Nokaltusī roka

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/06/2009 rediģētā versijā]

 

In these times of financial woe, some journalists have been timidly exploring the past for precedents, pushing the horizon as far as the 1929 Great Depression. Very few have looked beyond that traumatic event, assuming that capitalism in its current form has no earlier historical roots. But this is hardly true--earlier history might indeed teach us valuable lessons.

Raymond De Roover, a Harvard historian, published in 1963 his classic The Rise and Decline of the Medici Bank (1397-1494), which opens with the statement that "modern capitalism based on private ownership" was invented by Italian merchants and bankers, by far the most active businessmen in the Middle Ages. Joint stock companies did not exist until the 1600s, "but the Medici Bank had foreshadowed the holding companies in certain respects."

In its heyday, the Florentine banking conglomerate was the largest in Europe. It had branches in Geneva, Avignon, Bruges and London as well as in Rome, Naples, Venice and Milan. Founded in 1397 by Giovanni di Bicci, the bank's fortune reached its peak under the wise management of Cosimo de' Medici, the famous patron of the arts.

The expansion of the banking activities continued at an extraordinary pace until his death in 1464. Gold and cash deposits along with commercial ventures and merchandise exchanges guaranteed a continuous flow for high-interest lending, which was wisely supervised. But the Bank soon began to overstretch itself.

Now, as then, the coordination between different branches or departments continues to be a major issue confronting administrators in business as well as in governments. Choosing the right person as a manager is no less difficult than finding the right heir to the business or the reign.

After Cosimo's death, his son, Piero, and his grandson, Lorenzo, had a much less steady hand on the branch managers and gradually lost their grip on the banking empire. Diminished economic power brought about troubles at home, where in 1478 the so-called Pazzi Conspiracy--an attempted coup organized by a rival banking family secretly helped by the Roman Catholic Church--brought Lorenzo to his knees.

By the time Cosimo's grandson tried to recover control over Florence, the Medici Bank was near collapse, which led to many irregularities. One disgruntled citizen commented after a two-year bout of warfare: "Cosimo and Piero (grandfather and father), with half of the money you have spent on this war, would have gained much more than you have lost."

This might remind us of other recent disastrous military and monetary enterprises. Then, as now, too much money badly accounted often damages the purpose for which it is spent. Lorenzo, desperately in need for monies, turned business into a matter of state and took money from his own relatives to defend himself and the city, and also diverted public funds for his own use.

The fear of being annihilated by foreign powers, combined with the lack of transparency, allowed the ruler of the Republic to turn it into an effective tyranny. With the declared purpose of defending Florentine freedom and its way of life, Lorenzo raised taxes for the war and embezzled banking funds with the result (does this sound familiar, anyone?) of creating a huge credit crunch.

The Medici Bank--as De Roover argued--had tenuous cash reserves that were usually well below 10% of total assets. Lack of liquidity was an issue for banking since its origins. Of course, in the Renaissance they dealt with thousands or millions of florins--billions were yet unthinkable. But would a bailout have been thinkable at the time? Lorenzo certainly bailed himself and his family out of a political and financial mess with public funds. He eventually gained for himself the superlative epithet of "The Magnificent" by obtaining foreign military support and by compromising his city's liberty.

However, shortly after his death in 1492, his weak son Piero was thrown out of Florence. Perhaps that was an early instance of what we would now call kicking the debt problem onto the next generation.

State and money matters have always been deeply intertwined--the idea that the market would regulate itself rose no sooner than the 18th century with Adam Smith's "invisible hand." We can learn from the past that people on the top were always keen on hiding and washing their hands while appropriating funds in the name of the country, sharing the debts with people at the bottom and privatizing the profits.

The enlightened policies of public artistic patronage like those of Cosimo and Lorenzo were a magnificent facade for their political success and survival--and ultimately for their financial failure.

The Medici Meltdown
Marcello Simonetta

 

Mediči bankas nelāgais gals Lehman Brothers sabrukuma kontekstā ir pamudinājis Marčello Simonetu meklēt līdzības ar mūsdienu finanšu krīzi. Piekrītu, simetriju šajos notikumos var atrast daudz.

