References :: GK

Svētdienas Rīts :: LA noslēdzies studentu zinātniski pētniecisko darbu konkurss

LELB izdotais žurnāls "Svētdienas Rīts" 2023. gada jūnija numura [Nr. 6 (1991)] 5. lapaspusē ir publicējis rakstu, kurā ir pieminēta Sandra un Gatis Kokini:

[PDF] Svētdienas Rīts :: LA noslēdzies studentu zinātniski pētniecisko darbu konkurss

[JPG] Svētdienas Rīts :: LA noslēdzies studentu zinātniski pētniecisko darbu konkurss

---

LA noslēdzies studentu zinātniski pētniecisko darbu konkurss

Guntis Kalme, docents, LA zinātņu prorektors, Helēnas Andersones foto

Lutera Akadēmijā (LA) 28. aprīlī notika studentu zinātniski pētniecisko darbu konkursa noslēgums. Tā kā LA stratēģiskais pētniecības virziens līdz 2025. gadam ir "Luteriskā antropoloģija mūsdienu kontekstā”, konkursantu darbu tēmas tika izvēlētas saskaņā ar to, ietverot dažādas teoloģiskās disciplīnas.

Konkursam savus referātus iesniedza septiņi studenti: Mārtiņš Muižnieks ("Kristietim dotais uzdevums "kopt” un "sargāt” Dieva radību kā cilvēka identitāti veidojošs faktors”), Guntis Lielpēteris (Iedzimtā grēka un kristības teoloģiskā saikne”), Gatis Kokins ("Mūsdienu princips "ticēt sev” un gribas verdzība”), Līga Taukule ("Viesmīlības jēdziens un viesmīlības praksi negatīvi ietekmējošie faktori”), Artis Virsis ("Kristus tēls Aleksandra Čaka poēmā "Sprediķis Piņķu baznīcā”), Sandra Kokina ((Kaina zīme - slepkavības apžēlošanas iespējas Bībelē un šodien”) un Gustavs Zatlers ("Postmodernisma konfrontācija ar kristīgām vērtībām luteriski antropoloģiskā skatījumā”).

Pēc katras darba prezentēšanas studenti atbildēja gan uz komisijas, gan klausītāju jautājumiem. Konkursa darbu prasības bija maksimāli tuvinātas bakalaura darba prasībām, lai studenti pēc iespējas agrāk un labāk apgūst prasmes akadēmisku darbu izstrādei.

Konkursa komisija bija iepriecināta par studentu darbiem, bet nebija viegli izvērtēt referentu ieguldījumu prezentētajos darbos. Tika ņemti vērā ne tikai akadēmiskie rezultāti, bet arī retoriskais sniegums prezentācijā un debatēšanas prasmes.

Rezultātā 1. vietu kopvērtējumā ieguva Mārtiņš Muižnieks. Attiecībā uz 2. vietu komisija izšķīrās par Salamana cienīgu lēmumu, piešķirot divas 2. vietas, kuras dalīja Sandra Kokina un Gatis Kokins. 3. vietu ieguva Gustavs Zatlers. Visi pārējie saņēma veicināšanas balvas. Par konkursa organizēšanu un tā kvalitatīvu norisi diplomu saņēma arī Zinātnes padome. Gan konkursanti, gan klausītāji, gan pasniedzēji bija ļoti gandarīti par šo akadēmisko notikumu.

Zeme un Valsts :: Nezināšanas vērtība

Portāls Zeme un Valsts 1-Jan-2023 ir pārpublicējis Gata Kokina rakstu žurnāla "Rīgas Laiks" Aug-2018 numurā:

[WEB] Zeme un Valsts :: Nezināšanas vērtība

[PNG] Zeme un Valsts :: Nezināšanas vērtība

---

Nezināšanas vērtība. “...Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību...”

Gatis Kokins, Rīgas Laiks | 01.01.2023

Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kādā brīdī par mūsu relatīvo priekšrocību kļuva “nezināt lietas”. Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu relatīvo priekšrocību. Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest norēķinu konta divciparu deficīts, ļāva “treknajos” gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram.

Gundars Dāvidsons “Vai varējām labāk un citādi?”

Delfi, 11. jūlijā

Katrs bērns atceras periodu, kad nezināšana viņu nošķīra no pieaugušo pasaules. Kad nezini, kā apieties ar nazi, nezini, kā braukt ar velosipēdu pa ielu, nezini, kā parūpēties par ģimeni – tas viss nošķīra mani no maģiskās pasaules, kur zinoši onkuļi ar zobeniem atvēra šampanieti, ar saviem auto traucās pa bulvāriem un flirtēja ar pilnbriedušām dāmām. Es arī tā gribēju, tāpēc lieliem malkiem tvēru gudrības, lai pēc iespējas ātrāk iekļautos zinošo klubiņā.

Pusceļā uz gudrību mani sāka mākt šaubas. Pirmkārt, manas zināšanas daudzās jomās – gan matemātikā un fizikā, gan elektronikā un bioloģijā – sāka pārsniegt vidusmēra pieaugušo cilvēku varējumu. Tomēr nekādas tūlītējas priekšrocības tas man nedeva. Otrkārt, es uzzināju, ka es neko nezinu, jeb, Ričarda Fainmana vārdiem runājot, es biju kļuvis pietiekami gudrs, lai zinātu, ka esmu stulbs. Tikai vēlāk uzzināju, ka šī doma noteiktā dzīves periodā atnāk teju katram un jau Platons Sokrata dialogos tam veltījis daudz pārdomu. Tā sākās manas attiecības ar nezināšanu.

Mani vecāki – ārkārtīgi gaiši cilvēki, kas savu mūžu bija veltījuši citu cilvēku izglītošanai, – bija pārliecināti meritokrāti. Visa viņu mācība man kā bērnam bija apkopojama tēzē, ka, lai arī nekādas bagātības jeb stāvokli sabiedrībā mēs tev nevaram nodrošināt, tavas zināšanas apvienojumā ar smagu darbu noteikti nodrošinās tavas iespējas izdzīvot, jo tāda ir sabiedrība.

Nākamā fāze manā ceļā uz gudrību bija atklāsme, ka dzīve ir pilna ar patiesībām, “ko skolā tev nemāca”. Tās pamatā bija cilvēciskās attiecības un sociālā hierarhija, kas veidojās no iemaņām pārliecināt citus par savu taisnību, organizēt līdzcilvēku darbu kāda mērķa sasniegšanai, aizstāvēt sevi un savu viedokli, pārstāvēt savas idejas, būt mīlētam un pieprasītam, un, saskaņā ar atklāsmi, šīs sociālās inteliģences iemaņas bija ne mazāk svarīgas kā faktiskās zināšanas. Es redzēju desmitiem piemēru, kur akadēmiskā izpratnē izcili gudrus un talantīgus cilvēkus izrīkoja apsviedīgi, komunikabli un visu apbrīnoti priekšnieki, kuri, stingri ņemot, neko daudz nezināja. Es redzēju agrīnos biznesmeņus, kuri pelnīja lielu naudu, organizējot preču un pakalpojumu apriti, un precīzi izrīkoja savus daudz zinošākus padotos.

Labi atceros epizodi no pamatskolas, kur viedus vārdus teica kāds mans klasesbiedrs (kurš konsekventi pelnīja vieniniekus un divniekus, ceturkšņa beigās tos retumi atšķaidot ar trijniekiem): “Tu slaucīsi ielu, bet es tev braukšu garām savā volgā!” Un pravietojums patiešām piepildījās: 1988. gadā es no rītiem slaucīju trotuārus Murjāņu un Brīvības ielas krustojumā Rīgā, pa dienu studēju fiziku, vakarā strādāju par laborantu CFI, bet mans klasesbiedrs lepni mani pasveicināja pa glauna auto logu, kad šaufelēju pieturā nomestos izsmēķus. Šeit būtu ļoti augstprātīgi notikušo skaidrot ar mana klasesbiedra “nezināšanas vērtību”. Klasesbiedra sociālās zināšanas īstermiņā bija devušas atdevi; arī vēlāk viņa dzīve ir bijusi samērā veiksmīga.

Tāpēc Gundara Dāvidsona trāpīgi pamanītais paradokss, ka “nezināt lietas” ir relatīva priekšrocība, sakņojas tajā savdabīgajā Latvijas politiskās meritokrātijas formā, kuru esam izveidojuši, ļaujot sociālo attiecību autodidaktiem (daži no tiem neapšaubāmi savā sfērā ir profesori) noteikt likumdošanas un tautsaimniecības vadības dienaskārtību. Ejot pie vēlēšanu urnām, mēs visaugstāk esam vērtējuši tos, kuru sociālās iemaņas izrunāties mūs ir apbūrušas un kuri ir veiklāki mūsu nākotnes sapņu apkalpošanā. Mēs esam selekcionējuši tādus politiķus, kuri savu partiju sapulcēs nejautā: “Ko mēs varam izdarīt Latvijai noderīgu?” (jo viņi nezina), bet apspriež, ar kādiem paziņojumiem nākt klajā, lai atbildētu uz socioloģiskajās aptaujās izmērītām elektorāta bažām.

Mēs jau arī neesam jautājuši par politiķu zināšanām ekonomikā, jurisprudencē, starptautiskajās tiesībās. Viņi lemj par šiem jautājumiem, taču sava viedokļa tiem nav. Vairumam tautas kalpu nav nevienas publikācijas nevienā no zinātņu jomām, neviena viedokļraksta par tautsaimniecību. Viņi vienkārši gandrīz neko nezina. Kad ir objektīva nepieciešamība kaut ko kvalificēti lemt, ir dilemma – vai sākt spriest, atklājot savu nekompetenci, vai veidot darba grupas, algot konsultantus, kuriem ir zināšanas (un tad vēl uzrodas citi sociālo attiecību korifeji, kuri iemanās uzpirkt šos konsultantus, lai tie sniegtu komerciāli izdevīgākus padomus, ko savukārt pirmie šeftmaņi nav spējīgi saprast un atmaskot). To redzot, vēlētājs izsamist un atkarībā no izmisuma pakāpes vai nu emigrē, vai atmet visam ar roku un nepiedalās vēlēšanās, vai meklē jaunus sociālo attiecību profesorus, kuru nākotnes konstruktam uzticēties.

Oponenti šeit iebildīs, ka, balstoties uz Sokrata paradoksu, vēlēšanu procesā vētīt priekšstāvju zināšanas ir nesasniedzams mērķis – deputāti tāpat “neko nezinās”, jo zināšanu apjoms pasaulē pieaug eksponenciāli, viens cilvēks tāpat nevar visu zināt, utt., u.tml., taču tie ir maldi. Jo zinošāki būs politiķi, jo kvalificētāki lēmumi un straujāks valsts progress. Piemēram, nesen noklausījos ļoti kompetentu bijušā Igaunijas premjerministra Tāvi Reivasa priekšlasījumu par e-pārvaldību un kriptovalūtām, un man nekādu jautājumu par E-stonia projekta veiksmes cēloņiem vairs nav.

