Pagājušonedēļ ar Pētera Viņķeļa laipnu atbalstu man bija iespēja apciemot ietekmīgo Bruegel domnīcu (think-tank) Briselē un satikties ar Žoltu Darvašu (Zsolt Darvas), kas ir viens no vadošajiem domnīcas pētniekiem ar dziļāku izpratni Latvijas jautājumos. Ar Žoltu norunājām pāris stundas un konstatējām ļoti līdzīgu izpratni par notiekošajiem procesiem Latvijā un efektīvākajām zālēm ekonomikas atveseļošanai. Tā kā Eiroparlamants / Eiropas Komisija ekonomikas jautājumos bieži paļaujas uz Bruegel viedokli, mani iedvesmoja atziņa, ka šis viedoklis ir kvalitatīvs un sabalansēts.
Tāpēc turpmākie bloga ieraksti, iespējams, būs Bruegel sarunu iedvesmoti:)
Vienā no saviem rakstiem Žolts skaitliski ilustrē korelāciju starp ES valstu kopprodukta pieaugumu un cenu līmeņa pieaugumu:
Šī saistība nav negaidīta. Tā ir sen zināma ekonomikā un plaši pētīta. Viens no iemesliem ir Balasas-Samuelsona efekts, kas īpaši skarbi ir izpaudies Austrumeiropā. Tomēr ne par šīm pamatlietām gribu diskutēt.
Pirmkārt, atsevišķi ekonomisti (un politiķi) Latvijā ir sākuši dzīvot pārliecībā, ka cenu līmenis un iekšzemes kopprodukts ir nesaistītas lietas. Ka iespējams palielināt IKP, bet samazināt cenas. Jeb otrādi - ka, samazinoties cenu līmenim, IKP nekritīsies. Diemžēl, valstis atkarībā no IKP per capita (PPP) un cenu līmeņa kārtojas šaurā koridorā (nākošajā zīmējumā iekrāsots dzeltens). Valdības ekonomiskā politika var noteikt vienīgi valsts atrašanos uz īsā cenu līmeņa nogriežņa [AB] (nākošajā zīmējumā sarkans).
Otrkārt, pārvietojaties pa šo šauro dzelteno koridoru, valstij ir iespējamas vairākas stratēģijas. Tās galējās izpausmes es nosaucu par delfīna un butes stratēģijām.
Bute ir plakans dzīvnieks. Tik plakans, ka otra acs ir pārvietojusies blakus pirmajai. Tā peld un barojas pa jūras dibenu. Iespējami tuvāk jūras dibenam. Tik tuvu, ka plēsoņai ir grūti tai iekost, nesarijoties smiltis. Ekonomikas valodā tas nozīmē, ka valsts attīstās, konstanti uzturot zemu cenu līmeni, attēlā pārvietojoties pa dzeltenā koridora apakšējo robežu (skat. zaļo līkni nākošajā zīmējumā!).
Delfīns ir skaists dzīvnieks. Tas peld ļoti ātri. Ieelpo, ienirst pakaļ zivij dziļūdenī - pēc mirklīša atkal jānirst ārā uzelpot. Tad atkal bads liek ienirt. Ekonomikas valodā tas nozīmē, ka, sasniedzot augstu izmaksu līmeni, valsti sagaida krīze, kas atsviež to atpakaļ IKP ziņā, vienlaikus koriģējot cenu līmeni. Tiesa, pēc mirkļa ballīte var atsākties... (skat. sarkano līkni nākošajā zīmējumā!).
Acīmredzami, butes stratēģija ir lēnāka. Necilāka. Neviens publiski tevi nesauc par tīģeri. Jāēd drumstalas no jūras dibena. Delfīns kustās straujāk: strauji iznirieni mijās ar ienirieniem (lasi: iedzīvotāju labklājības kritieniem) - jo nav citu iespēju: cenu pieauguma rezultātā zaudētā konkurētspēja ir jākompensē ar krīzi.
Latvija pašlaik izpilda pirmo ienirienu. Vēl daudz šādu ienirienu Latvijai ir priekšā?! Butes stratēģija dod mazāk ciklisku tautsaimniecības attīstību (kas Latvijai ir īpaši svarīgi apstākļos, kad tai nav efektīvu anticikliskas monetārās politikas sviru). Bet vai Latvija ir spējīga izvēlēties butes stratēģiju (kā to dara Vācija) un ilgstoši uzturēt zemākās dotajā IKP līmenī iespējamās cenas? Mans draugs Jānis Ošlejs žurnāla "Rīgas Laiks" jaunākajā aprīļa numurā izsaka hipotēzi, ka nē. Es sliecos piekrist, ka tas ir ellīgi sarežģīti. Tomēr, jāmēģina izdomāt, kā!
Man patika salīdzinājums Bute - Delfīns :) Trāpīgi ! Man gan liekas, ka Buti reiz kāds plēsoņa jau ir ierijis un nupat izspļāvis, jo sarijies smiltis. Nu mēs esam mazliet savainoti, bet dzīvi. Loģiski būtu turēties vairāk pie krasta, kur neiepeld plēsoņas, jo ir pārāk sekls, taču ir viens bet... Lai uzturētos seklos ūdeņos un lēnām atkoptos ir jābūt stingrai pārliecībai, ka nebūs negaidītu paisumu vai bēgumu. Paisuma vai bēguma gadījumā mūs var ieskalot atkal dziļajos ūdeņos vai gluži otrādi, izmest krastā, kur mūs uzlasīs ārzemju makšķernieki. Man domāt, ka šodienas vissvarīgākā lieta ir skaidrība par paisumu vai bēgumu brīdi Valstī. Tā ir skaidrība un atklātība Valsts politikā un ekonomikā vismaz uz tuvākajiem trijiem gadiem ! Zinot, kas būs rīt Valstī (jūrā), mēs paspēsim izdomāt, kā peldēt un kur paslēpties ! Domāju, ka mums vienkārši nav cita varianta, kā būt par Buti.
