Portāla Puaro.lv galvenais regaktors Jurģis Liepnieks ir ievietojis plašu rakstu, kurā viņš analizē Vienotības vēršanos pret Gati Kokinu:
[WEB] Puaro :: Kāpēc Vienotība gandrīz izslēdza Gati Kokinu?
[PNG] Puaro :: Kāpēc Vienotība gandrīz izslēdza Gati Kokinu?
__________________________________________________________________________________

Latvijas politikā nekad nav garlaicīgi. Tad, kad jums šķiet, ka apmēram jau viss skaidrs un personāži iepazīti, tie atkal pārsteidz.
Gatis Kokins Londonā satikās ar Antonovu. Ministru prezidents sākumā samelojās, ka neesot par to zinājis, taču tā kā sarunai bija liecinieki, patiesība nāca gaismā.
Kā izrādās, Ministru prezidents, uzzinājis, ka Kokins gatavojas satikties ar Antonovu, neteica Kokinam – nē, ar Antonovu tu tikties nedrīksti nekāda gadījumā, pat neuzdrošinies, mēs tevi no partijas izslēgsim, ja tu ar viņu satiksies.
Protams, ka viņš tā neteica, jo kas gan tur tik īpašs. Nu tiecies, ja gribi, būs kas interesants - pastāstīsi. Normāla, adekvāta reakcija. Neizraisa arī nekādas aizdomas.
Taču Solvita Āboltiņa, uzzinot par šo tikšanos, reaģēja pavisam savādāk. Šķiet, vārds “histērija” te ir īsti vietā.
Viņš tikās ar Anotonovu, ak šausmas, ar Antonovu, ārprāts, ar pašu Antonovu, ar Antonovu, ak, Dievs, kas gan var būt briesmīgāks par šo, mums, protams, ir jāreaģē nekavējoties un adekvāti šīs cilvēks jāslēdz ārā no partijas!
Kā mēs visi zinām, šāda reakcija nedz Āboltiņai, nedz Vienotībai nebūt nav tipiska.
Piemēram, kad atklājās, ka deputāte Čigāne ir kontrabandiste, par viņas izslēgšanu no partijas runas nebija.
Kad atklājās, ka Vienotības ekonomikas ministrs Kampars nevar paskaidrot, no kurienes viņa tumbočkā ir uzradušies daudzi desmiti tūkstoši latu, kā arī to, kā viņš ar saviem legālajiem ienākumiem spēj finansēt savu dzīvesstilu un uzturēt savus īpašumus, pat neradās jautājums par viņa izslēgšanu.
Kad atklājās, ka Silva Bendrāte bijusi līgumiskās attiecībās ar Lembergu, pārstāvējusi, tā teikt, pašu nelabo, turklāt tik jūtīgā lietā, kā masu medija īpašnieki, nē, tā arī nebija nekāda problēma Āboltiņai, arī par Bendrātes izslēgšanu no partijas Āboltiņa pat neiepīkstējās.
Galu galā arī tikko melos, vienkāršos banālos melos, pieķertais Ministru prezidents Dombrovskis neizpelnījās pat nevienu nosodošu repliku.
Uz šī fona histēriskā vēršanās pret Kokinu izskatās, maigi izsakoties, jocīga.
Kokins satikās ar cilvēku, kura viedoklis un tālākā rīcība gan attiecībā uz banku, gan Air Baltic, gan oligarhiem patiešām ir intereses un uzmanības vērta no jebkura iedomājamā aspekta.
Kokins nekad un nekur nav apgalvojis, ka viņam būtu bijis kāds valdības vai premjera mandāts, vai ka viņš vestu jelkādas oficiālas sarunas. Viņš vienkārši izmantoja Bislana Abdulmuslimova piedāvāto iespēju satikties un uzklausīt. Būtu ļoti jocīgi, ja viņš šādu iespēju būtu laidis garām. Kas tur tik sevišķs?
Kādas tieši tik ārkārtīgi sāpīgas un svarīgas intereses Kokina tikšanās ar Antonovu ir aizskārusi? Kādas Āboltiņas intereses tik nopietni tiek apdraudētas ar to, ka kāds parunāsies ar Antonovu?
Es nezinu atbildi uz šo jautājumu, taču dažas versijas ir.
Likvidējot banku, administrators nopelnīs līdz šim Latvijā nepieredzēti lielu naudu. Dažādu ekspertu piesauktie aprēķini svārstās no desmit līdz divdesmit pieciem miljoniem latu.
Tas ir vairāk nekā, piemēram, dažs labs nopelnīja, būvējot pasaulē dārgāko tiltu. Turklāt tas tilts tomēr bija jābūvē. Tur bija ko pastrādāt.
Citiem vārdiem – Krājbankas likvidācija, šķiet, izrādīsies visu laiku lielākais valsts pasūtījums, tīrās peļņas ziņā.
Premjera un viņa biroja tieša un agresīva iejaukšanās šī pasūtījuma izvietošanā pat netika īpaši slēpta.
Tāpat nedz premjers, nedz Āboltiņa, nedz jel kāds cits tiesiskuma koalīcijā neparūpējās ne par to, lai likvidatora peļņa tiktu ierobežota ar likumdošanas palīdzību (piemēram, speciāla likuma „Par Krājbankas likvidāciju” veidā), ne arī slēdzot tādu līgumu ar likvidatoru, kas, abpusēji vienojoties, ierobežotu likvidatora atlīdzību.
Vēl vairāk – tiesiskuma koalīcijā neviens neuzstāja uz to, lai tiktu izvēlēts tāds likvidators, kurš ir gatavs strādāt par mazāku summu, nekā likumā pieļautais maksimums.
Tiesiskuma koalīcijā neviens neuzstāja uz to, ka Krājbankas likvidācijai nevajadzētu būt dārgākai par Snoras likvidāciju Lietuvā un mums nevajadzētu maksāt mūsu likvidatoram vairāk, kā lietuvieši maksā Snoras likvidatoram.
Tikai tad, kad samaksas jautājumā vairs patiesi nebija iespējams neko darīt, Dombrovskis paziņoja, ka varētu sākt strādāt pie likumdošanas grozījumiem, lai nepieļautu šādas situācijas nākotnē. Šāda premjera un tiesiskuma koalīcijas rīcība, jeb pareizāk sakot bezdarbība, ļāva īsā laikā realizēt visu laiku lielāko valsts pasūtījumu tīrās peļņas ziņā. Kā ir norunāts sadalīt šo rekordpeļņu, var tikai nojaust pēc tiesiskuma koalīcijas darbības un bezdarbības ārkārtīgi veiksmīgajiem manevriem. (Darām visu, lai panāktu sev vēlamu uzvarētāju un neļautu slēgt līgumu ar nevēlamu, nedarām vispār neko, lai ierobežotu iespēju nopelnīt rekordsummu.)
Vienīgais, kas varētu šo rekordpeļņu apdraudēt, ir jebkādi plāni sanēt banku. Citiem vārdiem, vienīgais, kas varētu šos plānus apdraudēt, ir Antonovi, kuri, protams, ir ieinteresēti bankas sanācijā. Tad, lūk, tas arī izskaidro galēji histērisko un netipisko Āboltiņas reakciju uz Kokina tikšanos ar Antonovu. Nav Dombrovska pieredzes un slīpējuma. Nervi vienkārši neizturēja.
Tāda, lūk, mums tā tiesiskuma koalīcija.
Jurģis Liepnieks