Saprotams, ka politikā nepastāvēs tas anekdotiskais izklaidīgā, dīvainā un nekomunikablā profesora tips, ko pazīstam no komiksiem. Par laimi, ir daudz zinātņu zinātāju, kuru sociālo attiecību iemaņas ir pietiekami augstā līmenī, lai publiski darbotos. Var piekrist, ka likumdošanā ir izveidotas barjeras, kas traucē zinošajiem doties politikā, sevišķi – veiksmīgiem vadītājiem un biznesmeņiem ar labiem ienākumiem. Var piekrist, ka zinošajiem ir ārkārtīgi pazemojoši iesaistīties diskusijās, kurās tiek izmantoti nepatiesi un tendenciozi argumenti, kamēr sensāciju kāri žurnālisti sāk šķetināt viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un pret pagātnē pastrādātajām kļūdām tiek uzstādītas liekulīgas prasības. Tas nostiprina sociālo frikciju meistaru monopolu politikā, taču no tā neizriet nezināšanas vērtība.

Runājot par zināšanām un mūsdienu valsts pārvaldi Latvijā, nedrīkst nepieminēt vēl vienus maldus, kuros esam sapinušies. Vēlētāji, un līdz ar to žurnālisti, bieži taujā: kas ir tā (viena) lieta, kas jāatrisina, lai Latvija attīstītos tik strauji, kā visiem gribētos? Tas ir liels sapnis par (lielu) sudraba lodi, kas vienreiz un uz visiem laikiem nogalēs visu greizo. Politiskās partijas cenšas pārkliegt cita citu ar vienkāršiem risinājumiem. Tie ir smieklīgi. Vieni grib nolikt politikas centrā cilvēku. Otri grib pazemināt nodokļus. Trešie grib vairāk investēt izglītībā. Citi – jau rīt izskaust korupciju. Kamēr sarežģīto valsts pārvaldes procesu centīsies vienkāršot līdz vienai darāmajai lietai, zinošie jutīsies lieki. Tas liks sarosīties vienīgi potenciālajiem Propagandas ministrijas darbiniekiem. Gribētu pat apgalvot, ka visas jēdzīgās idejas publiskajā telpā reiz jau ir pateiktas. Latvijas nelaime nav pareizu ideju trūkums, bet ļoti viduvējs to īstenojums.

Tāpēc nezināšanai nav vērtības. Vēlētāji ir meritokrāti, viņiem tikai pietrūkst sapratnes, ka varai jāpieder nevis tiem, kuri nodarbojas ar sociālo vīziju konstruēšanu, bet gan tiem, kuriem ir nopelni arī ekonomikā, medicīnā, bioloģijā, inženierzinātnēs, finansēs, datorikā, filozofijā, matemātikā, jurisprudencē, vadības zinātnē un pārējās zināšanās, kuras nenosaucu un nespēju nosaukt. Jo nezinu.

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2018. gada augusta numurā

Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā

Žurnāliste Armanda Vilciņa uzņēmēju žurnālā Dienas Bizness #43 25-Oct-2022 numurā 42.-43.lpp. ir publicējusi aprakstu par Inetu Doni. Tajā ir atspoguļots arī Gata Kokina viedoklis:

[PNG] Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā :: 42|43 lpp.

[PNG] Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā :: vāks

[PDF] Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā

[WEB] Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā

[WEB] Dienas Bizness :: Portrets :: Baņķiere ar maģistra grādu mākslā (paywall)

---

Baņķiere ar maģistra grādu mākslā

Jebkura uzņēmuma veiksmes pamatā ir profesionāla komanda, skaidri izvirzīts mērķis un pareizi izstrādāta stratēģija, kas palīdz plānotos rezultātus sasniegt ātrāk un efektīvāk, uzsver Ineta Done, AS Signet Bank vecākā viceprezidente

Dienas Bizness Portrets: 42.-43.lpp 25-Oct-2022
Teksts: Armanda Vilciņa
Foto: publicitātes

Lai uzņēmums ilgtermiņā spētu augt un attīstīties, gan vadītājam, gan komandai ir skaidri jāzina, kur un kāpēc viņi vēlas nokļūt, atzīmē I. Done, uzsverot, ka katram biznesam, protams, ir sava specifika, taču pareizā stratēģija būs viens no galvena­jiem veiksmes faktoriem jebkurā jomā. Izstrādājot augstvērtīgu plānu, iespējams sasniegt pat ambiciozākos mērķus, un, par ja tas neizdodas, nevajadzētu nokārt degu­nu, jo no kļūdām nav jābaidās. Pieņemot jebkuru lēmumu, mēs vienmēr vairāk vai mazāk riskējam, taču nereti tieši drosmī­gie lēmumi ir tie, kas nes sev līdzi lielākos panākumus, secina I. Done.

Nejaušība maina dzīvi

Pēc vidusskolas absolvēšanas, sākotnēji mēģināju iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, kur biju plānojusi apgūt somugru kultūru, taču konkursu neizturēju, atminas I. Done. “Lai gan humanitārajās zinātnēs biju spēcīga, man nepadevās sacerējumu rakstīšana, kā rezultātā, lai uzsāktu mācības izvēlētajā studiju programmā, man pietrūka viens punkts. Kad lūkojos pēc alternatīvas, sapratu, ka lielākajā daļā augstskolu iestājeksāmeni bija jau noslēgušies un izvēles iespējas nebija plašas-viena no retajām augstskolām, kas vēl uzņēma studentus, bija Banku koledža (pašlaik Banku augstskola). Franču licejā, kur iepriekš mācījos, man bija ielikti arī spēcīgi matemātikas pamati, tāpēc nolēmu mēģināt. Tas bija deviņdesmito gadu sākums - banku sistēma Latvijā tikko sāka veidoties, tāpēc jāatzīst, ka pasniedzēju spēja ieinteresēt jauniešus finanšu sistēmā un banku zinībās bija apbrīnojama. Tas vainagojās ar panākumiem, kā rezultātā daudzi no mums kļuva par veiksmīgiem baņķieriem un uzņēmējiem,” stāstā I. Done, atzīstot, ka viņas nonākšana šajā sfērā gan bija pilnīga nejaušība.

“Skolas laikos es sevi neredzēju kāda konkrētā jomā, tāpēc mērķtiecīgi nebruģēju savu profesionālo ceļu, taču tagad, atskatoties atpakaļ, varu apgalvot, ka šī nejaušība izrādījās ļoti veiksmīga. Aizrautība un ticība sev bija mani sabiedrotie, un jau studiju sākumā atskārtu, ka finanšu nozare mani aizrauj,” teic pašreizējā Signet Bank vecākā viceprezidente, kura paralēli studijām sāka arī darbu Vācijas Latvijas bankā. “Tā bija izcila baņķieru sākumskola - mēs veidojām banku pēc savas saprašanas, bez pieredzes, rikai vadoties pēc grāmatām. Mēs visi bijām jauni, drosmīgi un ar hiperaugstām darba spējām, katrs strādājām tā, it kā darbotos savā uzņēmumā. Viens no būtiskākajiem mūsu trumpjiem bija uzticēšanās - gan savstarpēji kolēģu vidū, gan no akcionāru puses,” atminas I. Done.

Mācās no labākajiem

Kopš Vācijas - Latvijas bankas laikiem atceros Inetu kā mērķtiecīgu cilvēku, kas lieliski mācēja sabalansēt bankas intereses un klienta vajadzības, atzīmē Gatis Kokins, uzņēmējs un I. Dones bijušais kolēģis. “Ineta augstu vērtē pašattīstību, un zīmīgi, ka, augot Inetas pieredzei, aug ari viņas apņēmība attīstīties. Uzskatu, ka tā ir reta īpašība, jo vairums man zināmo vadītāju kāda karjeras mirkli ieslīgst pašapcerīgā pašapmierinātībā, taču tas nav stāsts par Inetu. Piemēram, šobrīd viņa paralēli savam pamatdarbam profesionāli veido bankas mākslas darbu kolekciju un to dara ar pilnu atdevi, vismaz astoņas stundas dienā, jo gargabalnieces izturība Inetai ļauj būt ražīgākai nekā citiem kolēģiem,” spriež G. Kokins.

Vācijas - Latvijas bankā I. Done pavadīja vairāk nekā divus gadus, bet pēc tam pievienojās Trasta komercbankas komandai. “Gribot vai negribot, man vienmēr sanācis nokļūt tur, kur ir pārmaiņas. Dinamika, ātrums, spēks, bet tajā pašā laikā arī harmonija, jo mainīgā vidē es jūtos dzīva. Lai augtu, man vajadzīga kustība, tāpēc ir prieks, ka nokļuvu banku vidē, jo tajā es jūtos komfortabli. Principā līdz 2008. gadam Latvijā bija divas zīmīgas baņķieru kultūras - Hansabanka (bijusī Vācijas - Latvijas banka, pašlaik Swedbank) un Parex Banka, kur nostrādāju 11 gadus. Jebkurā gadījumā esmu gandarīta, ka darbojos abās šajās organizācijās, kas principā uzbūvēja Latvijas banku sektoru,” teic I. Done, kura pēc darba Parex Bankā pievienojās Citadele bankai un vēlāk izmēģināja savus spēkus arī MDM Bank Krievijā.

Drosmīgajiem pieder pasaule

No katras darba vietas esmu spējusi līdzi paņemt labāko, un tas man palīdzējis augt un pilnveidoties gan profesionāli, gan kā personībai, atzīmē I. Done. “Esmu iemācījusies apstāties un iepauzēt, vajadzības gadījumā pieņemt drosmīgus lēmumus un sapratusi, ka no tiem nav jābaidās. Jārīkojas un jāatrod risinājums, neraugoties uz to, ka visi ar to nebūs apmierināti. Mana pieredze balstīta atšķirīgās kultūrās, kā rezultātā esmu iemācījusies izvērtēt riskus un atrast efektīvākos risinājumus. Jaunībā es varbūt biju kategoriskāka, bet, laikam ejot, esmu sapratusi, ka atrast kompromisus un piemeklēt pareizos vārdus ir būtiski,” atzīmē I. Done, kura šobrīd jau deviņus gadus ieņem vecākās viceprezidentes amatu Signet Bank.

Ineta ir uz klientu orientēts cilvēks ar milzīgām zināšanām un pieredzi, stāsta Roberts Idelsons, Signet Bank valdes priekšsēdētājs. “Mēs esam pazīstami jau kopš deviņdesmito gadu vidus, un jāteic, ka vienmēr esmu apbrīnojis Inetas darba spējas un enerģiju. Kopš Trasta komercbankas laikiem atceros viņu kā aktīvu, zinošu un ambiciozu baņķieri, kurai nekad netrūkst jaunu ideju,” atzīmē R. Idelsons, kuru profesionālā karjera ar I. Doni kopā savedusi vairākkārt. “Abi darbojamies ne tikai Trasta komercbankā, bet vēlāk arī Parex Bankas struktūrā, tāpēc brīdī, kad sāku veidot Signet Bank komandu, zināju - vēlos viņu uzrunāt. Tolaik Ineta strādāja Maskavā un bija viena no pieredzējušākajām nozares pārstāvēm Latvijā, tāpēc piedāvāju viņai atgriezties un pievienoties Signet Bank komandai. Viņa labi pārzināja bankas produktus, kā arī vēlējās nemitīgi augt, attīstīties un kaut ko sasniegt. Tiekšanās pēc kaut kā vairāk, manuprāt, dzīvē ir ļoti svarīga, tāpēc jau no paša sākuma es zināju, ka Ineta mūsu bankai būs liels ieguvums,” atzīmē R. Idelsons.

