[publicēts diena.lv 16/08/2007]
Ikreiz, kad Latvija apsteidz visas Eiropas Savienības (ES) valstis inflācijas rādītājos, mani pārņem vēlme nodoties dažādu valstu salīdzināšanai un analīzei. Kas padara Latviju tik unikālu? Vai Ungārijā neieplūst nauda no ES fondiem? Vai Polijas dzīves līmenis netuvojas Vācijas dzīves līmenim? Vai lietuvieši nebrauc uz Īriju? Vai Kiprā ir gudrāki ministri? Vai Igaunijas centrālai bankai ir monetārie instrumenti inflācijas regulēšanai?
Tad vēl tā liberālā tirgus mantra: brīva kapitāla kustība, brīva preču kustība, brīva darbaspēka kustība. Ups! Darbaspēka kustība?!? Kāpēc ir nepieciešama brīva darbaspēka kustība? Kāpēc, ceļojot ES ietvaros, mums nevajag vīzas? Vai tiešām eiropieši ir atcēluši vīzu sistēmu, lai mēs varētu vieglāk baudīt Vakareiropas kultūrvēsturisko mantojumu?
Pētot ekonomistu atziņas, var nonākt pie secinājuma, ka strauja ekonomikas attīstība vienmēr prasa darbaspēka pieplūdumu. To pirmo reizi atklāja ASV, kur brīva migrācija nodrošināja ar darbaspēku gan Kalifornijas zeltračus, gan Manhetenas debesskrāpju būvētājus, gan – vēlāk – Silīcija ieleju. Šī ideja ir atrodama arī ES pamatvērtībās, bet līdz šim īsti nestrādāja. Ja ASV datorspeciālists ir gatavs migrēt no Austrumkrasta uz Rietumkrastu, lai pievienotos jaunam projektam, tad Anglijas biotehnologu piesaistīt Austrijā līdz šim īsti neizdevās, jo kultūras un valodas barjeras Eiropā ir augstākas nekā kosmopolītiskajā ASV.
Savukārt, ES paplašinoties ar jaunām dalībvalstīm, kurās ir zemāks dzīves līmenis, maisam gals bija vaļā. Šoreiz migrācijas gradientu nenoteica ekonomikas attīstības ātrums, bet atšķirības dzīves līmenī. Uz Grieķiju vai Portugāli (trūcīgākajām ES-15 valstīm) latvieši nebrauca, jo Anglijā un Īrijā runā skolā mācītā valodā un vidējās algas ir lielākas...
Te sākās Latvijas problēma. Pirmkārt, brīvā ES nevar nodalīt “labo” migrāciju no ekonomiskas migrācijas, tāpēc ar notiekošo ir jāsamierinās. Otrkārt, Latvija ir viena no trūcīgākajām ES-25 valstīm - tāpēc ekonomiskā emigrācija mūs skar viskrasāk. Treškārt, Latvijas ekonomika nav būtiski attīstītāka par Rumānijas ekonomiku, tāpēc rumāņi nebrauks uz Latviju, tāpat kā latvieši nebrauc uz Portugāli. Ceturtkārt, no Baltkrievijas mēs tā vienkārši nevaram uzaicināt darbaspēku, jo tā ir ārpus ES – uz Baltkrieviju neattiecas brīva darbaspēka kustības mantra.
Latvijā ir praktiski izzudis viens no galvenajiem kapitālisma dzinējspēkiem – bezdarbs. Pašreizējie bezdarbnieki vai nu ir neglābjami neizglītoti, vai arī bez mazākās vēlmes strādāt. Tāpēc darba devējam vienīgā iespēja atrast motivētu darbinieku ir pārsolīt citu darba devēju. Arī cīņa ar “saulaino Īriju” daudziem darba devējiem liek ievērojami celt algas.
Augošas ekonomikas apstākļos Latvijā ir izveidojies darbaspēka deficīts, kas rada bezprecedenta spiedienu uz algām. Tā pēdējo divu gadu laikā strādājošo algas ir pieaugušas par 57%, kas ir ievērojami vairāk nekā darba ražīguma pieaugums (8,2% -Lietuvā; Latvijas datu nav) vai kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugums. No tā izriet hipotēze, kas ir jāpārbauda:
“Latvijas inflāciju kopš 2003. gada ievērojami iespaido darbaspēka trūkums, kā ietekmē īpaši strauji pieaug strādājošo algas, kas rada paaugstinātu preču un pakalpojumu pieprasījumu tirgū.”
Mēs nevaram cīnīties pret algu pieaugumu, ja alternatīva strādājošajiem ir ekonomiska emigrācija. Mēs nevaram atļauties algu pieaugumu, jo tas baro inflāciju un mazina Latvijas eksporta konkurētspēju. Pie mums neieradīsies ekonomiskie migranti no vel trūcīgākiem ES reģioniem. Vai tiešām izejas nav?
2006. gadā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 9,7 bērni - ir augstākais rādītājs pēdējos 13 gados. Taču, pat ja izdotos atkārtot amerikāņu baby boomer pieredzi, tas tautsaimniecībai dos atelpu pēc 20 gadiem. Es domāju, ka mums jāuzsāk dialogs ar Briseli, lai iegūtu izņēmuma statusu viesstrādnieku piesaistei ārpus ES, bet Grīnblata kungam ir jādomā par šo sveštautiešu integrācijas projektu Latvijā:)
Pretējā gadījumā mūsu guļamistabas paliks arvien tukšākas, bet atsevišķas centīgās ģimenes dos cerību Latvijas ekonomikai vienīgi nākošajā paaudzē.
Kurš būs tas valstsvīrs, kurš atrisinās darbaspēka problēmu Latvijā, piesaistot viesstrādniekus, stabilizējot algu pieaugumu un tādejādi limitējot naudas straumi, kas gāžas inflācijas liesmu kārīgajās mutēs? Jeb mēs arvien ceram atrast pareizos vārdus, lai tā uzrunātu mūsu tautiešus svešumā, ka viņiem notrīsētu sirds un viņi atgrieztos tēvzemē, lai strādātu par zemāku algu?
Comments