Rīgas Laiks :: Valsts nav diskotēka

Žurnāla "Rīgas Laiks" Mar-2011 numurā čečenu uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu intervē Arnis Rītups un Uldis Tīrons, atsaucoties uz Gati Kokinu:

[WEB] rigaslaiks.lv :: Valsts nav diskotēka

[PNG] rigaslaiks.lv :: Valsts nav diskotēka

[PDF] Rīgas Laiks :: Valsts nav diskotēka

_______________________________________________________________________________

Uzņēmējs un čečenu kopienas līderis Latvijā Bislans Abdulmuslimovs, kurš agrāk publiskajā telpā bija pazīstams kā Beslans Krūmiņš, ir enerģijas pārpilns tiešas runas piemērs ar visām no tā izrietošām sekām. Viņš runā kā cilvēks, kam nav bail no cilvēkiem, no tā, ko un kas par viņu domās vai kā uztvers viņa teikto, savu pārliecību viņš uztur ar gribas piepūli un sīkumos neiedziļinās. Tas nosaka viņa runas intonāciju un viennozīmīgo vienkāršību, ar kādu viņš raugās uz lietām, kurās citi saskata neviennozīmību un detaļās ieslēptu sarežģītību. Pirms kāda laika viņa kaimiņš Gatis Kokins mums ieteica ar viņu satikties kā ar interesantu cilvēku, par kuru neviens īsti nezina, kas viņš ir. Mūsu mērķis nav bijis noskaidrot, kas viņš ir, kādā citā nozīmē, kā vien mēģinot noskaidrot, ko un kā viņš domā. Viņam ir neparasti stingrs viedoklis par to, kas Latvijā noticis, kas Latvijā notiek un kam Latvijā jānotiek. Kādā mērā šim viedoklim ir sakars ar Latvijas realitāti, rādīs laiks, taču jau tagad šķiet uzmanības vērts tas, ka cilvēks, kurš pirms 17 gadiem ieradās Latvijā kā Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva ekonomikas padomnieks, šobrīd aktīvi iestājas par Latvijas patstāvību un neatkarību no Krievijas un citu ārvalstu interesēm. U.T.

