Kapitāls :: Latvija eirozonā - par un pret

Žurnāliste Nika Aleksejeva žurnāla "Kapitāls" 2013. gada janvāra numura 49.-59. lpp. ir publicējusi apjomīgu rakstu, kurā ir atsauksmes uz Gata Kokina teikto. Diemžēl, daudzviet Gata Kokina un citu ekonomistu teikto žurnāliste ir interpretējusi kļūdaini vai neprecīzi, zemākesošajā tekstā tas ir koriģēts, lietojot [kvadrātiekavas].

[PDF] Kapitāls :: Latvija eirozonā - par un pret

[WEB] Kapitāls.lv :: Latvija eirozonā - par un pret

[PNG] Kapitāls.lv :: Latvija eirozonā - par un pret

____________________________________________________________________________

Protams, pati jautājuma nostādne nav korekta. Diemžēl vai par laimi, 2003. gadā pievienojoties ES, esam automātiski apņēmušies kaut kad ienākt arī eirozonā. Atliek vien jautājums, kad, un šeit argumentu par labu tagad vai vēlāk netrūkst

Diskusijas par Latvijas pievienošanos eirozonai 2014. gadā jau labu laiku gozējas dienaskārtības tēmu augšgalā. No vienas puses, tas ir valdības un Latvijas Bankas stingri ieturētais kurss pretī vienotajai Eiropas monetārajai sistēmai, no otras – iedzīvotāju mazais atbalsts lata aizstāšanai ar eiro. Piemēram, augusta aptaujā, ko veica sociālo un mediju pētījumu aģentūra TNS kopā ar TV kanāla LNT raidījumu 900 sekundes, atbalstu iecerei pauda vien 27%.

Tikmēr proeironoskaņotie valdības pārstāvji un eksperti iedzīvotāju mazo atbalstu skaidro ar nepietiekamu informēšanu par ieguvumiem, iestājoties eirozonā. Šim nolūkam pašlaik izveidota oficiāla interneta vietne www.eiro.lv, plānoti arī citi informatīvi pasākumi. Kopumā Latvijai eiro ieviešanas pasākumi izmaksāšot 700 000 latu, vēl tikpat tam piešķiršot Eiropas Komisija.

Rosība jūtama arī pretējā nometnē. Eiroskeptiķi izveidojuši interneta vietni www.parlatu.lv. To oficiāli uztur Latvijas nākotnes institūts, kura priekšgalā ir Normunds Grostiņš, ES dalībvalstu partiju, kustību un deputātu alianses Eiropas Savienības Demokrāti dibinātājs Latvijā.

Cīņa par un pret eiro

Arī šķietami neatkarīgo ekspertu vērtējumos nav vienprātības. Lielākā daļa no tiem apzinās juridiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies 2003. gadā. Ar lēmumu iestāties ES esam apņēmušies (kaut kad) pievienoties arī eirozonai. Iespējams, tāpēc šo ekspertu vērtējums balstās nevis jautājumāpar pievienošanās faktu, bet gan pievienošanās laiku. Daži no viņiem uzskata, ka Latvija vēl nekad nav bijusi tik tuvu eiro ieviešanas iespējai, tāpēc kavēties nedrīkst, citi – ka krīzes situācija eirozonas dalībvalstīs ir ar pārāk atvērtu finālu, tāpēc būtu vērts nogaidīt.

Abu pušu argumentos bieži iejauktas emocijas. No eiroskeptiķu puses bieži dzirdams arguments par nedemokrātisko veidu, kādā notiekot pievienošanās. Patiesi – ar pievienošanos Eiropas valstu kopienai tika apstiprināts 68. pants Satversmē, kas nosaka – referendums par pievienošanos eirozonai var tikt ierosināts tikai, ja par to nobalso vairāk nekā puse Saeimas deputātu. Pagaidām opozīcijā esošo Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) ierosinājums rīkot referendumu par pievienošanās brīdi nav ticis virzīts tālāk. Iespējams, Saeimas deputātu noskaņojums balstās Latvijas Bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča vārdos: „Problēmas [eirozonā] tiek atrisinātas. Katru dienu situācija paliek nedaudz labāka. Ieviest eiro Latvija ir gatava vairāk nekā jebkad. Būtu nepareizi laist garām šādu izdevību.” Savukārt eiro pretinieki un skeptiķi – tieši otrādi – runā nestabilo situāciju eirozonā un brīdina par iespējamo krīzi, kurā tikšot ierauta arī Latvija.

