References :: GK

Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts? :: 11-Oct-2022 epizode

Žurnālists Māris Zanders turpina savu raidījumu ciklu TV24 par ekonomiku un finansēm "Kur tas suns aprakts?". Uz raidījumu kā sarunu biedri tika aicināti Gatis Kokins un Aigars Štokenbergs, lai apspriestu topošās valdības ekonomisko politiku:

[WEB] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 11-Oct-2022 epizode (1 no 2)

[WEB] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 11-Oct-2022 epizode (2 no 2)

[MP4] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 11-Oct-2022 epizode (1 no 2)

[MP4] Rīga TV24 :: Kur Tas Suns Aprakts :: 11-Oct-022 epizode (2 no 2)

---

 

 

 

IR :: Attaisnoti

Žurnāla IR #21 numurā (26-May|1-Jun-2022) 29.-33.lpp ir publicēts apjomīgs Baibas Kļavas un Nellijas Ločmeles raksts, kurā autores apšauba Ekonomisko lietu tiesas tiesneša Kaspara Vecozola godaprātu, attaisnojot "otrajā digitālgeitā" apsūdzētos. Rakstā ir pieminēts arī Gatis Kokins.

[PDF] IR :: Attaisnoti

[WEB] ir.lv :: Attaisnoti

[PNG] ir.lv :: Attaisnoti

---

Attaisnoti

Skandalozās digitālgeitas pilnais spriedums atklāj, kā tiesnesis soli pa solim sagrauj prokurora būvēto apsūdzību, attaisnojot bijušos oligarhus Šleseru un Šķēli

Kad pirms gada tiesā nonāca krimināllieta par liela mēroga krāpšanu digitālās televīzijas ieviešanā, beidzot uz apsūdzēto sola bijā jāsēžas arī Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem, agrāk tik ietekmīgajiem oligarhiem. Izmeklēšana bija vilkusies 11 garus gadus, bet nesen izveidotā Ekonomisko lietu tiesa to izskatīja rekordtempos — septiņos mēnešos jaunais tiesnesis Kaspars Vecozols nonāca pie secinājuma, ka visi deviņi apsūdzētie ir pilnībā jāattaisno.

Prokurors Monvīds Zelčs spriedumu vērtē kā nepamatotu, tāpēc maijā iesniedza par to protestu. Par tālāko būs jālemj apelācijas instances tiesai.

Apsūdzības pamatā ir vairāk nekā desmit gadus veci notikumi no laikiem, ko var saukt par oligarhu varas pilnbriedu. Cik ciniski politiskie amati tolaik tika izmantoti savtīgam labumam, uzskatāmi parādīja vēlāk Ir publiskotās sarunas viesnīcas Rīdzene numuriņos, kur Šlesers regulāri tikās ar partneriem un padotajiem, arī lielo valsts uzņēmumu vadītājiem.

Otrā digitālgeita — ciparu televīzijas ieviešana Latvijā ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā — ir viena šāda afēra, ko iespējamu padarīja lēmumi valdības struktūrās, kas atradās Šlesera un Šķēles dibināto partiju kontrolē.

Kā izmeklētāji un prokurors bija uzbūvējuši apsūdzību, un kā tiesnesis soli pa solim to iznīcināja? Ir iepazinās ar attaisnojošā sprieduma pilno tekstu, intervēja prokuroru un iztaujāja arī tiesnesi, kurš gan piekrita sniegt tikai rakstiskas atbildes.

DĀRGAIS STARPNIEKS

Apsūdzības būtību īsi var apkopot vienā teikumā: digitalizācijas projekts tika politiski sashēmots tā, ka obligāti bija jāpiesaista starpniekfirma Hannu Digital, tā ļaujot atpelnīt milzīgu parādu Andrim Šķēlem.

Kad vairākus gadus iepriekš izgāzās pirmais ciparu televīzijas ieviešanas mēģinājums ar bēdīgi slaveno Kempmayer Media Latvia, digitalizētāji tika ne vien pie kriminālprocesa daudzu gadu garumā, bet mantojumā palika arī iepirktās iekārtas un parāds Šķēlem vairāk nekā 10 miljonu dolāru apmērā.

Lai šo problēmu risinātu, Šlesera vadītā Satiksmes ministrija 2008. gadā ķērās pie otrā digitalizācijas cēliena. Vispirms steidzami un bez saskaņošanas izbīdīja valdībā noteikumus, lai pati ministrija rīkotu konkursu, bet pēc tam prasības sarakstīja tā, ka uzvarēt konkursā nebija iespējams bez starpnieka Hannu Digital piesaistes. Šis uzņēmums jau testa režīmā Rīgā darbināja sešus agrāk iepirktos raidītājus — lai gan bija mainīts nosaukums un īpašnieki, patiesībā uzņēmums bija tas pats Kempmayer Media Latvia.

Rezultātā Šlesera ministrijas sarīkotajā konkursā patiešām uzvarēja Lattelecom (tagad Tet) kopā ar sadarbības partneri Hannu Digital. Saskaņā ar dāsno līgumu Tet dažu gadu laikā samaksāja Hannu Digital vairāk nekā 11 miljonus eiro, no kuriem lielākā daļa jeb 7,6 miljoni eiro palika uzņēmuma rīcībā.

Prokuratūras ieskatā šie maksājumi bija nepamatoti, jo partnera piesaiste projektā vispār nebija nepieciešama. Ja nebūtu Šlesera bīdītā konkursa un Šķēles interesēs veidoto finanšu plūsmu, ciparu televīziju Latvijā saskaņā ar valdībā iepriekš apstiprinātu koncepciju būtu ieviesis valsts uzņēmums LVRTC.

Par krāpšanas rezultātā radītiem Tet zaudējumiem prokuratūra atzina vairāk nekā trīs miljonus eiro. Lielāko daļu šīs summas — 2,5 miljonus eiro — veido Tet pārskaitījums Hannu Digital it kā par kādu īpašu «zinātības licenci», bet atlikušais pusmiljons ir procenti no Tet ieņēmumiem par ciparu apraidi Latvijas teritorijā. Taču pats Tet, kura augstākā vadība sēdās uz apsūdzēto sola, uzņēmumu par cietušo neatzina. Un beigu galā arī tiesnesis Vecozols konstatēja, ka nekādas krāpšanas vispār nav bijis.

Līdz ar to pilnīgi tika attaisnoti visi apsūdzētie — gan bijušais ministrs Šlesers, gan bijušais Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, kādreizējais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds, bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Lauris Dripe, Lattelecom tā laika darbinieki Jānis Ligers, Toms Ābele un Toms Meisītis, kā arī toreizējais Hannu Digital vadītājs Gintars Kavacis.

Un, ja reiz nav bijis krāpšanas, tātad noraidāma arī apsūdzība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju Šķēlem.

Kā tiesnesis nonāca pie šāda verdikta, kas ir pilnīgi pretējs lietā izmeklētajam un prokuratūras secinājumiem?

TIESA IZNĪCINA APSŪDZĪBU

Izvirzot apsūdzību par krāpšanu grupā, prokuratūra iezīmēja skaidru notikumu cēlonisko ķēdīti, kas sākas ar korumpētā konkursa izveidošanu, turpinās ar dāsnu, bet nepamatotu maksājumu līgumu slēgšanu starp Tet un partnerfirmu Hannu Digital un noslēdzas ar darbību virkni, lai iegūtā nauda nonāktu pie Šķēles. Apsūdzībā bija skaidrots, ka dažas nedēļas pēc konkursa izsludināšanas, lai varētu slēpt noziedzīgi iegūtos līdzekļus un to izcelsmi, kā arī nodrošinātu to nonākšanu savā rīcībā, Šķēles interesēs un ar Kavača atbalstu tika izveidoti divi uzņēmumi un slēgti vairāki cesijas līgumi.

Kas no tā visa palicis pāri pēc sprieduma?

