Kādā neērtā karaļvalstī dzīvoja karalis Praims XXIII[1], kurš saviem pavalstniekiem vēlējās darīt labu. Grāfi un firsti bija devuši ziņu, ka viņu rosību galvenais ir netraucēt, kas labi atbilda galma vēlmei vairāk laika veltīt Platona un Plotīna darbu studijām. Lai arī karaļvalsts valdības bullā bija solīts samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt kapitāla nodokļus, izmanīgie augstmaņi, kas tradicionāli bija arī lieli zemju un piļu īpašnieki, bija pārliecinājuši Praimu XXIII, ka nekustamā īpašuma nodokļa paaugstinājums ir netaisnīgs, jo visvairāk skars tieši nabadzīgos zemniekus caurajās būdelēs pie liesajiem zemes strēķīšiem. Tāpēc karalis ar mierīgu sirdi pārlasīja "Valsts" dialogus, kas viņam kā valsts vadītājam - filozofam glaimoja, un neko pie nodokļiem nedarīja.
Atbilstoši laika garam jau gadsimta ceturksni karaļvalsts pilsētās aktīvi vairojās buržuāzija. Tā savu bagātību bija guvusi tirdzniecības darījumos, manufaktūrās un mijmainot naudu, nevis pārdalot valsts kases dārgakmeņus atbilstoši asiņu zilumam un valsts pasūtījumiem kā grāfi, kurus buržuji nicinoši dēvēja par oligarhiem. Buržuji gribēja maksāt mazākus nodokļus un pavisam negribēja katru gadu karalim aizdot, faktiski samaksājot nodokļus avansā par vēl nenopelnīto bagātību. Viņi apspriedās savās buržuju konfederācijās un kamerās[2], tad uzrunāja naudas kaltuves direktoru Īlāru[3] palīdzēt. Direktors garlaikojās, jo daudzus gadus naudiņu kalt vairs nenācās - karaļvalstu savienības dukātus bruņu karietēs pieveda no Furtes[4], bet zelta monētu izsaiņošana tādu gandarījumu, kā kaļot savu naudu, nedeva, tāpēc bija priecīgs iesaistīties.
Buržujiem un Īlāram radās plāns pārliecināt Praimu XXIII, ka nodokļu samazināšana veicinās manufaktūru rūkšanu un vēl vairāk papildinās valsts kasi. Īpašā goda vietā bija ideja turpmāk naudu karalim katru gadu neaizdot[5], pierādot, ka karalim ir lielākas iespējas naudu aizņemties aiz trejdeviņām jūrām kā buržujiem. Īsteni priecīgs bija arī direktors, jo viņa loma kontrolēt buržuāzijas noskaņojumu atkal brīnumainā kārtā bija atjaunojusies. Karalis izkāpa no garīgi uztveramā visuma[6], finanšu ministrs - piecēlās no ziloņkaula figūru galdiņa un uzklausīja plānu.
Plāns bija absolūti lielisks. Nekad un neviens karalim nebija piedāvājis risinājumu, ka samazinot nodokļus vai pat tos atceļot (kā gadījumā, ja pelnošas manufaktūras īpašnieks sev dividendes neizmaksā) var pieaugt kases ieņēmumi! Praims XXIII, būdams piesardzīgs, izklāstīja plānu tautas tribūnam, un notika vēl viens brīnums - pēc atgriešanās no apspriedes ar tautu, tribūns paziņoja, ka pirmo reizi karaļvalsts vēsturē tauta pilnībā atbalsta karaļa plānoto nodokļu reformu.
Tiesa, karaļa kambarsulainis un valsts kases turētājs mēģināja bikli bilst, ka naudiņas kasē turpmākos gadus būs mazāk, bet aizturpmāko gadu pieaugums var arī nenotikt. Tomēr viņu piesardzīgās balsis noslīka aurās no trejdeviņu jūru imperatora Trumpja, kurš vai nu neērtās karaļvalsts buržuju ideju bija aizņēmies, vai arī līdzīgu plānu savas impērijas spēcināšanai bija izdomājis pats[7]. Arī profesors Lafērs[8], kura teorētiskie spriedumi it kā pamatoja buržuju plānu, sāka urbināt caurumu frencī, kur iestiprināt sagaidāmo ordeni. Viņš bija teju nodzēries no bēdām, kuras radīja nicīgie viņa darba vērtējumi, taču taisnība beidzot bija globāli triumfējusi!
Tautas prieka avots bija mazāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš visiem solīja lielāku algu maciņos un zuteņos, bet labāk atalgotie amatnieku ģildes meistari gavilēja par netaisnīgā vienotības nodokļa[9] atcelšanu. Dziesmām un dejām nebija gala, arī muižu vagaru vēlēšanas pagāja laimībā, jo pateicīgie karaļvalsts iedzīvotāji atlīdzināja Praimam XXIII viņa dāsnumu, nobalsojot par teju visiem karaļa izvirzītajiem vietvalžiem[10].