Šie ir argumenti, kas visbiežāk nogulsnējas publiskajā telpā, lai ik pa laikam tiktu uzjundīti atkal un atkal. Tomēr vērts aplūkot, cik ekonomiski pamatota ir Latvijas iestāšanās eirozonā ar 2014. gadu.

Dažādie eirozonas nākotnes scenāriji

Biežākie eiroskeptiķu pārmetumi Latvijas Bankai ir pārāk lielais optimisms par eirozonas nākotni. „Kaut kā mums mēdz noklusēt, ka šī ekonomiskā krīze Eiropā ir tikai sākusies. Tā nav ne sākuma, ne nobeiguma stadijā, kā to patiktu pasniegt mūsu eiromīļiem. Tas ir tikai krīzes sākums. Visi lielākie piedzīvojumi vēl stāv priekšā,” Kapitālam vēsta N. Grostiņš. Tomēr ne viņš, ne arī citi skeptiskāk noskaņotie eksperti neuzskata, ka pats eiro galu galā izzudīs.

Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks atzīst, ka situācija eirozonā izaugsmes rādītāju ziņā ir lēna un pati ekonomika ir trausla, taču tas nenozīmējot, ka eiro nepastāvēs. „Eiropa grib, lai eiro ir dzīvs, un eiro būs dzīvs,” saka M. Kazāks, pamatojot teikto ar faktu, ka diezgan ātri tika panākta vienošanās par finanšu stabilitātes mehānismu un vienotu fiskālu politiku, kas liecina par eirozonas tieksmi pašsaglabāties. Līdzīgi domā arī Lattelecom padomes priekšsēdētājs ekonomists Gatis Kokins. Vienlaikus viņš uzskata, ka šīs monetārās apvienības [sabrukuma pieļaušana] nozīmētu arī zināmu politisko bankrotu, kas pašlaik ir maz ticams.

Savukārt SIA Primekss valdes priekšsēdētājs un ekonomikas eksperts Jānis Ošlejs, lai arī piekrīt, ka eirozona pati neizzudīs, paredz lēnus ekonomikas attīstības tempus, jo nav atrisināta ekonomiski vājo valstu izaugsmes problēma. „Ir izglābtas šo valstu bankas, taču neizdodas panākt to izaugsmi.  Eirozona būs apdraudēta tik ilgi, kamēr PIGS valstīm neizdosies panākt izaugsmi.” Arī G. Kokins [norāda uz aprēķiniem], ka, iestājoties eirozonā, Latvijas attīstība kļūs lēnāka, nekā tad, ja valsts īstenotu neatkarīgu monetāro politiku: „Ja eirozonas valstis attīstīsies ar tempu 2,5% gadā, tad Latvijas attīstība pielāgojoties būs 3–4% gadā. Taču, paliekot ārpusē, mēs varētu sasniegt pat 7% izaugsmi.”

Daži eksperti pieļauj, ka varētu mainīties eirozonas sastāvs vai struktūra. Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas fakultātes vadītājs Mortens Hansens Kapitālam atzīst, ka īsti neticot eirozonas sašķelšanai: „Bet, ja tā notiks, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Latvija pievienosies spēcīgākajai tās daļai, kur būs arī Vācija.” Tā tas būtu, ja eirozonu atstātu problemātiskās PIGS valstis un Īrija. Savukārt konsultāciju firmas BDO direktors, Stratēģiskās pētniecības un vadības centra valdes priekšsēdētājs, LU profesors Andris Deniņš, lietojot tēlainu eirozonas salīdzinājumu ar Titāniku, šim uzskatam nepiekrīt: „Bez mirdzošām acīm un vismaz vīzijas jaunajā Titānikā nebūs, ko darīt. Ja tu būsi galvu nokāris, pelēks izpildītājs, neviens nepieaicinās.” Politiķis un ekonomists Uldis Osis nenoliedz iespējamību, ka Vācija varētu atdalīties un atgriezties pie savas valūtas. „Es personīgi domāju, ka Vācija skatīsies un gaidīs tik ilgi, kamēr šīs dienvidu valstis veiks reformas,” uzskata U. Osis.

„Eirozona kaut kā pārvarēs pašreizējo krīzi, taču nākotne būs visai sarežģīta,” paredz DNB bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš. „Kultūras un domāšanas veida, politiskās, ekonomiskās atšķirības starp dalībvalstīm neizzudīs un uzturēs savstarpējo spriedzi, kas turpināsies desmitiem gadu.”

