Mērķis vs. process
Sekojot anglosakšu modei par mērķu svarīgumu, politiskās partijas ir sacentušās programmatisko dokumentu daiļrakstībā, tur leģitīmi iekļaujot visu labāko, ko var iedomāties. Rezultāts ir iepriekšparedzams: partiju programmas ir līdzīgas un utopiskas, jo to izpildīšanai ir vajadzīgi Latvijas realitātē nepastāvoši finanšu un cilvēkresursi. Tās sola "visu visiem".
Pārfrāzējot: visi lieliskie Latvijas mērķi vienā vai otrā dokumentā jau ir aprakstīti, jauno partijas programmu rakstītājiem vienkārši ir radoši jāpārkompilē Latvija 2030, Eiropa 2020, NAP 2012 un veiksmīgāko partiju programmas, un voilà! - ideālā programma būs uzrakstīta! Tas, protams, neizslēdz situāciju, ka kāds jēdzīgs mērķis vēl ir palicis neatklāts un nenoformulēts, tomēr gribu apgalvot, ka potenciālā jaunrade nevienu uz mērķiem balstītu partijas programmu būtiski pacelt pār citām nevar.
Savulaik biju liecinieks SCP, tad Vienotības programmas rakstīšanas procesam: redakcijas komitejas rūpīgi apkopoja visas iesniegtās idejas, bet nozaru darba grupas - cītīgi raudzījās, lai to izdiskutētās tēzes tiek precīzi iekļautas gala dokumentā. Līdz kulminācijai šo pieeju ir novedusi jaundibinātā Repšes biedrība "Latvijas attīstībai": viņu programmu tehniski var rakstīt VISA TAUTA, labojot wiki tehnoloģijā izveidotu dokumentu.
Partiju mērķu noskaidrošanā tradicionāli aktīvi ir arī politikas procesus vērojošie žurnālisti (piemēram, Māris Zanders), kuri nepārtraukti un retoriski vaicā: kādi būs jūsu jaunie (labākie, pareizākie) mērķi šajā vēlēšanu kampaņā? It kā, salīdzinot partiju daiļrakstīšanas konkursa rezultātus, varētu veiksmīgi prognozēt tautsaimniecības izredzes, ja partijas pārstāvis būs premjers vai kādas pilsētas mērs.
Vēlētāji ir daudz pragmatiskāki. Vēlētāji instinktīvi neiedziļinās pirmsvēlēšanu platformās, bet vairāk vērtē vēlēšanu komandu līderus, t.s. lokomotīves. Tam ir racionāls pamats, jo šo cilvēku IEPRIEKŠĒJĀ DARBĪBA var liecināt par metodēm, ar kurām tiks risināti politikas izaicinājumi. Atkarībā no ekonomikas un politikas cikla svarīgas tad kļūst tādas īpašības kā saimnieciskums, izlēmīgums, godprātība, piesardzība, spēja atrast kopsaucēju, patriotiskums, uzņēmīgums, utt.
Te es neviļus atcerējos savpatā stratēģiju eksperta Alda Greitāna tēzes par to, ka pareizi uzstādīts process arī var būt izcila stratēģija:
- Stratēģija ir visu līdzekļu un metožu kopums, ar kuru palīdzību tiek sasniegts nospraustais mērķis. Mērķis ir stratēģijas daļa, jo tas nosaka līdzekļus un metodes. Rietumnieki ir tendēti ar mērķi attaisnot līdzekļus. Tā rezultātā tiek pieņemts, ka mērķa sasniegšanas process var nebūt ideāls. Jājautā, vai ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā? Vai ideāls process var nenovest pie mērķa?
- Ko darīt, ja mērķi nevar fiksēt laikā? Piemēram, mēdz gadīties, ka valsts mērķis ir iedzīvotāju labklājība. Šāda mērķa fiksēšana laikā var nozīmēt arī to, ka kādu laiku pēc labklājības sasniegšanas iedzīvotāji varētu arī vairs nedzīvot labklājībā.
- Var apgalvot, ka liela daļa patieso stratēģisko mērķu nav fiksējami laikā un ir ilgstoši vai vismaz vēlams, lai tie būtu ilgstoši. „Patiesais stratēģiskais mērķis” ir būtisks jēdziens, kas būtu jāizprot augstākajiem vadītājiem. Piemēram, eiro ieviešana 2014. gadā var būt Latvijas stratēģiskais mērķis, lai gan jādomā, ka patiesajam Latvijas stratēģiskajam mērķim vajadzētu būt iedzīvotāju labklājībai.
- Rietumos patieso stratēģisko mērķu formulēšanai ir divi galvenie traucējošie faktori. Pirmais - patiesā domāšana lielā mērā ar aizvietota ar pareizo domāšanu (politkorektums, reliģija, aksiomās balstītās zinātniskās metodes utt.). Piemēram, reta uzņēmuma stratēģiskajā mērķī minēta peļņas gūšana, lai gan tas ir katra uzņēmuma patiesais mērķis. Otrais - Rietumos „mērķa domāšana” dominē pār „procesa domāšanu”. Tāpēc, piemēram, Rietumos reti var redzēt plānu, kurš nav piesaistīts laikā.
