējumu (European green bonds, sustainable finance, u.tml.) lai investētu tehnoloģijās un infrastruktūrā, kas būs noderīga ekonomikas attīstībai. Piemēram, enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās (kas pārvērstu nenoturīgo saules un vēja ģenerāciju noturīgā elektroenerģijas plūsmā), zaļajā ūdeņradī. Koksnes ķīmija, kūdra, jūras viļņu enerģija, ilgtspējīga pārtikas ražošana un pārstrāde, zaļā betona ražošana, energoefektivitāte, elektroauto infrastruktūra, aprites ekonomika, IoT, pilsētplānošana un sabiedriskais transports ir daļa no virzieniem, kuros klimatneitrālas tehnoloģijas tiks plaši izmantotas. Izmantojot lētāku finansējumu un ES atbalstu, Latvija var relatīvi ātri iegūt konkurences priekšrocības komplektā ar labu imidžu un atpazīstamību kā (iespējams) zaļākajai valstij pasaulē.

 

Programma – "Katrs  Latvijas iedzīvotājs – akcionārs un savas laimes kalējs"

Attīstīti kapitāla tirgi ir katras veiksmīgas ekonomikas mugurkauls. Latvijas birža ir visvājākā reģionā, bet vairums iedzīvotāju - neveido uzkrājumus, vai tos tur banku depozītos, kas nedod atdevi. Programmas mērķis būtu veicināt finanšu pratību (nepieciešamību veidot uzkrājumus, tos diversificēti ieguldīt, skaidrot riska/atdeves saistību) un atvērt katram pilngadīgam Latvijas pilsonim vērtspapīru kontu. Caur pašvaldību IPO padarīt katru iedzīvotāju par akcionāru (t.sk. pašvaldībām dāvinot savu kotēto uzņēmumu akcijas). Veidot plašam iedzīvotāju lokam piemērotus akciju un obligāciju fondus, kas būtu veidoti no Latvijā reģistrētiem vērtspapīriem.

Par Antonoviem un "četriem Latvijas aktīvistiem"

Svētdienas vakara analītiskie TV raidījumi skatītājiem nelika vilties: bija daudz gana sensacionālas informācijas, kas varēja paslīdēt sabiedrības acīm nepamanītas, ja ne modrā izmeklējošo žurnālistu acs. Tāds bija arī Nekā Personīga sižets "Kokins it kā Latvijas vārdā Londonā slepus ticies ar Antonovu"

Jau 08-Dec-2011 mani uzrunāja Ansis Pūpols, aicinot izklāstīt Londonas brauciena mērķus. 9-Dec-2011 un 10-Dec-2011 Ansis zvanīja atkal, bet es no komentāriem atturējos, lai neapdraudētu šodienas notikumus. Tādējādi sižets par "četriem Latvijas aktīvistiem" raidījumā Nekā Personīga izvērsās kā stāsts par viltvāržiem, kas dīvainā sastāvā ved aizdomīgas sarunas ar šaubīgiem Krājbankas akcionāriem. Lielāka mērķa labad es esmu gatavs aizmirst un piedot šo pazemojumu.

Īstenība, kā tas bieži gadās ar mūsu revolveržurnālistiem, ir nedaudz atšķirīga.

Viss sākās ar mana drauga un jurista Ginta Gžibovska stāstu par Vladimira Antonova apciemojumu Londonā, kur puses apsprieda Vladimira Antonova aizstāvības plānus saistībā ar iespējamo kriminālvajāšanu Latvijā. No stāstītā es nopratu, ka Antonovu mērķis pašlaik ir palīdzēt Latvijas valdībai un FKTK, lai pierādītu, ka "pazudušie" 109 mLs nav zādzība, ka Krājbankas nauda ir "atrodama" un atgriežama Latvijas valstij un noguldītājiem. Iemesls šādai "labvēlībai" varētu būt gan vēlme kaut daļēji glābt savu reputāciju, gan cerība uz mazāk bargu tiesas spriedumu.

Par šo iespēju 26-Nov-2011 es ziņoju valdības ministriem, premjerministram, prokuratūrai un banku uzraugam. Mēs vienojāmies, ka viens no iespējamajiem risinājumiem būtu akcionāru pārstāvja vizīte Latvijā, lai tiktos ar banku uzraugiem un izmeklētājiem.

2-Dec-2011 kopā ar advokātu Ventu Vidžu, juristu Gintu Gžibovski un uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu es devos uz Londonu, lai Sitijas Heronas torņa 20. stāvā tiktos ar Vladimiru un Aleksandru Antonoviem. Bislana galvenā loma sarunās bija vēsturiskais kontakts ar Aleksandru Antonovu, Vladimira tēvu, kura konstruktīvajai attieksmei bija izšķiroša nozīme turpmākajos notikumos. 7 stundu garajā sarunā Antonovi izklāstīja savu versiju par notikumiem, kuri bija pamatā FKTK lēmumam apstādināt Krājbankas darbību. Tā, protams, nebija neapzināta akcionāru kļūda. Taču, iespējams, tā nebija arī zādzība.

Ar Antonoviem mēs tikāmies arī nākošajā dienā, kad vienojāmies, ka Aleksandrs Antonovs ieradīsies Rīgā, lai tiktos ar banku uzraugu un izmeklētājiem. Atgriezies Rīgā es atkal noinformēju banku uzraugu un prokuratūru, panākot, ka puses sazinājās un nozīmēja tikšanos Rīgā.

Vakar es satiku Aleksandru Antonovu lidostā, bet šodien 10:00 viņam bija pirmā saruna FKTK un 13:00 - Ekonomikas policijā. Rīt sarunas turpināsies.

