Jāhumanitarizējas

[Rediģēta šī bloga versija ir publicēta "Rīgas Laiks" un "Delfi" 01/09/2008]

Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes?
Stīvs Fullers, Vorvikas universitātes socioloģijas profesors

Mūsu dienās vienā valstī pēc otras politikas noteicēji kļuvuši apsēsti ar nepieciešamību nostiprināt izglītību eksaktajās zinātnēs. Taču ko lai saka par humanitārajām zinātnēm — visām šīm disciplīnām (literatūru, vēsturi, valodām un tā tālāk), kuru saistība ar ekonomisko konkurētspēju nav tik acīmredzama?

Mums vajadzīgas humanitārās zinātnes vienīgi tādā gadījumā, ja esam uzticīgi cilvēcības idejai. Ja humanitārās zinātnes ir novecojušas, var gadīties, ka cilvēcība zaudē savu nozīmību.

Es to nedomāju tādā nozīmē, ka mēs kļūstam "mazāk cilvēcīgi" jeb "necilvēcīgi". Jebkurā gadījumā mēs dzīvojam laikā, kad tādas tradicionāli uz cilvēku orientētās rūpes kā "tiesības" tiek attiecinātas arī uz dzīvniekiem, ja ne uz dabu kopumā. Problēma ir tā, vai būt cilvēcīgam ir kaut kas atšķirīgs, kas izvirza īpašas prasības augstākajai izglītībai. Manuprāt, atbilde joprojām ir "jā".

Mūsu dienās skan vecmodīgi raksturot universitātes mērķi kā cilvēku "kultivēšanu", it kā tā būtu glorificēta beidzamā skola. Tomēr, ja atliekam malā tās elitāro vēsturi, šajā idejā paliek spēcīgas patiesības elements, it īpaši attiecībā uz humanitārajām zinātnēm. Kaut gan mēs tagad domājam par akadēmiskajām disciplīnām, arī humanitārajām, kā "pētījumu vadītām", tas nepasaka visu par universitātes vēsturisko lomu primāta Homo sapiens pārvēršanā par radījumu, kura intereses, cerības un sasniegumi pārsniedz sekmīgu dzimumvairošanos.

Tas, kas sākotnēji tika dēvēts par humanitārām zinātnē", deva nepieciešamās iemaņas šai pārvērtībai. Pakļaujoties kopējam runāšanas, rakstīšanas, lasīšanas, novērošanas un aprēķināšanas režīmam, "taisni stāvošais pērtiķis" ieguva spēju diskutēt publiski. Tas deva iespēju vispirms viņam un pēc tam arī viņai iegūt autoritāti neatkarīgi no izcelsmes, kā rezultātā izveidojās tīkli un pat institūcijas, kuri sniedzās tālu pāri asins saitēm. Mēs pārāk viegli aizmirstam, ka mūsu neviendabīgās sabiedrības balstās uz vismaz atšķaidītu šīs mācības versiju, lai saglabātu politisko vai ekonomisko kārtību.

Universitāte sākās ar humanitārajām zinātnēm pamatā, taču tagad tā "spēlē sunīšus" ar dabaszinātnēm. Tas lielākoties tāpēc, ka dabaszinātnes vistuvāk imitējušas produktivitātes pasākumus, kas saistīti ar rūpniecību.

Rezultātā radusies mentalitāte "lielāks ir labāks", kas uzsver nepieciešamību pēc aizvien lielāka skaita publikāciju, patentu un citējumu. Tomēr ir tendence ieturēt šo kursu, pārāk nerūpējoties par to, kā — un vai — šie pasākumi iekļaujas kaut kā tādā, kam ir lielāka sociālā, kultūras un pat ekonomiskā nozīme.

Datubāze Science Citation Index, kas sākotnēji bija paredzēta, lai palīdzētu pētniekiem saskatīt kopīgās attīstības tendences arvien sarežģītākajās zinātnes jomās, ir palīdzējusi izmērīt zinātnieku darba ražīgumu. Taču tagad šīs tendences tiek pārvērstas normās, pēc kurām tiek novērtēta konkrētu universitāšu, departamentu un pat atsevišķu pētnieku darbība. Tas, ko ir visvieglāk izmērīt, sajaukts ar to, ko ir visvairāk vērts mērīt.

Taču, paraugoties dziļāk, viss šis domāšanas veids atstāj novārtā zināšanu skaidri izteikto transformējošo spēju, kurā specializējas humanitārās zinātnes. Lai adekvāti novērtētu šo spēju, jāparaugās uz tās pavairojošo efektu. Tāpat kā ar Džona Meinarda Keinsa ideju, ka sabiedrisko investīciju atdeve jāmēra kā šo investīciju visā ekonomikā un sabiedrībā stimulēto citu investīciju ilgtermiņa sekas, tas pats notiek arī ar zināšanām, ko ģenerē humanitārās zinātnes.

