"Vienotības Avīze" #9 4. un 5. lpp. ir publicējusi plašu interviju ar Aigaru Štokenbergu, kurā ir pieminēts Gatis Kokins.
_________________________________________________________________________________
Saruna ar Latvijas Republikas Tieslietu ministru, apvienības Vienotība līdzpriekšsēdētāju Aigaru Štokenbergu
Jūs esat nodibinājis vairākas partijas – partiju „Sabiedrība Citai Politikai”, esat bijis dibinātājs „Tautas partijai”, tagad atbalstāt apvienības VIENOTĪBA pārveidi par partiju. Kāpēc tiek dibinātas jaunas partijas?
Tam parasti ir konkrēti iemesli. 1998. gadā, kad mēs dibinājām „Tautas partiju”, bija vajadzīga kaut kāda alternatīva – toreiz bija Alberta Kaula partija, Joahima Zīgerista partija, kaut kāds „Saimnieks” ar pavisam nesaprotamu orientāciju. Bija iespēja jaunam piedāvājumam, un, manuprāt, „Tautas partijas” manifesta programma bija ļoti laba. Problēma bija citur – tajā, ka partija pamazām aizgāja no tā visa prom un palika viens liels Šķēle. Tā arī ir atbilde, kāpēc man bija vajadzīga „Sabiedrība Citai Politikai” – lai izdarītu to, kas nebija izdarīts „Tautas partijas” laikā, plus vēl kaut kādas svaigas programmatiskas idejas. Es biju saticis tādus cilvēkus kā Gatis Kokins, Jānis Ošlejs – kuri ir ļoti spēcīgi ekonomikā, satiku tādus cilvēkus kā Uģis Gruntmanis no Teksasas universitātes. Viņi bija spējīgi ģenerēt jaunas idejas, kuras tajā brīdī neviens cits nespēja „likt galdā”. Protams, bija arī personiski iemesli – pēc tam, kad tevi izmet ārā no partijas, tu nevis ej mājās un raudi, bet kaut ko dari. Es atceros, ko man toreiz pateica Kalvītis: „Šī ir Šķēles būvēta laiva. Ja tu negribi tajā braukt, tev ir jātaisa savējā.” Protams, bija alternatīva iespēja iestāties kādā no esošajām partijām, taču piedāvājums tobrīd bija gaužām bēdīgs. No idejiskā viedokļa Šlesera vai Lemberga projekts ne ar ko neatšķīrās no Šķēles projekta. Savukārt partijā „Jaunais laiks” toreiz bija par daudz retorikas un par maz satura.
Vai tas, ka partijas rodas, kādu laiku eksistē un tad izbeidzas, ir dabisks process, vai tam tomēr tā nevajadzētu būt?
Nekas dabisks tas nav. Un par to liecina pasaules pieredze – var, protams, parādīties kāda jauna, pustraka kustība, taču pamatā 50, 100 gadu laikā var arī nekas nemainīties. Ir partijas, kas spēj noturēt savu ideoloģiju, iespējams, pielāgojot to izmaiņām pasaulē. Lielākoties tieši tāpēc, ka tās ir dziļi demokrātiskas un spējīgas mainīties, tās arī pastāv. Tādi ir leiboristi un konservatīvie briti vai kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti Vācijā. Mums tas ir tāds Latvijas fenomens – partijas līdz šim tikušas uzskatītas par tādiem kā projektiem. Partijas tiek būvētas noteiktu mērķu sasniegšanai vai kā atbildes uz kaut ko. Un pamatīga problēma ir iekšējās demokrātijas trūkums, kas liedz atrast nākamos līderus. Līderus, kas dabiski pārņemtu vadību. Tas, starp citu, bija iemesls, kāpēc mēs, „Sabiedrība Citai Politikai”, programmas vadlīnijās ierakstījām, ka mūsu partija nebalstīsies vadoņa autoritātē. Pēdējā kongresā uz partijas priekšsēdētāja amatu kandidēja pieci cilvēki.