Ja Antonovu teiktais, ka Krājbankas "pazudušo" naudu ir iespējams atrast un vēl labāk - daļu pat atgūt, apstiprināsies, es būšu ļoti gandarīts. Šī starpniecības misija būs izdevusies. Esmu pārliecināts, ka bankas sabrukuma gadījumos informācijas asimetrija starp īpašniekiem un uzraugu ir ļoti toksiska. Pusēm savā starpā nesarunāties - tā ir dārga greznība, kas var rezultēties zaudējumos noguldītājiem. Pat ja ir noticis noziegums, iespējams, ka daļu nodarījuma ir iespējams vērst par labu. Šie apsvērumi mani motivē tikties ar darboņiem, ko daudzas Latvijas amatpersonas izvēlas neredzēt (jo vienmēr pastāv iespēja, ka revolveržurnālisti to interpretēs negatīvi).

Fakts, ka Aleksandrs Antonovs ir ieradies Latvijā, lai sniegtu paskaidrojumus un liecības tiesībsargiem, dod lielākas cerības noguldītājiem un vairāk informācijas regulātoram un tiesībsargiem Krājbankas kraha seku apzināšanai.

Matemātika un calculus

Ieraksts tapis, balstoties uz tēzēm, kuras tika izklāstītas T-Kluba 2010. gada 5. oktobra sēdē.

________________________________________________________________________________

Mācoties Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, manās rokās nonāca Rīgas 1. ģimnāzijas mācību brošūra, kas bija iespiesta pirms kara. Tā mani pārsteidza, jo saturēja tādas matemātikas elementus, ko pat padomju tehnokrātiskā izglītības sistēma bija atstājusi augstskolām – diferenciālvienādojumus.  Es skolā biju iemācījies atvasinājuma jēdzienu, pat divkāršo atvasinājumu, pratu aprēķināt vienkāršus integrāļus, namaz nerunājot par logaritmiskiem vienādojumiem, trigonometriju, otrās pakāpes polinomiem un lineārām vienādojumu sistēmām. Biju sekmīgi cīnijies ar Rīgas 1. vidusskolas „grandiem” matemātikas un fizikas olimpiādēs. Bet piepeši nācās atzīt, ka pirms kara, pirms atombumbas izgudrošanas un pirms datoru ēras no latviešu ģimnāzista tika prasīts vairāk.

Trīs zīmolu stratēģija Latvijas optikas mazumtirdzniecībā

Lai trīs Optometrijas centram (OC) piederošie optikas veikalu zīmoli – Pasaules Optika (PO), Vision Express (VE) un OptiO – nekanibalizētu viens otru, savulaik tika pieņemts lēmums tos pozicionēt atsevišķos segmentos, kas izriet no Portera vispārējām stratēģijām. VE tika pozicionēts 1. segmentā – izmaksu līderos. Lieli un efektīvi veikali vidē ar lielu cilvēku plūsmu, laboratorijas, kas atrodamas pašos veikalos un ļauj izgatavot „brilles stundas laikā” – tas viss runāja par labu VE kā izmaksu līderim. PO palika 2. segmentā, diferencējoties ar jaunākām briļļu kolekcijām, dizainu un konsultācijām. OptiO sāka iekarot 3a. segmentu - diskaunterus, fokusējoties vienīgi uz labu cenu. Pat OptiO slogans bija biedējoši tiešs: „Brilles, kas labi rāda”. Bija acīmredzami, ka briļļu skaita ziņā VE 1. segments ir un būs vadošais.

Par izglītības, zinātnes un sporta politiku

Lai arī es piederu pie tās sabiedrības daļas, kas savulaik uzgavilēja Ingūnas Sudrabas atzinumam, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) "būtu jāuzspridzina", atlika vien nedaudz iedziļināties ministrijas plānos un izdarītajā, lai saprastu, ka politiķu un izglītības ierēdņu izpratne par Latvijas izglītības sistēmas mērķiem un līdzekļiem šo mērķu sasniegšanā nav peļama. Sudraba saka: "IZM nejūtas atbildīga, ja tā varētu izteikties, par gala produktu, kuram vajadzētu būt konkurētspējīgam jaunietim", taču politikas izstrādes līmenī šādu izpratnes trūkumu es nenovēroju. Ir acīmredzami, ka viduvējais (jo pasaulē ieņemam neslikto 33. vietu atbilstoši Legatum Institute) izglītības sistēmas stāvoklis nav radies no slikti formulētiem mērķiem. Līdzīgi kā citās nozarēs Latvijā, IZM pie vainas ir execution (izpilde) - veids, kā mēs sasniedzam šos ideāli (vai ne tik perfekti) noformulētos mērķus. IZM ir jāizveido apņēmīga un darbīga menedžmenta komanda, kas ierobežota finansējuma apstākļos labās idejas pārvērš efektīvā izglītības procesā, nevis vēl labākos dokumentos, kas vēl precīzāk reglamentē izglītības un zinātnes iestādes. Tas lai paliek jaunā Izglītības un zinātnes ministra izaicinājums!

Man šomēnes radās iespēja vadīt politiķu darba grupu, kas strādāja pie Valda Dombrovska jaunās valdības deklarācijas izglītības, zinātnes un sporta sadaļas. Es tam ar prieku piekritu, jo kā ekonomists redzu labi pārvaldītā izglītībā un zinātnē vienu no izejām no mūsu sarežģītās makroekonomiskās situācijas. Arī mani divi dažādu augstskolu maģistra grādi no vienas puses dod zināmu izpratni par izglītības procesu, bet no otras puses - pietiekamu distanci no universitāšu profesūras korporatīvajām interesēm.

