Viedoklis: GK

AirBaltic sāgas politiskie mērķi :: Sep-2024

Pašlaik sabiedrību uztrauc AirBaltic jautājums. Tas nav pārsteidzoši, jo laikā, kad AirBaltic finanšu stāvoklis būtiski pasliktinājās (COVID-19, Krievijas karš Ukrainā), situācija tika noklusēta, bet 2024. gada uzrāviens dēļ recesijas tirgos nenotiek.

Aktīva ir arī politiskā opozīcija (tajā es neiekļauju prokremliskās partijas, t.sk. LPV, kurām "viss ir slikti" un "failed state" naratīvs ir politiskās platformas pamats), taču man nav saprotami aktivitātes mērķi. Tie partijām būtu skaidri jādefinē, vienlaikus saprotot arī savas darbības konsekvences. Un opciju nav daudz.

1. Izbeigt AirBaltic sāgu, pasludinot tā maksātnespēju.

Leģitīms mērķis, jo 529m€ investīcijas nav devušas rezultātu, bez nacionālajām aviokompānijām veiksmīgi iztiek EE, LT, US, vairākas lielas aviokompānijas ir nebeidzamās krīzēs - Alitalia, Air India, SAS, Norwegian, Thai Airways, Island Air, FlyBe, Turkish Airlines. Tomēr AirBaltic ir salīdzinoši sekmīgi attīstījies, tā stāvokli būtiski ietekmēja valsts noteiktie aizliegumi COVID-19 pandēmijas laikā un Gausa stratēģija augt kā transporta mezglam bijušo PSRS valstu (sevišķi Krievijas, Ukrainas) savienošanai ar Eiropu. Tā izgāzās, Krievijai uzsākot pilna apjoma iebrukumu Ukrainā (protams, var diskutēt par šādas stratēģijas pamatotību pirms 2022. gada). Jauno stratēģiju (ar jaunu un ekonomisku lidmašīnu floti savienot Eiropas pilsētas ar strauji augošiem atpūtas galamērķiem, sezonalitāti hedžējot ar izdevīgiem wet lease darījumiem) negatīvi ietekmē vājais ekonomiku izaugsmes potenciāls / recesija Eiropā, ko ir izraisījusi ECB cīņa ar inflāciju, ceļot bāzes procentu likmes.

Latvijai ir otrs "sāpju bērns", kura realizācijai pietrūkst 10-19 miljardu € - Rail Baltica. Nav skaidrs, vai šis projekts pat teorētiski var būt pelnošs, jo biznesa aprēķini bija balstīti uz a) kļūdaini zemiem celtniecības izmaksu aprēķiniem; b) 30% kravu un pasažieru pārvadājumiem no Krievijas, kas vairs nav iespējami; c) kļūdainu iedzīvotāju skaita dinamiku Baltijā. BCG uzskata, ka Rail Baltica kravu pārvadāšanas potenciāls arī ir nenozīmīgs. Nepieciešamo militāro mobilitāti var nodrošināt ar mazākām izmaksām. Tiesa, tas ļautu Rīgas iedzīvotājiem salīdzinoši ātri nokļūt uz 2 kaimiņu galvaspilsētām (Tallinnu un Viļņu), arī uz Kauņu un Varšavu. Tomēr tas ir nenozīmīgi maz, salīdzinot ar AirBaltic piedāvātajiem 80+ galamērķiem. Rail Baltica konkurētu ar AirBaltic, autobusu satiksmi un jau pašreiz kursējošo vilcienu uz Viļņu. Daudz saprātīgāk Latvijai būtu atteikties no Rail Baltica, izbūvējot tikai to infrastruktūru, ko tieši finansē ES.

Jāņem vērā, ka AirBaltic ir tautā mīlēts zīmols (41. vieta 2023. gadā, 75 vieta 2022. gadā), tā likvidēšana sarūgtinās daudzus Latvijas iedzīvotājus un uzņēmējus, kuru iespējas veikt tiešos lidojumus uz atpūtas un biznesa galamērķiem krietni samazināsies (skat. situāciju Tallinnā un Viļņā). AirBaltic ir Rīgas lidostas galvenais izaugsmes dzinējs.

Redzams, ka aviobizness ir sarežģīta lieta: veiksmīgos gados ir iespējama neliela peļņa, bet globālās krīzes, pandēmijas un kari noved pie neizbēgamiem zaudējumiem. Tikai atsevišķas globāls kompānijas (piem. Ryanair) šos riskus māk labi pārvaldīt. Pārējiem iet līdzīgi kā AirBaltic – AirBaltic gadījumā (skat. tabulu) zaudējumu korelācija ar krīzēm ir izteikti redzama.

Vai šādi zaudējumi ir kritiski lieli valstij? Iespējams, ka nē. AirBaltic pienesums kopproduktā ir 2% 2024. gadā jeb 9.8 miljardi € kopš dibināšanas, nodokļos ir izgūti 423m€. Ja privātie investori rauktu degunus par šādu ieguldījumu, tad valdība varētu būt apmierināta, ņemot vērā arī netiešos ieguvumus no šādas transporta infrastruktūras elementa.

Savukārt Rail Baltica projekts bez variantiem turpinās nest desmitiem miljonu € zaudējumus katru gadu arī pēc izbūvēšanas un ekspluatācijas uzsākšanas.

2. Vēlme panākt Briškena demisiju un palielināt jaunas valdības koalīcijas izveides varbūtību

Saprotama vēlme, taču tā būtu sasniedzama, uzsverot Rail Baltica katastrofālo projekta vadību, nevis populistiski izsmejot AirBaltic, apgrūtinot jau tā mazvarbūtīgā pozitīvā rekapitalizācijas plāna izpildi.

3. Vēlme nomainīt dārgo un neveiksmīgo CEO Martinu Gausu

Leģitīma doma, jo virkne Gausa stratēģisko lēmumu ir izrādījušies kļūdaini un CEO par to ir jāatbild. Tomēr jāatzīst, ka LV savu aviokompāniju nekad nebija pienācīgi kapitalizējusi, daļa neveiksmju ir saistītas ar nepārvaramu varu. Bet labi, Gauss uz šo situāciju "parakstījās" (un par to saņem lielu algu), rezultāts nav izcils, jāsoda - tas skaidrs.

Šādā gadījumā AirBaltic padomei būtu jāizsludina jauna vadītāja meklēšana. Labākajam pašmāju aviācijas biznesa speciālistam varētu būt 30-40% no kompetences, kāda ir Gausam. Tādējādi neizbēgami būtu jāmeklē ārvalstu speciālists. Var izrādīties, ka tirgus atalgojums tādam speciālistam izrādīsies pat lielāks kā Martinam Gausam. Ar to opozīcijai ir jārēķinās.

Papildus tas būs 6-9 mēnešu distress kompānijai, kas nesekmēs finanšu rādītāju uzlabošanos.

        4. Vēlme nezaudēt pilnīgu kontroli (51%) pār AirBaltic

Apšaubāms mērķis, kas prasīs vairāku simtu miljonu € investīcijas AirBaltic kapitālā, a) ko vēlētāji neatbalstīs; b) kam naudas budžetā nav; c) ko (ar lielu varbūtību) noraidīs EK kā neatļautu valsts iejaukšanos tirgū un neleģitīmu valsts atbalstu.

        5. Vēlme tieši atgūt veiktās 529m€ investīcijas

Tas nav iespējams (draudot ierēdņiem un Gausam ar prokuratūru vai nedraudot).

Ja valsts saglabātu teju 100% īpašumtiesības, rekapitalizētu AirBaltic un turpmāk tam veiktos izcili, desmit gadu laikā tas teorētiski būtu iespējams. Tomēr 4.c punktā minētie argumenti un nozares volatilitāte visdrīzāk to neatļautu.

Visvarbūtīgākais scenārijs būtu arī papildus veikto investīciju zaudēšana.

Latvijā faktiski darāmās lietas :: 5-Jun-2024

Ar konkrētiem priekšlikumiem Gatis Kokins mēģina uzsākt diskusiju, kas varētu izkustināt inerto valsts pārvaldi jēgpilnai valsts ekonomikas attīstības veicināšanai.

---

Latvijā faktiski darāmās lietas

Cik sevi atceros brīvajā Latvijā, nenogurstoši un dažāda līmeņa diskusijās tiek meklēti Latvijas "atpalicības" cēloņi, runāts par "mērķa trūkumu", stratēģijas neesamību u.tml.

Tomēr realitātē, pat ja kāda "stratēģija" tiek uzrakstīta, tā tiek pamatoti aizmirsta. Tam ir divi galvenie iemesli: 1) Latvijā nesen tapušo stratēģisko dokumentu iezīme ir ambiciozi un konkrēti makroekonomiskie mērķi, bet izplūdis un līdz galam neizprasts darāmā uzskaitījums; 2) politiķu aktuālie solījumi vēlētājiem un kārdinošie lielprojekti vienmēr izrādās prioritārāki par, piemēram, "atbalstu izglītībai", kas ir pieminēta visās stratēģijās, bet jūtamu finansējumu nekad nav saņēmusi.

Tāpat nedrīkst dzīvot ilūzijā, ka stratēģiju var "gudri izdomāt" un tad mērķtiecīgi izpildīt. Pareizā pieeja ir oportūnistiski izpētīt, ko mums kā mazai valstij konstanti dod pasaule (klimata pārmaiņas un ES Green Deal, Krievijas agresija Austrumos) un tās fokusēti atbalstīt. Ja paveiksies, tās var izvērsties par noturīgu Latvijas priekšrocību, uz kā nākotnē varēs balstīt attīstības stratēģijas.

Latvijas MĒRĶI. Šeit nav daudz loģisku opciju. 1) Ilgtspējīga ekonomikas attīstība (šeit var diskutēt, ka IKP maksimizēšanu varētu aizstāt ar "laimes indeksa" maksimizēšanu, taču mēs saprotam - tas nozīmē arī neproduktīvas investīcijas, kas varētu būt pieļaujams, Latvijai sasniedzot 90% no ES IKP per capita); 2) nācijas uzturēšana (neesmu pārliecināts, ka 2200. gadā "latviešu nācijas" ideja būs tikpat svarīga kā šodien; tomēr nestiprinot latvietību vismaz īstermiņā šī nebūs pievilcīga vieta dzīvošanai), sabalansējot ar atvērtību liberālās demokrātijas apstākļos.

Faktiski darāmās lietas būtu jāformulē no iespēju logiem, kas ir atvērušies. Tām jābūt skaidri saprotamām, pietiekoši ambiciozām un reāli izpildāmām. Tām jārisina strukturālās problēmas, kas Latvijā pēdējos gados ir izveidojušās.

 

Projekts "Baltijas Savienotās Valstis"

Protams, tas nav valstu apvienošanās projekts, kam pagājušā gadsimta sākumā bija daži atbalstītāji. Tāpat nav jāaizmirst, ka ES jau nodrošina kopēju ietvaru (valūtas, brīvas kapitāla un cilvēku kustības, muitas ūnijas u.c. aspektos). Tomēr vairums investoru Baltiju uzlūko kā vienu reģionu. Latvijai būtu jāizpēta nevajadzīgās un traucējošās atšķirības trīs valstu likumdošanā un jāvada likumu harmonizācija. Tāpat būtu jāapvieno uzraugošās iestādes (Patērētāju aizsardzība, biržas (jau izdarīts!), pilsonības un imigrācijas dienesti, augstskolu akreditācija, u.tml., u.t.t. Tas dotu vairākas priekšrocības: a) vairotu Baltijas pievilcību investoru acīs; b) pozicionētu Latviju kā Baltijas ģeometrisko/ģeogrāfisko centru ar visharmonizētāko jurisdikciju (saprotot, ka atsevišķus likumus mums būtu izdevies harmonizēt tikai ar Igauniju un citus - tikai ar Lietuvu).

 

Militārās rūpniecības centrs "KAAVI"

Šis būs aktuāli, kamēr Krievijā nevaldīs neimperiāla liberālā demokrātija. Tas var notikt drīz, bet vairums ekspertu to neprognozēs tuvākajā desmitgadē. Pa šo laiku, izmantojot sentimentu un pieejamo finansējumu, ir iespējams attīstīt augstas pievienotās vērtības eksportējošu industriju, kas veicinās arī citu civilo eksportējošo ražošanas nozaru uzplaukumu. Lightspace Technologies, Patria, Fox, Dronu Koalīcija, Military 5G - tie ir aizsākumi, kurus var attīstīt. Galvenie virzieni: mašīnbūve, elektronika, aviācija, celtniecība (aizsardzības būvju moduļi).

 

"Latvija Sirdī" – programma, lai nodrošinātu Latviju kā latvietim labāko vietu pasaulē

Izveidot pasākumu kopumu, lai veicinātu nācijas ataudzi. Būtisks Latvijas valsts budžeta ieguldījums Latvijas ģimeņu ekonomikā: progresīvi bērnu pabalsti, bezmaksas izglītība (ieskaitot bakalaura un maģistra grādu iegūšanu universitātēs), vecākiem - atvieglots IeIeN un NĪN, valsts iemaksas pensiju fondos bērnu kopšanas atvaļinājumu laikā, bezmaksas sabiedriskais transports bērniem, augsta līmeņa un pieejamas pirmsskolas mācību iestādes (bērnudārzi). Izveidot pievilcīgu reemigrācijas paketi. Turpināt finansēt Dziesmu svētkus un populāro sportu (hokejs, basketbols), kas vieno nāciju. Latviešu valodas atbalsts - jaunu terminu adaptācija, globāla iekļaušana jaunajās tehnoloģijās (mašīntulkošana, AI) un interfeisos, izcils attālinātas latviešu valodas apguves serviss.