Kas ir par iemeslu šādai Latvijas situācijai – politikā iet neīstie cilvēki, vai sabiedrība kopumā nav gatava stabilām partijām?
Problēma ir tā, ka cilvēki politikā iet kampaņas iespaidā, kad ir jārunā lozungu līmenī, vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. Bet tad, kad vēlēšanas ir garām un jāsāk lēni un pacietīgi lietot saprātīgāku retoriku, šie cilvēki saprot: nē, tur tiek runāts pavisam kaut kas cits. Mums pietrūkst politiskās izglītības. Ja pēdējās aptaujas rāda, cik daudzi cilvēki piekrīt uzskatam, ka Saule griežas ap Zemi, tad kādi vispār ir priekšstati par politisko procesu, par finansēm, par ilgtspējīgu attīstību, par politiķu reālajām iespējām kaut ko izdarīt? Un tam visam klāt nāk arī paviršība – gan politiķu izteikumu paviršība, gan masu mediju paviršība. Vieglāk uzlikt kliedzošu virsrakstu un neko nepateikt, nevis pacietīgi izskaidrot to, kas īstenībā notiek.
Kas bija tas pamats, uz kura apvienojās VIENOTĪBAS partijas?
Domāju, ka tas mums visiem bija vienāds – doma par to, ka nepieciešams izveidot vienu eiropeisku un demokrātisku partiju, kas būtu nevis projekts uzvarai vienās vēlēšanās, bet ilgtermiņa, ilgtspējīgas valsts projekts. Turklāt tas bija mēģinājums ievest politikā jaunus cilvēkus. Jau dibinot „Sabiedrību Citai Politikai”, mēs publicējām sludinājumus, lai aicinātu cilvēkus stāties partijā. Latvijā joprojām ir pārāk maz politikā tieši iesaistīto cilvēku. VIENOTĪBAS dibināšanai bija arī racionāli apsvērumi – katra partija atsevišķi nespēj ietekmēt procesus valstī, tāpēc līdzīgi domājošiem jāturas kopā. Ja man no sākuma jāpārliecina domubiedri citās partijās un tad vēl jācīnās ar opozīciju, tad viss process ir divreiz lēnāks. Atceros, jau Jurģis Liepnieks pirms divarpus gadiem kādā rakstā par Ēlertes iecietības izpratni žurnālā „Klubs” runāja par iespējamo jauno partiju: „Organizācija varētu izveidoties objektīvi spēcīga. Tajā varētu būt gan kompetence, ko dotu Štokenbergs ar saviem ekonomistiem un finansistiem, gan Kalnietes brīnišķie vecākās paaudzes inteliģenti, gan „Jaunā laika” nenogurdināmie entuziasti.” Un tā jau arī tas ir noticis.
Sanāk, ka Liepnieks ir bijis jaunās partijas iniciators?
[Smejas] Liepnieks iniciēja to, ka es uzrunāju Sarmīti Ēlerti.
Bet kā ir ar atšķirībām partiju programmās?
Pierādījums tam, ka praktiski šo atšķirību nav, ir VIENOTĪBAS vēlēšanu programma. Tur ir 48 lappuses, kurās mums nav pretrunu. Ja mums ir kopīgas 48 lappuses, bet atšķirīgas kādas divas, tad tās nav principiālas atšķirības. Mums nav atšķirību izpratnē par demokrātiju, par Latvijas valsts būtību. Atšķirības ir niansēs, ja runājam par ekonomisko politiku. Mēs nācām ar uzstādījumu, ka nepieciešama sociāliliberāla politika, kas samazinātu atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Un tas ir tas, kur mēs centīsimies partnerus VIENOTĪBĀ pārliecināt – ka sabiedrībā, kurā ir mazāka nevienlīdzība, ir augstāks izglītības līmenis, labāks veselības līmenis, zemāka noziedzība. Un es gribu šādu valsti Latvijā.
Kā to panākt?
