References: GK

Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 27-Nov-2018 epizode

Žurnālists Māris Zanders turpina savu raidījumu ciklu Rīga TV24 par ekonomiku un finansēm. Uz raidījumu kā sarunu biedri tika aicināti Gatis Kokins un Ivars Ījabs. Gatis Kokins tika pieteikts kā "finansists":

[WEB] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 27-Nov-2018 epizode (1 no 2)

[WEB] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 27-Nov-2018 epizode (2 no 2)

[MP4] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 27-Nov-2018 epizode (1 no 2)

[MP4] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 27-Nov-2018 epizode (2 no 2)

____________________________________________________________________________________________________________________

 

 

 

LTV1 :: Panorāma :: Stāsts par Latvijas kino

LTV1 ziņu raidījums Panorāma 20-Oct-2018 stāsta par Starptautisko filmu festivālu (International Film Festival, IFF) un Latvijas kino. Sižetā redzams Gatis un Sandra Kokini, ejot uz Dāvja Sīmaņa filmas "Tēvs Nakts" pirmizrādi IFF ietvaros 18-Oct-2018.

[WEB] LTV1 :: Panorāma :: 20-Oct-2018 25'15"

[MP4] LTV1 :: Panorāma :: 20-Oct-2018 :: Stāsts par Latvijas kino 2'34" 

[YouTube] LTV1 :: Panorāma :: 20-Oct-2018 :: Stāsts par Latvijas kino 2'34"

________________________________________________________________________________________________________________________________

 

 

RīgaTV 24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 9-Okt-2018 epizode

Žurnālists Māris Zanders turpina savu raidījumu ciklu Rīga TV24 par ekonomiku un finansēm. Uz raidījumu kā sarunu biedri tika aicināti Gatis Kokins un Edgars Jaunups. Gatis Kokins titros tika pieteikts kā "finansists un opermūzikas fans":

[WEB] RīgaTV 24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 9-Okt-2018 epizode (1 no 2)

[WEB] RīgaTV 24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 9-Okt-2018 epizode (2 no 2)

[MP4] RīgaTV 24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 9-Okt-2018 epizode (1 no 2)

[MP4] RīgaTV 24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 9-Okt-2018 epizode (2 no 2)

___________________________________________________________________________________________

 

 

 

Latvijas Avīze :: Deputāta amats kļuvis toksisks

"Latvijas Avīze" 14-Sep-2018 numura 6. lpp rubrikā "Intervija: ir publicējus rediģētu Jura Lorenca sarunu ar Gati Kokinu. Vēlāk šī saruna tika pārpublicēta arī internetā:

[PDF] Latvijas Avīze :: Deputāta amats kļuvis toksisks

[JPG] Latvijas Avīze :: Deputāta amats kļuvis toksisks :: 1.lpp

[JPG] Latvijas Avīze :: Deputāta amats kļuvis toksisks :: 2.lpp

[WEB] la.lv :: Deputāta amats kļuvis toksisks

[PNG] la.lv :: Deputāta amats kļuvis toksisks

[JPG] la.lv :: Deputāta amats kļuvis toksisks :: Gata Kokina foto

____________________________________________________________________________________________________________________________________

Deputāta amats kļuvis toksisks

Karīnas Miezājas foto

Gatis Kokins: "Automatizācija un arto saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo garantēto bāzes ienākumu. Naudas summu, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties."

GATIS KOKINS, "Lattelecom" uzraudzības padomes priekšsēdētājs, studējis fiziku Latvijas Universitātē, ekonomiku Londonas universitātē un biznesa administrāciju Rīgas Ekonomiskajā augstskolā. Viņš uzskata, ka laba izglītība un zināšanas ir viena no lielākajām cilvēka vērtībām. Viņam ir arī savs skatījums uz sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem Latvijā. 

Žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā bijājušu raksts "Nezināšanas vērtība", ko daudz apsprieda un citēja. Tajā var lasīt šādu apgalvojumu: "Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: "Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?" (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām." Arī prezidents Valdis Zatlers savos memuāros "Kas es esmu" dažu partiju politiķus raksturo kā "reitingu vergus". 

G. Kokins: Diemžēl vēlēšanas kļuvušas par polittehnologu sacensību. Bet patiesībā viss ir vēlētāju rokās, ar savu attieksmi un viedokli mēs Latvijā daudz ko varam mainīt. 

Varbūt deputātu Saeimā ir mazliet par daudz? Uz diviem miljoniem iedzīvotāju veseli simts? 

