Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus

Meža un kokapstrādes nozaras žurnāls "Baltijas Koks" savā Okt-2018 (216) izdevuma 20.-25.lpp. ir publicējis Dzidras Smiltēnas interviju ar Gati Kokinu par aktuāliem politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem:

___________________________________________________________________________________

Kas nu ir galā. Cīņa izcīnīta, deputātu krēslus ieguvušie apmierināti smaida un pārstaigā viens pie otra, mēģinot no septiņām ievēlētajām partijām sastutēt jaunu valdību. Tie, kuriem nav paveicies, pārdomā turpmākās rīcības stratēģiju un sāk krāt spēkus nākamajam iespējām.

Tauta atviegloti uzelpo: beidzot no rīta līdz vakaram medijos vairs nav jāklausās, kā viens otru lamā un apvaino dažādos laicīgos grēkos. Pastkastes iztukšojušās, un no tīrumiem aizvesti rūpju apņemtie portreti.

Tagad tikai atliek gaidīt, kad auglīgā zemē uzdīgs iesētā solījumu sēkla. Ne jau pēc gada vai četriem, bet tūlīt, kā to paredz solītāju gudrie plāni. No nākamā gada minimālā alga 500 eiro, neapliekamais minimums 500 eiro, pensijas bez nodokļiem līdz 500 eiro, minimālā pensija 200 eiro. Obligātā iepirkuma komponentes (OIK) afēra tiks likvidēta mēneša laikā, un mēs par elektrību maksāsim zemāko cenu Eiropā. Pats galvenais nekavējoties bez tiesas un izmeklēšanas visi Latvijas apzadzēji tiks salikti cietumos.

Taču, vai šo cerību piepildījumu tik drīz sagaidīsim un rīt uz brokastlaiku Latvija būs pilnīgas labklājības un pārticības zeme? Par to žurnāla Baltijas Koks sarunā ar ekonomistu Gati Kokinu.

- Par 100 krēsliem Saeimā šogad vēlēšanās cīnījās 16 partijas, un katra no tām nāca ar savu redzējumu par valsts attīstību. Vai esat iepazinies ar šo piedāvājumu, un vai patiešām varam būt pārliecināti, ka tagad Latvijā pieaugs labklājība un varēsim dzīvot sakārtotā un taisnīgā valstī?

- Pēdējos mēnešos esmu sekojis līdzi šīm partiju programmām. Realitātes līmenis tajās ir ļoti atšķirīgs. Tām partijām, kas jau bijušas Saeimā un strādājušās arī valdībā, skats par valsts attīstību tomēr ir skaidrāks. Tur ir maz nereālu, pārsteidzīgu solījumu. Viņi ļoti labi saprot, ko var izpildīt un kas būtu klaja tautas muļķošana. To partiju piedāvājumā, kas startēja uz Saeimu pirmo reizi, šī ekonomiskā puse bieži nav balstīta paredzamās iespējās. Tur neparādās arī nodokļu politikas analīze un jauns, pamatots ierosinājums izmaiņām, kā arī nekur nevarējām uzzināt, ko konkrētu partiju pārstāvji domā par budžeta sadalījumu. Bieži piedāvātās lietas nosauktas bez konteksta un kopsakarību redzējuma.

Vispār jau Latvija ir ļoti īpatnēja valsts, vienā vidusmēra rietumu zemē, kur ekonomika aug ar 5% gadā, kā tas ir pie mums šobrīd, vēlētāji ar savu valdību būtu apmierināti un draudzīgi pārvēlētu no jauna. Tur vispār nebūtu jautājumu. Mēs šos ekonomiskos attīstības aspektus neņemam vērā un, nenovērtējot paveikto, paļaujamies uz tiem, kuriem jānotic tikai pēc izteiktiem apsolījumiem. Mums šis noliegums esošajiem politiķiem vairāk balstās morāles jautājumos, tautas neticībā, ka politiķi strādā tās labā. Tas arī ļāvis jaunajiem spēkiem savu kampaņu balstīt cilvēku pieprasījumā pēc restarta un jaunas politikas.