Vislielākās pārdomas man izraisīja Simonetas pārspriedumi par Ādama Smita trāpīgi novēroto tirgus „neredzamo roku”, kurai darbojoties kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi, savukārt Mediči bez valsts iztikt nevarēja. Patiesi, Florences diženie labos laikos, valsts atbalstīti, sagrābās bagātības, savukārt krīzes mirkļos viņu parādus vajadzēja atmaksāt tautai. Tātad, bez valsts atbalsta viena vidusmēra Florences banka viduslaikos nefunkcionēja.

Ja nu valsts iejaukšanās finanšu sistēmā Mediči laikā un tagad ir viena procesa līdzīgas izpausmes? Ja nu šādas Smita „neredzamās rokas” nemaz nav? Ja nu nemaz nav būtiski atšķirīgas „kapitālistiskās” ekonomikas, kas pēc Smita domām ir pilnīgāka par „feodālo” ekonomiku? Tas labi izskaidrotu, kāpēc „neredzamā roka” ir tik slikti darbojusies pagājušogad.

Zinātnē iedomātas lietas nav retums. Kaut vai lai atceramies slaveno ēteri – mītisku vidi, kurā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Pat Maksvelam, uzrakstot visus 4 slavenos elektrodinamikas vienādojumus, ēteris noderēja kā vienkāršojums – matemātiska substitūcija. Vai Einšteina maldīšanās ap kosmoloģisko konstanti? Iespējams, ekonomistiem „neredzamā roka” ir izrādījusies vienīgi ērts matemātisks aizvietojums, lai aprakstītu notikumus kādā galīgā vēsturiskā periodā. Labi, piekrītu, definēsim šo periodu par kapitālismu!

Iedomāsimies Mediči banku: bilance vienkārša kā itāļu pusdienas – pasīvos antipasta (naudas noguldījumi), aktīvos pasta (naudas aizdevumi) un nedaudz zivs (10% skaidras naudas). Bizness vēl vienkāršāks: nauda – prece – nauda. “Finanšu sistēma” ar pūlēm zelta florīnus reizina ar trīs. Matemātikas gandrīz nekādas – jāmāk vien summēt un aprēķināt procentus.

18.gs. ekonomika nobriest līdz Smita industriālajai Anglijai. Uzņēmuma kapitāls tiek nodalīts no īpašnieka mantas (par uzņēmuma neveiksmēm turpmāk īpašnieks atbild vienīgi ar ieguldīto kapitālu), tā rezultātā darījumi kļūst riskantāki un uzņēmumu prasības un saistības (bilance) uzblīst. Kvazinauda triumfē. Katra izkaltā angļu krona tiek reizināta ar pieci. Matemātiskais modelis, ar ko var aprakstīt šādu ekonomisko mijiedarbību, kļūst ievērojami sarežģītāks – tas balstās lineāru vienādojumu sistēmās. Tirgus naski “rēķina determinantus”* un atrisinājumi izrādās stabili – nedaudz mainot robežnosacījumus (tirgus apstākļus), atrisinājums ir “aptuveni tur pat”, kur sākotnējais.

Voilà! Lūk arī tirgus “neredzamā roka”! Runājot ekonomistu vārdiem – Smita Anglijā biznesa kļūdu ietekme uz rezultātu bija tik neliela, ka lielākajā daļā nelaimju uzņēmuma zaudējumi nebija lielāki par tā kapitālu, ko dedzīgie biznesu īpašnieki bija gatavi zaudēt. Tā aizsākās kapitālisms – sistēma, kuras stabilitāti noteica uzņēmumu kapitāls.

