_________________________________________________________________________________
Saruna ar ekonomistu, aktīvu partijas Vienotība biedru Gati Kokinu par Latvijas ekonomisko politiku un nepieciešamajiem soļiem, lai panāktu Nacionālajā attīstības plānā deklarēto ekonomisko izrāvienu.
– Pirmdien Saeimā notika starptautiska konference ar visai dīvainu nosaukumu – "Kā salaulāt fiskālo disciplīnu un izaugsmi?". Salaulāt jau var jebko, bet vai vajag šīs lietas laulāt un vai šī laulība ir ilgtspējīga?
– Ja runājam par fiskālo disciplīnu, tad svarīgi – kādā kontekstā. Ja ar fiskālo disciplīnu saprotam saprātīgu budžeta deficītu krīzes laikos, lai valsts nezaudētu savu kredītspēju un spēju labajos gados šo parādu atdot, tad tas ir viens stāsts. Tagad mums ir cits stāsts – izpildīt Māstrihtas kritērijus un tādā veidā iekļauties eirozonā, kas prasa virkni taupības pasākumu. Jautājums – cik tas ir nepieciešams. Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jāķeras klāt pie man iemīļotā jautājuma par centrālās bankas lomu. Ja centrālās bankas politika ir tāda, kāda tā ir, tad, protams, jāiestājas eirozonā. Nav nekādas jēgas uzturēt valūtu kā tādu grāmatvedisku substitūciju ar koeficientu 0,7, ja tās vietā var lietot eirovalūtu. Gaidīt uz Latvijas Bankas politiku, kura būtu kaut kas vairāk nekā valūtas padomes paveids, pagaidām neviens nav gatavs. No tā izriet – ja neko nemainām, tad jāstājas eirozonā! Ja mainām, tad šo jautājumu var apspriest un var izrādīties, ka eirozonā ir daudz lietderīgāk iestāties pēc desmit gadiem, kad ar aktīvu monetāro politiku daudzas lietas mēs šeit būtu saveduši kārtībā.
– Kā vērtējat Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča ietekmi uz Latvijas ekonomisko situāciju pēdējo desmit, piecpadsmit gadu kontekstā?
– Domāju, ka šī ietekme ir nekāda, jo monetārā politika, kuru ir izvēlējusies Latvijas Banka, ir pasīva un vienīgā ietekme ir periodiskie Rimšēviča kunga paziņojumi, ar kuriem viņš mēģina sabiedrisko domu noskaņot, lai izdarītu spiedienu uz valdību.
– Ja monetārā politika netiek mainīta, tad kādi ir instrumenti, lai panāktu deklarēto izaugsmi?
– Instrumenti ir pietiekami, bet jāskatās, kāda ir mūsu politiskā griba tos izmantot. Ja skatāmies [vienīgi] uz "brīvā tirgus dievu", tad viens no instrumentiem būtu iespēju robežās samazināt kaut kādu nodokļu slogu un gaidīt, kad brīvais tirgus uznesīs ekonomiku virsotnē. Šeit ir vairāki riski. Pirmais: turpinot dzīvot ar mazu valsts atbalstu izglītībā un veselības aizsardzībā, notiek arvien lielāka sabiedrības noslāņošanās, kas dod ļoti negatīvu efektu tautsaimniecības iespējām attīstīties. Trūkst darbinieku, un tiem, kas ir, ir jāmaksā nesamērīgi liela alga, kas [vēl vairāk] palielina noslāņošanos. Otra lieta ir industrializācija. Dabisku iemeslu, lai Latvijā uzplauktu kāda rūpniecības nozare, vairs nav. Ja valdība ar tiešām veicināšanas metodēm neko nedarīs, tad ir liels risks, ka jaunais ekonomikas bums būs balstīts uz tirdzniecību un nekustamo īpašumu. Īstermiņā tas gan uzlabos sabiedrības ienākumu struktūru, bet ilgtermiņā nepadarīs mūs konkurētspējīgākus. Tātad ir jābūt divām lietām. Cīņai pret sabiedrības noslāņošanos un drosmei pateikt, ka esam gatavi rūpniecību tieši atbalstīt caur industrializācijas fondu vai kā citādi.
