Mērķis vs. process
Sekojot anglosakšu modei par mērķu svarīgumu, politiskās partijas ir sacentušās programmatisko dokumentu daiļrakstībā, tur leģitīmi iekļaujot visu labāko, ko var iedomāties. Rezultāts ir iepriekšparedzams: partiju programmas ir līdzīgas un utopiskas, jo to izpildīšanai ir vajadzīgi Latvijas realitātē nepastāvoši finanšu un cilvēkresursi. Tās sola "visu visiem".
Pārfrāzējot: visi lieliskie Latvijas mērķi vienā vai otrā dokumentā jau ir aprakstīti, jauno partijas programmu rakstītājiem vienkārši ir radoši jāpārkompilē Latvija 2030, Eiropa 2020, NAP 2012 un veiksmīgāko partiju programmas, un voilà! - ideālā programma būs uzrakstīta! Tas, protams, neizslēdz situāciju, ka kāds jēdzīgs mērķis vēl ir palicis neatklāts un nenoformulēts, tomēr gribu apgalvot, ka potenciālā jaunrade nevienu uz mērķiem balstītu partijas programmu būtiski pacelt pār citām nevar.
Savulaik biju liecinieks SCP, tad Vienotības programmas rakstīšanas procesam: redakcijas komitejas rūpīgi apkopoja visas iesniegtās idejas, bet nozaru darba grupas - cītīgi raudzījās, lai to izdiskutētās tēzes tiek precīzi iekļautas gala dokumentā. Līdz kulminācijai šo pieeju ir novedusi jaundibinātā Repšes biedrība "Latvijas attīstībai": viņu programmu tehniski var rakstīt VISA TAUTA, labojot wiki tehnoloģijā izveidotu dokumentu.
Partiju mērķu noskaidrošanā tradicionāli aktīvi ir arī politikas procesus vērojošie žurnālisti (piemēram, Māris Zanders), kuri nepārtraukti un retoriski vaicā: kādi būs jūsu jaunie (labākie, pareizākie) mērķi šajā vēlēšanu kampaņā? It kā, salīdzinot partiju daiļrakstīšanas konkursa rezultātus, varētu veiksmīgi prognozēt tautsaimniecības izredzes, ja partijas pārstāvis būs premjers vai kādas pilsētas mērs.
Vēlētāji ir daudz pragmatiskāki. Vēlētāji instinktīvi neiedziļinās pirmsvēlēšanu platformās, bet vairāk vērtē vēlēšanu komandu līderus, t.s. lokomotīves. Tam ir racionāls pamats, jo šo cilvēku IEPRIEKŠĒJĀ DARBĪBA var liecināt par metodēm, ar kurām tiks risināti politikas izaicinājumi. Atkarībā no ekonomikas un politikas cikla svarīgas tad kļūst tādas īpašības kā saimnieciskums, izlēmīgums, godprātība, piesardzība, spēja atrast kopsaucēju, patriotiskums, uzņēmīgums, utt.
Te es neviļus atcerējos savpatā stratēģiju eksperta Alda Greitāna tēzes par to, ka pareizi uzstādīts process arī var būt izcila stratēģija:
- Stratēģija ir visu līdzekļu un metožu kopums, ar kuru palīdzību tiek sasniegts nospraustais mērķis. Mērķis ir stratēģijas daļa, jo tas nosaka līdzekļus un metodes. Rietumnieki ir tendēti ar mērķi attaisnot līdzekļus. Tā rezultātā tiek pieņemts, ka mērķa sasniegšanas process var nebūt ideāls. Jājautā, vai ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā? Vai ideāls process var nenovest pie mērķa?
- Ko darīt, ja mērķi nevar fiksēt laikā? Piemēram, mēdz gadīties, ka valsts mērķis ir iedzīvotāju labklājība. Šāda mērķa fiksēšana laikā var nozīmēt arī to, ka kādu laiku pēc labklājības sasniegšanas iedzīvotāji varētu arī vairs nedzīvot labklājībā.
- Var apgalvot, ka liela daļa patieso stratēģisko mērķu nav fiksējami laikā un ir ilgstoši vai vismaz vēlams, lai tie būtu ilgstoši. „Patiesais stratēģiskais mērķis” ir būtisks jēdziens, kas būtu jāizprot augstākajiem vadītājiem. Piemēram, eiro ieviešana 2014. gadā var būt Latvijas stratēģiskais mērķis, lai gan jādomā, ka patiesajam Latvijas stratēģiskajam mērķim vajadzētu būt iedzīvotāju labklājībai.