Mūsu grupā bija arī Edgars Jaunups (JL), Ina Druviete (PS), Sarmīte Ēlerte (PS), Imants Parādnieks (VL), Didzis Šēnbergs (PS), Inese Muhka (SCP) un Rolands Broks (ZZS). Mēs sagatavojām šo dokumentu un 22. oktobrī nosūtījām sabiedriskajiem partneriem apspriešanai. Lai arī es paredzu zināmu gānīšanos, es nododu šo mūsu kopdarbu sava bloga lasītāju vērtējumam.

Par naudu. Neviens neuzdrošinās apgalvot, ka izglītības, zinātnes un sporta nozares finansējums ir pietiekošs. Politiķu ambīcija ir to palielināt, līdzko valsts finanses to atļaus. Taču pagaidām mums ir jākoncentrējas uz tām pārmaiņām un reformām, kuras ir iespējams veikt esošā finansējuma ietvaros. Un izrādās, ka šādu lietu ir ļoti daudz.

 

Deklarācijas projekta priekšvārda vietā

Kritiķiem ir jāsaprot, ka klātpievienotā valdības deklarācijas sadaļa ir tikai politikas dokuments, kas ietver augsta līmeņa uzstādījumus un mērķus. Šī žanra ietvaros patētiski un vispārīgi apgalvojumi ir neizbēgami, taču tie ne vienmēr ir lieki. Lai izpildītu valdības deklarāciju, ministram būs jāizstrādā rīcības plāns, kas iepretī katram deklarācijas punktam paredzēs noformulēt konkrēti darāmus darbus (tiesa, šajā dokumentā daudzos punktos darāmie darbi jau ir detalizēti). Jo ambiciozāka būs deklarācija, jo smagāk ministram būs jāstrādā! Un tieši to mēs no IZM gribam! Tāpēc es aicinu nenovērtēt par zemu šāda politikas dokumenta nozīmi un komentāros rakstīt jau noformulētus un konstruktīvus priekšlikumus. To, ka "viss ir slikti", zinam mēs paši:) 

Sustainable Business Choice in the High-Cost Economy

Latvia’s transition to market economy was not a subject of public discussion in early nineties. Post-war generation was starving for capitalism during last 45 years and was ready to accept changes at any cost. Total market liberalization was applauded, thus making sure that planned economy will have no ground to return. Latvia installed free capital movement principles a way before joining EU and removed prohibitive import barriers opening local market for international competition. This, subsequently, was well prized by foreign investors and growing FDI started to offset negative trade balance of the country.

However, already after Russia’s default in 1998 it become apparent that industrial production in Latvia is not increasing at the sufficient pace. Service, especially financial intermediation, was booming. Country with no tax on capital gains was slowly transforming into speculative paradise and tax heaven for rich.

Currency board arrangement maintained by the Bank of Latvia has ensured stable local currency - Lats, but this also has led to excessive borrowing in euro (90% of loan portfolio) – it was cheaper and no currency risks were foreseen by households. At the same time Bank of Latvia had no instruments to raise interest rates for euro loans and thus – no possibilities to apply brakes on mortgage lending. Massive inflow of cash (commercial banks doubled international borrowing in 2006-2008) was not digested by weak Latvian economy:  CPI skyrocketed, followed by wages increase. Real exchange rate increased by 30% and industrial production slumped – products were not competitive globally due to their high cost base. Investors were tempted to invest in real estate (returns were higher and tax rate was close to zero), rather than in industrial production.

Collapse of Lehman Brothers and international money markets in 2008 revealed frightening truth: Latvian economy is “naked”. Creditors suddenly were unwilling to finance world-record 25% of GDP current account deficit based on consumption of imported goods financed by consumer lending. Latvia avoided default by turning to IMF for assistance and faced the most severe adjustment in EU – GDP per capita dropped from 52% of EU average in 2007 to 42% in 2010.

At the same time real exchange rate was not adjusted during the crisis: it is still around 30% higher than in 2006. Desired “internal devaluation” with deflation and decrease of wages did not happen and adjustment went along the easiest path – through high unemployment (peaking at 21%).

Today optimism is back in the neighbouring Nordic countries and foreign investors’ mood seems to be bullish again. Latvian business confidence index also has turned back to positive due to prudent and sustainable fiscal policy of the new government. Latvia obviously is entering next business cycle, but without sufficiently adjusted cost base, i.e. country is still not competitive to experience hype for industrial production. Government has installed capital gain tax, has increased consumption taxes, therefore, hopefully, this business cycle will not turn into next speculative bubble driven by real estate price appreciation and consumption. But due to high price level (70% of EU average) Latvia will not be able to compete with Poland (55% of EU average) in attraction of global producers to establish their cost sensitive production facilities here.

With such a simplistic monetary policy Latvian industries can be competitive only in business branches with extremely high value added, where cost fraction is an insignificant part of sales price. This can be found in high-tech areas, ITC sector and also by developing so called "design economy".

As an example for Latvia’s further growth potential we can look at Lattelecom’s success at installing GPON fibre-to-the-home (FTTH) 500 Mbps high-speed broadband internet. This service now is available to 49% of households, making Latvia #2 in the world (after South Korea) in terms of average internet download speed. Such a groundbreaking bandwidth enables developers and consumers to develop and use interactive IP TV technologies, cloud computing applications and solutions – in few years GPON availability will become a competitive advantage for the whole country! And when you are at the frontier of the cutting edge technologies, high real exchange rate is not the biggest obstacle.