Skaidrs, ka daudzām nozarēm līdzekļi ir nepietiekami. Augot kopproduktam, jāaug arī finansējumam. Līdz ar to nav iespējas īpaši vienam vai otram politiskajam spēkam atšķirties. Var jau teikt, ka samazināsim līdzekļus aizsardzībai, iesim uz lielāku budžeta deficītu, taču tas nebūs stratēģisks risinājums. Skaidrs, ka izglītībai, medicīnai, zinātnei un aizsardzībai turpmākajos periodos būs jāparedz lielāks piešķīrums un jārisina jautājums, no kurienes ņemt līdzekļus.

Domāju, tā kandidātu daiļrunāšana un solīšana faktiski ir izdabāšana vēlētājiem, lai tikai iegūtu viņu balsis. Cerot, ka cilvēku atmiņa būs īsa un viņi aizmirsīs sasolīto.

Bizness ir noguris no šīm nemitīgajām pārmaiņām. Mēs šogad piedzīvojām vērienīgas nodokļu politikas izmaiņas. Tāpēc viens simpātisks aicinājums būtu noteikt kaut kādu moratoriju tām. Var diskutēt, vai tās ir labas vai sliktas, taču kādu brīdi biznesam ir jāļauj ar tām strādāt.

- Mēs varam apsolīt, ka pār Latviju turpmākos gadus līs zelta lietus. Taču, ja tam visam klāt neredzēsim avotu, kas vairo līdzekļus mūsu valsts maciņā, tie būs tikai tukši vārdi, kas apmuļķojuši cilvēku prātus.

Kas ir tas pamats, lai Latvija patiešām varētu augt un attīstīties?

- Latvijā visās nozarēs pastāv brīvais tirgus, un tas ir efektīvs. Ekonomika attīstīsies neatkarīgi no

valdības solījumiem. Labi atceros, ka vēl Šķēles laikā un iepriekšējās valdībās, kur varneši diskutēja, kā sadalīt labumu sev, un par ekonomiku nedomāja, tautsaimniecības attīstība vienalga gāja savu ceļu.

Ja valdība pieļaus ārkārtīgas kļūdas, ekonomika bremzēsies, ja paveiks ko ģeniālu, attīstīsies straujāk.

Ja mēs runājam par birokrātijas samazināšanu, Valsts ieņēmumu dienesta labāku darbu, tad tur ir ko darīt. Taču kopumā pie mums situācija nav slikta. Es pat teiktu, ka mēs esam virs vidusmēra Eiropā. Mēs iepaliekam tur, kur saistība ir ar infrastruktūru. Ekonomikas ministrijas atbilstošajiem departamentiem ir jāskatās, uz kuru pusi virzās investīcijas, un jāpalīdz pašvaldībām sakārtot infrastruktūru. Piemēram, Čehijā tādā veidā ir izdevies panākt lielu kāpumu mašīnbūvē.

Otrs virziens ir domāt par augstajām tehnoloģijām. Tām jau neko vairāk nevajag kā galdu un ātru internētu. Tā kā mums ir piektais ātrākais internēts pasaulē, tad tādā nozīmē mēs esam labi piemēroti. Te vienīgi varētu būt problēma ar galvām, jo mūsu izglītības sistēma neražo pietiekami daudz inženieru, programmētāju un citu speciālistu, kas vajadzīgi augstajām tehnoloģijām, tajā skaitā biotehnoloģijai, koksnes ķīmijai un daudzām citām lietām ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Izvērtējot stratēģiski, valdībai noteikti vajadzētu investēt tieši šajos virzienos.

Sākot ar vidējo izglītību, kas mums ir nepietiekama, lai varētu iestāties Kembridžā un Oksfordā. Jāpaceļ līdz līmenim, lai mūsu vidusskolēns, ja viņa talanti atbilst pasaules augstskolu standartiem, var izturēt konkursu un iestāties labākajās augstskolās.