Iespējams, ka varētu pietikt, teiksim, ar 60. Mani gan vairāk uztrauc parlamenta kvalitāte. Ja izdotos uzlabot Saeimas darbu kaut vai par 10%, tad ieguvums būtu lielāks nekā 1000 deputātu algas. Patiesībā Latvijā ir daudz zinošu, kompetentu un godigu cilvēku, kuri varētu būt mūsu "simts gudrās galvas”. 

Socioloģiskās aptaujas liecina - puse no līdzšinējās koalīcijas atbalstītājiem vēlētos redzēt parlamentā jaunas sejas. Bet kur viņas ņemt? 

Vēršanās pret deputātu kā pret cilvēku ir tik spēcīga, ka šis amats jau kļuvis toksisks pašam deputātam, viņa ģimenei un ari iespējamai karjerai nākotnē. Piemēram, mūsu likumi padara bijušo deputātu par nevēlamu darbinieku jebkurā bankā, iespējams, dažās jomās pretkorupcijas barjeras ir saceltas pārāk augstu. Nav brīnums, ka šādos apstākļos daudzi spējīgi cilvēki dod priekšroku profesionālai, nevis politiķa karjerai. Vienlaikus cilvēki, nav apmierināti ar politiķu morālo stāju un interešu konfliktiem. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc vēlētāji vēlas redzēt Saeimā jaunas sejas. lāpāt Latvijas sabiedrība sāpīgi uztver ekonomisko migrāciju, cilvēku aizbraukšanu. Patiesība gan ir pavisam vienkārša - Latvija atrodas Eiropas Savienībā, atvērtā sistēmā, kurā cilvēki kā privātpersonas cenšas maksimizēt savu ekonomisko labumu un netraucēti dodas uz vietām ar augstākām algām. iespējams, ka mēs šajā sistēmā iestājāmies par ātru, ka bija nepieciešams ilgāks konverģences laiks. Bet vienlaikus svaru kausos jāliek ari drošība, ko mums sniedz dalība Eiropas Savienībā. Aptaujājot ekonomiskos migrantus, kā viens no aizbraukšanas iemesliem tiek minēta, viņuprāt, negodīgā valsts pārvalde, un tas jau ir nepatīkami. Lūk, kāpēc tik svarīgi ievēlēt parlamentā cilvēkus, kuri bauda sabiedrības uzticību. 

Vai nevar pienākt brīdis, kad sabiedrības novecošanās un aizbraukšanas dēļ nevarēs izmaksāt pensijas? 

Es ticu, ka aizbraukšana bremzēsies. Lietuvā jau vairākus mēnešus esot novērojama pretēja tendence - cilvēki pamazām sāk atgriezties. Daži ekonomisti uzskata, ka emigrācija apstājas brīdī, kad izbraucēju valsti kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 70% no imigrācijas "mērķa valsts". Mēs jau esam tam tuvu. Arī par pensijām nebūtu jāuztraucas. Latvijā ir fondētā pensiju sistēma, kurā otrajā un trešajā līmenī tiek uzkrāta reāla nauda. Savukārt attīstītās valstīs ar veselīgu ekonomiku pirmajā jeb solidārajā pensiju līmenī cilvēkiem neliek izmaksāta tikai sociālo iemaksu nauda, pensijas tiek segtas arī ar citiem budžeta ieņēmumiem. Sociālās iemaksas drīzāk kalpo kā indikators tam, cik lielu pensiju nākotnē saņems cilvēks. Ja es maksāju, piemēram, 80% no vidējās sociālās iemaksas, tad mana pirmā līmeņa pensijai būtu jābūt 80% no vidējās pensijas. 

Latvijā ekonomika attīstās ar 5% lielu pieaugumu gadā, palielinās algas, valsti valda likuma un tiesu vara, samazinās noziedzība. Uz šī kopumā labvēlīgā fona apgalvojumi, ka Latvija ir "neizdevusies valsts”, ka "viss ir slikti”, sabiedrībā vienkārši nestrādā. Un, ja arī šādas idejas izskan Šajā priekšvēlēšanu laikā, vēl ir jautājums - vai tā ir kādas partijas priekšvēlēšanu taktika vai ari ne visai draudzīgu kaimiņvalstu mēģinājums iespaidot sabiedrisko domu. Vienīgie, kas šādai informācijai var noticēt, - sevī noslēgtos sociālo tīklu "burbuļos” dzīvojošie, kuri barojas no ierobežotas, tendenciozi atlasītas informācijas. 