Probably, the only choice for successful Latvian business is a global excellence. The excellence of mastering cutting-edge solutions may also secure a good deal of the Latvian economy’s future competitiveness on the global market.

 

Latvijas Industrializācijas Programma

Pagājušo nedēļu, apspriežoties ar Ģirtu Rungaini, mēs kristalizējām viņa ideju par ražošanas sektora attīstīšanu Latvijā.

No vienas puses, investīcijām industrijā pašlaik ir labvēlīgs periods. Augstās peļņas iespējas servisa un nekustamā īpašuma sektoros ir izgaisušas uz ilgāku laiku. Eiropas fondu iespējamais atbalsts un vēl arvien relatīvi zemais nodokļu slogs to tikai veicina. Visbeidzot, ir nedaudz sarukušas darbaspēka izmaksas un augstais bezdarba līmenis ļauj veikt kaut elementāru personāla atlasi.

No otras puses – nav īsti to kristalizācijas centru, ap kuriem jaunajai industrijai veidoties. Esošie mazie un vidējie uzņēmumi ir vāji kapitalizēti ar trūcīgu produkcijas pārdošanas potenciālu Eiropā. Savukārt, ja mēs orientāsimies vien uz Krieviju, būs problēmas ar industrijas konkurētspēju.

Relatīvi vienkāršs plāns Latvijas industrializācijai balstītos uz trim vaļiem: finanšu sviras efekta, ražošanas pārcelšanas no Rietumeiropas un finanšu stimuliem.

Elegants veids cīņai pret aplokšņu algām un Neo

Paturpinot Jāņa Ošleja minēto ideju Jāņa Dombura šovā "Kas notiek Latvijā?" 03/03/2010:

     Latvijā vajadzētu publicēt darba ņēmēju atalgojuma datubāzi!

• to veiksmīgi dara Norvēģijā http://skattelister.no/skatt (mēs par vienu soli būtu tuvāk Ziemeļvalstu labajai praksei);
• Neo zaglīgums nevienu neapdraudētu:)
• sabiedrībai būtu labāka kontrole pār atalgojumu valsts sektorā;
• būtu salīdzināms atalgojums privātuzņēmumos:

1. kas novērstu nepamatotu atalgojuma pieaugumu, pārvilinot darbiniekus (mazinātu uzņēmēju izmaksas); 
2. augsta bezdarba apstākļos nerastos spiediens pacelt atalgojumu, pat ja citā uzņēmumā tas ir lielāks;
3. ļautu nekavējoties identificēt aplokšņu algu maksātājus un saņēmējus (to, pirmkārt, palīdzētu izdarīt godprātīgie, nodokļus maksājošie uzņēmēji, kuru konkurences spēju aplokšņu algu maksātāji apdraud), salīdzinot atalgojuma līmeņus līdzīgās pozīcijās.

Arguments, ka šo sarakstu varēs izmantot noziedznieki, ir vājš - jau tagad ļaundariem ir visas iespējas novērtēt iedzīvotāju turīgumu pēc dzīvesveida. Galvenais mīnuss - par tevi VID ziņos kaimiņš, ja pelnīsi 300Ls mēnesī, bet sava Nissan Navara kravas kastē vasarā krāmēsi jaudīgu ūdensmoci:) Bet pluss - pieticīgāks un videi draudzīgāks autoparks & lielāki naudas uzkrājumi!

Apdomājam!

Dibenologu tests

Jauna kapitālistiskā burbuļa pūšanās ir sākusies. Dibens eksistē!? Nenoguli sākumu (un nolec pirms jaunā burbuļa plīšanas)! Liec, lai burbulis pūšas eksporta sektorā! Un sargi premjeru, jo viņu nomainīt tagad ir vilinoši!

Rūpniecības produkcijas izlaide:

 

Parex lietišķās aktivitātes indekss:

OMX Riga biržas indekss:

Dzīvokļu cenas: Arco, Latio

Piramīdas kambari un slepenā izeja

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/09/2009 rediģētā versijā]

 

“Par Volstrītas lielākās investīciju krāpniecības izveidošanu notiesātais finansists Bernards Medofs ir pārsteigts, ka viņa 65 miljardus dolāru (32 miljardus latu) vērtā finanšu piramīdas tipa krāpšanas shēma netika atklāta agrāk, tā afērists paziņoja savā pirmajā intervijā pēc tiesas sprieduma pasludināšanas. Kā ziņots, Medofs nodarbojās ar krāpšanu gadu desmitiem, pārliecinot investorus ieguldīt miljardiem dolāru, kas tika izmantoti, lai izmaksātu fiktīvas dividendes iepriekšējiem ieguldītājiem. Viņš atrodas apcietinājumā kopš marta, kad atzina savu vainu krāpniecībā, kura tiek uzskatīta par lielāko Volstrītas vēsturē.”

LETA-REUTERS, 2009. gada 29. jūlijā

Mērglis pats un mērgļi visapkārt

Pirmās liecības par alkatīgo Bērniju Medofu ir galēji neglaimojošas: viņš apzog galvenokārt ebrejus, īstenojot finansiālu holokaustu – viņa klienti viņu sauc par otru Hitleru; viņš krāpj sievu, divdesmit gadus uzturot sakaru ar mīļāko Šerilu Vainstīnu; viņš apmeklē prostitūtas masāžas salonos un snobiski tērē naudu par vasaras mājām Palmbīčā, Montokā, Antibas ragā un penthausu Manhetenā. Bijušais NASDAQ biržas vadītājs izrādās parasts mērglis, kādus redzam ik uz soļa.