Mūsdienās augstākā izglītība ir tas pats, kas vidējā izglītība pagājušā gadsimta vidu, - teju nepieciešama katram cilvēkam. Attiecībā uz tehnoloģijām jau nav milzīgas izkliedes universitāšu vidū - Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Turpinot investēt šajās augstskolās, mēs panāktu, ka Latvijā arvien vairāk rastos augsto tehnoloģiju uzņēmumi.

Nedomāju, ka mums būtu vajadzīgi cilvēki, kas virpos kaut kādas metāla detaļas. Tas viss jau sen ir pārcēlies uz Ķīnu. Un Ķīnā tas pārceļas pie robotiem, kas darbu paveic cehos, kuros ir izslēgta gaisma. Augot labklājībai un algām, ir skaidrs, ka šīs vilciens ir aizgājis citā virzienā. Mēs šeit varam strādāt pie ļoti specifiskiem pasaules līmeņa risinājumiem. Tad mums kopprodukts augtu nevis par 4%, bet 6-7%. Tas būtu pietiekami, lai arī uz ielām mēs ieraudzītu, ka dzīves līmenis ceļas un aug labklājība. Protams, tajā brīdī jāskatās, lai neveidojas burbuļi. Mēs zinām, ka kapitālistiskā ekonomika, ja nav pieskatīta, ir cikliska. Labā ziņa, ka ekonomiskā doma 20. gadsimtā šo jautājumu ir tik pamatīgi pētījusi, ka faktiski redzam, ka gan Singapūrā, gan Zviedrijā, gan arī Ķīnā valdībām pašlaik izdodas iejaukties ekonomikā un novērst tādu krīžu klātbūtni. Šis pats piesauktais Singapūras gadījums rada, ka ir iespējams darboties ar 7% kopprodukta pieaugumu ilgāku laiku, neveidojot burbuli. Vienkārši valstsvīriem pie tā jāstrādā, tur nevar izlīdzēties ar konferencēs saklausītām frāzēm.

- Ilgu laiku Latvija sevi pozicionēja kā lētā darbaspēka zemi. Vai šis apgalvojums nav pārvērties par mītu un neatbilst patiesībai?

- Tās ir runas no pagātnes. Mēs varbūt esam lētāki nekā daža laba Eiropas Savienības valsts, bet noteikti vairs neesam lētais darbaspēks. Varbūt pie mums ir lētāki friziera pakalpojumi nekā Londonā, taču citās jomās priekšrocība ir neliela un pamazām izzūd. Tāpēc esmu arī optimistisks par migrācijas virzieniem. Visticamāk, jau nākamajā gadā neto emigrācija pārvērtīsies par neto imigrāciju, līdzīgi kā jau noticis Lietuvā. Par laimi, starpība labklājībā samazinās, un cilvēkos

zūd vēlme braukt projām. Nav vairs ekonomiskās motivācijas, kas saistīta ar lielāku atalgojumu, bet pretī stāv kultūru diskomforts, augstākas dzīves izmaksas un atrautība no ģimenes. Tāpēc emigrācija nebeigsies tajā brīdī, kad būsim sasnieguši Lielbritānijas līmeni, bet gan daudz ātrāk. Šīs emocionālās un nacionālās barjeras samazina vēlmi emigrēt. Tas nāks par labu arī mūsu tautsaimniecībai.