Jūs pats savulaik kādā intervijā esat izteicis interesantu domu, citēju: "Multiinformācijas plūsma ļauj tev to nezināt. Kamēr tu lasīji vienu avīzi, skatījies vienu televīzijas kanālu, principā visi zināja visu.” 

Mēs dzīvojam pārejas laikā starp "vecajiem" un "jaunajiem" medijiem. Nav nomainījušās paaudzes, runājot Bībeles līdzībās, 40 gadi vēl nav aizvadīti tuksnesī. Avīzē informāciju pārbauda zinoši redaktori, turklāt cilvēkam agrāk bija iespēja lasīt vairākas avīzes. Klasiskajiem medijiem - avīzēm, radio, televīzijai - ir raksturīga tā saucamā plašā apraide ("broadeasting"), kad viens medijs izstaro informāciju plašam cilvēku lokam. Tagad vērojama parādība "šaurā apraide" ("narrowcast.ing"), kurā viens cilvēks informē tikai dažus. Šāda informācija bieži ir nekvalitatīva, nepārbaudīta un kalpo kā avots "viltus ziņām". Esmu pārliecināts, ka cilvēki iemācīsies dzīvot šajā informācijas telpā un spēs atšķirt graudus no pelavām, bet tam būs vajadzīgs laiks. 

Bet kā ar zināšanu inflāciju? Manā jaunībā Latvijā bija kādas astoņas augstskolas, tagad to ir krietni vairāk. Un tas notiek sabiedrībā, kurā samazinās iedzīvotāju skaits! 

Augošā dzīves sarežģītība nozīmē to, ka bakalaura grāds kļūst līdzīgs "obligātai vidējai izglītībai". No šāda viedokļa raugoties, ir labi, ka reģionos parādās Rīgas augstskolu filiāles. Vienlaikus būtu nepieciešama augstskolu konsolidācija. Tik mazā valstī kā Latvija visas augstskolas nespēj piesaistīt izcilus profesorus un izveidot labas bibliotēkas. Vēl kāda problēma šodien daudzi jaunieši izvēlas studijas, kuru apguve neprasa īpašu piepūli un kas nepavisam nav pieprasītas darba tirgū. iedomāsimies vidusmēra Latvijas ģimeni. Jaunietis beidz vidusskolu, vecāki saka - tev noteikti jāstudē! Un viņš aiziet studēt, piemēram, politoloģiju, kaut gan nekad nav domājis strādāt šajā profesijā. Nu cik mums Latvijā vajadzīgi politologi? Pavisam maz. Bet bakalaura diploms ir kabatā, kas patiesībā nav slikti. Man gan šķiet, ka ar laiku šīs diplomu drukāšanas mašīnas apstāsies, jo darba vietas jautās ne vairs tikai pēc diploma, bet prasīs reālas kvalitatīvā augstskolā iegūtas zināšanas. 

Drīz 13. Saeimas vēlēšanas. Kādus jautājumus jūs uzdotu deputāta kandidātiem? 

Pirmkārt, es vēlētos zināt, kā tiks realizēti vēlēšanās dotie solījumi. Mēs pārāk bieži redzam aizbildināšanos ar atrašanos tādā valdības koalīcijā, kurā partneriem ir citādas intereses. Līdz šim partijas ir cīnījušās par "savu ministriju” un tad nu tajā mēģinājušas realizēt "savu politiku". Diemžēl tas nedarbojas. 

Otrkārt, es vēlētos dzirdēt jaunas idejas, kā veicināt un paātrināt tautsaimniecības attīstību. Ari tādēļ, ka tas var piebremzēt vai pat pagriezt pretējā virzienā migrācijas plūsmu. 

Treškārt, es vēlētos redzēt ne tikai īstermiņa, bet arī vidēja un ilga termiņa valdības plānus. Kā mainīt varas mehānismu, lai tas ļautu iedzīvināt un arī baudīt vidēja, nu vismaz, trīs gadu ilga termiņa politikas augļus. Domāju, ka vēlētāji to novērtētu. 

Mēs esam bijuši liecinieki tam, kā internēts izmainījis pasauli ap mums. Kurās jomās jūs redzat nākamos tehnoloģiju lēcienus, kas ietekmēs mūsu ikdienas dzīvi? 