Atbilstība Māstrihtas kritērijiem un kritēriju atbilstība

Otrs nozīmīgs eiroskeptiķu arguments balstīts šaubās par Latvijas faktisko gatavību pievienoties eirozonai. M. Kazāks ir diezgan pozitīvi noskaņots par pievienošanos eirozonai un atzīst, ka vilcinoties var tikt palaista garām iespēja izpildit formālos Māstrihtas kritērijus, kas atkarīgi ne vien no Latvijas, bet arī no pārējo ES valstu ekonomiskās situācijas. Vēsturiski, kā uzsver arī G. Kokins, 1992. gadā noslēgtā Māstrihtas vienošanās izvirzīja piecus konverģences kritērijus, taču rodas jautājums, vai tie patiesi [raksturo] konverģenci. Piemēram, U. Osis norāda, ka kritēriji nespēj sniegt pilnu ainu par ekonomisko situāciju, pamatojot sacīto ar piemēru, ka Savienotās Valstis jau gadu desmitiem ir parādos, tām raksturigs budžeta deficīts, tomēr tas netraucē valstij attīstīties, un savulaik arī visai ātri tām izdevās izkļūt no krīzes.

"Ja mēs skatāmies kopumā - zems deficīta līmenis, zems parāda līmenis, zema inflācija, zemas aizņemšanās likmes un stabils valūtas kurss -, manuprāt, visas šīs lietas ir ļoti labas. Taču problēma ir apstāklī, kā šos mainīgos aprēķina, un tur gan rodas diskusijas," akcentē M. Kazāks, "Daudz interesantāk ir, ja mēs skatāmies uz ilgtspēju, kas ir sestais rādītājs un nav nekādi nodefinēts. Tas ir jautājums par to, kas notiek ar tekošā konta deficītu, konkurētspēju, darba tirgus efektivitāti, konkurenci valsts iekšienē."

Arī M. Hansens atzīst, ka attiecībā, piemēram, uz stabilu un zemu inflācijas Iīmeni, kas var tikt uzskatīts par valūtas stabilitātes pamatakmeni, ar valsts iesoļošanu eirozonā uzreiz zūd vietējie kontroles mehānismi. "Valstis, kas ir ārpusē, var tikt piespiestas ievērot noteiktu inflācijas līmeni, sakot "dari to - vai netiksi uzņemta!". Taču, kad valsts ir iekšā, to nevar sodīt par inflācijas kritērija neizpildi. Pēc idejas, iespējams regulēt ārējā parāda un budžeta deficīta kritērijus, izaugsmes kritēriju un īstenot stabilitātes pasākumus. Tomēr mēs redzam, ka daudzas valstis to ignorējušas. Tā vietā tika izveidots fiskālais pakts, un mēs drīz redzēsim, vai tas izrādīsies efektivāks un vieglāk administrējams nekā izaugsmes un stabilitātes pakts. Es par to šaubos," - tāds ir M. Hansena viedoklis.

Inflācijas draudi

Ar pievienošanos eirozonai valstis ietekmē arī inflācija. Par to liecina kaut vai Igaunijas piemērs. Arī pašlaik, kā apstiprina pēdējie Eurostat dati, tās inflācijas līmenis ir viens no lielākajiem - 4,2%, savukārt eirozonas vidējais inflācijas līmenis ir 2,5%. M. Hansens uzskata, ka Latvijā inflācijai pēc būtības nevajadzētu rasties. Vinš to saista ar vēl joprojām lielo bezdarba Iīmeni valstī, kas tāpēc neradītu nozīmīgu patēriņa spiedienu. Viņš izsaka minējumu, ka inflāciju varētu izraisīt iespējama PVN nodokļa likmes atgriešanās iepriekšējā līmenī vai pagaidām nepalielināto enerģijas tarifu vēlāka paaugstināšana. Šādas sekas gan drīzāk saistītas ar vēlmi izpildīt Māstrihtas kritērijus, nevis ar pēcpievienošanās eirozonai efektu. Tāpat viņš min pieņēmumu, ka veikalnieki varētu blēdīties, uzskrūvējot cenas, jo patērētājs nevarēs ātri noskaidrot, kāda bijusi preces cena latos. Šis problēmas risinājums jau iekļauts eiro ieviešanas plānā, nosakot veikalniekiem par pienākumu zināmu laika posmu norādīt preču cenas gan eiro, gan latos, tādējādi radinot patērētāju pie jaunās valūtas. Savukārt iepriekšminētā PVN un enerģijas cenu kompensēšana palielinās inflāciju nākotnē, vienalga - iestāsimies eirozonā vai nē.