Uz labi kapitalizētiem uzņēmumiem kapitālismā varēja paļauties. Veiksmes gadījumā vinnētāji bija kapitālisti. Neveiksmes gadījumā galvenie zaudētāji arī bija kapitālisti. Vienīgi pie bankrota zaudējumus nācās uzņemties citiem aizdevējiem, kuru buferis, savukārt, bija pašu aizdevējuzņēmumu kapitāls. Nenoliedzami, tā bija jauna, stabila un uzņēmību veicinoša situācija, kas strauji nesa labklājības augļus.

Šodien mēs darbojamies globālā ekonomikā. Ekonomikā, kurā valda atvasināti finanšu instrumenti jeb derivatīvi. Proti, mēs esam iemācījušies pelnīt ne vien no naudas pieauguma, bet arī no naudas pieauguma izmaiņām. Mēs mākam savu banku aktīvus “sekuritizēt”, tā pareizinot vienu ieguldīto dolāru ar 9, nē, labāk ar 12!

Šodien, piemēram, bankās ir iespējams sekojošs atvasināts termiņdepozīts: noguldījumu valūta: USD; noguldījuma termiņš – 1 gads; procentu likme – 4% gadā, ja Bahamu salas septembrī piemeklēs orkāns, 6% gadā – ja nepiemeklēs. Tās ir kā derības ar banku, tiesa „pretējā pusē” derībām ir tūrisma aģentūras, kas no baņķieriem pērk “orkānu derivātus” - apdrošināšanu atpūtniekiem orkāna (sabojāta atvaļinājuma) gadījumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu ekonomiku tuvināti apraksta daudz sarežģītāku – vismaz atvasinātu vienādojumu sistēmas.

Šeit mums, lasītājiem, kas ir ieguvuši elementāru matemātisku izglītību, būtu bailēs jāsastingst. Mēs visi zinam, cik difereciālvienādojumu (atvasinājumu vienādojumu) sistēmas ir nestabilas! Proti, daudzām no tām atrisinājums ir iespējams vienīgi šaurā robežnosacījumu intervālā. Pretējā gadījumā – plus vai mīnus bezgalība... Raugi, pat vienkāršākajai diferenciālvienādojumu sistēmai:

 

 

ar koeficientiem a=1; b=d=2 un c=3 mēs kā atrisinājumu iegūstam sarežģītu un nestabilu seglu virsmu** (skat. zīmējumu):

 

 

Apkopojot sacīto – ja mēs ekonomiku varam alegoriski attēlot kā nekad līdz galam neatklājamu (jo ekonomikas subjekts – cilvēks – visu laiku mācās) vienādojumu sistēmu, tad pašlaik mēs uzturamies ļoti nestabilu diferenciālvienādojumu atrisinājumu zonā, kur uzņēmumu kapitāls (kas kā likums ir 1/25 – 1/4 no uzņēmuma aktīviem) vairs nevar pasargāt aizdevējus no būtiskiem zaudējumiem – jau pie nelielām novirzēm no optimuma (seglu punkta) atvasinājuma efekts var novest pie bezgalīgi lieliem (salīdzinot ar uzņēmuma kapitālu) zaudējumiem. Šādos gadījumos kapitāla jēga zūd. Tad palīdzēt var tikai valsts, kā Mediči bankas laikos. Vai tas, kur esam nonākuši, maz ir kapitālisms?

 

Iespējams, tāpēc pašlaik vadošā ekonomiskā metode ASV, Lielbritānijā, Vācijā ir valsts atbalsts, ekonomikas stimulācija, nacionalizācija un citas postkapitālistiskas rīcības formas. Valdības, nojaušot iespējamo zaudējumu armagedoniskos apjomus, vairs neuzticas Šumpētera “radošajai nojaukšanai”. Lielo uzņēmumu kapitāls ir kļuvis bezjēdzīgs, tas neko nenodrošina un neapdrošina.

 

“Too big to fail”*** ir jaunā mantra. Smita „neredzamā roka” ir kļuvusi parētiska. Rīt viņa nokaltīs. Parīt par viņu aizmirsīs.