Pie horizonta jau ir tā saucamais lietu internēts, telemedicina. Parādās elektromobiļi, būs nepieciešams attīstīt to uzpildes infrastruktūru. "Gudrās mājas" pašas mācēs izvēlēties dinamisko elektrības tarifu, kas ļaus ekonomēt uz apsildes un ūdens sildīšanas rēķina. Mājokļos parādīsies īpaši drošības pakalpojumi, viedās kameras, kas atšķir suni no bērna un draugus no laupītāja. Tāpat lielas pārmaiņas ienesīs bezvadu piektās paaudzes jeb 5G internets. 

Vai man kā privātpersonai piektās paaudzes internēts būtiski izmainīs dzīvi? 

Tiešā veidā ne. Patiesībā vajadzība pēc datu plūsmas piesātinās. Telekomunikāciju ēras sākumā cilvēki galvenokārt runāja pa telefonu. Nākamais lēciens - internēts, sērfošana, mūzika un filmas internētā. Kārta pienākusi virtuālajai realitātei, bet tālāk par to patiesībā vairs nav kur iet. Vismaz šodien mums grūti ko iedomāties. Taču 5G internets ir būtiski svarīgs, piemēram, pašbraucošo jeb autonomo automobiļu kustības nodrošināšanai. Ļoti iespējams, mēs piedzīvosim laikus, kad šoferi kā profesija izzudīs. 

Es jums ticu. Vai zināt, ko krieviski nozīmē "ямщик"? 

Nē. 

Vēl pirms kādiem gadiem 170 tā bija viena no visvairāk izplatītajām profesijām Krievijā. Važonis tālbraucējs, kurš ar zirgu pajūgiem veda pastu un preces, piemēram, no Astrahaņas uz Maskavu vai Pēterburgu. Dzelzceļš viņus pilnībā iznīcināja, turklāt tas notika vēsturiski ļoti īsā laikā, divdesmit gados. 

Automatizācija un ar to saistītā profesiju izzušana nozīmē, ka valdības neizbēgami būs spiestas ieviest tā saucamo garantēto bāzes ienākumu, par kuru pagaidām piesardzīgi, bet aizvien biežāk un noteiktāk jau tiek runāts. Tā būs garantēta naudas summa, ko valsts izmaksā savam pilsonim tikai tāpēc vien, ka viņš eksistē. Lai viņš nenomirtu badā, nenosaltu un varētu izklaidēties. 

Bet kādas profesijas tad noteikti saglabāsies? 

Mākslinieki, jo pieprasījums pēc emocijām un izklaides tikai pieaugs. Rakstnieki, aktieri, komponisti, dziedātāji, gleznotāji, dejotāji, visādi "šovmeņi". Par senāko profesiju uz šīs pasaules mēs esam dzirdējuši. Bet pēdējā cilvēces profesija, manuprāt, būs domātājs, tātad filozofs. Patiesībā tas pat būtu visai cienījami.

Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Otto Ozola komentārs par Gati Kokinu

Rīga TV24 raidījumā "Preses Klubs" 30-Aug-2018 tika apspriesta Lattelecom TV kanālu politika: žurnālists Kārlis Streips iztaujāja ekonomistu Edmundu Krastiņu, reklāmisti Jeļenu Brokāni un publicistu Otto Ozolu par Latvijas drošības situāciju. 6'20"-9'30" ir dzirdams Otto Ozola viedoklis, ka Gatis Kokins ir atļāvis, ka "Kremļa kanāli" ir nodiktējuši Lattelecom sadarbības nosacījumus. Edmunds Krastiņš pauda viedokli, ka kanālu retranslācijas atļaušana ir regulatora pienākums:

[WEB] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Otto Ozola komentārs par Gati Kokinu

[MP4] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Otto Ozola komentārs par Gati Kokinu

[YouTube] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Otto Ozola komentārs par Gati Kokinu

___________________________________________________________________________________________

 

 

jauns.lv :: Žurnāls “Pastaiga” septembra numurā publicē jauno Latvijas sieviešu līderu topu

Portāls Jauns.lv ir publicējis ziņu par žurnāla "Pastaiga" Latvijas sieviešu līderu topu, ziņā ir pieminēts arī Gatis Kokins:

[WEB] jauns.lv :: Žurnāls “Pastaiga” septembra numurā publicē jauno Latvijas sieviešu līderu topu

[PNG] jauns.lv :: Žurnāls “Pastaiga” septembra numurā publicē jauno Latvijas sieviešu līderu topu

____________________________________________________________________________________________________

Žurnāls “Pastaiga” septembra numurā publicē jauno Latvijas sieviešu līderu topu

Žurnāls “Pastaiga” septembra numurā publicējis Latvijas sieviešu līderu topu, ko palīdzēja veidot dažādu nozaru 22 eksperti. Visbiežāk minētas: Aļona Ostapenko, Elīna Garanča, Eva Juhņēviča un Vaira Vīķe-Freiberga, kopumā topā minētas vairāk nekā 150 sievietes.