Tajā pašā laikā, spriežot pēc G. Kokina Kapitālam teiktā, tieši iestāšanās eirozonā veicinās inflācijas palielināšanos. "Ja cenu starpiba ir liela un valsts atrodas vienotā tirgū, skaidrs, ka būs augstāka inflācija. Kad šī atšķirība ir samazinājusies, arī inflācija samazinās, un Māstrihtas kritēriji tiek izpildīti," ekonomists skaidro. Un turpina: "Latvijas gadījumā diemžēl tā nav. Inflācija pie mums ir zema cikliski strukturālu iemeslu dēļ un būs zema tikai vēl kādus 6-5 mēnešus. Tas nozīmē, ka mums [formāli] ir "atvēries logs uz eiro", bet būtībā Latvija nav konverģējusi līdz eirozonas vidējam līmenim. Ir [par 1%] samazināts PVN un ierobežots administratīvo cenu pieaugums, kas, protams, uz zināmu laiku inflāciju [iegrožo], bet, kad būsim iestājušies [eirozonā], [mākslīgi zemu turētās] cenas sāks izlīdzināties un inflācija būs liela. Tas apliecina, ka nekur mēs neesam konverģējuši, bet tikai [īslaicīgi] atbilstam konverģences kritērijiem."

Ari P. Strautiņš uzskata, ka samērā straujā izaugsmes tempa dēļ inflācija Latvijā turpmākajos gados jebkurā gadījumā būs pakāpeniski augoša. "Eiro ieviešana noteikti radīs nelielu papildu kāpumu, bet neuzskatu to par izšķirošu argumentu," komentē ekonomists.

Ieguvumu iespējas, zaudējumu riski

Latvijas Bankas oficiālajam skaidrojumam par eiro ieviešanas priekšrocībām ir vairāki argumenti. Pirmkārt, aprēķināts, ka eiro ieviešana ļaus ietaupīt 70 miljonus latu, kas tiktu tērēti valūtas konvertēšanas izmaksu dēļ. Otrkārt, pieņemot, ka eiro tomēr ir stabila valūta, tiek paredzēts, ka saruks riska maksājumi un aizdevumi kļūs lētāki. Treškārt, pieņemot, ka, iestājoties eirozonā, palielināsies Latvijas kredītreitings, saruktu arī ārējā parāda procentu maksājumi. Tādējādi oficiāli tiek prognozēta tautsaimniecības izaugsme, kas radīsies, prasmīgi izmantojot ietaupīto naudu. Aprēķināts, ka, paaugstinoties kredītreitingam un attīstoties tautsaimniecībai, gan zemāku aizdevuma procentu likmju, gan konvertācijas izdevumu ietaupījuma dēļ no 2014. lidz 2020. gadam tiks iegūti 5,6 miljardi latu. Ņemot vērā Igaunijas piemēru, tiek prognozēts, ka pievienošanās lielajai monetārajai apvienībai raisīs lielāku investoru uzticību.

Otrā svaru kausā liek likti maksājumi Eiropas Stabilizācijas mehānismā (28 miljoni latu katru gadu piecu gadu garumā) un izdevumi, kas saistīti ar eiro ieviešanu, - 160 miljoni latu privātajam sektoram un 8,7 miljoni latu valsts sektoram. Savelkot ienākumu un izdevumu bilanci, izdevīgums ir acīmredzams - 5,6 miljardi ieņēmumu pret 308,7 miljoniem izdevumu. Taču, atceroties, ka šis aprēķins balstīts galvenokārt uz pieņēmumiem un pārliecību, ka, par spīti krīzei, viss nostrādās, aprēķinos jāiekļauj arī eirozonas Stabilitātes fonda garantijas summa, kas Igaunijas gadījumā ir 2 miljardi eiro, bet Latvijai, pievienojoties eirozonai, varētu būt 4 miljardi eiro (2,8 miljardi latu), akcentē ne viens vien Kapitāla respondents. Salīdzinājumam - paredzēts, ka 2013. gada kopbudžeta izdevumi būs 5,82 miljardi latu.