Posted by: Dzintars | 08 April 2010 at 00:40
Labi formulēta ideja!
Vai šī teorija izpildās arī Ķīnā? Vai tomēr Ķīna ir tik unikāls gadījums, ka tur IKP var ilgstoši pieaugt bez milzīgiem inflācijas tempiem?
Kas nosaka atšķirīgās pozīcijas Dānijai un Nīderlandei?
Izskatās, ka delfīna stāsts pamato arī valūtas devalvācijas nepieciešamību krīzes sākumā - it kā iestājas deflācija, notiek kritiens uz leju, bet tas paver koridoru augšanai - imports (pa lielam energoresursi) spiež cenu līmeni uz augšu un atkal aiziet kaut kāda izaugsme, jo iekšējā devalvācija tomēr rada kaut kādu priekšroku eksportam... Tas gan laikam nepierāda tiešu ietekmi, bet korelācija tiešām vērojama:)
Posted by: Matīss | 08 April 2010 at 17:00
Matīs, Ķīna tiešām ir unikāla caur komunistu spēju noturēt rāmjos pat iekšējo migrāciju, kas veicina zemas izmaksas. Un "delfīna" gadījumā, patiesi, devalvācijas - iekšējas vai ārējas - ir pastāvīgi nepieciešamas. Itālija un Īrija bija tipiski delfīni, pirms iestājās eirozonā. Tagad - vien nicīgi nosaukti par PIIGS, jo iekšējā devalvācija ir neefektīva un mokoši ilgstoša...
Posted by: Gatis Kokins | 10 April 2010 at 12:43
Gati - cik liela(procentos)deflācija Latvijai būtu nepieciešama, lai mums nebūtu jācīnās ar ilgstošo iekšējo devalvāciju?
Vai Tu redzi variantu, lai Latvija piekoptu butes stratēģiju - vai ir kāds maģisks instruments, kas varētu noturēt mūsu izmaksas zemas?
Posted by: Matīss | 12 April 2010 at 15:04
8-11% šogad?! Nav jau pārāk daudz precedentu pasaulē un tie visi, kas ir - ir ilgstoši:( Galvenais - algas nesamazinās gana strauji, vnk aug bezdarbs...
Un maģisku instrumentu nedevalvējot nav. Itālija - gandrīz vienīgā, kam ir izdevusies GDP per capita konverģence pēdējos 25 gados - to darīja pastāvīgi devalvējot. Nedaudz var līdzēt nodokļu struktūra: ražotājiem zemi, patēriņam - augsti. Bet kā to izdarīt darbaspēka brīvas kustības apstākļos - atkal izaicinājums!
Posted by: Gatis Kokins | 12 April 2010 at 18:58
Nesen izlasīju Latvijas Bankas apcerējumu par devalvācijas kaitīgo ietekmi:)
http://www.bank.lv/lat/main/all/sapinfo/koment/2008/kapec_nav_velama_devalvacija/
Faktiski šāda deflācija attālinātu mūs no visu finansistu mērķa - eiro ieviešanas (ko vēl vairāk attālinātu sagaidāmā inflācija). Vai iespējami ātra eiro ieviešana nedotu lielāku labumu par tiešu devalvāciju (bažas manī raisa energoresursu un visu iekārtu sagaidāmā inflācija pēc devalvācijas)? Jā var oponēt, ka tas ātrākais ir iespējams 2014.gadā, bet tas tomēr ir konkrēts brīdis pēc 4 gadiem, nevis "iespējamie labumi" no deflācijas.
Posted by: Matīss | 12 April 2010 at 21:26
Tā ir kvalitatīva 15 gadus atstrādāta LB demagoģija:)
Vidusmēra uzņēmumam degvielas izmaksas ir 3% no izdevumiem, kas ir nieks salīdzinājumā ar 30-45% apgrozījuma kritumu, ko izraisa ilgstoša recesija.
Tāpat jau paudu viedokli, ka tik vājai ekonomikai kā LV iestāja eirozonā būs vēl postošāka kā PIIGS valstīm - EUR ieviešana ir jāatliek, līdz LV ekonomika ir sasniegusi 80-85% no EU27 vidējā līmeņa (GDP per capita, PPP).
Posted by: Gatis Kokins | 13 April 2010 at 10:19
Paskaitīju mainīgās izmaksas finierrūpniecībā - man importētie energoresursi un ķīmija sanāca ap 20% (pie nosacījuma, ka finierskaidu ražo LV), bet nu kopumā tas tāpat nedod 30-45% kritumu.
No sociālā viedokļa raugoties - vai vispirms nebūtu jāsakārto kredītņēmēju aizsardzības pasākumi un personīgā bankrota procedūra. Pieņemu, ka 10% sadārdzinājums kredītmaksājumam daudzām mājsaimniecībām var būt kritisks.
Posted by: Matīss | 13 April 2010 at 12:11