Tēlaini runājot, tiesnesis spriedumā vispirms apsūdzībai nocērt galvu un tad samaļ pārējos argumentus. Proti, spriedumā atslēgas arguments ir tiesneša lēmums neskatīt visus notikumus hronoloģiskā un loģiskā secībā, jo Vecozols pasludina, ka Šlesera iniciēto noteikumu izstrādei, to pieņemšanai valdībā un visai konkursa organizēšanai «ir pakārtota loma līguma slēgšanas procesam, tāpēc sprieduma motīvu daļa neatbildīs laika izteiksmē secīgu notikumu aprakstam».

Tādējādi tiesas ieskatā sanāk, ka noslēgtie Tet un Hannu Digital līgumi ir jāskata paši par sevi kā parasts darījums, kas slēgts uzņēmuma saimnieciskajās interesēs.

Tiesa norāda, ka krāpšanai būtu jākonstatē četras objektīvas pazīmes — viltus izmantošana un attiecīgi cietušā maldība, kā arī cietušā rīcība pretēji savām interesēm un rezultātā mantiskais zaudējums. Taču šajā lietā neesot pierādījusies neviena no šīm pazīmēm — tā secina tiesnesis, vairākkārt uzsverot nepieciešamību lemt «ārpus saprātīgām šaubām», norādot uz liecību un ekspertu atzinumu pretrunām un paša prokurora kļūdām.

Nekāda viltus un maldības neesot bijis, jo par līgumiem bijusi informēta gan Tet valde, gan padome, kam bijusi pieejama visa būtiskā informācija un nekas neesot ticis slēpts.

Līgumi rezultātā nesuši uzņēmumam saimniecisku labumu, nevis zaudējumus.

Tajā skaitā tiesnesis noraida prokuratūras aizdomas, ka Hannu Digital nebija kompetences digitālās televīzijas ieviešanā, kā bija norādījuši gan eksperti, gan LVRTC un Baltcom darbinieki, vai ka uzņēmuma sniegtais pakalpojums bijis fiktīvs, nelietderīgs vai neadekvāti sadārdzināts.

Tiesnesis noraida arī ekspertīzes atzinumu, ka dārgā «zinātības licence» nesatur specifisku informāciju un komercnoslēpumu, bet gan publiski pieejamu informāciju un iekārtu lietošanas pamācību. Atsaucoties uz liecību pretrunām, Vecozols secina, ka «tiesa ārpus saprātīgām šaubām» nevar konstatēt šos apstākļus un tāpēc atzīst gan Hannu Digital kompetenci, gan maksājumu pamatotību.

Arī faktu, ka milzīgajam «zinātības licences » maksājumam abi uzņēmumi līgumu projektu saskaņošanā vairākkārt pūlas piemeklēt dažādus nosaukumus, lai tas vispār izietu cauri juridiskajam un grāmatvedības sietam, tiesa novērtē par labu apsūdzētajiem — tas bijis tikai «terminoloģijas jautājums».

Tiek norādīts arī uz Tet vadības pārstāvju liecībām, ka apsūdzības apgalvojumi par zaudējumu nodarīšanu uzņēmumam esot «absurdi», jo projekta rezultātā uzņēmuma vērtība pieaugusi desmitiem miljonu eiro apmērā, līdz ar to «kopumā projekts bijis peļņu nesošs un palielinājis Tet vērtību».

Kad pēc šādas izķidāšanas ir noraidītas visas četras krāpšanas pazīmes, tiesnesis atgriežas pie sākotnējā jautājuma par konkursa rīkošanu, nonākot pie secinājuma — pat ja apstiprinātos apsūdzības apgalvojums, ka «konkurss bijis fiktīvs un pakārtots Hannu Digital interesēm», tam nebūtu nekādu krimināltiesisku seku, jo šie apstākļi «tiesas secinājumu par krāpšanas neesamību nekādi nevar ietekmēt». Tāpēc tiesnesis norāda, ka prokurors nepareizi noteicis kvalifikāciju par krāpšanu noziedzīgā grupā un konkursa rīkošanu kā šīs krāpšanas sagatavošanās darbu. Turklāt tiesa atgādina, ka par iespējamām nelikumībām konkursa rīkošanā jebkurā gadījumā būtu jau iestājies desmit gadu noilgums — tātad par to nevienu pie atbildības saukt vairs nevar.

«Nekas no lietā esošajiem pierādījumiem neliecināja, ka Tet būtu pieņēmis lēmumu pretēji savām interesēm,» vēlāk rakstveidā Ir uzsvēra tiesnesis. Vecozols norādīja, ka viņa «tiesiskā apziņa neļauj notiesāt personas par neesošiem noziedzīgiem nodarījumiem», lai atturētu no turpmākiem pārkāpumiem publiskajos iepirkumos.

KĀPĒC NAV CIETUŠĀ?

Lai gan prokurora ieskatā apsūdzēto darbību rezultātā uzņēmumam Tet bija radīti zaudējumi vismaz trīs miljonu apmērā, pats uzņēmums par cietušo tomēr nepieteicās un zaudējumus neatzina. Kāpēc šajā krimināllietā nav cietušā?

Tet padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks skaidro, ka 2020. gada decembrī uzņēmuma valde iepriekšējā sastāvā (Gata Kokina vadībā) izvērtēja valdes un neatkarīgo ekspertu atzinumus.

Izvērtējums veikts bez apsūdzēto darbinieku — Gulbja un Meisīša — dalības. Analīzē izmantoti arī ārēju neatkarīgu finanšu un juridisku ekspertu ziņojumi.

Pats Vasks gan toreiz nebija padomē, jo darbu sāka 2021. gada martā kopā ar jauno sastāvu. «Arī jaunajai padomei nav bijis pamata apšaubīt uz ekspertu ziņojumiem balstītā lēmuma pamatotību, un mūsu rīcībā nav nonākuši jauni fakti un informācija, kas varētu būt par pamatu lēmuma pārvērtēšanai, » norāda Vasks.

Lēmums nepieteikties par cietušo balstīts uz to, ka uzņēmums nav konstatējis kaitējumu, ko būtu radījis noziedzīgs nodarījums, skaidro Tet valdes priekšsēdētājs Uldis Tatarčuks. Viņš norāda, ka saskaņā ar likumu tieši tas ir priekšnoteikums, lai pieteiktu cietušā statusu.

«Kaitējuma neesamība tika apstiprināta ar finansiāliem un juridiskiem auditoru atzinumiem.

Saskaņā ar Tet finanšu informāciju gluži pretēji — dalība virszemes apraides ieviešanas projektā ir nesusi uzņēmumam pozitīvu finansiālu un stratēģisku ietekmi TV biznesā,» norāda Tatarčuks. «Pēc Tet pieejamās informācijas, nav pamata uzskatīt, ka cietušā neesamībai lietā ir izšķiroša nozīme attaisnojošam spriedumam,» viņš piebilst.

«Balstoties uz finansiālajiem un juridiskajiem apsvērumiem, pārējie tā brīža Tet valdes locekļi lēma, ka Tet rīcībā nav faktu un informācijas, lai iesniegtu pieteikumu par Tet atzīšanu par cietušo,» skaidro Tatarčuks.

Jautājām tiesnesim, vai šī korumpētā iepirkuma rezultātā cietušie nav visi Tet klienti, kas pārmaksāja par pakalpojumu? Nē, arī Tet klientus nevar uzskatīt par cietušajiem konkrētajā krāpšanas apsūdzībā un viņi tādi nevarēja būt «pat gadījumā, ja būtu konstatējams Tet pakalpojuma sadārdzinājums», norāda tiesnesis — jo uz cietušo ir attiecināmas visas četras jau iepriekš minētās krāpšanas pazīmes.

Tiesnesis arī uzsver, ka no lietas apstākļiem izrietējis, ka digitālās televīzijas ieviešanas alternatīva, ja to darītu LVRTC, būtu sākusies aptuveni gadu vēlāk. «Tāpēc nevar arī apgalvot, ka klienti noteikti būtu ieguvēji no pakalpojuma vēlākas pieejamības,» norāda tiesnesis.