Ko nozīmē līderim būt, vislabāk zina viņi paši, tāpēc arī šogad aptaujāti dažādu nozaru līderi. Savukārt, lai aptvertu pēc iespējas plašāku darbības spektru, noformulētas konkrētas desmit nozaru grupas, par kurām eksperti tika aicināti izteikt viedokli: politika, bizness, zinātne/ izglītība/medicīna, mūzika, kino/teātris, mode, arhitektūra/dizains, māksla/literatūra, sports, sabiedriskās sfēras. Māris Rēvalds, Liene Dambiņa, Vita Liberte, Jānis Zuzāns, Gatis Kokins, Irīna Pīgozne – tās ir tikai dažas no personībām, kas šo topu veidoja.

“Man tiešām ir milzīgs ganda­rījums, ka at­kal varam jūsu uzmanībai pie­dāvāt mūsu jau tradicionālo Latvijas sieviešu lī­deru topu! Lai neapvainojas vīrieši, bet mums tiešām šķiet būtiski atgādināt, ka Latvijā ir tik daudz kolosālu sieviešu. Protams, šis saraksts noteikti nav pilnīgs un ir gana subjektīvs, bet palūkojiet, cik daudz līdztekus visiem labi zināmām un cienītām līderēm ir sieviešu, kuras plašāka sabiedrības daļa, iespējams, nav pat pamanījusi, bet kuru paveik­tais un ieceres ir uzmanības vērtas” saka žurnāla “Pastaiga” galvenā redaktore Inita Saulīte-Zandere.

 

Eksperti kopumā nosaukuši vairāk nekā 150 spilgtas Latvijas sievietes. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, tenisiste Aļona Ostapenko, operdziedātāja Elīna Garanča kā līderes nominētas visvairāk gan šajā, gan iepriekšējā topā. Topa augšgalā šogad viņām pievienojušās Dziesmu un deju svētku izpilddirektore Eva Juhņeviča, arhitekte Zaiga Gaile un “Madara” dibinātāja Lotte Tisenkopfa-Iltnere. Ar pilnu Latvijas sieviešu līderu topa sarakstu iespējams iepazīties žurnāla “Pastaiga” septembra numurā.

Izdevniecība “Rīgas Viļņi” ir viens no lielākajiem drukāto un digitālo mediju uzņēmumiem Latvijā, kas veiksmīgi darbojas arī citās valstīs. Katrs trešais Latvijas iedzīvotājs izvēlas lasīt izdevniecības “Rīgas Viļņi” preses izdevumus. un kopā ar portālu auditoriju lasītāju skaits ir vairāk nekā viens miljons.

Izdevniecība “Rīgas Viļņi” izdod vairāk nekā 20 preses izdevumu un uztur divus interneta ziņu portālus krievu un latviešu valodā: “Rīgas Viļņi”, “Patiesā Dzīve, “100 labi padomi”, “Kas Jauns”, “Kas Jauns Avīze”, “Deviņvīri”, OK!, “Pastaiga, “Pastaiga.ru”, “Tautas Veselības Avīze”, “Laimīgā Programma”, “Otkrito”, “Mīklas”, “Ko Ārsti Tev Nestāsta”, “Ko Gydytojai Tau Nepasako”, “Mida Arstid Sulle Ei Raagi”, www.jauns.lv, www.otkrito.lv. Papildus tiek izdoti arī dažādi tematiskie žurnālu speciālizlaidumi.

Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Gata Kokina raksts "Rīgas Laikā"

Rīga TV24 raidījumā "Preses Klubs" 23-Aug-2018 tika apspriests Gata Kokina raksts "Nezināšanas vērtība" Aug-2018 žurnālā "Rīgas Laiks": žurnālists Aivis Ceriņš iztaujāja Rīgas apriņķa avīzes galveno redaktoru Dzintri Kolātu, viesnīcas "Gūtenbergs" īpašnieci Maritu Solimu un Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku. 12'50"- 20'15" ir dzirdams viedoklis par Gata Kokina uzrakstīto.