Attīsta dažādas šķautnes

Lai gan profesionāli I. Done vienmēr darbojusies finanšu sfērā, sveša viņai nav arī mākslas pasaule. “Mani kolēģi mēdz pasmaidīt, ka, iespējams, Latvijā esmu vienīgā baņķiere ar maģistra grādu mākslās, taču tam ir visai loģisks izskaidrojums. Kad iestājos Banku augstskolā, pirmajā kursā mani uzaicināja strādāt par personīgo palīgu Latvijas Republikas vēstniecei Francijā Ainai Nagobads-Ābols. Pieņemt šo piedāvājumu bija pareizs un liktenīgs lēmums, jo tas mainīja burtiski visu manu skatījumu, uztveri, vērtības. Aina man iemācīja pietāti pret detaļām, uzmanību un toleranci pret lietām un cilvēkiem, kā arī to, cik svarīgs jebkurā darbībā ir fundamentāls pamats. Ar mērķi veidot alternatīvu investīciju un atbalstīt māksliniekus, Signet Bank uzsāka veidot savu mākslas kolekciju un man uzticēja tās pārraudzīšanu. Sapratu, ka man pie­trūkst fundamentālu zināšanu, šī iemesla dēļ nolēmu doties uz Latvijas Mākslas akadēmiju (LMA), noklausīties dažas lek­cijas, lai papildinātu savu lietpratību. Šis process tik ļoti ievilka sevī, ka nemanot kļuvu par studentu un beigās ieguvu arī maģistra grādu. Tas bija izaicinoši, jo mani kursa biedri apvienoja mācības ar darbu, piemēram, mākslas galerijās vai muzejos, taču es paralēli strādāju bankā. Tajā pašā laikā mana nokļūšana LMA laikam bija arī liktenīga. Atceros, ka bērnībā, braucot garām LMA ēkai, nodomāju, ka šeit mā­cās tikai izredzētie, likteņa ironija ļāva arī man nokļūt starp šiem izredzētajiem,” ar smaidu atzīmē I. Done.

Ojārs Spārītis, LMA profesors un mākslas zinātnieks, norāda, ka, neraugoties uz to, ka I. Done nāk no pilnīgi citas vides, viņa lieliski mācēja iekļauties arī mākslas pasaulē. “Es vienmēr esmu priecīgs, ka cilvēks, kurš jau ir nobriedis un ar noteik­tu dzīves pieredzi, iestājas LMA, lai gūtu papildu zināšanas tādā sfērā, kurā vēlas gūt dziļāku redzējumu. Jāteic, ka Ineta ir ļoti mērķtiecīgs cilvēks ar asu prātu, kas spēj izšķirīgi rīkoties arī sarežģītās situācijās. Uzskatu, ka viņai piemīt spē­cīgs gribasspēks, jo, zinot, ko strādājošam ģimenes cilvēkam nozīmē papildu mācību slodzes vilkšana, apzinos, ka šāds cilvēks angažē sevi uzdevuma izpildei maksimā­li,” spriež O. Spārītis.

Klients ir prioritāte

Mērķtiecība ir īpašība, kas noder jebkurā dzīves jomā, apstiprina I. Done. “Manī vienmēr mitusi vēlme sasniegt kaut ko vairāk, tāpēc esmu arī mēģinājusi to darīt, un tieši tādi ir arī mani kolēģi. Mani fascinē, kā viņi spēj mobilizēties, izkāpt ārpus komforta zonas, atrast neikdienišķus risinājumus un iesaistīties procesos, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Profesionālā ekspertīze ir lieta, kas mūs salīmē, bet emocionālā iesaiste ļauj man kā vadītājai būt gandarītai par sasniegtajiem rezultātiem. Ja runājam par īpašībām, kas kopumā visvairāk noder vadītāja amatā, manuprāt, tā ir spēja iedziļināties detaļās un pieņemt lēmumus. Bieži vien gadās, ka pareizo lēmumu es jūtu intuitīvi, taču nevaru uzreiz piemeklēt argumentus, lai paskaidrotu, kāpēc jārīkojas tieši tā un ne citādi. Šajos brīžos esmu pateicīga saviem kolēģiem, ka viņi man notic, tajā pašā laikā, ja man nepieciešams padoms, es zinu, ka varu droši paļauties arī uz savu darbinieku zināšanām. Manā komandā strādā lietpratēji, kuru pieredze mērāma gadu desmitos, un vadīt šādus profesionāļus ir izaicinoši," atzīmē I. Done, uzsverot, ka klientu apkalpošanā svarīga loma ir vēlmei patiesi kalpot savam arodam.

“Manā profesionālajā ikdienā klients ir prioritāte, ar kuru svarīgi izveidot cieņpilnas partnerattiecības, proti, savstarpēju mijiedarbību, kurā mēs viens otru izglītojam un atrodam labākos risinājumus, finālā ieguvēji esam mēs visi. Rezultātu sasniegšanā spēcīgākais plecs ir mana komanda - mūs vieno ambīcijas un vēlme strādāt uzņēmumā, kurš veiksmīgi aug un attīstās, ir rūpīgs un atbildīgs tirgus dalībnieks un iegulda visus resursus, lai uzlabotu vidi un celtu Latvijas konkurētspēju. Esmu pārliecināta, ka, investējot cilvēkos ar augstu motivāciju, sasniegumi neizpaliks”, teic Signet Bank vecākā viceprezidente.

Ineta Done

Signet Bank vecākā viceprezidente
Dzimusi 1974. gadā

Darba pieredze:

2015 - pašlaik IPS Signet Asset Management Latvia valdes locekle

2013 - pašlaik Signet Bank vecākā viceprezidente

2012 - 2013 AS MDM Bank, Private Banking vadītāja Eiropas reģionā

2010 - 2012 AS Citadele banka, Private Banking vadītāja

1999 - 2010 AS Parex Banka, Private Banking vadītāja

1996 - 1999 AS Trasta komercbanka, Klientu apkalpošanas daļas vadītāja

1994 - 1996 AS Vācijas - Latvijas banka, Klientu apkalpošanas menedžere

1992 - 1994 Latvijas Republikas vēstniecība Francijā, vēstnieka personīgais asistents Izglītība

2020 - 2022 Latvijas Mākslas akadēmija, maģistra grāds mākslās

2016 - 2020 Latvijas Mākslas akadēmija, bakalaura grāds mākslās

1998 - 2000 Latvijas Universitāte, maģistra grāds vadībzinātnē

1992 - 1998 Latvijas Banku augstskola, ekonomista augstākā profesionālā kvalifikācija banku zinību specializācijā

1981 - 1992 Rīgas Franču licejs, diploms par vidējo vispārizglītojošo izglītību

Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888

Žurnāla IEVA žurnāliste Aiva Alksne intervēja Sandru un Gati Kokinus kā pāri, kas ir kopā kopš skolas laikiem. Intervija tika publicēta 2022. gada 31. augusta numurā Nr.35 (1293).

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: vāks

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: 34.lpp

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: 35.lpp

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: Arhīva foto

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: Matīsa Markovska foto

---

Laulības apliecība Nr. 888

Uzņēmējs GATIS KOKINS ar savu sievu, topošo teoloģi SANDRU sudrabkāzu dienā nomainīja laulību gredzenus, kuros iegravēts gan viņu laulības apliecības numurs 888, gan ar katra roku uzrakstīts vēstījums, ko viņi viens otram veltījuši. Gata gredzenu caurvij vārdi "Mīlestība, reiz dzimusi, manto nemirstību", bet Gatis savai sieviņai veltījis "Viss pasaules skaistums ir Tevī". Viņi apprecējās nākamajā gadā pēc vidusskolas izlaiduma...

Kā jūs satikāties?

Gatis: Iepazināmies Kurta Bartela Rīgas 39. vidusskolas devītajā klasē, kad mani no paralēlās A klases pār­cēla uz B klasi, kurā mācījās Sandra.

Kurš bija attiecību iniciators?

Sandra: Sākumā man šķita, ka atnā­cis baigais gudrītis. Pirmo mēnesi viņa vispār nebija skolā, jo slimoja, un, kad ieradās, tad mūsu klases audzinātāja, matemātikas skolotāja, saka: «Gati, varbūt tu nāksi izstāstīt to aksiomu?» Un viņš kā tāds pasniedzējs pie tās tā­feles... Pirmajā dienā pēc slimošanas! Mēs visi sēdējām muti vaļā. Nevarētu teikt, ka man bija par Gati interese... Taču viņš bija ļoti neatlaidīgs. Kad jau mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, nāca katru rītu man pretī, un tad kopā devāmies uz skolu.

Gatis: Tas tāpēc, ka skolā biju nodibinājis radiocentru un vajadzēja kādu, kas lasa politinformāciju. Tie bija vēl komunisma laiki. Man tā dikcija nav tik laba, un es uzaicināju Sandru. Bet sadraudzējāmies jau vasarā LOTOS vienībā. Sandra bija smukākā meitene klasē, un tajā vasarā konstatēju, ka arī viņas dvēsele man ir ļoti radniecīga un saprotama.

Sandra: Par to radniecību... Spēlējām volejbolu, un Gatis pa vidu tam aplim bija nolicis magnetolu. Skanēja Deep Purple dziesma Smoke on the Water. Visiem tāds skābs ģīmis, bet man tik ļoti patika! Un mēs abi sākām dejot! Tad es vēl viņam savārīju puplakšu, kas auga turpat pļavā, tēju. Rūgtu, koši zaļu - un viņš izdzēra!

Gatis: Jo es tev uzticējos.

Sandra: Tajā mirklī arī notika kaut kas īpašs... Sajutu, ka varu uzticēt viņam sevi visu un nebūs jāpieviļas. Un nepievīlos. Viņš ir kā klints.

Gatis: Pabeidzām skolu, un bija skaidrs, ka gribam apprecēties.

Pirmais skūpsts?

Sandra: 27. maijā 1985. gadā. Vēl līdz šai dienai mēs šo datumu atzīmējam. Mums tajā laikā jau bija sākušās regulāras pastaigas pa mežu. Bija ļoti daudz sarunu, pārsvarā gan vairāk monologi, jo Gatis ļoti daudz zināja un man patika klausīties.

Vai skolasbiedri nojauta par jūsu attiecībām?

Sandra: Pat ļoti. To nevarēja noslēpt. Rītos no radiocentra kāpām lejā rokās sadevušies. Kad ieradāmies mācību telpā, visa klase tā kā nopūtās. Līdz ar to vienpadsmitajā klasē visiem vairāk vai mazāk viss bija skaidrs.

Kas notur jūsu attiecības?

Gatis: Mainās gan apstākļi, gan cilvēki, līdz ar to nekad vairs nebūs, kā bija 1985. gadā. Mēs laikam mā­cējām mainīties saskaņoti. Taču mēs vēl aizvien esam ļoti dažādi cilvēki, un tajā atšķirīgumā jau arī tas skais­tums. Tāpēc viņa man ir vajadzīga un, iespējams, arī es viņai noderu.

Sandra: Kad mūsu attiecības sākās, es vispār neticēju, ka var būt tik liela mīlestība. Tā aizņēma pilnīgi visu izplatījumu. Mēs viens otrā dzīvojām. Mīlestību es vienmēr esmu redzējusi kā tādu zelta stīgu, kas iet cauri kal­niem, lejām, pārrāvumiem... Citādi vienkārši nevar.

Vai kādreiz ir gribējies šķirties?