- Rietumos patieso stratēģisko mērķu formulēšanai ir divi galvenie traucējošie faktori. Pirmais - patiesā domāšana lielā mērā ar aizvietota ar pareizo domāšanu (politkorektums, reliģija, aksiomās balstītās zinātniskās metodes utt.). Piemēram, reta uzņēmuma stratēģiskajā mērķī minēta peļņas gūšana, lai gan tas ir katra uzņēmuma patiesais mērķis. Otrais - Rietumos „mērķa domāšana” dominē pār „procesa domāšanu”. Tāpēc, piemēram, Rietumos reti var redzēt plānu, kurš nav piesaistīts laikā.
- Veids, kā nodrošināt ilgstoša patiesa stratēģiskā mērķa sasniegšanu ir atbilstoša procesa – stratēģiskā procesa - izveidošana. Tēzi par to, ka ideāls process var novest pie stratēģiskā mērķa un paturēt to ilgtermiņā, apliecina, piemēram, Toyota Production System.
- Stratēģiskā procesa pamatā ir divi savstarpēji saistīti faktori – (1) pastāvīga procesa uzlabošana, ko nodrošina (2) atgriezeniskā saite. Lai to nodrošinātu nepieciešama procesa dalībnieku apzināta iesaistīšana tā pilnveidošanā.
- Faktiski stratēģiskais process nozīmē patiesā (ilgstošā) stratēģiskā mērķa noteikšanu, stratēģisko apakšmērķu noteikšanu un regulāru uzlabošanu, papildināšanu vai nomaiņu atkarībā no situācijas maiņas.
Vēlētāji pēc būtības vērtē procesus un piekrīt Greitāna uzskatam, ka diez vai "ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā". Tāpēc vēlētāju noskaņojumu tik ļoti ietekmē Dziesmu un deju svētku biļešu izplatīšanas procesu nepilnības, valsts uzņēmumu valdes locekļu atlases procesu dīvainības, maksātnespējas administrēšanas procesu nelikumības, partiju ētikas komisiju procesu pretrunīgums, utml.
Būtiskas pārvaldes procesu reformas
Prezidents Andris Bērziņš ir ļoti savlaicīgi ir uzsācis diskusiju par valdības izveidošanas principiem, kas novestu pie būtiskām valdības darbības procesa izmaiņām. Pildot savus darba pienākumus es teju ikdienu saskaros ar ierēdņu un ministru darbību, kas tieši ietekmē manis pārraudzītā uzņēmuma darbību. Diemžēl jāatzīst, ka šo procesu kvalitāte brīžiem ir katastrofāla. Nespēja sadarboties ministriju starpā, pārspīlēta politiskā greizsirdība, prokrastinācija, nevēlēšanās uzņemties riskus, bailes no SKDS reitingiem, ministru un ierēdņu pretstāvēšana, mākslīgu barjeru radīšana (lai demonstrētu savu ietekmi sistēmā) un vienaldzība determinē procesus, kuri ved pie valstij svarīgu mērķu sasniegšanas ar milzu līkumiem.
Kaut neliela valdības procesu optimizācija dotu lielāku labumu Latvijas attīstībai, nekā vēl ideālāks jau formulēto mērķu reformulējums.
Šī ir teicama niša partijām: tās, kuras savās programmās nāks ar priekšlikumiem, kā uzlabot valsts pārvaldes procesus, var sagaidīt ievērojamu vēlētāju atbalstu! Elektoriāts sagaida, ka viņiem nevis stāsta par mērķiem - neticamiem algu pielikumiem, nodokļu samazinājumiem vai bezmaksas sabiedrisko transportu (jo uz šodienu tie jau ir daudzmaz noformulēti un skaidri!), bet paskaidro, kā tiks uzlaboti valsts pārvaldes procesi - kā tiks demontēta lēņu sistēma ministrijās, kā tiks ieviesta elementāra meritokrātija, kā tieši tiks veicināta industrializācija, kā notiks cīņa ar nodokļu nemaksātājiem un kā efektīvāk tiks pārvaldīti valsts uzņēmumi.