[WEB] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Gata Kokina raksts "Rīgas Laikā"

[MP4] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Gata Kokina raksts "Rīgas Laikā"

[YouTube] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Gata Kokina raksts "Rīgas Laikā"

[JPG] Rīga TV24 :: Preses Klubs :: Gata Kokina raksts "Rīgas Laikā"

_____________________________________________________________________________________________________________

 

 

Politico.eu :: Latvia’s money-laundering mud fight

Žurnālists Bjarke Smits-Meijers (BJARKE SMITH-MEYER) iztaujāja Gati Kokinu par izdarīto spiedienu un Latvijas finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Rakstā Gatis Kokins nav pieminēts, taču viņa teiktais ir ietekmējis raksta saturu:

[WEB] Politico.eu :: Latvia’s money-laundering mud fight

[PNG] Politico.eu :: Latvia’s money-laundering mud fight

__________________________________________________________________________________________________________

Foto: Latvia's Minister of Finance Dana Reizniece-Ozola in Valletta, Malta | Domenic Aquilina/EPA

Latvia’s money-laundering mud fight

Finance minister under attack ahead of election in Baltic nation

By BJARKE SMITH-MEYER

8/20/18, 6:00 AM CET, updated 8/22/18, 12:21 PM CET

 

RIGA — A battle over money laundering in Latvia is getting dirty.

Long notorious as a hub for cleaning illicit cash taken out of Russia and other former Soviet states, the Baltic country’s reputation has taken a further battering this year.

Latvia’s third-largest lender, ABLV Bank, collapsed in February after U.S. authorities accused it of “a wide array of illicit conduct,” linked to North Korea’s weapons program and corruption in Russia and Ukraine. And in June, prosecutors charged the central bank governor with bribery.

Latvia’s troubles — and other money-laundering scandals elsewhere in Europe — have prompted the EU to draw up plans to crack down on the flow of dirty money.

 

Foto: The front page of the Latvian business newspaper, Dienas Bizness, featuring Finance Minister Dana Reizniece-Ozola.

 

They have also stung Latvia’s center-right government into action, with officials aiming to slash the share of bank deposits held by nonresidents from around 40 percent to 5 percent this year.

That, in turn, has sparked a backlash, with pro-Russian center-left opposition party Harmony and the country’s biggest business newspaper, Dienas Bizness, leading the charge against the government’s plans ahead of a general election in October.

In the crosshairs is Finance Minister Dana Reizniece-Ozola, who has been likened to a mafia boss by Dienas Bizness and has also been featured on fake “Wanted” posters that suggest the national anti-corruption agency is searching for her.

“There’s a big, visible campaign,” said Jānis Sārts, director of the Riga-based NATO Strategic Communications Center of Excellence, a body whose tasks include analyzing disinformation and propaganda. “[The timing] correlates with the moment that Latvia started to make strong steps to eliminate [the] money-laundering business that has been here in the country for quite a long time.”

 

Under attack

In her dark wood-paneled office at the finance ministry, Reizniece-Ozola accused Russian businesspeople and their local associates — all of whom she declined to name — of orchestrating a defamation campaign to influence the election and hamper her efforts to clean up the banking industry.

 

Foto: One of the entrances to ABLV Bank’s headquarters on Elizabetes Street in the northern part of Riga city | Bjarke Smith-Meyer/POLITICO

 

Reizniece-Ozola held a copy of Dienas Bizness from June 11 this year. The newspaper’s pages are the salmon-pink color of the Financial Times. But its tone is much brasher than the staid FT.

A caricature of Reizniece-Ozola took up most of the front page, alongside the headline “Donna Dana, step down! Game over.”

The cartoon showed the minister standing over a chess board with a knight screaming “checkmate!” — a poke at Reizniece-Ozola’s grandmaster rank in the game.

“Donna Dana … that was the name given in one of the former cartoons,” explained Reizniece-Ozola, who has been in her post since February 2016. “They were trying to [portray] me as the mafia queen or something.”

On page 2, an opinion piece accused Reizniece-Ozola of being incompetent and a U.S. puppet. A few days earlier, another Dienas Bizness article also suggested Reizniece-Ozola is guilty of mafia-like behavior.

The journalist behind the two articles, Sandris Točs, questioned government appointments to senior posts in the finance sector and accused the minister of pushing the banking watchdog to directly supervise the liquidation of ABLV Bank — rather than letting the lender wind itself down. The state’s direct role in the liquidation could rob the bank of €400 million, Točs wrote.