Pirmais arguments par konvertācijas izmaksu likvidēšanu ir neapstrīdams. Jautājums vienīgi, cik liels šis ietaupījums būtu. Savukārt otrs arguments par lētākiem kredītiem uz eiro kā drošas valūtas rēķina jau sāk raisīt diskusijas. "Visiem šajā pasaulē skaidrs, kurš atbild par latu, bet nav īsti skaidrs, kas atbild par eiro," komentē DNB bankas ekonomists P. Strautiņš, nenoliedzot iespēju, ka riski, kas saistīti ar latu kā valūtu, varētu izrādīties arī mazāki. Savukārt J. Ošlejs un N. Grostiņš apgalvo - tā kā ir neskaidrība par eiro nākotni, lats tiek uztverts kā drošāka valūta jau tagad. Turpretim M. Hansens uzskata, ka nesenās krīzes dēļ, kas mudināja ņemt starptautisku aizdevumu, uzticība latam ir, bet tā nav tik liela kā uzticība zviedru vai dāņu kronai: "Dānija var atļauties nepievienoties eirozonai, jo uzticība tās valūtai ir lielāka nekā pašam eiro. Mēs to varam redzēt pēc maksājumu procentiem, kas ir zemāki nekā Vācijai. Tā tas Latvijas gadījumā nav."

Pievēršoties iespējamībai, ka eiro drošuma dēļ maksas par aizņēmumiem tomēr samazinātos, J. Ošlejs atsaucas uz trekno gadu pieredzi, kad daudz naudas par zemām likmēm izrādījās bīstama parādība. Turklāt viņš uzskata, ka cilvēki nekad nemācās no visu kļūdām, tāpēc vienmēr atradīsies vieglprātīgi aizdevuma tīkotāji. Arī tas, vai starptautiskais kredītreitings palielināsies, ja Latvija pievienosies eirozonai, diez vai uzskatāms par viennozīmīgu apgalvojumu, uzskata J. Ošlejs.

Novembra sākumā starptautiskā reitingu aģentūra Standard & Poor's paaugstināja Latvijas novērtējurnu ilgtermiņa un īstermiņa saistibām vietējā un ārvalstu valūta no BBB-/A-3 uz BBB/A-2. Tam pamatā - Latvijas politiskās vides uzlabošanās, valsts budžeta deficīta samazināšanās, kā arī visai strauja ekonomikas atveseļošanās pēc sociālekonomiskās krīzes. Kopumā aģentūra paredz turpmāku tautsaimniecības attīstību, kas aizvien mazāk būs atkarīga no ārējā parāda finansēšanas. Finanšu ministrs Andris Vilks publiski paudis pieņēmumu, ka kredītreitings varētu uzlaboties, ja Latvija pievienosies eirozonai. Līdzīgi domā arī Swedbank galvenais ekonomists M. Kazāks.

G. Kokins atzīmē, ka kredītreitinga [pakāpe] vairāk atkarīga no valsts parāda lieluma un valsts ekonomikas stāvokļa, nevis pievienošanās [vai nepievienošanās]eirozonai. Arī ekonomists U. Osis uzskata, ka daudz lielāka nozīme ir ekonomiskajai stabilitātei un valsts iekšējai stabilitātei kopumā. P. Strautiņš paredz, ka starptautiskā aizdevuma likme, pievienojoties eirozonai, nemainīsies, taču aizdevums jebkurā gadījumā drīz tiks atmaksāts. Vinš arī nenoliedz iespējamību, ka palielināsies Latvijas obligātie maksājurni, ja eirozonas krīze attīstīsies.

Izvērtējot izdevumu daļu, kas rastos, Latvijai pievienojoties eirozonai, vislielākie eiroskeptiķu iebildumi ir par to, cik taisnīgi ir maksāt par eirozonas krīzi. "Ja Vācijai ir taisnīgi maksāt parādus, jo tā pirms tam nopelnīja, eksportējot savas preces uz Spāniju, tad Latvija šajā ballītē nebija nekāda ieguvēja. Taču mums ir jāuzņemas maksāt, kas liekas netaisnīgi," uzskata J. Ošlejs. No otras puses, profesors M. Hansens piedāvā 140 miljonu latu maksājumu drīzāk uzskatīt par noguldījumu: "Nav tā, ka mēs maksājam uzreiz Grieķijai. Tas būs aizdevums, kas turklāt ir prioritārs. Tas nozīmē, ka šo naudu viņiem vajadzēs atmaksāt vispirms. Tas nozīmē, ka Latvija var arī nopelnīt. Vai šis noguldījums var zust? Jā, var. Bet vai tas ir liels zaudējums? Nē."