APVAINOJUMI UN ŠAUBU ĒNA

«Nepiekrītu ļoti daudziem tiesneša apgalvojumiem un secinājumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz pašu lietas pamatu,» pēc iepazīšanās ar spriedumu Ir norādīja prokurors Zelčs. «Tiesnesis to nodarījumu shēmu ir centies sadalīt, tad pa fragmentiņiem vērtēt, » saka Zelčs. Viņš norāda, ka tiesnesis vispār nav vērtējis daļu no apsūdzētajiem inkriminētajām darbībām. «Un viņš nevērtē to, ko apsūdzība inkriminē kā vienotu shēmu, viņš to vai nu neizprot, vai speciāli sadala un pasaka — nē, nu atsevišķi tur nekas nav,» saka prokurors.

Prokurora savāktie pierādījumi rāda, ka tieši konkursa rīkošanai ir bijuši izšķiroša nozīme prettiesiskai Hannu Digital iesaistīšanai digitālās televīzijas projektā. Apsūdzībā viņš norāda, ka 2008. gada vasarā apsūdzētie Šķēles interesēs vienojās par Hannu Digital nepamatotu iesaistīšanu šajā projektā Rīgas un reģiona apraides nodrošināšanai.

Taču spriedumā tam nav nozīmes.

«Faktiski tiesnesis netieši pasaka, ka viņš atzīst, ka Hannu Digital bijis īpašā pozīcijā, » skaidro Zelčs, taču tajā pašā laikā tiesnesis nav ņēmis vērā, ka šī īpašā pozīcija uzņēmumam tika radīta ar MK noteikumu izmainīšanu tā interesēs un konkursa rīkošanu.

«Tiesnesis šo daļu spriedumā vispār nav vērtējis — šos notikumus un attiecīgos pierādījumus,» norāda Zelčs.

Tiesnesim un prokuroram šajā lietā ir ne tikai pretēji viedokļi par lietas būtību, bet arī par katra darba kvalitāti. Tiesnesis spriedumā pārmet prokuroram neobjektīvu darbu pirmstiesas izmeklēšanas laikā un būtisku ziņu noklusēšanu debatēs, savukārt prokurors tiesnesim — neiedziļināšanos lietas būtībā.

«Pēdējais lietas izskatīšanas posms, es nezinu, kam tas bija pakārtots, kādām interesēm, es varu tikai minēt,» norāda Zelčs.

Tajā brīdī viņam bija jāiepazīstas ar pilno spriedumu pirmās digitālās televīzijas lietā, un viņš pat nav varējis sekot līdzi debatēm.

Viņam bija radies iespaids, ka lietas izskatīšana tiek steidzināta. «Tiesnesim bija savi plāni, varbūt es arī nevaru pārmest — viņš sev bija nospraudis grafiku, kurā lietu grib pabeigt, acīmredzot pēc iespējas ātrāk.

Acīmredzot viedoklis arī viņam par šo lietu jau bija. Kā tas radās — es nemāku komentēt, tiešām nezinu,» norāda prokurors Zelčs.

 

Izcēlums #1:

Tēlaini runājot, tiesnesis spriedumā vispirms apsūdzībai nocērt galvu un tad samaļ pārējos argumentus

 

Izcēlums #2:

Jautājām tiesnesim, vai šī korumpētā iepirkuma rezultātā cietušie nav visi Tet klienti, kas pārmaksāja par pakalpojumu? «Nē»

 

Izcēlums #3:

DIGITĀLGEITA NR. 2

2003

Izgāžas plāns ar Kempmayer Media Latvia starpniecību Latvijā ieviest digitālo televīziju. Uzņēmuma īpašumā paliek iekārtas, seši raidītāji. Vēlākos gados uzņēmums nomaina nosaukumu uz Hannu Digital. Tāpat uzņēmums pārņem digitalizācijas ieviesēju parādu Andrim Šķēlem vairāk nekā 10 miljonu dolāru apmērā.

2006

Valdība pieņem koncepciju, ar kuru ciparu televīzijas ieviešanu uztic Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) kopā ar konkursā izvēlētu privāto partneri.

2008. gada septembris

Satiksmes ministrs Šlesers iesniedz un valdība pieņem noteikumus, ka digitālās televīzijas ieviesēju izvēlas ministrija. Ar Šlesera rīkojumu izveido konkursa komisiju trīs ministrijas darbinieku sastāvā.

2008. gada oktobris

Atlases komisija apstiprina konkursa nolikumu. Tajā iekļautās prasības ļauj uzvarēt, tikai piesaistot kā partneri Hannu Digital, kas testa režīmā veic apraidi Rīgā ar Kempmayer iepirktajiem raidītājiem. Valsts kontrole vēlāk atzīst, ka nekad nav sastapusi tik klaju viena pretendenta lobēšanu konkursa sagatavošanā un vērtēšanā.

2008. gada decembris

Komisija izvērtē pretendentu piedāvājumus — vislielāko punktu skaitu saņem Lattelecom kopā ar piesaistīto partneri Hannu Digital.

2009. gada februāris

Pēc Satiksmes ministrijas iesnieguma Šlesera partijas biedra Ivara Godmaņa valdība dažas dienas pirms savas demisijas apstiprina Lattelecom par digitālās televīzijas ieviesēju.

2010

Ģenerālprokuratūra sāk kriminālizmeklēšanu par otro digitālgeitu, jo Valsts kontrole norādījusi uz būtiskiem pārkāpumiem un līdzekļu pārtēriņu.

2020

Prokuratūra uzrāda apsūdzības krāpšanā Lattelecom (tagad Tet) valdes priekšsēdētājam Jurim Gulbim un vēl vairākiem uzņēmuma vadošajiem darbiniekiem, kā arī Hannu Digital valdes loceklim Gintaram Kavacim.

Prokuratūras ieskatā 7,6 miljoni eiro ir nepamatoti Lattelecom maksājumi partnerim Hannu Digital.

2021

Apsūdzības par krāpšanu izvirzītas arī bijušajam satiksmes ministram Aināram Šleseram un par naudas atmazgāšanu — Andrim Šķēlem. Krimināllieta nonāk jaundibinātajā Ekonomisko lietu tiesā, kurā tiesnešiem nav pieredzes tiesneša amatā.

2022

Tiesnesis Kaspars Vecozols janvārī pilnībā attaisno visus deviņus apsūdzētos. Pilnais spriedums pieejams aprīlī, prokurors to apstrīd maijā. Tālākā lemšana būs apelācijas instances tiesai.

Dienas Bizness :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti

Dienas Bizness žurnālista Māra Ķirsona vadībā 14-Sep-2021 rīkoja diskusiju "Kapitāla tirgus tendences Latvijā - kāds ir vietējā tirgus potenciāls". Tajā piedalījās arī Gatis Kokins. Diskusijas kopsavilkums tika atspoguļots Dienas Biznesa nedēļas žurnālā 28-Sep-2021 #39 28.-29. lpp. un žurnāla interneta resursos:

[JPG] Dienas Bizness :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti

[WEB] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: teksts

[PNG] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: teksts

[WEB] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: video

[PNG] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: video

[YouTube] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: video

[MP4] db.lv :: Kapitāla tirgus attīstības formula - valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti :: video

_______________________________________________________________________________________________________

_______________________________________________________________________________________________________

Kapitāla tirgus attīstības formula – valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti

Māris Ķirsons, 29.09.2021

Kapitāla tirgus attīstība Latvijā ir atkarīga ne tikai no valsts noteiktajiem nosacījumiem, lielo valsts kapitālsabiedrību kotēšanas biržā, bet arī pašu emitentu labas korporatīvas pārvaldības, spējas ieinteresēt potenciālos investorus.