He did not explicitly state how any of these measures made Reizniece-Ozola corrupt or why the comparison with a mafia queen was appropriate. Točs did not respond to multiple requests for an interview from POLITICO. However, the newspaper’s editor-in-chief, Līva Melbārzde, defended her publication’s criticism of the minister.

“Dienas Bizness, being the largest Latvian national business daily newspaper and online business news portal, implements a clear line in defence of business and entrepreneurs in Latvia,” she said in a statement.

“The Ministry of Finance has a recent record of questionable decisions with profound impact on the economy and the business environment in Latvia. It is imperative for Dienas Bizness to question, evaluate, analyze and report on these policies, and their execution and consequences,” Melbārzde said.

In particular, Melbārzde took aim at the ABLV liquidation and the decision to dramatically reduce nonresident bank deposits, which she said would cost the Latvian state billions of euros in lost income. She did not respond to follow-up questions as to whether the newspaper’s attacks were part of a broader, orchestrated campaign.

On August 13, investigative journalism outlet Re:Baltica published an articlealleging that Dienas Bizness is being used by an oligarch with Russian-linked business interests to boost Harmony and populist party KPV LV ahead of the general election. Melbārzde did not respond to requests for comment on the Re:Baltica story.

 

Big business

The bitter resistance to the government’s plans reflects how much of Latvia’s business community has benefited from the current banking setup.

Washing dirty money has been big business in the country of some 2 million people. Latvia’s location made it an ideal conduit to handle funds flowing to the West from Russia and other former Soviet countries after the Cold War. Latvia adopted the euro in January 2014, adding to its attractions as a center for moving money from east to west.

Services for nonresident deposits grew to become a multibillion-euro business, which also opened the door to washing dirty money via shell companies registered outside the country.

An investigation by the Organized Crime and Corruption Reporting Project, an NGO, revealed Latvia’s key role in a scheme, dubbed “The Laundromat,” that was used to move some $21 billion in dirty funds between 2010 and 2014. Roughly $13 billion of that tally moved through Trasta Komercbanka, a Latvian lender that has since gone bankrupt.

 

Foto: The Riga skyline from the west side of the Daugava river | Bjarke Smith-Meyer/POLITICO

 

In response, Latvia’s financial watchdog introduced tougher anti-money laundering measures and issued fines against banks it said were in breach of its rules.

As part of the government’s crackdown, Latvia’s parliament passed a law in late April this year to prevent lenders from handling shell companies. The measure passed with 57 votes in favor and 17 against, with opposition coming from Harmony.

Asked whether Harmony supports Dienas Bizness’ attacks on Reizniece-Ozola, a spokesperson said: “It is not acceptable for a political party to comment on whether it supports or disagrees” with a media outlet’s positions.

Liene Gātere, the head of Latvian anti-corruption NGO Delna, said the criticism of Reizniece-Ozola likely comes from “the owners of the banks or in this case, one specific bank [ABLV]” and people “that benefit from laundering and transferring money through our banks.”

 

Foto: Reizniece-Ozola at the 20th anniversary of Eurogroup celebrations in Luxembourg in June 2018 | Julien Warnand/EFE via EPA

 

The corruption allegations against the government are overblown, said Gātere, whose organization also serves as the Latvian chapter of Transparency International. But she noted that “Latvia is pretty small, so it’s hard to stop the private sector from having influence within the public sector.”

For her part, Reizniece-Ozola said she could not name those she suspects of orchestrating attacks against her, as “you have to be sure” before making accusations publicly. But she insisted she would not be deterred by the campaign.

“It motivates me to continue because I can see how big the pressure is and that the [vested] interests are still strong here,” she said. “If we don’t use this momentum to restructure these operations, it will probably be the last chance.”

jauns.lv :: Dāmas atrāda tērpus un bauda izcilu dziedātāju sniegumu - krāšņi noslēdzies Ineses Galantes festivāls

Portāls jauns.lv ir nopublicējis fotogrāfiju (26/1820, kurā ir rezami Gatis un Sandra Kokini, apmeklējot Ineses Galantes festivāla "Summertime" galā koncertu.