 

"Rīgas Nākotnes universitāte" – Baltijas augstākās izglītības centrs

Izglītības līmenis Latvijā atpaliek no labākajiem pasaules standartiem. Esošās universitātes ir iestigušas senilu mācībspēku lobētās čaulās un ir kļuvušas par sava vēsturiskā mantojuma vergiem. Iespējams, visā Baltijā pietiek talantīgu studentu tikai vienai pasaules līmeņa universitātei. Būtu nepieciešams izveidot pasaules Top 50 līmeņa Humbolta stila universitāti Rīgā, 1) kurā būtu vienīgi nākotnes profesiju fakultātes; 2) kura plaši izmantotu pasaules labāko universitāšu attālinātās apmācības iespējas; 3) kura aicinātu vismaz 20 izcilākos pasaules profesorus tenūrā; 4) kurā tiktu integrēti konkurētspējīgi vietējie profesori un pētnieki; 5) kura sadarbotos ar citām universitātēm retāk nepieciešamu kompetenču apmācībai; 6) kura būtu pievilcīga spējīgākajiem studentiem no visas pasaules. Izveidot ilgtspējīgu Alumni fondu RNU līdzfinansēšanai.

 

"Par zaļu pat vēl zaļāks"
("More than green, a lively sheen")
– klimatneitrālas ekonomikas tehnoloģiju inkubators

Izmantot t.s. zaļo finansējumu (European green bonds, sustainable finance, u.tml.) lai investētu tehnoloģijās un infrastruktūrā, kas būs noderīga ekonomikas attīstībai. Piemēram, enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijās (kas pārvērstu nenoturīgo saules un vēja ģenerāciju noturīgā elektroenerģijas plūsmā), zaļajā ūdeņradī. Koksnes ķīmija, kūdra, jūras viļņu enerģija, ilgtspējīga pārtikas ražošana un pārstrāde, zaļā betona ražošana, energoefektivitāte, elektroauto infrastruktūra, aprites ekonomika, IoT, pilsētplānošana un sabiedriskais transports ir daļa no virzieniem, kuros klimatneitrālas tehnoloģijas tiks plaši izmantotas. Izmantojot lētāku finansējumu un ES atbalstu, Latvija var relatīvi ātri iegūt konkurences priekšrocības komplektā ar labu imidžu un atpazīstamību kā (iespējams) zaļākajai valstij pasaulē.

 

Programma – "Katrs  Latvijas iedzīvotājs – akcionārs un savas laimes kalējs"

Attīstīti kapitāla tirgi ir katras veiksmīgas ekonomikas mugurkauls. Latvijas birža ir visvājākā reģionā, bet vairums iedzīvotāju - neveido uzkrājumus, vai tos tur banku depozītos, kas nedod atdevi. Programmas mērķis būtu veicināt finanšu pratību (nepieciešamību veidot uzkrājumus, tos diversificēti ieguldīt, skaidrot riska/atdeves saistību) un atvērt katram pilngadīgam Latvijas pilsonim vērtspapīru kontu. Caur pašvaldību IPO padarīt katru iedzīvotāju par akcionāru (t.sk. pašvaldībām dāvinot savu kotēto uzņēmumu akcijas). Veidot plašam iedzīvotāju lokam piemērotus akciju un obligāciju fondus, kas būtu veidoti no Latvijā reģistrētiem vērtspapīriem.

Gada atziņas :: Dec-2018

Pēc Dzidras Smiltēnas lūguma Gatis Kokins žurnālam "Baltijas Koks"uzrakstīja atziņas par aizvadīto 2018. gadu un formulēja darāmo 2019. gadā. Tās rediģētā formā tika nopublicētas "Baltijas Koks" Dec-2018 numurā.

___________________________________________________________________________________________________________

Kāds ir bijis 2018. gads?

2018. gads Latvijai ir bijis brīnišķas, mierīgas izaugsmes gads. Brīnišķas, jo trešā kvartāla sezonāli un kalendāri izlīdzinātais IKP pieaugums tiek lēsts 5,5%, kas ir vairāk kā divas reizes lielāks, kā vidēji Eirozonā prognozētais 2,2% pieaugums. Šobrīd Latvijā ir vēsturiski augstākais ekonomikas apjoms, eksporta apjoms, globālā konkurētspēja, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, vidējā alga un pensija, pirktspēja, rezidentu noguldījumi bankās, valsts budžets. IKP uz iedzīvotāju pirktspējas paritātes izteiksmē 2018. gadā sasniegs 70% no 28 ES valstu vidējā, kas ir maģiskā robeža, pēc kuras ekonomiskajai emigrācijai būtu jāsamazinās. Mēs esam kļuvuši turīgāki par tādu Vecās Eiropas valsti kā Grieķiju.

Tajā pašā laikā mēs fundamentāli atpaliekam no klasiskā Baltijas līdera – Igaunijas, un kas daudz sāpīgāk, sevišķi pēdējā laikā – no Lietuvas. Sabiedrība ir pareizi identificējusi šīs atpalicības iemeslus – mērķtiecīga augstas pievienotās vērtības biznesa un ekonomikas atbalsta trūkums un ēnu ekonomikas augstais īpatsvars apvienojumā ar korumpētiem valsts un pašvaldību iepirkumiem. Par to vēlētāji Saeimas vēlēšanās ir sodījuši t.s. “vecās varas partijas” – arī vēl nesenos taisnības cīnītājus, kas zaudējuši korupcijas sērgai smagajā pārbaudījumā ar varu. Uzticības kredīts ir dots trim jaunām partijām, kurām jāparāda, ka skaļie pirmsvēlēšanu solījumi ir izpildāmi un ka viņu pašu partiju lielsponsoru ietekme ir mazāk toksiska kā “vecajās varas partijās”.

 

Kas ievērības cienīgs ir noticis 2018. gadā (Latvijā, uzņēmumā, personīgajā dzīvē)?

Man ir izdevies sabalansēt laiku, ko veltu sabiedrībai (vadot padomes darbu Lattelecom), personīgajam biznesam, domāšanai un ģimenei. Tas bija mērķis, uz kuru tiecos pēdējos 10 gadus, bet tikai 2018. gadā tas beidzot ir ciešami labi izdevies. Ceru šo balansu turpināt izkopt 2019. gadā, jo laiku domāšanai un ģimenei vienmēr var gribēt vairāk.

 

Ko sagaidi no 2019. gada (var būt arī novēlējums)?

Iedzīvotāju skaits turpina samazināties: pat izbeidzoties emigrācijai 2100. gadā Latvijā dzīvos vien 1,351 miljoni iedzīvotāju, bet situācijai nemainoties  – 0,699 miljoni iedzīvotāju (ANO novērtējums). Tā kā politiski esam pret imigrāciju, ir jāsāk pielāgoties ekonomikai ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Tas nozīmē, ka nekustamā īpašuma attīstīšana turpmāk mazāk nozīmēs jaunu ēku celtniecību, vairāk - esošo platību rekonstrukciju vai nojaukšanu, sevišķi – lielajās pilsētās un to aglomerācijās. Tas nozīmē, ka infrastruktūras izmaksas būs jākonsolidē, optimizējot transporta koridorus un dzēšot no kartes atsevišķas apdzīvotas vietas, bet daudzas pilsētas - reklasificējot par ciematiem. Šos procesus būtu gudri uzsākt jau 2019. gadā, koncentrējot nepieciešamos resursus un nešķiežot tos pastorāles, kas turpmāk nebūs iespējama, atbalstam. Reģionālā reforma, samazinot pašvaldību skaitu vismaz divas reizes, būtu labs sākums!

Tāpat ieguvēji būs uzņēmumi, kuri 2019. gadā iemācīsies nodarbināt seniorus. To īpatsvars nākotnē tikai pieaugs, jo zem 25 gadu sliekšņa katrā vecumā grupā ir par 1/3 mazāk potenciālo darbinieku, kā 25-65 gadu grupās. Atšķirībā no “nespējīgajiem padomju laiku pensionāriem” tie ir enerģiski, ar datorprasmēm un ar salīdzinoši labu veselību apveltīti cilvēki.

Saprotams, ka mākslīgais intelekts, roboti un pašbraucošas automašīnas būs tehnoloģijas, kas turpmāk ļaus Latvijai sekmīgi attīstīties arī demogrāfiskā kritiena apstākļos. 2019. gadā mēs redzēsim pirmos šī fenomena efektus Latvijas tautsaimniecībā.

 

Gatis Kokins

Saruna ar Dzidru Smiltēnu :: 17-Sep-2018

Dzidra Smiltēna sarunā ar Gati Kokinu par Latvijas makroekonomiku un politiku:

• pilns audio [Saruna GK DzSm 17-Sep-2018];
• kondensēts un manis precizēts teksts tālāk;
• rediģēta publikācija žurnāla "Baltijas Koks".

______________________________________________________________________________________________________

Dzidra Smiltēna

Kad pār Latviju nolijis auglīgu solījumu lietus

Tas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie, apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām,  sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākošajām iespējām.

Tauta atviegloti uzelpo: beidzot vairs  no rīta līdz vakaram nav medijos jāklausās kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti.

Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt., kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500, neapliekamais minimums 500, pensijas bez nodokļiem līdz 500, minimālā pensija 200 eiro. OIK afēra tiks likvidēta mēneša laikā un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais- nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos.

Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme ? Par to žurnāla “Baltijas koks” sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu.

 

-  Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu un vai patiešām varam būt pārliecināti ,ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī?

 

- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis  tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušas arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu ,pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, tāpat nekur nevarējām uzzināt ,ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma.

Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts. Vienā vidusmēra rietumu zemē ,kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos. Tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas.

Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespēja īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei, aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums- no kurienes ņemt līdzekļus.

Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un aizmirsīs sasolīto.

Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu , noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas , taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt.

 

- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču ,ja  tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus. Kas ir tas pamats, lai patiešām Latvija varētu augt un attīstīties?

 

- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no valdības solījumiem. Labi atceros, vēl  Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja kā sadalīt labumu sev un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu.

Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas ,tad ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk.

Ja mēs runājam par birokrātijas mazināšanu, VID labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu,  mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās uz kuru pusi virzās investīcijas un jāpalīdz pašvaldībām infrastruktūras sakārtošanā. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt ievērojamu kāpumu mašīnbūvē.

Otrs virziens ir domāt par augstām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internetu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internets pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citus speciālistus, kas vajadzīgi augstām tehnoloģijām. Tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un virknei citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, noteikti valdībai vajadzētu investēt tieši šajos virzienos.

Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekoša, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolnieks, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursus un iestāties labākajās augstskolās.

Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidū – teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīga izkliede universitāšu vidū - RTU, LU, LLU. Turpinot investēt šajās augstskolās mēs panāktu , ka Latvijā arvien vairāk rastos augstu tehnoloģiju uzņēmumi.

Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis 4% , bet 6-7%. Tas būtu pietiekoši, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rāda, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku neveidojot burbuli. Vienkārši valsts vīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm.

 

- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zeme. Vai šis  apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai?

 

- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki frizieru pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visdrīzāk jau nākošajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju. Līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi starpība labklājībā samazinās un cilvēkos zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai.

Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz ukraiņu pilsoņu , kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija. Ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija būs pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums.

 

- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu?

 

- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai,  kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu  un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šīs jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam - tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem, viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts.

 

- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši ?  Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šie 1500 eiro alga?

 

- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigrēt, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka. Kaut arī ekonomiskā situācija līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visdrīzāk šis process jau sāksies nākošgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti. Viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības.

 

-Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību , lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi?

 

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%.  Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos.

Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpēta, cik tādi centri varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentrē ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, tad no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils – būt tīrā lauku vidē ,bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ.

Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā kā uzlabot savu dzīvi.

Tāds uzrāviens kāds bija deviņdesmitajos gados vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk kā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir  īpaši jāstrādā.

 

- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā?

 

- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs vesela virkne profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām – piemēram, robotu treneriem.  Mūsu Izglītības ministrija  domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu ,ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām.

Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas rinda ar mācīties gribētājiem. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem. Jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu  katrā ciematā.  Ar pamatskolām ir savādāk, tur vairāk ir vajadzīga bērna , vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag  uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Vienkārši viņu algai ir jāaug straujāk kā vidējai algai valstī. Līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ  kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet  ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa.

 

- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir- mums nepietiek naudas. Viens  no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi ,lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt?

 

- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna, Indija mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu , mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs, starp Lietuvu un Igauniju, ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā.

Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk riskus kā iespējas. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārāk tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir uz 5 gadiem nekustamā nodokļa atlaidi. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, tad uzņēmējam ir izdevīgāk kā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku.

Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses gribam investīcijas, taču no otras puses vietējie sāk celt iebildumus- būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori.

Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijas, un tad nākošos trīsdesmit gadus no uzņēmuma “ceļ ārā” dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva - pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā  šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekošs , lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos.

 

-  Šovasar daudz braucu pa Vidzemi , tikos ar cilvēkiem un ar viņiem runājos. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekoši arī tādi, kas teica, ka viss šeit ir slikti. Kā jūs vērtējat šībrīža  ekonomisko situāciju Latvijā?

 

- Uzstādījums- “viss ir slikti” ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam uz sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem.

Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā.  Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod  sev nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts un katrs pats var noteikt savu dzīves veida izvēli. Mūs nekas neierobežo.

Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi.

Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski  izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvas nekā cilvēki ,kas par tām rūpējās. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas.

Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus?

Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr- varu apgalvot kā vienā tā otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.

Saruna ar Juri Lorencu

Gatis Kokins 5-Sep-2018 sarunājās ar fiziķi un publicistu Juri Lorencu par Latvias situāciju un nākotnes izredzēm. Saruna rediģētā formā tika nopublicēta 14-Sep-2018 "Latvijas Avizē" 6. lpp.

________________________________________________________________________________________________________________________________________

 

Filozofs būs pēdējā profesija uz šīs pasaules

 

Gatis Kokins (dz. 1967) studējis fiziku Latvijas universitātē, ekonomiku Londonas universitātē un biznesa administrāciju Rīgas ekonomiskajā augstskolā. Kopš 2009. gada viņš ir SIA "Lattelecom" uzraudzības padomes priekšsēdētājs.

