[publicēts diena.lv 11/04/2007]
Vai atceraties Monthy Python filmu par Braiena dzīvi, kur Ēriks Aidls, sists krustā, uzsāk dziedāt, lai uzmundrinātu Braienu, kam visas cerības izglābties, šķiet, ir zudušas?
Līdzīgi varam dziedāt par inflāciju Latvijā! Ļoti interesants raksts “Pārsteidzošā Latvijas inflācija” šajā sakarā ir izdevies manam draugam Jānim Ošlejam, ko iesaku izlasīt. Es pats pakavēšos tikai pie dažiem šī fenomena aspektiem.
Klasiskā ekonomistu izpratnē inflācija ir “cenu pieaugums attiecībā pret pirktspējas (purchasing power) standarta līmeni”. Tātad pie lielas inflācijas tiek iegriezts “vāveres ritenis”: augstākas cenas – augstākas algas – augstākas cenas – ... Patēriņa cenu indeksa (consumer price index, CPI) ievērojama pieauguma rezultāts parasti ir eksporta nekonkurētspēja un sekas – nacionālās valūtas devalvācija, lai atjaunotu šo konkurētspēju.
Ideāla tirgus gadījumā mēs atgriežamies sākumstāvoklī, ne par santīmu bagātāki, jo „vāveres ritenī” sasniegto algas pieaugumu noēd cenu palielinājums. Tāpēc litrs piena, kas iepriekš maksāja 0.2 naudiņas jeb 0.5 EUR, tagad maksā 0.2 naudiņas x (1+CPI(%)) jeb tos pašus 0.5 EUR. Tiesa, šo pienu mums ir tikpat viegli nopirkt, jo arī alga ir palielinājusies vismaz par CPI(%)! Līdz ar to ideālā tirgū inflācija, kas ir lielāka par 2% gadā, ir bezjēdzīga, un pret to steidz cīnīties visas valdības un centrālās bankas.
Kas notiek Latvijā 6-7% inflācijas apstākļos, kad 0.702804 LVL = 1 EUR? Latvijā arī eiro izteiksmē piens kļūst dārgāks. Kā tas ir iespējams vienota ES tirgus situācijā?!
Vienotais Eiropas tirgus nav ideāls: pirktspējas līdzsvara (purchasing power parity, PPP) apstākļos reālā viena eiro vērtība dažādās valstīs ir atšķirīga. Piemēram, 2003. gadā par 1.00 EUR Latvijā varēja nopirkt piena produktus, kas Vācijā maksāja 2.10 EUR. Tiesa, pāris gadus vēlāk – 2005. gadā – par 1.00 EUR Latvijā jau varēja nopirkt mazāk piena, kas pēc Vācijas cenām maksāja tikai 1.55 EUR [Eurostat]. Tātad, kamēr PPP apstākļos Latvijā par vienu eiro varēs nopirkt vairāk kā vecajā Eiropā, vēl pāris gadus “tādā garā” varam turpināt – Latvijas inflācijas rezultātā notiek eiro pirktspējas izlīdzināšanās.
Kāpēc Latvijas eksports nav miris, ja Latvijas inflācijas spiediena rezultātā Latvijas eksportpreču cenām būtu jākļūst pilnīgi nekonkurētspējīgām?! Eksporta cenas būtiski ietekmē izejmateriāli (visbiežāk pirkti efektīvā starptautiskā tirgū, kur Latvijas inflācijai ietekmes nav), darba algas un darba ražīgums. Ja darba algas ievērojami izjūt Latvijas inflācijas spiedienu, tad darba ražīguma pieaugums to ar uzviju var atspēkot.
Vēsturisku apstākļu dēļ darba ražīgums Latvijā bija katastrofāli zems, salīdzinot ar Eiropu (1997. gadā: 35% no ES-15). Tagad – labvēlīgas ekonomiskās vides apstākļos – tas stabili pieaug: 2003. gadā Latvijas strādājošo darba ražīgums bija 44% apmērā no vecās Eiropas līmeņa, bet 2007. gadā tas sasniegs jau 55% [Eurostat]!
Tāpēc, šķiet, ka līdz Latvijas darba ražīguma līmeņa konverģencei ar ES darba ražīguma līmeni Latvijas inflācija tieši neapdraud preču ar augstu pievienoto vērtību eksportu – pat otrādi, Latvijas inflācija rada pozitīvu spiedienu darba ražīguma celšanai!