[WEB] jauns.lv :: Krāšņi noslēdzies Ineses Galantes festivāls

[WEB] jauns.lv :: Krāšņi noslēdzies Ineses Galantes festivāls :: Gatis un Sandra

[JPG] jauns.lv :: Krāšņi noslēdzies Ineses Galantes festivāls :: Gatis un Sandra

________________________________________________________________________________________________________________-

“Galā Galante” koncertā bija unikāla iespēja uz vienas skatuves dzirdēt mūziķu un izpildītāju zvaigžņu sastāvu: Latvijas Nacionālās operas solistus, kas iemantojuši gan profesionālu mūzikas kritiķu, gan klausītāju atzinību – Raimondu Bramani, Mihailu Čuļpajevu un Juri Vizbuli, kuri apvienojuši savas balsis un harizmu muzikālā apvienībā – Tenoru trio; izcilo Latvijas kontrtenoru Sergeju Jēgeru, asprātīgo un harizmātisko Intaru Busuli un, protams, pašu Inesi Galanti, kā arī visā pasaulē iecienīto mecosoprānu no Krievijas – Oļesju Petrovu un leģendāro Krievijas džeza pianistu Daniilu Krāmeru.

Kā īpašais viesis festivāla noslēguma koncertā uzstājās pazīstamais itāļu dziedātājs – Džovanni Kostello, kā arī mākslinieciskais baritons no Austrijas – Martins Ahrainers.

Neticama šarma un apburošas balss īpašnieks Kostello, visas pasaules klausītāju mīlulis un sieviešu siržu iekarotājs, savā neatkārtojamajā manierē izpildīja pazīstamus itāļu hitus un balādes, sākot ar Karūzo līdz pat Čelentāno skaņdarbiem.

Savukārt Vīnes operas solista Martina Ahrainera uzstāšanās festivālā bija jaunatklājums latviešu klausītājiem. “Martins spēj izdziedāt gan pašas zemākās, gan pašas augstākās notis savā diapazonā, turklāt viņš to dara ļoti profesionāli, izsmalcināti un filigrāni,” tā par austriešu baritona vokālajām spējām raksta viens no ASV lielākajiem laikrakstiem “The New York Times”.

Foto: Mārtiņš Ziders

Rīgas Laiks :: Nezināšanas vērtība

Žurnāls "Rīgas Laiks" Aug-2018 numura 8.lpp ir publicējis Gata Kokina eseju "Nezināšanas vērtība", kas ir komentārs Gundara Dāvidsona rakstam Delfi.lv "Vai varējām labāk un citādi". Raksts ir ticis plaši citēts Twitter, Delfi, Latvijas Avīzē un citos medijos, izraisot polemiku:

[WEB] rigaslaiks.lv :: Nezināšanas vērtība

[PNG] rigaslaiks.lv :: Nezināšanas vērtība

[PDF] Rīgas Laiks :: Nezināšanas vērtība

[WEB] Delfi.lv :: Nezināšanas vērtība

[PNG] Delfi.lv :: Nezināšanas vērtība

____________________________________________________________________________________________

Nezināšanas vērtība

Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu relatīvo priekšrocību kļuva “nezināt lietas”. Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu relatīvo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest norēķinu konta divciparu deficīts, ļāva “treknajos” gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram.

Gundars Dāvidsons “Vai varējām labāk un citādi?”

Delfi, 11. jūlijā

 

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Kad nezini, kā apieties ar nazi, nezini, kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini, kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampanieti, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb, Ričarda Fainmana vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju katram un jau Platons Sokrata dialogos tam veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai, – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākamā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”. Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, pārstāvēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam, un, saskaņā ar atklāsmi, šīs sociālās inteliģences iemaņas bija ne mazāk svarīgas kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti, un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā volgā!” Un pravietojums patiešām piepildījās: 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielas krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, vakarā strādāju par laborantu CFI, bet mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi; arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi samērā veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir relatīva priekšrocība, sakņojas tajā savdabīgajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no tiem neapšaubāmi savā sfērā ir profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs jau arī neesam jautājuši par politiķu zināšanām ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši gandrīz neko nezina. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai sākt spriest, atklājot savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, ko savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). To redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz Sokrata paradoksu, vēlēšanu procesā vētīt priekšstāvju zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, utt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvi Reivasa priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi, ir daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir pietiekami augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi – veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un pret pagātnē pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Vēlētāji, un līdz ar to žurnālisti, bieži taujā: kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt cita citu ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu centīsies vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajiem Propagandas ministrijas darbiniekiem. Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas nelaime nav pareizu ideju trūkums, bet ļoti viduvējs to īstenojums.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti, viņiem tikai pietrūkst sapratnes, ka varai jāpieder nevis tiem, kuri nodarbojas ar sociālo vīziju konstruēšanu, bet gan tiem, kuriem ir nopelni arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filozofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nespēju nosaukt. Jo nezinu.