Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888

Žurnāla IEVA žurnāliste Aiva Alksne intervēja Sandru un Gati Kokinus kā pāri, kas ir kopā kopš skolas laikiem. Intervija tika publicēta 2022. gada 31. augusta numurā Nr.35 (1293).

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: vāks

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: 34.lpp

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: 35.lpp

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: Arhīva foto

[JPG] Ieva :: Laulības apliecība Nr. 888 :: Matīsa Markovska foto

---

Laulības apliecība Nr. 888

Uzņēmējs GATIS KOKINS ar savu sievu, topošo teoloģi SANDRU sudrabkāzu dienā nomainīja laulību gredzenus, kuros iegravēts gan viņu laulības apliecības numurs 888, gan ar katra roku uzrakstīts vēstījums, ko viņi viens otram veltījuši. Gata gredzenu caurvij vārdi "Mīlestība, reiz dzimusi, manto nemirstību", bet Gatis savai sieviņai veltījis "Viss pasaules skaistums ir Tevī". Viņi apprecējās nākamajā gadā pēc vidusskolas izlaiduma...

Kā jūs satikāties?

Gatis: Iepazināmies Kurta Bartela Rīgas 39. vidusskolas devītajā klasē, kad mani no paralēlās A klases pār­cēla uz B klasi, kurā mācījās Sandra.

Kurš bija attiecību iniciators?

Sandra: Sākumā man šķita, ka atnā­cis baigais gudrītis. Pirmo mēnesi viņa vispār nebija skolā, jo slimoja, un, kad ieradās, tad mūsu klases audzinātāja, matemātikas skolotāja, saka: «Gati, varbūt tu nāksi izstāstīt to aksiomu?» Un viņš kā tāds pasniedzējs pie tās tā­feles... Pirmajā dienā pēc slimošanas! Mēs visi sēdējām muti vaļā. Nevarētu teikt, ka man bija par Gati interese... Taču viņš bija ļoti neatlaidīgs. Kad jau mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, nāca katru rītu man pretī, un tad kopā devāmies uz skolu.

Gatis: Tas tāpēc, ka skolā biju nodibinājis radiocentru un vajadzēja kādu, kas lasa politinformāciju. Tie bija vēl komunisma laiki. Man tā dikcija nav tik laba, un es uzaicināju Sandru. Bet sadraudzējāmies jau vasarā LOTOS vienībā. Sandra bija smukākā meitene klasē, un tajā vasarā konstatēju, ka arī viņas dvēsele man ir ļoti radniecīga un saprotama.

Sandra: Par to radniecību... Spēlējām volejbolu, un Gatis pa vidu tam aplim bija nolicis magnetolu. Skanēja Deep Purple dziesma Smoke on the Water. Visiem tāds skābs ģīmis, bet man tik ļoti patika! Un mēs abi sākām dejot! Tad es vēl viņam savārīju puplakšu, kas auga turpat pļavā, tēju. Rūgtu, koši zaļu - un viņš izdzēra!

Gatis: Jo es tev uzticējos.

Sandra: Tajā mirklī arī notika kaut kas īpašs... Sajutu, ka varu uzticēt viņam sevi visu un nebūs jāpieviļas. Un nepievīlos. Viņš ir kā klints.

Gatis: Pabeidzām skolu, un bija skaidrs, ka gribam apprecēties.

Pirmais skūpsts?

Sandra: 27. maijā 1985. gadā. Vēl līdz šai dienai mēs šo datumu atzīmējam. Mums tajā laikā jau bija sākušās regulāras pastaigas pa mežu. Bija ļoti daudz sarunu, pārsvarā gan vairāk monologi, jo Gatis ļoti daudz zināja un man patika klausīties.

Vai skolasbiedri nojauta par jūsu attiecībām?

