Par iespēju drīzumā atkal sarīkot pasaules čempionātu Latvijā Lipmans ir skeptisks, jo valdībai hokejs neesot prioritāte, tādēļ arī federācija vairs necentīsies; ja jau valdība sagribēs, tad lai pati nāk pie federācijas un, tā teikt, lūdzas, lai uzorganizē pasaules čempionātu.” Latvijas Radio 1 žurnālists Jānis Ramāns, atreferējot laikrakstā Diena publicēto interviju ar Kirovu Lipmanu.
Būtu aplami apgalvot, ka profesionālais hokejs nevar būt valdības prioritāte. Abstrahējoties no Roberta Ķīļa vadītās komandas garadarba “Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam”, kas ir labākais mūsdienu Latvijas ierēdniecības konceptuālās prozas paraugs, mēs ikdienā būsim pamanījuši, ka valdības prioritāte ir vien rūpes par Eiropas Savienības norādījumu un regulu savlaicīgu izpildi (elektroenerģijas tirgus liberalizācija, atjaunojamās elektroenerģijas veicināšana, Rail Baltica, Citadeles pārdošana). Tāpat mēs būsim pamanījuši arī neveiksmes (dabasgāzes tirgus deregulācija, valsts uzņēmumu korporatīvās pārvaldības reforma, vilcienu iepirkums), taču arī tās ir saistītas ar Eiropas vajadzībām vai prasībām. Latvijas valstij varētu būt nepieciešama pēdējo gadu drudžainā bruņošanās, taču NATO noteiktais valstu militāro izdevumu minimums 2% no kopprodukta sagrauj arī šo argumentu. Tāpēc intuitīvi mēs saprotam Lipmana bažas, jo Eiropas Savienība nepieprasa, lai Latvija rīkotu pasaules čempionātu hokejā.
Kā mēs zinām no nesenās priekšvēlēšanu kampaņas, valdības prioritāte neapšaubāmi ir cilvēks. Cilvēks parastais, cilvēks slimais un nepasargātais. Nevis hokeja bruņās tērpies brašulis, kura veselību var apskaust. Valdības prioritāte ir valstij lojāls cilvēks, nevis valsts himnu negribīgi dziedošs hokejists, kurš neveiksmju gadījumos lieto epitetus ar tatāru valodas saknēm. Tāpēc intuitīvi mēs valsts naudu hokejam vienlaikus arī negribam.
Atgriežoties pie Ķīļa epohālā dokumenta un rūpīgi meklējot tajā vārdu “hokejs”, mēs to neatrodam. Pat vairāk – meklējot vārdu “sports”, mēs to atrodam vien sadaļā “Daudzfunkcionāli centri vecākiem ar bērniem līdz sešu gadu vecumam”.
Savukārt Laimdotas Straujumas valdības deklarācijā sportam ir veltīts 40. paragrāfs: “Pilnveidosim sporta nozari reglamentējošo normatīvo aktu bāzi, izvērtēsim sporta pārvaldības reformas nepieciešamību un sporta finansēšanas papildu iespējas, tajā skaitā sporta treneru atalgojumu, finansējumu tautas sporta attīstībai, jaunatnes sportam, augstu sasniegumu sportam, sporta veidu reģionālo centru (sporta internātu) sistēmai un nacionālo sporta bāzu darbībai.”
Tas Lipmanam varētu dot cerību. Valdība grasās ne vien “pilnveidot nozari”, kas nozīmē tieši neko, bet arī “izvērtēt iespējas” papildus finansēt “augstu sasniegumu sportu”! Te atliktu argumentēt, ka Latvijas hokeja izlases 20. sezona augstākajā divīzijā ir izcils sasniegums, un aprakstīt to kā kredītu valsts pazīstamībai, laimes indeksam un lepnumam par valsti, ko nodrošinājuši mūsu hokejisti.
Bet Lipmans intervijā neapdomīgi piedāvā hokeju finansēt valsts uzņēmumiem, kā Latvenergo un Latvijas valsts meži. No tā izriet vairāki secinājumi.