- Veids, kā nodrošināt ilgstoša patiesa stratēģiskā mērķa sasniegšanu ir atbilstoša procesa – stratēģiskā procesa - izveidošana. Tēzi par to, ka ideāls process var novest pie stratēģiskā mērķa un paturēt to ilgtermiņā, apliecina, piemēram, Toyota Production System.
- Stratēģiskā procesa pamatā ir divi savstarpēji saistīti faktori – (1) pastāvīga procesa uzlabošana, ko nodrošina (2) atgriezeniskā saite. Lai to nodrošinātu nepieciešama procesa dalībnieku apzināta iesaistīšana tā pilnveidošanā.
- Faktiski stratēģiskais process nozīmē patiesā (ilgstošā) stratēģiskā mērķa noteikšanu, stratēģisko apakšmērķu noteikšanu un regulāru uzlabošanu, papildināšanu vai nomaiņu atkarībā no situācijas maiņas.
Vēlētāji pēc būtības vērtē procesus un piekrīt Greitāna uzskatam, ka diez vai "ideālu mērķi var sasniegt neideāla procesa rezultātā". Tāpēc vēlētāju noskaņojumu tik ļoti ietekmē Dziesmu un deju svētku biļešu izplatīšanas procesu nepilnības, valsts uzņēmumu valdes locekļu atlases procesu dīvainības, maksātnespējas administrēšanas procesu nelikumības, partiju ētikas komisiju procesu pretrunīgums, utml.
Būtiskas pārvaldes procesu reformas
Prezidents Andris Bērziņš ir ļoti savlaicīgi ir uzsācis diskusiju par valdības izveidošanas principiem, kas novestu pie būtiskām valdības darbības procesa izmaiņām. Pildot savus darba pienākumus es teju ikdienu saskaros ar ierēdņu un ministru darbību, kas tieši ietekmē manis pārraudzītā uzņēmuma darbību. Diemžēl jāatzīst, ka šo procesu kvalitāte brīžiem ir katastrofāla. Nespēja sadarboties ministriju starpā, pārspīlēta politiskā greizsirdība, prokrastinācija, nevēlēšanās uzņemties riskus, bailes no SKDS reitingiem, ministru un ierēdņu pretstāvēšana, mākslīgu barjeru radīšana (lai demonstrētu savu ietekmi sistēmā) un vienaldzība determinē procesus, kuri ved pie valstij svarīgu mērķu sasniegšanas ar milzu līkumiem.
Kaut neliela valdības procesu optimizācija dotu lielāku labumu Latvijas attīstībai, nekā vēl ideālāks jau formulēto mērķu reformulējums.
Šī ir teicama niša partijām: tās, kuras savās programmās nāks ar priekšlikumiem, kā uzlabot valsts pārvaldes procesus, var sagaidīt ievērojamu vēlētāju atbalstu! Elektoriāts sagaida, ka viņiem nevis stāsta par mērķiem - neticamiem algu pielikumiem, nodokļu samazinājumiem vai bezmaksas sabiedrisko transportu (jo uz šodienu tie jau ir daudzmaz noformulēti un skaidri!), bet paskaidro, kā tiks uzlaboti valsts pārvaldes procesi - kā tiks demontēta lēņu sistēma ministrijās, kā tiks ieviesta elementāra meritokrātija, kā tieši tiks veicināta industrializācija, kā notiks cīņa ar nodokļu nemaksātājiem un kā efektīvāk tiks pārvaldīti valsts uzņēmumi.
Vēlētāji apzinās, ka izveidojot kvalitatīvākus procesus, apsolītie mērķi ne tikai tiks sasniegti ātrāk, bet tas būs pamats jaunu - ambiciozāku mērķu uzstādīšanai un ātrākai sasniegšanai. Mēs Latvijā jau skrienamies vienīgi ar laiku - vai paspēsim valsts tautsaimniecību attīstīt līdz konkurētspējīgam līmenim, pirms to atstāj pēdējais latvietis, kurš lidostā izslēdz gaismu?
Valdības populismu nosaka arī nestabilās koalīcijas, iespēja destruktīvi atlaist parlamentu un lielais partiju skaits. Priekšlikumi, kas vestu Latviju uz stabilākām un ilglaicīgākām valdībām, piemēram, divpartiju sistēmas virzienā, arī būtiski uzlabotu valdības procesus.
"Ko mēs nedarīsim?"
