Dzidra Smiltēna sarunā ar Gati Kokinu par Latvijas makroekonomiku un politiku:
- pilns audio [Saruna GK DzSm 17-Sep-2018];
- kondensēts un manis precizēts teksts tālāk;
- rediģēta publikācija žurnāla "Baltijas Koks".
______________________________________________________________________________________________________
Dzidra Smiltēna
Kad pār Latviju nolijis auglīgu solījumu lietus
Tas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie, apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām, sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākošajām iespējām.
Tauta atviegloti uzelpo: beidzot vairs no rīta līdz vakaram nav medijos jāklausās kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti.
Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt., kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500, neapliekamais minimums 500, pensijas bez nodokļiem līdz 500, minimālā pensija 200 eiro. OIK afēra tiks likvidēta mēneša laikā un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais- nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos.
Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme ? Par to žurnāla “Baltijas koks” sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu.
- Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu un vai patiešām varam būt pārliecināti ,ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī?
- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušas arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu ,pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, tāpat nekur nevarējām uzzināt ,ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma.
Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts. Vienā vidusmēra rietumu zemē ,kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos. Tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas.
Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespēja īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei, aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums- no kurienes ņemt līdzekļus.
Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un aizmirsīs sasolīto.
Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu , noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas , taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt.
- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču ,ja tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus. Kas ir tas pamats, lai patiešām Latvija varētu augt un attīstīties?
- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no valdības solījumiem. Labi atceros, vēl Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja kā sadalīt labumu sev un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu.
Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas ,tad ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk.
Ja mēs runājam par birokrātijas mazināšanu, VID labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu, mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās uz kuru pusi virzās investīcijas un jāpalīdz pašvaldībām infrastruktūras sakārtošanā. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt ievērojamu kāpumu mašīnbūvē.
Otrs virziens ir domāt par augstām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internetu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internets pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citus speciālistus, kas vajadzīgi augstām tehnoloģijām. Tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un virknei citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, noteikti valdībai vajadzētu investēt tieši šajos virzienos.
Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekoša, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolnieks, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursus un iestāties labākajās augstskolās.
Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidū – teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīga izkliede universitāšu vidū - RTU, LU, LLU. Turpinot investēt šajās augstskolās mēs panāktu , ka Latvijā arvien vairāk rastos augstu tehnoloģiju uzņēmumi.
Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis 4% , bet 6-7%. Tas būtu pietiekoši, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rāda, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku neveidojot burbuli. Vienkārši valsts vīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm.
- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zeme. Vai šis apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai?
- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki frizieru pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visdrīzāk jau nākošajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju. Līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi starpība labklājībā samazinās un cilvēkos zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai.
Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz ukraiņu pilsoņu , kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija. Ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija būs pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums.
- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu?
- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai, kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šīs jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam - tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem, viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts.
- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši ? Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šie 1500 eiro alga?
- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigrēt, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka. Kaut arī ekonomiskā situācija līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visdrīzāk šis process jau sāksies nākošgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti. Viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības.
-Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību , lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi?
- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%. Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos.
Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpēta, cik tādi centri varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentrē ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, tad no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils – būt tīrā lauku vidē ,bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ.
Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā kā uzlabot savu dzīvi.
Tāds uzrāviens kāds bija deviņdesmitajos gados vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk kā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir īpaši jāstrādā.
- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā?
- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs vesela virkne profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām – piemēram, robotu treneriem. Mūsu Izglītības ministrija domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu ,ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām.
Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas rinda ar mācīties gribētājiem. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem. Jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu katrā ciematā. Ar pamatskolām ir savādāk, tur vairāk ir vajadzīga bērna , vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Vienkārši viņu algai ir jāaug straujāk kā vidējai algai valstī. Līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa.
- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir- mums nepietiek naudas. Viens no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi ,lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt?
- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna, Indija mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu , mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs, starp Lietuvu un Igauniju, ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā.
Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk riskus kā iespējas. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārāk tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir uz 5 gadiem nekustamā nodokļa atlaidi. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, tad uzņēmējam ir izdevīgāk kā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku.
Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses gribam investīcijas, taču no otras puses vietējie sāk celt iebildumus- būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori.
Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijas, un tad nākošos trīsdesmit gadus no uzņēmuma “ceļ ārā” dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva - pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekošs , lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos.
- Šovasar daudz braucu pa Vidzemi , tikos ar cilvēkiem un ar viņiem runājos. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekoši arī tādi, kas teica, ka viss šeit ir slikti. Kā jūs vērtējat šībrīža ekonomisko situāciju Latvijā?
- Uzstādījums- “viss ir slikti” ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam uz sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem.
Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā. Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod sev nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts un katrs pats var noteikt savu dzīves veida izvēli. Mūs nekas neierobežo.
Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi.
Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvas nekā cilvēki ,kas par tām rūpējās. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas.
Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus?
Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr- varu apgalvot kā vienā tā otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.
Comments