 

Viņa finanšu direktors Frenks Dipaskali arī izrādās mērglis – lieto narkotikas un glabā neatļautus šaujamieročus, bet no atbildības par to Dipaskali izdodas izvairīties, jo viņš piekrīt sadarboties ar federālo tiesu Manhetenā un liecināt pret savu noziegumu partneri. Tas ļaus viņam saņemt cietumsodu, lielākais, 125 gadu garumā – tas ir, par 25 gadiem mazāk nekā viņa bosam!

 

Kamēr Šerila Vainstīna strādāja par finanšu direktori Amerikas sieviešu cionistu organizācijā Hadassah, Bērnijs pierunāja mīļāko investēt ne vien 40 miljonus šīs organizācijas naudas, bet arī visus Šerilas ģimenes 35 gadu iekrājumus. Apspriežot investīciju stratēģiju uz viena spilvena ar Bērniju, Šerila bija ievērojamā interešu konfliktā ar Hadassah un savu vīru. Pēc Medofa finanšu piramīdas sabrukuma Šerila ar vīru Ronaldu bija spiesti pārdot savu māju Manhetenā, jo “bija zaudējuši visu”.

 

Tiesa, daļu naudas viņa atgūs, jo 25. augustā izdevniecībā St. Martin’s Press iznāk grāmata “Love, Money, Bernie and Me”, kur sešdesmitgadīgā Vainstīna 224 lapaspusēs sīki apraksta savu intīmo sakaru. Jau jūnija tiesas sēdē viņa savu gultasbiedru raksturoja kā “šo biedu, šo monstru, šo riebekli un šo briesmoni”. Bērnija advokāts Aira Sorkins izteicis cerību, ka, stāstot par savām investīciju saistībām, Šerila grāmatā “ir diskrētāka, nekā viņa ir bijusi attiecībā uz savu seksuālo dzīvi”.

 

Arī Medofa sekretāre Eleanora Skvilari nevarēja pretoties vēlmei sniegt izsmeļošu interviju žurnālam Vanity Fair: viņai šķita, ka sadarboties ar FIB lietas izmeklēšanā ir par maz, lai izpirktu savu vainu pret sabiedrību. Tieši no sekretāres lasītāji uzzināja, ka darba laikā priekšnieks ir pētījis intīmsludinājumus uz žurnāla pēdējā vāka un tik ļoti noslīdējis no sava krēsla zem galda, ka Eleanora ir baidījusies, ka viņš nokritīs. Reiz Eleanora ieskatījusies viņa adrešu grāmatiņā un uz burta “M” ieraudzīja tik daudzu masieru kontaktus, ka brīdinājusi: “Ja jūs šo adrešu grāmatiņu pazaudēsiet un kāds cits to atradīs, viņš nodomās, ka jūs esat perverss”. Reizēm Bērnijs esot sarunājis “masāžas” seansus vērtspapīru tirdzniecības laikā. “Kurp jūs dodaties?”, vaicājusi Eleanora. “Tāpat – pastaigāties”, Bērnijs melojis, bet pēc stundas vai vēlāk atgriezies “daudz labākā noskaņojumā”.

Nokaltusī roka

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/06/2009 rediģētā versijā]

 

In these times of financial woe, some journalists have been timidly exploring the past for precedents, pushing the horizon as far as the 1929 Great Depression. Very few have looked beyond that traumatic event, assuming that capitalism in its current form has no earlier historical roots. But this is hardly true--earlier history might indeed teach us valuable lessons.

Raymond De Roover, a Harvard historian, published in 1963 his classic The Rise and Decline of the Medici Bank (1397-1494), which opens with the statement that "modern capitalism based on private ownership" was invented by Italian merchants and bankers, by far the most active businessmen in the Middle Ages. Joint stock companies did not exist until the 1600s, "but the Medici Bank had foreshadowed the holding companies in certain respects."

In its heyday, the Florentine banking conglomerate was the largest in Europe. It had branches in Geneva, Avignon, Bruges and London as well as in Rome, Naples, Venice and Milan. Founded in 1397 by Giovanni di Bicci, the bank's fortune reached its peak under the wise management of Cosimo de' Medici, the famous patron of the arts.

The expansion of the banking activities continued at an extraordinary pace until his death in 1464. Gold and cash deposits along with commercial ventures and merchandise exchanges guaranteed a continuous flow for high-interest lending, which was wisely supervised. But the Bank soon began to overstretch itself.

Now, as then, the coordination between different branches or departments continues to be a major issue confronting administrators in business as well as in governments. Choosing the right person as a manager is no less difficult than finding the right heir to the business or the reign.

After Cosimo's death, his son, Piero, and his grandson, Lorenzo, had a much less steady hand on the branch managers and gradually lost their grip on the banking empire. Diminished economic power brought about troubles at home, where in 1478 the so-called Pazzi Conspiracy--an attempted coup organized by a rival banking family secretly helped by the Roman Catholic Church--brought Lorenzo to his knees.

By the time Cosimo's grandson tried to recover control over Florence, the Medici Bank was near collapse, which led to many irregularities. One disgruntled citizen commented after a two-year bout of warfare: "Cosimo and Piero (grandfather and father), with half of the money you have spent on this war, would have gained much more than you have lost."

This might remind us of other recent disastrous military and monetary enterprises. Then, as now, too much money badly accounted often damages the purpose for which it is spent. Lorenzo, desperately in need for monies, turned business into a matter of state and took money from his own relatives to defend himself and the city, and also diverted public funds for his own use.

