Inflācijas kormorāns mūsu dīķītī

[publicēts diena.lv 20/08/2007]

Mūsu dīķītī atkal rosība. Te mēs sapriecājamies, ka auto tirdzniecības pieaugums ir mazinājies (2007. gada jūnijā – 3,7% salīdzinot ar maiju), te atkal 10-gades rekords inflācijai (9,5% 2007. gada jūlijā, kad tika sagaidīta sezonāla deflācija). Te eksports aug straujāk par importu (2007. gada pirmajā pusē eksports +24%; imports +17%), te atkal viss optimisms vējā - izrādās, ka mērot absolūtos skaitļos, ārējās tirdzniecības deficīts šajā periodā pieauga par 28,2 miljoniem latu. Te Standard & Poor`s draud Latvijas ekonomikai ar nogāšanos (2007. gada maijā), te atkal dudina par sagaidāmo mīksto piezemēšanos (2007. gada augustā).

Kas no minētajiem parametriem ir fakts un kas – fluktuācija? Ja par kritēriju uzskatam tendences saglabāšanos vismaz 3 mēnešus, tad mūsu rīcībā ir sekojoši fakti:

1) IKP pieaugums nemazinās (11-12% gadā piecus pēdējos kvartālus)
2) Sērijveida dzīvokļu cenas lēnām krīt (-3,8% jūlijā; -4% jūnijā; -1% maijā)
3) Uzņēmēju optimisms samazinās (Parex indekss -4,02 II kvartālā; -5,66 I kvartālā).

Tātad ekonomikas “mašīna” turpina “rullēt” (jaunākā valdības teorija: “mašīnai” ir liela masa; inerces dēļ “sabremzēšanās” notiks nākošgad:)! Tātad valdības piedāvātie kreditēšanas ierobežojumi vismaz attiecībā uz nekustamo īpašumu strādā! Vienīgais – nekustamā īpašuma cenas nav iekļautas inflācijas grozā, un šis labais valdības darbs uz šo ekonomikas formālo parametru – inflāciju – neatstāj nekādu iespaidu. Tātad, uzņēmēji ir noticējuši buma beigām un sagaida straujās izaugsmes beigas!

Tiesa, patēriņš nerimstas (mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums jūnijā, salīdzinot ar maiju, ir palielinājies par 3,2%, sezonāli izlīdzināti - par 2,0%). Neskatoties uz banku termiņdepozītu un krājkontu reklāmas kampaņām, Latvijas iedzīvotāju naudas uzkrājumu pieaugums bremzējas (2006. gada 1. pusgadā +22%; 2007. gada 1. pusgadā +15%), un patēriņam naudas atliek arvien vairāk.

Kā bremzēt patēriņu brīvā un atvērtā tirgū, ja centrālai bankai nav monetāru instrumentu? Zinu, ka būšu nepopulārs un atkārtošos, bet – paaugstinot PVN! Un kamēr Kalvītis/Spurdziņš to nav izdarījuši, lai nestāsta, ka valdība visu iespējamo inflācijas apkarošanai ir paveikusi:)! Valdībai būtu uz laiku jāievieš 21% PVN likme (līdz IKP pieaugums nokristos uz 5%) un visus papildus budžeta ieņēmumus jānovirza stabilizācijas fondā, lai iekasētā nauda neatgrieztos tautsaimniecības apritē valdības tēriņa veidā. Pat ja PVN palielinājums sašūpotu ministru popularitāti vai izraisītu pašas valdības krišanu, tā vismaz nebūs „niecības” [Latvijas ekonomika Financial Times skatījumā] sabrukšana.

Ko šī bloga komentāros rakstīs “vidējais sociāldemokrātiskais” pilsonis? Ka nodokļu paaugstināšana ir tautas dzīšana nabadzībā. Ko atbildēs Kokins? Ka inflācija ir vēl ļaunāks “nodoklis”, ar ko vissmagāk tiek aplikta trūcīgākā iedzīvotāju daļa un tie, kas pārtiek no fiksētām, valsts noteiktām algām un pensijām (uzņēmēji jau praktiski necieš – atbilstoši inflācijai palielinās arī uzņēmumu ienākumi).

Ko rakstīs liberālais kapitālists? Ka augsti nodokļi neveicina uzņēmējdarbību. Ko atbildēs Kokins? Ka 20. gadsimta ekonomistu galvenais pienesums ir māka mīkstināt bumus un recesijas, lietojot makroekonomiskus instrumentus, t.sk., nodokļu maiņu. Ka “smagā piezemēšanās” vairāk skars biznesu.

Ko darīs inflācijas kormorāns? Turpinās knābāt mūsu maciņus un mūsu valsts kredītspēju pasaulē. Vai mums atradīsies ērglis, kas nostāsies kormorāna ceļā?