Vēlētāji apzinās, ka izveidojot kvalitatīvākus procesus, apsolītie mērķi ne tikai tiks sasniegti ātrāk, bet tas būs pamats jaunu - ambiciozāku mērķu uzstādīšanai un ātrākai sasniegšanai. Mēs Latvijā jau skrienamies vienīgi ar laiku - vai paspēsim valsts tautsaimniecību attīstīt līdz konkurētspējīgam līmenim, pirms to atstāj pēdējais latvietis, kurš lidostā izslēdz gaismu?
Valdības populismu nosaka arī nestabilās koalīcijas, iespēja destruktīvi atlaist parlamentu un lielais partiju skaits. Priekšlikumi, kas vestu Latviju uz stabilākām un ilglaicīgākām valdībām, piemēram, divpartiju sistēmas virzienā, arī būtiski uzlabotu valdības procesus.
"Ko mēs nedarīsim?"
Viena no zīmīgām biznesa definīcijām ir: "Bizness - tā ir spēja nopelnīt ierobežotu resursu apstākļos". Arī attiecībā uz valsts pārvaldi šī prasība - spēja attīstīt valsti ierobežotu resursu apstākļos - darbojas. Pat piesardzīgi aplēšot izdevumus, kas nepieciešami partiju programmās sasolītajam, finansisti nonāk pie budžetu deficītiem 10-60% no IKP apmērā. Nonākot pie varas, partijas protams apjauš solījumu izpildes neiespējamību, taču klasiskā reakcija ir teju proporcionāla izdevumu samazināšana līdz pieļaujamajam budžeta deficīta līmenim. Rezultāts daudzās nozarēs ir bēdīgs, jo nepienācīgs finansējums bieži nozīmē ne vien kvantitatīvas, bet arī kvalitatīvas problēmas.
Partijas savās programmās varētu rīkoties otrādi: identificēt jomas, kurās finansējums tiks samazināts vai atgūts, lai kvalitatīvi attīstītu pārējās. Tieši tā savās mājās arī dara t.s. "krietnais saimnieks". Latvijas vēlētājs to saprastu un pieņemtu! Tas ir ļoti smags darbs, bet līdzekļu koncentrācija svarīgākajās nozarēs dotu augļus.
Piemēram, varētu tikt atcelti atsevišķi pabalsti un dotācijas, iegūtos līdzekļus novirzot izglītībai. Varētu samazināt investīcijas HES dambju stiprināšanai, tā vietā izbūvējot sašķidrinātās gāzes termināli energoneatkarības nodrošināšanai. Varētu pabeigt Latvijas Mobilā Telefona privatizāciju, iegūto naudu ieguldot Latvijas industrializācijas fondā, lai veicinātu pašmāju rūpniecības atdzimšanu.
Ideoloģija kā ietvars
Pēdējais secinājums attiecībā uz partiju programmām ir saistīts ar ideoloģiju. Tās teju nav. Pamatojumi ir dažādi: (1) gribam uzrunāt pēc iespējas plašu elektorātu; (2) mūsdienās vecais sadalījums labajos un kreisajos vairs nav aktuāls; (3) "saldskābmaize" garšo vislabāk. Tam ir grūti piekrist. Jā, īstermiņā daļai elektorāta var iestāstīt pretējo. Jā - kreiso un labējo vietā teju visā pasaulē pie varas ir centristi, bet "centre-right" un "centre-left" politikas ir pietiekoši līdzīgas. Tomēr ne velti galvenā ideoloģiskā ass vismaz Eiropā no "labējs-kreiss" ir pārvietojusies uz "konservatīvs-liberāls". Mērķi dažādām ideoloģijām mūsdienās var būt gana līdzīgi, bet ceļi, kā šos mērķus sasniegt - gandrīz vienmēr atšķirīgi. Programmā nedefinējot partijas ideoloģiju mēs nonākam pie iebūvēta konflikta - kā situācijā, kad pie viena galda sēž liberāle Ilze Viņķele un konservatore Ingūna Rībena un nespēj vienoties tieši nevienā jautājumā.
Definētai ideoloģijai partijā ir vēl viena priekšrocība: tā rāda tādu kā veiduli lēmumu pieņemšanai, kas veicina monolītāku atpazīstamākas politikas veidošanos. Ne vien hrestomātiskajos jautājumos par homoseksuāļu un abortu tiesībām, bet arī attiecībā pret valsts atbalstu, valsts uzņēmumu apsaimniekošanu, sociālo tīklu, mazākumtautībām, imigrantiem ir sagaidāma un prognozējama dažāda attieksme liberāļu un konservatoru vidū. Savukārt - vismaz "Vienotības" gadījumā - atbilde bieži ir atkarīga no tā, kurš personāžs "ir pirmais pacēlis telefona klausuli". Arī partijas atbalstītājiem un ierindas biedriem bez definētas ideoloģijas nav nekāda modeļa, pēc kura varētu prognozēt partijas vadības attieksmi daudzajos ikdienas politiskajos jautājumos.