The fear of being annihilated by foreign powers, combined with the lack of transparency, allowed the ruler of the Republic to turn it into an effective tyranny. With the declared purpose of defending Florentine freedom and its way of life, Lorenzo raised taxes for the war and embezzled banking funds with the result (does this sound familiar, anyone?) of creating a huge credit crunch.

The Medici Bank--as De Roover argued--had tenuous cash reserves that were usually well below 10% of total assets. Lack of liquidity was an issue for banking since its origins. Of course, in the Renaissance they dealt with thousands or millions of florins--billions were yet unthinkable. But would a bailout have been thinkable at the time? Lorenzo certainly bailed himself and his family out of a political and financial mess with public funds. He eventually gained for himself the superlative epithet of "The Magnificent" by obtaining foreign military support and by compromising his city's liberty.

However, shortly after his death in 1492, his weak son Piero was thrown out of Florence. Perhaps that was an early instance of what we would now call kicking the debt problem onto the next generation.

State and money matters have always been deeply intertwined--the idea that the market would regulate itself rose no sooner than the 18th century with Adam Smith's "invisible hand." We can learn from the past that people on the top were always keen on hiding and washing their hands while appropriating funds in the name of the country, sharing the debts with people at the bottom and privatizing the profits.

The enlightened policies of public artistic patronage like those of Cosimo and Lorenzo were a magnificent facade for their political success and survival--and ultimately for their financial failure.

The Medici Meltdown
Marcello Simonetta

 

Mediči bankas nelāgais gals Lehman Brothers sabrukuma kontekstā ir pamudinājis Marčello Simonetu meklēt līdzības ar mūsdienu finanšu krīzi. Piekrītu, simetriju šajos notikumos var atrast daudz.

Vislielākās pārdomas man izraisīja Simonetas pārspriedumi par Ādama Smita trāpīgi novēroto tirgus „neredzamo roku”, kurai darbojoties kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi, savukārt Mediči bez valsts iztikt nevarēja. Patiesi, Florences diženie labos laikos, valsts atbalstīti, sagrābās bagātības, savukārt krīzes mirkļos viņu parādus vajadzēja atmaksāt tautai. Tātad, bez valsts atbalsta viena vidusmēra Florences banka viduslaikos nefunkcionēja.

Ja nu valsts iejaukšanās finanšu sistēmā Mediči laikā un tagad ir viena procesa līdzīgas izpausmes? Ja nu šādas Smita „neredzamās rokas” nemaz nav? Ja nu nemaz nav būtiski atšķirīgas „kapitālistiskās” ekonomikas, kas pēc Smita domām ir pilnīgāka par „feodālo” ekonomiku? Tas labi izskaidrotu, kāpēc „neredzamā roka” ir tik slikti darbojusies pagājušogad.

Zinātnē iedomātas lietas nav retums. Kaut vai lai atceramies slaveno ēteri – mītisku vidi, kurā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Pat Maksvelam, uzrakstot visus 4 slavenos elektrodinamikas vienādojumus, ēteris noderēja kā vienkāršojums – matemātiska substitūcija. Vai Einšteina maldīšanās ap kosmoloģisko konstanti? Iespējams, ekonomistiem „neredzamā roka” ir izrādījusies vienīgi ērts matemātisks aizvietojums, lai aprakstītu notikumus kādā galīgā vēsturiskā periodā. Labi, piekrītu, definēsim šo periodu par kapitālismu!

Iedomāsimies Mediči banku: bilance vienkārša kā itāļu pusdienas – pasīvos antipasta (naudas noguldījumi), aktīvos pasta (naudas aizdevumi) un nedaudz zivs (10% skaidras naudas). Bizness vēl vienkāršāks: nauda – prece – nauda. “Finanšu sistēma” ar pūlēm zelta florīnus reizina ar trīs. Matemātikas gandrīz nekādas – jāmāk vien summēt un aprēķināt procentus.

18.gs. ekonomika nobriest līdz Smita industriālajai Anglijai. Uzņēmuma kapitāls tiek nodalīts no īpašnieka mantas (par uzņēmuma neveiksmēm turpmāk īpašnieks atbild vienīgi ar ieguldīto kapitālu), tā rezultātā darījumi kļūst riskantāki un uzņēmumu prasības un saistības (bilance) uzblīst. Kvazinauda triumfē. Katra izkaltā angļu krona tiek reizināta ar pieci. Matemātiskais modelis, ar ko var aprakstīt šādu ekonomisko mijiedarbību, kļūst ievērojami sarežģītāks – tas balstās lineāru vienādojumu sistēmās. Tirgus naski “rēķina determinantus”* un atrisinājumi izrādās stabili – nedaudz mainot robežnosacījumus (tirgus apstākļus), atrisinājums ir “aptuveni tur pat”, kur sākotnējais.

Voilà! Lūk arī tirgus “neredzamā roka”! Runājot ekonomistu vārdiem – Smita Anglijā biznesa kļūdu ietekme uz rezultātu bija tik neliela, ka lielākajā daļā nelaimju uzņēmuma zaudējumi nebija lielāki par tā kapitālu, ko dedzīgie biznesu īpašnieki bija gatavi zaudēt. Tā aizsākās kapitālisms – sistēma, kuras stabilitāti noteica uzņēmumu kapitāls.

Uz labi kapitalizētiem uzņēmumiem kapitālismā varēja paļauties. Veiksmes gadījumā vinnētāji bija kapitālisti. Neveiksmes gadījumā galvenie zaudētāji arī bija kapitālisti. Vienīgi pie bankrota zaudējumus nācās uzņemties citiem aizdevējiem, kuru buferis, savukārt, bija pašu aizdevējuzņēmumu kapitāls. Nenoliedzami, tā bija jauna, stabila un uzņēmību veicinoša situācija, kas strauji nesa labklājības augļus.

