Advokāti nākotnes nodokļu stratēģijām

Runājot par nepieciešamajām valsts investīcijām dažādās nozarēs, autori ir iecienījuši savas finansēšanas vēlmes izteikt nevis latos, bet proporcijās, visbiežāk - procentos no IKP. Tā piemēram, augstākajai izglītībai tiek prasīts 2%, pārējai izglītībai - 4%, medicīnai - 7%, zinātnei un inovatīviem pētījumiem - 3%, valsts aizsardzībai - 2%, sociālai aizsardzībai - 20% (pašlaik 14%, salīdzinājumam: 30% - Vācijā, 28% - vidēji ES), tad vēl ceļiem, policijai, valsts pārvaldei... Kā var nesolīt?! Saskaitot šīs proporcijas, gandrīz visu politisko partiju programmās ir iegūstams skaitlis, kas ievērojami pārsniedz 40%. Tas lieliski sadzīvo ar solījumiem pazemināt nodokļu slogu...

Kāda ir budžeta ieņēmumu (nodokļi + nenodokļu ieņēmumi) realitāte? (skat. zīmējumu!)

 
Latvijas valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi pēdējos gados ir svārstījušies 35% apmērā no IKP. 2009. gads raksturojās ar strauju kopprodukta kritumu, tāpēc šī proporcija palielinājās līdz 37%. Pašlaik mēs dzīvojam ar izdevumiem, kuri pārsniedz 40% no IKP, starpību finansējot no SVF vadītā konsorcija aizdevuma. Protams, atrodoties tik dziļā krīzē, tas ir attaisnojami. Tomēr ilgtermiņā Latvijai būs jānonāk pie sabalansēta budžeta, un, krīzei beidzoties, pie budžeta ar pārpalikumu, kas ļaus dzēst izveidotās parādsaistības.

Sabiedrībā diskutējot par nākotnes (kad ekonomiskā krīze Latvijā sevi būs izsmēlusi - cerams, 2012. gadā) budžeta ieņēmumu (pēc būtības - nodokļu ieņēmumu) attīstības scenārijiem, izceļas divi iespējamie ceļi.

Viens ir skaidri iezīmēts kā nodokļu samazināšanas ceļš (sarkanie punkti grafikā, kas tiecās uz līmeni - 33% no IKP). Patiesi, galēji liberalizējot veselības aizsardzību, izglītību, samazinot sociālo tīklu un beidzot tērēt naudu valsts aizsardzībai (kā Īslandē), tas ir iespējams. Šī valsts budžetā neienākusī nauda paliks uzņēmējiem, kas to ieguldīs racionālāk [par valsti], kas dos papildus impulsu tautsaimniecībai.

Tiesa, tā būs tautsaimniecība ar vēl lielāku iedzīvotāju turīguma noslāņošanos, ar mazāk izglītotu un mazāk veselu darbaspēku un ar vēl vājāku sociālo tīklu, kas iedzīvotājus provocēs uz ekonomisko emigrāciju. Šāda tautsaimniecība būs labi piemērota biznesam, kas neprasa augsti kvalificētus darbiniekus un inovācijas - dominēs tirdzniecība, tūrisms un tranzīts. Vide nebūs piemērota aparātbūves, ķīmiskās un farmaceitiskās industrijas un informācijas tehnoloģiju uzņēmumiem, jo nebūs doktorantu, inženieru un matemātiķu.

[Tās ir talantu profesijas, bet talanti vienlīdz varbūtīgi dzimst kā turīgās, tā arī nabadzīgās ģimenēs. Ja bērnam no nabadzīgas ģimenes nav iespējams uzaugt veselam un iegūt kvalitatīvu izglītību, valsts šo talantu ir zaudējusi. Tāpat kā ir zaudējusi iespēju konkurēt ar citām valstīm, kas sekmīgāk pārvalda savu intelektuālo cilvēkresursu kapitālu.]