Partiju sistēma Latvijā tikai iegūtu, ja tajā ar laiku veidotos skaidras liberālas un konservatīvas partijas. Vēsturiskajām partijām bija atsevišķas ideoloģijas iezīmes, taču oligarhu sērga saindēja vidi: konservatīvais oligarhs Šlesers taču nevarēja stāties konservatīvā oligarha Šķēles partijā, tāpēc sākotnēji apvienojās ar liberāli Godmani... Pašlaik ideoloģiskā polarizācija gan notiek - konservatīvie loģiski gūst vairākumu Nacionālajā apvienībā, bet Reformu partijas liberāļi nevar apvienoties ar ideoloģiski tuvajiem Vienotības liberāļiem spēcīgā Vienotības konservatīvā flanga dēļ.
Tomēr vismaz savās programmās jau nākamajās Saeimas vēlēšanās daudzām partijām nāksies izvēlēties savu ideoloģisko pozicionējumu. Tas savukārt atvieglos elektorāta izvēli, kurš lēnām polarizējas. Ideoloģiski monolītāku partiju lēmumi būs prognozējamāki un apņēmīgāki, partiju atbalstītāji - mazāk vīlušies un iesaistītāki.
Tagad galvenais jautājums ir - kā šāda veida domāšanu "instalēt" tautas apziņā un cik ātri/lēni, un vai vispār, notiks Tevis minētā "polarizācija"!?!
Posted by: Ģirts Kalniņš | 12 April 2013 at 20:36
p.s. Aicinām autoru palasīt ASV Kongresa debates - tur ekonomiskie jautājumi (no tradicionālajām labejo - kreiso pozīcijām) ir absolūtā strīdu degpunktā, kaut vai debatēs par budžetu, par parāda griest paaugstināšānu. Atļaušos pieminēt arī tādu faktu, ka 2012. gada laikā ASV Senāta debatēs vārdu salikums "class struggle" (latviešu valodā tulkojams kā šķiru cīņa) tika izteikts vairāk kā 30 reižu - un diskutējot par šodienas politiku (un nevis citējot vēsturiskus padomju dokumentus).
Interesants diskusiju objekts būtu - kas mūsdienu Latvijas politikā ir noticis ar jēdzienu "vidusšķira". Pirms 10 vai 15 gadiem tas bija katras politiskās programmas un diskusijas pamatā, bet pēdējos gados tas kaut kā šeit ir pazudis. ASV gan "middle class" jēdzines tiek lietots pastāvīgi.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:45
Kaut kas nocenzējās laikam. Nu ja, ko tad citu varēja gaidīt...
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:46
Ja jau cenzējat un dzēšat komentārus, tad lūdzu izdzēšat visus manus komentārus. Un čau! Lai vecas īsteniem demokrātiem! Pretīgi skatīties uz Jums!
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:48
Kas tas par murgu? Ko bloga autors ir šņaucis vai lasījis, ka kaut ko tādu var uzrakstīt?
"Jā - kreiso un labējo vietā teju visā pasaulē pie varas ir centristi, bet "centre-right" un "centre-left" politikas ir pietiekoši līdzīgas. Tomēr ne velti galvenā ideoloģiskā ass vismaz Eiropā no "labējs-kreiss" ir pārvietojusies uz "konservatīvs-liberāls".
Cik esmu sekojis līdz Rietumu presei un politikai (piem., palasot britu vai amerikāņu parlamentu debates) vai lasījis Rietumu politiķu atmiņu grāmatas, tad tas nav tiesa. Ekonomiskie jautājumi joprojām nosaka vēlētāju izvēli.
