Žurnāla IR #21 numurā (26-May|1-Jun-2022) 29.-33.lpp ir publicēts apjomīgs Baibas Kļavas un Nellijas Ločmeles raksts, kurā autores apšauba Ekonomisko lietu tiesas tiesneša Kaspara Vecozola godaprātu, attaisnojot "otrajā digitālgeitā" apsūdzētos. Rakstā ir pieminēts arī Gatis Kokins.
Attaisnoti
Skandalozās digitālgeitas pilnais spriedums atklāj, kā tiesnesis soli pa solim sagrauj prokurora būvēto apsūdzību, attaisnojot bijušos oligarhus Šleseru un Šķēli
Kad pirms gada tiesā nonāca krimināllieta par liela mēroga krāpšanu digitālās televīzijas ieviešanā, beidzot uz apsūdzēto sola bijā jāsēžas arī Aināram Šleseram un Andrim Šķēlem, agrāk tik ietekmīgajiem oligarhiem. Izmeklēšana bija vilkusies 11 garus gadus, bet nesen izveidotā Ekonomisko lietu tiesa to izskatīja rekordtempos — septiņos mēnešos jaunais tiesnesis Kaspars Vecozols nonāca pie secinājuma, ka visi deviņi apsūdzētie ir pilnībā jāattaisno.
Prokurors Monvīds Zelčs spriedumu vērtē kā nepamatotu, tāpēc maijā iesniedza par to protestu. Par tālāko būs jālemj apelācijas instances tiesai.
Apsūdzības pamatā ir vairāk nekā desmit gadus veci notikumi no laikiem, ko var saukt par oligarhu varas pilnbriedu. Cik ciniski politiskie amati tolaik tika izmantoti savtīgam labumam, uzskatāmi parādīja vēlāk Ir publiskotās sarunas viesnīcas Rīdzene numuriņos, kur Šlesers regulāri tikās ar partneriem un padotajiem, arī lielo valsts uzņēmumu vadītājiem.
Otrā digitālgeita — ciparu televīzijas ieviešana Latvijā ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā — ir viena šāda afēra, ko iespējamu padarīja lēmumi valdības struktūrās, kas atradās Šlesera un Šķēles dibināto partiju kontrolē.
Kā izmeklētāji un prokurors bija uzbūvējuši apsūdzību, un kā tiesnesis soli pa solim to iznīcināja? Ir iepazinās ar attaisnojošā sprieduma pilno tekstu, intervēja prokuroru un iztaujāja arī tiesnesi, kurš gan piekrita sniegt tikai rakstiskas atbildes.
DĀRGAIS STARPNIEKS
Apsūdzības būtību īsi var apkopot vienā teikumā: digitalizācijas projekts tika politiski sashēmots tā, ka obligāti bija jāpiesaista starpniekfirma Hannu Digital, tā ļaujot atpelnīt milzīgu parādu Andrim Šķēlem.
Kad vairākus gadus iepriekš izgāzās pirmais ciparu televīzijas ieviešanas mēģinājums ar bēdīgi slaveno Kempmayer Media Latvia, digitalizētāji tika ne vien pie kriminālprocesa daudzu gadu garumā, bet mantojumā palika arī iepirktās iekārtas un parāds Šķēlem vairāk nekā 10 miljonu dolāru apmērā.
Lai šo problēmu risinātu, Šlesera vadītā Satiksmes ministrija 2008. gadā ķērās pie otrā digitalizācijas cēliena. Vispirms steidzami un bez saskaņošanas izbīdīja valdībā noteikumus, lai pati ministrija rīkotu konkursu, bet pēc tam prasības sarakstīja tā, ka uzvarēt konkursā nebija iespējams bez starpnieka Hannu Digital piesaistes. Šis uzņēmums jau testa režīmā Rīgā darbināja sešus agrāk iepirktos raidītājus — lai gan bija mainīts nosaukums un īpašnieki, patiesībā uzņēmums bija tas pats Kempmayer Media Latvia.
Rezultātā Šlesera ministrijas sarīkotajā konkursā patiešām uzvarēja Lattelecom (tagad Tet) kopā ar sadarbības partneri Hannu Digital. Saskaņā ar dāsno līgumu Tet dažu gadu laikā samaksāja Hannu Digital vairāk nekā 11 miljonus eiro, no kuriem lielākā daļa jeb 7,6 miljoni eiro palika uzņēmuma rīcībā.