Paskatoties imigrācijas statistiku, redzam, ka iebrauc darbaspēks no citām atvērtām valstīm. Mums ir daudz Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši darba vīzas. Tas nozīmē, ka drīz sāksim baudīt tos labumus, kurus baudīja Īrija ar savu salīdzinoši augsto dzīves līmeni, kad darbaspēks plūda iekšā. Nesabojājot šo tendenci, mēs organiski nonāksim pie punkta, ka neto imigrācija bus pozitīva. Protams, tie nebūs latviski runājoši cilvēki, un spiediens uz integrāciju palielināsies. Arī Krievijas jautājums caur to neatrisināsies. Tur iekšpolitiskā spriedze tikai palielinās, un varam sagaidīt, ka drīzumā arī no turienes nāks masveida emigrācija. Daļa var izvēlēties doties uz Latviju. Taču viņi brauks citā sentimentā nekā tie virsnieki, kas aizpildīja Latviju septiņdesmitajos gados. Tas būs jauns izaicinājums.

- Vai mums par to nevajadzētu būt bažīgiem? Vai tas neapdraudēs mūsu nācijas pastāvēšanu ?

- Eiropa jau iet federalizācijas virzienā. Jautājums tikai, kad tas notiks un kā mēs šādā savienībā jutīsimies. To apstādināt patiesībā nemaz nevar. Tad ir jāiet Ungārijas Orbāna ceļš. Jāpadara brīvā prese par kontrolētu un jānostājas pret Eiropas Savienības darbaspēka brīvās kustības principu, kur galējā konsekvence ir izstāšanās no Eiropas Savienības. Jautājums, kurā pusē mēs būsim un cik šis jautājums būs svarīgs. Mēs jau redzam, ka tiem, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju, nacionālais jautājums ir sekundārs. Ar dažiem izņēmumiem viņi jau šeit badu nemira un uz Sibīriju arī nevienu neizsūtīja. Viņi racionāli izsprieda, ka tur dzīves līmenis būs augstāks, un aizbrauca. Protams, nacionālā savdabība saglabāsies, bet, vai pēc 100 gadiem mēs runāsim par nacionālajām valstīm, neesmu pārliecināts.

- Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kas aizbraukuši? Vai viņi atgriezīsies Latvijā un papildinās mūsu darbaspēku? Vai tas pamats varētu būt šī 1500 eiro alga?

- Domāju, ka vairumā šos cilvēkus atgriezt nav iespējams. Tajā mirklī, kad viņi pieņēma lēmumu emigret, nauda bija viens no iemesliem. Otrs bija vilšanās politiskās un saimnieciskās dzīves taisnīgumā, jo ir valstis, no kurām šī emigrācija bijusi mazāka, lai arī ekonomiskā situācija ir līdzīga. Atgriezīsies tie, kas aizbraukuši mācīties. Daļa ieraudzīs kaut kādas biznesa iespējas Latvijā. Objektīvi varam runāt tikai par kaut kādas daļas atgriešanos. Visticamāk, šis process sāksies jau nākamgad, kad aizbraukušo un atbraukušo bilance izlīdzināsies. Jāņem vērā, ka tie, kas pārbrauks mājās, nāks ar augstāku darba ražīgumu, ar nobriedušāku izpratni par biznesu, vienlaikus arī ar lielāku prasību pēc vienlīdzības, kas šajās labklājības valstīs ir tik ierasti, viņi nāks ar lielāku prasību pēc personīgās brīvības.

- Viņi neatgriezīsies tikai Rīgā, bet arī reģionos. Kā panākt vienmērīgāku Latvijas attīstību, lai arī nomaļos laukos cilvēki dzīvotu pārticīgu dzīvi?

- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Tādas Latvijas, kur katrs var atgriezties savās lauku mājās, vairs nebūs. Ar lauksaimniecību tur nodarbosies 1%. Protams, būs skolotāji, lauku ārsti, policisti, bet vairumam iedzīvotāju, ja viņi gribēs tādu dzīves līmeni, kas nav nožēlojams, būs jāstrādā ražošanā vai citās augstu vērtību pievienojošās nozarēs, kas nav pieejamas laukos.