Skaidrības labad Kokinam var ieteikt apskatīties Nolan Chart. Tā politiku attēlo 2 dimensijās - pēc ekonomiskās brīvības (šī brīvība pati par sevi var arī nebūt nekas labs) un pēc personiskās brīvības, kopā sanāk 4 grupējumi: 1) sociāldemokrāti, 2) konservatīvie, 3) libertārieši un 4) steitisti.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:51
Un smalkums visā šajā ir tas, ka tikai 2 no 4 kombinācijām parasti gūst lielu vēlētāju atbalstu, tie ir sociāldemokrāti (liela personiskā brīvība, bet ierobežota ekonomiskā brīvība) un t.s. konservatīvie (ierobežota personiskā brīvība, bet liela ekonomiskā brīvība). Šo derētu ņemt vērā izsakot dažādus spriedumus par labējo-kreiso atšķirības zudumu vai mētājoties ar jēdzieniem liberālā Viņķele vai konservatīvā Rībena.
Politikas praksē ir izveidojušās divas lielās koalīcijas - sociāldemokrāti un konservatīvie un tajās nozīmīgi ir abi jautājumu bloki - gan ekonomika, gan arī vērtības un morāles normas. Papildus dimensiju itkā ienes attieksme pret imigrantiem, bet arī šeit koalīcijas ir stabilas: sociāldemokrātiem ir labevēlīga attieksme pret imigrantiem, konservatīvajiem - noraidoša.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:52
Un vēlētājam parasti nākas izšķirties nevis par sev vēlamu politiskā piedāvājuma komplektu, bet gan par vienu no divām lielajām koalīcijām. Un izšķiršanās nav viegla. Piem., pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanās Eiropas kreisajiem slitki klājās tieši pozitīvās imigrācijas politikas dēļ un ne jau tāpēc, ka kreiso ekonomiskās idejas būtu zaudējušas savu pievilcību.
Latvijas īpantība ir tā, ka šeit ir tradicionāli spēcīgs libertāriešu (tas tiešām nav lamuvārds) grupējums (ekonomiskā politika kā konservatīviem, bet personisko brīvību jautājumos tā ir līdzīga sociāldemokrātiem), kas laikam ir Sorosa fonda darbības rezultātā. Tagad Latvijā darbojas arī Frīdriha Eberta fonds un varbūt citi sociāldemokrātu fondi, bet tiem joprojām nav izdevies mainīt to, ak vesela paaudze domātāju ir izauguši libertāriešu tradīcijās.
Secinājumi priekš Latvijas ir vienkārši - nav jājauc libertārieši ar sociāldemokrātiem un konservatīvajiem. Latvijā artikulēti kreisu politiku pašlaik piedāvā gandrīz tikai Saskaņas Centrs (neskaitot dažas sīkpartijas). Bija LSDSP, bet tai bija sava nelaime. Bija SCP, bet tie izšķīda labējā Vienotībā (tagad A. Pabriks jau runāt par vienotu labējo fronti Rīgas pašvaldību vēlēšanās).
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:52
p.p.s Atvainojos bloga autoram. Nekas netiek cenzēts (vismaz pagaidām), tikai nez kāpēc garākus komentārus ļauj ielikt, bet pēc tam tie pazūd. Tad nu nākas dalīt vairākās.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 21:54
Bet pašu partiju neskaidro ideoloģisko pozīciju rada tas, ka partijas parasti veidojas un attīstās pēc vienas šnites - grupiņa domubiedru sanāk kopā un uzdodas par labējiem, jo tā ātrāk var piesaistīt finansējumu. Bet lai iegūtu arī vēlētāju balsis, tad nākas laipot - vai nu cilāt vēstures jautājumus vai lietot divdomības.
Kreiso partiju attīstībai traucē tas, ka kreisie tiek demonizēti, tiek demonizēta sadarbība ar SC (vēsture rāda, ka katra kreisā partija, kas nespēja pārkāpt savas ambīcijas un sadarboties ar SC, aizgāja pa skuju taku). Bet SC attīstību liedz noteikumi, ka KNAB'am ir jāpublisko dati arī par mazajiem partiju ziedojumiem. Tas rada diskriminācijas draudus. Un tas rada priekšrocības labējiem.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 22:06
Nobeigumā - viens ieteikums, kā varētu veicināt partiju konsolidāciju, ir kādā no augstkolā izveidot sociālās ekonomikas katedru, kurā idejas un darbība varētu būt līdzīga http://www.socialeconomics.org/
Šāda profesora vieta varēu ļoti bagātināt Latvijas mēdiju telpu, jo gan jau ka gadītos reizes, kad arī viņam/viņai kāds prasītu viedokli un tas Latvijā būtu kas jauns.
