[publicēts diena.lv 03/04/2007]
Tā nav pasaka, ka Rietumu investori Baltiju redz kā vienotu reģionu. Investoros patiesu pārsteigumu izraisa fakts, ka Baltijā dzīvojošajiem ir 4 dažādas dzimtās valodas un 3 dažādas valūtas, – tas nav nekāds izdomājums. Amerikāņi pat “The Baltic States” vietā lieto īsāko “The Baltics”, kura daudzskaitļa formu atsakās atzīt lielākā daļa man pieejamo atkļūdotāju.
Neesmu vēsturnieks, bet, šķiet, tieši uz šo valstu teritorijām gandrīz vienlaicīgi pieteicās zobenbrāļi un Krievija, visas trīs Baltijas valstis īsā laika periodā 20. gs. sākumā atguva neatkarību, visās trijās valstīs 30-tajos gados pie varas nonāca autoritāri prezidenti, 1940. gadā visas trīs valstis atkal okupēja Krievija, kas tās pazaudēja kopējā Atmodā, pie varas esot līdzīgām Tautas Frontēm. Arī ES mēs iestājāmies kopā un valūtas padomes (currency board) monetāro politiku ieviesām vienoti, tāpat kā beigās visi izvēlējāmies rietumniekus par prezidentiem.
Igaunija reiz mēģināja izkļūt no Baltijas trīsvienības nolemtības, pasludinot sevi par Ziemeļvalsti. Toreizējais ārlietu ministrs, tagadējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pat atļāvās konstatēt, ka somugru Igaunijai ar baltu valstīm Latviju un Lietuvu neesot nekā kopēja, “izņemot vienādu negatīvu vēsturisko pieredzi”.
Gribētos apgalvot, ka Ilvesam nav taisnība. Mūsu valstis attīstās sasodīti paralēli, tiesa, tas ne visos gadījumos ir iepriecinoši. Tikmēr “Trīsvienības Lāsts”, kas nolēmis latviešiem dzert rūgto dzīves biķeri kopā ar brālīgo Lietuvu un māsu Igauniju, darbojas.
Lai arī Igaunija sākotnēji veidojās par tādu mazo Somiju, Latvija – par mazo Zviedriju, bet Lietuva – par mazo Vāciju, tagad visas kārtis atkal ir sajauktas: vācu HVB banka ir kļuvusi par itāļu UniCredit banku, kas būs viena uz visu Baltiju ar sēdekli Rīgā, vācu Nord LB banka ir kļuvusi par norvēģu DnB Nord banku, igauņu Hansapank pie sava logo ir sākusi klāt rakstīt Swedbank, vācu Volkswagen Baltijā ir ar sēdekli Rīgā, bet somu Sampo banku ir nopirkusi dāņu Danske banka. Baltija pat globalizācijā ir vienota! Jāatceras vien nepieklājīgais salīdzinājums par puisim [Latvijai] izdevīgo gulēšanu starp divām meitenēm [Igauniju un Lietuvu] – vienmēr segas pietiks [investīcijas koncentrēsies Latvijā]!
Es arī, tāpat kā Ilvess, gribētu, lai Latvija ar savu unikālo ģeogrāfisko novietojumu, līdzsvaroto luterāņu – katoļu mentalitāti un baltu – līvu genofondu būtu pavisam īpaša un ļoti veiksmīga valsts Baltijas trīsvienībā.