Visbeidzot, kā vēl vienu ieguvumu no dalības eirozonā var minēt to, ka banku krīzes gadījumā atbildība būs jāuzņemas Eiropas Centrālajai bankai, kas Latvijai būtu papildu drošības spilvens. "Dažkārt es neiebilstu, ja monetārās politikas lēmumi vairs nebūtu vietējo politikas veidotāju rokās. Tas ir tas, kas notiks šajā gadījumā. Monetārā politika tiks veidota Frankfurtē, Latvija būs daļa no tās. Latvijas centrālās bankas vadītājs būs daļa no Eiropas Centrālās bankas padomes kopā ar citiem centrālo banku vadītājiem. Viņam vai viņai būs tikpat daudz teikšanas kā Vācijai," kornentē M. Hansens. Un piebilst: "Jā, realitātē varbūt arī nē."

Augsim vai dilsim?

Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes ekonomistes Santas Bērziņas rakstā "Eiro ieviešana - atspēriens Latvijas ekonomikas izaugsmei" secināts, ka eksporta palielināšanās - atkarībā no pētījuma metodes un pieņēmumiem - ir no 5% līdz aptuveni 50%. "Šāds novērtējums tiek balstīts uz eirozonas valstu savstarpējās tirdzniecības izmaksu samazināšanos, ko savukārt nosaka zemākas darījumu un valūtas riska apdrošināšanas izmaksas. Turklāt konkurences palielināšanās rezultātā sagaidāma cenu mazināšanās, kas palielina pieprasījumu. Pētījumi rāda, ka iestāšanās kopīgas valūtas zonā veicina arī produktu klāsta paplašināšanos. Mūsu aprēķinos esam pieņēmuši piesardzīgāko scenāriju, ka eksports pieaugs tikai par 5% vidējā terrniņā," skaidrots rakstā.

Taču DNB bankas ekonomists P. Strautiņš neredz iemeslu, kāpēc lai uzlabotos eksportētāju kreditēšanas nosacījumi. Tajā pašā laikā viņš prognozē, ka iekšējā tirgū strādājošiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām kreditēšana varbūt varētu kļūt nedaudz lētāka.

A. Deniņš paredz, ka Latvijas tirdzniecibas bilance kļūs vēl negatīvāka. Imports palielināsies, jo uzņēmēju konkurētspēja ir maza. Ari eiro pretinieks J. Ošlejs uzskata, ka patiesa problēma ražošanas uzņērnumos rodas tad, ja visas vietējās cenas inflācijas ietekmē palielinās pārāk strauji - un tāpēc paaugstinās preču pašizmaksa. "Ražotāji kļūst nekonkurētspējīgi, un tas ir tas, kas notika visās [mazākattīstītajās perifērijas] valstīs, kas iestājās eirozonā. Importa preču ieplūšana paaugstināja spēju patērēt preces un pakalpojumus, un gala rezultātā šo valstu ražotāji kļuva nekonkurētspējīgi. Mēs varam iegūt dažus santīmus ar to, ka nav jāmaina valūta, mēs varam zaudēt desmitus latu, jo pieaug pašizmaksa," uzskata ekonomists. Arī [profesors] M. Hansens, lai gan uzsver, ka tieši eirozona ir tā, kas Māstrihtas vienošanās ietvaros Eiropas Centrālās bankas personā kontrolē, lai inflācija eirozonā kopuma ir maza, saka: "Ja mēs vēlamies [turpināt būt] konkurētspējīgi, mums jāraugās, lai inflācijas līmenis vairāk vai mazāk atbilstu vidējam ES."

G. Kokins uzskata: "Galvenā problēma ir tirdzniecības bilance un ražošanas attīstība, jo tik ilgi, kamēr mēs būsim neto importētāji, lai kāda būtu mūsu ārējā parāda struktūra vai finansējuma pieejamība, mēs kā ekonomika būsim ļoti ievainojama."

Latvija vs. Spānija

Zīmējot Latvijas attīstības scenāriju eirozonā, tiek izmantots salīdzinājums ar Spāniju. "Spānijas politika treknajos gados bija stimulēt ekonomiku, pārdodot majas vāciešiem, Spānija - līdzīgi kā mēs - izvēlējās pievienoties eirozonai," stāsta J. Ošlejs. "Rezultātā tā krietni samazināja valsts parādu, sabūvēja vāciešiem jūrmalā pilsētiņas un bankrotēja. Man liekas, ka mēs darām tieši to pašu. Viņiem bija viegli pieejami finanšu resursi. Lai būvētu nekustamā īpašuma ciematus, Spānija aizņēmās naudu. To pašu dara privātais sektors arī Latvijā. Līdzīgi kā spāņi esam izvēlējušies būvēt ciematiņus krieviem, pievienoties eiro un bankrotēt."