Otrs ceļš ir piesardzīga nodokļu sloga paaugstināšana, 5 gadu laikā sasniedzot kopbudžeta ieņēmumu līmeni 40% apmērā no IKP un ieviešot saudzīgu nodokļu progresivitāti. Šis ceļš nenozīmē, ka Latvija var atļauties šo naudu tērēt neefektīvā un korumpētā valsts pārvaldē - slaidas valdības lozungs nav atceļams! Šis ceļš nenozīmē, ka iespējams apmierināt visus pirmajā rindkopā minētos lūdzējus - jebkurā gadījumā investīciju līmeņi nozarēs ir rūpīgi izvērtējami. Arī pie šī scenārija mēs nevarēsim izveidot Eiropā konkurētspējīgas vidusskolas katrā Latvijas ciematā vai kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfus lauku slimnīcās. Tomēr šāds ienākumu līmenis valdībai dos iespēju investēt Latvijas sabiedrībā, samazināt Džini indeksu no 41 (sliktākais rādītājs ES 2009. gadā) uz vismaz 30, investēt infrastruktūrā, padarot sasniedzamus reģiona centrus un atvieglojot industriālu objektu celtniecību, nodrošinot sabiedrību ar kvalificētiem elektroniķiem, ķīmiķiem, ārstiem, skolotājiem, programmētājiem, sociālajiem darbiniekiem, metālapstrādes meistariem un izgudrotājiem.

Šī būs labuma pārdale, taču nevis no bagātajiem uz trūcīgajiem, bet no bagātajiem uz uzņēmējdarbības vidi, padarot Latviju par konkurētspējīgu placdarmu vienai mazai, bet izcilai ekonomikai Eiropā [tā arī ir laba definīcija, kā atšķirt sociāldemokrātu no sociālliberāļa].

Nodokļu struktūras izmaiņu kontekstā puses [abu ceļu piekritēji] ir vienojušās, ka jāsamazina ar darbaspēku saistītie nodokļi (iedzīvotāju ienākuma nodoklis, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas). Tas ir saprotams, jo esošais darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir nekonkurētspējīgs: augstāks kā kaimiņiem un pat augstāks kā ES vidējais - 35%. Tas īpaši negatīvi ietekmē ražošanas attīstību, kurai ir liela darbaspēka izmaksu komponente kopējās izmaksās. Tas veicina ekonomisko emigrāciju. Pie tam turīgākā sabiedrības daļa ar darbaspēku saistītos nodokļus gandrīz nemaksā, jo iztiek no dividendēm. Toties mūsu Vienotības partneri nepiekrīt SCP, ka būtu pieļaujams celt patēriņa nodokļus (PVN, akcīzes nodokļi), kas Latvijā PVN palielināšanas rezultātā ir pietuvojusies ES vidējam rādītājam, taču ir nozīmīgs faktors tekošā konta deficīta un importa mazināšanai, kopējo uzkrājumu līmeņu palielināšanai un efektīvi apliek ar nodokļiem arī turīgo sabiedrības daļu. Tāpat JL un PS nepiekrīt nepieciešamībai būtiski kāpināt kapitāla nodokļus (nekustamā īpašuma nodoklis, dividenžu un kapitāla pieauguma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis), kur Latvijas atpalicība no ES vidējā rādītāja arī pēc nesenajiem nodokļu grozījumiem ir ievērojama. Arguments, ka ražošanas uzņēmumi tiek izvietoti valstīs ar zemiem kapitāla nodokļiem, ir izrādījies kļūdains, jo pēdējā desmitgadē galvenās ražošanas jaudas Eiropā ir celtas Polijā, Vācijā un Čehijā - valstīs ar ievērojamiem kapitāla nodokļiem (īstenībā, dēļ izcilas uzņēmējdarbības vides - kvalificēta darbaspēka un attīstītas infrastruktūras). Pie tam, zemi kapitāla nodokļi veicina spekulāciju kā pamatbiznesu.