Gatis: Reiz kādai amerikāņu slavenī­bai [Joyce Brothers] tika uzdots līdzīgs jautājums, un viņa teica: šķirties nekad, bet nogali­nāt - daudzas reizes. Man nekad nav gribējies nogalināt, bet nu idejiski... Tu jau vari sadusmoties uz otru, bet tā dzīsliņa jau nekur nepazūd.

Sandra: Domāju, ka atbildība pret bērniem mūs visu laiku ir vedusi atpakaļ. Jo, protams, bijis: pietiek! Cik var! Bet tad saproti - nekā labāka jau nebūs, nav un nevajag, jo mēs esam viens otram. Un vēl kas - esam ticīgi, un tos likumus, ko Dievs mums ir iedevis, tos viņš arī ir mums mācījis. Arī - kā atnākt atpakaļ, ja aizej tur, kur nevajag.

Gatis: Laulātiem neklājas šķirties, tur nav ko apspriest! Turklāt sakritības pēc mūsu laulības apliecības numurs ir 888. Neesam numeroloģijas piekritēji, bet tas ir grafiski skaists skaitlis, trīs bezgalības.

Kā nepazaudēt interesi vienam par otru?

Gatis: Mēs atrodam nodarbes, kas abiem ir interesantas, otra lieta - tās nodarbes vienmēr mainās. Ir bijuši periodi, kad reizi nedēļā ejam uz kafejnīcu lasīt dzeju - paņemam tēju un lasām divatā dzeju. Reizēm kāds bērns pievienojās. Tagad ir periods, kad braucam vakaros ar velosipēdiem. Mums abiem patīk koncerti, džezs, Itālija... Mums nekad nav garlaicīgi. Dzīve ir tik nenormāli interesanta, ka vienmēr var atrast to, kas abiem patīk.

Sandra: Gatim ļoti patīk fotografēt, viņš ir aizrautīgs amatieris, līdz ar to viņš mūsu dzīvi fiksē un, protams, liek arī sociālajos tīklos, kas ne vienmēr patīk man un dažiem bērniem. Taču draugi, redzot caur šiem tīkliem mūsu dzīvi, prasa: bet kad jūs dzīvojat? Vai jūs vispār strādājat? Vai jūs esat arī mājās? Jā, starp ieliktajām bildēm mēs pa vidu dzīvojam (smejas). Gatis stabilāk prot staigāt pa zemi, es savukārt esmu vairāk lidojoša būtne, kuru viņš noliek atpakaļ uz zemes. Un man tas ļoti patīk.

Gatis: Izklausās saldi, bet mēs daudz runājam par labo tāpēc, ka sliktā nav daudz un tas ātri aizmirstas.

 

Teksts AIVA ALKSNE

Foto MATĪSS MARKOVSKIS

IR :: Digitālgeita Nr.2

Žurnāliste Indra Sprance žurnālā "Ir" 18-Nov-2020 ir publicējusi apjomīgu izmeklējošās žurnālistikas stilā veidotu rakstu par Jura Gulbja krimināllietu. Tajā ir Gata Kokina komentārs.

[WEB] IR.lv :: Digitālgeita Nr.2

[PNG] IR.lv :: Digitālgeita Nr.2

[PDF] IR :: Digitālgeita Nr.2. :: 18. lpp

[PDF] IR :: Digitālgeita Nr.2. :: 19. lpp

[PDF] IR :: Digitālgeita Nr.2. :: 20. lpp

[PDF] IR :: Digitālgeita Nr.2. :: 21. lpp

______________________________________________________________________________________________________________________

Digitālgeita nr. 2

Tet dalībnieki ārkārtas kopsapulcē 4. decembrī lems, vai amatā var palikt uzņēmuma vadītājs Juris Gulbis, kurš apsūdzēts krāpšanā saistībā ar digitālās televīzijas ieviešanu. Shēmā vīd Andra Šķēles intereses, zaudējumi uzņēmumam aplēsti 7,6 miljonu eiro apmērā, taču Tet padome vismaz pagaidām neredz iemeslu Gulbja atlaišanai

Vienkārši sakot — afēra.

Tā prokurors Monvīds Zelčs savelk apsūdzības esenci 12 gadus seniem notikumiem, kuru izmeklēšana šovasar noslēgusies ar apsūdzības celšanu telekomunikāciju milža Tet valdes priekšsēdētājam Jurim Gulbim un vēl četrām personām.

Apsūdzēts arī Tet Juridiskās daļas direktors Toms Meisītis, bijušie augsta līmeņa darbinieki — agrākais komercdirektors Jānis Ligers un biznesa daļas vadītājs Toms Ābele —, kā arī sadarbības partneris, firmas Hannu Digital vadītājs Gintars Kavacis.

«Juridiski tā kvalificēta kā krāpšana,» saka Zelčs. Darbs pie šī procesa vēl nav pabeigts, tāpēc prokurors par to runā skopi.

Prokuratūrai ir aizdomas, ka visi minētie ir sadarbojušies, lai piesaistītu Hannu Digital kā starpnieku ciparu televīzijas ieviešanā 2009. gadā un tā ļautu atpelnīt parādu Andrim Šķēlem, kas bija radies pēc pirmās digitalizācijas afēras izgāšanās vairākus gadus iepriekš. Jaunās afēras īstenošanu iespējamu padarīja lēmumi valdības struktūrās, ko kontrolēja Aināra Šlesera un Andra Šķēles veidotās partijas, kā arī valstij daļēji piederošajā uzņēmumā Tet, ko tolaik vēl sauca Lattelecom.

Šajā rakstā Ir rekonstruē, kā Latvijā risinājās digitālās televīzijas ieviešanas otrais cēliens, kas atkal beidzies ar kriminālapsūdzībām.

DIGITALIZĀCIJAS MANTINIEKI

Tas notika sen, 2008. gada 2. septembrī.

Valdību tolaik vadīja Ivars Godmanis (LPP/LC), satiksmes ministrs bija viņa partijas biedrs Ainārs Šlesers, bet koalīcijā darbojās Andra Šķēles dibinātā Tautas partija.

Valdības sēdē runātais nav zināms, taču pēc protokola redzams, ka ministrs Šlesers todien tajā nepiedalījās. Darba kārtībā gan bija nozīmīgi Satiksmes ministrijas virzīti noteikumi. Tie reglamentēja, kā Latvijā ieviesīs digitālo virszemes televīziju un kā vēlāk organizēs konkursu, kurā uzvarēt beigās faktiski varēja tikai viens pretendents — Lattelecom un Hannu Digital tandēms.

Šlesera vadītās ministrijas izstrādātie un todien valdībā apstiprinātie noteikumi atļāva digitālās televīzijas ieviešanā izmantot tādus tehnoloģiskos risinājumus, kas bija pretēji ES direktīvu nostādnēm. To vēlāk revīzijā konstatēja Valsts kontrole.

Valsts kontroles ieskatā šie noteikumi bija pretrunā arī ar iepriekš konceptuāli lemto, kā digitālā televīzija Latvijā jāievieš. Bija iecerēts, ka to ieviesīs Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) sadarbībā ar partneri, bet Šlesera vadītā ministrija tagad paredzēja, ka šo komersantu varēs izvēlēties ministrijas rīkotā konkursā. Pēc tam LVRTC faktiski kļuva par konkursa uzvarētāja uzdevumu izpildītāju. Tā nav tikai formalitāte, stāsts ir par miljonu apriti digitālās televīzijas ieviešanā, kurā būtisku lomu iegūst firma Hannu Digital.

Konkurss vēlāk tika organizēts tā, lai nevienam nebūtu iespējas apsteigt Lattelecom un Hannu Digital piedāvājumu — Valsts kontroles vadība jau pēc revīzijas 2009. gadā atzina, ka līdz šim nekad nav sastapusi tik klaju viena pretendenta lobēšanu gan konkursa sagatavošanā, gan vērtēšanā. Piemēram, punktu skaitā būtiskas priekšrocības bija pretendentam, kura rīcībā jau ir funkcionējoša tehniska platforma apraides nodrošināšanai Rīgā un reģionā. Tādas tehniskās iespējas tobrīd bija tikai Hannu Digital, kas apraidi testa režīmā bija sākusi 2007. gadā, izmantojot tehniku, ko bija iepirkuši bēdīgi slavenie digitālās televīzijas ieviesēji Kempmayer Media Latvia. Patiesībā Hannu Digital bija tas pats Kempmayer Media Latvia, tikai mainījis īpašniekus un nosaukumu.

Tieši šīs apraides iekārtas sasaista abas krāpšanas lietas — jaunāko, kurā apsūdzības celtas šovasar, un tā dēvēto digitālgeitas krimināllietu, kuras iztiesāšana turpinās jau kopš 2007. gada. Abos notikumos figurē ne tikai viena un tā pati tehnika. Lai arī uz apsūdzēto sola viņš nav sēdējis, aiz abiem stāstiem vīd ekspremjera Andra Šķēles vārds.

Te jāatgādina, ka pirmais mēģinājums Latvijā ieviest digitālo televīziju sākās līdz ar jauno tūkstošgadi. Valsts šo uzdevumu par 30 miljoniem latu 2002. gadā uzticēja it kā pieredzējušam britu uzņēmumam Kempmayer, kas patiesībā izrādījās tukša čaulas kompānija, aiz kuras caur ārzonām slēpās veikli vietējie darboņi.

Jau 2003. gadā sākās šīs afēras kriminālizmeklēšana.

Apsūdzības krāpšanā, noziedzīgu līdzekļu legalizācijā vai citos pārkāpumos tika celtas 20 cilvēkiem. Prokuratūra atklāja, ka digitalizācijas ideja radusies bijušajam telekompānijas LNT šefam Andrejam Ēķim, kurš uzaicinājis projektā iesaistīt Šķēli.

Vēlāk divi tuvi līdzgaitnieki apstiprināja Šķēles lomu — padomnieks Jurģis Liepnieks apliecināja, ka Šķēle stāvējis aiz iesaistītajām ārzonas firmām, bet advokāts Jānis Loze atklāja, ka projektā pildījis Šķēles norādījumus.

Digitālgeitas iztiesāšana joprojām turpinās — Rīgas apgabaltiesas piespriestie bargie sodi virknei apsūdzēto vēl nav stājušies spēkā, jo Augstākā tiesa nupat oktobrī atcēla notiesājošo spriedumu, lieta būs jāskata vēlreiz. Pirmās digitalizācijas izgāšanās afēras organizētājiem radīja pamatīgas problēmas — ne tikai kriminālprocesu, bet arī finanšu robu. Starptautiska šķīrējtiesa Stokholmā atzina, ka Latvijas puse maldināta ar fiktīvo Kempmayer iesaistīšanu, un lika atmaksāt valstij 3,8 miljonus latu. Savukārt digitalizētāju iepirktās iekārtas LVRTC nepieņēma.

Lai nokārtotu visas šīs saistības pret valsti, Ēķis aizņēmies no Šķēles naudu — kopumā 10,4 miljonus dolāru. Gan iekārtas, gan parādsaistības pret Šķēli beigās nonāca pie uzņēmuma Hannu Digital. Un tieši šis uzņēmums drīz vien kļuva par neaizstājamu partneri otrajā digitalizācijas procesā, ko Šlesera ministrija uzticēja veikt Lattelecom. Šī partnerība ļāva Hannu Digital no Lattelecom iegūt 7,6 miljonus eiro, kas prokuratūras vērtējumā ir krāpšana.