Viena no zīmīgām biznesa definīcijām ir: "Bizness - tā ir spēja nopelnīt ierobežotu resursu apstākļos". Arī attiecībā uz valsts pārvaldi šī prasība - spēja attīstīt valsti ierobežotu resursu apstākļos - darbojas. Pat piesardzīgi aplēšot izdevumus, kas nepieciešami partiju programmās sasolītajam, finansisti nonāk pie budžetu deficītiem 10-60% no IKP apmērā. Nonākot pie varas, partijas protams apjauš solījumu izpildes neiespējamību, taču klasiskā reakcija ir teju proporcionāla izdevumu samazināšana līdz pieļaujamajam budžeta deficīta līmenim. Rezultāts daudzās nozarēs ir bēdīgs, jo nepienācīgs finansējums bieži nozīmē ne vien kvantitatīvas, bet arī kvalitatīvas problēmas.
Partijas savās programmās varētu rīkoties otrādi: identificēt jomas, kurās finansējums tiks samazināts vai atgūts, lai kvalitatīvi attīstītu pārējās. Tieši tā savās mājās arī dara t.s. "krietnais saimnieks". Latvijas vēlētājs to saprastu un pieņemtu! Tas ir ļoti smags darbs, bet līdzekļu koncentrācija svarīgākajās nozarēs dotu augļus.
Piemēram, varētu tikt atcelti atsevišķi pabalsti un dotācijas, iegūtos līdzekļus novirzot izglītībai. Varētu samazināt investīcijas HES dambju stiprināšanai, tā vietā izbūvējot sašķidrinātās gāzes termināli energoneatkarības nodrošināšanai. Varētu pabeigt Latvijas Mobilā Telefona privatizāciju, iegūto naudu ieguldot Latvijas industrializācijas fondā, lai veicinātu pašmāju rūpniecības atdzimšanu.
Ideoloģija kā ietvars
Pēdējais secinājums attiecībā uz partiju programmām ir saistīts ar ideoloģiju. Tās teju nav. Pamatojumi ir dažādi: (1) gribam uzrunāt pēc iespējas plašu elektorātu; (2) mūsdienās vecais sadalījums labajos un kreisajos vairs nav aktuāls; (3) "saldskābmaize" garšo vislabāk. Tam ir grūti piekrist. Jā, īstermiņā daļai elektorāta var iestāstīt pretējo. Jā - kreiso un labējo vietā teju visā pasaulē pie varas ir centristi, bet "centre-right" un "centre-left" politikas ir pietiekoši līdzīgas. Tomēr ne velti galvenā ideoloģiskā ass vismaz Eiropā no "labējs-kreiss" ir pārvietojusies uz "konservatīvs-liberāls". Mērķi dažādām ideoloģijām mūsdienās var būt gana līdzīgi, bet ceļi, kā šos mērķus sasniegt - gandrīz vienmēr atšķirīgi. Programmā nedefinējot partijas ideoloģiju mēs nonākam pie iebūvēta konflikta - kā situācijā, kad pie viena galda sēž liberāle Ilze Viņķele un konservatore Ingūna Rībena un nespēj vienoties tieši nevienā jautājumā.
Definētai ideoloģijai partijā ir vēl viena priekšrocība: tā rāda tādu kā veiduli lēmumu pieņemšanai, kas veicina monolītāku atpazīstamākas politikas veidošanos. Ne vien hrestomātiskajos jautājumos par homoseksuāļu un abortu tiesībām, bet arī attiecībā pret valsts atbalstu, valsts uzņēmumu apsaimniekošanu, sociālo tīklu, mazākumtautībām, imigrantiem ir sagaidāma un prognozējama dažāda attieksme liberāļu un konservatoru vidū. Savukārt - vismaz "Vienotības" gadījumā - atbilde bieži ir atkarīga no tā, kurš personāžs "ir pirmais pacēlis telefona klausuli". Arī partijas atbalstītājiem un ierindas biedriem bez definētas ideoloģijas nav nekāda modeļa, pēc kura varētu prognozēt partijas vadības attieksmi daudzajos ikdienas politiskajos jautājumos.
Partiju sistēma Latvijā tikai iegūtu, ja tajā ar laiku veidotos skaidras liberālas un konservatīvas partijas. Vēsturiskajām partijām bija atsevišķas ideoloģijas iezīmes, taču oligarhu sērga saindēja vidi: konservatīvais oligarhs Šlesers taču nevarēja stāties konservatīvā oligarha Šķēles partijā, tāpēc sākotnēji apvienojās ar liberāli Godmani... Pašlaik ideoloģiskā polarizācija gan notiek - konservatīvie loģiski gūst vairākumu Nacionālajā apvienībā, bet Reformu partijas liberāļi nevar apvienoties ar ideoloģiski tuvajiem Vienotības liberāļiem spēcīgā Vienotības konservatīvā flanga dēļ.
Tomēr vismaz savās programmās jau nākamajās Saeimas vēlēšanās daudzām partijām nāksies izvēlēties savu ideoloģisko pozicionējumu. Tas savukārt atvieglos elektorāta izvēli, kurš lēnām polarizējas. Ideoloģiski monolītāku partiju lēmumi būs prognozējamāki un apņēmīgāki, partiju atbalstītāji - mazāk vīlušies un iesaistītāki.