Pēcvēlēšanu rītā karali apmeklēja kambarsulainis un valsts kases pārraugs, atzīstot ka aizdevēji no tālajām valstīm aiz trejdeviņām jūrām nav gatavi aizdot tik dāsni. Nācās karalim ar finanšu ministru plānu pārskatīt. Bet nudien, darbaspēka nodokļus var samazināt tikai grāvračiem un menestreliem, bet netaisnīgais vienotības nodoklis ir pārdēvējams, tādējādi pārveidojot to par taisnīgu nodokli, un atstājams[11]! Tauta saskuma, bet ko padarīsi - skolmeistaru nodilušie svārki un žēlsirdīgo māsu izģidušie stāvi bija skaudrs apliecinājums, ka valsts kasei naudiņa tomēr ir vajadzīga. Tiesa, buržuju mājokļos svētki nerimās, jo viņu sākotnējais plāns attiecībā uz manufaktūrām bija izdevies. Arī mācība rokā - solīt visu visiem un tūlīt ir laba plāna pazīme!
Karalis Praims XXIII savā neērtajā karaļvalstī dzīvoja laimīgs. Viņš zināja - šogad viss būs labi, nākamgad ciešami, bet aiznākamgad - būs jauns karalis! Jo neērtajā karaļvalstī troni nevarēja saglabāt uz ilgu. Savukārt ērtākās karaļvalstīs – Lielkrievijā, Baltkrievijā, Jaunkrievijā u.c. krievijās – no Furtes neviens zelta dukātus neveda. Kam viņas šīs rūpes? Karalis nealka ērtas karaļvalsts. Viņš atlaidās tronī un centās iekāpt atpakaļ garīgi uztveramajā visumā.
Savukārt profesors Lafērs saņēma ziņu, ka ordenis ir izgatavots, bet viņam tiks nosūtīts pēc trim gadiem, kad ekonomisti būs konstatējuši Lafēra paredzēto pieaugumu neērtās karaļvalsts un Trumpja impērijas valsts kašu apcirkņos. Tas deva apņēmību Lafēram nodoties aktīvam dzīvesveidam - ķegļu spēlei un pretoties Dionīsa kārdinājumam. Viņa slavai drīz nebūs robežu! Šo mirkli Lafērs nudien negribēja sagaidīt ar uzburbušu un sarkanu seju.
Gatis Kokinss, profesora Lafēra brāļadēls
[1] Fakts, ka Latvijā ir bijuši 23 premjerministri, nekādā ziņā nenorāda, ka Praims XXIII ir Latvijas premjerministrs, jo Latvijā ir parlamentāra republika nevis monarhija.
[2] Līdzība ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru ir vienīgi vārdos “konfederācija” un “kamera”.
[3] Šī nav atsauce uz Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, jo viņš nekad nav bijis naudas kaltuves direktors.
[4] Furte nav Frankfurte, kur atrodas Eiropas Centrālās bankas sēdeklis, jo Latvijas eiro monētas ir kaltas Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuvē.
[5] Nejauša sakritība ar Latvijas nodokļu reformas savpatnību, kas paredz uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanu atlikt līdz brīdim, kad peļņa tiek sadalīta.
[6] Pēc Plotīna domām Visumu var sadalīt jutekliski uztveramajā visumā un garīgi uztveramajā visumā.
[7] Saistība ar ASV prezidenta Trampa nodokļu reformu plānu, kurš paredz uzņēmuma ienākuma nodokļu pazeminājumu no 35% uz 15%, ir spekulatīva.
[8] Nejaukt ar ekonomistu Artūru Lafēru, kurš 1974. gadā, sarunājoties ar Donaldu Ramsfeldu un Diku Čeiniju, uz salvetes uzzīmēja līkni, kas norādīja, ka valdības ieņēmumi var samazināties, nodokļu slogam pārsniedzot kādu hipotētisku lielumu. Lafēra līkne balstās uz pieņēmumu, ka 100% nodokļu sloga gadījumā valdībai ieņēmumu nebūs.
[9] Vāja līdzība ar solidaritātes nodokli, ko 2015. gadā izstrādāja Latvijas Finanšu ministrija partijas “Vienotība” ministra Jāņa Reira virsvadībā.
[10] Te nevar vilkt paralēles ar Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā, jo premjera pārstāvētā partiju apvienība ieguva vien 429 deputātu vietas, kas ir tikai par 10% vairāk kā 2013. gada vēlēšanās.
[11] Sakritība, ka sākotnēji nodokļu reforma paredzēja solidaritātes nodokli atcelt, bet valdošā koalīcija, lai nodrošinātu veselības aprūpes finansēšanai nepieciešamos līdzekļus, vienojās to transformēt (solidaritātes nodoklis 1% apmērā tiks novirzīts veselības aprūpes finansēšanai, 6% apmērā – 2. pensiju līmenim, 4% apmērā – 3. pensiju līmenim, 10,5% apmērā – ieskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales kontā, atlikusī nodokļa ieņēmumu daļa tiks novirzīta novirzīti sociālajā budžetā mazo pensiju saņēmējiem)
Šī paskvila rediģētā formā ir publicēta arī žurnālā "Rīgas Laiks".
Comments