MILJONI LIEKAM STARPNIEKAM

Otrās digitālgeitas izmeklēšana sākās jau 2010. gada martā. Procesu ierosināja Ģenerālprokuratūrā, tālāk novirzīja uz KNAB, kur izmeklēšana bija iestrēgusi desmit gadus. Lietai mainījās izmeklētāji, Ir zināms, ka ar procesa vilcināšanu neapmierināts bijis arī prokurors Zelčs.

Kāpēc process bijis tik ilgs, KNAB neskaidro.

Šā gada augustā Zelčs izņēma kriminālprocesu no KNAB lietvedības un sāka kriminālvajāšanu, izvirzot apsūdzības Gulbim un pārējiem.

Kāda ir otrās digitālgeitas būtība?

Iepriekš plānotās LVRTC funkcijas Rīgas apraides nodrošināšanai bez kāda pamata nodotas Hannu Digital, paredzot šai firmai neadekvātus maksājumus no Lattelecom, tādējādi sadārdzinot projekta izmaksas un radot zaudējumus Lattelecom. Lai to realizētu, izmantots Satiksmes ministrijas rīkots konkurss.

Aizkulisēs lietas dalībnieki vienojušies, ka digitalizācijas projektā Lattelecom piesaistīs partneri Hannu Digital, lai gan tāds nebija nepieciešams — firmai nebija nekādas unikālas kompetences, tai piederošie seši raidītāji ļāva segt tikai Rīgu un apkārtni, bet ciparu apraides nodrošināšana visā Latvijā jebkurā gadījumā bija atkarīga no LVRTC infrastruktūras un pakalpojumiem.

Tādējādi bija paredzēts iegūt naudu, ar ko dzēst uzņēmuma parādu Šķēlem un vēl nopelnīt. Plāns bijis par kopumā 15 miljoniem latu desmit gados, kas neatbilst ne uzņēmuma aktīvu vērtībai, ne tehnoloģiskajai kompetencei. Vienošanās nosacījumi attiecīgi pakārtoti šai summai.

Piemēram, par savu know-how Hannu Digital bija jāsaņem licences maksa 1,7 miljoni latu. Ar iekārtām, kuras Hannu Digital rīcībā bija nonākušas vēl no pirmā digitalizācijas projekta un savulaik iegādātas par aptuveni 1,5 miljoniem latu, uzņēmums sniedza apraides pakalpojumus, par ko Lattelecom maksāja 94 tūkstošus mēnesī jeb kopumā 4,8 miljonus latu četros gados.

Tika paredzēta arī iespēja pagarināt līgumu vēl uz pieciem gadiem, bet jau par 121 tūkstoti mēnesī jeb kopumā 7,3 miljoniem latu.

Turklāt Hannu Digital saņēma papildus vēl 22% no Lattelecom ieņēmumiem 2010. gadā par TV programmu zemes apraidi visā Latvijā — nepilnus 400 tūkstošus latu, lai gan Hannu Digital apraides pakalpojumus sniedza tikai ap Rīgu. Turklāt līguma pagarināšanas gadījumā firma saņemtu šādu ienākumu daļu vēl līdz pat 2018. gada beigām.

Lai šis plāns īstenotos, Lattelecom valde saņēma gan padomes, gan īpašnieku atļauju sadarbībai ar Hannu Digital, taču lēmumu pieņēmējiem prokuratūras ieskatā neesot bijusi pilna informācija par darījuma neizdevīgumu un tie uzticējušies uzņēmuma vadības komandai.

2009. gada februārī Lattelecom tandēmā ar Hannu Digital tiešām uzvarēja Satiksmes ministrijas rīkotajā konkursā, martā noslēdza līgumu un ķērās pie digitālās televīzijas ieviešanas. Sadarbība turpinājās līdz pat 2013. gada beigām, kopumā Lattelecom samaksāja Hannu Digital vairāk nekā astoņus miljonus latu. Savukārt Hannu Digital, kas tālāk jau slēdza līgumu ar LVRTC par iekārtu izvietošanu un apkopi, par šiem pakalpojumiem samaksāja LVRTC tikai 2,7 miljonus latu. Prokuratūras ieskatā šī starpība — 7,6 miljoni eiro — ir noziedzīgā ceļā iegūti līdzekļi un uzņēmumam Lattelecom nodarītie zaudējumi. Ja būtu īstenojies plāns vēl par nākamo piecu gadu sadarbību, tas Lattelecom būtu izmaksājis vēl sešus miljonus eiro. Taču šis plāns tika aprauts — notika jauns konkurss, pēc kura apraides tiesības ieguva LVRTC.

Vai Šķēle dabūjis atpakaļ savu naudu no Hannu Digital un kā vērtē apsūdzību Gulbim, Ir neizdevās noskaidrot — ekspolitiķis īsziņā atrakstīja, ka uz jautājumiem neatbildēs, jo agrāk neesot ievērots viņa lūgums atbildes publicēt pilnā apmērā. Komentēt apsūdzību nevēlējās arī bijušais ministrs, tagad Šķēles biznesa partneris Šlesers — viņš vispār neatbildēja.

SLĒPJAS AIZ EKSPERTIEM

Tet vismaz šobrīd nekādus zaudējumus nesaskata.

Tet padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins intervijā Ir sacīja, ka šobrīd nolīgti auditori, kuri vētīs, vai vienošanās ar Hannu Digital ir nodarījusi zaudējumus Tet. Tāpat par prāvu summu (tā netiek atklāta) noalgoti ārvalstu kriminālistikas eksperti, lai sniegtu atbildi, vai Tet šefa Gubja un Juridiskās daļas direktora Meisīša rīcība bijusi neatbilstoša uzņēmuma interesēm. «Tā pavirši skatoties, no apsūdzības mēs to neredzam,» saka Kokins. Apsūdzības celšana vēl neesot iemesls, lai šķirtos no šiem darbiniekiem.

«Mums ir iespēja ņemt vērā sabiedrības viedokli, kurš jau ir notiesājis abus pilsoņus un atzinis par vainīgiem, bet, iespējams, pieņem netaisnīgu lēmumu. Vai arī strādāt pie pamatota lēmuma pieņemšanas, kas var būt nepopulārs,» padomes izvēli skaidro Kokins.

Viņš apliecina, ka padome par apsūdzībām informēta uzreiz augustā. Taču arī pēc to izlasīšanas (dokumenti iztulkoti arī angliski un nodoti līdzīpašniekiem, zviedru Telia grupai) Tet nekādus lēmumus attiecībā uz Gulbi un Meisīti neesot varējuši pieņemt.

«Visa informācija, kas bija šajā apsūdzībā, padomei bija zināma no paša sākuma. Attiecīgi jaunums bija tie secinājumi, ko prokurors ir izdarījis,» skaidro Kokins. Viņš uzsver, ka visi padomes locekļi šajā jautājumā bijuši vienisprātis. Tāpēc padome nolēmusi prasīt atzinumus auditoriem un kriminālistikas ekspertiem. «Mēs nekādā ziņā no tā nesecinām, vai prokuratūrai ir taisnība vai nav taisnība — tā neapšaubāmi ir tiesas kompetence, bet mums šis lēmums jāpieņem ātri,» pauž Kokins.

Tikmēr prokurors Zelčs atzīmē, ka Valsts kontrole jau 2009. gadā atzina — Satiksmes ministrijai par konkursa uzvarētāju atzīstot Lattelecom piedāvājumu, kas paredzēja izmantot Hannu Digital infrastruktūru, sadārdzinātas apraides izmaksas, salīdzinot ar to, ja projektu ieviestu LVRTC. Tā laika ziņās lasāms, ka sadārdzinājums bijis vismaz par 3,8 miljoniem latu. Tas izraisījis tālāku nepamatotu tarifu sadārdzināšanu gan raidorganizācijām, gan gala lietotājiem — televīzijas skatītājiem. Un šo sadārdzinājumu radīja tieši Lattelecom līgums ar Hannu Digital, kuru parakstīja Gulbis. Prokurora ieskatā Lattelecom padomei un akcionāriem jau tad bija iespējams reaģēt uz Valsts kontroles konstatējumu, jo sadārdzinājums nozīmē, ka maksājumi ir nepamatoti.

Ir vēlējās par apsūdzību intervēt Tet vadītāju Gulbi, bet saņēmām atteikumu — viņš parakstījies par informācijas neizpaušanu.

Tomēr uz rakstiskiem jautājumiem Gulbis atbildēja ļoti izvērsti, uz vairākām lappusēm.

«Apsūdzības kategoriski noraidu un, maigi izsakoties, esmu pārsteigts gan par to saturu, gan veidu, kā tās uzrādītas pēc vairāk nekā desmit gadiem, neskatoties uz to, ka visa informācija iesaistītajām pusēm ir bijusi pieejama jau no projekta laika,» pauž Gulbis. Esot gatavs pamatot katru lēmumu, jo «mana prioritāte vienmēr ir bijusi tikai un vienīgi uzņēmuma attīstība tiesiskā veidā».

Uz jautājumu, vai Tet valde un padome zinājusi par kopējām saistībām pret Hannu Digital 15 miljonu latu apmērā, Gulbis atbild — valde, padome un īpašnieki «pilnīgi noteikti pirms lēmumu pieņemšanas tika informēti par visiem attiecīgo līgumu būtiskajiem noteikumiem». Vienlaikus viņš uzsver, ka atbilstoši 2009. gada līgumam kopējās saistības nebija par 15 miljoniem latu, bet mazāku summu.

Uz jautājumu, kā Gulbis izdomājis sadarboties ar Hannu Digital, kas pārņēma iepriekšējās digitalizācijas afērā iepirktās iekārtas un bija parādā Andrim Šķēlem, uzņēmuma vadītājs norāda — iepriekšējā digitālgeitā vēl nav stājies spēkā neviens notiesājošs spriedums. Turklāt tam neesot bijusi nekāda loma lēmuma pieņemšanā, jo vienīgais kritērijs bijis Hannu Digital spēja nodrošināt tūlītēju apraides sākšanu, «kas bija būtisks punkts Satiksmes ministrijas rīkotā konkursa nolikumā».

Gulbis skaidro, ka ar Šķēli vai Šleseru par digitālās televīzijas ieviešanu vai ar to saistīto konkursu tieši vai pastarpināti neesot komunicējis. Jāatgādina, ka Gulbis 90. gadu beigās strādāja ar finanšu jautājumiem Šķēlem piederošajā Ave Lat grupā, bet pēc tam ieņēma vadošus amatus grupai piederošajā Latvijas Balzamā. KNAB ierakstītajās sarunās fiksētas arī Gulbja jau kā Lattelecom vadītāja tikšanās ar Šleseru viesnīcā Rīdzene.

No Gulbja atbildēm par Hannu Digital izriet, ka Lattelecom sapratuši — tikai kopā ar šo firmu var uzvarēt konkursā. «Iespējams, 2008. gada Satiksmes ministrijas konkurss netika organizēts labākajā iespējamajā veidā. Taču Lattelecom un es to neorganizējām.»

Vēl Gulbis uzsver, ka, «vēlākais, 2012. gada sākumā» Privatizācijas aģentūrai, Ekonomikas ministrijai, Valsts kancelejai un, iespējams, arī premjera birojam bijusi pieejama pilna Lattelecom un Hannu Digital līguma kopija, bet neviena institūcija «nav izteikusi nekādas bažas vai piezīmes».