Šī ideja ir zaudēta mūsdienu universitāšu saimnieciskajā aprēķinā, kas izturas pret to, kas notiek starp pasniedzēju un studentu, kā kaut ko līdzīgu tam, kas notiek starp ražotāju un patērētāju tirgū. Abos gadījumos tiek pieņemts, ka apmainītās preces vērtība tiek noteikta tūlīt pēc tās piegādes, vadoties no tā, kā tā apmierina tūlītējo vajadzību. Nav nekāds pārsteigums, ka studenti novērtē savu grādu pēc pirmās darba vietas, ko tas viņiem nodrošinās, nevis pēc dzīves, kādai tas viņus sagatavos turpmākajam pusgadsimtam.

Mūsu dienās ir grūti noticēt, ka labklājības valsts ziedu laikos universitātes bija gan elitārākas, gan saņēma lielāku sabiedrisko finansējumu nekā tagad. Tolaik tika uzskatīts, ka akadēmiskās apmācības labumus uzkrāj ne vien un ne galvenokārt tie, kuri to saņem, bet arī — kas ir vēl svarīgāk — pārējie iedzīvotāji, kuru dzīves tiek dažādi bagātinātas ar humanitāro un dabaszinātņu pielietošanu.

Protams, šī bagātināšana ietvēra tādus praktiskos labumus kā pavērsienus medicīnā un darbaspēku taupošas tehnoloģijas. Taču humanitāro zinātņu sniegtās bagātības nebija mazāk ilgstošas, kaut gan to delikātākais raksturs apgrūtināja to izsekošanu. Tomēr, pārfrāzējot Keinsu, katru reizi, kad mēs ieslēdzam radio vai televizoru, lasām laikrakstu, paņemam rokā romānu vai skatāmies filmu, mēs nokļūstam viena vai vairāku mirušo humānistu varā, kuri noteica kompetences ietvarus, caur kuriem mēs redzam pasauli.

Savā garajā akadēmisko zināšanu galvenās formas vēsturē humanitārās zinātnes bieži tika kritizētas par savu graujošo raksturu. Ja kāds tagad šaubās, vai humanitārajām zinātnēm vispār ir kāda ietekme, tas tikai atspoguļo primitīvo un tuvredzīgo veidu, kādā mūsu dienās tiek mērītas un novērtētas akadēmiskās zināšanas.

Varbūt tas piederētos būtnēm, kuru dzīves ir "vientuļas, trūcīgas, nejaukas, brutālas un īsas", ja atceramies Tomasa Hobsa dabas stāvokļa aprakstu. Taču tas nodara smagu netaisnību tiem no mums, kuri joprojām tiecas pēc pilnvērtīga cilvēcīguma.

Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate
Publicēšanas datums: Pirmdiena, 2008. gada 11. augusts.
Rubrika: (8. lpp.) Diena

 

Profesora Fullera rakstam, manuprāt, ir divi mērķi. Pirmais, vēlreiz postulēt, ka humanitārās zinātnes ir noderīgas. Otrais, izsaukt eksakto apoloģētu dusmas un atvērt diskusiju.

Pirmais mērķis ir sasniegts pavirši.  Minot humanitārās zinātnes kā iemeslu, kāpēc  „taisni stāvošais pērtiķis ieguva spēju diskutēt publiski", un stāstot par universitāšu humanitāro sākumu, autors ir ķēries pie banālām klišejām un aizmirsis, ka humanitāri / eksaktais zinātņu iedalījums ir jauno laiku produkts.

Kas bija Aristotelis? Fiziķis, kas definējis piecus pamatelementus, vai jurists – dabisko tiesību mūsdienu izpratnes iedibinātājs. Kas bija Dekarts -  matemātiskās koordinātu sistēmas ieviesējs vai galvenā racionālisma filozofijas figūra 17. gadsimtā? Jeb Iļja Prigožins? Iedomājaties: 1977. gadā Nobela prēmija ķīmijā neatgriezeniskās termodinamikas jomā; tad divu šķidrumu modelis, kas ļauj rēķināt autosatiksmes plūsmu pilsētās, izmantojot Bozē-Einšteina kvantu kondensāta teoriju; tad grāmata „Noteiktības gals" („End of Certainty"), kas pielika punku determinisma agonijai 20. gadsimtā. Ko šie prāti iespētu, segregēti „eksaktajos" un „humanitārajos"?

Komunisma periods Latvijai nāca ar eksaktuma vilni. Tas sasaucās ar dabaszinātņu uzplaukumu un ticību, ka visu var izrēķināt vai nomodelēt. Arī sociālās zinātnes dēļ marksisma-ļeņinisma pseidozinātnes hegemonijas dzīvoja ilūzijā, ka eksistē kādas „zinātniski pamatojamas likumsakarības", kas, tiklīdz atklātas, ļaus modelēt sabiedrības attīstību – līdzīgi kā tvaika uzvedību lokomotīves dzinējā. Filosofija izrādījās „šķiriska disciplīna".