To rāda diskusija Kapitāla tirgus tendences Latvijā – kāds ir vietējā tirgus potenciāls? Nenoliedzami, ka Latvija kapitāla tirgus attīstībā atpaliek gan no Igaunijas, gan arī no Lietuvas; to varētu pārvarēt gan ar valdības lēmumiem, gan jaunu privātu emitentu ienākšanu biržā.

Redz valsts kompāniju trūkumu

“Būtiskākais, ar ko Latvija atšķiras no Lietuvas un Igaunijas, ir tas, ka biržā ir startējuši lieli valstij piederoši uzņēmumi – Igaunijas valstij piederošā AS Tallinas osta un Lietuvas valstij piederošā AS Ignitis grupa,” skaidro AS Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne. “Problēmas sakne – maz tirgus dalībnieku, maza tirgus kapitalizācija (mazāk par 10% no IKP), bet, piemēram, Zviedrijā kapitalizācija ir lielāka par šīs valsts IKP; jāmeklē cēloņi, kāpēc ir tik maz dalībnieku,” skaidro AS DelfinGroup padomes loceklis Gatis Kokins.

Viņaprāt, vienas atbildes nav, jo ir daudz mazu elementu. “Latvijā nav tik daudz lielu privātā sektora uzņēmumu, kuri varētu pacelt tās izmaksas, kas saistītas ar ieiešanu biržā, tāpat situācija būtu citāda, ja valstij vēsturiski piederošie lielie monopoli startētu biržā,” tā G. Kokins. Viņš atgādina, ka iepriekš, strādājot SIA Tet padomē, par šīs kompānijas ieiešanu biržā ir bijušas daudzas sarunas ar valdības pārstāvjiem un, kaut arī viņi to konceptuāli saprata un pat piekrita, tomēr politisku iemeslu dēļ tā nebija prioritāte.

“Ir labi, ka pašlaik ir atbalsta instrumenti (kapitāla piesaistes atbalsta fonds) vidējiem uzņēmumiem, kuri varētu startēt biržā,” norāda G. Kokins. Viņaprāt, vēl viens jautājums ir saistīts ar korporatīvo pārvaldību, jo vēsturiski atsevišķos uzņēmumos, kuru akcijas kotēja biržā, valdes darbošanās akcionāru interesēs bija ļoti diskutējama. Un arī pašlaik esot tādi uzņēmumi, kuri atbilst biržas prasībām, bet to korporatīvā pārvaldība ir ļoti tālu no standartiem, kas būtu pieņemami. Tas arī raisa jautājumus par mazākuma akcionāru aizsardzību.

Savukārt AS Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons uzskata, ka problēmas saknes meklējamas pagātnē. “Diskusijas par to, kāpēc Latvijā fondu tirgus ir tāds, kāds tas ir, notiek jau kopš pagājušā gadsimta pēdējiem gadiem. Pamatā ir divi elementi – Latvijā trūkst investēšanas kultūras, kas nav attīstījusies, jo nav valsts uzņēmumu kotācijas biržā, un Latvijā nav bijis bankas, kuras galvenais darbības virziens būtu vērtspapīru tirgus,” skaidro R. Idelsons. Viņaprāt, Latvijā lielākajām bankām fondu tirgus attīstība nav īpaši interesanta. “Tajā pašā laikā Igaunijā ir LHV banka, kura ir liels spēlētājs tieši vērtspapīru tirgū, un tā arī īstenos IPO AS DelfinGroup,” tā R. Idelsons.

Valsts attieksme

Kā vēl viens iemesls, kas kavē kapitāla tirgus attīstību, tiek minēta valsts attieksme pret vērtspapīru tirgu. “Valsts ne tikai nepieņem kapitāla tirgus attīstībai nepieciešamos lēmumus – uzsākt valsts kompāniju kotāciju biržā, bet arī pēdējo 20 gadu laikā pieņemtie normatīvie akti (piemēram, nodokļu jomā) būtiski pasliktina investoru un arī pašu emitentu situāciju,” skaidro R. Idelsons.

Viņš norāda, ka pašlaik peļņa, kas tiek gūta no vērtspapīriem, ir pats neērtākais risinājums, jo to sarežģīti administrēt, turklāt emitentiem tiek uzlikts papildu administratīvais slogs – jānoskaidro, kas ir investori, pie izmaksas jāsamaksā attiecīgi nodokļi. “Situācija ir komplicēta, bet nav bezcerīga,” tā R. Idelsons. AS Ermitāžas aktīvu pārvalde valdes priekšsēdētājs Pēteris Matisons uzskata, ka vērtspapīru segmentā nodokļu sistēma Latvijā ir daudz draudzīgāka nekā citās Rietumeiropas valstīs, kur nodokļos jāmaksā daudz vairāk un arī administrēšana ir sarežģītāka. “Bankas ir uzbūvējušas administratīvo barjeru valni, kas ierobežo konkurenci, un vārtus paver vaļā tur, kur pašām ir interese,” tā P. Matisons.

Investors un finanšu konsultants Kaspars Peisenieks norāda, ka iepriekš bija apgrūtināta piekļuve tirgum un investēšana ir bijusi dārga. “Agrāk ļoti izdevīgs klients bankām Latvijā bija nerezidents, kurš bija salīdzinoši nejutīgs pret komisijas maksu, bet parastam cilvēkam šāds komisiju līmenis nebija paceļams, lai veiktu ieguldījumus; tagad situācija ir mainījusies, jo komisiju maksas ir sarukušas un arī biržā ir kompānijas, kuras varētu pētīt, taču diemžēl ir arī tādas, kurām vietas biržā vairs nav, un, ja tie negūst labumu no esamības biržā un to akcijas nav nopērkamas, tad nav skaidrs, kāpēc tādas tur joprojām ir,” stāsta K. Peisenieks.

Viņš norāda, ka, ieejot biržas mājaslapā, var redzēt kāpumus un kritumus, bet ko gan potenciālajam investoram dod kādu kompāniju akciju kāpumi vai kritumi daudzu desmitu procentu apmērā, ja darījumi ar tām notiek 100 vai 500 eiro dienā. “Tas maisa gaisu un rada sajūtu, ka nekas nenotiek, tādējādi vajadzīga ne tikai jaunu, interesantu emitentu ienākšana biržā, bet arī no biržas jāaiziet prom tiem, kuriem tur nav, ko darīt,” tā K. Peisenieks.

D. Auziņa-Melalksne kā vēl vienu iespēju redz akciju opciju dotās iespējas, kam arī ir labvēlīgs nodokļu režīms. “Uzņēmumi darbiniekus var motivēt ne tikai ar algu un prēmiju, bet arī ar akciju opciju, kā rezultātā, sasniedzot konkrētus mērķus, strādājošais kļūst par līdzīpašnieku, un akciju kotācija biržā ir iespēja darbiniekam akciju opciju rezultātā iegūtās kapitāldaļas pārdot par tirgus, nevis lielāko īpašnieku noteikto cenu,” uzsver D. Auziņa-Melalksne.

DelfinGroup grib piesaistīt gandrīz 13 milj. eiro

“Tam ir vairāki iemesli, bet būtiskākais – vajag kapitālu, jo, izlaižot jaunas akcijas, uzņēmuma pašreizējiem akcionāriem būtisks ir kompānijas novērtējums, un birža ir labākais uzņēmuma vērtības noteicējs. Gribam piesaistīt 12,76 milj. eiro, vienlaikus lai būtu plaša akcionāru bāze, kuru vidū būtu Baltijas iedzīvotāji, kas arī dotu grūdienu kapitāla tirgus attīstībai,” uz jautājumu, kāpēc kompānija startē ar IPO biržā, atbild G. Kokins. “Latvijā līdz šim ir salīdzinoši maz veiksmīgu piemēru, tāpēc prieks, ka tādi uzņēmumi kā AS DelfinGroup un AS Virši kapitālu piesaista, izmantojot biržu,” uzsver D. Auziņa-Melalksne.