 

Pie līdzīgiem secinājumiem, ka ekonomika ir piedzīvojusi ievērojamas kvalitatīvas pārmaiņas, mēs varam nonākt arī pētot naudas apriti. Proti, mēs no skolas zinam, ka rēķinot ātruma izmaiņas arvien īsākos laika periodos (t.i. atvasinot ātrumu pēc laika) mums kļūst ērti operēt ar pavisam citu lielumu – paātrinājumu:

 

 

Dabaszinātnes precīzi skaidro, kāpēc ļoti īsos laika sprīžos (kad )mainās matērijas īpašības: ūdens var uzvesties kā betons, bet elektrons – kā trusis maga cepurē. Iespējams, paātrinoties naudas apritei (pārskaitījumu laikam tiecoties uz nulli), ekonomika kļūst ar vecajiem modeļiem neizskaidrojama.

 

Mediči bankas pārskaitījums no Florences uz Avinjonu notika zirgu eskorta ātrumā. Smita laika Anglijas bankas ļāva norēķināties ar čekiem. 20. gs. vidū bankas pārskaitījumiem sāka izmantot telegrāfu. 20. gs. beigās T+3 (pārskaitījums, kad saņēmēja banka tika kreditēta trešajā darba dienā pēc maksājuma uzdevuma iesniegšanas) arvien bija sasniegums. Piemēram, 1998. gadā es esmu piedalījies konferencē ASV, kur tās valsts viedie sprieda par miljardu dolāru ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai ASV iekšzemes maksājumu sistēma pārietu no T+4 uz T+3, t.i. saīsinātu iekšzemes maksājumu izpildes ātrumu no četrām dienām uz trim.

 

Tad piepeši parādījās “same day value”***** un, Dievs pasargā ekonomiku, tiešsaistes maksājumi. Šodien, 100 firmu grāmatvežiem atvērot kontus vienā bankā, ar internetbankas palīdzību arī Latvijas labākajās bankās ir iespējams darījums, ka viens un tas pats miljons dolāru četru stundu laikā ir apritējis caur visu 100 firmu kontiem. Šāds darījums 20 gadus atpakaļ būtu iespējams labi ja gada laikā. Runājot baņķieru žargonā, naudas likviditāte ir kļuvusi teju bezgalīgi liela. Tas mūsdienu finanšu sistēmu maina būtiski. Nauda sāk uzvesties kā ūdens, bet bankām ir sagatavoti vienīgi grozi tās pārnēsāšanai.

 

Mediči banka apstākļos, kad , būtu spiesta skaidrā naudā turēt nevis 10% no saviem aktīviem, bet teju 100%. Un īsā laikā bankrotēt, jo skaidra nauda seifā neko nepelna.

 

Pārskaitījumu laika sarukšana ir novedusi finanšu sistēmu pie kvalitatīvi jaunas situācijas – vai nu sistēmai ir jāuztur 100% likviditāte – proti, bankām visi savu klientu noguldījumi ir jātur naudā, atturoties no aizdošanas, vai arī jāpaļaujas vienīgi uz naudas tirgu likviditāti – ka nepieciešamības gadījumā trūkstošo naudu vienmēr varēs aizņemties.

 

Lehman Brothers izraisītais satricinājums vēl šodien demonstrē, ka starpbanku naudas tirgū bez valdības atbalsta neiztikt. Kapitāla nozīme aizplīvurojas: nauda pārvietojas “pa vadiem” ar gaismas ātrumu, bet globālie naudas tirgi divās dienās var sabrukt. Tikai valsts atbalsts var nodrošināt banku stabilitāti – kā to pareizi bija izpratis Kozimo un Lorenco jau Mediči bankas uzplaukuma laikos.

 

Tātad Smita “neredzamā roka” arī šajā kontekstā ir nokaltusi.

 

 

Gatis Kokins

 

_______________________________________

*        ”rēķināt determinantu” – lineāru vienādojumu sistēmas atrisināšanas metode

**       seglu atrisinājums trīsdimensiju telpā atgādina zirga seglu virsmu. No pieredzes mēs varam iztēloties, ka ir tikai viens punkts seglu centrā (seglu punkts), uz kura uzlikts zirnis nenoripo. Un arī tad, ja zirgs nekustas.