 

Ar Gati Kokinu sarunājas Juris Lorencs

 

Pirms šīs sarunas ieskatījos jūsu "twitter" kontā. Pēdējās dienās tur ir tikai viens ieraksts- par to, kā jūsu ģimene ved uz skolu jauno atvasi. Tātad zināšanām ir nozīme?

Manuprāt, laba izglītība un zināšanas viena no lielākajām cilvēka vērtībām.

Bet žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā parādījās jūsu daudz apspriestais un citētais raksts "Nezināšanas vērtība". Tajā var lasīt sekojošu apgalvojumu: "Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām". Arī prezidents Valdis Zatlers savos memuāros "Kas es esmu" dažu partiju politiķus raksturo kā "reitingu vergus".

Diemžēl vēlēšanas kļuvušas par polittehnologu sacensību. Bet patiesībā viss ir vēlētāju rokās, ar savu  attieksmi un viedokli mēs Latvijā daudz ko varam mainīt.

Varbūt deputātu Saeimā ir mazliet par daudz? Uz diviem miljoniem iedzīvotāju veseli simts gabali?

Iespējams, ka varētu pietikt, teiksim, ar 60. Mani gan vairāk uztrauc parlamenta kvalitāte. Ja izdotos uzlabot Saeimas darbu kaut vai par 10 %, tad ieguvums būtu lielāks nekā 1000 deputātu algas. Patiesībā Latvijā ir daudz zinošu, kompetentu un godīgu cilvēku, kuri varētu veidot mūsu "simts gudrās galvas".

Socioloģiskās aptaujas liecina- puse no līdzšinējās koalīcijas atbalstītājiem vēlētos redzēt parlamentā jaunas sejas. Bet kur viņus ņemt?

Vēršanās pret deputātu kā pret cilvēku ir tik spēcīga, ka šis amats jau kļuvis toksisks pašam deputātam, viņa ģimenei un arī iespējamai karjerai nākotnē. Piemēram, mūsu likumdošana padara bijušo deputātu par nevēlamu darbinieku jebkurā bankā. Iespējams, dažās jomās pretkorupcijas barjeras ir saceltas pārāk augstu. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzi spējīgi cilvēki dod priekšroku profesionālai un nevis politiķa karjerai.

Vienlaikus cilvēki nav apmierināti ar politiķu morālo stāju un interešu konfliktiem. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc vēlētāji vēlas redzēt Saeimā jaunas sejas. Tāpat Latvijas sabiedrība sāpīgi uztver ekonomisko migrāciju, cilvēku aizbraukšanu. Patiesība gan ir pavisam vienkārša- Latvija atrodas Eiropas savienībā, atvērtā sistēmā, kurā cilvēki  kā privātpersonas cenšas maksimizēt savu ekonomisko labumu un netraucēti dodas uz vietām ar augstākām algām. Iespējams, ka mēs šajā sistēmā iestājāmies par ātru, ka bija nepieciešams ilgāks konverģences laiks. Bet vienlaikus svaru kausos jāliek arī drošība, ko mums sniedz dalība Eiropas savienībā. Aptaujājot ekonomiskos migrantus, kā viens no aizbraukšanas iemesliem tiek minēta, viņuprāt, negodīgā valsts pārvalde, un tas jau ir nepatīkami. Lūk, kāpēc tik svarīgi ievēlēt parlamentā cilvēkus, kuri bauda sabiedrības uzticību.

Vai kādā brīdī nevar pienākt brīdis, kad sabiedrības novecošanās un aizbraukšanas dēļ izmaksāt pensijas?

Es ticu, ka aizbraukšana bremzēsies. Lietuvā jau vairākus mēnešus esot novērojama pretēja tendence, cilvēki pamazām sāk atgriezties. Daži ekonomisti uzskata, ka emigrācija apstājas brīdī, kad izbraucēju valstī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 70 % no imigrācijas "mērķa valsts". Mēs jau esam tam tuvu. Arī par pensijām nebūtu jāuztraucas. Latvijā ir fondētā pensiju sistēma, kurā otrajā un trešajā  līmenī tiek uzkrāta reāla nauda. Savukārt attīstītās valstīs ar veselīgu ekonomiku pirmajā jeb solidārajā pensiju līmenī cilvēkiem netiek izmaksāta tikai sociālo iemaksu nauda, pensijas tiek segtas arī ar citiem budžeta ieņēmumiem. Sociālās iemaksas drīzāk kalpo kā indikators tam, cik lielu pensiju nākotnē cilvēks. Ja es maksāju, piemēram, 80 % no vidējās sociālās iemaksas, tad mana pirmā līmeņa pensijai būtu jābūt 80 % no vidējās pensijas.

Patreizējā vēlēšanu kampaņa vismaz pagaidām šķiet visai klusa.

Ekonomika attīstās ar 5 % lielu pieaugumu gadā, palielinās algas, Latvijā valda likuma un tiesu vara, samazinās noziedzība. Uz šī kopumā labvēlīgā fona apgalvojumi, ka Latvija ir "neizdevusies valsts", ka "viss ir slikti", sabiedrībā vienkārši nestrādā. Un ja arī šādas idejas izskan, vēl ir jautājums - vai tā ir kādas partijas priekšvēlēšanu taktika vai arī ne visai draudzīgu kaimiņvalstu mēģinājums iespaidot sabiedrisko domu. Vienīgie, kas šādai informācijai var noticēt - sevī noslēgtos sociālo tīklu "burbuļos" dzīvojošie, kuri barojas no ierobežotas, tendenciozi atlasītas informācijas.

Jūs pats savulaik kādā intervijā esat izteicis interesantu domu, citēju: "multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu."

Mēs dzīvojam pārejas laikā starp "vecajiem" un "jaunajiem" medijiem. Nav nomainījušās paaudzes, runājot Bībeles līdzībās - 40 gadi vēl nav aizvadīti tuksnesī. Avīzē informāciju pārbaudīja zinoši redaktori, turklāt cilvēkam bija iespēja lasīt vairākas avīzes. Pat padomju laikos mans tēvs lasīja "Padomju Jaunatni" un "Cīņu", un katra no tām bija ar savām niansēm. Klasiskajiem medijiem - avīzēm, radio, televīzijai - ir raksturīga tā saucamā "plašā apraide", "broadcasting", kad viens medijs izstaro informāciju plašam cilvēku lokam. Tagad vērojama tādu parādība "narrowcasting" jeb "šaurā apraide", kurā viens cilvēks informē tikai dažus. Šāda informācija bieži ir nekvalitatīva, nepārbaudīta un kalpo kā avots "viltus ziņām". Esmu pārliecināts, ka cilvēki iemācīsies dzīvot šajā informācijas telpā un spēs atšķirt graudus no pelavām, bet tam būs vajadzīgs laiks.

Bet kā ar zināšanu inflāciju? Manā jaunībā Latvijā bija kādas astoņas augstskolas, tagad to ir krietni vairāk. Un tas notiek sabiedrībā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits!

Augošā dzīves sarežģītība nozīmē to, ka bakalaura grāds kļūst līdzīgs "obligātai vidējai izglītībai". No šāda viedokļa raugoties, ir labi, ka reģionos parādās Rīgas augstskolu filiāles. Vienlaikus būtu nepieciešama augstskolu konsolidācija. Tik mazā valstī kā Latvija visas augstskolas nespēj piesaistīt izcilus profesorus un izveidot labas bibliotēkas. Vēl kāda problēma - šodien daudzi jaunieši izvēlas studijas, kuru apguve neprasa īpašu piepūli un kas nepavisam nav pieprasītas darba tirgū. Iedomāsimies vidusmēra Latvijas ģimeni. Jaunietis beidz vidusskolu, un vecāki saka - tev noteikti jāstudē! Un viņš aiziet studēt, piemēram, politoloģiju, kaut gan nekad nav domājis strādāt šajā profesijā. Nu cik mums Latvijā vajadzīgi politologi? Pavisam maz. Bet bakalaura diploms ir kabatā, kas patiesībā nav slikti. Man gan šķiet, ka ar laiku šīs diplomu drukāšanas mašīnas apstāsies, jo darba vietas jautās ne vairs tikai pēc diploma, bet prasīs reālas kvalitatīvā augstskolā iegūtas zināšanas.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kādus jautājumus jūs uzdotu deputāta kandidātiem?

Pirmkārt, es vēlētos zināt, kā tiks realizēti vēlēšanās dotie solījumi. Mēs pārāk bieži redzam aizbildināšanos ar atrašanos tādā valdības koalīcijā, kurā partneriem ir citādas intereses. Līdz šim partijas ir cīnījušās par "savu ministriju" un tad nu tajā mēģinājušas realizēt "savu politiku". Diemžēl tas nedarbojas. Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jaunas idejas, kā veicināt un paātrināt tautsaimniecības attīstību. Arī tādēļ, ka tas var piebremzēt vai pat pagriezt pretējā virzienā migrācijas plūsmu. Treškārt, es vēlētos redzēt ne tikai īstermiņa, bet arī vidēja un ilga termiņa valdības plānus. Kā mainīt politisko sistēmu, lai tā ļauj iedzīvināt un arī baudīt vidēja, nu vismaz trīs gadu ilga termiņa politikas augļus. Domāju, ka vēlētāji to novērtētu.

Un kādi ir "Lattelekom" plāni?

Bizness mainās, mēs vairs neesam tikai telekomunikāciju kompānija, aizvien lielāks īpatsvars mūsu ieņēmumos ir izklaides pakalpojumiem. Piemēram, kvalitatīvai televīzijai, kas var dot arī peļņu no reklāmas. Bet pie horizonta jau ir tā saucamais "lietu internets", "gudrās mājas", telemedicīna, elektrības piegādes pakalpojumi. Sevišķi elektrības jomā es redzu lielas perspektīvas. Parādās elektromobiļi, būs vajadzīga to uzpildes infrastruktūra. "Gudrās mājas" izvēlēsies dinamisko elektrības tarifu, kas ļaus ekonomēt uz apsildes un ūdens sildīšanas rēķina. Tie būs arī drošības pakalpojumi, viedās kameras, kas atšķir suni no bērna un draugus no laupītāja. Tāpat lielas pārmaiņas ienesīs bezvadu piektās paaudzes jeb 5G internets.

Vai man kā privātpersonai piektās paaudzes internets būtiski izmainīs dzīvi?

Tiešā veidā nē. Patiesībā vajadzība pēc datu plūsmas piesātinās. Telekomunikāciju ēras sākumā cilvēki galvenokārt runāja pa telefonu. Nākamais lēciens - internets, sērfošana, mūzika un filmas internetā. Kārta pienākusi virtuālajai realitātei, bet tālāk par to patiesībā vairs nav kur iet. Vismaz šodien mums grūti ko iedomāties. Taču 5G internets ir būtiski svarīgs, piemēram, pašbraucošo jeb autonomo automobiļu kustības nodrošināšanai. Ļoti iespējams, jau mēs piedzīvosim laikus, kad šoferi kā profesija izzudīs.

Es jums ticu. Vai zināt, ko krieviski nozīmē "ямщик"?

Atklāti sakot, nē.

Vēl pirms kādiem gadiem 170 tā bija viena izplatītākajām profesijām Krievijā. Važonis- tālbraucējs, kurš ar zirgu pajūgiem veda pastu un preces, piemēram, no Astrahaņas uz Maskavu vai Pēterburgu. Dzelzceļš viņus pilnībā iznīcināja, turklāt tas notika vēsturiski ļoti īsā laikā, divdesmit gados.

Automatizācija un ar to saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo "garantēto bāzes ienākumu", par kuru pagaidām piesardzīgi, bet aizvien biežāk un noteiktāk jau tiek runāts. Tā būs garantēta naudas summa, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties.

Bet kādas profesijas tad noteikti saglabāsies?

Mākslinieki, jo pieprasījums pēc emocijām un izklaides tikai pieaugs. Rakstnieki, aktieri, komponisti, dziedātāji, gleznotāji, dejotāji, visādi "šovmeņi". Par senāko profesiju uz šīs pasaules mēs esam dzirdējuši. Bet pēdējā cilvēces profesija, manuprāt, būs domātājs, tātad filozofs. Patiesībā tas pat būtu visai cienījami.

Nezināšanas vērtība

Eseja tika uzrakstīta kā komentārs Gundara Dāvidsona rakstam Delfi.lv "Vai varējām labāk un citādi". To literāri rediģētā formā ir publicējis žurnāls "Rīgas Laiks".

____________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

Nezināšanas vērtība

 

"Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva "nezināt lietas". Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu norēķinu konta deficīts, ļāva "treknajos" gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram."

Gundars Dāvidsons: Vai varējām labāk un citādi?

 

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Nezini kā apieties ar nazi, nezini kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampaniešus, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb Ričarda Fainmena vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk es uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju ikkatram, un jau Platons Sokrāta dialogos tam ir veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākošā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”.  Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, promotēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam. Atklāsme vēstīja, ka šīs sociālās inteliģences iemaņas ir ne mazāk svarīgas, kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā Volgā!”. Un tā patiešām notika – 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielu krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, bet vakarā strādāju par laborantu CFI, kad pravietojums piepildījās – mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi, arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi salīdzinoši veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir salīdzinoša priekšrocība, sakņojās tajā savdabajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no kuriem ir neapšaubāmi savas sfēras profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt noderīgu Latvijai?” (jo viņi nezin), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs neesam vētījuši politiķu zināšanas ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši teju neko nezin. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai uzsāk spriest, un nodemonstrēt savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algojot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, kurus savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). Šo redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz fundamentālo Sokrāta paradoksu “scio me nihil scire ”, vēlēšanu procesā vētīt zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, u.tt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki būs to lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvja Reivasa (Taavi Rõivas) priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi ir gana daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr paralēli sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privātās dzīves un pret pagātni un tajā neizbēgami pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Gan vēlētāji, gan tā rezultātā – žurnālisti, bieži taujā – kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt viena otru ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu mēģināsim vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajam Propagandas ministrijas darbiniekiem.

Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas izaicinājums nav pareizu ideju trūkumā, bet ļoti viduvējā to īstenošanā. Es balsošu par politiķiem, kuriem būs nopelni menedžmentā un valsts pārvaldes reformā.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti. Domājot par nākotnes Latviju, mums jādomā, kā vēlētāju izpratni par varu, kurai ir jāpieder tiem, kam ir nopelni, paplašinātu – nopelni ne vien sociālo vīziju konstruēšanā, bet arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filosofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nevaru nosaukt. Jo nezinu.

 

Gatis Kokins speciāli “Rīgas Laikam”

22-Jul-2018

Sieviešu līderu tops žurnālam “Pastaiga” 2018. gadā

Pēc žurnālista Māra Zandera lūguma noformulēju savu viedokli par Latvijas līderēm 2018. gadā. Rediģētā formā tas ir publicēts Sep-2018 žurnālos Pastaiga un Pastaiga.ru

______________________________________________________________________________________________________________

Sieviešu līderu tops žurnālam “Pastaiga” 2018. gadā

 

1. Politika

Dana Reizniece-Ozola

Vinnējusi daudzus mačus, tai skaitā:

• šahā (vinnējot Latvijas šaha ātrspēles čempionātu 2017. un 2018. gadā);
• partijā (distancējoties no partijas lieldraugu ietekmes un pierādot, ka partijas un valdības darbi var būt šķirti no ietekmīgu pilsoņu viedokļa);
• valdībā (ieviešot progresīvo iedzīvotāju nodokli, kas ir izšķiroši svarīgs solis ceļā uz pārtikušu un modernu sabiedrību).

 

2. Bizness

Kerli Gabriloviča

Kļuvusi par Luminor bankas vadītāju Latvijā:

• mērķtiecīgi attīstot savas zināšanas un pieredzi, izaugusi līdz Nr.1. pozīcijai lielā uzņēmumā;
• padara banku konkurētspējīgu caur efektīvu izmaksu samazināšanas procesu, kas iespējams apvienojot pārdošanas un atbalsta un funkcijas DNB un Nordea;
• mēģina izveidot jaudīgu alternatīvu finanšu spēlētāju Latvijā, izaicinot Swedbank un SEB;
• plāno iekarot klientu sirdis caur augstām tehnoloģijām un inovācijām.

Mūsdienīgas vadītāju paaudzes spilgts piemērs.

Lote Tisenkopfa-Iltnere

Lote kā uzņēmuma līdzīpašniece un vadītāja ir ne vien izveidojusi konkurētspējīgu un eksportspējīgu kosmētikas zīmolu “Mádara Cosmetics”, kas pagājušajā gadā ir nopelnījis 1.25 miljonus eiro, bet arī drosmīgi izmantojusi biržu akciju kapitāla piesaistei caur akciju sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO) un akciju kotēšanu "Nasdaq Riga" alternatīvajā tirgū "First North". Mūsdienīgas uzņēmēju paaudzes spilgts piemērs.

 

3. Zinātne / medicīna / izglītība

Vaira Vīķe-Freiberga

VVF nevar nepieminēt izcilo Latvijas sieviešu līderu topā. Lai arī ārpus aktīvās politikas, tomēr stabila references figūra arī šodien, kad jūtamies apkaunoti par augstāko amatpersonu nespēju formulēt savas domas, tukšvārdību un intelektuālo nabadzību. Jāatzīst, ka VVF politiskajā orbītā nokļuva kā zinātniece, Monreālas universitātes psiholoģijas profesore un "Saules Dainu" digitāla pētniece. Tieši tādu morālu autoritāti politikā mēs sagaidām arī no citiem Latvijas zinātniekiem, jo akadēmiskais rūdījums ļauj precīzi formulēt domas, aptvert notiekošo kopsakarā un precīzi pieņemt sarežģītus lēmumus. Vietējo zinātnieku vecākās paaudzes autoritāti ir saindējusi nodevīgās čekas totālā klātbūtne, bet jaunās zinātnieces vēl aug. Tikmēr mēs paļaujamies uz VVF skaidro prātu un priecājamies par VVF lasītajām "Eiropas lekcijām", un Latvijas interešu aizstāvību Madrides klubā, kurām īsto svaru piedod VVF zinātnieces pieredze.

4. Mūzika

Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka

Unikāla superzvaigžņu plejāde, kas iepriecina operas gardēžus lielākajos pasaules operteātros. Fenomens, kura izcelsme ir jāpēta. Pašmāju talanti, kuri mums visiem spēkiem ir jāatbalsta, sevišķi saprotot sarežģīto atrautību no mājām, izaicinājumus ar naudu un slavu.

 

5. Kino / teātris

Ināra Kolmane

Vizmas Belševicas "Billes" ekranizācija bija tas svaigā gaisa malks, kas ļāva noticēt, ka Rīgas Kinostudijas komunistu laikā radītie šedevri nav augstākais punkts Latvijas kinomākslā, ka latviešu kino ir lieliska nākotne. Dīvainajai idejai, ka kino nav māksla un varoņeposi ir mehāniski "konstruējami" un "kalkulējami", tagad ir pārliecinošs noliegums, pie tam formā, kas nav margināla un vienīgi šauram kinomīļu lokam saprotama.

 

6. Mode

Iveta Vecmane

Patīkami pārsteigusi Latvijas publiku ar savām tērpu kolekcijām "Melanholija" un "Melanholija II". Atšķirībā no kolēģiem, kas bieži piedāvā garlaicīgus ideju atgremojumus vai pašmērķīgi šokē, nelietderīgi izbrīnot pasauli, Iveta ir radījusi stāstu, kas ir pilnīgi distinktīvs, bet reizē arī lietojams un skaists.

7. Arhitektūra / dizains

Ingūna Elere

Absolūta Latvijas dizaina skolas advokāte, bez kuras vīzijas nebūtu modernu muzeju ekspozīciju (piemēram - Raiņa un Aspazijas muzeji, Motormuzejs), moderna dizaina eiro monētu un Latvijas Dizaina gada balvas, bet Latvijas Mākslas Akadēmijā bez profesores Eleres - Dizaina nodaļas vides mākslas apakšnozares. Kazi, dizains reiz kļūs par svarīgu Latvijas eksportpreci, kā tas ir Dānijai!

 

8. Māksla / literatūra

Vija Celmiņa

Šogad māksliniecei ir 80 gadi, bet darbu aktualitāte savu apogeju vēl nav sasniegusi - tik ļoti Vija ir bijusi priekšā laikam! Varam tikai minēt, vai Līgas Purmales un Frančeskas Kirkes hiperreālisms būtu nobriedis bez Vijas Celmiņas 1966. gada "Degošā cilvēka" grūdiena.

 

9. Sports

Aļona Ostapenko

Protams, ar atrāvienu. Jo:

• ir izcila sportā, kurā ir ievērojama konkurence;
• iedvesmo plašus meiteņu pulkus fiziskām aktivitātēm un sportam;
• iedvesmo sievietes tiekties uz virsotnēm, kuras citādi varētu likties neaizsniedzamas;
• piemērs mīlestībā pret Latviju - tas L​atvijas cittautiešu integrācijā paveic vairāk kā 3 līdzīga nosaukuma bagātīgi finansētas valdības programmas.

 

10. Sabiedriskā sfēra (TV, prese, labdarība, kultūras menedžments, advokatūra, reklāma etc.)

Sanita Jemberga

Sanitas pētnieciskās žurnālistikas raksti Re:Baltica ir vajadzīgais pretsvars informācijas duļķēm, kuros peldamies fake news laikmetā un sociālo tīklu iespējotā emocionālā piesārņojuma apstākļos. Kritiska domāšana un bezkaislīga faktu analīze atšķir Sanitas rakstīto un pierāda, ka Latvijā ir iespējama ideoloģiski nepielādēta un godīga žurnālistika. Apbrīnojama spēja šodienas merkantilajā mediju vidē.

Ko vispār nozīmē "līderim būt" mūsdienu sabiedrībā, kādas kvalitātes un īpašību kopums tam ir nepieciešams, kā atšķiras (vai neatšķiras) sieviete-līderis un kā tas izskatās Latvijas kontekstā? 

Būt līderim mūsdienu sabiedrībā nozīmē arī būt prožektoru gaismā 24 stundas diennaktī un dzīvot publisku privāto dzīvi. Iepriekšējā paaudzē tāda uzmanība bija ASV prezidentam un vēl kādai superzvaigznei.

Harizma, ko parasti piesauc, un spēja raudzīties plašāk līderim ir bijusi vajadzīga visos laikos.

Vai tas nozīmē mazāk brīva laika? Laikam nē, jo mūsdienu tehnoloģijas ļauj turpināt būt klātesošam, ja ir pieņemami, piemēram, ceļojot ar ģimeni, laiku pa laikam atrauties uz "telefona pauzēm".

Kopš attālināmies no alu laikmeta un patriarhālajām tradīcijām, būt sievietei-līderim kļūst arvien vieglāk, jo brutāls spēks vairs nav arguments. Svarīgi, vai sieviete to vēlas. Ja mēs saprotam līderību kā sievietes darbu pēc tam, kad ir apdarīts 3K (Kinder, Küche, Kirche), tas ir dziļi netaisnīgi. Saprotams, ka aizspriedumu barjeras maskulīnajos prātos ir jāturpina nojaukt, un jauns ģimenes modelis te ir izšķiroši svarīgs. Tāpēc es vienmēr satrūkstos, kad politiķi uzsāk slavēt "tradicionālo ģimeni" un sievietes lomu "ģimenes pavarda uzturēšanā".

Latvijas situācija Eiropā nav pati sliktākā, jo mums ir bijušas gan prezidentes, gan premjerministres, gan uzņēmumu vadītājas procentuāli iespaidīgā apjomā. Tomēr, kamēr kaut viena sieviete jūt, ka viņas ceļš uz augstākajiem amatiem un karjeras iespējām ir apgrūtināts viņas dzimuma dēļ, darbs līdztiesības nodrošināšanā nav pabeigts. Un tas nav pabeigts. Šis darbs ir jāturpina. Abiem dzimumiem.

 

Gatis KOKINS

Saruna ar Aigaru Štokenbergu :: Pasaule ir apaļa

Saruna notika 6-May-2018 restorānā "Tinto" pēc Ulda Tīrona lūguma. Šī saruna ar dažām kļūdām un neprecizitātēm (kas šajā tekstā ir izlabotas un izceltas ar sarkanu) ir publicēta žurnāla "Rīgas Laiks" Jun-2018 numura rubrikā "Vakariņas ar Andrē" 62.-68.lpp. un www.rigaslaiks.lv.

 

Foto: Gatis Rozenfelds, Picture Agency

Vakariņo uzņēmēji Gatis Kokins un Aigars Štokenbergs

Pasaule ir apaļa

Gatis Kokins: Ā, cik mīļi. Arābu šokolādē vīģes, ja?

Aigars Štokenbergs: Jā. Šodien ir šeiha Zājida 100. dzimšanas diena.

Kokins: Tas ir ievērojami.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Kā tas latviešu tautai varētu būt nozīmīgi? Vai mēs aizsūtījām viņiem kādu tautisku segu?

Štokenbergs: Nē, bet mums jau arī ir 100 gadi, kā tu būsi pamanījis.

Kokins: Nu tad Zājids ir Latvijas laikabiedrs.

Štokenbergs: Jā.

Kokins: Nu labi. Paga, tad tu tradicionāli neko neēdīsi?

Štokenbergs: Nē, es dzeršu gāzēto ūdeni, ja tāds ir. Bet tu neko sev neatsaki.

Kokins: Es.... kādu salātu noēdīšu.

Štokenbergs: Ah.

Kokins: Nu labi. Kādas tev instrukcijas no redaktora?

Štokenbergs: Nekādas. Es skatos, kas to “Billi” ir sponsorējis. Kurš no maniem klientiem? Dobeles dzirnavnieks, Food Union, Kārums… Finieri mēs netirgojam.

Kokins: Jā. Mans vienpadsmitgadīgais bērns atgriezās no “Billes” seansa un ar asarām acīs teica, ka tā ir filma, kas mums jāredz. Es tādu tekstu no viņa nekad mūžā nebiju dzirdējis. Jo ārpus vijoļspēles viņu pamatā Minecraft un šitās te lietas interesē. Bet šeit viņu kaut kas bija aizķēris, tā ka būs jāiet skatīties.

Štokenbergs: Nu, Dubaijā droši vien nerādīs. Un, kā tu pareizi varbūt atceries, mums viņas arī drusku griež, tās filmas, pilnas nekad nerāda.

Kokins: Jā, priekš arābiem tur vajadzētu šo to izgriezt, tas skaidrs. Bet tā jau nav globāla. Globālas ir “Nameja” tipa filmas, kuras var uzrunāt plašu auditoriju, kas saprot, ko nozīmē ar cirvi dzīties pakaļ un pārgriezt rīkli eleganti, tā, lai notašķītu pēc iespējas skaistākā trajektorijā. “Billē” jau nekā tāda nav.

Štokenbergs: Nu labi, par ko mēs parunāsim? Es piedāvāju sākt ar tavu jaunību. Jo, manuprāt, šajās dienās ir gadadiena pagrieziena punktam cilvēces vēsturē, kuru tu izraisīji. Nenotriecot Rustu.

Kokins: Ak tā tu domā.

Štokenbergs: Jā. Iedomājies, ja tu viņu būtu notriecis, perestroika būtu beigusies un mēs nekādu simtgadi nesvinētu, jo Gorbis nebūtu varējis novākt visus tos ģenerāļus, ko viņš tur uzreiz aizvāca. Līdz ar to neviens viņam nepretojās, kad viņš samazināja ieročus.

Kokins: Nu labi, bet zināms humānisms nešaut pa zosu baru vai pa lauksaimniecības aviāciju pastāvēja. Es domāju, no tā arī cēlās perestroika tavā versijā.

Gatis Rozenfelds: Labdien! Es būšu jūsu neredzamais sarunu biedrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās. Un kas mums tagad jādara?

