Viedoklis: GK

Otrreiz tai pašā bankā neiekāpsi

[pārfrāzēts teksts no vēstules SCP biedriem]

[publicēts diena.lv 19/11/2008]

Dārgie mana bloga lasītāji!

Arī Jums man ir jāpaziņo, ka esmu pieņēmis Parex bankas valdes uzaicinājumu iesaistīties menedžmenta komandā, kuras uzdevums ir izglābt nacionalizēto banku no likviditātes krīzes izraisītajiem satricinājumiem. Šāds uzaicinājums nāca pagājušo pirmdien, savu piekrišanu es devu otrdien, bet trešdien jau plkst. 8:00 es biju jaunajā darba vietā. Šāda steiga bija pamatota ar straujajām pārmaiņām, kādas pēc 8. novembra valdības lēmuma notika bankā.

Piekrist šim uzaicinājumam bija sarežģīti. No vienas puses mani iedvesmoja jaunie izaicinājumi, jo es apzinājos ka Parex bankas veiksme atgūstoties, vienlaikus ir arī Latvijas finanšu sistēmas veiksme, 400,000 noguldītāju veiksme un cerība citām Latvijas bankām pārdzīvot šos bezprecedenta satricinājumus pasaules finanšu sistēmā. No otras puses mani uztrauca šī lēmuma ietekme uz partiju "Sabiedrība Citai Politikai" (SCP), kas ir arī mans lolojums, mana ekonomiskā un politiskā pārliecība.

Tā kā lēmums bija jāpieņem ļoti ātri, otrdien es pārrunāju manu iesaistīšanos valstij piederošās Parex bankas vadībā ar partijas līdzpriekšsēdētājiem Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku. Viņi respektēja manu lēmumu; mēs pārrunājām, kādu iespaidu tas var atstāt uz SCP, taču būtisku apdraudējumu mēs nesaskatījām.

13. novembrī notikušajā SCP Domes sēdē un tai sekojošajā valdes sēdē mēs pārrunājām veidu, kā mēs darbosimies turpmāk. Mēs vienojāmies, ka es turpināšu vadīt valdes darbu, bet reizēs, kad dēļ manas aizņemtības darbā tas nebūs iespējams, mani aizvietos Aigars Štokenbergs.

Šī nav atgriešanās vecajā darba vietā (esmu strādājis Parex bankā no 1997. gada līdz pagājušā gada oktobrim), jo ir citi akcionāri, cita valde un citi izaicinājumi. Man ir sajūta, ka valstij ir vajadzīga mana baņķiera pieredze, kas ir uzkrāta, strādājot tai skaitā Vācijas-Latvijas bankā un Hansabankā, kā arī vadot Parex meitas bankas padomi Lietuvā. Es lūkošos, lai valdība vai iepriekšējie akcionāri bankā neveic darbības, kas ir pretrunā ar sabiedrības interesēm. Līdz šim vairāk ar idejām, bet tagad atkal darbos es centīšos mazināt ekonomiskās krīzes ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un finansēm.

Paldies par atbalstu, ko šajās dienās es esmu saņēmis no daudziem Jums! Es, protams, esmu saņēmis arī bažīgas vēstules un viedokļus par manu iesaistīšanos Parex glābšanā. Gribu apliecināt, ka šī lēmuma motīvi ir vienīgi vēlme palīdzēt grūtajā situācijā nonākušajai bankai un valstij. Šī lēmuma pamatā nav nekādu necaurspīdīgu vai slepenu vienošanos. Tā pat nav nauda - mans atalgojums bankā nebūs lielāks kā pirms gada.

Kā tas ir izskanējis vairākās preses relīzēs un intervijās, es turpmāk izvairīšos no publiskas valdības un Latvijas Bankas gānīšanas, lai nenonāktu interešu konfliktā ar savu darba devēju. Partijas līdzpriekšsēdētājiem un citiem SCP valdes locekļiem tagad "kritizēšanas pienākums" kļūs vēl nozīmīgāks:)

Blogam gan es mēģināšu izbrīvēt laiku, lai padomātu un padalītos ar jums savās domās par aktuāliem Latvijas finanšu sistēmas jautājumiem.