[Latvijas strādājošo pirktspējas pieaugums Latvijā un vecās Eiropas valstīs: 2003. gads = 0%]
Bet kur tad ir apsolītā “spožā dzīves puse”? Ekonomikas attīstības un darba ražīguma pieauguma rezultātā reālais cilvēku ienākums pieaug. Ja Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datus par strādājošo vidējām darba algām Latvijā nokoriģē pret Latvijas inflāciju, tad mēs nonākam pie strādājošo pirktspējas pieauguma [skat. zīmējumā karmīnsarkano līniju!]. No šejienes arī pirmā labā ziņa: neraugoties uz inflāciju, kopš 2003. gada strādājošo pirktspēja Latvijā ir palielinājusies par 46%!
Tomēr fiksēta valūtas kursa apstākļos Latvijas strādājošo pirktspēja vecajās Eiropas valstīs ir palielinājusies vēl straujāk! Ja augstā inflācija Latvijā ievērojami “noēd” daļu no strādājošo ienākumiem attiecībā uz vietējo patēriņu, tad patēriņš 15 attīstītākajās Eiropas valstīs arī Latvijas strādājošajam ir sadārdzinājies vien par 2.0-2.2% gadā. Koriģējot Latvijā strādājošo vidējās darba algas pret vecās Eiropas inflāciju un LVL/EUR kursu, mēs nonākam pie otrās labās ziņas: kopš 2003. gada Latvijas strādājošo pirktspēja vecajā Eiropā ir palielinājusies par 59% [skat. zīmējumā zilo līniju!]!
Precizitātes pēc ir jāatgādina, ka lats tika pārsaistīts no SDR valūtu groza uz eiro tikai 2005. gada 1. janvārī. Eiro kursa kāpuma pret ASV dolāru dēļ 2003. un 2004. gadā lats pret eiro nedaudz devalvējās. Ja nebūtu šī efekta, latviešu pirktspējas pieaugums vecajā Eiropā būtu vēl iespaidīgāks!
Tādejādi mēs varam konstatēt, ka Latvijā ir novērojams rets fenomens: fiksēta valūtas kursa apstākļos vietējā inflācija stimulē iedzīvotāju pirktspējas papildu pieaugumu ārzemēs. Ekonomika nekolapsē, jo šis efekts tiek līdzsvarots ar darba ražīguma pieaugumu un cenu līmeņa izlīdzinājumu. Tiesa, šis fenomens nav ilgtspējīgs, tāpēc “baudiet to pasteidzoties”:)
Sākot ar 2005. gadu “pārsteidzošā Latvijas inflācija” ir būtiski palielinājusi mūsu pirktspēju vecajās ES valstīs, salīdzinot ar Latviju.
Īpaši patīkami šis fenomens izpaužas, braucot atvaļinājumā uz Eiropu. Ja 2003. gadā šāds atvaļinājums maksāja, piemēram, 1000 EUR un vidējam strādājošajam Latvijā vajadzēja nostrādāt 4.7 mēnešus, lai to nopelnītu, tad 2007. gadā tieši tāds atvaļinājums vecajā Eiropā maksās 1087 EUR (arī Eiropā ir inflācija, tiesa, neliela), bet, lai to nopelnītu, vajadzēs nostrādāt vien 2.9 mēnešus.
Secinājums: ja piena un īres maksas izpratnē mēs inflācijas dēļ Latvijā paliekam vien nedaudz bagātāki, tad ārzemju ceļojumu (un iepirkumu ārzemēs) kontekstā mēs varam gavilēt! Šī Latvijas inflācija patiesi ir “pārsteidzoša”!
Ar vienu acs kaktiņu mums ir jāuzrauga darba ražīguma pieaugums, lai tas neatpaliek no inflācijas, ar otru acs kaktiņu ir jāvēro preču cenas PPP (pirktspējas līdzsvara) kontekstā, lai “nepašaujam garām” attīstītajai Eiropai. Ja viss ir kārtībā, tad, dedzīgi kā Ēriks Aidls un kustinot lūpiņas uzmanīgi, mēs varam uzdziedāt par dzīves spožo pusi!
Comments