Rozenfelds: Nekas, jāturpina runāt. Es vienkārši būšu blakus un būšu tas, kurš iemūžinās.

Kokins: Nu labi, labi.

Štokenbergs: Man sāp kāja, to nebildējiet. Manu sāpošo kāju. Nu tad stāsti, kā tas bija. Kur tu biji tajā brīdī?

Kokins: Es dienēju padomju armijā, Rakveres komandpunktā, un, tā kā Padomju Savienības gaisa robežu bija pārkāpis neidentificēts lidojošs objekts, tad mums bija trauksme: mēs tinām autus, āvām zābakus, skrējām un iedarbinājām visu to mašinēriju, kas nu mums bija. Tik traki jau nebija, ka nepamanīts kaut kas tur varēja nolidot, bet nedz ātrums, nedz atstarotā elektromagnētiskā impulsa intensitāte neliecināja par kaujas lidmašīnas tuvošanos padomju Tallinai. Līdz ar to satraukums, no vienas puses, bija, bet, no otras puses, tas neradīja, nu, tādu agresīvu rīcību, kas varētu rezultēties notriekšanā.

Štokenbergs: Hehe, nu labi. Un ko tu ieraudzīji?

Kokins: Radarā bija punktiņš, kas ar ātrumu kaut kādu tur 300 km stundā pārvietojās.

Viesmīle: Kungi, esat izdomājuši?

Kokins: Jā, man tos jauktos salātus vajadzētu.

Viesmīle: Ar kazas sieru vai...?

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Man gāzēto ūdeni, ja jums ir.

Viesmīle: Ir, protams.

Štokenbergs: Ideāli.

Kokins: Un vēl arī svaigi spiestu sulu, apelsīnu.

Viesmīle: Apelsīnu? Labi. Kaut ko vēl?

Kokins: Pagaidām paldies.

Štokenbergs: 300 km stundā? Es neticu, Cessna neiet tik ātri.

Kokins: Nu, varbūt nedaudz mazāk. Bet katrā ziņā tas nebija skaņas ātrums vai kaut kas tāds, ar ko lido F-16 vai B-52.

Štokenbergs: Labi. (Smejas.)

Kokins: Nu lūk, un tad, protams, no Džohara Dudajeva pretgaisa aizsardzības aviācijas bāzes pacēlās iznīcinātāji paskatīties tuvāk, kas tur notiek, – varbūt tā ir lidmašīna, varbūt tas ir zosu bars, bet visdrīzāk tā ir kāda igauņu lauksaimniecības aviācijas vienība. Nu, mēs arī brīnījāmies un neko nedarījām. Sava loģika tur, protams, bija – netrieksi taču nost kukuruzņiku, kas tur lido virs kāda Igaunijas ciemata, ar raķeti.

Štokenbergs: A kas tev bija par raķetēm?

Kokins: Bija trīs veidu raķetes – tuvāka rādiusa, vidēja rādiusa un tāla rādiusa.

Štokenbergs: Tādas, kā Sīrijā tagad ir, vai labākas?

Kokins: Es domāju, sliktākas.

Štokenbergs: Sliktākas?

Kokins: Sīrijai ir tādas kā mums, tikai uzlabotas. Ir nomainīta elektronika nedaudz, cerams. Bet, nē, nu protams, visdrīzāk jau būtu trāpījuši – krievs laida uzreiz pa četrām raķetēm, kāda jau trāpa. Bet nebija loģikas to darīt, un nekādu citu tehnoloģiju, kā cīnīties ar... sauksim viņus par padomju varas provokatoriem, jau arī nebija. Tikai pēc tam tur uzstādīja kaut kādus ložmetējus, ar kuriem varbūt varētu pienācīgi cīnīties ar cesnām, jo skaidrs, ka nedz tas iznīcinātājs, nedz tā raķete nebija īstais ierocis. Pēc tam bija daudz izmaiņu, jo kļuva skaidrs, ka uzvarēt var ne tikai ar bumbām, bet arī ar demonstrācijām, ar informāciju.

Štokenbergs: Kad tieši tas bija? Maija beigās, man liekas.

Kokins: Tad jāskatās Vikipēdijā, es neesmu tāds datumu fanāts. Nu lūk, pēc tam, protams, izrādījās, ka tas viss bija nepareizi, un daudzi mani priekšnieki, kā saka, mainīja darbu. Bet, tā kā es biju atbildīgs par šīs situācijas fotofiksāciju un es to darbu izdarīju labi, tad man iedeva paaugstinājumu. Tā ka es biju visnotaļ priecīgs par šo notikumu.

Štokenbergs: Es to epizodi atcerējos tāpēc, ka Dubaijā es, protams, lasu grāmatas, un viena no pēdējām, ko nopirku, bija Taubmana “Gorbačovs”. Un tur tā epizode ir pieminēta kā pagrieziena punkts. Viņš tiešām varēja beidzot tikt vaļā no visiem tiem vecajiem ģenerāļiem, un Ahromejevs, ko viņš tur ielika par ģenerālštāba priekšnieku, bija viņa sabiedrotais.

Kokins: Nu jā, Rusts taču kā brīvais cilvēks tur Sarkanajā laukumā nolaidās, dāļāja autogrāfus, fotografējās. Un tās fotogrāfijas jau noplūda, lai arī nebija nekāda instagrama. Tā ka skaidrs, Maskavas slavenā trīskāršā aizsardzība... bet tā tomēr ir aizsardzība pret militāru uzbrukumu, nevis pret demonstrantiem. Mēs arī redzam, ar ko vakar beidzās tā akcija “Putins mums nav cars!”

Štokenbergs: Navaļniju tu domā?

Kokins: Beidzās ar kaudzi bildīšu, kur smagi bruņoti policisti cīnās ar bērniem.

Štokenbergs: Es pievērsu uzmanību tam, ka tieši tas pats krekls – baltais ar zilām rūtītēm, kurā viņš bija ierunājis savu pēdējo videoblogu, – Navaļnijam bija mugurā arī vakar tajā demonstrācijā.

Kokins: Nu, viņš ir visnotaļ pārticis cilvēks, bet nebūt ne tāds, kas pēc katras uzvilkšanas izmet kreklu miskastē. Bet arī es viņu apbrīnoju, ka... visa tā loģika jau bija tur, ka viņu sašņorēs un atkal uz 10 vai 30 diennaktīm iesēdinās... Nu jā, kā tas ir – iet uz demonstrāciju, zinot, ka tev atkal 10 dienas būs jāsēž kaut kādā dīvainā telpā. Ja mēs skatāmies uz mūsu politiķiem, tad grūti iedomāties, kurš būtu gatavs regulāri iet sēdēt 10 diennaktis Čiekurkalna septītajā stāvā.

Štokenbergs: Es tur esmu bijis tikai līdz trešajam stāvam, man liekas.

Kokins: Nu jā, tā ka tas prasa kaut kādu zarnu, bet, no otras puses, tur ir par ko cīnīties. Šeit jau ir sasniegta zināma labklājība, un tā vēlme likt savu ādu, kā saka, spēlē… Tālibam, starp citu, ir jauna grāmata, saucas “Skin in the Game”.

Štokenbergs: Tālibam? Man liekas, ka pēc “Melnā gulbja” viņam nekas prātīgs nav bijis.

Kokins: Šitā izskatās interesanta. Viņš saka, ka tas, kā tu spēlē, ir baigi atkarīgs no tā, vai tava āda ir spēlē vai nav. Tas ir tāpat kā ar pokeru: ja tu spēlē vienkārši tāpat, tu to dari pavisam citādi nekā tad, ja liec spēlē nelielu naudu. Un politikā ir līdzīgi: ja tev āda ir spēlē, tu rīkojies citādi. Ja tu tā teorētiski spriedelē tviterī, tu esi pavisam citāds politiķis nekā tad, ja tevi ievēlē un tu tur pieņem likumus un vari krist nežēlastībā. Tu jau varētu labi pakomentēt šo situāciju ar ādu spēlē.

Štokenbergs: Zini, es esmu baigi ārā no tā visa. Par Latvijas politiku es lasu krietni mazāk nekā par Emirātiem un Saudi, ja tā reāli. Kad tu runā par slodzīšanu būrī, tad pēdējais, ko tu droši vien atceries no notikumiem Saudi, bija Ritz hotelī, kad sabāza 300 prinčus un nozīmīgus uzņēmējus. Nu jau visus ir izlaiduši, bet iekasēja no viņiem 106 miljardus dolāru. Kā izpirkšanās naudu.

Kokins: Mums Kempinski būtu piemērots. Tur ir liels lobijs.

Štokenbergs: Kur viņi var pastaigāties? Bet mums viņi nesavāktu 106 miljardus.

Kokins: Nu labi, 106 miljoni arī būtu okei, ne?

Štokenbergs: Mmmm, jā.

Kokins: Skolotāju algām un medmāsām.

Štokenbergs: Bet tās ir vienreizējas. Tas jau nav bāzes finansējums, tad jābāž katru gadu tajā būrī.

Kokins: Nē, nu dažus advokātus jau tagad bāž regulāri būrī uz pāris dienām.

Štokenbergs: Tos, kuriem ir tas bentlijs?

Kokins: Jā.

(Abi smejas.)

Viesmīle: Salātiņi. Maizīte. Pipariņus vajadzēs?

Kokins: Jā, paldies.

Viesmīle: Jums kaut ko?

Štokenbergs: Nē, paldies, viss labi... Nu, ir jau arī cietākas metodes. Es esmu bijis Rijādā, nu jau divas reizes. Man šausmīgi patika šitajā pēdējā reizē, jo sagruva divi mani priekšstati par saudiešiem. Kā par viskonservatīvākajiem. Man liekas, es tev stāstīju, ka Rijādas pašā centrā ir laukums, tik liels kā Vērmanītis, kurā katru nedēļu publiski ar zobenu nocērt galvu kādiem trim noziedzniekiem. Saudiešu draugi man izstāstīja, ka to vietu sauc Chop-chop Square, kas izklausās tā ne tik biedējoši. Bet priekšstati man sagruva par to, ka es biju pārliecināts, ka ārzemnieki nevar dabūt Saudi pilsonību un ka viņiem mājās nav alkohola. Es redzēju vienu dzīvu amerikānieti, kas bija dabūjusi Saudi pilsonību, un man jāatzīst, ka viņiem mājās ir alkohols.

Kokins: Tātad viņi ir divkosīgi, ja?

Štokenbergs: Nu, es to skaidrotu tā, ka viņi vienkārši ir sagatavojušies uzņemt ciemiņus.

Kokins: Viesmīlīgi?

Štokenbergs: Viesmīlīgi, jā.

Kokins: Nu, viņi tagad saskatījušies “Melno panteru”, viņiem arī kopīga valoda varētu būt ar ciemiņiem, par ko parunāt. Tā bija pirmā filma, ko viņiem rādīja kinoteātrī.

Štokenbergs: Tu zini, es neesmu bijis tajā kinoteātrī, bet tas mērogs jau nav tikai tas pirmais kinoteātris. Viņi tagad sākuši būvēt izklaides pilsētu. Apmēram tur, kur ir Akabas līcis, nu, ja tu iedomājies – Ēģipte, Jordānija, Izraēla, kur ir tā sadures vieta, tur ir arī Saudi tāds gabaliņš –, un tur viņiem būs izklaides pilsēta, 34 000 kvadrātkilometru, tas ir puse Latvijas.

Kokins: Labi, bet par ko tur sajūsmināties? Par to, ka viņi to nosacīti Dieva doto dāvanu vai dabas resursu pārdošanas rezultātā iegūto naudu nevis pilnībā izzog un sadala ģimenei, bet reinvestē un rada kaut kādu vidi nākamajām paaudzēm? Tā ir tā sajūsmas bāze, ja?

Štokenbergs: Tu zini, visi, ar kuriem es tur runāju, un tie bija diezgan augsti stāvoši cilvēki, piemēram, bijušais Saudi televīzijas ģenerāldirektors un Centrālās bankas viceprezidents bijušais, viņi ir stāvā sajūsmā par to kroņprinci, Muhammadu Bin Salmānu.

Kokins: Jo viņš ir liberāls?

Štokenbergs: Jo viņš ir liberāls, viņi sen to ir gaidījuši. Viņš ir ne tikai iebāzis tos 300 biedrus būrī...

Kokins: Nu tas tāds liberālfašisms bišķiņ, ne?

Štokenbergs: ...un kino... (smejas), bet viņiem viņš tiešām patīk, vismaz tiem, ar ko es esmu runājis.

Kokins: Nu labi. Tas nozīmē, ka būs tāds arābu oligopols ar cilvēcīgu seju, jā? Es tulkoju manas jaunības terminos.

Štokenbergs: Nē, man liekas, ka viss ir pilnīgi citādi. Redzi, ja tu piemini Latvijas politiku, tad kā tiek uzturēts kaut kāds līdzsvars sabiedrībā? Viņš tiek uzturēts ar dotācijām, kaut kādu iešprici tiem, kam grūtāk. Un nodokļi tiek iekasēti vairāk vai mazāk, bet tev ir jāmaksā nodokļi. Saudi nav iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nav sociālo iemaksu, PVN ir tikai 5%, bet valstī ir stabilitāte, un es kaut kā vienreiz...

Kokins: Bet ko tu sauc par stabilitāti valstī, kurā nav vēlēšanu? To, ka tur Ansis neiet mest ķieģeli pa to karaļa pili? Vai kas ir stabilitāte?

Štokenbergs: (Smejas.) Nē, bet vai vēlēšanas rada stabilitāti?