Šodien mēs darbojamies globālā ekonomikā. Ekonomikā, kurā valda atvasināti finanšu instrumenti jeb derivatīvi. Proti, mēs esam iemācījušies pelnīt ne vien no naudas pieauguma, bet arī no naudas pieauguma izmaiņām. Mēs mākam savu banku aktīvus “sekuritizēt”, tā pareizinot vienu ieguldīto dolāru ar 9, nē, labāk ar 12!

Šodien, piemēram, bankās ir iespējams sekojošs atvasināts termiņdepozīts: noguldījumu valūta: USD; noguldījuma termiņš – 1 gads; procentu likme – 4% gadā, ja Bahamu salas septembrī piemeklēs orkāns, 6% gadā – ja nepiemeklēs. Tās ir kā derības ar banku, tiesa „pretējā pusē” derībām ir tūrisma aģentūras, kas no baņķieriem pērk “orkānu derivātus” - apdrošināšanu atpūtniekiem orkāna (sabojāta atvaļinājuma) gadījumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu ekonomiku tuvināti apraksta daudz sarežģītāku – vismaz atvasinātu vienādojumu sistēmas.

Šeit mums, lasītājiem, kas ir ieguvuši elementāru matemātisku izglītību, būtu bailēs jāsastingst. Mēs visi zinam, cik difereciālvienādojumu (atvasinājumu vienādojumu) sistēmas ir nestabilas! Proti, daudzām no tām atrisinājums ir iespējams vienīgi šaurā robežnosacījumu intervālā. Pretējā gadījumā – plus vai mīnus bezgalība... Raugi, pat vienkāršākajai diferenciālvienādojumu sistēmai:

 

 

ar koeficientiem a=1; b=d=2 un c=3 mēs kā atrisinājumu iegūstam sarežģītu un nestabilu seglu virsmu** (skat. zīmējumu):

 

Does net margin correlate with growth of sales?

Studying one pan-Baltic enterprise, I came to the graphs of consolidated sales and net profit:

 

My somehow trained mathematician eye saw similarity between net profit graph and possible derivation of sales graph.

So, I derived sales graph, calculating "growth of sales" and plotted it against the net margin graph:

 

It looked pretty similar, I checked the correlation:

Yap!

Conclusions:

1) Sometimes textbook cases work also in real life;

2) In rapid growth environment expense growth is not catching gross income growth, net margin improves;

3) During slowdown we are bad and late in cost cutting and downsizing back to sustainable expense levels, net margin shrinks.

SCP ekonomikas stabilizācijas plāns

Izstrādāts kopā ar Aigaru Štokenbergu un Karinu Kornu. Publicēts arī SCP mājaslapā un mēdijos.

[PDF] "SCP ekonomikas stabilizācijas plāns"

_______________________________________________________________

Šodien „Sabiedrība citai politikai” prezentēja Ekonomikas un Tieslietu darba grupu sagatavoto ekonomikas stabilizācijas plānu. „Sabiedrība citai politikai” uzskata, ka ekonomiskās situācijas uzlabošanai būtu veicami šādi pasākumi:

1. Valsts iestādēs strādājošo skaita samazināšana administratīvā kārtā par 22.7 procentiem 3 mēnešu laikā;
2. Vadības līgumu likvidācija (vadības līgumi neatbilst likumdošanai);
3. Darbaspēka nodokļu sloga samazināšana: iedzīvotāju ieņēmuma nodoklis ir jāsamazina no 25% uz 20% 3 mēnešu laikā;
4. Uzņēmuma ienākuma nodokļa samazinājums maziem uzņēmumiem (ar apgrozījumu līdz 2 miljoniem latu gadā un darbinieku skaitu līdz 49 cilvēkiem) no 15% uz 10%;
5. Godīgas uzņēmumu konkurences nodrošināšana - efektīva nodokļu nemaksātāju apkarošana (SCP ir izstrādājusi īpašu antiaplokšņu algu (AAA) likumu, kurš šonedēļ tiks iesniegts Saeimā)

Viltus pravieši un Armagedons dzīvokļu attīstītājiem

[publicēts diena.lv 04/09/2007]

Sludinātāji vēsta par drīzu galu jaunu dzīvokļu attīstītājiem. Bankas atsaka finansējumu jauniem attīstītājiem tādā apjomā, ka taksometru vadītāji ir izsapņojuši sapni uzcelt katrs savu 40 dzīvokļu māju. Cenām esot jākrīt. Un patiesi, ja (vienkāršoti ņemot):

jauna dzīvokļa cena = zemes cena + būvmateriālu cena + celtniecības izmaksas + arhitektu un konstruktoru izmaksas + attīstīšanas un pārdošanas izmaksas + attīstītāja peļņa,

tad iespēju ir daudz.

Pirmkārt, zemes cenas, sevišķi tālāk no Rīgas centra, var pietuvoties racionāli izskaidrojamām cenām vienas ES valsts galvaspilsētā, kas nav Londona. Otrkārt, samazinoties pieprasījuma disbalansam ar piedāvājumu, atsevišķu būvmateriālu cenas jau tagad ir kritušās par 30%. Treškārt, celtnieki atkal sāk izrādīt interesi par būvniecības tenderiem, pie tam inflējušās celtniecības darbu izmaksas ļauj vietējā tirgū konkurēt arī vācu būvuzņēmējiem (lai arī vācu būvnieku algas arvien ir augstākas, darba ražīguma pārākums to atsver). Tas garantē, ka celtniecības izmaksas Latvijā “nepaskries garām” ES vidējiem rādītājiem. Ceturtkārt, Latvijā ir izveidojusies cienījama daudzdzīvokļu māju attīstītāju industrija, kas zina mēroga efektu (economy of scale) – liela apjoma projektu priekšrocības pār maziem – un ir gatava strādāt sarūkoša ienesīguma apstākļos.

