[publicēts diena.lv 19/03/2007]
Kā jau rakstīju, esmu pārliecināts, ka nākošais bubulis pēc inflācijas apkarošanas būs tekošā konta deficīta finansēšana. Šis jautājums nav svaigs, ārzemju un pašmāju ekonomisti par to runā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tomēr, vēlreiz pārdomājot izskanējušos argumentus, es uzskatu, ka uzsvari tiek likti nepareizi un ir sabiedrību maldinoši.
Lai labāk izprastu problēmas sakni, mēģināšu veikt īsu ekskursu tekošā konta pamatnostādnēs, salīdzinājumam izmantojot ģimeni. Visa pamatā ir maksājumu bilance; jau no nosaukuma izriet, ka tai jābūt sabalansētai. Arī ģimene nevar veikt maksājumus, ja tai nav atbilstošu līdzekļu, tātad ienākošā un izejošā naudas plūsma ir sabalansēta. Maksājumu bilancei ir divi konti: tekošais konts un kapitāla/finanšu konts.
Uz tekošo kontu var skatīties kā uz ģimenes norēķinu kontu (starp citu, angliski abi nosaukumi ir vienādi - current account), kurā satek visa nopelnītā naudiņa, dāvinājumi, palīdzība, ko brālēns sūta no Īrijas, un no kuras tiek apmaksāti visi izdevumi. Pēc Starptautiskā valūtas fonda metodoloģijas tekošajam kontam izšķir vairākus subkontus: preces, pakalpojumus, ienākumus un kārtējos pārvedumus.
Ar pakalpojumiem ir viss kārtībā: mūsu ģimene vairāk palīdz citām ģimenēm nekā otrādi (lasi - Latvija ārvalstīm sniedz vairāk pakalpojumu naudas izteiksmē nekā saņem). Šī subkonta proficīts ir stabils, ar tendenci pieaugt (344 miljoni LVL 2005. gadā), bet bez ilūzijām glābt draudošo tekošā konta deficītu.
Arī ar ienākumiem viss ir kārtībā: tie vēsturiski bija pozitīvi, līdz sākot ar 2003. gadu ārvalstu investori beidzot nesāka baudīt savu investīciju augļus, saņemot dividendes (piemēram, 541 miljona latu apmērā 2005. gadā). [Šeit es valdības vietā nodibinātu speciālu balvu - "tekošā konta glābējs", ko piešķirtu visu lielo Latvijas pilsoņiem piederošo uzņēmumu īpašniekiem (t.sk. Karginam un Krasovickim) par to, ka šo uzņēmumu dividendes "paliek valstī".] Tagad ienākumu subkonts ir vieglā deficītā, taču graujošu ietekmi uz tekošo kontu tas neatstāj.
Kārtējie pārvedumi galvenokārt ietver no ārzemēm saņemtos palīdzības maksājumus natūrā un naudā, šis subkonts ir vienmēr bijis pozitīvs. Daļa no 778 miljonu latu ieplūstošās naudas (2005. g.) ir mūsu ieguvums no tukšajām Latvijas lauku mājām un mūsu tautiešiem ārzemēs. Paradoksāli, bet tas ir 1.8 reizes vairāk (2005. g.). nekā no Latvijas uzņēmumu ienākumiem ārvalstīs [cilvēkus investēt mēs mākam labāk nekā naudu?!], un 3 reizes vairāk nekā 2000. gadā! Pēdējā laikā kārtējo pārvedumu subkonts ir ievērojams Latvijas tekošā konta deficīta finansētājs, tikpat svarīgs kā pakalpojumu subkonts.
Tādejādi mēs nonākam pie galvenā tekošā konta deficīta „grēkāža” - preču subkonta. Te nu mēs redzam Latvijas ekonomikas dramatismu visā savā košumā. Ar 1.7 miljardu latu deficītu 2005. gadā tas atsedz visas Latvijas vātis.