Lai mums izdodas! Par labām pārmaiņām!

Žonglējot ar Eiropu

[Publicēts diena.lv 07/11/2008]

Sestdiena mums atnesīs jaunu budžeta projektu - ar ticamāku IKP pieauguma (precīzāk, sarukuma) prognozi un, cerams, mazāku ierēķināto inflācijas (budžeta izpratnē pozitīvu) ietekmi. Sestdiena mums atnesīs vēl vairāk rūpju izvagotu premjera vaigu, kurš klāstīs par budžeta deficīta samazināšanas skarbajām konsekvencēm.

Ir kļuvis skaidrs, ka Ivars Godmanis izmanto krīzi, lai vērstos pret uzblīdušo valsts pārvaldes aparātu. Teicama taktika! Arī finanšu ministra padomnieks Andris Miglavs pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" to apstiprināja (Atim Slakterim gan neko neizdevās pajautāt, jo viņš, pretēji anonsētajam, uz raidījumu neieradās - "bija aizņemts valstiski svarīgos darbos").

Bet kāpēc jācieš tiem, kas strādā valsts darbu slimnīcās, skolās un policijas iecirkņos, muzejos, ugunsdzēsēju depo? Tiem, kuru atalgojums ir krietni zem līdzīgas kvalifikācijas darba atalgojuma privātstruktūrās? Tiem, kuri nāk uz darbu entuziasma un pārliecības stiprināti, bieži nepaēduši un bērnus neapģērbuši?

"Mums ir liels budžeta deficīts un nav iespēju to finansēt!", atrunājas pemjers.

Es gribu apgalvot, ka tā žonglēšana ar Eiropu.

Pēdējais pieejamais 2009. gada budžeta variants ir sekojošs (miljonos latu):

                                                Ieņēmumi          Izdevumi      Budžeta pārpalikums

Budžets bez ESF                              4,930              -4,868                       +62

Eiropas struktūrfondi (ESF)                532                 -923                      -391

__________________________________________________________________

Konsolidētais kopbudžets                5,462              -5,791                      -329

Plaši tiek apspriests 329 miljonu latu (vai -1.85% no IKP) budžeta deficīts, bet nekur netiek skaidrots, no kurienes tas rodas. Tas rodas no budžetā iekļautās naudas plūsmas, kas ir saistīta ar Eiropas struktūrfondiem. 2009. gadā ir paredzēts, ka Latvija saņems 532 miljonus latu, bet iztērēs līdzfinansējumam 923 miljonus latu. Starpība ir -391 miljons latu. Starpības ekonomiskā jēga ir nekāda - tā ir naudas plūsmas starpība, kas nekādi neraksturo Latvijas tautsaimniecību. Izdevumu daļu Latvija saņems atpakaļ pēc pusotra gada kā Eiropas finanšu palīdzību, tāpēc tā ir atsevišķi finansējama budžeta sadaļa!

Tāpēc būtu tikai loģiski, stādot un apspriežot budžetu, abstrahēties no Eiropas struktūrfondu naudas plūsmas.

Vēl vairāk, arī avīze "Diena" 25.10.2008. rakstīja par to, ka Latvija ir saņēmusi 500 miljonu eiro aizņēmumu no Eiropas investīciju bankas "Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda valsts līdzfinansējuma nodrošināšanai galvenokārt 2009.gadā". Voilà!