***      ”pārāk liels, lai ļautu sabrukt”

*****   ”maksājumi vienas dienas ietvaros”

Comments

[Gvido]

Šis gabals bija spēcīgs un pārdomas rosinošs.

[Reinis]

Vai no tā gadījumā neizriet, ka bankām vairs nav jēgas būt privātiem uzņēmumiem, bet tās ar laiku visas kļūs par valsts kontrolē esošām iestādēm? Vai, ejot vēl tālāk - ka izveidosies viena vai dažas lielas starptautiskas organizācijas (finanšu ANO) ar funkcijām, kuras šobrīd pilda bankas? Jo arī mazām valstīm radīsies tie paši riski, kas atsevišķām bankām.

[Gatis Kokins]

Reini, es to nezinu. Iespējams, ka tev ir taisnība. Bet sajūta, ka esam kvalitatīvu izmaiņu priekšvakarā, ir stabila. Otrs scenārijs ir attālināšanās no "atvasinātās ekonomikas" caur stingrāku uzraudzību, nodrošinot ievērojamu "deleveraging". Trešais scenārijs ir ierobežot ne tikai dominanci (kontrolējot tirgus daļu ar antimonopola likumiem), bet arī absolūto izmēru - lai neviens uzņēmums nebūtu "too big to fail". Šo scenāriju ASV pašlaik atbalsta arī ūberlabējais Grīnspens.

[Zigurds Zakis]

Viens no pārliecinoši labākajiem un saturīgākajiem rakstiem un blogu ierakstiem par ekonomiku, kāds pēdējā laikā latviešu valodā lasīts.

Pirmajās dienās pēc šī ieraksta izlasīšanas un pārlasīšnas mani pavadīja doma, vai un kā ari uz valstīm ir attiecināms "too big to fail" princips.

Bet šorīt pastkastē bija jaunais "Harvard Business Review", kurā viena no ierakstā pieminētajām tēmām ("Too big too fail") un no tās izrietošā valsts (lasi regulēšanas) lomas palieināšanās apspēlēta no sistēmdinamikas un enerģētikas alegoriju skatu punkta nelielā esejā: "Too big to fail? Too big to exist":

http://hbr.harvardbusiness.org/2009/06/too-big-to-fail-how-about-too-big-to-exist/ar/1

Virkne spilgtu metaforu un salīdzinājumu, kas papildina un attīsta šeit rakstīto.

[Gatis Kokins]

Paldies, Zigi, par vērtējumu! Arī HBR raksts ir zīmīgi labs un par to pašu.

Mana ieraksta kontekstā - neatvasinātajā ekonomikā arī sistēmiskas krīzes gadījumā uzņēmumiem galvenokārt pietika ar kapitālu kā buferi. Tas nozīmē, ka lielāko "sāpi" uzņēmās kapitālisti. Atvasinātajā ekonomikā uzņēmumu zaudējumi ir tik lieli, ka pie sistēmiskām krīzēm zaudē kreditori un valstij jāiejaucas, lai ekonomiku pasargātu no kolapsa.

Jautājums: vai nākotnē jākontrolē izmērs? Vai sviras efekts (leverage)? Kā to izdarīt? Bāzele II vismaz banku regulācijā mēģina iet tālāk par primitīvo formulu: svērtie aktīvi / svērtais kapitāls. Ir jāmaina uzņēmuma kapitāla koncepts (padarot to dinamiskāku), vajadzīgs cits kapitāla pietiekamības (CAR) aprēķins, vairāk lietojot "value at risk" pieeju...

Bet vai kapitāls vispār var glābt modernās sistēmiskās krīzes apstākļos? Varbūt jādomā par kapitāla zaudēšanas riska apdrošināšanu kā papildinājumu kapitālam? Varbūt nākotne ir pilnsabiedrībās?