Kokins: Nu, nerada, tieši tāpēc…

Štokenbergs: Es tev mēģināšu paskaidrot, kā tur tiek panākts miers sabiedrībā. Caur to, kā tev bagātība pārdalās ģimenē. Jo tikai bagāts vīrs var uzturēt četras un vairāk sievas un, kā tu atceries, visas uztur vienādi, un arī bērniem patriarhs nodrošina labklājību bez nekādiem nodokļiem. Vienkārši sabiedrība iekārtota tā, ka tie, kam vairāk naudas, uztur vairāk cilvēku, jo nabags nevar atļauties pat vienu sievu. Un manam absolūtajam favorītam Ibn Saūdam, kurš dibināja Saūda valsti 1932. gadā, bija 22 sievas, 43 dēli un 54 meitas, no kuriem viens dēls vēl ir dzīvs, kurš viņam bija no verdzenes, vienas armēnietes. Un viņš viņu atzina par savu.

Kokins: Nu labi, bet tas bija iespējams tāpēc, ka viņam bija milzīgas darbaspējas, vai arī viņam vienkārši bija tāda pozīcija tajā Saudi sabiedrībā?

Štokenbergs: Nu redzi, tur atkal ir tā smalki, tur tev ir jāsalāgo visu to daudzo cilšu intereses, visādu... nu, Indijā viņas sauktu par kastām, bet šeit tu viņus varētu saukt vienkārši par tiem, kuriem ir augstāks stāvoklis sabiedrībā, un tiem, kuriem ir zemāks. Viņu intereses tev ir jāspēj salāgot, un tas, manuprāt, ir krietni smalkāk nekā uzcept reklāmas rullīšus uz vēlēšanām.

Kokins: Nu labi, bet priekš manis tā ir tāda pasaku valstība – Runcis zābakos, pilis tur kaut kādas... Priekš manis tas ir nereāli. Es esmu bijis tajā vietā, bet es nesaprotu, kā to pasaku valstību var piemērot kaut kādai Eiropas realitātei.

Štokenbergs: Nu, droši vien nevar. Es tikai mēģinu pateikt, ka tā pasaule ir šausmīgi atšķirīga. Un ka vairums no mums vienkārši nezina, kā tā pasaule ir iekārtota un kā viņa tiek uzturēta. Pirms pāris mēnešiem mums tur Dubaijā vannā nomira kaut kāda Bolivudas aktrise, 54 gadi viņai bija un deviņas Indijas Kinoakadēmijas balvas, vairāk nekā Merilai Strīpai tie Oskari. Es pieņemu, ka Latvijā varbūt divi cilvēki, kas raksta komentārus Rīgas Laikam, zina to sievieti, bet viņai bija valsts bēres ar salūtu un prezidentu, un visu pārējo.

Kokins: Es to ziņu pamanīju, bet daudz vairāk es pamanīju ziņu par zviedru dīdžeja nāvi Omānā. Viņam nebija valsts bēru.

Štokenbergs: (Smejas.) Es to biedru pamanīju tikai pēc viņa nāves, goda vārds. Es pat nebiju dzirdējis viņa vārdu. Tas laikam nozīmē, ka man ir kaut kāda paaudžu plaisa zināšanās par mūziku.

Kokins: Nē, es domāju, ka tā multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu. Tagad tā ir baigā priekšrocība, ka tu zini par Bolivudu, bet nezini par Zviedriju. Zviedri zina par šito te hercoga Jēkaba mazmazmazmazmazmazmazdēlu, kas piedzima?

Štokenbergs: Luiju, tu domā?

Kokins: Jā. Tur ir arī savs skaistums, bet sarunu tad nevar vairs uzturēt cilvēki, kuriem tās intereses nepārklājas. Un tas noved pie vientulības globālas. Beigās tu ar savu bērnu nevari parunāt ne par ko, jo skaties citas filmas, klausies citu mūziku, lasi citus rakstus, strādā citā darbā un satiecies varbūt dzimšanas dienā. Tizli.

Štokenbergs: Ā, es atcerējos, kas man tev jāpajautā. Ko tas Hokings tur bija sacerējis pirms nāves? Kāds bija viņa vēstījums?

Kokins: Viņš desmit dienas pirms nāves iesniedza augsto enerģiju fizikas žurnālā rakstu, kurā bija matemātiski pamatojis savu hipotēzi par to...

Štokenbergs: Es pie tās formulas apstājos, kad sāku lasīt to rakstu.

Kokins: Jā. Pie tam tās formulas ir daudz sarežģītākas, jo tie burti nenozīmē klasiskus mainīgos. Tie faktiski ir operatori – kas ir vēl viena abstrakcija vairāk nekā tā, ko mēs mācījāmies skolā. Lūk, tā kā tie integrāļi nebija no mainīgajiem, bet te bija...

Štokenbergs: ...no nezināmajiem?

Kokins: ...no operatoriem un matricām, kas padara to sarežģīto pasauli tādu relatīvi viegli uzrakstāmu. Bet ko Hokings bija sapratis vai secinājis? Ja pirms tam Visumu iztēlojās kā tādu multiversu, kurš nepārtraukti izplešas un kurā atrodas kaut kādi mazāki visumi, no kuriem viens visums ir tas, kurā mēs dzīvojam, tad Hokinga atklājums pretendē uz to, ka multiversa struktūra ir daudz homogēnāka un arī nav tik sarežģīta. Ja recenzentiem, kas tagad strādā ar šīm formulām, neizdosies atrast tajās kaut kādas pretrunas, tad mēs sāksim labāk saprast to Visumu, ko mēs nevaram novērot. Tas ir nenormāli unikāli, jo, redzi, normāli viss, ko tu vari novērot, ir tādā kā konusā, kura diametrs ir attālums, ko paspējusi noskriet gaisma kopš Lielā sprādziena. Jo tālāk tu esi no Lielā sprādziena, jo nosacīti tas konuss ir platāks. Bet ārpus šī konusa tu neko neredzi. Nu, un Hokings ar to savu darbu, kā saka, ir pacēlis to palaga stūrīti un ļauj mums ieskatīties – kas tajā fiziskajā kondīcijā, kādā viņš bija, ir ārkārtīgi unikāli. Viņam vajadzēja nomirt pirms 40 gadiem. Pēdējo reizi, kad es skatījos ziņas par viņu, vienīgais, ko viņš spēja kontrolēt, bija acs plakstiņš, un arī tas sāka neklausīt. Šādos apstākļos 70+ gadu vecumā uzrakstīt šādu hipotētisku teoriju par to, kā varētu izskatīties Visums, ko mēs nevaram redzēt, – manuprāt, tas ir baigi iedvesmojoši un interesanti.

Štokenbergs: Nu labi, bet no elementāras pierādījumu teorijas viedokļa, kā mēs varam zināt, vai viņam būs taisnība, ja mēs to nevaram pārbaudīt?

Kokins: Ļoti sarežģīts jautājums.

Štokenbergs: Viņam tātad ir recenzenti, kas tagad pēta tās formulas...

Kokins: Nē, nu redz, piemēram, par tām pašām stīgu teorijām, tur jau tomēr fiziķi dalās divās grupās – vieni, kuri entuziastiski turpina attīstīt to matemātiku, otri, kuri saka, ka tā ir muļķīga nodarbošanās, jo to nevar pārbaudīt. Un ar kosmoloģiju un augstajām enerģijām savā ziņā ir līdzīgi. Bet kāpēc es saku, ka viņš ir pacēlis to paladziņu un mēs varam ieskatīties? Tāpēc, ka viņš ir salicis šos principus tādā veidā, kas ļauj mums spriest par to, kas ir ārpus tā konusa. Šos pašus principus mēs varam notestēt un pārbaudīt, vai tajā veidā, kā viņš to ir sakombinējis, nav kļūdas. Bet nu kompetenti es tev šo lietu nevaru izstāstīt, jo nekad neesmu bijis kosmoloģijas speciālists un tik dziļi šos jautājumus neesmu izpratis.

Štokenbergs: Tik tālu, cik tu izstāstīji, man tas izskatās pēc Stoparda “Arkādijas”, kur ir it kā daudz pārbaudāmu lietu, beigās jautrs, jauks stāsts, bet, vai tā ir bijis, to mēs vienkārši neuzzināsim.

Kokins: Bet tā mūsdienu fizika jau ir par to, ka, ja tu pasapņo, tad tavai sapņošanai ir konsekvences. Kā tas bija ar gravitācijas viļņiem – nu jau ir gadsimts apkārt, kopš par viņiem sāka runāt, bet novēroja tikai tagad. Tu jau vari teikt, ka, kamēr tie viļņi nebija eksperimentāli novēroti, tās bija tukšas pļāpas, bet tomēr redz, kā tas ir pabīdījis uz priekšu mūsu izpratni par Visumu. Nu jā, mēs to nomērījām 100 gadus vēlāk – nu forši.

Štokenbergs: Bet tev ir cerība, ka to Hokingu varēs pārbaudīt arī praksē?

Kokins: Es domāju, ka kaut kādus efektus vai secinājumus no tā varēs pārbaudīt, jā. Jo līdz šim visi tie spriedelējumi par multiversu bija tādi, nu, tīri matemātiski. Tagad tas saaužas ar zināmo un nomērāmo. Nu, skatīsimies. Pat ja tas būs pēc 100 gadiem – nu forši, mēs būsim bijuši ne tikai pie Rusta nenotriekšanas, bet arī pie citu visumu saprašanas sākuma. Varēsi stāstīt saviem bērniem, ka tu tajā laikā Dubaijā mēģināji izvairīties no jemeniešu Scud raķetēm.

Štokenbergs: Jā, to stāstu tu esi pamanījis.

Kokins: Tur tev jautri, ja?

Štokenbergs: Nē, nu šeit jau, manuprāt, tā ziņa vispār nekad neparādās.

Kokins: Parādās, bet nevienu tas nesatrauc, tāpēc, ka neviens… nu, nevis neviens, bet ļoti daudzi tevi nepazīst un nejūt tev līdzi vai tie, kas tevi pazīst, nezina, ka tu esi tieši tur – apdraudēts. Un, otrs, tie pretgaisa aizsardzības rīki un raķetes jau ir tik precīzas, ka cilvēki pie tā pierod un domā: lai ko tie nemiernieki darītu, valdība, kā saka, šo problēmu atrisinās.

Štokenbergs: Es skaidri zinu, ka no Jemenas raķete tiek līdz Dubaijai, un es skaidri zinu, ka tiek arī no pretējās puses, no Irānas. Atliek paļauties tikai uz neviena neievēlēto valdību, emirātu.

Kokins: Ar domu, ka krustugunis tie amerikāņu "Patrioti" nepārdzīvos, ja?

Štokenbergs: Es taču nezinu, bet bāka man vienmēr ir pilna. Jo es tad brauktu uz Omānu, tur vismaz ir ūdens, saldūdens.

Kokins: Kā ar Expo 2020 gatavošanu? Jaunā pilsēta uzcelta?

Štokenbergs: Ja tu domā, vai kāds sācis būvēt paviljonu, tad nē. Pirmie beidzot lāpstu ieraka laikam Luksemburga. Zemē.

Kokins: Bet kas ir mainījies kopš Expo Parīzē, kad uzcēla Eifeļtorni? Vai tā funkcija ir saglabājusies? Visu taču var atrast internetā. Kāpēc tas vajadzīgs?

Štokenbergs: Bet tu jau nevari ar internetu aizstāt personīgu komunikāciju. Runāt ar dzīvu cilvēku, redzēt, kā viņš smaida, kā bērni skrien ar baloniem, to tu nevari dabūt internetā. Tāpat kā 1996. gadā, ja nemaldos, man bija intervija par bibliotēku, kur es teicu, ka vienmēr vajadzēs bibliotēku, tāpēc ka grāmatu vajag turēt rokās un just, kā viņa smaržo un kā lapas pāršķir. Un izrādījās taisnība – e-grāmatas laikam tagad nelasa vairs neviens.

Kokins: E-grāmatas lasa kā velni. Bet, ja runājam par Latvijas Nacionālo bibliotēku, tad tur tās bažas laikam ir piepildījušās.

Štokenbergs: Kuras no bažām tu domā?

Kokins: Nu, proti, ka tā ir liela reprezentācijas ēka, jo tas akadēmiskais darbs, kas tur notiek, – tam būtu pieticis ar trīsreiz mazāku un piecpadsmit reižu lētāku projektu. Līdz ar to tās ēkas nozīme ir radīt jaunu siluetu Daugavas krastā, vietu, kur var veiksmīgi novadīt prezidentūru, noturēt kaut kādus simpozijus, tur ir skaistas izstāžu telpas pirmajā stāvā, politiskajām partijām tur patīk rīkot kongresus... Tā ir tā funkcija, un tā grāmatu turēšana, ko tur tajos augšējos stāvos kādi pārdesmit cilvēki, labākajās dienās pārsimt cilvēki dara, ir kā tāda piedeva tam visam, manuprāt.

Štokenbergs: Nu jā, bet tu aizgāji no grāmatām uz ēku.

Kokins: Nē, nu es jau nesaku, ka tas ir nepareizi vai ka tas ir kaut kā unikāli vai dīvaini, jo arī Vašingtonā visas labākās pieņemšanas notiek muzejos un tu tur staigā ar šampanieša glāzi gar visiem Monē un Maļevičiem, un forši, tu tur taisi politiku. Tur gan tas viss izskatās organiskāk, bet ideja jau tā pati: tev vajag kaut kādu simbolisku kultūrobjektu, kurā tu to savu netīro desu taisīšanas darbiņu vari izvest.

Štokenbergs: Toreiz, kad viņa tapa, es biju ārkārtīgi skeptisks par to māju un joprojām esmu skeptisks, jo māja kā tāda ir ārkārtīgi energoneefektīva un visas pārējās problēmas, kas tur ir saknē ieliktas. Bet kā grāmatu vieta tā tomēr palīdz tam studentam vai tam jaunietim. Ļoti labi, ne katrs var atļauties tādu bibliotēku kā mums.

Kokins: Protams, tas ir jauki, ērti, bet es vairāk par to pompu.

Štokenbergs: Ja tu pieminēji Vašingtonu... Pēdējo reizi, kad biju Vašingtonā, es biju Hiršhorna galerijā, kas skaitās labākais no jaunajiem modernās mākslas muzejiem. Vai tu zini, kas ir Hiršhorns?