– Mēs tikāmies vasarā Vienotības dibināšanas kongresā, un jūs izteicāties, ka līdzīgas idejas gūst arvien lielāku atsaucību Vienotības biedru vidū. Ir pagājis laiks, un neredzu, ka Vienotības līderu retorikā kaut kas būtu mainījies. Ekonomiskais uzstādījums ir palicis vecais.
– Jāsaka, ka tā situācija ir tāda... daudzšķautņaina. Ja runājam par Vienotības ministru attieksmi, tad tā ir ļoti piesardzīga pret šādu tiešu stimulēšanu. Tas ir fakts. Arī Zatlera Reformu partijas ministru darbībā mēs to neredzam. Viņi runā par nodokļu sistēmas izmaiņām, samazinot darbaspēka nodokļus, kas neapšaubāmi ietekmēs biznesa jomu. Tā ir identificēta kā viena no galvenajām problēmām, bet visi pārējie stimulācijas pasākumi joprojām tiek uzlūkoti ar bažām, jo Latvijā nav tādu tradīciju. Mēs esam bijuši galēji labēji, un pastāv šīs bažas. Jautājums, cik ātri mēs tās pārvarēsim.
– Slavenais amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama rakstā Nākotnes vēsture norāda uz šauras finanšu grupas globālo kontroli pār masu informācijas līdzekļiem, kas apgrūtina sistēmas reformas. Arī Latvijā ekonomisko domu pilnībā nosaka finanšu sektora pašpasludinātie eksperti. Līdz ar to jūsu idejām nav pieprasījuma sabiedrībā.
– Domāju, ka tas nav tik lielā mērā Latvijas finanšu oligarhijas sazvērestības produkts.
– Nav runa par sazvērestību. Viņiem vienkārši ir nauda, par ko algot ekspertus, kas veido ekonomisko uzskatu modi.
– Tā drīzāk ir loģiska ķēdīte tam, ka sabiedrība, mēdiji, atsevišķi žurnālisti meklē vienkāršas atbildes. Pilnīga uzticēšanās tirgus ekonomikai dod relatīvi vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Savukārt man mīļš autors [austriešu ekonomists] Jozefs Šumpēters saka pretējo – nav vienkāršu atbilžu uz sarežģītiem [ekonomikas] jautājumiem. Tad, kad Latvija atradās PSRS plānveida ekonomikas haosā, tad tas bija vienkāršs un pareizs solis – visiem iedot vienkāršu uzstādījumu, lai pēc iespējas ātrāk izietu no šā haosa. Bet desmit gadus pēc tam mums jau bija jāsāk domāt nedaudz advancētāk. Mums bija jāsaprot, ka brīvā tirgus roka ir tikai viena no modernās ekonomikas sastāvdaļām. Izaugsmi var efektīvāk panākt ar proaktīvu valdības rīcību. Šī diskusija ir sākusies, un jau kopš 2007. gada ir parādījušās arī alternatīvas idejas. Bet jāpiekrīt, ka tās nav attīstījušās līdz tādam briedumam, lai kļūtu par pozīciju valdībā.
- Esmu jautājis - ko Ošlejs dara Vienotībā? Jūs esat viņa tuvs domubiedrs. Ko Kokins dara Vienotībā, kur valda pavisam citi ekonomiskie uzstādījumi?
- Jā, bet Latvijas politiskā sistēma ir tāda, ka politisko partiju spektrā līdz šim ir risināti pavisam citi jautājumi. Latvieši pret krieviem un otrs jautājums - demokrātiska valsts pārvalde pret valsts nozagšanu. Šajā aspektā Vienotība ir pareizi pozicionēta un šo uzstādījumu ir izpildījusi. Ja runājam par partijām kā dažādu sociālekonomisko uzskatu spoguļiem, tad tas vēl nav noticis. Vienotībā valda uzskatu plurālisms, un es tur pietiekami komfortabli jūtos. Domāju, ka politiskajai sistēmai jākonverģē uz kādu divu vai trīs partiju sistēmu, kur izvēIe ir starp diviem trim samērā līdzīgiem, centram tuviem piedāvājumiem. Ja mēs atzīstam, ka nebūtu labi, ja Latvijā būtu, teiksim, deviņas politiskās partijas, tad nonākam pie tā, ka idejām ir jākonkurē partiju iekšienē, nevis, tiklīdz man ir kāds atšķirīgs redzējums, tā dibinu jaunu partiju.