Pirmkārt, Lipmans tādējādi norāda, ka valsts uzņēmumu vadībai var būt vēl kādi citi (patriotiski, sportiski) mērķi bez veiksmīgas komercdarbības. Šāds uzstādījums ir ne tikai ļoti bīstams, jo var novest pie 90. gadu patvaļas, bet arī ļoti attāls no mūsdienīgas uzņēmumu pārvaldes vadlīnijām. Šāds priekšlikums var pat nogalināt valdības prioritāti kaut kur iestāties (iestāšanās starptautiskā organizācijā ir tāds valsts mērķis, ko labi mākam sasniegt, – ANO, NATO, ES, eirozona; tagad procesā ir iestāšanās OECD).
Otrkārt, no ekonomikas viedokļa šāds atbalsts hokejam ir nauda, kuru valsts uzņēmumi nesamaksās valstij dividendēs, kas ir būtisks valsts budžeta ieņēmumu avots. Tātad – budžeta naudas sadalē valsts uzņēmuma vadītājam būs lielāka rīcības brīvība nekā ministrei, kurai līdzekļu novirzīšana hokejam būtu jāsaskaņo ar premjeri, finanšu ministru un Saeimu.
Diez vai cilvēks parastais, kas per se ir valdības prioritāte, tam piekritīs. Tāpēc es ieteiktu Lipmanam turpināt meklēt ceļu pie valdības galvām un sirdīm, jo vairāk tāpēc, ka tieši šīs valdības deklarācija šādus papildu tēriņus vismaz teorētiski pieļauj. Noderēs stāstījums gan par Rīgas Unionu, kas uzvarēja 1931./1932. gada sezonā Latvijas čempionātā, gan par Latvijas hokeja izlases braukšanu uz pasaules čempionātu hokejā Prāgā 1933. gadā, gan par Masaļska sniegumu pasaules čempionātā hokejā Prāgā 2015. gadā.
Otri Lipmana maldi saistās ar valdības “lūgšanās” scenāriju. Latvijas valdība nekad un nevienu nelūgsies, jo tai neko nevajag, – tā ir reaktīvs birokrātisks veidojums, kas reaģē uz ārējiem kairinājumiem un draudiem. Latvijas valdības dienaskārtību veido ierēdņu dienaskārtība un ārējo saistību diktēti notikumi. Latvijas valdība nekad nesanāk kopā, lai apspriestu, teiksim, šādus darba kārtības punktus: “Kā veicināt ražošanu?”, “Kā sagatavot labākus speciālistus augošajai augsto tehnoloģiju industrijai?”, “Kā attīstīt infrastruktūru, lai Latvija būtu pievilcīga rūpnīcu celtniecībai?”. Tāpēc no Lipmana puses ir naivi gaidīt, ka valdība pētīs jautājumu: “Kādā sporta veidā mums būtu jāsarīko pasaules čempionāts, lai veicinātu valsts pazīstamību un uzlabotu iedzīvotāju fizisko sagatavotību?”, tad nolems, ka tas būs hokejs, un ies Lipmanu nolūgties.
Tajā mazticamajā gadījumā, ja valdība proaktīvi padomās par sporta nozīmi, alternatīva Lipmana “pasaules līmeņa” prātojumiem būtu hokejista Jāņa Sprukta teiktais pēc nesenā zaudējuma čehiem: “Vajag izveidot Latvijas hokeju, lai tajā ir vairāk par 20 spēlētājiem. Ja būs sakārtots hokejs un cilvēki, kas var kandidēt uz izlasi, būs arī cilvēki, kas iemet. Pagaidām mums spēlē tie, kas var spēlēt un ir nedaudz izsitušies. Latvijas čempionāts ir nekāds, bet citām komandām – miljons cilvēku uz vienu vietu. Mēs spēlējam, kā varam, bet citas komandas atlasa sastāvu, kādu vēlas.”
Atbalsts skolēnu sportam, attaisnoti sporta nodarbību izdevumi nodokļu aprēķinā, tautas skrējieni un velobraucieni ar pašreizējo valdības rocību, iespējams, ir daudz efektīvāks naudas ieguldījums, bet pasaules čempionāti ir jāatstāj laikam, kad Latvija kopā ar Luksemburgu gozēsies turīgāko valstu topos.
Comments