No Tet vadītāja atbildēm var secināt, ka viņš nekādu sadārdzinājumu Lattelecom un Hannu Digital īstenotajā procesā nesaskata.

Lattelecom esot nodrošinājis labāko ciparu apraides ieviešanu reģionā, un Gulbim ir žēl, ka simtiem iesaistīto profesionāļu «nākas piedzīvot mirkli, kad izcili padarīts darbs un tā rezultāts man neizprotamu iemeslu dēļ tiek iztēlots par krāpšanu».

Līdzīgi kā Gulbis, arī Meisītis prokuratūras apsūdzības neatzīst, viņš paziņoja Ir rakstiskā atbildē. Arī Ligers noliedza jebkādu krāpniecību un gatavs savu nevainīgumu pierādīt ar melu detektoru. Savukārt ar Kavaci un Ābeli Ir neizdevās sazināties.

MINISTRS GULBJA VIETĀ ATKĀPTOS

Tikmēr ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV) skaļi paudis neapmierinātību ar Tet valsts kapitāldaļu turētāja Possessor (agrākā Privatizācijas aģentūra) rīcību. Viņš uzsver, ka pilnībā uzticas tiesībsargājošajām iestādēm un nevar atbalstīt to, ka Tet padome pasūta kriminālekspertu atzinumu par prokuratūras apsūdzību. «Katram mūsu valstī ir iespēja sevi aizstāvēt, ja process pret viņu izvirzīts, bet šajā gadījumā tas bija jādara Gulbja kungam pašam. Jāalgo par saviem līdzekļiem aizstāvība,» pauda Vitenbergs.

Possessor līdzšinējā vadītāja Alvja Mitenberga skaidrojums šajā lietā neesot bijis pārliecinošs, tāpēc 6. novembrī viņu atcēla no amata zaudētās uzticības dēļ — viens no galvenajiem ministrijas pārmetumiem ir tas, ka Possessor nav savlaicīgi ierosinājis Tet dalībnieku sapulcē lemt par Gulbja atbilstību amatam. Mitenberga vietā iecelti trīs jauni valdes locekļi, tā paplašinot valdes sastāvu. Jaunā valde šobrīd vēta visus dokumentus un pēc vispusīgas iepazīšanās lemšot par turpmāko rīcību, Ir informēja Possessor.

Tikmēr no Vitenberga var noprast, ka šis jautājums Tet sašūpojis ne tikai Gulbja krēslu vien. «Atklāti sakot, liekas, ka visas iesaistītās puses — gan Tet padome, gan Possessor — ir strādājušas pie tā, lai padarītu šo gadījumu mazāk redzamu,» saka Vitenbergs.

Viņaprāt, visiem iesaistītajiem būtu jādomā par Latvijas iedzīvotājiem piederošā uzņēmuma reputāciju. «Ir izvirzīta apsūdzība pietiekami nopietnos pārkāpumos.

Ja es būtu Gulbja vietā, uz izmeklēšanas laiku pats atkāptos, tas būtu labas pārvaldības signāls,» pauda Vitenbergs.

__________________________________________________________________________________________________________________________________

IZKRĀPTĀ SUMMA

7,6 miljoni eiro

Prokuratūras ieskatā ir nepamatoti Lattelecom maksājumi digitalizācijas partnerim Hannu Digital.

TAJĀ SKAITĀ:

2,4 miljoni eiro par know-how jeb zinātības licenci

0,5 miljoni eiro kā daļa no Lattelecom ieņēmumiem ciparu televīzijas apraidē

ikmēneša maksājumi par apraides pakalpojumiem Rīgas apkaimē 2009.—2013. gadā. Nolīgtā summa bija 133 tūkstoši eiro mēnesī, kas būtiski pārsniedza Hannu Digital tālāk maksāto summu LVRTC

Bija paredzēts iegūt naudu, ar ko dzēst uzņēmuma parādu Šķēlem un vēl nopelnīt. Plāns bijis par kopumā 15 miljoniem latu desmit gados.

Ir rekonstruē, kā risinājās digitālās televīzijas ieviešanas otrais cēliens, kas atkal beidzies ar kriminālapsūdzībām

JURIS GULBIS, LATTELECOM (TAGAD TET) VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJS

TOMS MEISĪTIS, JURIDISKĀS DAĻAS BIZNESA ATBALSTA NODAĻAS VADĪTĀJS

TOMS ĀBELE, BIJUŠAIS LATTELECOM BIZNESA DAĻAS VADĪTĀJS

JĀNIS LIGERS, BIJUŠAIS LATTELECOM VALDES LOCEKLIS UN KOMERCDIREKTORS

GINTARS KAVACIS, HANNU DIGITAL VALDES LOCEKLIS

jaunagaita.net :: Vai SAB un Saeimas NDK apzināti ignorē Krievijas ietekmi Latvijā?

Žurnāls Jaunā Gaita savā 2019. gada vasaras žurnālā Nr. 297. un interneta vietnē jaunagaita.net ir publicējis polemisku Otto Ozola rakstu, kurā ir pieminēts Gatis Kokins. Raksts ir pārpublicēts vietnē pietiek.com.

[WEB] jaunagaita.net :: Vai SAB un Saeimas NDK apzināti ignorē Krievijas ietekmi Latvijā?

[PNG] jaunagaita.net :: Vai SAB un Saeimas NDK apzināti ignorē Krievijas ietekmi Latvijā?

[WEB] pietiek.com :: Vai SAB un Saeimas NDK apzināti ignorē Krievijas ietekmi Latvijā?

[PNG] pietiek.com :: Vai SAB un Saeimas NDK apzināti ignorē Krievijas ietekmi Latvijā?

_______________________________________________________________________

Otto Ozols

VAI SATVERSMES AIZSARDZĪBAS BIROJS  UN SAEIMAS NACIONĀLĀS DROŠĪBAS KOMISIJA  APZINĀTI IGNORĒ KRIEVIJAS IETEKMI LATVIJĀ?

Nesen ASV noslēdzās īpašā prokurora Roberta Millera (Mueller) vadītā izmeklēšana par Krievijas iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Nav šaubu, ka Krievija aktīvi cenšas ietekmēt politiskos procesus ārvalstīs, kur vien tas ir iespējams. Latvijā šajā ziņā ir vairāk neatbildētu jautājumu, nekā atbildētu. Īpaši pēdējos gados satraucošas ziņas ir sekojušas viena pēc otras, bet Latvijas augstākā politiskā elite tās uzkrītoši ignorējusi. Valsts kontrolētais kabeļtelevīzijas operators „Lattelecom” burtiski uzspiedis saviem klientiem Krievijas propagandas kanālus. To izplatība un popularitāte neapšaubāmi nopietni ietekmēja Latvijas politisko klimatu. Izrādījies, ka pielaides valsts noslēpumiem piešķirtas ļoti ietekmīgām amatpersonām, kuras vēlāk pieķertas apšaubāmās situācijās un kontaktos. Vairumā gadījumu pēdas nepārprotami ved Kremļa virzienā. Tas viss noticis gadiem, bet diskusijas par šiem jautājumiem ir nevis izmeklētas, bet Saeimas līmenī apklusinātas, burtiski paslaucītas „zem tepiķa”. Vairāki gadījumi identiskās situācijās atbildīgās rietumvalstīs nekavējoties kļūtu par nacionāla līmeņa skandāliem un sāktos nopietni izmeklēšanas procesi. Latvijā nekas tāds nav noticis. Konfrontēti ar tiešiem jautājumiem – kāpēc tā – politiķi izvēlas apklust un skatīties citā virzienā.

Situācijas labākai izpratnei nepieciešams apskatīt notikumus vairāku gadu kopainā. Būtiska robežšķirtne varētu būt 2013. gads, kad par Satversmes Aizsardzības biroja, faktiski ietekmīgākās nacionālās drošības iestādes vadītāju Saeimā tika ievēlēts bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Otra būtiska robežšķirtne ir 2014. gads, kad Krievija uzbruka Ukrainai un okupēja tai piederošo Krimas pussalu. Šī krīzes situācija skaudri atklāja Latvijas vājumu un neaizsargātību, ja Krievija censtos uzbrukt arī Latvijai.

Izrādījās, ka Latvijas bruņotie spēki gadiem ilgi ir dzīvojuši hroniskā līdzekļu deficītā. Latvija, pretēji NATO dotajiem solījumiem, aizsardzībai veltīja nevis 2% no IKP, bet gan 0.7-1%. Tas bija arī krietni mazāk, nekā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Kā liecināja daudzi zemessargi, tad situācija ar zemessardzes apgādi bija novesta teju līdz bankrotam. Latvijā nebija arī pienācīgi NATO spēki, kas varētu atvairīt iespējamo pirmo uzbrukuma vilni, kaut vai simboliski. Nebija sagatavoti arī plāni, kā šos spēkus operatīvi ievest. Atbildība par šo situāciju gulstas uz toreizējo varas partiju „Vienotība” un tā laika partijas biedru, aizsardzības ministru Arti Pabriku. Tieši viņš bija atbildīgs par valsts aizsardzību vairāk nekā trīs gadus. Vēlāk jautāts, kāpēc bija izveidojusies šāda situācija, viņš atbildēja, ka neesot bijusi pietiekama politiskā griba. Bet viņš noklusē faktu, ka viņš pats bija tobrīd ietekmīgās „Vienotības” ietekmīgs politiķis un ministru prezidenta biedrs. Pabrikam bija visas iespējas ietekmēt šos procesus, bet viņš to, būdams ministrs, nebija izdarījis. Vēl viena atruna, ka 2014. gads ir pēckrīzes laiks. Te gan jāatgādina, ka 2014. gadā jau bija pagājuši pieci gadi kopš globālās finanšu krīzes un valsts aizsardzība nav jautājums, ar kuru drīkst vilcināties. Valsts drošība bija kritiskā stāvoklī, bet nopietna situācijas analīze un atbildīgo noskaidrošana nenotika ne toreiz, ne arī tagad. Artis Pabriks ir nomainījis partiju un atkal ir aizsardzības ministrs, bet SAB ir piešķīris viņam visas iespējamās pielaides valsts noslēpumiem.