- Jums savulaik bija partija Sabiedrība Citai Politikai (SCP) ar ļoti precīzi formulētu ekonomisko redzējumu. Toreizējo partijas Iīderu Aigara Štokenberga un Arta Pabrika baiļu dēļ, ka varētu nepārvarēt 5% barjeru, jūs iekļāvāties Vienotības rindās un pazaudējāt seju. Tagad Kokins var rakstīt kaut ko savā blogā, bet par ekonomikas jautājumiem publiski runā Solvita Āboltiņa un Sandra Kalniete. Varbūt jūs ietekmīgāk būtu varējuši paust savas idejas, paliekot atsevišķi?
- Es tomēr nepiekrītu. SCP bija sava niša, un kā pirms apvienošanās mēs varējām tikt pie saviem 4-5 mandātiem Saeimā, tā arī pēc apvienošanās. Tādā nozīmē nedomāju, ka mēs kaut ko būtu zaudējuši.
- Tagad tiek prezentēts jaunais Nacionālās attīstības plāns (NAP), kura vadmotīvs ir "ekonomiskais izrāviens". Cik lielā mērā, nemainot ekonomisko uzstādījumu, un NAP šādu maiņu neparedz, šis izrāviens ir iespējams?
- Labi, ka diskusija par plāna nosaukumu noveda pie "izrāviena" tēmas, jo izdevās argumentēt, ka visas pārējās lietas ir vieglāk sasniedzamas, ja ir ekonomiskais pamats un nauda. Savukārt naudu mēs kā valsts varam iegūt, vienīgi pietiekami strauji attīstoties. NAP forums ir vieta, kur varam diskutēt, kā nonākt pie izaugsmes. Ja mēs panāksim konsensu šā plāna ietvaros, tad tas var būtiski ietekmēt valdības kursu. Diemžēl, skatoties, kas šo procesu virza un uzrauga, tas nedaudz sarūgtina, jo tur [galvenokārt] ir ministriju valsts sekretāri un atbildīgo dežūrsabiedrisko organizāciju vadītāji.
- Reiz žurnālā Kapitāls jūs izteicāties, ka Latvijā ir 888 dažādi attīstības plāni. Vai šajā plānā ir kaut kas īpašs, kas to atšķir no šiem 888 citiem plāniem? Ja tur apakšā parakstījušies ierēdņi, vai tas nav kārtējais ierēdņu birokrātiskais papīrs ķeksītim?
- Tas mani uztrauc. NAP rakstīšana var pārvērsties par forumu, kas producē sabalansētus visu ieinteresēto pušu uzskatus, kuri ir pēc iespējas pušu intereses mazāk aizskaroši. Labā ziņa ir tā, ka valdība ir ieviesusi zināmu hierarhiju šajos plānos. NAP ir vidēja termiņa dokuments, kas pēc hierarhijas ir otrais. Pirmais ir trīsdesmit gadu plāns "Cilvēks pirmajā vietā"... Smieklīgs nosaukums. [Tātad] no hierarhijas viedokļa tas ir pietiekami svarīgs dokuments, pie kā strādāt. Vienīgi - kādā veidā piespiest valdību šo plānu pildīt? Tas jau ir sarežģītāk. [Tomēr] mana pieredze valdībā rāda, ka labi sastādīts [stratēģiskais] dokuments, kurā ieliktas pareizās idejas, ļauj vēlāk [valdības ikdienas darbā] vieglāk argumentēt [pareizu taktisko rīcību].
- Kam šie plāni būtu jāraksta - ierēdņiem vai politiskam līderim?