Sandra: Pat ļoti. To nevarēja noslēpt. Rītos no radiocentra kāpām lejā rokās sadevušies. Kad ieradāmies mācību telpā, visa klase tā kā nopūtās. Līdz ar to vienpadsmitajā klasē visiem vairāk vai mazāk viss bija skaidrs.

Kas notur jūsu attiecības?

Gatis: Mainās gan apstākļi, gan cilvēki, līdz ar to nekad vairs nebūs, kā bija 1985. gadā. Mēs laikam mā­cējām mainīties saskaņoti. Taču mēs vēl aizvien esam ļoti dažādi cilvēki, un tajā atšķirīgumā jau arī tas skais­tums. Tāpēc viņa man ir vajadzīga un, iespējams, arī es viņai noderu.

Sandra: Kad mūsu attiecības sākās, es vispār neticēju, ka var būt tik liela mīlestība. Tā aizņēma pilnīgi visu izplatījumu. Mēs viens otrā dzīvojām. Mīlestību es vienmēr esmu redzējusi kā tādu zelta stīgu, kas iet cauri kal­niem, lejām, pārrāvumiem... Citādi vienkārši nevar.

Vai kādreiz ir gribējies šķirties?

Gatis: Reiz kādai amerikāņu slavenī­bai [Joyce Brothers] tika uzdots līdzīgs jautājums, un viņa teica: šķirties nekad, bet nogali­nāt - daudzas reizes. Man nekad nav gribējies nogalināt, bet nu idejiski... Tu jau vari sadusmoties uz otru, bet tā dzīsliņa jau nekur nepazūd.

Sandra: Domāju, ka atbildība pret bērniem mūs visu laiku ir vedusi atpakaļ. Jo, protams, bijis: pietiek! Cik var! Bet tad saproti - nekā labāka jau nebūs, nav un nevajag, jo mēs esam viens otram. Un vēl kas - esam ticīgi, un tos likumus, ko Dievs mums ir iedevis, tos viņš arī ir mums mācījis. Arī - kā atnākt atpakaļ, ja aizej tur, kur nevajag.

Gatis: Laulātiem neklājas šķirties, tur nav ko apspriest! Turklāt sakritības pēc mūsu laulības apliecības numurs ir 888. Neesam numeroloģijas piekritēji, bet tas ir grafiski skaists skaitlis, trīs bezgalības.

Kā nepazaudēt interesi vienam par otru?

Gatis: Mēs atrodam nodarbes, kas abiem ir interesantas, otra lieta - tās nodarbes vienmēr mainās. Ir bijuši periodi, kad reizi nedēļā ejam uz kafejnīcu lasīt dzeju - paņemam tēju un lasām divatā dzeju. Reizēm kāds bērns pievienojās. Tagad ir periods, kad braucam vakaros ar velosipēdiem. Mums abiem patīk koncerti, džezs, Itālija... Mums nekad nav garlaicīgi. Dzīve ir tik nenormāli interesanta, ka vienmēr var atrast to, kas abiem patīk.

Sandra: Gatim ļoti patīk fotografēt, viņš ir aizrautīgs amatieris, līdz ar to viņš mūsu dzīvi fiksē un, protams, liek arī sociālajos tīklos, kas ne vienmēr patīk man un dažiem bērniem. Taču draugi, redzot caur šiem tīkliem mūsu dzīvi, prasa: bet kad jūs dzīvojat? Vai jūs vispār strādājat? Vai jūs esat arī mājās? Jā, starp ieliktajām bildēm mēs pa vidu dzīvojam (smejas). Gatis stabilāk prot staigāt pa zemi, es savukārt esmu vairāk lidojoša būtne, kuru viņš noliek atpakaļ uz zemes. Un man tas ļoti patīk.

Gatis: Izklausās saldi, bet mēs daudz runājam par labo tāpēc, ka sliktā nav daudz un tas ātri aizmirstas.

 

Teksts AIVA ALKSNE

Foto MATĪSS MARKOVSKIS