Prokuratūras ieskatā šie maksājumi bija nepamatoti, jo partnera piesaiste projektā vispār nebija nepieciešama. Ja nebūtu Šlesera bīdītā konkursa un Šķēles interesēs veidoto finanšu plūsmu, ciparu televīziju Latvijā saskaņā ar valdībā iepriekš apstiprinātu koncepciju būtu ieviesis valsts uzņēmums LVRTC.
Par krāpšanas rezultātā radītiem Tet zaudējumiem prokuratūra atzina vairāk nekā trīs miljonus eiro. Lielāko daļu šīs summas — 2,5 miljonus eiro — veido Tet pārskaitījums Hannu Digital it kā par kādu īpašu «zinātības licenci», bet atlikušais pusmiljons ir procenti no Tet ieņēmumiem par ciparu apraidi Latvijas teritorijā. Taču pats Tet, kura augstākā vadība sēdās uz apsūdzēto sola, uzņēmumu par cietušo neatzina. Un beigu galā arī tiesnesis Vecozols konstatēja, ka nekādas krāpšanas vispār nav bijis.
Līdz ar to pilnīgi tika attaisnoti visi apsūdzētie — gan bijušais ministrs Šlesers, gan bijušais Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, kādreizējais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Nils Freivalds, bijušais LVRTC valdes priekšsēdētājs Lauris Dripe, Lattelecom tā laika darbinieki Jānis Ligers, Toms Ābele un Toms Meisītis, kā arī toreizējais Hannu Digital vadītājs Gintars Kavacis.
Un, ja reiz nav bijis krāpšanas, tātad noraidāma arī apsūdzība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju Šķēlem.
Kā tiesnesis nonāca pie šāda verdikta, kas ir pilnīgi pretējs lietā izmeklētajam un prokuratūras secinājumiem?
TIESA IZNĪCINA APSŪDZĪBU
Izvirzot apsūdzību par krāpšanu grupā, prokuratūra iezīmēja skaidru notikumu cēlonisko ķēdīti, kas sākas ar korumpētā konkursa izveidošanu, turpinās ar dāsnu, bet nepamatotu maksājumu līgumu slēgšanu starp Tet un partnerfirmu Hannu Digital un noslēdzas ar darbību virkni, lai iegūtā nauda nonāktu pie Šķēles. Apsūdzībā bija skaidrots, ka dažas nedēļas pēc konkursa izsludināšanas, lai varētu slēpt noziedzīgi iegūtos līdzekļus un to izcelsmi, kā arī nodrošinātu to nonākšanu savā rīcībā, Šķēles interesēs un ar Kavača atbalstu tika izveidoti divi uzņēmumi un slēgti vairāki cesijas līgumi.
Kas no tā visa palicis pāri pēc sprieduma?
Tēlaini runājot, tiesnesis spriedumā vispirms apsūdzībai nocērt galvu un tad samaļ pārējos argumentus. Proti, spriedumā atslēgas arguments ir tiesneša lēmums neskatīt visus notikumus hronoloģiskā un loģiskā secībā, jo Vecozols pasludina, ka Šlesera iniciēto noteikumu izstrādei, to pieņemšanai valdībā un visai konkursa organizēšanai «ir pakārtota loma līguma slēgšanas procesam, tāpēc sprieduma motīvu daļa neatbildīs laika izteiksmē secīgu notikumu aprakstam».
Tādējādi tiesas ieskatā sanāk, ka noslēgtie Tet un Hannu Digital līgumi ir jāskata paši par sevi kā parasts darījums, kas slēgts uzņēmuma saimnieciskajās interesēs.
Tiesa norāda, ka krāpšanai būtu jākonstatē četras objektīvas pazīmes — viltus izmantošana un attiecīgi cietušā maldība, kā arī cietušā rīcība pretēji savām interesēm un rezultātā mantiskais zaudējums. Taču šajā lietā neesot pierādījusies neviena no šīm pazīmēm — tā secina tiesnesis, vairākkārt uzsverot nepieciešamību lemt «ārpus saprātīgām šaubām», norādot uz liecību un ekspertu atzinumu pretrunām un paša prokurora kļūdām.
Nekāda viltus un maldības neesot bijis, jo par līgumiem bijusi informēta gan Tet valde, gan padome, kam bijusi pieejama visa būtiskā informācija un nekas neesot ticis slēpts.