Nākamais uzkrītošais valsts drošības apdraudējums bija zināms jau krietni pirms 2014. gada krīzes, bet netika atrisināts ne toreiz, ne arī šobrīd – piecus gadus vēlāk. Krievija savas intereses Latvijā brīvi un netraucēti gadiem ilgi realizēja, masīvi izmantojot savu televīzijas kanālu plašo izplatību visā Latvijā. Šie kanāli nekautrējoties reklamēja un atbalstīja Krievijai draudzīgus politiskos spēkus un neapšaubāmi tādā veidā iejaucās Latvijas iekšpolitikā. 2014. gadā, kad notika uzbrukums Ukrainai, Kremļa kanāli izvērsa īpaši agresīvu propagandas kampaņu, kas netraucēti pārpludināja Latvijas informatīvo telpu. Latvija atkal izrādījās pilnīgi negatava arī informatīvā kara situācijai. Vēl trakāk – izrādījās, ka lielākais kabeļtelevīzijas operators, Latvijas valstij daļēji piederošais uzņēmums „Lattelecom” (šobrīd – „Tet”), nodrošina šo kanālu izplatību un dara to īpaši uzkrītoši. Proti, neviens klients nevarēja iegādāties „Lattelecom” kabeļtelevīzijas pamata paketi bez Krievijas propagandas kanāliem. Faktiski tie tika uzspiesti bez izvēles iespējām tos nepasūtīt un nemaksāt Krievijas propagandas mašinērijai. Šī absurdā situācija daļēji ir saglabājusies joprojām. Uzņēmuma vadība tai vietā, lai atteiktos no Kremļa kanāliem vai vismaz tos izņemtu no obligāti pasūtāmo saraksta, gadiem ilgi meklēja attaisnojumus, lai to nedarītu. Atrunas vēlāk izrādījās maldinošas. Vispirms „Lattelecom” stāstīja, ka nevar izslēgt no savas piedāvājuma paketes šos kanālus, jo tam nav likumīga pamatojuma. Viņi manipulēja ar sabiedrisko domu, jo šos kanālus „Lattelecom” neviens netraucēja izņemt vismaz no piedāvājuma pamata paketes. Paradoksālā kārtā valsts uzņēmums bija padarījis Kremļa propagandas kanālus par simbolisku OIK jeb Obligātā iepirkuma komponenti kabeļtelevīzijas klientiem. Tas bija tikai un vienīgi labas gribas jautājums tos ievietot kādā citā, neobligātā piedāvājumā. Tas netika izdarīts. Vēl uzņēmuma pārstāvji skaidroja, ka šāda rīcība ietekmētu viņu finanšu rādītājus, kas ir viņu pamata uzdevums. Pavisam nesen konkurējošais, arī kabeļtelevīzijas pakalpojumu piedāvājošais uzņēmums LMT paziņoja, ka nepiedāvā saviem klientiem Kremļa propagandas kanālus un nav izjutis būtiskus komerciālus zaudējumus. Uzņēmuma vadītājs Juris Binde atbildot uz jautājumu, kāpēc LMT viedtelevīzijā nav pieejami Krievijas federālie kanāli, atbildēja: „Es neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu pārraidīt mums [Latvijai] nedraudzīgu informāciju. Mēs neplānojam to darīt."

Tādā veidā Krievijai bija visas iespējas plaši atbalstīt sev draudzīgus politiķus Saeimas, pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanās. Daudzos gadījumos sekmes neizpalika, jo TV joprojām ir viens no efektīvākajiem politiskās reklāmas medijiem. Un atkal – neviena atbildīgā iestāde vai organizācija – ne SAB, ne Saeimas Nacionālās drošības komisija, ne arī Rīgā bāzētais NATO StratCom COE, jeb NATO Stratēģiskās Komunikācijas Izcilības Centrs nepievērsa šai situācijai pienācīgu uzmanību. „Lattelecom” ilgstoši izvairījās kaut ko mainīt, tā augstākie vadītāji saglabāja amatus. Ik pa brīdim notika kādas diskusijas, bet redzami rezultāti izpalika. Jāatgādina, ka Saeimas Nacionālās drošības komisiju toreiz vadīja „Vienotības” pārstāve Solvita Āboltiņa un vēlāk Inese Lībiņa-Egnere. Šobrīd komisijas vadītājs ir ZZS deputāts, bijušais ministru prezidents Māris Kučinskis.

Pavisam nesen atklājās, ka „Lattelecom” padomes vadītājs Gatis Kokins ir atrodams, tā dēvētajos, „čekas maisos”. Šis fakts SAB noteikti nebija noslēpums arī agrāk. Šī ilgstošās Krievijas ietekmes ignorēšana visus šos vairāk nekā piecus gadus faktiski ir noklusēta un aktīva rīcība ir izpalikusi.

Līdzīgi nopietni jautājumi ir par pielaižu piešķiršanu visaugstākajām amatpersonām. Aizdomīgi gadījumi ir vairāki, bet apskatīsim tikai divus – visskaļākos. 2013. gadā Latvijas Bankas prezidenta amatā atkārtoti tika pārvēlēts Ilmārs Rimšēvičs. Tas notika neskatoties uz to, ka viņam, kā vēlāk izrādījās bija gana liela ietekme uz visu banku sektoru, Latviju gadiem ilgi bija satricinājuši ļoti smagi banku sabrukšanas gadījumi un valsts saņēmusi regulārus pārmetumus par milzīgu aizdomīgas naudas apriti. Tāpat nesen atklājās, ka viens no tuvākiem Rimšēviča draugiem, biežu ceļojumu biedrs bija Krievijas vēstniecībā un politiskajā aprindās labi zināmais, nu jau mirušais Olainfarm valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Valērijs Maligins. Šobrīd atklājies, ka abi ceļojuši uz Krieviju zvejot, kur ceļi viņiem it kā nejauši krustojušies ar Krievijas militārās industrijas ietekmīgiem darboņiem. Tāpat atklājies, ka Rimšēvičs piedalījies neoficiālās sanāksmēs tā dēvētajās „Taureņu pirtīs”, kur piedalījies sarunās ar apšaubāmas reputācijas, šobrīd apsūdzētiem biznesmeņiem. Tiesībsargājošajām iestādēm šie fakti bija labi zināmi jau 2013. gadā, bet tas SAB netraucēja viņam piešķirt augstākas kategorijas valsts noslēpuma pielaidi un ieņemt augsto un ietekmīgo amatu. 2018. gadā pēc korupcijas apkarošanas biroja – KNAB iesnieguma prokuratūra uzsāka kriminālvajāšanu pret Rimšēviču saistībā ar kukuļņemšanu. Atklātībā nākusī informācija nevarēja būt noslēpums SAB jau agrāk, bet jautājums, kāpēc viņi šo informāciju ignorēja, netiek uzdots.

Tikpat satraucoša situācija atklājās 2017. gadā. Toreiz SAB pēkšņi atņēma pielaidi valsts noslēpumam Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei Ilzei Pētersonei-Godmanei. Te jāatceras, ka tas faktiski ir viens no ietekmīgākajiem amatiem valsts iekšējās drošības sistēmā, šajā pozīcijā ir pieeja visnopietnākajiem valsts noslēpumiem. Neoficiāli avoti vēsta, ka SAB bija spiesti atņemt viņai pielaidi pēc tam, kad kāds sabiedroto izlūkdienests bija pamanījis viņu ar vīru ballējoties ietekmīgā Krievijas naftas un gāzes kompānijas „Itera” Latvijas nodaļas vadītāja Jura Savicka dzimšanas dienas ballītē. Savickis PSRS laikos bija augsta ranga čekists un šobrīd tiek uzskatīts par Kremļa neoficiālo rezidentu Latvijā. „Itera” faktiski kontrolē bijušo čekistu brālība ar Krievijas prezidentu Vladmiru Putinu priekšgalā. Saprotams, ka sabiedroto valstu izlūkdienesta pārstāvji varēja būt šokēti, ka NATO dalībvalsts iekšlietu ministrijas valsts sekretāre ģimeniski atpūšas un svin kopīgus svētkus ar tik ietekmīgu, ar Krieviju saistītu personu. Latvijā joprojām neatbildēts jautājums ir kāpēc SAB šo „neparasto” draudzību nebija pamanījuši jau kopš 2009. gada, kad Pētersone-Godmane kļuva par ministrijas valsts sekretāri. To nebija „pamanījis” arī pašreizējais SAB vadītājs Jānis Maizītis, kurš savā amatā tobrīd bija jau vairāk nekā četrus gadus. Piedevām, Godmaņu ģimene savas tuvās attiecības ar ietekmīgu miljonāru, Krievijas uzņēmuma filiāles vadītāju pat īpaši neslēpa. Latvijā viņi bija kopīgi redzami daudzos publiskos pasākumos. Tomēr Maizīša vadītai iestādei, atšķirībā no sabiedrotajiem, tā nešķita uztraukuma vērta situācija. Gadiem ilgi. Pēc pielaides zaudēšanas Pētersone-Godmane nekavējoties tika pie ļoti labi apmaksāta darba Savicka kontrolētajā, ar Krieviju saistītajā uzņēmumā AS Latvijas gāze meitasuzņēmumā, sadales sistēmas operatorā AS Gaso. Pētersone-Godmane šajā uzņēmumā tagad ir valdes priekšsēdētāja.

Jebkurā citā valstī šāda situācija, kad Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre izrādās tik cieši saistīta ar Krievijas visaugstāko biznesa un politisko vidi, būtu vismaz izmeklēšanas vērts jautājums par SAB nevērību gadu garumā. Latvijā nenotiek nekas.

Vēl viens līdzīgs gadījums. Gadu mijā sabiedrība uzzināja, ka darbu pametis ietekmīgais un pretrunīgu slavu iemantojušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Aigars Sparāns. Neoficiāli avoti vēsta, ka tas noticis pēc stratēģiskā sabiedrotā – ASV vēstniecības – nopietniem jautājumiem SAB vadībai. Acīmredzot jautājumi bijuši tik nopietni un atbildes tik nepatīkamas, ka Maizītis bija spiests darbinieku atlaists. Skaidrs, ka ASV bez nopietna iemesla tā nerīkotos. Bet atkal – neviens pat nav uzsācis diskusijas par SAB darba kvalitāti, kad kārtējo reizi tiek konstatēta tik augsta līmeņa nevērība un nolaidība. Tas nevarētu notikt, ja Maizītim nebūtu kādi ļoti augsta līmeņa politiskie aizbildņi, kuri ir ieinteresēti, ka SAB turpina darboties tikpat vāji, kā līdz šim.

Protams, nevar noliegt, ka zināmas aktivitātes meklējot Krievijas ietekmes cilvēkus ir notikušas. Tomēr tās izskatās dekoratīvas un formālas, gluži vai kā dūmu aizsegs, lai kaut kā attaisnotu iepriekšminētās neizdarības un izgāšanās. Ik pa brīdim tiek trenkāts prokremliskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko. Kaut gan katram nopietnam drošības jautājumu ekspertam ir skaidrs, ka Gapoņeko ir margināls darbonis, kurš taisa vairāk troksni un neko nopietni ietekmēt nevar. Saprotams, ka viņam nav un nekad nebūs pieeja kādiem nopietniem noslēpumiem un augstākās politiskās varas rīkiem.

Tāpat ir notverti trīs iespējamie spiegi – viens no viņiem ir pensionārs Latgalē, otrs „Latvijas dzelzceļa” meistars. Visdrīzākais, ka viņiem arī bija darīšana ar Krievijas izlūkdienestiem, bet skaidrs, ka runa ir par viszemākā līmeņa darboņiem, kurus nevienam spiegu dienestam nebūtu žēl atmest, lai piesegtu daudz nopietnāka līmeņa darboņus.

Šie gadījumi labi kalpo, lai nomierinātu sabiedrības uztraukumu par drošības dienestu maz rezultatīvo darbu. Tomēr tie nedod atbildi, kāpēc Latvijā, atšķirībā no Igaunijas, nav notverts neviens visaugstākā līmeņa nodevējs? Specdienesti gan skaidro, ka ik pa brīdim tiek izraidīts kāds Krievijas vēstniecības darbonis, kurš pieķerts aizdomīgos sakaros. Bet gaisā paliek karājoties neatbildēts jautājums – vai šie Krievijas spiegi ir darbojušies bez līdzdalībniekiem visaugstākajos politiskajos līmeņos?

