Kā sakrustot ezi ar čūsku?

[publicēts diena.lv 09/02/2009]

Ezis

Palielinoties bezdarba līmenim un samazinoties darba algām, neizbēgama ir situācija, kad arvien lielāks mājsaimniecību skaits nespēs veikt kārtējos hipotekārā kredīta maksājumus. Parastā situācijā bankas piedāvātu restrukturizēt šos kredītus, bet, ja tas izrādītos neiespējami, realizētu ķīlu izsolē, dzēšot nesamaksāto kredīta daļu. Mājsaimniecība tiktu "izlikta uz ielas" un mēģinātu "sākt jaunu dzīvi". Globālās krīzes apstākļos šāds scenārijs var izrādīties neiespējams: mājokļu cenas ir kritušās tiktāl, ka bankas nevar nodzēst izsniegtos hipotekāros kredītus no izūtrupētā mājokļa pārdošanas, bet "izlikti uz ielas" var tikt pārāk daudzi - un tas būtu sociāli neabsorbējami.

Šādos apstākļos neizbēgami ir aicinājumi valstij pārņemt šādus banku "sliktos aktīvus", nacionalizēt mājokļus, lai nekavējoties tos izīrētu atpakaļ iepriekšējiem īpašniekiem - pēc būtības, bankrotējušām mājsaimniecībām.

Šādai rīcībai ir skaidri saskatāmas priekšrocības: tiek atbalstītas bankas, kuru aktīvu kvalitāte uzlabojas; tiek atbalstītas arī mājsaimniecības - lai arī to mājoklis tiek nacionalizēts, cilvēki "nenonāk uz ielas". Arī valsts budžetam parādās stabila īres maksas naudas plūsma.

Diemžēl, iezīmējas arī trūkumi: šādai rīcībai ir nepieciešami naudas resursi, ko nāktos atraut no keinsiāniskas ekonomikas stimulēšanas; bez tam savā ziņā bankas "tiktu apbalvotas" par to nesamērīgo risku, ko tās uzņēmās hipotekārās kreditēšanas buma laikā.

Čūska

Lai stimulētu recesijā grimstošo ekonomiku, būtu nepieciešams tajā iepludināt naudu no valdības (frīdmanisti ir pieklusuši, gandrīz visā pasaulē tagad rīkoja keinsiānisti). Visefektīvākais kanāls, gandrīz visuprāt, ir aizdevumi caur bankām. Tātad, valdība varētu aizdot bankām, lai tās naudu aizdotu tālāk uzņēmumiem, vēlams, eksportējošiem ražotājiem.

Diemžēl, šeit ir iespējama pretruna ar banku kā neatkarīgu ekonomikas subjektu interesēm. Brūkošas ekonomikas apstākļos tās varētu būt izvairīgas aizdot ražotājiem (tās nebija īpaši entuziastiskas ražotāju kreditēšanā pat "treknajos gados") - to mēs redzam arī no ASV un Lielbritānijas pieredzes šogad. Tā vietā bankas izvēlētos stiprināt savu likviditāti un kapitāla bāzi. Bankas turpinātu samazināt kredītportfeļus, kas vēl vairāk iegrieztu recesijas riteni.

Tomēr, valdībai sākot dāļāt naudu no letes Ekonomikas ministrijā, kredītu kvalitāte var izrādīties nepiedodami zema, jo valdībai nav kompetences kreditēšanā.

Dzeloņdrāts [žogam pret recesiju]

Sakrustojot šīs abas vajadzības, manuprāt, mēs varam nonākt pie vērtīga valsts, komercbanku, ražotāju un mājsaimniecību interešu balansa.

Priekšlikums ir izveidot sekojošu komercbanku aktīvu restrukturizācijas kārtību: valdība pērk no komercbankām sliktos hipotekāro kredītus tādā apjomā, kādā komercbankas ir izdevušas jaunus kredītus ražotājiem (teiksim, pēc 01/03/2009, ar termiņu minimums uz 3 gadiem).

Priekšrocības:

1. Valdības tēriņš ir izcili efektīvs: katrs valdības iztērētais lats gan nonāk ražotāju rīcībā, gan mazina sociālo spriedzi, gan rekapitalizē bankas vienlaicīgi;
2. Tiek pārrauts recesijas burvju aplis - bankas kļūst ieinteresētas izsniegt jaunus kredītus un ražotāji tiek pie jauniem kredītiem;
3. Uzlabojās banku aktīvu kvalitāte, taču banku akcionāri netiek "apbalvoti par riskanto darbību hipotekāro kredītu buma laikā" - tā vietā bankas apzināti uzņemas jaunus riskus, kreditējot ražotājus;
4. Valdība iegūst mehānismu, kā kvalitatīvi novirzīt naudas līdzekļus ražotājiem;
5. Mājsaimniecības, kas nespēj turpināt hipotekāro kredītu nomaksu, tiek pasargātas no bankrota vai iespējamām saistībām mūža garumā, atmaksājot bankām starpību starp mājokļa izsoles cenu un hipotekārā kredīta atlikumu;
6. Mājsaimniecības saglabā jumtu virs galvas, mājokli īrējot no valsts;
7. Valstī nepieaug sociālā spriedze dēļ ģimenēm - bezpajumtniekiem;
8. Katastrofāli nesamazinās nekustamā īpašuma cena, ko varētu izraisīt mājokļu lavīnveida izsoles.

Tagad atliek vien atrast resursus šāda veida ekonomikas stimulēšanai, kā to ir iespējušas kaimiņvalstis. Lai arī Hoakins Almunja norāda, ka "ir svarīgi neradīt nepamatotas gaidas sabiedrībā un sociālajos partneros, kā arī nepieļaut jebkādus pārpratumus šajos jautājumos", nevar noliegt, ka "ārējā palīdzība ir izmantojama, lai novērstu maksājumu bilances krīzi, risinot arvien sliktāko situāciju budžetā, un atjaunojot uzticēšanos banku sektoram". Tad lūk: palīdzēsim banku sektoram saprātīgi, pēc būtības veicinot ražošanu!