Viņa atgādina, ka līdz šim sekmīgi to ir darījuši AS Madara Cosmetics, AS Hansa Matrix un arī investori gūst labu atdevi. “Kad uzņēmums nāk uz biržu, tas jau ir skaidri formulējis, ko vēlas sasniegt. Lai uzņēmums būtu veiksmīgs biržā, uzņēmuma padomei un valdei ir jāstrādā visu, nevis tikai galveno akcionāru interesēs,” tā D. Auziņa-Melalksne.

Viņa atgādina, ka labi pārvaldīti uzņēmumi var piesaistīt kapitālu un būt interesanti potenciālajiem investoriem. Pirms gada tika iedarbināta programma, kur mazie un vidējie uzņēmumi, kas vēlas nākt uz biržu, varēja pieteikties ES atbalsta programmai, kura segtu apmēram 50% izmaksu, kas saistītas ar prospekta sagatavošanu, investīciju banku pakalpojumiem, sabiedriskajām attiecībām u. tml. “Ir noslēgusies trešā kārta, kurā startēja seši uzņēmumi, un nākamā gada otrajā pusē redzēsim vēl kādu jaunu uzņēmumu biržā,” prognozē D. Auziņa-Melalksne. Viņa atzīst, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem kapitāla piesaiste ir tikai otrs svarīgākais iemesls būšanai biržā, kamēr pats svarīgākais – redzamība un atpazīstamība, kas ļauj piesaistīt ne tikai investorus, bet arī produkcijas un pakalpojumu pircējus no ārzemēm un attīstīt savu biznesu.

“Jebkurš uzņēmums, kurš parādās Rīgas Fondu biržā, ir svaigs elpas malks, taču ir vajadzīgas abas puses – gan jauni emitenti, gan arī jauni investori –, kas veicinātu visu pušu ieinteresētību,” tā P. Matisons. D. Auziņa-Melalksne norāda, ka Baltijā svarīgs ir tieši reģionālais princips, piemēram, kāds investors ir ieguldījis naudu kādā Latvijas uzņēmumā un vairāk šīs zemes kompānijās ieguldīt nevēlas, tad investēt var Igaunijas vai Lietuvas kompānijās.

“Pēdējos gados ir vairākas bankas, kuras atcēlušas komisijas maksas gan tirdzniecībai, gan vērtspapīru turēšanai, kas ir vēl viens pamudinājums startēt tirgū, bez tam ir pieejams investīciju konts, kurā, investējot vairāk, nekā ņemot ārā, pat nav jāmaksā kapitāla pieauguma nodoklis,” skaidro D. Auziņa-Melalksne. “Mūsu konsultants ir LHV Bank, kuras viens no nosacījumiem: bez institucionālajiem investoriem noteikti ir jābūt arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas privātpersonām,” stāsta G. Kokins.

“Kad būs zināma cena, tad vērtēsim,” uz jautājumu, vai pirks AS DelfinGroup vērtspapīrus, atbild K. Peisenieks. Viņš atgādina, ka kompāniju iešanai uz biržu var būt vairāki iemesli – vecie akcionāri grib (var) fiksēt savu peļņu, vajadzība pēc kapitāla, kuru var iegūt ar banku kredītu, obligācijām un akciju kapitālu, kurš ir pats dārgākais. “Ja pirmās divas kapitāla piesaistes jomas ir izsmeltas, tad vajadzīgs papildu akciju kapitāls jaunu apvāršņu sasniegšanai, bet, ja pirmās divas minētās iespējas nav izmantotas, tad rodas jautājums, vai ar laiku nebūs tā, ka šāds uzņēmums biržā vienkārši stagnēs,” skaidro K. Peisenieks.

Skaidri nosacījumi

“Rietumeiropā un Amerikā obligāciju tirgus ir lielāks nekā banku finansējums, bet Latvijā ir otrādi, kaut arī ir liela vajadzība pēc kapitāla un arī kredītprocentu likmes aug,” norāda R. Idelsons. G. Kokins atgādina, ka biržā ar obligācijām AS DelfinGroup ir jau kopš 2014. gada, bet, piesaistot akciju kapitālu, izdosies samazināt naudas izmaksas. “Lai piesaistītu privātos investorus, pašiem emitentiem ir jārada skaidri nosacījumi, piemēram, AS DelfinGroup nolēmusi, ka vismaz 50% no peļņas tiks izmaksāti dividendēs, kas akcijas padara līdzīgas obligācijām un pievilcīgas cilvēkiem ar uzkrājumiem, jo depozītu likmes bankās ir ļoti zemas, reizēm pat negatīvas,” tā G. Kokins.

Viņš arī atgādina, ka obligāciju emisija daļai uzņēmumu ir vienīgā iespēja saņemt finansējumu situācijā, kad bankas dažādu iemeslu dēļ neaizdod naudu. “DelfinGroup darbojas patēriņa kredītu segmentā, un tāpēc daudzu banku (kuras arī izsniedz patēriņa kredītus) politika ir nefinansēt konkurentu,” skaidro G. Kokins.

_______________________________________________________________________________________________________

VIDEO: Kapitāla tirgus attīstības formula – valsts lēmumi un pievilcīgi emitenti

Māris Ķirsons, 01.10.2021

Kapitāla tirgus attīstība Latvijā ir atkarīga ne tikai no valsts noteiktajiem nosacījumiem, lielo valsts kapitālsabiedrību kotēšanas biržā, bet arī pašu emitentu labas korporatīvas pārvaldības, spējas ieinteresēt potenciālos investorus.

To rāda diskusija «Kapitāla tirgus tendences Latvijā – kāds ir vietējā tirgus potenciāls?" Nenoliedzami, ka Latvija kapitāla tirgus attīstībā atpaliek gan no Igaunijas, gan arī no Lietuvas, ko varētu pārvarēt gan ar valdības lēmumiem un jaunu privātu emitentu ienākšanu biržā.

DALĪBNIEKI: A/s Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne, A/s DelfinGroup padomes loceklis Gatis Kokins, A/s Signet Bank" valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons, A/s Ermitāžas aktīvu pārvalde valdes priekšsēdētājs Pēteris Matisons, investors un finanšu konsultants Kaspars Peisenieks.

Diskusijas saturs:

Kas kavē Latvijas kapitāla tirgus attīstību? Kāpēc atpaliekam no Igaunijas?

00:00:10. —00:12:35

Kāpēc DelfinGroup izlēma ar IPO startēt Nasdaq Riga biržā?

00:12:36. – 00:13:50

Vai jaunu privāto kompāniju ienākšana biržā var mainīt situāciju?

00:12:36 – 00:24:51

Kā veicināt ne tikai institucionālo investoru, bet arī vietējo iedzīvotāju aktivitāti kapitāla tirgū? Ko vajadzētu darīt valstij?

00:24:52. – 00:37:35

Cik liela nozīme ir regulārai dividenžu izmaksai, lai kapitāla tirgū iesaistītu jaunus investorus; īpaši ja depozītu ienesīgums ir niecīgs? Ko dod akciju opciju iespēja?

00:37:36 – 00:44:48

Vai nespēja saņemt aizdevumu bankā var būt par motivatoru doties uz biržu?

00:44:49 – 00:51:30

 

Rīgas Viļņi :: Bīstamā maltīte

Nedēļas žurnāls "Rīgas Viļņi" 26-Apr-2018 numura 4. un 5. lapaspusē rubrikā "TV kritiķis" ir publicējis Guntara Laganovska rakstu "Bīstamā maltīte". Tajā ir pieminēts Gatis Kokins:

[PDF] Rīgas Viļņi :: Bīstamā maltīte

[JPG] Rīgas Viļņi :: Bīstamā maltīte :: 4.lpp

[JPG] Rīgas Viļņi :: Bīstamā maltīte :: 5.lpp.

__________________________________________________________________________________________________

Bīstamā maltīte

Paraksts zem foto: DABĀ RODAMA PATIESĪBA ko der ņemt vērā, paņemot rokā TV pulti: ja kaut kas — izskatās neadekvāti kārdinošs un viegli pieejams, — bieži vien tas ir brīdinājums: uzmanies, esmu bīstams!