Tāpēc ir jāveic reģionālā reforma un jāizveido centri, kur var attīstīties rūpniecība un citi ekonomikas varianti. Ir jāizpeta, cik tādu centru varētu būt. Tad tajos arī jāattīsta un jākoncentre ražošana. Kad ir parādījušies šie ekonomiski aktīvie centri, no tiem sasniedzamā attālumā var dzīvot cilvēki. Viņiem tas būtu dzīvesstils - būt tīrā lauku vidē, bet uz darbu doties uz šo centru. Mēs taču redzam, ka gan Eiropā, gan Amerikā cilvēki ceļo diezgan lielus attālumus uz darbu. Tā jau tad būtu Latvijas reģionu vienmērīga attīstība. Šīs pārmaiņas nevar veikt sasteigti un nepārdomāti, jo katra kļūda mūs atsviež atpakaļ.

Visi jau sapņo par Eldorado desmit gados, taču jāņem vērā, ka mums apkārt ir daudz ekonomisko konkurentu: somi, igauņi un lietuvieši arī domā, kā uzlabot savu dzīvi.

Tāds uzrāviens, kāds bija deviņdesmitajos gados, vairs nav iespējams. Toreiz tas bija saistīts nevis ar mums kā kaut kādu ārkārtīgi perspektīvu reģionu, bet tāpēc, ka visi aktīvi nebija apgrūtināti ar kredītiem. Te bija izdevīgi nākt iekšā, visu ieķīlāt un dabūt naudu. Deviņdesmito gadu drudzis ar to bija saistīts. Tagad pēc krīzes ir skaidrs, ka visa ekonomika ir apķīlāta, iedzīvotāju skaits samazinās, izglītības kvalitāte viduvēja, nav nekādu objektīvu iemeslu, lai mēs attīstītos straujāk nekā kaimiņi. Tāpēc pie tā ir īpaši jāstrādā.

- Tiesa, šodien grāvjrači vairumā vairs nav nepieciešami. Vajadzīgi izglītoti cilvēki ar zināšanām. Kā panākt šādu lūzumu cilvēku domāšanā?

- Mums jau tuvākajā nākotnē jārēķinās, ka izzudīs daudz profesiju. Piemēram, autovadītāju vienkārši nebūs, jo mašīnas brauks pašas no punkta A uz punktu B. Tūkstošiem cilvēku būs jādomā, ko darīt. Pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, jaunām profesijām, piemēram, robotu treneriem. Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija domā pareizā virzienā, taču, lai iecerēto paveiktu, ir vajadzīga stipra politiskā valdība un sadarbība ar pašvaldībām.

Ir jāizveido izcilas reģionālās vidusskolas, lai tur sastājas mācīties gribētāji. Pie skolām jābūt internātiem, jo izbraukāt uz mājām no lielāka attāluma ir neiespējami. Mēs taču redzam, ka Lielbritānijā lielākā daļa labo skolu ir ar internātiem, jo pat šī bagātā zeme nevar atļauties supervidusskolu katrā ciematā. Ar pamatskolām ir citādi, tur vairāk ir vajadzīga bērna, vecāku un skolotāja komunikācija. Tāpēc tai jāatrodas pēc iespējas tuvāk mājām. Vajag uztaisīt izcilas skolas un tad lēnām resursus koncentrēt. Tas ir nepārtraukts attīstības process. Līdz šim skolotāja prestižs un arī atalgojums nav bijis tāds, lai skolās pulcētos gudrākie un izcilākie prāti. Tas ir jāmaina. Viņu algai ir jāaug straujāk nekā vidējai algai valstī, līdz līmenim, kamēr sasniegs visnotaļ kvalificētu cilvēku atalgojumu. To nevar izdarīt 2019. gada budžetā, bet ir jābūt skaidrai ceļa kartei. Ja 2018. gadā algas ir augušas par 9%, tad skolotājiem būtu jāpalielinās par 12%. Budžetā nauda tam ir jāatrod. Citādi runām par izglītotu cilvēku Latvijā būs tukša skaņa.