2018.gada sākumā, neskatoties uz iepriekš aprakstītajām problēmām SAB darbā, Jānis Maizītis Saeimā bez nopietnām diskusijām tika atkārtoti pārvēlēts savā amatā. Šajā rakstā ir pieminētas tikai dažas no vairākām aizdomīgajām epizodēm, kur redzama nepārprotama Krievijas interešu piesegšana visaugstākā līmenī. Ir kādi skaļi nepateikti iemesli, kas politiķiem un medijiem liek klusēt situācijās, kas citās valstīs būtu izraisījuši ļoti nopietnus skandālus.

Viens ir diezgan droši prognozējams – arī pēc šī raksta publicēšanas Latvijas augstākā politiskā elite atturēsies uzdot nopietnus jautājumus par SAB vadītāja atbilstību ieņemamam amatam. Pat labi apzinoties, ka viņa bezdarbība ir sekmējusi nopietnus Latvijas nacionālās drošības apdraudējumus. Kādi tam ir iemesli – mēs varam tikai minēt.

Otto Ozols ir literārais pseidonīms rakstniekam, politiķim Mārtiņam Barkovskim, kurš kandidē uz Eiropas Parlamentu no Latvijas Reģionu apvienības saraksta.

Baltic Business Quarterly :: Waiting for second wave

Izdevniecības "Lilit" veidotais žurnāls "Baltic Business Quarterly" savā Winter 2018 numurā 26.-26.lpp ir ievietojis plašu rakstu par "Monea". Rakstā ir fotogrāfija, kurā ir redzams Gatis Kokins:

[PDF] Baltic Business Quarterly :: Waiting for second wave

[PNG] Baltic Business Quarterly :: Waiting for second wave :: GK photo page

_________________________________________________________________________________________________________________________

Privātā Dzīve :: Optikas salona VIZIONETTE atklāšana

Žurnāls "Privātā Dzīve" sava 29-Jan-2019 numurā 05 (1029) ir publicējis fotogrāfijas no optikas salona VIZIONETTE atklāšanas, kuros ir redzams Gatis un Sandra Kokini:

[PDF] Privātā Dzīve :: Optikas salona VIZIONETTE atklāšana

[JPG] Privātā Dzīve :: Optikas salona VIZIONETTE atklāšana

__________________________________________________________________________________________________________

Baltijas Koks :: 2018. gada žurnāla "Baltijas Koks" cilvēki

Meža un kokapstrādes nozaras žurnāls "Baltijas Koks" savā Dec-2018 (218) izdevuma 48.-49.lpp. ir publicējis atsauksmi uz Oct-2018 interviju ar Gati Kokinu par aktuāliem politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem, kā arī ievietojis Gata Kokina 2018. gada analīzi un 2019. gada prognozi:

[PDF] Baltijas Koks :: 2018. gada žurnāla Baltijas Koks cilvēki

[JPG] Baltijas Koks :: 2018. gada žurnāla Baltijas Koks cilvēki :: 48.lpp.

[JPG] Baltijas Koks :: 2018. gada žurnāla Baltijas Koks cilvēki :: 49.lpp.

____________________________________________________________________________________________________________________

GATIS KOKINS 

EKONOMISTS, LATTELECOM PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS 

2018. gads Latvijai ir bijis brīnišķas, mierīgas izaugsmes gads. Trešā ceturkšņa sezonāli un kalendāri izlīdzinātais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums tiek lēsts 5,5% - divas reizes lielāks nekā vidēji eirozonā prognozētais 2,2%. Šobrīd Latvijā ir vēsturiski augstākais ekonomikas un eksporta apjoms, globālā konkurētspēja, IKP uz iedzīvotāju, vidējā alga un pensija, pirktspēja, rezidentu noguldījumi bankās, valsts budžets. IKP uz iedzīvotāju pirktspēju paritātes izteiksmē 2018. gadā sasniegs 70% no 28 ES valstu vidējā, kas ir maģiskā robeža, pēc kuras ekonomiskajai emigrācijai būtu jāsamazinās. Mēs esam kļuvuši turīgāki par tādu vecās Eiropas valsti kā Grieķija. 

Tajā pašā laikā mēs fundamentāli atpaliekam no klasiskā Baltijas līdera - Igaunijas un, kas daudz sāpīgāk, īpaši pēdējā laikā - no Lietuvas. Sabiedrība ir pareizi identificējusi šīs atpalicības iemeslus - mērķtiecīga augstas pievienotās vērtības biznesa un ekonomikas atbalsta trūkums un ēnu ekonomikas augstais īpatsvars apvienojumā ar korumpētiem valsts un pašvaldību iepirkumiem. 

Man šogad ir izdevies sabalansēt laiku, ko veltu sabiedrībai (vadot padomes darbu Lattelecom), personīgajam biznesam, domāšanai un ģimenei. Tas bija mērķis, uz kuru tiecos pēdējos 10 gadus, bet tikai 2018. gadā tas beidzot ir ciešami labi izdevies. Ceru šo balansu turpināt izkopt 2019. gadā, jo laiku domāšanai un ģimenei vienmēr var gribēt vairāk. 

Iedzīvotāju skaits turpina samazināties: pat beidzoties emigrācijai, 2100. gadā Latvijā dzīvos vien 1,351 miljons iedzīvotāju, bet, situācijai nemainoties, - 0,699 miljoni iedzīvotāju (ANO novērtējums). Tā kā politiski esam pret imigrāciju, ir jāsāk pielāgoties ekonomikai ar mazāku iedzīvotāju skaitu. Reģionālā reforma, samazinot pašvaldību skaitu vismaz divas reizes, būtu labs sākums. 

Tāpat ieguvēji būs uzņēmumi, kuri 2019. gadā iemācīsies nodarbināt seniorus. Viņu īpatsvars nākotnē tikai pieaugs, jo zem 25 gadu sliekšņa katrā vecuma grupā ir par trešdaļu mazāk potenciālo darbinieku nekā 25-65 gadu vecuma grupās. Atšķirībā no nespējīgajiem padomju laiku pensionāriem tie ir enerģiski, ar datorprasmēm un salīdzinoši labu veselību apveltīti cilvēki. 

Saprotams, ka mākslīgais intelekts, roboti un pašbraucošas automašīnas būs tehnoloģijas, kas turpmāk ļaus Latvijai sekmīgi attīstīties arī demogrāfiskā kritiena apstākļos. 2019. gadā mēs redzēsim pirmos šā fenomena efektus Latvijas tautsaimniecībā.

Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus

Meža un kokapstrādes nozaras žurnāls "Baltijas Koks" savā Okt-2018 (216) izdevuma 20.-25.lpp. ir publicējis Dzidras Smiltēnas interviju ar Gati Kokinu par aktuāliem politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem:

[PDF] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 20.-25.lpp.

[PDF] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: vāks

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: vāks

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 20. lpp

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 21. lpp

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 22. lpp

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 23. lpp

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 24. lpp

[JPG] Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus :: 25. lpp

___________________________________________________________________________________

Kas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākamajam iespējām. 

Tauta atviegloti uzelpo: beidzot no rīta līdz vakaram medijos vairs nav jāklausās, kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās, un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti. 

Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt, kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500 eiro, neapliekamais minimums 500 eiro, pensijas bez nodokļiem līdz 500 eiro, minimālā pensija 200 eiro. Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) afēra tiks likvidēta mēneša laikā, un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos. 

Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme? Par to žurnāla Baltijas Koks sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu. 

- Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas, un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu, un vai patiešām varam būt pārliecināti, ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī? 

- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušās arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu, pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, kā arī nekur nevarējām uzzināt, ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma. 

Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts, vienā vidusmēra rietumu zemē, kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos, tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas. 

Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespējas īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, ka samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei un aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums, no kurienes ņemt līdzekļus. 

Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un viņi aizmirsīs sasolīto. 

Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas, taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt. 

- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču, ja tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus. 

Kas ir tas pamats, lai Latvija patiešām varētu augt un attīstīties? 

- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus, un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no 

valdības solījumiem. Labi atceros, ka vēl Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja, kā sadalīt labumu sev, un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu. 

Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas, ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk. 

Ja mēs runājam par birokrātijas samazināšanu, Valsts ieņēmumu dienesta labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu, ka mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās, uz kuru pusi virzās investīcijas, un jāpalīdz pašvaldībām sakārtot infrastruktūru. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt lielu kāpumu mašīnbūvē. 

Otrs virziens ir domāt par augstajām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internētu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internēts pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citu speciālistu, kas vajadzīgi augstajām tehnoloģijām, tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un daudzām citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, valdībai noteikti vajadzētu investēt tieši šajos virzienos. 

Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekama, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolēns, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursu un iestāties labākajās augstskolās. 

Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidu, - teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīgas izkliedes universitāšu vidū - Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Turpinot investēt šajās augstskolās, mēs panāktu, ka Latvijā arvien vairāk rastos augsto tehnoloģiju uzņēmumi. 

Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām, ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis par 4%, bet 6-7%. Tas būtu pietiekami, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam, ka gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rada, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku, neveidojot burbuli. Vienkārši valstsvīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm. 

- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zemi. Vai šis apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai? 

- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki friziera pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visticamāk, jau nākamajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju, līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi, starpība labklājībā samazinās, un cilvēkos 

zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai. 

Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija bus pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki, un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās, un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums. 

- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu ? 

- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai, kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šis jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam, ka tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju, nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks, un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet, vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts. 

- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši? Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šī 1500 eiro alga? 

- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigret, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka, lai arī ekonomiskā situācija ir līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visticamāk, šis process sāksies jau nākamgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti, viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības. 

- Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību, lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi? 

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%. Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos. 

Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpeta, cik tādu centru varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentre ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils - būt tīrā lauku vidē, bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ. 

Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā, kā uzlabot savu dzīvi. 

Tāds uzrāviens, kāds bija deviņdesmitajos gados, vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk nekā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir īpaši jāstrādā. 

- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā? 

- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs daudz profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām, piemēram, robotu treneriem. Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu, ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām. 

Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas mācīties gribētāji. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem, jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu katrā ciematā. Ar pamatskolām ir citādi, tur vairāk ir vajadzīga bērna, vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Viņu algai ir jāaug straujāk nekā vidējai algai valstī, līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa. 

- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir - mums nepietiek naudas. Viens no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi, lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt? 

- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna vai Indija, mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu, mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs starp Lietuvu un Igauniju ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā. 

Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk risku nekā iespēju. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārak tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir nekustamā nodokļa atlaidi uz pieciem gadiem. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, uzņēmējam ir izdevīgāk nekā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos, un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku. 

Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses, gribam investīcijas, taču, no otras puses, vietējie sāk celt iebildumus - būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori. 

Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā 

iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijās, un tad nākamos trīsdesmit gadus no uzņēmuma cel ārā dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva, pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekams, lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas, un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos. 

- Šovasar daudz braucu pa Vidzemi, tikos ar cilvēkiem un runāju ar viņiem. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekami daudz arī tādu, kas teica, ka šeit viss ir slikti. Kā jūs vērtējat šābrīža ekonomisko situāciju Latvijā? 

- Uzstādījums viss ir slikti ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam pret sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem. 

Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā. Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod viņiem nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts, un katrs pats var noteikt savu dzīvesveida izvēli. Mūs nekas neierobežo. 

Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi. 

Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvu nekā cilvēku, kas par tām rūpējas. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu, vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas. 

Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus? 

Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr, varu apgalvot, ka gan vienā, gan otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.

Dzidra Smiltēna