Satori.lv :: Aptauja: Mācīšu jums domāt pareizi

Žurnālists Māris Zanders iztaujāja Gati Kokinu par kritiskās domāšanas mācīšanu skolās. Gata viedoklis tika pārstāstīts neprecīzi, tāpēc tekstā precizējumi ir [kvadrātiekavās]:

[WEB] Satori.lv :: Aptauja: Mācīšu jums domāt pareizi

[PNG] Satori.lv :: Aptauja: Mācīšu jums domāt pareizi

____________________________________________________________________

Publiskajā telpā pagaidām viegla vējiņa līmenī virmo ideja par nepieciešamību skolās mācīt prasmes kritiski vērtēt mediju sniegto informāciju. Rau, Igaunijā tas notiekot jau kopš 2002. gada. "Satori" aptaujāto personāžu viedokļi atšķiras, bet par kritiskas domāšanas paraduma veicināšanas jēgu neviens nešaubās. Sagatavojis Māris Zanders

Rolands Tjarve, LU Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs

Piedod, bet es ar šo ideju "nēsājos" jau sešus gadus! Un stundas ar šādu tematiku esmu novadījis dažās Cēsu un Rīgas skolās – interese pašu jauniešu vidē bija pietiekama.

Un ko tu viņiem stāstīji?

Es nedomāju, ka sarunai par šīm tēmām būtu jānotiek "labs"/"slikts", "pareizs viedoklis"/ "nepareizs viedoklis" kategorijās. Runa ir par to, ka mūsdienu pasaulē informācija plašā nozīmē tiek radīta 24 stundas diennaktī, un cilvēkam vienkārši ir jāspēj visā šajā plūsmā orientēties. Kad vēl biju saistīts ar televīzijas lietām, mums nereti ļaudis visā nopietnībā sūtīja vēstules ar prasību kaut ko taču darīt, lai seriāli netiek vienlaicīgi rādīti gan "LNT" gan "LTV". Respektīvi, cilvēkiem nereti ir vājš priekšstats, kā mediji funkcionē, savstarpēji konkurē, kas ir to finansējuma avoti utt. Tāpēc, atbalstot pašu ideju, to nevajadzētu īstenot tādā histēriskā gaisotnē, kā primāro mērķi izvirzot cīņu pret propagandu u.tml. Prasme lietot medijus ir ikdienā lietojama prasme – līdzīgi kā izvēlēties sev apģērbu. Jo padomā, kāda ir situācija šobrīd, – par vecu desu mēs sūdzēties varam, turklāt diez vai to arī ēdīsim, savukārt par to, kā nepiesārņot sev smadzenes ar nekvalitatīvu informāciju, nerunājam.

Filips Rajevskis, politologs, ilgstoši strādā sabiedrisko attiecību nozarē

Neko diži šāda ideja neizklausās... Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai kaut ko vispār tiešām kritiski vērtētu, cilvēkam par konkrēto tēmu ir jābūt pietiekamai zināšanu bāzei vispār. Jo bez tādas cilvēks – pat ja viņš apzinīgi vēlas kritiski izturēties pret informāciju – neko daudz vērtēt nevarēs kaut vai tādēļ, ka viņš vienkārši pat nenojauš par kaut kādām alternatīvām versijām. Otrkārt, jājautā, par kādiem medijiem mēs vispār runājam? Cik saprotu, runa ir par to, kā, piemēram, atpazīt propagandu avīzē vai ziņu raidījumā, vai sociālajā tīklā, bet jebkurā gadījumā runa ir par politiski ekonomisko tēmu lomu. Ļoti labi, bet kurš mācīs kritiski vērtēt dažādus izklaides raidījumus vai t.s. stila žurnālus? Jo arī tie nekritiski lietotājam "iedēsta" – varbūt nemanāmāk, bet tomēr – noteiktu izpratni par vērtībām. Īsi sakot, man kā nopelniem bagātam politinformāciju vadītājam klasē padomju gados (smejas) liekas, ka varbūt pareizāk būtu jaunajiem cilvēkiem vispār mācīt neaizmirst uzdot sev jautājumus – kaut ko lasot, skatoties utt.

Gatis Kokins, "Lattelecom" padomes priekšsēdētājs, beidzis LU Fizikas un matemātikas fakultāti

Ironiski izsakoties, cilvēkam ir nepieciešamas tik daudz prasmes, ka, ja katru kaut kā īpaši mācīs skolā, tiem bērniem skolas diena ilgs 48 stundas... Ja nu tomēr šajā idejā mēģinām uztaustīt ko racionālu, varbūt šādus [politiska] kritiska vērtējuma paradumus var izkopt caur politoloģijas elementu mācīšanu skolā.