Bet, līdzīgi kā tu drosmīgi apgalvo, ka masu mēdiji ir miruši, kāds traks ģeķis (ar ko es negribētu būt pazīstams) var iesaukties - kapitālisms vairs nestrādā!

[Murins]

Jaatzime ari LTCM krize, kas ari bija negaidita. Var piekrist sociologam Makenzi, atvasinata ekonomika funkcione ka performativa - to netik daudz uztur kadi "ekonikas dabas likumi", cik pashu dalibnieku riciba.

http://www.ssu.ssc.ed.ac.uk/pubs/Mackenzie_millo.pdf

Japeta LTCM krizi no soc. atro. perspektivas jaunu finanshu pakalpojumu sniedzeji atgadina vien burvju lomu dazadas senas kopienas - Neviens isti nesaprot ka tas darbojas, bet kamer darbojas ir "dievu". Black un Scholes (un jau citas) formula liela bija finansu dievs. Ja ta rupigi to analize - tur is shis tas no shamaisma

Par "Too Big to Fail": Tapat bija 80 gados. Valdiba izglaba bankas, radot pieredzi, ka ja tu esi pietiekami liels tu vari iegut tikai riska ieguvumus, bet zaudejumus uznemsies kads valsts. Tas rada izkroplotas ricibas strategijas tirgu.

[Gatis Kokins]

Nedomāju, ka atvasinātas ekonomikas izaicinājumu nosaka kāds tirgus misticisms. Black-Sholes-Merton diferenciālvienādojuma uzrakstīšana 1973. gadā demistificēja opciju tirgu tāpat kā Kulona likums 1785.gadā demistificēja matus sasliešanos ķemmējot.

Problēma ir uzņēmumu un tirgus stabilitātē. Tiklīdz cena un tādejādi arī peļņa kļūst atkarīga nevis no funkcijas:
w(t),
bet no šīs funkcijas izmaiņas laikā:
dw(t)/dt,
var ievērojami nopelnīt. Vai astronomiski zaudēt.

Kaut vai tāpēc, ka ja:
w(t)=const,
tad:
dw(t)/dt=0.

Atvasinātai ekonomikai kā AirFrance lidmašīnai - apstāšanās debesīs negaisa vidū nozīmē nāvi.

Pie tam, atšķirībā no 1973. gada, kad atvasinātā ekonomika bija novērojama vien CBOE biržā, mūsdienās atvasināts ir teju viss.

Paldies par hipersiti! Ļoti interesants raksts.

[Tedis]

Gan jau atvasinātos instrumentus ierobežos liekot pāradrošināt ar kapitālu nesegto risku. Līdzīgi kā to jau samērā sen dara apdrošinātāji.
Manuprāt daudz lielāka problēma ir iespēja strukturētajos instrumentos sapakot nezināmas kvalitātes aktīvus. Ja CDO (collateral-debt-obligation) portfelī sapako 1000 kredītus un CDO piešķir augstāku reitingu par vidēji svērto kredītportfeļa reitingu, tā ir bezkaunīga riska slēpšana. Un tam pa virsu vēl sub-prime kredītbrokeru datu "uzlabošana" dzenoties pēc komisijām.
Laikam būs jāpiekrīt Grīnspenam, ka cilvēki, kā tas "pēkšņi" noskaidrojās pēc burbuļa plīšanas, ir neticami alkatīgi un vieglprātīgi. Protams, viņa naivums neattaisno bezdarbību burbuļa blīšanas laikā.

[Gatis Kokins]

Tedi, nezinu vai pārapdrosināšana te var līdzēt. Atvasināto instrumentu tirgus cenas izmaiņas var būt tik straujas, ka arī CAR=80% var nenosegt zaudējumus. Savukārt CDO reitinga pieaugums ir sekas matemātiskai risku analīzei, pieņemot, ka ir spēkā varbūtību normālais sadalījums. Bet tad parādās kāds black swan un nodemonstrē, ka šeit analoģijas ar bell curve nav nekādas... Piekrītu, ka šī ir netriviāla problēma!