Japāņu virtuve piedāvā īpašu delikatesi - zivi fugu. Taču tai ir kāds knifs - ja no zivs ar ķirurģiski precizitāti neatdala indīgās daļas, ēšanas rezultāts ir letāls. Telekanāli, kas kopā ar satura nekaitīgāko daļu - filmām, seriāliem un šoviem - patērētājiem ceļ galdā arī toksiskus melus un propagandu, būtībā piedāvā to pašu. Atkal aktualizēts jautājums, vai aizliegt Krievijas ietekmes kanālu pārraidīšanu Latvijā. Taču vispirms būtu jājautā, ko darīt, lai atceltu aizliegumu aizliegt. Pirmkārt, minētie kanāli juridiski nemaz nav Krievijas kanāli - tie ar gudru ziņu reģistrēti Rietumeiropas valstīs, kur tos sargā visām Eiropas Savienības dalībvalstīm saistoši tiesību akti. Otrkārt, saskaņā ar vienu no tiem - Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu -, kāda kanāla slēgšana iespējama tikai tā dēvētās naida runas, bet ne melu un propagandas gadījumā, jo abus pēdējos, ja labi pa-cenšas, ir iespējams uzlūkot arī kā komentārus un viedokļus, kuru paušanu aizsargā vārda brīvības neaizskaramība. Jā, tieši tā -ja kāds sniedz publisku pakalpojumu, viņš nevar pārdot preci, kas acīmredzami neatbilst marķējumam vai ir pretējs pakalpojuma būtībai, taču ne medijos. Tirgotājam, kurš pastāvīgi krāptu pircējus, melnu krāsu regulāri pārdodot kā baltu, ātri būtu jārēķinās ar likuma bardzību, bet televīzijas, kas regulāri melus izziņo par patiesību, no tā ir labi pasargātas. 

Latvijas mediju uzraugi kanālā «Rossija RTR», kas svētdien vēstīja, ka aprit četri gadi, kopš Kijeva «sāka pilsoņu karu Ukrainas dienvidaustrumos», pēdējā gada laikā konstatējuši pat piecus ar likumu liegtus naida runas gadījumus. Taču arī šādā gadījumā slēgt kanālu uzreiz nevar, jo tas reģistrēts Zviedrijā. Latvija uz šo valsti par pārkāpumiem ziņojusi, tomēr birokrātiskā procedūra prasīšot mēnešus. «Lai arī NEPLP pašlaik aktīvi īsteno visus Latvijas informatīvās telpas aizsardzības pasākumus likumā noteiktajās robežās, cerības šādā veidā vien būtiski mainīt situāciju nav lielas,» godīgi atzīst viens no padomes locekļiem Ivars Āboliņš, kā vienīgo risinājumu iesakot mūsu politiķiem, ņemot vērā Baltijas valstu iekšējo un vēsturisko situāciju, pieprasīt ES noteikt tām īpašu regulējumu, kas dāvātu plašākas tiesības vērsties pret kaitīgajām TV programmām. Taču zinot, cik «ātri» šādi mehānismi mēdz darboties, top skaidrs, ka vēl kādu laiku dzīvosim tā, kā cilvēks, kura mājā pastāvīgi nāk kāds svešinieks, lai ar inficētiem belašiem barotu daļu viņa ģimenes locekļu, vienlaikus allaž bļaustīdamies, ka saimnieks ir fašists. Vēl vairāk - ar šo barotāju uz vienu roku ir arī mājas saimnieka pieaugušais dēls, kurš turklāt šādu ēdināšanu attaisno kā pašsaprotamu, jo tā ir izdevīgāk. Proti, Latvijas valstij ar kapitāldaļu vairākumu piederošais «Lattelecom» Krievijas propagandas kanālus iekļāvis savā TV pamata pakā. Taču šī kompānija «nekad nedarīs» ko tādu, kas būtu pret šādu praksi, jo ir komercuzņēmums, kam jāgādā par peļņu. To nupat «RīgaTV24» paskaidroja «Lattelecom» padomes priekšsēdētājs - kāds Gatis Kokins, kurš savulaik vadīja partiju, kas savā programmā solīja «iestāties par demokrātisku un caurskatāmāku Eiropu». Šāda attieksme un piedāvājums, protams, nav nekāds fugu japāņu gaumē un pat ne belašs stacijas bufetē, bet atklāts spļāviens klienta borščā padomju laika ēdnīcu «kultūras» garā: gribat - ēdiet, gribat - neēdiet, bet nekā labāka nebūs. 

Protams, ir viedoklis, ka aizliegumi nemaz nav vajadzīgi, jo tie nelīdzēšot. Pirmkārt, kas gribēšot, atradīšot veidus, kā aizliegto dabūt internetā vai satelīttelevīzijā. Otrkārt, cilvēki paši drīkstot izvēlēties, kādus kanālus skatīties, un paši spējot atsijāt graudus no pelavām. 

Populāro apgalvojumu, ka aizliegumi nedarbojas, ja labi grib, var novest līdz absurdam. Ja tas derētu kā universāli pielietojams līdzeklis, tad nepastāvētu aizliegumi nepilngadīgajiem tirgot alkoholu, brīvi pārdot katram ieročus [tā sekas redzam apšaudes ASV], vadīt transportlīdzekļus bez tiesībām, un tamlīdzīgi. Attiecībā uz otru argumentu būtu vietā pajautāt: ko darīt, ja toksisko maltīti minēto TV kanālu pavāri pasniedz tieši tāpēc, ka pietiekami liels skaits klientu, sevišķi to, kuri zina tikai vienu valodu un dzīvo tikai vienā informatīvajā telpā, ideoloģisko piedevu neatpazīst un apēd? Vai jāturpina pieļaut šādu ēdināšanu? Ja pārtikas apritē konstatē mazāko produkta bīstamību, to nekavējoties izņem no plauktiem. Vai telekompāniju precei ar acīmredzami negatīvu iespaidu uz visas valsts drošību būtu jāļauj atrasties apraidē, labi zinot tās kaitīgumu? 

Guntars Laganovskis

IR :: Lielās algas

Žurnāla "Ir" žurnāliste Indra Sprance žurnāla 12. un 13. lapaspusē ir publicējusi rakstu par Latvijas amatpersonu algām, pieminot arī Gati Kokinu, kur kļūdaini norādījusi, ka viņa vidējais atalgojums mēnesī 2015. gadā bija 8987 eiro, pieaugot salīdzinot ar iepriekšējo gadu par 51%. To pārpublicēja arī citi mediji.

[JPG] IR :: Lielās algas :: 12.lpp

[JPG] IR :: Lielās algas :: 13.lpp

[WEB] delfi.lv :: Самая высокая зарплата в Латвии - 70000 евро, в топе - менеджеры госкомпаний и судебные исполнители

[PNG] delfi.lv :: Самая высокая зарплата в Латвии - 70000 евро, в топе - менеджеры госкомпаний и судебные исполнители

[WEB] gorod.lv :: Самая высокая зарплата в Латвии - 70000 евро, в топе - менеджеры госкомпаний и судебные исполнители

[PNG] gorod.lv :: Самая высокая зарплата в Латвии - 70000 евро, в топе - менеджеры госкомпаний и судебные исполнители

_____________________________________________________________________________________________________________________________________

Lielās algas

Jau pirms diviem gadiem brīdinājām, ka valsts pārvaldē atgriežas treknie gadi, bet jaunākās deklarācijas par pērno gadu liecina — kamēr ārsti draud emigrēt un skolotāji streikot, strīpām valsts amatpersonu dažādās kapitālsabiedrībās gadā pelna simtiem tūkstošu eiro. Savukārt tieslietu sistēma izauklējusi jaunu turīgu profesionāļu kopu — zvērinātus tiesu izpildītājus, kuru ienākumi, izpildot valsts deleģētās funkcijas, var sasniegt pat pusmiljonu gadā.