Man gan liekas, ka jēdzīgāk būtu vienkārši lielāku uzmanību veltīt dabaszinātņu un eksakto zinātņu mācīšanai skolā, jo attiecīgais domāšanas veids sevī arī ietver kritisku attieksmi – hipotēze ir jāpārbauda, citiem ir jāspēj tavu eksperimentu atkārtot utt.

Jā, bet tev jāņem vērā, ka sabiedrība ir ļoti dažāda un nevar prasīt, lai visi akceptētu šādu domāšanas veidu kā tādu. Noliegt reliģijas komponenti sabiedrībā ir strupceļš. [Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki lietas skata caur ticības prizmu, sekulārus pierādījumus savam viedoklim pat nemeklējot.]

Cita lieta, ka šāds [kritiskās domāšanas fenomens] būtu pārdomājams plaši. Piemēram, tur ir ekonomikas komponente – kāpēc komerciālie mediji tik daudz orientējas uz skandāliem, nevis būtisko? Un, ja runājam par spēju kritiski izvērtēt, tad te ne mazāka vieta jāatvēl vēstījumiem, kas nāk "caur" reklāmu, mārketingu. Piemēram, viss šis "veselīga uztura" bloks – pilns ar absolūti [nepierādītiem] apgalvojumiem, bet it kā "zinātniski pamatotiem". Un tad tev vienu dienu saka, ka sarkanvīns ir noderīgs veselībai, citā dienā – pilnīgi pretējo. Tad jāēd kaltētas jūras aļģes, tad jāatturas no piena dzeršanas... Īsi sakot, viena noderīga prasme būtu pietiekami bieži savā prātā lietot "pogu" Erase – "iztīrīt" šo troksni vispār... [un pieņemt zināšanai vienīgi verificējamos pētījumos balstītas atziņas].

Juris Kaža, žurnālists, audzis un profesionāli veidojies ASV un Zviedrijā

Doma laba, tikai to vajadzētu iekļaut kritiskas domāšanas apguvē vispār.

Kā tu to praktiski iedomājies – mācīt skolēniem kritisko domāšanu?

Kaut diskusiju veidā. Es tagad, protams, mazliet ampelēšos, bet iedomāsimies – jautājums klasei: vai kāds tic, ka mežā dzīvo laumiņas? Pieņemsim, ka ir tādi, kuri tic. Tātad vedinām šos bērnus atbildēt sev uz jautājumu: kurš viņiem par tām laumiņām teica? Ak, kaimiņu onkulis. Labi. Un tam onkulim var uzticēties? Varbūt skolēns saliek galvā visu, kas viņam par to onkuli zināms, un saka – laikam jau tā īsti nevar. Jo viņu diezgan bieži redz piedzērušos... Saprotu, ka izklausās nekorekti, bet es improvizēju. Lai būtu kāds pieklājīgāks piemērs. Apspriežam faktu – 6. tramvajs galapunktā šausmīgi čīkst. Tāds fakts ir? Izrādās, ir. Bet kāpēc? Tramvajs vecs. Vēl kādas versijas? Bet varbūt kaut kas ar sliedēm nav kārtībā?

Jauki, bet mums mazliet pazuda mediju kritiskas vērtēšanas tēma.

Ja runājam tieši par to, manuprāt, būtu svarīgi skolās pastāstīt tādas praktiskas lietas: kā žurnālisti iegūst informāciju, arī to nepatīkamo pusi – ka žurnālistus var iespaidot, korumpēt utt.

Jānis Ošlejs, uzņēmējs, viens no ideju grupas "Radošuma pils" izveidotājiem

Mūsu cilvēki jau apmēram piecu gadu garumā veiksmīgi strādā šajā virzienā – palīdzot skolotājiem apgūt radošas domāšanas prasmes, kas tālāk nododamas audzēkņiem. Tas saturiski lielā mērā radniecīgs tēmai, par kuru jautā, – kritiska domāšana, tostarp mediju izvērtējumā.

Bet kā bērnam to var iemācīt? Piemēram, ja es "LTV" redzu "Itera" šefu Savicki izklāstām savu redzējumu par gāzes tirgu, man jau ir fona informācija, lai teiktu: pag', ko viņš tur runā? Ja šādas informācijas nav, viņa teiktais izklausās tik loģiski, ka cilvēks var pat neizjust dzinuli meklēt citas versijas.

Bet mēs varam bērnu mudināt apdomāt, kā kaut vai viņa paša viedoklis izskatās no cita cilvēka pozīcijām. Ja turpinām tavu piemēru – jā, tas onkulis (Savickis) runā pārliecinoši, bet nez kā tas izskatās no mammas, mūsu ģimenes kā gāzes lietotāja viedokļa? Iemācīt pašu atziņu, ka nav viena vienīgā pareizā viedokļa, saproti? Tāpat svarīgi ir iemācīt bērniem vispār motivāciju domāt, formulēt savu nostāju.