Eseja tika uzrakstīta kā komentārs Gundara Dāvidsona rakstam Delfi.lv "Vai varējām labāk un citādi". To literāri rediģētā formā ir publicējis žurnāls "Rīgas Laiks".
____________________________________________________________________________________________________________________________________________________________
Nezināšanas vērtība
"Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva "nezināt lietas". Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu norēķinu konta deficīts, ļāva "treknajos" gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram."
Gundars Dāvidsons: Vai varējām labāk un citādi?
Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Nezini kā apieties ar nazi, nezini kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampaniešus, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.
Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb Ričarda Fainmena vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk es uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju ikkatram, un jau Platons Sokrāta dialogos tam ir veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.
Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.
Nākošā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”. Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, promotēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam. Atklāsme vēstīja, ka šīs sociālās inteliģences iemaņas ir ne mazāk svarīgas, kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.
Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā Volgā!”. Un tā patiešām notika – 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielu krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, bet vakarā strādāju par laborantu CFI, kad pravietojums piepildījās – mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi, arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi salīdzinoši veiksmīga.
Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir salīdzinoša priekšrocība, sakņojās tajā savdabajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no kuriem ir neapšaubāmi savas sfēras profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt noderīgu Latvijai?” (jo viņi nezin), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.
Mēs neesam vētījuši politiķu zināšanas ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši teju neko nezin. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai uzsāk spriest, un nodemonstrēt savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algojot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, kurus savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). Šo redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.
Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz fundamentālo Sokrāta paradoksu “scio me nihil scire ”, vēlēšanu procesā vētīt zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, u.tt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki būs to lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvja Reivasa (Taavi Rõivas) priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.
Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi ir gana daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr paralēli sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privātās dzīves un pret pagātni un tajā neizbēgami pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.
Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Gan vēlētāji, gan tā rezultātā – žurnālisti, bieži taujā – kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt viena otru ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu mēģināsim vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajam Propagandas ministrijas darbiniekiem.
Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas izaicinājums nav pareizu ideju trūkumā, bet ļoti viduvējā to īstenošanā. Es balsošu par politiķiem, kuriem būs nopelni menedžmentā un valsts pārvaldes reformā.
Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti. Domājot par nākotnes Latviju, mums jādomā, kā vēlētāju izpratni par varu, kurai ir jāpieder tiem, kam ir nopelni, paplašinātu – nopelni ne vien sociālo vīziju konstruēšanā, bet arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filosofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nevaru nosaukt. Jo nezinu.
Gatis Kokins speciāli “Rīgas Laikam”
22-Jul-2018