Ir jau vairākus gadus analizē deklarācijas, publicējot vislabāk atalgoto amatpersonu topu. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, joprojām līderpozīcijas noturējis airBaltic vadītājs Martins Gauss. Neraugoties uz sarežģījumiem ar investora piesaisti aviokompānijai (tādēļ amatu pat zaudēja satiksmes ministrs Anrijs Matīss), Gauss pērn nopelnījis 844 tūkstošus eiro. Summa gan mazāka nekā gadu iepriekš, kad ienākumi sasniedza 935 tūkstošus. Otrais labākais pelnītājs Ir analizētajās deklarācijās ir tiesu izpildītājs Ainārs Šusts — viņa ienākumi pērn bijuši 683 tūkstoši eiro. «Man nav ne vēlēšanās sniegt komentārus, ne arī tādas prasmes. Es vienkārši daru savu darbu un daru godīgi,» Šusts atteicās sīkāk skaidrot, kā tik daudz nopelna. Viņš nav vienīgais augsti atalgotais tiesu izpildītājs — ja topā iekļautu visus lielākos pelnītājus, daudz vietas citu amatu ieņēmējiem nepaliktu. Tāpēc pārējos Šusta kolēģus topā neiekļāvām, taču vesela virkne pārspēj daudzu augstu amatpersonu ienākumus, piemēram, Ginters Hmeļevskis pērn nopelnījis 435 tūkstošus, Andris Spore — 411, Rolands Veinbergs — 365, Kalvis Dūrītis — 300, bet Ineta Kaktiņa — 215 tūkstošus eiro.

Labi atalgoti ir arī citi kapitālsabiedrību vadītāji — Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis gadā nopelnījis 503 tūkstošus, bet bankrotējušā Parex «slikto aktīvu» pārvaldītāja a/s Reverta vadītāja Solvita Deglava — 240 tūkstošus eiro. Salīdzinoši gandrīz uz pusi mazāk ieripojis Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča kontā — 137 tūkstoši eiro, bet finanšu instrumenta Altum valdes loceklis Rolands Paņko saņēmis 109 tūkstošus.

Vairāk nekā 100 tūkstošus gadā pelna arī Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs, Lattelecom padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins, Latvijas valsts mežu valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks, Latvijas Autoceļu uzturētāja vadītājs Vladimirs Kononovs un Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs — pat neraugoties uz konstatētiem pārkāpumiem un izšķiestiem valsts līdzekļiem.

Virs 100 tūkstošiem pelnījuši arī RSU un RTU rektori, bet nedaudz zem šī līmeņa saņēmuši vairāku lielu uzņēmumu vadītāji, piemēram, Latvijas Dzelzceļa valdes loceklis Aivars Strakšas nopelnījis 99 tūkstošus eiro, bet Bērnu slimnīcas un Stradiņa klīnikas valdes locekle Anda Čakša, kas tagad izvirzīta veselības ministra amatam, 86 tūkstošus.

Augsti ienākumi bijuši arī ierēdņiem, kas apvieno darbus. Piemēram, Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne pērn ministrijā un Rīgas brīvostā kopā nopelnījusi 110 tūkstošus eiro, savukārt Satiksmes ministrijas valsts sekretāra vietniece Džineta Innusa ministrijā, Ventspils brīvostā un Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldē — 100 tūkstošus eiro, bet otra vietniece Ilze Aleksandroviča ministrijā un Latvijas Gaisa satiksmē saņēmusi 86 tūkstošus eiro. Arī pats ministrijas valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš saņēmis atalgojumu Rīgas brīvostā un kopumā pērn nopelnījis 81 tūkstoti eiro.

Līdzīgi ienākumus papildina vēl virkne amatpersonu, taču visus šajā izlasē nosaukt nav iespējams. Toties salīdzinājumam iekļāvām augstākās valsts amatpersonas, kuru ienākumi neļautu tām šajā topā ierindoties. Piemēram, Augstākās tiesas priekšsēdētājs gadā pelna 14 reižu mazāk nekā tiesas spriedumu izpildītājs Šusts. Vēl mazāks ir Saeimas un valdības vadītāju atalgojums.

Martins Gauss, airBaltic vadītājs

Ainārs Šusts, tiesu izpildītājs

Juris Gulbis, Lattelecom vadītājs

Solvita Deglava, Reverta vadītāja

Āris Žīgurs, Latvenergo vadītājs

Ilmārs Rimšēvics, Latvijas Bankas vadītājs

Jānis Gardovskis, RSU rektors

Leonīds Ribickis, RTU rektors

Baiba Bāne, Finanšu ministrijas valsts sekretāre

Leonīds Loginovs, Rīgas brīvostas pārvaldnieks

Rolands Paņko, ALTUM valdes loceklis

Vladimirs Kononovs, Latvijas autoceļu uzturētāja vadītājs

Gatis Kokins, Lattelecom padomes priekšsēdis

Kaspars Briškens, airBaltic, RB Rail padomes loceklis

Roberts Strīpnieks, Latvijas valsts mežu vadītājs

Džineta Innusa, SM valsts sekretāra vietniece

Nils Ušakovs, Rīgas mērs

Aivars Lembergs, Ventspils mērs

Raimonds Vējonis, Valsts prezidents

Ivars Bičkovičs, Augstākās tiesas priekšsēdis

Ēriks Kalnmeiers, ģenerālprokurors

Ināra Mūrniece, Saeimas priekšsēde

Ints Ķuzis, Valsts policijas šefs

Laimdota Straujuma, ekspremjere

Indra Sprance

____________________________________________________________________________________________________________________

В тройку самых высокооплачиваемых работников в Латвии в 2015 году вошли глава авиакомпании airBaltic Мартин Гаусс, судебный исполнитель Айнарс Шустс и председатель правления Lattelecom Юрис Гулбис, сообщает журнал Ir.

Несмотря на проблемы вокруг привлечения инвестора, Гаусс заработал 844 000 евро - чуть меньше, чем годом ранее (935 000 евро). Доходы Айнара Шустса составили 683 000 евро, при этом журнал отмечает, что из списка был исключен ряд других судебных исполнителей, заработавших более 200 000 евро (Гинтерс Хмелевскис, Андрис Споре, Роландс Вейнбергс, Калвис Дуритис, Инета Кактиня), поскольку в этом случае в топе не хватило бы места для представителей других отраслей. Таким образом, средняя зарплата Гаусса в месяц составляет около 70 000 евро, Шустс зарабатывает около 56 000 евро.

Глава Lattelecom Юрис Гулбис заработал за год 503 000 евро; глава компании Reverta, занимающейся управлением "плохими" активами Parex Солвита Деглава - 240 000 евро. Зарплата президента Банка Латвии Илмара Римшевича составила 137 000 евро, члена правления Altum Роланда Панько - 109 000 евро.

 

Свыше 100 тысяч в год зарабатывают председатель правления Latvenergo Арис Жигурс, председатель правления Lattelecom Гатис Кокинс, председатель правления Latvijas valsts meži Роберт Стрипниекс, руководитель предприятия Latvijas Autoceļu uzturētājs Владимир Кононов и управляющий Рижским свободным портом Леонид Логинов. "Даже несмотря на констатированные нарушения и растраченные государственные средства", - уточняет в отношении г-на Логинова журнал Ir.

Зарплаты свыше 100 тысяч евро в год имеют также ректоры Рижского Технического университета и Рижского Университета им. Страдиня. Чуть меньше этого уровня получают руководители крупных предприятий. Например, член правления Latvijas Dzelceļš Айвар Стракша заработал 99 тысяч за год, член правления Детской больницы и Клиники Страдиня, претендующая сейчас на пост министра здравоохранения, Анда Чакша – 86 тысяч евро.