Tāpēc nav  jābrīnās, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā kļuva moderna „humanitarizēšanās": parādījās Rīgas Humanitārā ģimnāzija, humanitārās klases un milzum liels vidusskolu abiturentu skaits universitāšu „humanitārajās" fakultātēs plus dabīgs un no tā izrietošs visa eksaktā noliegums.

Daudzi dabaszinātņu pārstāvji uzskata, ka Latvija pēdējā laikā novirzās no „zelta vidusceļa",  jo pārmērīga humanitarizēšānās novedīs pie profanācijas – nu nebūs mums tūkstošiem jaunu rakstnieku, filozofu un psihologu, būs tikai literatūru, senos grieķu klasiķus un Freidu mācijušos viduvējību parāde.

Tiešām, ir uzradušās desmitiem akreditētas un neakreditētas „humanitāras augstskolas", kuras piedāvā kursus psiholoģijā, socioloģijā, politoloģijā, reklāmā, jurispudencē, biznesa vadībā, astroloģijā un tulkošanā. Lūk tipisks sludinājums: „Kosmozofijas institūts "Saskarsme" ir reģistrēts kā izglītības iestāde LR Izglītības un zinātnes ministrijā. Skolas programmas ir licencētas Rīgas domē. Astroloģija - 2 mācību gadi; Alternatīvā dziedniecība - 3 mācību gadi; Astrologa augstākais līmenis - 2 mācību gadi."

Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas tautsaimniecība nepieprasa to lielo profesionālo politiķu, burvju un psihologu armiju, ko piedāvā augstskolas. Pieprasījums nāk no vidusskolu beidzējiem, kuru vecāki „liek mācīties tālāk". Zīmīgi, ka apgūt fiziku un filosofiju neviena kaktu augstskola nepiedāvā.

Tikmēr tās fiziķu ordas, kas tika producētas pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, Latvijai arī īsti nav nepieciešamas. Fiziķu darba produktivitāte un specializācija pasaulē droši vien nepieprasa no Latvijas vairāk kā 15 jaunus fiziķus gadā. Un 15 jaunus filozofus gadā. Un 15 jaunus matemātiķus gadā. Un 15 jaunus literatūrzinātniekus gadā. Un 15 jaunus ķīmiķus gadā. Un 15 jaunus vēsturniekus gadā.

Dzīvojot ērā, kurā universitāšu izglītība bija unikāla dažu censoņu attīstības vide, bija korekti tos virzīt uz „augstajām zinātnēm". Mūsdienās, kad augstskolas izglītība tiek uztverta kā obligāta piedeva vidusskolai pirms darba gaitu uzsākšanas, tās loma ir cita. Sabiedrībai arvien pietiek ar to skaitu fiziķu un inženieru, filozofu un vēsturnieku, kā iepriekš. Papildus ir nepieciešams izglītot cilvēkus, kas vairs nekad nebūs proletariāts vai zemniecība, pēc būtības – sociālajās zinātnēs, lai viņi būtu noderīgī tajā sarežģītajā sociālajā tīklā, ko mēs patlaban esam uzauduši.

Fullers saka: „Universitāte sākās ar humanitārajām zinātnēm pamatā, taču tagad tā "spēlē sunīšus" ar dabaszinātnēm". Latvijas Universitātē pēdējie trīs rektori ir bijuši fiziķi. Tomēr vairumam latviešu tā ir zaudēta spēle. Jāmācās vien izprast sociumu, jāhumanitarizējas, elektronu spēles kristāliskajā režģī atstājot dažiem izredzētajiem.

Tāpēc arī savu otro mērķi – izsaukt eksakto zinātņu aizstāvjus uz noliedzošu diskusiju – Fullers vismaz manā gadījumā nav sasniedzis.

 

Gatis Kokins, M.Sc.Phys., M.B.A.

Comments

[Jānis Bērziņš]

Čau Gatis! Man liekas tā ir drīzāk metodoloģiska diskusija, lai atbildētu uz jautājumu "Kas ir zinātne" un kas notika ar augsto izglītību pēdējos gados. Man neinteresē rakstīt par pirmo punktu bet par otro. Tik daudz cilvēki meklē augsto izglītību jo, bez diploma, viņiem nebūs darbs. Tev ir 200% taisnība, par to ka mums nevajag tik daudz fiziķi, ekonomisti, utt. Tomēr, tas attiecas tikai uz augsto līmeņu profesionāliem. Parasti cilvēki, es esmu pārliecināts, tikai grib diplomu lai dabūtu labu darbu. Rezultāts ir tas, ka augsta izglītība ir kļuvusi par to, kas bija profesionāla izglītība pirms 20-iem gadiem. Manā blogā es esmu mazliet rakstījis par šo tēmu (Par plaģiātu).