Diemžēl, Latvija no saviem kaimiņiem pēdējos gados atšķiras ar augstāku inflāciju:
Igaunija Latvija Lietuva
2004 3.0% 6.2% 1.2%
2005 4.1% 6.9% 2.7%
2006 4.5% 6.6% 3.8%
Analītiķu skaidrojumi, ka tas ir saistīts ar energoresursu cenu pieaugumu, dolāra vājumu, ES fondu ieplūšanu vai banku pārlieko patēriņa kreditēšanu, izšķīst Trīsvienības analīzē: nafta ir kļuvusi vienlīdz dārgāka visām trim valstīm, dolāra vājums visas nacionālās, pie eiro piesaistītās valūtas ietekmē vienādi. Arī ES palīdz Baltijas valstīm līdzīgi. Pat banku sistēma Baltijā ārvalstu kapitālam pieder līdzīgi, kas garantē samērojamu ārzemju kredītresursu ieplūdi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Tad ko tādu Kalvīša valdība un Latvijas Banka ir darījusi nepareizi, ka Latvijā inflācija ir virs kārotajiem 3%? Vai vainīgs ir 2006. gada budžeta deficīts viens komats kaut kas procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP) apmērā, kura igauņiem nav?
Bet varbūt notiekošais ir objektīvs process Trīsvienības Lāsta ietvaros? Es salīdzināju “vidējā statistiskā patēriņa groza”, ko izmanto patērētāju inflācijas (CPI) aprēķināšanai, cenu izmaiņas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kopš 1993. gada šī groza cena Lietuvā ir pieaugusi 3.83 reizes, Igaunijā 3.76 reizes un Latvijā 3.10 reizes. Ko tas nozīmē?
[Vidējā statistiskā patēriņa groza sadārdzinājums Baltijas valstīs: 1993. g. = 1]
Pieņemot, ka 1993. gadā cenu līmenis visās trijās valstīs ir bijis savstarpēji salīdzināms (tikko kā no lāča ķepām draudzīgi izrāvušies!) un neiedomājami zems attiecībā pret ES cenām, tas nozīmē, ka INTEGRĀLĀ INFLĀCIJA Lietuvā ir bijusi vislielākā (jeb Lietuva ES cenām ir pietuvojusies visstraujāk). Ar nelielu atrāvienu (2%) tai seko Igaunija, kamēr Latvija no Lietuvas atpaliek par 19%. Kā vienotā ES tirgū Latvija var pastāvēt ar tik zemām cenām? OK, oponenti minēs Balasas – Samuelsona efektu, kas nosaka, ka pakalpojumu cenas ir atkarīgas no IKP lieluma (un Latvija šeit atpaliek no Lietuvas un Igaunijas). Tomēr, Latvijas kopproduktam pieaugot straujāk nekā Igaunijas un Lietuvas kopproduktiem, neizbrīna fakts, ka arī cenas Latvijā konverģē kaimiņu līmeņa virzienā.
Trīsvienības Lāsta teorijas ietvaros mēs varam izteikt hipotēzi, ka Latvijas cenas tuvosies Igaunijas un Lietuvas cenām un tas vēl kādu laiku noteiks augstāku inflāciju Latvijā, salīdzinot ar kaimiņiem. Acīmredzami, pēc padomju ekonomikas sabrukuma sekojošās hiperinflācijas vilnī 1991. –1996. gadā Latvija iemanījās saglabāt mazāku cenu pieaugumu kā kaimiņi, kas, iespējams, ir jāatgūst, iestājoties citā vienotā superekonomikā – ES. Visās trijās Baltijas valstīs ar 2004. gadu ir palielinājies inflācijas spiediens, bet Latvijā tas ir vislielākais, jo Latvijai ir vislielākā cenu atšķirība no ES. Izskatās, ka ilgtermiņā Latvija no sava “Baltijas likteņa” neizbēgs – būs vien jādzīvo tādā pašā cenu līmenī kā Igaunijai un Lietuvai!
Ja kādu šajā situācijā var paslavēt, tad tā ir Igaunija: tās cenu pieauguma līkne kopš 1998. gada gandrīz atgādina taisni. Tas ir ļoti svarīgi ekonomikai un valsts iedzīvotājiem, kas saņem indeksētus ienākumus no valsts budžeta.
Tomēr kopumā Trīsvienības Lāsts, šķiet, darbojās ar elles precizitāti...
Comments