Высокий уровень доходов характерен и для чиновников, которые совмещают несколько рабочих мест в системе госуправления. Так, госсекретарь Минфина Байба Бане в родном министерстве и Рижском свободном порту заработала в прошлом году 110 тысяч евро, заместительница госсекретаря Минсообщения Джинета Иннуса за работу в Вентспилском свободном порту и управлении Лиепайской специальной экономической зоны получила 100 тысяч евро.

rus.delfi.lv

Sestdiena :: Smalkās aprindas

20-Mar-2015 izdotais nedēļas žurnāls Sestdiena rubrikā "Smalkās aprindas" 62. lpp. ir publicējis LETA fotogrāfiju ar Gati Kokinu no Porta Finance, NASDAQ un Prudentia rīkotajām "Rīta debatēm" 12-Mar-2015 par Lattelecom un LMT apvienošanas lietderību, pie kuras žurnāliste Ieva Čīka ir neveiksmīgi mēģinājusi izveidot joku par Lattelecom pozīciju vārda un izteiksmes brīvības jautājumos:

[JPG] Sestdiena :: Smalkās aprindas :: Gatis Kokins

________________________________________________________________________________

Patiesā Dzīve :: Pauls Timrots - Sapnis par anarhiju

Nedēļas žurnāla "Patiesā Dzīve" 2014. gada 4. numurā ir gara žurnālistes Sandras Landorfas intervija ar Paulu Timrotu. Intervijas laikā Pauls Timrots atsaucās ar sarunu ar Gati Kokinu.

[PDF] Patiesā Dzīve :: Pauls Timrots - Sapnis par anarhiju

_____________________________________________________________________________

...

- Nē, man bija interesanti - kas notiek, ja čalim iedod piķi neierobežotā daudzumā. Lielākās pārrunas bija ar cilvēkiem, kuri kaut ko jēdz no finansēm un bankām. Ļoti garu sarunu izvērsu ar Gati Kokinu, prasīju - lūk, situācija, čalim ir nauda un, viņš to var pavairot, berzējot vienu monētu pret otru. Vai viņš sagrautu ekonomiku, vai spētu daudz nopelnīt? Gatis prasa - viņš pats berzēs to naudu? ... Nu jā, pats. Visu dienu... Hm, tad viņš nav biznesmenis, bet rokpelnis, jo nedod darbu citiem. Lai cik daudz viņš pelnītu. Ā, skaidrs. Bet vai viņš sagrautu ekonomiku, ja tukšā vietā radītu tik daudz naudas? Gatis saka - nē, to dara jebkura komercbanka! Man bija svarīgi to noskaidrot. Pētīju arī naudas vēsturi Latvijā - izrādās, vērdiņš bija diezgan vērtīgs. Divus kliņģerus varēja nopirkt.

...

Tviterieraksta Straujuma=Merkele spins

Pēc Laimdotas Straujumas nominēšanas par Ministru Prezidentes kandidātu, Gatis Kokins savā profilā mikroblogošanas vietnē Twitter ierakstīja:

.@Straujuma kā Latvijas Angela Merkele!

— Gatis Kokins (@GatisKokins) January 5, 2014

Tam sekoja neliela diskusija:

@GatisKokins @Straujuma nepārspīlēsim

— Baiba Rubesa (@rubesita) January 5, 2014

 

@rubesita Es to saku nevis par @Straujuma pasaules ietekmi vai slavu, bet drīzāk par līdz šim redzēto sirds pārliecību un darba stilu.

— Gatis Kokins (@GatisKokins) January 5, 2014

@rubesita @Borovkovs @GatisKokins @Straujuma ja nu tikai izskata ziņā pic.twitter.com/fUJkrsXFMQ

— Lonely Cow (@_LonelyCow) January 5, 2014

[WEB] Twitter :: Gatis Kokins :: Straujuma kā Merkele

[PNG] Twitter :: Gatis Kokins :: Straujuma kā Merkele

Šo sarunu pamanīja LTV1 Panorāmas ziņu dienests un ietvēra savā vakara ziņu izlaidumā 5-Jan-2013, pieminot Gati Kokinu:

[WEB] Panorāma :: Tviterreakcija uz Straujumas nominēšanu :: 5'35"

[YouTube] Panorāma :: Tviterreakcija uz Straujumas nominēšanu

[MP4] Panorāma :: Tviterreakcija uz Straujumas nominēšanu

______________________________________________________________________________________

 

______________________________________________________________________________________

Nākošajā dienā (7-Jan-2014) tēmu turpināja attīstīt portāls KasJauns.lv:

[WEB] KasJauns.lv :: Straujuma un Merkele

[PNG] KasJauns.lv :: Straujuma un Merkele

Kas Jauns Avīze :: Kam izdevīga Lattelecom un LMT klusā privatizācija

Dzeltenais nedēļraksts "Kas Jauns Avīze" uz vāka un 2. lpp. ir pārpublicējis tendenciozo žurnālista Māra Puķīša rakstu par Lattlecom un LMT apvienošanos no internta portāla, kurā ir pieminēts arī Gatis Kokins.

[PNG] Kas Jauns Avīze :: Kam izdevīga Lattelecom un LMT klusā privatizācija - vāks

[PNG] Kas Jauns Avīze :: Kam izdevīga Lattelecom un LMT klusā privatizācija - 2.lpp
________________________________________________________________________________

Vesti :: Maksāsim mēs visi

Nedēļas avīzes Vesti žurnālists un deputāts Nikolajs Kabanovs savā rakstā "Maksāsim mēs visi", kas publicēts avīzes Nr.45 (1003) 7.lpp., atsaucās uz Gati Kokinu:

[PDF] Vesti :: Maksāsim mēs visi

___________________________________________________________________________

Президент Латвийской ассоциации торговцев Хенрик ДАНУСЕВИЧ заявил, что максимальные затраты на введение евро с 1 января 2014 года для торговых сетей составят 160 миллионов латов. В эту сумму входят затраты на перепрограммирование кассовых систем и аппаратов. В свою очередь, затраты на замену ценников составят 16 миллионов Ls, и это минимальная сумма, без учета затрат на дополнительную инкассацию и поддержание новых программ до и после введения евро. Эти затраты торговцы «будут покрывать сами». По прогнозам г-на Данусевича, введение евро отразится и на ценах, которые вырастут на 0,4-0,5% (слишком оптимистичное предсказание! - Ред.).

Торговцы Латвии уже недовольны предусмотренным в проекте введения EUR «параппельным отражением цен». Предусматривается, что цены в латах и евро должны указываться три месяца до и полгода после перехода. По мнению ассоциации, период параллельного отражения должен составлять не более двух месяцев.

По мнению же эксперта-экономиста Гатиса КОКИНСА, политические лидеры ЛР должны присмотреться к опыту других стран, имеющих в обращении единую валюту, и сделать правильные выводы. Эксперт убежден: наша страна к 2014 году все еще не будет готова ввести евро. Так, вступление Эстонии в еврозону не привело к буму в промышленности, огромному притоку инвестиций или небывалому скачку благосостояния. «У президента Эстонии Ильвеса аргументы в пользу перехода на евро были в основном политические - побыстрее убежать от русского медведя. И это, по его мнению, главное приобретение», - сказал Кокинс. Не упомянув, очевидно, из вежливости, что в России евро ходит во много-много раз больше, чем в свободолюбивой Эстонии!

Аналитик привел и другой пример - Словении, одной из образцовых в прошлом стран Восточной Европы. Словения максимально быстро вступила в еврозону, но роста благосостояния там так и не произошло, а теперь правительство даже рассматривает возможность просить экономической помощи. «Мне нравится позиция польского руководства. Да, вступая в ЕС, мы подписали обязательство перейти на евро. И мы это сделаем, но только когда будем готовы. Нам нужно быть по крайней мере такими же умными, как поляки», - подчеркивает г-н Кокинс.

Кроме польских политиков, совершенно четко о своей сдержанной позиции по отношению к переходу на евро не тцк давно заявила и прваидент Литвы Даля ГРИБАУСКАИТЕ...