Tāpēc, cenu izmaiņas no piedāvājuma puses jauno dzīvokļu tirgū ir iespējamas, bet ne dramatiskos apjomos (skat. formulu: “tas maksā tik, cik tas maksā”).

Galvenais dzinulis cenu korekcijai varētu būt jauno dzīvokļu pārprodukcija, t.i., izmaiņas pieprasījumā. Atbilstoši biznesa ciklam, Latvijas attīstītāji var būt sabūvējuši vairāk dzīvokļu, nekā nepieciešams Rīgas (Latvijas) iedzīvotājiem demogrāfiski iznīkstošā situācijā.

Ja atsaucamies uz Vecās Eiropas pieredzi (kurp neatlaidīgi tiecamies kā uz buržuāziski dīkdienīgas un nodrošinātas dzīves paraugu), tad tur uz vienu iedzīvotāju ir 35 – 45 kvadrātmetru dzīvojamas platības. Pie tam katru gadu, lai atjaunotu dzīvojamo fondu, tiek celti aptuveni 5 mājokļi uz 1000 iedzīvotājiem (nekustamā īpašuma ziņā depresīvā valstī Vācijā – 2, dinamiskajā Īrijā – 20 [Īrijā arī runā par dzīvokļu tirgus pārkaršanu, skat.
http://www.finfacts.com/irelandbusinessnews/publish/article_1000716.shtml])

Situācija Latvijā un brāļu/māsu valstīs ir vēsturiski bēdīga. 1. attēlā ir redzams, ka deviņdesmitajos gados tautsaimniecības strukturālo reformu apstākļos jaunu mājokļu celtniecība bija apstājusies: Latvijā un Igaunijā deviņdesmito gadu beigās un 21. gs. pirmo divu gadu laikā tika uzcelts vidēji viens mājoklis uz 2000 iedzīvotājiem. Tas nevarēja neradīt mājokļu deficītu: es lēšu, ka šajos gados Latvijā pietrūka 11 000 jaunu mājokļu ik gadu. Kopējais uzkrātais jaunu mājokļu deficīts 1992.-2006. gadā ir aptuveni 152 000.

2007. gads, iespējams, būs pirmais šajā gadsimtā, kad uzkrātais jaunu mājokļu deficīts nepalielināsies. Un tas notiek apstākļos, kad Latvijā tiek saražoti “veselīgi” 5 jauni mājokļi uz 1000 iedzīvotājiem.

Kāpēc ir nepieciešami jauni mājokļi? Katrā ekonomikā ir zināms daudzums veco mājokļu, kas kļūst nelietojami un ir jāaizstāj ar jauniem. Pie tam, augošās ekonomikās, pieaugot arī iedzīvotāju rocībai, palielinās pieprasījums pēc lielākas dzīves telpas. 2. attēlā ir redzama dzīvojamās platības uz vienu iedzīvotāju dinamika Baltijas valstīs pēdējos 10 gados. Šajā laika tā ir pieaugusi par 4-5 kvadrātmetriem uz vienu iedzīvotāju, Latvijā sasniedzot 26 kvadrātmetrus uz vienu iedzīvotāju. Šis rādītājs par 35% atpaliek no Vecās Eiropas komforta līmeņa - 40 kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju.

Pat veicot nekritisku ekstrapolāciju (t.i., ņemot pēdēja gada – dzīvokļu celtniecības buma – pieaugumu turpmākajiem periodiem) ir redzams: lai “pietuvotos Eiropai”, jauni dzīvokļi un dzīvojamās mājas Latvijā būs nepieciešamas pašreizējā apjomā vismaz 15 gadus. Protams, turpmākais dzīvokļu celtniecības pieaugums un vēl straujāka tautas skaitliskā iznīkšana šo termiņu var saīsināt, teiksim, līdz 10-12 gadiem, taču deficīta kontekstā ir neiespējami runāt par jaunu dzīvokļu pārprodukciju. Tai skaitā arī Latvijas kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā.

Cits jautājums – vai mājsaimniecību ienākumi ir pietiekoši, lai atļautos pirkt jaunus mājokļus?! Tomēr algu pieaugums Latvijā un jaunu dzīvokļu cenu stabilizācija ļauj cerēt, ka arī latviešu dzīves apstākļi konverģēs “uz Eiropu”.

Bankām, acīmredzami, ir jāturpina iedzīvotāju hipotekārā kreditēšana jaunu dzīvokļu iegādei un attīstītāju finansēšana. Tiesa, bankām ir rūpīgi jāraugās uz attīstītāju pieredzi, finanšu situāciju un biznesa plānu, lai subjektīvu tirgus konvulsiju gadījumā neciestu no iespējamiem bankrotiem. Bankām jābūt uzmanīgām, arī finansējot vecos dzīvokļus, jo fakts, ka veco dzīvokļu cena ir tuva jauna dzīvokļa cenai, ir saistīts ar milzīgo deficītu jauno dzīvokļu tirgū. Deficītam samazinoties, arī veco dzīvokļu cenām, sevišķi, padomju laika daudzdzīvokļu blokmājās, ir neizbēgami jākrītas.

Viltus praviešiem ir jāatzīst, ka Armagedona jaunu dzīvokļu attīstītajiem nebūs.