Latvijas gadījumā preču subkonta deficīts ir objektīvs. Dabiskās izejvielas Dievs mums nav iedalījis. Padomju laika rūpniecības brīnumi bija tik konkurētnespējīgi, ka to pazušana vēstures mēslainē ir likumsakarīga. Rietumu investori nekādu pievienotās vērtības radīšanu no savām rokām ārā nelaidīs, jo sevišķi salīdzinoši dārga darbaspēka zemē. Savas SAF Tehnikas un Hanza Elektronikas vēl nav pietiekami sapumpurojušās. Te ir jāstrādā un jāgaida, vaimanāt nevajag!
Ko tas nozīmē mūsu ģimenes kontekstā? Mūsu ģimene iepērk vairāk preču, nekā saražo citu patēriņam. Nu un? Mūsu kaimiņš ir amatnieks, viņš ražo taburetes, bet mēs esam super-izdevīgā-vietā-atvērušies (uz pašas ES un Krievijas robežas!) tirdzniecības konsultanti, mēs ražojam pakalpojumus! Tiktāl viss būtu saprotami, vienīgi mēs par precēm maksājam vairāk naudas nekā ieņemam par pakalpojumiem! Piecas reizes vairāk (2005. g.)! Kā mēs varam iegūt preču iegādei nepieciešamo naudu?
Otrs maksājumu bilances konts ir kapitāla un finanšu konts. Tas ir kā ģimenes investīciju un aizņēmumu konts. Katrai cienījamai ģimenei jebkura aktīva banka ir gatava aizdot naudu, tāpēc šāds aizdevums var "aizlāpīt" iepriekšējā rindkopā minēto naudas plūsmas "caurumu". Patiesi - ja "preces", kas jāiepērk, lai pabeigtu celt ģimenes māju vai super-izdevīgā-vietā-atvērušos tirdzniecības konsultāciju biroju, vairos ģimenes ienākumus [lasi: mazinās tekošā konta deficītu], tāda rīcība ir saprātīga. Pie tam, arī iespējas investēt plaukstošā konsultāciju biroja pamatkapitālā daudziem var likties vilinošas!
Kapitāla un finanšu konta galvenās finansētājas Latvijā ir tiešās ārvalstu investīcijas (foreign direct investments, FDI) un banku aizņēmumi ārvalstīs.
Ar FDI sākotnēji arī viss izskatās izcili: investīcijas stabili, lai arī cikliski, pieaug (22 milj. LVL - 1992. g.; 303 milj. LVL - 1997. g.; 83 milj. LVL - 2001. g.; 409 milj. LVL - 2005. g.). Visā publiskajā retorikā tiek apgalvots, ka tiešās ārvalstu investīcijas ir ļoti veselīgas Latvijas ekonomikai, jo sniedz nepieciešamos kapitāla, tehnoloģiju un zinātības (know-how) resursus Latvijas tautsaimniecības konkurētspējīgai attīstībai ES kopīgajā tirgū. Ja abstrahējas no ārvalstīm maksājamām dividendēm (kas "bojā" Latvijas tekošo kontu katru gadu atšķirībā no FDI radītā kapitāla un finanšu konta "uzlabojuma" vienreiz, investīcijas veikšanas gadā), tā visdrīzāk arī ir!
Mūsu grēkāzis kapitāla un finanšu konta pusē ir banku aizņēmumi ārvalstīs. Šī sadaļa ir eksplodējusi tieši pēdējo gadu laikā. Aplūkojot FDI un banku aizņēmumu ārvalstīs attiecību pēdējo 11 gadu laikā (skat. zīmējumu!), ir redzama biedējoša tendence: nosacīti "veselīgo" 75% FDI daļu deviņdesmito gadu beigās tā ir zaudējusi, 2006. gadā galvenais (83%) finansētājs ir banku aizņēmumi ārvalstīs!