Tad jau ar budžetu, ciktāl tas ir atkarīgs no nodokļu ieņēmumiem un valsts tēriņiem, tik slikti nemaz nav (ir budžeta pārpalikums 62 miljoni latu)! Tad varbūt galēji labējā pozīcija nepacelt sociālā nodrošinājuma pabalstu no 45 latiem uz 60 latiem (ar šādu solījumu Purne atvilināja daudzus pensionārus no referenduma) un ārstēt deficītu uz pensionāru un skolotāju rēķina nav tik nepieciešama?!

Nebūsim naivi! Šodienas publicētais IKP sarukums par 2% pret iepriekšējo kvartālu (-4.2% ir gada griezumā!) atkal valdībai ļaus skaļi vaimanāt, skaidri nepasakot, ka piedāvātajā Latvijas 2009. gada budžeta sadaļā, ko nosaka tautsaimniecība, deficīta nav.

Taupība, kas ir pareiza taktika attiecībā uz valsts pārvaldes aparātu, ir nevietā attiecībā uz nepietiekami apmaksātajiem valsts sektorā strādājošiem. Lai šo retoriku izskaustu, es uzskatu, ka ir lietderīgi analizēt budžetu atšķirtu no Eiropas fondu finansējuma. Citādi, tā žonglējot ar Eiropu, valdībai var izdoties apmuļķot sabiedrību, draudot ar deficītu, kura izcelsme nav meklējama Latvijas tautsaimniecibā.

Galvenā misija

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/11/2008]

"Es sapratu, ka jāpamēģina nodarboties ar biznesu. Domāju, ko varu darīt? Naudas nav, kontaktu nav, zinu vienīgi norvēģu valodu. [..] Izšķirošais pagrieziens manā dzīvē notika, kad satiku Franku Varneru – "Varner" grupas īpašnieku. Daudzi uzskata, ka viņš man aizdeva naudu, bet varu teikt, ka naudu aizdevu es. Piedāvāju izveidot kopuzņēmumu, turklāt izdarīt to ļoti ātri, jo tajā laikā likumā bija noteikts, ka kopuzņēmums, kas reģistrēts caur ārvalstu kapitālu, saņem atlaides. Piedāvāju, ka ieguldīšu 100 tūkstošus dolāru, tātad viņam riska nav. Jautājums, kur es dabūju to naudu? Vērsos bankā pēc kredīta, kur man, protams, prasīja pēc garantijām. Vienojāmies, ka principā man to naudu nevajag fiziski, bet tikai uz rēķina, lai reģistrētu uzņēmumu. Vienlaicīgi noslēdzu līgumu ar norvēģiem par 50 tūkstošiem dolāru, kurus es aizdodu, lai izveidotu kompāniju. Un, kad norvēģi saņēma dokumentus, ka banka saņēmusi apstiprinājumu naudas aizdevumam, tas viņus pārliecināja, ka šāds sadarbības partneris viņus apmierina. Bet īstenībā tā bija fikcija!"

Ainārs Šlesers, Una, 2008. gada oktobris

 

Ko nozīmē nodarboties ar biznesu? Daudzi domā, ka bizness ir preču vai pakalpojumu ar pievienotu vērtību radīšana. Ka galvenais mērķis ir gūt finansiālu labumu apmaiņā pret ieguldītajiem līdzekļiem, savu darbu un riska uzņemšanos. Tomēr jāsaprot, ka šāds nomināls bizness garantē nominālu peļņu, ne iespēju kļūt stāvus bagātam.

Rudenī, aizejot uz tirgu, mēs ieraugam baraviku kaudzītes. Pie tirgus ieejas tās maksā dārgāk, vidū lētāk. Viena baravika iejaukta čigānenēs maksā lētāk kā sugasmāsu izlase uz blakusgalda. Es runāju ar vienu klaidoni, kas tā arī darīja: iepirka sēnes tirgus vidū, šķiroja un pārdeva pie vārtiem. Peļņa esot bijusi 30% no apgrozījuma.