- Lai kādam jautājumam mēs pieskartos, tā vienkāršākā un tiešākā atbilde ir - mums nepietiek naudas. Viens no risinājumiem ir uzņēmējdarbības un sevišķi ražošanas attīstība. Tikpat svarīgi, lai Latvijā pēc iespējas vairāk ienāktu investīcijas. Kādi priekšnosacījumi ir vajadzīgi, lai investori šeit vēlētos ienākt?

- Pasaulē nauda tiek pelnīta un kaut kur tā ir jāinvestē. Ja gribam, lai nāk pie mums, tad jābūt labākiem par kaimiņiem. Ja mums būtu liels tirgus kā Ķīna vai Indija, mēs būtu ļoti pievilcīgi. Ja mums būtu daudz talantīgu elektronikas un mašīnbūves speciālistu, mēs būtu pievilcīgi. Ja mums te viss nebūtu ieķīlāts, mēs būtu pievilcīgi (un tādi mēs bijām deviņdesmitajos gados). Ja mēs esam ģeogrāfiski izdevīgā vietā, esam pievilcīgi. Mēs esam Baltijas centrs starp Lietuvu un Igauniju ar labu loģistiku. Tādi ir tie priekšnoteikumi, lai kāds vēlētos skatīties Latvijas virzienā.

Taču pašlaik ģeopolitiskais cikls ir mums nelabvēlīgs, jo Krievija strauji iet Ziemeļkorejas virzienā - uz pašizolāciju. Tas mums rada vairāk risku nekā iespēju. Ļoti daudzi atsakās investēt Latvijā, jo mēs esam pārak tuvu Krievijai. Tad paliek jautājums, ko var darīt valdība, lai piesaistītu investīcijas. Var domāt par infrastruktūras attīstību, cilvēkresursiem, izglītību. Gudrā veidā var kaut ko darīt ar nodokļiem, piešķirot nodokļu atlaides. Tas vienmēr ir spēcīgs arguments. Piemēram, Zviedrijā, lai arī viņiem ir augsti nodokļi, atverot ražotni, pašvaldība piešķir nekustamā nodokļa atlaidi uz pieciem gadiem. Ļoti pievilcīgi. Tā kā tur ir progresīvais ienākumu nodoklis, uzņēmējam ir izdevīgāk nekā Latvijā nodarbināt zemāk atalgotus darbiniekus. Labi nosacījumi ir radīti arī celtniecības un ražošanas jomām. Arī mēs esam ieviesuši progresivitāti nodokļos, un to ir jāturpina pilnveidot. Cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem nodokļu slogs ir jāsamazina, tas padarīs ražošanas objektu izvietošanu interesantāku.

Arī lauksaimniecībā, piemēram, laukos vēlas celt cūku kūti dāņu fermeris. No vienas puses, gribam investīcijas, taču, no otras puses, vietējie sāk celt iebildumus - būšot smakas. Vai nu mēs gribam darba vietas vai negribam? Par to vienmēr ir jāizšķiras. Mēs taču saprotam, ka cūku ferma būs moderni aprīkota automatizēta ražotne un tur neviens ar lāpstu un gumijas zābakiem nestaigās. Tur būs vajadzīgi zinoši inženieri un operatori.

Taču tajā pašā laikā es nepārspīlētu ar ārvalstu investoru nozīmību. Kritiski svarīgi tas bija atgūtas Latvijas brīvvalsts sākumā, kad te nebija ne naudas, ne kompetences. Tagad mēs redzam - lai kādu uzņēmumu investors nopirktu, sākumā viņš atvadās no naudas, ko samaksā

iepriekšējam īpašniekam, pēc tam nedaudz investē, lai ieguldītu tehnoloģijās, un tad nākamos trīsdesmit gadus no uzņēmuma cel ārā dividendes, vienlaicīgi nopelnot arī līdzekļus tālākām investīcijām. Tāpēc kopējā investīciju naudas plūsma pašlaik mums ir negatīva, pateicoties šīm investīcijām deviņdesmitajos gados, kas investoriem nes augļus. Mūsu gadījumā šobrīd vietējais kapitāls ir pietiekams, lai šīs investīcijas varētu veikt pašu uzņēmēji. Jārada tādas nozares, kas ir ienesīgas, un tam jānotiek augošas ekonomikas apstākļos.