Līgumi rezultātā nesuši uzņēmumam saimniecisku labumu, nevis zaudējumus.
Tajā skaitā tiesnesis noraida prokuratūras aizdomas, ka Hannu Digital nebija kompetences digitālās televīzijas ieviešanā, kā bija norādījuši gan eksperti, gan LVRTC un Baltcom darbinieki, vai ka uzņēmuma sniegtais pakalpojums bijis fiktīvs, nelietderīgs vai neadekvāti sadārdzināts.
Tiesnesis noraida arī ekspertīzes atzinumu, ka dārgā «zinātības licence» nesatur specifisku informāciju un komercnoslēpumu, bet gan publiski pieejamu informāciju un iekārtu lietošanas pamācību. Atsaucoties uz liecību pretrunām, Vecozols secina, ka «tiesa ārpus saprātīgām šaubām» nevar konstatēt šos apstākļus un tāpēc atzīst gan Hannu Digital kompetenci, gan maksājumu pamatotību.
Arī faktu, ka milzīgajam «zinātības licences » maksājumam abi uzņēmumi līgumu projektu saskaņošanā vairākkārt pūlas piemeklēt dažādus nosaukumus, lai tas vispār izietu cauri juridiskajam un grāmatvedības sietam, tiesa novērtē par labu apsūdzētajiem — tas bijis tikai «terminoloģijas jautājums».
Tiek norādīts arī uz Tet vadības pārstāvju liecībām, ka apsūdzības apgalvojumi par zaudējumu nodarīšanu uzņēmumam esot «absurdi», jo projekta rezultātā uzņēmuma vērtība pieaugusi desmitiem miljonu eiro apmērā, līdz ar to «kopumā projekts bijis peļņu nesošs un palielinājis Tet vērtību».
Kad pēc šādas izķidāšanas ir noraidītas visas četras krāpšanas pazīmes, tiesnesis atgriežas pie sākotnējā jautājuma par konkursa rīkošanu, nonākot pie secinājuma — pat ja apstiprinātos apsūdzības apgalvojums, ka «konkurss bijis fiktīvs un pakārtots Hannu Digital interesēm», tam nebūtu nekādu krimināltiesisku seku, jo šie apstākļi «tiesas secinājumu par krāpšanas neesamību nekādi nevar ietekmēt». Tāpēc tiesnesis norāda, ka prokurors nepareizi noteicis kvalifikāciju par krāpšanu noziedzīgā grupā un konkursa rīkošanu kā šīs krāpšanas sagatavošanās darbu. Turklāt tiesa atgādina, ka par iespējamām nelikumībām konkursa rīkošanā jebkurā gadījumā būtu jau iestājies desmit gadu noilgums — tātad par to nevienu pie atbildības saukt vairs nevar.
«Nekas no lietā esošajiem pierādījumiem neliecināja, ka Tet būtu pieņēmis lēmumu pretēji savām interesēm,» vēlāk rakstveidā Ir uzsvēra tiesnesis. Vecozols norādīja, ka viņa «tiesiskā apziņa neļauj notiesāt personas par neesošiem noziedzīgiem nodarījumiem», lai atturētu no turpmākiem pārkāpumiem publiskajos iepirkumos.
KĀPĒC NAV CIETUŠĀ?
Lai gan prokurora ieskatā apsūdzēto darbību rezultātā uzņēmumam Tet bija radīti zaudējumi vismaz trīs miljonu apmērā, pats uzņēmums par cietušo tomēr nepieteicās un zaudējumus neatzina. Kāpēc šajā krimināllietā nav cietušā?
Tet padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks skaidro, ka 2020. gada decembrī uzņēmuma valde iepriekšējā sastāvā (Gata Kokina vadībā) izvērtēja valdes un neatkarīgo ekspertu atzinumus.
Izvērtējums veikts bez apsūdzēto darbinieku — Gulbja un Meisīša — dalības. Analīzē izmantoti arī ārēju neatkarīgu finanšu un juridisku ekspertu ziņojumi.
Pats Vasks gan toreiz nebija padomē, jo darbu sāka 2021. gada martā kopā ar jauno sastāvu. «Arī jaunajai padomei nav bijis pamata apšaubīt uz ekspertu ziņojumiem balstītā lēmuma pamatotību, un mūsu rīcībā nav nonākuši jauni fakti un informācija, kas varētu būt par pamatu lēmuma pārvērtēšanai, » norāda Vasks.
