Spraude inflācijai

[publicēts diena.lv 28/09/2007]

Sekojot Portera 4 pamatstratēģiju idejai (skat., piemēram) un to trivializējot, varētu apgalvot, ka ieiet tirgū gan visvieglāk iespējams caur nišu segmentācijas stratēģijām, taču, lai bizness izaugtu patiesi liels (un maksātu daudz), ir jālūkojas uz pēc iespējas plašāku tirgu. Plaša tirgus gadījumā Porters izšķir divas pamatstratēģijas: diferenciāciju, kad plašam tirgum tiek piemeklēti produkti vai pakalpojumi, kuros firmai ir unikāla, no tirgus atšķirīga kompetence, un cenu līderību, kad firmas galvenā kompetence ir spēja nodrošināt vislabāko cenu. Neiedziļinoties mūžsenajās diskusijās par Portera stratēģiju pareizību, vien piebildīšu, ka uzvarošā stratēģija visbiežāk izrādās cenu līderība, jo tas nozīmē, ka firma ir viskonkurētspējīgākā, tās efektīvās tehnoloģijas ļauj uzvarēt cenu karos, sagrābt vislielāko tirgus daļu un baudīt mēroga efektu.

Nebūšu oriģināls, arī apgalvojot, ka lielākie Latvijas ražotāji un pakalpojumu sniedzēji cenšas noturēties pie diferenciācijas stratēģijas, kas it kā nodrošina augstāku pievienoto vērtību un lielāku peļņu uz vienu darījumu. Taču, sareizinot šo peļņu ar darījumu skaitu, kas ir salīdzinoši mazāks nekā cenu līderības gadījumā, daudzi uzņēmumu vadītāji ir izdarījuši secinājumus un sākuši sapņot par cenu līderības stratēģiju.

Kas vienam ražotājam būtu jādara, lai no diferenciācijas pārslēgtos uz cenu līderības stratēģiju? Būtu jāturpina uzturēt augsta pievienotā vērtība, uz pieaugoša darba ražīguma rēķina samazinot produkta cenu VAI – AUGSTAS INFLĀCIJAS APSTĀKĻOS – NEMAINOT PRODUKTA CENU, KAMĒR KONKURENTI TO CEĻ. Pareizi “izspēlējot inflācijas kārti”, Latvijas ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem vietējā tirgū ir iespējams ievērojami palielināt savu tirgus daļu, ja vien darba ražīguma pieaugums atsver izejmateriālu un darbaspēka sadārdzinājumu. Daudzos tirgus segmentos tas ir iespējams.

No otras puses, tas var izrādīties labs atbalsts valdībai cīņā ar inflāciju. Tāpēc ekonomikas ministram A. Kalvītim, premjeram A. Kalvītim, stabilitātes garantam A. Kalvītim un mums visiem kopā arī būtu jāatbalsta šāda uzņēmēju iniciatīva nepaaugstināt savu produktu un pakalpojumu cenas brīvajā tirgū.

Varbūt šeit būtu vieta arī valsts propagandai?! Atcerēsimies Ulmaņlaiku aicinājumu bērt karotīti cukura vairāk, lai atbalstītu mūsu jaunradīto cukurrūpniecību! Varbūt Ekonomikas ministrija var izveidot speciālu KOMISIJU, kura sekotu cenu izmaiņām. Tā varētu iedibināt speciālu zīmi, teiksim, “Spraudi inflācijai” [spraude, manuprāt, ir labākā ierīce piepūstu balonu iznīcināšanai, bet inflate angliski nozīmē “piepūst”] ar trim nominācijām:

• “Bronzas Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 6 mēnešus;
• “Sudraba Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 12 mēnešus;
• “Zelta Spraude inflācijai” – uzņēmums nav palielinājis produkta vai pakalpojuma cenu 24 mēnešus vai vairāk.

Ja atbilstoši nominācijām tiktu izgatavotas uzlīmes (skat. manis sagatavotu ilustrāciju dizaineru iedvesmai), kuras KOMISIJA piešķirtu atbilstošajiem produktiem, tad arī tirdzniecības vietās pircējam būtu vienkāršāk tos izvēlēties, tādējādi atbalstot ražotājus viņu pārejā uz Portera cenu līderības stratēģiju. Arī pakalpojumu sniedzēji savās telpās varētu izvietot attiecīgus KOMISIJAS izdotus sertifikātus – blakus saviem ISO 9000 sertifikātiem un profesionālo organizāciju balvām.

Jo cīņa ar slinkumu (tfu, gribēju teikt – inflāciju) nav joks. Un daļa no inflācijas sēž mūsu galvās, kas liek pieņemt inflatorus lēmumus uzņēmējdarbībā tā vietā, lai paaugstinātu darba ražīgumu un sagrābtu lielāku tirgus daļu.