[publicēts diena.lv 14/05/2007]
[atsevišķu Latvijas komercbanku spēja finansēt savu kredītportfeli ar savu klientu noguldījumiem 2006. gada beigās (avots: Latvijas Komercbanku asociācija)]
Krāt nevajag, aizņemties!
Atceros deviņdesmito gadu vidu, kad mēdiji aizgūdamies rakstīja par hipotekārās kreditēšanas labvēlīgo ietekmi uz tautsaimniecības attīstību, kad jūsmīgi tika izcelta Latvijas Hipotēku un zemes banka kā valsts institūcija – hipotekārās kreditēšanas celmlauzis. Šī ziņa kopā ar zemesgrāmatu un hipotēku sistēmas sakārtošanu, procentu likmju krišanos un labklājības pieaugumu radīja pareizu modi, kas mūsu tautai lika atkāpties no sentēvu tikuma nedzīvot uz parāda. Kā īpašs arguments tolaik tika minēts hipotekāro kredītu portfeļa pret IKP mazais īpatsvars, “salīdzinot ar Eiropu”.
Tagad šis īpatsvars ir krietni pietuvojies ES vidējiem rādītājiem (bet kredīta atmaksas apjoma pret algu ziņā Latvija ir ES līderos), radījis ievērojamu dzīves vides un kvalitātes uzlabojumu, un sācis apdraudēt Latvijas makroekonomisko stabilitāti, tātad, arī pilsoņu labklājību.
Krāt, nevajag aizņemties!
Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks iedibināt jaunu modi – krāt! Arī iekšzemes kopuzkrājuma (gross domestic savings) (IKU) ziņā pret IKP Latvija atpaliek no vidējiem ES rādītājiem.
Interesanti, ka padomju laikā Latvijā bija nesamērīgi liels IKU līmenis, kas saglabājās līdz pat 1992. gadam (48% no IKP), kamēr Eiropā tas svārstījās 22 – 24% robežās. Es varu rekomendēt izlasīt DIW Berlin pētījumu par uzkrājumiem Baltijas valstīs, kura autori uzskata, ka padomju laiku augsto uzkrājumu fenomens bija saistīts ar a) plaša patēriņa preču trūkumu tirgū; b) krāšanu kā vienīgo alternatīvu ilgtermiņa preču iegādes finansēšanai, kas PSRS nebija attīstīta. Pēc strukturālajām pārmaiņām, kas bija saistītas ar okupācijas varas izbeigšanos Latvijā un brīvā tirgus atjaunošanu, IKU līmenis Latvijā nokritās līdz 15% 1995.-1999. gadā.
Pašlaik Latvija ir nācija, kas uzkrāj maz. Ja eirozonas valstīs 2004. gadā vidēji mājsaimniecības uzkrājumos novirzīja 15% no saviem kopējiem ienākumiem, tad Latvijā tikai 1.8%.
Lai arī mājsaimniecību uzkrājumi Latvijas bankās pieaug, izsniegto kredītu apjoms aug straujāk. Tā 2007. gada 1. kvartāla beigās, salīdzinot ar 2005. gada beigām, mājsaimniecību noguldījumi bija palielinājušies vairāk nekā 1.5 reizes, bet kredīti – gandrīz 2 reizes. Šī starpība bankām bija jāfinansē no citiem līdzekļiem, kas galvenokārt bija aizņemšanās ārzemēs no savām mātes bankām.
Interesants ir grafiks, kas attēlo banku spēju finansēt savus izsniegtos kredītus, izmantojot no saviem klientiem piesaistītos līdzekļus [skatīt attēlu]. Attēlā ir redzams, ka atsevišķas komercbankas izsniedz vairāk naudas kredītos, nekā tās ir piesaistījušas no saviem klientiem. Tā, piemēram, DnB Nord banka 2006. gada beigās bija piesaistījusi noguldījumus 308 miljonu latu apmērā, kas ir tikai 27% no tās izsniegtajiem kredītiem 819 miljonu latu apmērā. Acīmredzama nesabalansētība banku tirgū, kad kredītu finansējums ir atkarīgs no ārzemju avotiem un palielina valsts ārējo parādu, ir vēl viens arguments par labu nepieciešamībai veicināt uzkrāšanas modi.
Inflācija noēd uzkrājumus?
Daudzi oponenti bildīs, ka krāt nevajag.