Lēmums nepieteikties par cietušo balstīts uz to, ka uzņēmums nav konstatējis kaitējumu, ko būtu radījis noziedzīgs nodarījums, skaidro Tet valdes priekšsēdētājs Uldis Tatarčuks. Viņš norāda, ka saskaņā ar likumu tieši tas ir priekšnoteikums, lai pieteiktu cietušā statusu.
«Kaitējuma neesamība tika apstiprināta ar finansiāliem un juridiskiem auditoru atzinumiem.
Saskaņā ar Tet finanšu informāciju gluži pretēji — dalība virszemes apraides ieviešanas projektā ir nesusi uzņēmumam pozitīvu finansiālu un stratēģisku ietekmi TV biznesā,» norāda Tatarčuks. «Pēc Tet pieejamās informācijas, nav pamata uzskatīt, ka cietušā neesamībai lietā ir izšķiroša nozīme attaisnojošam spriedumam,» viņš piebilst.
«Balstoties uz finansiālajiem un juridiskajiem apsvērumiem, pārējie tā brīža Tet valdes locekļi lēma, ka Tet rīcībā nav faktu un informācijas, lai iesniegtu pieteikumu par Tet atzīšanu par cietušo,» skaidro Tatarčuks.
Jautājām tiesnesim, vai šī korumpētā iepirkuma rezultātā cietušie nav visi Tet klienti, kas pārmaksāja par pakalpojumu? Nē, arī Tet klientus nevar uzskatīt par cietušajiem konkrētajā krāpšanas apsūdzībā un viņi tādi nevarēja būt «pat gadījumā, ja būtu konstatējams Tet pakalpojuma sadārdzinājums», norāda tiesnesis — jo uz cietušo ir attiecināmas visas četras jau iepriekš minētās krāpšanas pazīmes.
Tiesnesis arī uzsver, ka no lietas apstākļiem izrietējis, ka digitālās televīzijas ieviešanas alternatīva, ja to darītu LVRTC, būtu sākusies aptuveni gadu vēlāk. «Tāpēc nevar arī apgalvot, ka klienti noteikti būtu ieguvēji no pakalpojuma vēlākas pieejamības,» norāda tiesnesis.
APVAINOJUMI UN ŠAUBU ĒNA
«Nepiekrītu ļoti daudziem tiesneša apgalvojumiem un secinājumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz pašu lietas pamatu,» pēc iepazīšanās ar spriedumu Ir norādīja prokurors Zelčs. «Tiesnesis to nodarījumu shēmu ir centies sadalīt, tad pa fragmentiņiem vērtēt, » saka Zelčs. Viņš norāda, ka tiesnesis vispār nav vērtējis daļu no apsūdzētajiem inkriminētajām darbībām. «Un viņš nevērtē to, ko apsūdzība inkriminē kā vienotu shēmu, viņš to vai nu neizprot, vai speciāli sadala un pasaka — nē, nu atsevišķi tur nekas nav,» saka prokurors.
Prokurora savāktie pierādījumi rāda, ka tieši konkursa rīkošanai ir bijuši izšķiroša nozīme prettiesiskai Hannu Digital iesaistīšanai digitālās televīzijas projektā. Apsūdzībā viņš norāda, ka 2008. gada vasarā apsūdzētie Šķēles interesēs vienojās par Hannu Digital nepamatotu iesaistīšanu šajā projektā Rīgas un reģiona apraides nodrošināšanai.
Taču spriedumā tam nav nozīmes.
«Faktiski tiesnesis netieši pasaka, ka viņš atzīst, ka Hannu Digital bijis īpašā pozīcijā, » skaidro Zelčs, taču tajā pašā laikā tiesnesis nav ņēmis vērā, ka šī īpašā pozīcija uzņēmumam tika radīta ar MK noteikumu izmainīšanu tā interesēs un konkursa rīkošanu.
«Tiesnesis šo daļu spriedumā vispār nav vērtējis — šos notikumus un attiecīgos pierādījumus,» norāda Zelčs.
Tiesnesim un prokuroram šajā lietā ir ne tikai pretēji viedokļi par lietas būtību, bet arī par katra darba kvalitāti. Tiesnesis spriedumā pārmet prokuroram neobjektīvu darbu pirmstiesas izmeklēšanas laikā un būtisku ziņu noklusēšanu debatēs, savukārt prokurors tiesnesim — neiedziļināšanos lietas būtībā.