Kā ir kļuvis iespējams, ka Latvijas bankas var aizņemties ārzemēs? [2005. gadā vien 1.4 miljardus latu!] Tam ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, globālā kapitālisma apstākļos virkne lielāko Latvijas banku ir kļuvušas par meitas uzņēmumiem reģionālām Eiropas bankām, te jāmin, pirmām kārtām, Hansabanka (Swedbank), SEB Unibanka (SEB), DnB Nord, Sampo, UniCredit, Baltic Trust Bank (GE Money Bank). Šim bankām aizņemšanās no "mātes" (tātad, ārvalstīs) nesagādā nekādas grūtības, jo "mātes" parasti labi kontrolē savu meitas uzņēmumu kredītrisku. Nordea Latvijā vispār ir Ziemeļvalstu tirgus līdera Nordea bankas filiāle, viņas bilance Latvijā ir virtuāla, šī "aizņemšanās" ir vienīgi iekšbankas darījums. Otrkārt, arī Parex banka [pēdējā Lielā un Neatkarīgā] aktīvi aizņēmās ārvalstu tirgos, pat piederot gandrīz vienīgi Karginam un Krasovickim: 2007. gadā visu laiku lielākais sindicētais kredīts Latvijā 385 milj. EUR; 2006. gadā visu laiku lielākais privātais eirobonds Latvijā 200 milj. EUR; privātklientu noguldījumi Rietumu filiālēs 66 milj. EUR (2006. gada beigas) (kas pēc būtības ir aizņemšanās ārvalstīs). Kopš šā gada 24. februāra, kad Moody’s piešķīra Parex bankai investīciju līmeņa reitingu (investment grade rating) Baa3, šķiet, arī manai bankai ir pavērušās virtuāli neierobežotas aizņemšanās iespējas.
Kāpēc Latvijas bankas aizņemas ārzemēs? Acīmredzama kļūst tendence, ka Latvijas banku kredītportfelis aug straujāk par depozītu portfeli, tas nozīmē, ka bankām vairs nepietiek savu klientu naudas, lai finansētu kredītu izaugsmi. Tā, piemēram, 2006. gadā visu Latvijas banku depozītnoguldījumi auga par 25%, bet kredīti - par 56%. Pie tam jau tagad [2006. gada beigās] DnB Nord un Nordea pasīvos no saviem vietējiem klientiem ir piesaistīts tikai katrs ceturtais lats (25% un 27% attiecīgi)! Tāpēc, lai varētu apmierināt augošo pieprasījumu pēc kredītiem, Latvijas bankas aizņemas ārzemēs [šim fenomenam es veltīšu atsevišķu bloga ierakstu vēlāk].
Kas ir slikts tajā, ka Latvijas bankas aizņemas ārzemēs?
1) Tiek palielināts tekošā konta deficīts, jo par šo naudu izsniegtie kredīti proporcijā 5:1 tiek lietoti patēriņa un importa patēriņa preču finansēšanai, nevis investēti tautsaimniecībā, kas nākotnē varētu "salabot" tekošo kontu;
2) Latvijas ekonomika kļūst ļoti atkarīga no ārvalstu viedokļa par Latviju. Atliek uzrakstīt pāris "šokējošus" rakstus The Economist un The Financial Times, un ārzemju bankas var "pārdomāt" un pietiekoši vienlaicīgi pārtraukt izsniegt kredītus Latvijas bankām
3) Tā kā aizņemties ārzemēs var neierobežoti, netiek stimulēta uzkrājumu veidošana, kas ir galvenā bāze aizdevumiem stabilās ekonomikās. Uzkrājumu trūkums noved pie paterētājnoskaņojuma un augstākas inflācijas.
Kas notiktu, ja Latvijas bankas pārstātu aizņemties ārzemēs? Latvijas banku rīcībā esošie kredītresursi būtu ierobežoti, nedaudz celtos to cena, un kreditēšanas pieauguma tempi samazinātos, atslābinot patēriņa puses inflāciju.