Kokins: Nezinu.

Štokenbergs: (Smejas.) Tas ir viens ebrejs no Jelgavas, kas nopelnīja visu savu naudu, lielu naudu, brīdī, kad bruka birža. 1929. gadā. Es, protams, biju atkal lepns, ka viens tautietis, kuru mēs nekad mūžā neesam redzējuši, ir iemūžinājis sevi ar skaistu galeriju.

Kokins: Jā.

Štokenbergs: Tev vajag atbraukt uz Abū Dabī jauno Luvru.

Kokins: Es skatos instagramos, kā visi tur fočējas. Tā ka būšu jau visu redzējis instagramā.

Štokenbergs: Nē, nu tu visu esi redzējis Parīzes Luvrā un Orsē, ja runa ir par mākslu. Bet arhitektūra izcila, super vienkārši.

Kokins: Mums jau treknajos gados arī te kaut kādi pilsoņi braukāja un gribēja Gugenheimu Rīgā taisīt ar izcilu arhitektūru. Bet tas ir tas pats stāsts, kas ar to bibliotēku. Bilbao, teiksim – ar ko tas viņu Gugenheims ir izcils? Ar saturu vai ar formu? Vai tu brauksi skatīties uz tām bildēm, vai tu brauksi tāpēc, ka tur ir forša māja uzcelta? Un tad pie viena apskatīsi arī tās bildes.

Štokenbergs: Manuprāt, tas vienkārši parāda to, ka cilvēks spēj darboties neracionāli. Izdarīt kaut ko skaistu bez īpašas vajadzības.

Kokins: Nu, mēs Rīgā arī bijām tuvu tam – un nolādētā krīze.

Štokenbergs: (Smejas.)

Kokins: Jā, jā. Būtu Gugenheims Rīgā ar kādu spirālveida ātriju, kurā būtu iekārtas haizivju pakaļas.

Štokenbergs: Tu domā ABLV projektu?

Kokins: Nē, nē, man liekas, ka viņi tur Pārdaugavā skatījās, tuvāk Āgenostai.

Štokenbergs: Nē, nu vieta muzejam bija Andrejostā. Kur Kolhāss neuztaisīja.

Kokins: Tas arī bija viens projekts.

Štokenbergs: Kolhāss šobrīd darbojas arī Dubaijā, viņam pat birojs tur ir.

Kokins: Ar Sarmu un Nordi kopā, ja?

Štokenbergs: Nē, Sarma un Norde ir otrā pilsētas galā. Tur, kur būs Expo. Bet re, kur tev viens piemērs ir acu priekšā. Re, šitais jaukais kino savulaik, Spartaks.

Kokins: Kur visu laiku rādīja dokumentālās filmas.

Štokenbergs: Jā. Bet bija visās mūsu modernisma arhitektūras mācību grāmatās kā viens no Martas Staņas šedevriem. Tagad apsists ar melnu skārdu, nekas labs tur nav. Tagad jau tu viņu vairs grāmatā neliksi.

Kokins: Tur bija tādi profili trīsdimensionāli, cik atceros. Tā kā uz Sporta pils.

Štokenbergs: Jā, līdzīgi kā Sporta pilij, kura arī ir nojaukta. Palicis vēl ir Dailes teātris Martai Staņai.

Kokins: Nu, tur to liesmu varētu, protams, nosiltināt. Es ieteiktu. Pie tam nevis ar putuplastu, bet ar akmens vati, jo tā ir daudz ekoloģiskāka.

Štokenbergs: Nu, Dzemdību nams, man liekas, ir nosiltināts un nav vairs tāds, kāds bija. Es tur gāju uz Jauno Rīgas teātri, to šausmīgo.

Kokins: Es uz Dzemdību namu piecas reizes esmu gājis.

Štokenbergs: Kurš ir vēl viens briesmu darbs. Tā jaunā māja.

Kokins: Galvenais, ka vecā māja netiks sačakarēta.

Štokenbergs: To mēs vēl redzēsim.

Kokins: Viss vēl priekšā...

Štokenbergs: Nedēļu vēl šeit, tad jābrauc atpakaļ uz tuksnesi. Man ir plāns braukt vēlreiz uz Saudi, es tagad gribu pa izlūkdienestu slavas takām izstaigāt.

Kokins: Bet atceries par chop-chop.

Štokenbergs: Jā, bet es to saskaņošu ar karalisko ģimeni.

Kokins: Izlūkdienestu no Otrā pasaules kara laikiem?

Štokenbergs: Nu redzi, tāda jauka epizode. Droši vien zini, ka britu izlūkdienestā bija iefiltrējies krievu spiegu piecinieks, no kuriem viens bija Kims Filbijs.

Kokins: Jā, jā.

Štokenbergs: Kima Filbija tēvs bija labs čoms tam pašam karalim Ibn Saūdam. Un Ibn Saūds uzdāvināja Filbija tēvam verdzeni. Viņš uzreiz konvertējās musulmanismā un laimīgi nodzīvoja atlikušo mūžu Saūda Arābijā, kamēr viņa dēls darīja visādas blēņas.

Kokins: Nevis vienkārši pagremdēja to verdzeni ūdenī un padarīja par kristieti?

Štokenbergs: Nu nē, dēls viņam bija vēl no Lielbritānijas.

Kokins: Nē, es saprotu, bet kāpēc viņam vajadzēja konvertēties?

Štokenbergs: Nu, tu taču nevari dzīvot Saudi un būt karaļa draugs, un visu laiku kasīties par kaut kādām reliģiskām tēmām.

Kokins: Nuja, bet tas stāsts ir par to, kā nesajukt prātā, kad tev ir ļoti daudz naudas. Mēs nemokāmies ar tādām problēmām, zini kā. Es domāju, tu būsi profesionālis tajā jautājumā, varēsi te lekcijas lasīt.

Štokenbergs: Par ko, par Saudi?

Kokins: Nē, kā nesajukt prātā, redzot lielu naudu. Zini, kādas mums tagad lekcijas lasa universitātē? Par ājurvēdu, par...

Štokenbergs: Ā, tu tur tviterī biji kaut ko nokritizējis.

Kokins: Neticami, bet tā ir taisnība. Tā ka... Es nesen biju fizmatu salidojumā, tur par plakano zemi neviens vēl nerunāja.

Štokenbergs: Plakano zemi? Es zinu, ka ir tāda Plakanās zemes biedrība ar filiālēm visās pasaules valstīs.

Kokins: All around the globe.

Štokenbergs: All around the globe, jā.

Kokins: Bet, nē, fizmati vēl domā, ka zeme ir apaļa. Tā ka tik traki nav. Bet nu ārsti, ko māca pēc ājurvēdas metodēm... Šodien staigāju pa Jūrmalu, tur tas viroterapijas centrs.

Štokenbergs: Vai dieniņās.

Kokins: Nu bet kā – ja tev nav naudas, nākas izgudrot neesošas problēmas. Vai to risinājumus. Redzēju tēkreklu vienam vīram, uzraksts šāds: zeme nav plakana, vakcīnas strādā, kemtreilu nav.

Štokenbergs: Kas tie tādi?

Kokins: Tu nezini to sazvērestības teoriju? Īsi sakot, šitās reptiloīdu valstu valdības ar lidmašīnām virs pasaules izkaisa ķīmiskas vielas, lai tautas būtu paklausīgas.

Štokenbergs: Aha.

Kokins: Un to var redzēt, kad skaidrā laikā lido lidmašīna, jo viņai aiz muguras ir milzīgas tādas...

Štokenbergs: Tā baltā aste?

Kokins: ...ķīmiskās, ķīmiskie treili. Tās ir tās vielas, kas tiek uz mums kaisītas, lai mēs būtu paklausīgi. Nu, tu neseko alternatīvajai dzīvei, tu esi pārāk...

Štokenbergs: Es skatos tur uz to pīpētavu, kas man bija Tieslietu ministrijā. Es domāju: vai viņa tur joprojām ir? Droši vien, ka nav.

Kokins: Tur taču tagad ir ofiss laulības kursu pasniedzējiem, ne?

Štokenbergs: Man liekas, ka beidzās tie kursi.

Kokins: Ā, nu tad pīpētava atkal pieejama.

Štokenbergs: Nē, nu, bet pēc analoģijas galvenais ir radīt patiesu ilūziju – tādu iluzoru stāstu, bet patiesu. Šitā māja ir “Sapņu komandā”, atceries to filmu?

Kokins: Neesmu skatījies.

Štokenbergs: Par basketbolu. Kā mēs uzvarējām Eiropas čempionātā 1935. gadā.

Kokins: Esmu dzirdējis.

Štokenbergs: Pirms braukšanas uz to čempionātu Baumanis, Latvijas izlases treneris, nāk uz Ministru kabinetu pēc naudas. Filmā smuki nofilmēts, kā viņi stāv uz šīs ēkas trepēm un sliktais birokrāts saka, ka naudu nedos. Nu bet tā ilūzija ir tāda, ka 1935. gadā tā māja vēl nebija uzcelta. (Smejas.) Bet kā tāds birokrātu simbols viņš der šajā filmā.

Kokins: Nē, es domāju, problēma bija tajā, ka nebija sporta ministrijas. Ja būtu bijusi sporta ministrija, tad šīs te problēmas tiktu atrisinātas. Bet savukārt, iespējams, viņi nebūtu paņēmuši zeltu, tāpēc katrā ļaunumā ir arī kāds labums. Jo, zini kā, ja tu neesi izsalcis, tu nevari būt labs dzejnieks. Ja tev ir daudz naudas, tu nevari būt labs basketbolists.

Štokenbergs: Es pēkšņi ieraudzīju, ka tu arī sponsorē to “Billi”. Re, kur Shortcut ir.

Kokins: Mēs viņu rādīsim.

Štokenbergs: Ā. Es jau viņu neredzēšu.

Kokins: Ja tu būtu Eiropas Savienībā, tu jau varētu sākt skatīties. Tu zini to jauno likumu, kas tagad atļauj Eiropas Savienības ietvaros tev visu šo lietu baudīt? Bet skaidrs, ka tā cita pasaule ir cita pasaule.

Štokenbergs: Es gaidīšu to filmu par Lipki. Pagājušogad viņu filmēja.

Kokins: Jā. Nu, būs arī “Blēži”. Jauna komēdija.

Štokenbergs: Nē, bet Lipke brauc ar manu laivu tajā filmā.

Kokins: Ar to "Sivēnu"?

Štokenbergs: Sivēnu, jā.

Kokins: Esi lepns?

Štokenbergs: Protams.

Kokins: To laivu tagad kādam ebreju memoriālam pārdot un uzvārīties. Ieliks viņu stikla būrī un vedīs ārzemniekus.

Štokenbergs: Man liekas, ka filmā viņš tur nemaz nebija tik labs. Viņš veda kaut kādu kontrabandu ar to laivu.

Kokins: Bet tas viņam radīja finanšu pamatu, lai viņš varētu pabarot tos upurus. Nu jā, tu nekad nevari saprast, kas ir labs, kas nav labs.

Štokenbergs: Nu labi. Man liekas, ka varētu mest mieru.

Kokins: Jā, baterija iet uz beigām. Stunda un piecas minūtes. Es tik nezinu, vai Tīronam patiksies, jo mēs neparunājām neko daudz par ebrejiem, mēs bļaģ, nahuj nepateicām, nu, nav sarunas formāts. Mēs neizdzērām pudeli šņabja, aplejot ar vīnu. Man liekas, tas būs nederīgs. Bildes varbūt kaut kādas sanāks.

Štokenbergs: Bildes var lielākas taisīt. (Abi smejas.)

Pasaka par Lafēra ordeni

Kādā neērtā karaļvalstī dzīvoja karalis Praims XXIII[1], kurš saviem pavalstniekiem vēlējās darīt labu. Grāfi un firsti bija devuši ziņu, ka viņu rosību galvenais ir netraucēt, kas labi atbilda galma vēlmei vairāk laika veltīt Platona un Plotīna darbu studijām. Lai arī karaļvalsts valdības bullā bija solīts samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt kapitāla nodokļus, izmanīgie augstmaņi, kas tradicionāli bija arī lieli zemju un piļu īpašnieki, bija pārliecinājuši Praimu XXIII, ka nekustamā īpašuma nodokļa paaugstinājums ir netaisnīgs, jo visvairāk skars tieši nabadzīgos zemniekus caurajās būdelēs pie liesajiem zemes strēķīšiem. Tāpēc karalis ar mierīgu sirdi pārlasīja "Valsts" dialogus, kas viņam kā valsts vadītājam - filozofam glaimoja, un neko pie nodokļiem nedarīja.

Atbilstoši laika garam jau gadsimta ceturksni karaļvalsts pilsētās aktīvi vairojās buržuāzija. Tā savu bagātību bija guvusi tirdzniecības darījumos, manufaktūrās un mijmainot naudu, nevis pārdalot valsts kases dārgakmeņus atbilstoši asiņu zilumam un valsts pasūtījumiem kā grāfi, kurus buržuji nicinoši dēvēja par oligarhiem. Buržuji gribēja maksāt mazākus nodokļus un pavisam negribēja katru gadu karalim aizdot, faktiski samaksājot nodokļus avansā par vēl nenopelnīto bagātību. Viņi apspriedās savās buržuju konfederācijās un kamerās[2], tad uzrunāja naudas kaltuves direktoru Īlāru[3] palīdzēt. Direktors garlaikojās, jo daudzus gadus naudiņu kalt vairs nenācās - karaļvalstu savienības dukātus bruņu karietēs pieveda no Furtes[4], bet zelta monētu izsaiņošana tādu gandarījumu, kā kaļot savu naudu, nedeva, tāpēc bija priecīgs iesaistīties.