- Tas būtu jādara vienam politiskam līderim. Ne jau tāpēc, ka ierēdnis gribētu ko sliktu. Vienkārši viņu vēlmes ir pēc iespējas plūstošāka, evolucionāra, visiem pieņemama attīstība, kurā netiek lauzta ierastā prakse.
- Dombrovskis simbolizē šo plūstošo, evolucionāro attīstības stilu. Vai viņš spēj nodrošināt nepieciešamo izrāvienu?
- Ne velti Dombrovskis tuvojas valdīšanas rekordiem. Tātad pieprasījums šādai politikai ir. Jautājums - vai tā ir mūžīga? Tad, kad būs jauns pieprasījums, tad sabiedrība uz to reaģēs. Ja skatāmies īstermiņā un mūsu mērķis ir eiro ieviešana, tad diez vai ir kāds labāks kandidāts par Dombrovski un [finanšu ministru Andri] Vilku.
- Lai iestātos eirozonā, ir jāizpilda Māstrihtas kritēriji, kas mūsu gadījumā paredz par katru cenu sist nost inflāciju. Savukārt inflācija ir straujas izaugsmes pavadonis. Lai inflāciju mazinātu, ir jāiegrožo izaugsme. Kādā veidā mēs varam nodrošināt NAP deklarēto izrāvienu, ja iegrožojam izaugsmi?
- Pirms gada, SCP pēdējā kongresā, es uzstājos ar runu un teicu, ka, iespējams, mums nāksies rikoties diezgan absurdi. Proti, lai iestātos eirozonā, bremzēt kopprodukta attīstību. Ja pirms gada tas bija tāds pareģojums, tad tagad redzam, ka pie šīs dilemmas esam nonākuši pavisam tuvu klāt. Izskatās, ka Latvijas ekonomikā stingri darbojas Balasa-Samuelsona efekts, kurš nosaka, ka, pieaugot kopproduktam, pieaug arī pakalpojumu cenas. Ja skatāmies 2011. gada inflāciju, tad inflāciju lielā mērā noteica globālais cenu kāpums, bet tur arī bija 1,6% pakalpojumu cenu pieaugums, kas ir tiešas sekas kopprodukta pieaugumam. Ja mēs gribam iespraukties šaurajā eirozonas logā, kas mums ir atvēries, tad mums ir jāšauj pašiem sev kājā.
- Vai ir vērts šaut?
- Ja neesam gatavi piekopt citu monetāro politiku, tad ir vērts šaut. Tā ir tā smagā politiskā izšķiršanās. Domāju, ka mēs šausim. Te gan redzam priekšlikumus, kas ir it kā pretrunā. Viena no idejām, kas nāk no Rimšēviča, ir samazināt PVN. Ir diskusija - zatlerieši un daļa no Vienotības uzskata, ja mēs kaut ko samazinām, tad tas ir darbaspēka nodoklis. Var [jau] cerēt, ka [patēriņa] nodokļu samazinājumu rezultātā inflācija kritīsies, bet, no otras puses, iedzīvotāju rīcībā paliks vairāk naudas līdzekļu, kurus viņi tērēs, un tas radīs atkal [jaunu] ekonomikas pieaugumu un tas savukārt - inflāciju. Līdz ar to [pozitīvais patēriņa nodokļu samazinājuma] efekts [vidējā termiņā] noēdīsies. Jāsaprot, ka [samazinot PVN] mēs vienkārši mēģinām tehniskiem līdzekļiem "piedzīt" makroekonomiskos rādītājus, lai atbilstu Māstrihtas kritērijiem.
- Meklējam, kur iešaut ar mazākām sāpēm?
- Kur ir mīkstāks muskulis un mazāk asinsvadu... Ja mūsu filozofija ir divkosīga un mēs apzināmies, ka mūsu ekonomika nav tādā stāvoklī, lai organiski iekļautos kopējā tirgū ar vienotu valūtu, bet mēģinām atrast veidus, kā [īstermiņā] panākt [tehnisku atbilstību], tad mums jāsaprot, ka ejam uz eirozonu formāli, nevis pēc būtības.
- Vai ir pārliecība, ka 2014. gadā, kad varēsim iestāties eirozonā, eirozonas krīze būs pārvarēta?