Samazinot darbaspēka nodokļus Latvija izvēlētos pirmo ceļu, samazinot darbaspēka nodokļus un samērīgi palielinot patēriņa un kapitāla nodokļus, Latvija izvēlētos otro ceļu.

Tad kāds ceļš ir pareizāks?

Ir dīvaini vērot, kā šis jautājums tiek apspriests sabiedrībā. Vaicāt iedzīvotājam par attieksmi pret nodokļu palielināšanu ir kā bērnam - par vēlmi dzert zivju eļļu. Vēl jocīgāk ir vaicāt viedokli par nodokļu sloga palielināšanu Latvijas darba devēju konfederācijai, [kurai primāri ir jāgrib zemākus nodokļus]. Jautājums par nodokļu sloga palielināšanu ir jālemj atbildīgiem valstsvīriem, izsverot, kā sabalansēt augstāka nodokļu sloga tiešo negatīvo ietekmi ar netiešo pozitīvo ietekmi - trūcīgo iedzīvotāju slāņa patēriņa pieaugumu, uzņēmējdarbības vides uzlabojumu caur kvalitatīvāku infrastruktūru un cilvēkresursiem.

Tiesa, jāpiekrīt demokrātijas sargiem - arī ejot otru [nodokļu paaugstināšanas] ceļu advokāti elektorātā ir jāatrod! Kas pamācoši, Rietumos tas ir izdevies - gan Gordonam Braunam, gan Barakam Obamam!

"Kādu nodokļu slogu jūs aizstāvat?" Pirmajā tuvinājumā situācija ar sagaidāmajām atbildēm šķiet bezcerīga:

• Uzņēmējs mazs nodokļu slogs
• Indivīds mazs nodokļu slogs

• Ierēdnis liels nodokļu slogs
• SVF liels nodokļu slogs 

Proti, visi valsts iedzīvotāji a priori varētu gribēt mazus nodokļus, lai maksimizētu savus tā mirkļa ieņēmumus. Tam pretī stāvētu "tautas nīstie birokrāti, kuru rocība un pārvaldāmo projektu apjoms ir tieši atkarīgs no budžeta ieņēmumiem", un SVF, kurš ir "sazvērējies pret Latviju" [uzreiz paskaidrošu, ka pats tā nedomāju - SVF reāli vērtē Latvijas situāciju un dod ieteikumus, neraizējoties, kā tie varētu patikt elektorātam].

Taču, sākot šķetināt iedzīvotāju segmentus, kuri gūtu labumu no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, mēs varam konstatēt, ka:

• Skolēnu vecāki lielāks nodokļu slogs
• Saslimušie lielāks nodokļu slogs
• Pensionāri lielāks nodokļu slogs
• Bezdarbnieki lielāks nodokļu slogs
• Apzagtie lielāks nodokļu slogs
• Autobraucēji lielāks nodokļu slogs
• Uzņēmumu HR lielāks nodokļu slogs
• Uzņēmumu R&D lielāks nodokļu slogs

Proti, tās iedzīvotāju grupas, kuras ir tieši eksponētas izglītības, medicīnas, iekšlietu, satiksmes nozaru investīcijām, varētu atbalstīt nepieciešamību pēc to lielāka finansējuma. Vēl vairāk - arī uzņēmumu personālvadītāji, pētnieki un attīstības virzītāji būtu ieinteresēti izglītotos un radoši domājošos kadros. Vienīgi lieluzņēmēji turpinās iebilst pret lielāku nodokļu slogu, jo tā virspeļņa, ko šie uzņēmumi gūst mēroga efekta dēļ, atļauj kompensēt kvalitatīvu kadru trūkumu, tiem nedaudzajiem esošajiem speciālistiem maksājot algas virs tirgus likmēm. Tādējādi, ņemot vērā labumus no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, otrajā tuvinājumā kļūst skaidri pretinieki un ir atrodami advokāti lielākam nodokļu slogam:

• Lieluzņēmējs mazs nodokļu slogs
• Inovatīvs MVU vidējs nodokļu slogs
• Indivīds vidēji liels nodokļu slogs

Tāpēc, jāsecina, ka krīzei beidzoties un :

• veicot adekvātu izskaidrošanas darbu par labumu no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, "izpildot mājasdarbu" par slaidas valdības izveidošanu un novēršot valsts investīciju nelietderīgas izšķērdēšanas risku, arī elektorāta vidū ir iespējams atrast advokātus mērenai nodokļa sloga paaugstināšanai;
• nodrošinot politisko partiju finansēšanu no valsts, tiks izslēgta lielkapitāla ietekme uz politisko partiju lēmumiem, kas valdībai ļaus pieņemt izsvērtākus un valstij noderīgākus lēmumus par nodokļa sloga lielumu, jo pašreizējā nodokļu politika ir klajš lielkapitāla interešu lobija piemērs.
   

Comments

[Reinis]

Super. Es ieteiktu autoram pārpublicēt šo rakstu arī citos medijos, kur to izlasīs plašāks cilvēku skaits. Nu, varbūt noīsinot, bet noteikti atstājot to sarakstiņu ar personām, kam ir izdevīgi lielāki nodokļi.

[Gatis Kokins]

Paldies, Reini, par komentāru! Par pārpublicēšanu - es ceru, ka žurnālisti "nopirks" šīs idejas un iekļaus savos rakstos:) Domāju, ka katram jādara savs darbs!

[Andris]

Jēziņ, šito etatisma propagandas sviestu man pat slinkums izlasīt līdz galam. Kādam gan id... ērm ne visai saprātīgam indivīdam jābūt, lai domātu, ka liels nodokļu slogs nāk par labu tautai kopumā un tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā. Birokrāti nav spējīgi plānot korektu līdzekļu izlietojumu, jo nenes nakādu atbildību ar savu īpašumu. Autors atkārto banalitātes norakstītas no Samuelsona un kreiso ekonomikas šamaņu grāmatelēm, ka lielais brālis t.i. birokrāti un politiķi labāk zina par indivīdiem kas tiem der un kas neder. Nepietiek ar 37% lielu nodokļu slogu, vajag vēl, tas nekas ka nodokļu dēļ tiek iznīcināta ražošana. Simon Kuznets jau pierādīja, ka liberalizācja nenoved pie lielākas noslāņošanās ilgtermiņā, bet tikai īstermiņa nevienlīdzības pieauguma, bet autoram jau gribas atkārtot pseido-zinātniskus šausmu stāstu par liberālu medicīnu, izglītību un tamlīdzīgus murgus. Tā vietā lai atzītu faktu, ka welfere-state modelis nav ilgtspējīgs, šitiem pseidoekonomistiem vien gribas papūst miglu lasītājiem acīs.

[Andris]

Nupat pamanīju,ka autors saistīts ar Sabiedrība Citai Politikai. Nu viss ir skaidrs. Lai veicas lētticīgo vēlētāju balsu makšķerēšanā.

[Gatis Kokins]

Andri, žēl par tavu nemotivēto naidu.

Saprotams, ka ir vismaz divi veidi, kā nonākt līdz labklājībai. Viens - visu atbildību uzlikt indivīdam, otrs - veidot labklājības valsti. Pasaulē ir veicies gan pirmajam, gan otrajam modelim. Pie tam - līdzsvars tiek iegūts caur vēlēšanām.

Nav noslēpums, ka mani ekonomiskie un politiskie uzskati ir sociālliberāli. Ja tu esi neoliberāls - visu cieņu! Tas gan automātiski nenozīmē, ka saltwater skola ir šamaniska, pseidoekonomiska vai fokusēta uz lētticīgiem vēlētājiem:)

Un sociālliberāļi nu nekādā gadījumā nav etatisti, jo neiestājas par valsts kapitālismu un ekonomikas plānošanu..

Vairāk par sociālliberāļiem var lasīt šeit: http://socialliberal.net/