[publicēts diena.lv 28/02/2007]
Latvijas specdienesti esot noskaidrojuši uzbrukuma latam rīkotājus, jādomā, ka tie būs vietējie sorosi, kas būs mēģinājuši atkārtot Džordža Sorosa leģendāro (un viņam ļoti ienesīgo) uzbrukumu Anglijas mārciņai 1992. gada septembrī.
Es vairāk priecātos, ja notikušais būtu izrādījies Latvijas Bankas (LB) vadītāja veikls gājiens savu mērķu sasniegšanai. Ja tā, tas patiesi būtu efektīvi.
Kādi ir LB mērķi? “Latvijas Bankas monetārās politikas galvenais mērķis saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī”, vēsta LB mājas lapa. Tomēr nav jābūt SSE Rīga profesoram Mortenam Hansenam, lai saprastu, ka faktiskās valūtas kursa stratēģijas (currency board arrangement) ietvaros LB nav pārāk daudz instrumentu galvenā mērķa sasniegšanai apstākļos, kad notiek strauja tautsaimniecības attīstība.
Kādi ir LB instrumenti cīņai pret inflāciju, ņemot vērā valūtas kursa stratēģijas ierobežojumus? Tiem būtu jāsamazina naudas piedāvājums tirgū. Ceļot LB refinansēšanas likmes, ietekmēts tiktu lats, taču finansēšana Latvijā notiek pārsvarā eiro. Turklāt spekulantiem rastos procentu arbitrāžas iespējas fiksēta LVL/EUR kursa apstākļos. Turpinot celt obligātās rezerves, mainot kapitāla pietiekamības nosacījumus u.tml., LB nostāda Latvijas komercbankas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar ārvalstu banku filiālēm, kas nevar būt atbalstāmi ES kopējā tirgū. Cīnīties par valdības izdevumu ierobežošanu pie smieklīgi maza budžeta deficīta (un smieklīgas ietekmes uz naudas piedāvājumu tirgū) ir vairāk jautājums par “pareiziem signāliem”, ko mēs nosūtam Eiropas Centrālajai bankai un SVF. Kreditēšanas ierobežošana vai apgrūtināšana brīva un atvērta tirgus apstākļos ar administratīvām metodēm ir utopiska.
Tikmēr visus biedējošā finanšu tirgus attīstība turpinās. 2006. gadā noguldījumu pieaugums tirgū bija 25%, kamēr izsniegtie kredīti palielinājās par 56%. Tādejādi noguldījumu īpatsvars banku pasīvos samazinājās par 9%: no 62% 2005. gadā līdz 53% 2006. gadā (Avots: LKBA). Tātad, gandrīz pusi Latvijas banku aktīvu finansē nevis depozītnoguldītāji, bet citi aizdevēji – galvenokārt ārzemju bankas.
Lai ko darītu LB, tā nevar tieši ietekmēt eiro ienākošo plūsmu gan Eiropas Savienības fondu veidā, gan komercbanku pasīvos - mātes banku un starptautisko finanšu institūciju izsniegto aizdevumu veidā. Pat izgudrojot īpaši viltīgus apgrūtinājumus komercbankām, tās pārvērtīsies par savu mātes banku filiālēm (jūs jau esat pamanījuši, ka Latvijā ir piereģistrēta arī GE Money bank filiāle paralēli GE Money bank piederošai Baltic Trust Bank un SEB Rīgas filiāle paralēli SEB piederošai SEB Latvijas Unibankai), kuras uzraudzīs mātes banku valstu finanšu tirgu uzraugi.
Tāpēc vienīgais patiesi iedarbīgais veids cīņai ar ekonomikas pārkaršanu ir sabiedēt tirgu. Bet tirgus ir biezādains. Un biezādainiem dzīvniekiem ir vajadzīgi nopietni kairinājumi.
Ilmārs Rimšēvičs par to runā nepārtraukti. To saka arī viņa komanda. Piemēram, 2006. gada oktobrī LB Monetārās pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns piedalījās banku un finanšu konferencē un brīdināja par “optimistiskās kreditēšanas” perspektīvām Latvijā. Diemžēl, vienīgais rezultāts pēc intervijas zviedru televīzijā, kur žurnālisti Ancāna teikto bija interpretējuši kā brīdinājumu par iespējamo banku krīzi Latvijā, bija satraukto depozītnoguldītāju rindas Parex filiālē Stokholmā. Tas neatstāja iespaidu uz Latvijas tirgu.
Tagad, kad ir ierunājušies lielgabali, mūzas var paklusēt. Savu viedokli par Latvijas ekonomiku ir izteikuši The Economist, Standard & Poor’s, Danske Bank, The Financial Times un citi. Tas nevar neiepriecināt. Diskusija, kas ir sākusies investoru aprindās, banku valdēs un kredītkomitejās nenovēršami novedīs pie konservatīvākas kredītpolitikas, pie mazāka eiro ieplūduma ekonomikā un sagaidāmas straujās attīstības sabremzēšanās uz veselīgiem 7-8% IKP pieauguma gadā. Tas rada pamatu cerībām iziet no šīs tautsaimniecības attīstības eksplozijas bez krīzes, “mīksti nosēžoties” (soft landing).
Jāatzīst, ka diskusija par nepieciešamību rīkoties Latvijā tā īsti uzsākās vienīgi tad, kad lata kurss “atsitās” pret augšējo LB intervences robežu, tāpēc nestāstiet man, ka uzbrukums latam nebija Ilmāra Rimšēviča interesēs:)
Comments