- Tagad izdevās krīzi novērst, piedrukājot klāt naudu un norakstot lielu daļu Grieķijas parādu, kas faktiski bija pareizais risinājums. Bet lielā pretruna jau paliek. Ja tirgū atrodas divi subjekti ar atšķirīgiem ekonomiskās attīstības līmeņiem, tad turīgākais izsūc to nabagāko. Tas diemžēl ir likums, kas darbojas. Vienīgais veids, kā līdz šim nabagākie ir tuvojušies turīgākajiem, ir bijis caur protekcionistiski devalvatoriskām politikām. Tadā veidā, piemēram, Itālija no trūcīgas valsts nonāca turīgo valstu saimē. Vienotā tirgū ar vienotu valūtu efektīvi līdzās var atrasties tikai valstis ar ļoti līdzīgu attīstības līmeni. Tas ir stāsts, vai Latvijai jāpievienojas eirozonai 2014. gadā vai 2024. gadā? Dabīgie kapitālisma spēki mūs izsūks. Ja ne naudas ziņā, tad iedzīvotāju ziņā. Kā to novērst? Ar kohēzijas maksājumiem. Trūcīgās valstis vienkārši saņem naudu no bagātajām. Centrs pelna uz trūcīgo valstu rēķina un caur kohēzijas fondiem atdod to naudu atpakaļ. Te gan parādās negatīvie efekti, jo nauda atpakaļ nonāk nevis tirgus mehānismu veidā, bet caur administratīvo sadali, kas rada kropļojumus. Bet citādi nevar, ja gribam izveidot tik lielu eirozonu ar tik atšķirīgām ekonomikām. Faktiski kohēzijas maksājumiem ir jābūt vēl lielākiem. Ja Vācija, Nīderlande, Francija ir gatavas to darīt, tad tikai uz priekšu! No vienas puses, mēs cietīsim no spēcīgo ekonomiku dominances, bet no otras - līs naudas lietus, kuru mēs varētu absorbēt. Ja mēs to prasmīgi spējam, tad tā ir izeja. Jautājums, vai Vācijas vēlētājs to grib?! Neesmu pārliecināts. Ja izdosies novirzīt atpakaļ uz vājākajām valstīm atbilstošu kohēzijas naudas plūsmu, tad [eirozonas] projekts var pastāvēt.
- Vai ir pasaulē kāda valsts, kura būtu sasniegusi augstu labklājības līmeni, saglabājot zemu cenu līmeni?
- Par šo jautājumu man ir "butes un delfīna" teorija. Cenu un labklājības līmenis atbilstoši Balasa-Samuelsona efektam savstarpēji korelē, bet tur ir pietiekami liela izkliede. Cenu līmenim atrodoties zem mediānas, mēs esam konkurētspējīgāki, bet, veidojoties dažādiem burbuļiem, līdzīgi kā delfīniem [iznirstot ieelpot] virs ūdens, mēs izlecam virs šīs cenu mediānas un vēlāk [krīzē] krītam atpakaļ, kā tas nesen notika. Butes stratēģija ir pieplakt pie cenu līmeņa dibena un tur pa apakšu lēnām baroties, saglabājot savu konkurētspēju. Lai īstenotu butes stratēģiju, ir visu laiku jābūt zemajām cenām, ko var panākt ar monetāro politiku. Piemēram, Polija to veiksmīgi dara. Polija stabili iet butes stratēģiju, kamēr mēs jau vienreiz esam neveiksmīgi izlēkuši virs ūdens un tad atkal dziļi ieniruši. Mani uztrauc, ka, ieejot jaunajā attīstības ciklā, mēs to darām nevis ar augstu pievienoto vērtību, bet vecajām metodēm.
- Vai kaut kas tiek darīts, lai mēs neatkārtotu to pašu bēdīgo ceļu, kas mūs noveda pie nesenās krīzes?
- Tās ir tās bažas, ka tagad mums tirdzniecība iet uz augšu un kopproduktu atkal uzpumpēsim, pārdodot viens otram importētas preces. Tad labklājība transformēsies nekustamā īpašuma aktivitātēs un sāksim celt nevajadzīgas biroju ēkas, dzīvokļus, un būs milzīgs deja vu.