«Pēdējais lietas izskatīšanas posms, es nezinu, kam tas bija pakārtots, kādām interesēm, es varu tikai minēt,» norāda Zelčs.
Tajā brīdī viņam bija jāiepazīstas ar pilno spriedumu pirmās digitālās televīzijas lietā, un viņš pat nav varējis sekot līdzi debatēm.
Viņam bija radies iespaids, ka lietas izskatīšana tiek steidzināta. «Tiesnesim bija savi plāni, varbūt es arī nevaru pārmest — viņš sev bija nospraudis grafiku, kurā lietu grib pabeigt, acīmredzot pēc iespējas ātrāk.
Acīmredzot viedoklis arī viņam par šo lietu jau bija. Kā tas radās — es nemāku komentēt, tiešām nezinu,» norāda prokurors Zelčs.
Izcēlums #1:
Tēlaini runājot, tiesnesis spriedumā vispirms apsūdzībai nocērt galvu un tad samaļ pārējos argumentus
Izcēlums #2:
Jautājām tiesnesim, vai šī korumpētā iepirkuma rezultātā cietušie nav visi Tet klienti, kas pārmaksāja par pakalpojumu? «Nē»
Izcēlums #3:
DIGITĀLGEITA NR. 2
2003
Izgāžas plāns ar Kempmayer Media Latvia starpniecību Latvijā ieviest digitālo televīziju. Uzņēmuma īpašumā paliek iekārtas, seši raidītāji. Vēlākos gados uzņēmums nomaina nosaukumu uz Hannu Digital. Tāpat uzņēmums pārņem digitalizācijas ieviesēju parādu Andrim Šķēlem vairāk nekā 10 miljonu dolāru apmērā.
2006
Valdība pieņem koncepciju, ar kuru ciparu televīzijas ieviešanu uztic Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) kopā ar konkursā izvēlētu privāto partneri.
2008. gada septembris
Satiksmes ministrs Šlesers iesniedz un valdība pieņem noteikumus, ka digitālās televīzijas ieviesēju izvēlas ministrija. Ar Šlesera rīkojumu izveido konkursa komisiju trīs ministrijas darbinieku sastāvā.
2008. gada oktobris
Atlases komisija apstiprina konkursa nolikumu. Tajā iekļautās prasības ļauj uzvarēt, tikai piesaistot kā partneri Hannu Digital, kas testa režīmā veic apraidi Rīgā ar Kempmayer iepirktajiem raidītājiem. Valsts kontrole vēlāk atzīst, ka nekad nav sastapusi tik klaju viena pretendenta lobēšanu konkursa sagatavošanā un vērtēšanā.
2008. gada decembris
Komisija izvērtē pretendentu piedāvājumus — vislielāko punktu skaitu saņem Lattelecom kopā ar piesaistīto partneri Hannu Digital.
2009. gada februāris
Pēc Satiksmes ministrijas iesnieguma Šlesera partijas biedra Ivara Godmaņa valdība dažas dienas pirms savas demisijas apstiprina Lattelecom par digitālās televīzijas ieviesēju.
2010
Ģenerālprokuratūra sāk kriminālizmeklēšanu par otro digitālgeitu, jo Valsts kontrole norādījusi uz būtiskiem pārkāpumiem un līdzekļu pārtēriņu.
2020
Prokuratūra uzrāda apsūdzības krāpšanā Lattelecom (tagad Tet) valdes priekšsēdētājam Jurim Gulbim un vēl vairākiem uzņēmuma vadošajiem darbiniekiem, kā arī Hannu Digital valdes loceklim Gintaram Kavacim.
Prokuratūras ieskatā 7,6 miljoni eiro ir nepamatoti Lattelecom maksājumi partnerim Hannu Digital.
2021
Apsūdzības par krāpšanu izvirzītas arī bijušajam satiksmes ministram Aināram Šleseram un par naudas atmazgāšanu — Andrim Šķēlem. Krimināllieta nonāk jaundibinātajā Ekonomisko lietu tiesā, kurā tiesnešiem nav pieredzes tiesneša amatā.
2022
Tiesnesis Kaspars Vecozols janvārī pilnībā attaisno visus deviņus apsūdzētos. Pilnais spriedums pieejams aprīlī, prokurors to apstrīd maijā. Tālākā lemšana būs apelācijas instances tiesai.
Comments