Buržujiem un Īlāram radās plāns pārliecināt Praimu XXIII, ka nodokļu samazināšana veicinās manufaktūru rūkšanu un vēl vairāk papildinās valsts kasi. Īpašā goda vietā bija ideja turpmāk naudu karalim katru gadu neaizdot[5], pierādot, ka karalim ir lielākas iespējas naudu aizņemties aiz trejdeviņām jūrām kā buržujiem. Īsteni priecīgs bija arī direktors, jo viņa loma kontrolēt buržuāzijas noskaņojumu atkal brīnumainā kārtā bija atjaunojusies. Karalis izkāpa no garīgi uztveramā visuma[6], finanšu ministrs - piecēlās no ziloņkaula figūru galdiņa un uzklausīja plānu.

Plāns bija absolūti lielisks. Nekad un neviens karalim nebija piedāvājis risinājumu, ka samazinot nodokļus vai pat tos atceļot (kā gadījumā, ja pelnošas manufaktūras īpašnieks sev dividendes neizmaksā) var pieaugt kases ieņēmumi! Praims XXIII, būdams piesardzīgs, izklāstīja plānu tautas tribūnam, un notika vēl viens brīnums - pēc atgriešanās no apspriedes ar tautu, tribūns paziņoja, ka pirmo reizi karaļvalsts vēsturē tauta pilnībā atbalsta karaļa plānoto nodokļu reformu.

Tiesa, karaļa kambarsulainis un valsts kases turētājs mēģināja bikli bilst, ka naudiņas kasē turpmākos gadus būs mazāk, bet aizturpmāko gadu pieaugums var arī nenotikt. Tomēr viņu piesardzīgās balsis noslīka aurās no trejdeviņu jūru imperatora Trumpja, kurš vai nu neērtās karaļvalsts buržuju ideju bija aizņēmies, vai arī līdzīgu plānu savas impērijas spēcināšanai bija izdomājis pats[7]. Arī profesors Lafērs[8], kura teorētiskie spriedumi it kā pamatoja buržuju plānu, sāka urbināt caurumu frencī, kur iestiprināt sagaidāmo ordeni. Viņš bija teju nodzēries no bēdām, kuras radīja nicīgie viņa darba vērtējumi, taču taisnība beidzot bija globāli triumfējusi!

Tautas prieka avots bija mazāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš visiem solīja lielāku algu maciņos un zuteņos, bet labāk atalgotie amatnieku ģildes meistari gavilēja par netaisnīgā vienotības nodokļa[9] atcelšanu. Dziesmām un dejām nebija gala, arī muižu vagaru vēlēšanas pagāja laimībā, jo pateicīgie karaļvalsts iedzīvotāji atlīdzināja Praimam XXIII viņa dāsnumu, nobalsojot par teju visiem karaļa izvirzītajiem vietvalžiem[10].

Pēcvēlēšanu rītā karali apmeklēja kambarsulainis un valsts kases pārraugs, atzīstot ka aizdevēji no tālajām valstīm aiz trejdeviņām jūrām nav gatavi aizdot tik dāsni. Nācās karalim ar finanšu ministru plānu pārskatīt. Bet nudien, darbaspēka nodokļus var samazināt tikai grāvračiem un menestreliem, bet netaisnīgais vienotības nodoklis ir pārdēvējams, tādējādi pārveidojot to par taisnīgu nodokli, un atstājams[11]! Tauta saskuma, bet ko padarīsi - skolmeistaru nodilušie svārki un žēlsirdīgo māsu izģidušie stāvi bija skaudrs apliecinājums, ka valsts kasei naudiņa tomēr ir vajadzīga. Tiesa, buržuju mājokļos svētki nerimās, jo viņu sākotnējais plāns attiecībā uz manufaktūrām bija izdevies. Arī mācība rokā - solīt visu visiem un tūlīt ir laba plāna pazīme!

Karalis Praims XXIII savā neērtajā karaļvalstī dzīvoja laimīgs. Viņš zināja - šogad viss būs labi, nākamgad ciešami, bet aiznākamgad - būs jauns karalis! Jo neērtajā karaļvalstī troni nevarēja saglabāt uz ilgu. Savukārt ērtākās karaļvalstīs – Lielkrievijā, Baltkrievijā, Jaunkrievijā u.c. krievijās – no Furtes neviens zelta dukātus neveda. Kam viņas šīs rūpes? Karalis nealka ērtas karaļvalsts. Viņš atlaidās tronī un centās iekāpt atpakaļ garīgi uztveramajā visumā.

Savukārt profesors Lafērs saņēma ziņu, ka ordenis ir izgatavots, bet viņam tiks nosūtīts pēc trim gadiem, kad ekonomisti būs konstatējuši Lafēra paredzēto pieaugumu neērtās karaļvalsts un Trumpja impērijas valsts kašu apcirkņos. Tas deva apņēmību Lafēram nodoties aktīvam dzīvesveidam - ķegļu spēlei un pretoties Dionīsa kārdinājumam. Viņa slavai drīz nebūs robežu! Šo mirkli Lafērs nudien negribēja sagaidīt ar uzburbušu un sarkanu seju.

Gatis Kokinss, profesora Lafēra brāļadēls

 

[1] Fakts, ka Latvijā ir bijuši 23 premjerministri, nekādā ziņā nenorāda, ka Praims XXIII ir Latvijas premjerministrs, jo Latvijā ir parlamentāra republika nevis monarhija.

[2] Līdzība ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru ir vienīgi vārdos “konfederācija” un “kamera”.

[3] Šī nav atsauce uz Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, jo viņš nekad nav bijis naudas kaltuves direktors.

[4] Furte nav Frankfurte, kur atrodas Eiropas Centrālās bankas sēdeklis, jo Latvijas eiro monētas ir kaltas Bādenes-Virtembergas Valsts kaltuvē.

[5] Nejauša sakritība ar Latvijas nodokļu reformas savpatnību, kas paredz uzņēmuma ienākuma nodokļa maksāšanu atlikt līdz brīdim, kad peļņa tiek sadalīta.

[6] Pēc Plotīna domām Visumu var sadalīt jutekliski uztveramajā visumā un garīgi uztveramajā visumā.

[7] Saistība ar ASV prezidenta Trampa nodokļu reformu plānu, kurš paredz uzņēmuma ienākuma nodokļu pazeminājumu no 35% uz 15%, ir spekulatīva.

[8] Nejaukt ar ekonomistu Artūru Lafēru, kurš 1974. gadā, sarunājoties ar Donaldu Ramsfeldu un Diku Čeiniju, uz salvetes uzzīmēja līkni, kas norādīja, ka valdības ieņēmumi var samazināties, nodokļu slogam pārsniedzot kādu hipotētisku lielumu. Lafēra līkne balstās uz pieņēmumu, ka 100% nodokļu sloga gadījumā valdībai ieņēmumu nebūs.

[9] Vāja līdzība ar solidaritātes nodokli, ko 2015. gadā izstrādāja Latvijas Finanšu ministrija partijas “Vienotība” ministra Jāņa Reira virsvadībā.

[10] Te nevar vilkt paralēles ar Latvijas pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā, jo premjera pārstāvētā partiju apvienība ieguva vien 429 deputātu vietas, kas ir tikai par 10% vairāk kā 2013. gada vēlēšanās.

[11] Sakritība, ka sākotnēji nodokļu reforma paredzēja solidaritātes nodokli atcelt, bet valdošā koalīcija, lai nodrošinātu veselības aprūpes finansēšanai nepieciešamos līdzekļus, vienojās to transformēt (solidaritātes nodoklis 1% apmērā tiks novirzīts veselības aprūpes finansēšanai, 6% apmērā – 2. pensiju līmenim, 4% apmērā – 3.  pensiju līmenim, 10,5% apmērā – ieskaitīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales kontā, atlikusī nodokļa ieņēmumu daļa tiks novirzīta novirzīti sociālajā budžetā mazo pensiju saņēmējiem)

 

Šī paskvila rediģētā formā ir publicēta arī žurnālā "Rīgas Laiks".

Sabiedrības interesēm atbilstoši TV kanāli jāiekļauj bezmaksas apraidē

Publiskajā telpā Valdis Krastiņa kungs un Dagmāra Beitnere-Le Gallas kundze, kā arī Dainis Īvāna kungs aktualizējuši Latvijas mediju telpas un satura jautājumus, paužot bažas par Lattelecom lēmuma – pārtraukt Interaktīvās TV testa režīmā pārraidīto kanālu France2 un RaiUno retranslēšanu – atbilstību sabiedrības interesēm, uzsverot, ka Eiropas sabiedrisko televīzijas kanālu reitingi nedrīkst būt svarīgākais kritērijs lēmuma pieņemšanā. Piekrītu, ka ir jārod risinājumi lielākai dažādu Eiropas sabiedrisko mediju un Eiropas valodu klātbūtnei Latvijas informatīvajā un kultūrtelpā. Tomēr tas ir jāveic ar piemērotiem instrumentiem, ko iespējams rast, lēmumu pieņēmējiem rīkojoties pārdomāti.

Ir saprotamas un cienāmas Valda Krastiņa kunga un Dagmāras Beitneres-Le Gallas kundzes rūpes par kvalitatīvas informācijas un izklaides pieejamību televīzijā, tostarp, Latvijas frankofonajai sabiedrībai. Ir jārod risinājumi Eiropas sabiedrisko mediju un valodu dažādībai Latvijā. Uzskatu, ka problēma ir jārisina ar piemērotiem instrumentiem, un tādus ir iespējams atrast un pielietot, lēmumu pieņēmējiem rīkojoties pārdomāti, mērķtiecīgi un konsekventi. Piemēram, nodrošinot sabiedrības interesēm atbilstīgu paplašinātu tā saukto “bezmaksas kanālu paku”, kas brīvi pieejama Virszemes TV apraidē un secīgi – visu kabeļtīklu abonentiem. Līdz ar to – visā valstī un pēc iespējas plašākajam valsts iedzīvotāju lokam, kas skatās televīziju. Esmu pārliecināts, ka to iespējams panākt.

Lattelecom ir brīvas konkurences apstākļos strādājošs komercuzņēmums, kuru Latvijas valsts pārvalda kopā ar privāto partneri – lielāko Ziemeļeiropas telekomunikāciju koncernu Telia Company. Uzņēmums tiek pārvaldīts sekmīgi – to pierāda gan tā pēdējos gados pieaugošā vērtība un īpašniekiem ik gadu izmaksātās dividendes, gan augsti novērtētā korporatīvās pārvaldības sistēma, gan devums Latvijas tautsaimniecības un IKT nozares attīstībai – Latvija ir pasaules interneta lielvalsts, IKT ir trešā lielākā eksporta nozare valstī un Lattelecom televīzijas pakalpojumi ir mūsdienīgākie ne tikai Baltijas reģionā. Nu jau vairākus gadus Lattelecom sniedz savu artavu mediju satura veidošanā latviešu valodā ar pašu veidotām TV programmām – 360TV un STV Pirmā! kanāliem, kā arī īpašiem notikumiem izveidotiem Dziesmu svētku, Positivus, Latvijas Nacionālās operas un baleta, Lattelecom Rīgas maratona t.s. pop-up kanāliem.

Šos sasniegumus izdevies gūt tādēļ, ka Lattelecom vienmēr pārvaldīts racionāli un saimnieciski, ievērojot abu īpašnieku kopīgās vērtības, intereses, savstarpējās saistības un korporatīvās sociālās atbildības standartus. To nevajadzētu izpostīt.

Valstij ir labas iespējas ar likumu palīdzību noteikt uzvedības pienākumus vienlīdzīgi visiem televīzijas pakalpojumu sniedzējiem. Piemēram – no šī gada 1. jūlija stājas spēkā pienākums nodrošināt vismaz četrus Latvijā un Eiropas Savienībā veidotus obligāti retranslējamus TV kanālus latviešu vai Eiropas Savienības dalībvalsts valodā, kas ir pieejami visiem abonentiem. Lattelecom eksperti sniedza atbalstu šāda regulējuma izstrādē, uzņēmums to atbalsta, apņemas godprātīgi pildīt. Mēs protams arī sagaidām, ka uzraugošās iestādes gādās, ka šo pienākumu ievēro arī visi pārējie pakalpojumu sniedzēji.

Vienlaikus valstij un neatkarīgajam regulatoram – Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) – jau tagad ir iespēja paplašināt visiem televīzijas skatītājiem pieejamo programmu klāstu, piemēram, ar Eiropas Savienības valstu sabiedrisko mediju programmām. Likums nosaka pienākumu visiem kabeļtelevīzijas operatoriem visiem saviem abonentiem nodrošināt ēterā brīvi pieejamās televīzijas programmas. Pašlaik tādas ir 5 – divas sabiedriskās televīzijas programmas (LTV1 un LTV7), kā arī 3 privātie TV kanāli, kas saņem valsts subsīdijas (Rīga TV24, ReTV un Sportacentrs). Starp citu - aicinu ikkatru pārliecināties, vai TV operators piedāvā šīs programmas, un, ja tās nav pieejamas – aicināt NEPLP to nodrošināt! Likums paredz, ka valstij pilnībā piederošais un neprivatizējamais uzņēmums Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) nodrošina NEPLP apstiprinātā sarakstā iekļauto TV programmu bezmaksas virszemes apraidi. Pieņemot lēmumu paplašināt brīvi pieejamo programmu klāstu, tās tūdaļ automātiski kļūtu pieejamas visiem kabeļtelevīziju abonentiem, tostarp - Lattelecom klientiem. Tātad – lielākajai daļai Latvijas sabiedrības.

Ierosinu mērķtiecīgi turpināt jau pirms vairākiem gadiem aizsākto diskusiju par LVRTC nodrošinātās “bezmaksas kanālu pakas” paplašināšanu un satura kvalitātes stiprināšanu, iekļaujot tajā BBC World, France2 vai citus kvalitatīvus Eiropas sabiedrisko mediju un ziņu TV kanālus. Lattelecom ir gatavs sniegt uzņēmuma ekspertu atbalstu risinājuma meklējumos.

Pieredze liecina, ka, darbojoties saskanīgi un racionāli, ir iespējams sasniegt izcilus un valstiski svarīgus rezultātus arī nepārkāpjot sekmīgas komercdarbības principus.