- Ko darīt?
- Ir divas lietas, kuras būtu jādara pašvaldībām un centrālajai valdībai. Pašvaldībām jāsaprot, ka "Austrumu-Rietumu tilts" ir noiets etaps. Tā ir maldīga stratēģija, kura gan ir devusi zināmu labumu, bet nepietiekamu, lai mēs attīstītos un nonāktu tuvāk, teiksim, Vācijai. Pa šo tiltu mēs tur nenonāksim.
- Bet Somija nonāca.
- Nenonāca.
- Vai tad nenonāca?
- Nenonāca. Mums jāsaprot, ka nevis Austrumu-Rietumu tilts mūs izglābs, bet industrializācija. Industrializācija nenāks no Austrumiem. Industrializācija vienalga nāks no Rietumiem ar tehnoloģijām utt. Ja to mēs saprotam, tad pašvaldībām galvenais mērķis ir piesaistīt ražotājus. Piesaistīt ražošanu var ar infrastruktūru. Centrālajai valdībai galvenais pasākums būtu Latvijas industrializācijas fonds. Augstas pievienotās vērtības ražotnēm ir vajadzīgs riska kapitāls. Tas riska kapitāla apjoms, kas ir tirgū, ir nepietiekams. Valsts varētu iesaistīties riska kapitāla piedāvājumā ar līdzekļiem, kurus varētu iegūt, privatizējot daļu no aktīviem, kurus nav racionāli paturēt valsts īpašumā. Industrializācijas fonda izveide būtu būtiskākais ieguldījums ekonomiskā izrāviena panākšanā.
- Kā jūs izskaidrojat Vienotības vadības ļoti aso reakciju uz jūsu braucienu uz Londonu tikties ar Antonovu ģimenes pārstāvjiem? No malas izskatījās, ka Vienotības augšgals ir bijis ļoti ieinteresēts Latvijas Krājbankas pēc iespējas ātrākā nodošanā maksātnespējai, un jebkuri mēģinājumi šo procesu apturēt izpelnījās neadekvāti bargu nosodījumu.
- Par laimi, tā gluži nebija. Par savu iespēju iegūt precīzu informāciju no akcionāriem es biju informējis valdību. Asā reakcija lielā mērā bija tāpēc, ka es par to nebiju informējis spīkeri [Solvitu Āboltiņu]. Tas viss eskalējās arī ar mēdiju pastiprinātu uzmanību. Bet jautājums ir izsmelts un tur nav nekādas attīstības. Ja runājam par to, ka valdība vai partija ir ieinteresēta Krājbankas maksātnespējā, tad es neredzu tam pamatu, jo iegūtā informācija, kuru es nodevu banku uzraugiem, nedeva sajūtu, ka banka ir glābjama.
- Kā vērtējat runas, ka varētu notikt kādas izmaiņas valdībā?
- Man izskatās, ka valdība ir pietiekami stabila, sadarbība ir laba un kaut kādas izmaiņas politiskajā ainavā var notikt tikai pēc pašvaldību vēlēšanām.
![[PNG] ir :: Kokins: Latvijai būs jāšauj pašai sev kājā](https://gatis.kokins.com/files/ir---kokins-latvijai-b%C5%ABs-j%C4%81%C5%A1auj-pa%C5%A1ai-sev-k%C4%81j%C4%81-143426.png){kind=link}
![[PNG] tvnet.lv :: Kokins: Latvijai būs jāšauj pašai sev kājā](https://gatis.kokins.com/files/financenet----viedok%C4%BCi---kokins--latvijai-j%C4%81%C5%A1auj-pa%C5%A1ai-sev-k%C4%81j%C4%81.png){kind=link}
![[PNG] Pietiek :: Krājbankas bankrots varot atklāt dokumentus par korupciju](https://gatis.kokins.com/files/pietiek-kr%C4%81jbankas-bankrota-s%C4%81k%C5%A1ana-varot-atkl%C4%81t-dokumentus-par-politi%C4%B7u-korupciju-171251.png){kind=link}