Biznesā to mēs saucam par tirgus neregularitāti. Brīvais tirgus vienmēr ir tāds. Vakar nogāzās Swedbank akcijas. Nogāzās par 18%. Skaidrs, ka jāpērk! Talantīgs brokeris šodien varēja nopelnīt 6% vienas dienas laikā. Vai viņš pievienoja vērtību Swedbankai? Nē. Viņš kapitalizēja savas zināšanas, ka tirgus vienmēr pārlieku strauji reaģē uz sliktām ziņām. Ka tirgus nav ideāls.

Komunistu laikā cilvēkus, kas savā labā izmantoja tirgus neviendabību, nicīgi sauca par spekulantiem. Šodien spekulanti ir cienījami sabiedrības locekļi, jo ar savu precīzo sajūtu, kuras pamatā ir vēlme nopelnīt, viņi nesaudzīgi uzrāda tās tirgus neviendabības, kas rada nepamatotas cenu atšķirības. Vai tuvredzīgu centrālās bankas monetāro politiku, kad spekulantam Sorosam izdevās devalvēt angļu mārciņu, nopelnot miljardu.

Ko mums savā intervijā māca spekulants Šlesers?

Pirmkārt, ka likums par nodokļu atlaidēm kopuzņēmumiem nebija pilnīgs, jo tas veicināja ne vien ārvalstu investīciju piesaisti, bet arī deva atlaides tiem mūsu bāleliņiem, kuri „zināja norvēģu valodu”. Iespējams, tieši šādu darījumu iespaidā tas tagad ir atcelts.

Otrkārt, Šlesers mums māca, ka prasībai pēc minimāla kapitāla tā, kā tas ir ierakstīts Latvijas likumos, nav nekādas jēgas. Patiesi, iemaksājot 100 tūkstošus dolāru uzņēmuma statūtkapitālā, jau nākamajā dienā pēc reģistrācijas to var „izņemt” no firmas, teiksim, kā „aizdevumu akcionāram”, kas savukārt to „atgriež” bankai, no kuras akcionārs bija aizņēmies, lai iemaksātu firmas kapitālā. Saprotams, ka reāla naudas kustība nenotiek, bankai kredītriska nekāda, puses apmainās vienīgi ar aprakstītiem papīriņiem (maksājumu uzdevumiem). Tā nu mums ir radusies viena firma ar 100 tūkstošu dolāru bilanci, kuras pasīvos ir 100 tūkstošu dolāru statūtkapitāls, bet aktīvos ir 100 tūkstošu „aizdevums” akcionāram. Tā ir cirkulāra transakcija, banku žargonā saukta par „pedalizāciju”, kas Latvijā tā īsti ir izskausta vienīgi finanšu sektorā. Jāsaka, ka šāda firma finanšu drošības ziņā neatšķiras no Menas ofšora ar 1 mārciņas statūtkapitālu un 1 mārciņu firmas kasē.

Treškārt, ministrs demonstrē spēju gūt labumu no Latvijas likumdošanas nepilnībām un Latvijas komercbanku naudas atmazgāšanas novēršanas procedūru trūkumiem, kas likumdevējam skaidri norāda uz darāmo. Komercreģistrs, iespējams, turpmāk no komercbankām pieprasīs nevis izziņu, ka pagaidu kontā ir ieskaitīta nauda pamatkapitāla apmērā, bet, ka „pagaidu kontā ir ieskaitīta nauda pamatkapitāla apmērā, kas ir dibināmā uzņēmuma rīcībā un ir brīva no saistībām”. Finanšu kapitāla tirgus uzraudzības komiteja parūpēsies, lai banku riski, aizdodot naudu jaundibināmu kompāniju pamatkapitālam, tiktu atbilstoši izvērtēti, u.tml.

Vārdu sakot, Šlesera uzņēmējdarbības spekulatīvais raksturs uzskatāmi uzplēš Latvijas biznesa likumdošanas vājās vietas un palīdz mums veidot labāku Latviju. Tā arī ir galvenā spekulanta misija tautsaimniecībā.