Pirmkārt, iesaistoties politikā. Ja tu vēlies kaut ko mainīt, tev jānāk politikā un jādara šis darbs profesionāli, atbildīgi. Un pacietīgi. Sabiedrībai jāsaprot, ka tās pārmaiņas, kas valstī nepieciešamas, prasa laiku. Tās prasa domāšanas paradigmas izmaiņas – vai tu gaidi, ka tev viss tiks pienests klāt, vai arī strādā pats un centies tajā, ko dari, sasniegt zināmu izcilību.
Kā jūs vērtējat pagājušo gadu VIENOTĪBAS dzīvē?
To nevar vērtēt atrauti no valdības darba. Ekonomiskie un finanšu rādītāji ir pārliecinošs pierādījums tam, ka mums šobrīd ir gan kompetence, gan spēja kaut ko izdarīt. Ja mēs paskatāmies kaut vai kopprodukta pieaugumu vai eksportu, kas jau ir pārsniedzis jebkurus treknāko gadu līmeņus – to ir izdarījusi ministru prezidenta Valda Dombrovska, finanšu ministra Andra Vilka un VIENOTĪBAS valdība. Ja mēs runājam par politiskās kultūras izmaiņām, tad arī tur ir redzamas pārmaiņas. Aizvien mazāk ir tukšas lamāšanās un vairāk ir centienu argumentēt, pārliecināt otru par labāko risinājumu.
Kas ir nepieciešams labai komandai politikā? Līdzīga domāšana?
Gluži otrādi. Cilvēki var būt pilnīgi dažādi domājoši, bet tiem ir jābūt virzītiem uz vienu mērķi. Tad ir iespējams arī panākt negaidītas idejas. Labā komandā ir vajadzīgs kāds projekta iniciators, kurš pasaka, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams pat tad, ja tas nav iespējams. Tad ir vajadzīgs labs administrators, kas saplāno un sadala darbus – šodien mēs darīsim to, rīt – to. Vēl vajadzīgs kāds, kas spēj procesu uzturēt tad, kad iniciators jau ir zaudējis par to interesi. Un, visbeidzot, ir vajadzīgs kritiķis, kas spēj pamanīt vājās vietas, kuras tu, procesa aizgrābts, neredzi. Bet svarīgākais ir panākt komandas izjūtu, lai nebūtu tā, ka ikviens iedomājas: „Esmu vienīgais, kas to visu paveicis!”
Kas VIENOTĪBAI šobrīd pietrūkst, lai tā būtu laba komanda?
Es domāju, ka cilvēki ir pietiekami dažādi, svarīgākais šobrīd ir komandas gars. Mums jāturpina pieslīpēties, jātiek vaļā no savas zvaigžņu slimības. Skaidrs, ikvienam patīk, ja viņu uzslavē, tas ir cilvēciski, un to nevar izdzīt ārā. Bet jāpatur prātā, kāpēc tu to dari – lai būtu zvaigzne vai lai sasniegtu kādu rezultātu? Ja tu politikā ik pēc piecpadsmit minūtēm domāsi par to, kā izskaties, tad neko neizdarīsi – tikai stāvēsi pie spoguļa un krāsosi lūpas.
Bet nevar taču arī neņemt vērā, ko par tevi saka citi.
Tīri objektīvi – VIENOTĪBAS politiķi ienāca politikā ar krietni augstākiem ētikas un morāles uzstādījumiem, un tā ir vājā vieta, ko mūsu konkurenti labi apzinās, jo viņu morāles latiņu neviens nevērtē, viņiem tās vienkārši nav. Ir nepatīkami redzēt, kā biedri ir spiesti taisnoties par elementārām komunikācijas kļūdām. Piemēram, Arta Kampara gadījumā – ir vienkārši jārēķinās ar to, ka sabiedrība mums ir uzlikusi augstākus normatīvus.
Kas Latvijai būtu svarīgākais šobrīd veicamais darbs?
Mums vajadzētu pacietīgi izrunāties vienam ar otru. Bez savstarpējiem apvainojumiem. Pacietīgi noskaidrojot, kādi ir mūsu mērķi un kādas ir reālās iespējas tos sasniegt. Bez apsaukāšanās.
Comments