1) Inflācija noēd uzkrājumus. Tiesa, Latvijā jau vairākus gadus ir negatīva reālā termiņdepozītu procentu likme [termiņdepozīta gada procentu likme – gada inflācija = reālā gada procentu likme], kas pašlaik ir sasniegusi 6% - 8%= -2%. Tas nozīmē, ka uz gadu noguldītie 1000 lati pēc gada būs vien 980 latu vērti. Tomēr tā ir daudz lielāka summa par nulli, kas būs jūsu rīcībā, neatliekot naudu uzkrājumiem.
Pat uzkrājot 100 latus mēnesī bezprocentu norēķinu kontā, pēc 5 gadiem jums būs 6000 latu drošības uzkrājums, ko izmantot negaidītas slimības, bezdarba vai krīzes gadījumā. Tas ir ne tik daudz peļņas, cik elementāras sociālas drošības jautājums. Arī Rietumos banku krājkontu likmes ir salīdzināmas ar inflāciju, taču tas nekavē mājsaimniecības uzkrāt.
Pie tam, Latvijas pārsteidzošās inflācijas (skat. iepriekšējos ierakstus blogā!) dēļ jūsu reālā procentu likme Eiropā būs 6%-2%=4% (pēc gada ārzemju ceļojuma laikā jūs varēsiet nopirkt preces un pakalpojumus 1040 latu vērtībā)!
2) Jāiegulda biznesā, kas ir nesalīdzināmi ienesīgāks. Arī tiesa, tomēr biznesa riski un tirgu konjunktūras maiņa var ievērojami mainīt jūsu ieguldījumu vērtību, kamēr naudas uzkrājumus apdraud vien jūsu izvēlētās bankas bankrota risks (kas investment grade bankām ir zems), un to mīkstina depozītu obligātā apdrošināšana Latvijā.
Kā es redzu no turīgu Latvijas cilvēku uzvedības Parex bankā, viņi vienmēr daļu naudas novirza no biznesa personīgajiem uzkrājumiem.
3) Mana alga ir maza, man neatliek naudas uzkrājumiem. Nav tiesa, jo vienmēr kādus 10% no ietaupījumiem var uzkrāt. Jā, šie uzkrājumi absolūtos skaitļos būs nelieli, bet ar spožu dzīvesstilu neizlutinātam darbarūķim arī tas būs atspaids lietainā dienā.
Iesitīsim pa inflāciju ar cūku!
Vai tā būs krājkasīte cūkas formā, bankas krājkonts, vai ieguldījumu fonds – naudas izņemšana no aprites un patēriņa samazināšanās izbeigs spiedienu uz inflāciju no pieprasījuma puses.
Tāpēc man šķiet ļoti simpātiski finanšu ministra Spurdziņa un LPP/LC Saeimas frakcijas priekšlikumi attiecībā uz grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas ir iesniegti likumprojekta otrajam lasījumam Saeimā. Tie paredz neaplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz pat 20% no algas (agrāk bija tikai 10%), ja šī algas daļa tiek novirzīta (tai skaitā) ilgtermiņa ieguldījumu fondos (agrāk bija paredzēti tikai 3. līmeņa pensiju fondi un uzkrājošā dzīvības apdrošināšana). Domāju, ka tas ir reālākais veids, kā padarīt valdības “Pretinflācijas plānu” par patiesi iedarbīgu.
Secinājumi
Uzkrājumu veicināšana jebkurā formā:
1) Atstās labvēlīgu iespaidu uz inflāciju, jo samazinās pieprasījumu;
2) Atstās labvēlīgu iespaidu uz tekošā konta deficītu, jo samazināsies pieprasījums pēc ilgtermiņa lietošanas precēm (kuras galvenokārt ražo ārzemēs);
3) Atstās labvēlīgu iespaidu uz valsts kopējo parādu ārzemēs, jo komercbankas mazāk aizņemsies no savām mātes bankām;
4) Padarīs Latvijas banku sistēmu mazāk atkarīgu no ārvalstu finansētāju noskaņojuma;
5) Padarīs Latvijas iedzīvotājus sociāli drošākus un mazāk ievainojamus iespējamo personīgo un valsts krīžu gadījumā.
Tāpēc uzkrājumu veicināšana ir atbalstāma gan likumdošanas līmenī ar nodokļu atlaidēm, gan kā jauna mārketinga ziņa komercbankām, padarot to mājsaimniecību acīs par modes lietu jeb trendu.
Comments