Posted by: Knud | 12 April 2013 at 22:11
Knud, paldies par viedokli! Es patiešām necenzēju kritiskus ierakstus, acīmredzami TypePad platformai, kuru lietoju, ir kādi tehniski ierobežojumi komentāru garumam. Kas attiecas uz Dāvida Nolana politisko uzskatu diagrammu - šo un citas sarežģītākas sistēmas es rakstā neizmantoju, jo 1) negribēju lieki samežģīt diskusiju tematos, kur vispārīgā izpratne ir virspusēja; 2) tas ir tikai pastarpināti saistīts ar raksta galveno tēzi par procesu uzlabojumu nepieciešamību. Bet iespējams jums taisnība - tā bija kļūda.
Posted by: Gatis Kokins | 15 April 2013 at 20:35
Saņēmu arī šādu viedokli e-pastā:
"Politika ir reāla nevis ideāla.
Jebkuram tehnokrātam ir skaidrs, ka mērķi ir NAPā un Latvija 2030, kā Tu pareizi norādi. Un tai jābūt skaidrā ideoloģijā balstītai. Man prieks, ka SCP programmā mēs rakstījām tikai loģiskas un liberāli sociālā ideoloģijā balstītas lietas. Un Vienotība ļoti labi sajuta, ka politikas process ir svarīgāks par programmu. Tāpēc mārketingā bija uzsvars uz tiesiskuma kā procesa koalīciju.
Diemžēl, to tikpat labi saprot konkurentu rupori - tie apzināti pārspīlē V biedru lietas, sitot pa procesu un personām. Dziesmu svētku sakarā neviens nav pat painteresējies, ka neesmu prasījis biļetes, ka katru mēnesi ziedoju 40 latus pensionētajiem aktieriem, ka kultūrai kopā jau noziedoti 20k latu, ka vedīšu Madonas korus par savu naudu, un tml. Neviens nekad nav pajautājis, kā tā varēja sagadīties, ka uz 13. Janvāra pasākumu mēs dabūjām korus ar brāļiem Kokariem priekšgalā (Tev ir jauka bilde google+ šajā sakarā). Biļete būšot arī Zuzānam, kuru IR pilnīgi nekompetentā komentētāja nolej ar dubļiem, kurš bagāts būdams, varētu nopirkt biļeti par savu naudu, utt. Skaidrs, ka varētu. Jo katru gadu ziedo kultūrai (Purvīša balvai, Cēsu mākslas festivālam, piemēram) vairākus desmitus tūkstošus latu. Bet ir dabūjis nievas, ka nav stāvējis rindā pie kases kopā ar jauniešiem, kuriem ir gan labāka veselība, gan nav mazbērnu, kas sestdienā jāpieskata."
Posted by: Gatis Kokins | 16 April 2013 at 12:57
"Tā garā pasāža bija par to, lai Tev nav ilūziju, ka politikas process ir svarīgāks par visu. Procesa tīrā formā nav. Ir tikai tā atspoguļojums medijos, kuri par naudu, simpātijām vai vienkārši savas saprašanas ietvaros (piem. Delfos konsekventi rakstīja helihopters, referējot par bļitkotāju glābšanas operāciju) kaut ko iestāsta irracionālam vēlētājam.
Un, diemžēl, 25 procenti vēlētāju ir irracionāli. Viņi pērk loterijas biļetes, kaut vienmēr vinnē banka, viņi ņem ātros kredītus par 120 % gadā, viņi nobalso par Zatleru, kuram nav ne partijas, ne cilvēku (neviens no partijas ministriem, izņemot Sprūdžu, nav ticis ievēlēts par Saeimas deputātu). Šis saraksts būtu garš.
Vēlētāji balso par Imantu Skrastiņu, jo viņš smuki dzied kamolā tinēju. Tu ar savu rakstu gribi, lai viņi nobalso par Bahu. Vēlu veiksmi. Līdz šim gan viņi jau izmeta no Saeimas Imantu Kalniņu, kurš spēj sacerēt 4.simfoniju un iztulkot Korānu. Es gan drīzāk ticu monarha ieceltam senātam kā parlamenta augšpalātai, kas par deputātiem padarīja Verdi un Pučini. Pēdējais gan 1923. gadā bija kļuvis par Musolini fašistu partijas goda biedru, viņam pašam nezinot."
Posted by: Gatis Kokins | 16 April 2013 at 12:57