"Tas, kas Spānijā nogāja greizi, bija nedaudz tas pats, kas nogāja greizi Latvijā," atzīst arī M. Hansens, taču attīstības scenāriju interpretē citādi: "Spānija pievienojās eirozonai, bet Latvijā tajā paša laikā mēs izveidojām stabilu lata piesaisti eiro. Tas - kamēr vien mēs ticam, ka fiksētais kurss tiks saglabāts - ir gandrīz vai tāpat, kā atrasties eirozonā. Abās valstis tas izraisīja to, ka procentu likmes samazinājās un kredīti kļuva pieejamāki. Cilvēki gan Spānijā, gan Latvijā aizņēmās daudz. Tas radīja šo trako nekustamā īpašuma burbuli, augstu ekonomisko aktivitāti abas valstīs. Pēc tam tas izraisīja inflāciju abas valstis, konkurētspējas zudumu abās valstīs, negatīvu ārējās tirdzniecibas bilanci abās valstīs, un tad Spānija iestrēga šajā krīzē. Taču Latvija diezgan ātri atveseļojās, pateicoties Starptautiska Valūtas fonda aizdevumam. Arī politiķi īstenoja ļoti krasas izmaiņas politikā. Latvija tagad atgūst savu konkurētspēju. Mēs to redzam - eksports ir augstāks nekā jebkad. Es teiktu, ka šī ekonomika ir parādījusi diezgan lielu elastību un var operēt monetārajā savienībā."

Tajā pašā laikā G. Kokins uzskata, ka Spānijas un citu dienvidu valstu ekonomisko grūtību pamatā ir nevis slinkums un izšķērdība, bet objektīvi makroekonomiski iemesli. Atrašanās vienotā valūtas tirgū ar lielajām ekonomikām esot izsūkusi šis valstis.

Lats kā stūre

Vēl viens arguments, kāpēc pievienoties eirozonai, ir fakts, ka kopš 2005. gada lata kurss ir stingri piesaistīts eiro, turklāt, kā Kapitālam sacija M. Hansens, Latvija jau ir eirotizēta. Ap 80% kredītu ir ņemti eiro, arī nekustamo īpašumu un auto cenas tiek norādītas eiro. "Valsts jau ar vienu kāju atrodas eirozonā," secina M. Hansens. Tieši tāpēc kā glābiņa scenāriju eirozonas krīzes gadījumā [atsevišķi] eiroskeptiķi iesaka atsiešanos no eiro un piesiešanos alternatīvam to valūtu grozam, kuru vērtība pret eiro palielinās.

Tāpat, aplūkojot pašreizējo eirozonas dalībvalstu stratēģiju pirms pievienošanās lielajai monetārajai apvienībai, G. Kokins izceļ Itālijas un Somijas piemēru, kas [desmitgades pirms iestāšanās eirozonā ar pārdomātu] valūtas devalvācijas palīdzību [pastāvīgi turēja zemas] ražošanas izmaksas un stimulēja ekonomikas aktivitāti, [sasniedzot Eiropas vidusmēra dzīves standartus]. Šis ir arī vienīgais iemesls, lai paliktu pie lata, ko saskata M. Hansens. Viņš uzsver, ka Latvijas Banka nekad to nav vēlējusies: "Ir bijuši daži uzņēmēji, kas to ir ierosinājušī, bet lielākā daļa sabiedrības ir pret. Tas kopumā, liekas, ir jautājums, kuru neviens nevēlas skart. Ir normāli, ja pastāv stabils valūtas maiņas kurss, kuru neviens nevēlas mainīt. Rodas jautājums, kāpēc palikt pie individuālas valūtas."

Vērtējot nepieciešamību mainīt valūtas kursu pirms iestāšanās eirozonā, M. Kazāks neredz tam jēgu: "Ja runājam par tekošā konta bilanci, mums tā jau ir sabalansēta. Jautājums ir par to, ko tad mēs gribam. Devalvēt latu? Padarīt spēcīgāku? Tad mēs eksportētājiem darītu slikti. Ja mēs devalvētu, diezin vai tas uzlabotu eksportētāju konkurētspēju. Ja mēs raugāmies uz eksportētājiem, viņi jau tagad strādā pie maksimālas [ražošanas jaudu] noslodzes vai tuvu tai, tāpēc savus apjomus viņi īpaši nepaaugstinās. Vienīgais, ko viņi dabūs gatavu, - spēs samazināt algas darbiniekiem, kas pamudinās cilvēkus izbraukt. Tas arī pensionāriem iesitīs sāpīgi pa kabatu, jo budžeta izdevumi paliks tādi, kādi tie ir, savukārt, piemēram, energoresursus mēs importējam, un cena tiem nekritīsies. Līdz ar to, ja mēs devalvējam, pieaugs elektrības un gāzes cena, apkure kļūs dārgāka." Arī M. Hansens neredz nevienu iemeslu mainīt valūtas kursu un uzskata, ka maiņa raisītu uzticības krīzi.