- Šovasar daudz braucu pa Vidzemi, tikos ar cilvēkiem un runāju ar viņiem. Kopumā no cilvēkiem jautās apmierinātība ar dzīvi un valstī notiekošo un tomēr bija pietiekami daudz arī tādu, kas teica, ka šeit viss ir slikti. Kā jūs vērtējat šābrīža ekonomisko situāciju Latvijā?

- Uzstādījums viss ir slikti ir absurds. Ja cilvēks tā domā, tad viņam vajag pagriezt skatu pašam pret sevi un pajautāt: ko esmu darījis, lai dzīve taptu labāka. Ar šo mūsu Latvijas attīstības panākumu noliegumu 13. Saeimā varējušas ienākt arī vairākas jaunas partijas. Taču šie apgalvojumi ir būvēti uz nepatiesības un izdomājumu pamatiem.

Vajag taču pavērtēt, kā dzīvojām pēc neatkarības atgūšanas un kā ir šodien. Lai arī vienam otram ir grūtāk, kopumā dzīvojam aizvien labāk. Kopprodukta pieaugums mums ir virs vidējā. Darbs pietiek visiem, jo uzņēmēji pat ar grūtībām atrod viņiem nepieciešamos darbiniekus. Mums ir brīva valsts, un katrs pats var noteikt savu dzīvesveida izvēli. Mūs nekas neierobežo.

Kāpēc viena daļa cilvēku tomēr uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts? Savā ziņā pie vainas ir korumpētā un neprofesionālā valsts pārvalde. Godīgais darba darītājs negrib akceptēt, ka valsti vada savtīgi domājoši politiķi.

Tā ir viena neapmierinātās sabiedrības daļa, kuriem taisnīguma izpratne ir noteicošā. Otra ir saistīta ar šo strukturālo situāciju. Laukos patiešām ir problēmas atrast darbu, lielsaimniekiem vajag tehniski izglītotus speciālistus, kas prot rīkoties ar modernām lauksaimniecības mašīnām. Fermās ir vairāk lopu galvu nekā cilvēku, kas par tām rūpējas. Cilvēkiem ir tiesības būt neapmierinātiem. Uzņēmīgākie situāciju risina paši: brauc vai nu uz Rīgu, vai Londonu. Tās ir neveiksmīgās reģionālās politikas sekas.

Vai tagad ir ievēlēti īstie cilvēki, kas brīnumainā kārtā ātri veiks pārkārtojumus valstī, lai visi cilvēki sajustu dzīves kvalitātes uzlabojumus?

Mums jau šādi laimes lāči ir bijuši katrās vēlēšanās. Jaunas sejas negarantē straujus pārmaiņu panākumus. Slikta gaume ir salīdzināt valsts vadīšanu ar uzņēmumu. Un tomēr, varu apgalvot, ka gan vienā, gan otrā gadījumā ir vajadzīgas zināmas iemaņas, pieredze un izpratne. Tāpēc racionālam vēlētājam nevajag prasīt jaunas sejas politikā, bet pieprasīt nomainīt korumpētus un negodprātīgus politiķus, kas ir atbildīgi par konkrētiem pārkāpumiem. Taču tie, kas strādājuši godprātīgi un ražīgi gan Saeimā, gan arī pašvaldībās, ar savu pieredzi ir zelta vērtē. Ja godā celsim deputātus, kas nāk no teātra, tad teātri arī dabūsim.

Dzidra Smiltēna

References: GK

References to media citations of Gatis Kokins

Categories

Twitter posts

Monday, 15 October 2018

Baltijas Koks :: Kad pār Latviju nolijis solījumu lietus

Comments

Search

Archives

My other accounts

About