Kāpēc Latvijas bankas nekad nepārstās aizņemties ārzemēs? Atvērtā ekonomikā to panākt būtu grūti, jo ES pamatbrīvības definē spēles noteikumus, kuros vienmēr atradīsies kāds spēlētājs, kam būs izdevīgi izmantot Latvijas tirgus pieprasījumu pēc patēriņa kredītiem. Pat ja FKTK izgudrotu ierobežojumus Latvijas bankām, konkurenti izmantotu pārrobežu tirdzniecības iespējas vai sadibinātu filiāles, kas apietu minētos ierobežojumus. Tas savukārt nostādītu Latvijas bankas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, kas ES ir nepieļaujami.
Visas domas ap iespējamo Latvijas tekošā konta deficīta problēmas bezkrīzes risinājumu nogrimst globālās tirgus ekonomikas fundamentālajās likumsakarībās. Ja mēs būtu kaut nedaudz izolēti no ES, man būtu vismaz 10 receptes! Tagad - tā īsti nav nevienas. Tekošā konta deficīta finansējuma kolapss var izdarīt ievērojamu spiedienu uz nacionālo valūtu. Šajā kontekstā arvien viedāks šķiet Ilmāra Rimšēviča viedoklis: "Jebkuriem līdzekļiem pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai!" Pēc tam kaut vai plūdi, bet bez tiešiem draudiem latam un Latvijas iedzīvotāju pirktspējai!
Ir viena utopiska ideja, kas pamatojas uz hipotēzi par kolektīva saprāta (collective mind) esamību. Cik brīnišķīgi tas gan būtu, ja lielākās Latvijas bankas un viņu īpašnieki vienlaicīgi saprastu, ka banku kredītportfeļa pieaugumiem ir jābūt sabalansētiem ar depozītu portfeļu pieaugumu, un bankas vienlaicīgi nolemtu ierobežot aizņemšanos ārvalstīs! Ja tas notiktu līguma formā - tas būtu noziedzīgs kartelis, ja tas notiktu FKTK norādījumu iespaidā - tā būtu nevienlīdzīgas konkurences radīšana, ja tas notiktu vispusēji un pats no sevis - tas būtu collective mind, kas izglābtu Latviju!
Ja pastāvētu kolektīvais saprāts, mēs lēnām atgrieztos pie deviņdesmito gadu beigu situācijas, kad FDI bija galvenais tekošā konta deficīta finansētājs (skat. zīmējumu!), kas radīja pamatotas cerības samazināt šo deficītu nākotnē. Vai šajā upē mēs varam iekāpt vēlreiz? 2006. gadā tikai viena lielā Latvijas komercbanka – SEB Unibanka – par vienu procentu palielināja no klientiem piesaistīto depozītu īpatsvaru savos pasīvos, kamēr tirgus vidēji to samazināja par 9%! Ja būtu kolektīvais saprāts, komercbanku īpašnieki un vadītāji bītos no satricinājuma, ko var izraisīt spontāns ārvalstu naudas apsīkums komercbanku finansēšanā, un gatavotu banku sistēmu “mīkstajai nosēdināšanai” proaktīvi un pašrocīgi.
Kamēr Matriksa pazīmes Latvijā nav konstatētas, pēc kā izskatās mūsu ģimene ar norēķinu konta deficītu? Tā arvien tērē vairāk nekā nopelna. Tas ir iespējams aizņemoties (kamēr vēl dod!). Mūsu ģimene ir ieķīlājusi tēva uzcelto māju, lai saņemtu papildu naudu. Taču tā tiks izlietota nevis pelnītspējas palielināšanai kā 10 gadus atpakaļ, bet televizoros, gludekļos un satriecoši skaistā kruīzā ap pasauli ar sniegbaltu laineri pirmās klases kajītēs. Ticiet man, šī ceļojuma laikā dzīve sitīs augstu vilni!
Comments