Vai izdevīgi iestāties?

Konvertēšanas izmaksu samazināšanās un citi potenciālie ieguvumi, no vienas puses, eirozonas nedienu un Latvijas faktiskās neatbilstības riski - no otras. Rodas jautājums: kā izdevīgi iestāties eirozonā? Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere uzskata, ka pastāv vairāki priekšnosacījumi, kuriem izpildoties Latvijai ir vērts pievienoties eirozonai. Pirmkārt, ES budžetā nedrīkst trūkt attīstībai paredzētas naudas. Viņa uzskata, ka naudu iespējams ietaupīt, samazinot parlamenta administratīvās izmaksas. Tāpat viņa kā labvēlīgu apstākli, Iai pievienotos eirozonai, min nacionālo banku regulēšanas mehānismu - līdz šim Eiropas Centrālās bankas galvenais uzdevums ir nodrošināt eirozonas cenu kontrolēšanu. Tāpat būtu jāvienojas par ekonomiskajiem kritērijiem, kas jāpilda valstīm, kas jau pievienojušās eirozonai, jeb jāatrisina jautājums: "Māstrihtas kritēriji izpildīti - ko tālāk?" Turklāt dalībvalstīm par noteikumu neizpildīšanu būtu jāsaņem sods un jāizveido izejas no eirozonas mehānisms valstij, kas nepilda monetārās savienības noteikumus. 

I. Vaidere uzskata, ka tad, ja eirozona būs sakārtojusi savu iekšējo regulējumu, Latvijas lēmums pievienoties tai izrādītos politiski izdevīgs. Citādi, kā rāda Igaunijas piemērs, eirozona pati par sevi nekalpo kā ekonomiska izrāviena stūrakmens, jo bezdarbs mūsu kaimiņvalstī samazinājās tikpat strauji kā pie mums un Lietuvā. Eiroparlamenta deputāte uzskata, ka Latvijai, pašlaik iestājoties, būtu jāpieprasa konverģences ziņojums, ko I. Vaidere vērtē kā ļoti atbildīgu rīcību no valsts puses.

Apstāklī, ka Latviju līdz ar 2014. gadu neuzņemtu eirozonā, politiķe lielu traģēdiju nesaskata - lats jau tagad piesaistīts eiro un krīzes gadījumā šo piesaisti varētu atcelt, turklāt līdztekus dalībai eirozonā pastāv daudzi citi parametri, kas uzlabo valstu kredītreitingu.

Apsverot, kādām valstīm vispār būtu izdevīgi šobrīd iestāties eirozonā, eiroskeptiķis N. Grostiņš secina - tādām, kurām ir pozitīva ārējās tirdzniecības bilance un noieta tirgi, piemēram, Vācijai. Tāpat domā arī J. Ošlejs, jo Vācija vairāk pārdod, dzīvo taupīgi, uzkrāj naudu un šī starpība veido noguldījumus bankās, ko šī zeme var aizdot citām valstīm, pelnot dubultā - ar pārdotām precēm un kredītmaksājumiem. Turklāt visu eirozonu kontrolē Eiropas Centrālā banka, mazinot atbildības nastu. Savukārt G. Kokins uzskata, ka [eirozonā būtu izdevīgi iestāties valstij], kurā IKP uz vienu iedzīvotāju ir vismaz 70% no [eirozonas valstu vidējā] IKP [uz vienu iedzīvotāju], un valstij, kurai ir [attīstīta rūpniecība]. Bet M. Hansena viedoklis - tā ir valsts, kuru interesē maza inflācija, un tas ir tas, ko Latvija un tās iedzivotāji vēlas.

Lai gan Latvijas nākotne eirozonā pašlaik šķiet grūti apšaubāma, neskaidrība par pašas eirozonas nākotni saglabājas. Optimistiskajās un skeptiskajās prognozēs tomēr netiek paredzēta eiro izzušana, taču arī bezrūpīga nākotne nav solīta, un tas padara Latvijai izšķiršanos pievienoties eirozonai jau pēc aptuveni gada līdzīgu laimes spēlei.

 

Nika Aleksejeva