(fragments) Rīgas Laiks: Mēdz teikt, ka nepareizas domas, kļūdas cilvēkam mēdz izraisīt slimības. Kad uzspridzināja jūsu mašīnu un gribēja uzspridzināt arī jūs (Bislana Abdulmuslimova mašīnu BMW 735 uzspridzināja 2002. gada 10. aprīlī Rīgā, pie uzņēmēja mājas; mašīna tika iznīcināta pilnībā, bet pats uzņēmējs ar sprādziena vilni tika atsviests nost un guva tikai vieglus miesas bojājumus.), vai tā bija jūsu kļūda? Bislans Abdulmuslimovs: Es domāju, ka tā bija tikai mana kļūda. Tātad kaut kur es nebiju bijis godīgs, kaut kur es nebiju bijis patiess. Varbūt es pat nebiju pieļāvis rupju kļūdu – ja būtu bijis tā, es nedomāju, ka eņģeļi būtu mani izglābuši un es būtu palicis dzīvs. Un mūsu vecajie – viņi tā mazliet senāk arī ar okultām lietām nodarbojās –, viņi visi teica: “Bislan, Dievs tevi mīl, un tikai tas, ka tu esi daudz nodarbojies ar labdarību, tikai tas tevi paglāba.” Ziniet, mēs jau visi staigājam pa naža asmeni starp labu un ļaunu, un acīmredzot es uz laiku kaut kur neapzināti biju noslēdzis vienošanos ar velnu. Taču vienkārši Dievs kā mīlošs tēvs man tā viegli uzsita pa pakausi – lai gan sprādziens bija pamatīgs –, dodot signālu, ka man kaut kas ir jāmaina. RL: Un jūs mainījāt? Abdulmuslimovs: Bija milzīgs trieciena vilnis, bet bez lielīšanās – es pat nepārtraucu runāt pa telefonu. Kad sieva un sievasmāte atskrēja, tieši otrādi, es viņas mierināju. Es uzskatu – ja es būtu samulsis, būtu kritis panikā, tas nozīmētu, ka mani nodomi nebūtu bijuši tīri. RL: Bet pēc tam savā attieksmē pret dzīvi... Abdulmuslimovs: Es ļoti daudz ko izmainīju. Es neieslīgu depresijā, nekritu stresā, es nesāku skaitīt lūgšanas ar atpakaļejošu datumu. Un interesanti, tajā brīdī es nez kādēļ nedomāju par ienaidniekiem – ziniet, kā kad mūs kāds aizskar, mēs sākam atcerēties visu slikto. Bet es sāku atcerēties draugus, tuviniekus, visus cilvēkus, kas mani mīl un ciena. Un pēc šī sprādziena 99 procentos gadījumu es sāku domāt par pozitīvo. Man galvā nāca tikai skaidras un godīgas domas. Man gribējās dzīvot, man gribējās strādāt, man gribējās būt noderīgam. Mana dzīve sadalījās divās daļās – līdz sprādzienam es biju viens cilvēks, bet pēc tam – cits. Līdz sprādzienam es biju – es jums godīgi atzīšos –, agresīvāks. Jo bija karš Čečenijā, televīzijā rādīja čečenu bērnu līķus, un es jau biju piedzīvojis daudz grūtību un ciešanu, bet pēc sprādziena man 95 procenti agresijas izzuda. Lai gan droši vien aprēķins bija tāds, ka, ja arī palikšu dzīvs, es kļūšu vēl agresīvāks. Un pēc tam es ik reizi, kad uz ielas ir kāds kautiņš, kad es redzu agresiju savos tuvākajos, radiniekos, es vienmēr ar personisko piemēru rādu, ka piedot prot augstsirdīgie. Es piedevu daudzus parādus, nu, afēristi, kas tur bija, sīkie, es viņus vienkārši aizmirsu. Agresija izzuda, bet vīrišķības līmenis – ticiet man! – bija pāri mēram. Bet es savu vīrišķību sāku virzīt vajadzīgajā vietā, vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā gultnē. RL: Reiz Fjodoram Dostojevskim piesprieda nāves sodu. Un viņš bija viens no tiem, kurus jau gatavojās nošaut, bet pēkšņi apžēloja. Un Dostojevskis pēc tam savā dienasgrāmatā rakstīja, ka nāves klātbūtne viņā izraisīja ārkārtīgu dzīves intensitāti, taču tā drīz vien, jau pēc dažām dienām, izplēnēja. Ar ko jūs uzturat dzīves intensitāti? Abdulmuslimovs: Varbūt tā Dostojevskim izplēnēja, bet man notika tieši otrādi. Es pēc sprādziena sāku vairāk mīlēt cilvēkus, es sāku viņos ieskatīties dziļāk, vairs nesaskatīju viņos ienaidniekus. Un es uzskatu, ka īstam vīrietim nāves priekšā intensitātei nav jāpieaug. RL: Vai jums nav bail no nāves? Abdulmuslimovs: Protams, ir. Kā visiem. Kā var pateikt – nav bail no nāves? RL: Vienkārši, ja vīrietim nepieaug intensitāte pirms nāves, tad viņš nebaidās. Abdulmuslimovs: Droši vien, ka tobrīd man nebija tādas sajūtas, ka tas ir nāves brīdis. Es taču tomēr sapratu, ka esmu dzīvs, stāvu uz savām kājām. Lai gan tobrīd man nebija laika domāt. Vīrietim ir jādomā par nāvi, taču viņam nav jābaidās no nāves. Kad tu pareizi domā par nāvi, kad tu pareizi gatavojies nāvei, tev nav no tās jābaidās. RL: Vai jums ir zināms, ko nozīmē – pareizi domāt par nāvi? Abdulmuslimovs: Es domāju, ka uz šo jautājumu viennozīmīgi nevar atbildēt neviens filozofs pasaulē. Taču es zinu vienu: ja pēkšņi man paveiksies un eņģeļi mani brīdinās, ka man ir atlicis dzīvot stundu vai divas, es absolūti censtos turēties tajā pašā tonusā, kā es dzīvoju, vienīgais – es sasprindzinātu savas smadzenes un pacenstos maksimāli izdarīt to, ko es neesmu paspējis izdarīt. Ja es nebūtu paspējis nopļaut zāli, es ātri nopļautu zāli un censtos to izdarīt tikpat ātri un akurāti, kā parasti, es nesteigtos, es neieslēgtu zemāku ātrumu, lai nopļautu zemāk. Tad es tāpat arī ieskrietu sporta zālē, es obligāti nomazgātos, nomainītu veļu... RL: Kādēļ tas vēl? Abdulmuslimovs: Saprotiet, lai paaudzei pēc mums nebūtu jāmeklē atbildes uz jautājumu, vai vīrietim ir jābaidās no nāves, vai nav, bet lai viņi redzētu personisku piemēru, lai viņi redzētu, kā vīrietis mirst. Lūk, tas čečenu ģimenēs tiek kultivēts kopš bērnības – lai bērni redzētu, cik godīgi un cēli nomirst tēvs. Es jums pateikšu, ko teica mans tēvs. Kad viņam bija jau trešais insults un viņš saprata, ka viņam ir maz palicis, viņš teica: “Pēc manas nāves žēlojiet un mīliet māti vēl vairāk, nekā tagad.” Lūk, tas bija vienīgais tēva lūgums. Un es uzskatu, ka vīrietim pirms nāves, pat ja viņam viena stunda palikusi, viņam šajā stundā jāpaspēj maksimāli padarīt viss labais. Ātri pārbaudīt bērnu dienasgrāmatas, ātri paspēt bērniem dot kaut kādus pēdējos vēlējumus. Un jūs jautājāt, kāpēc man pēc sprādziena dzīves intensitāte nepalielinājās kā Dostojevskim, bet es uzskatu, ja dzīve nodzīvota pareizi, tad nevar būt nekādu šaubu. Vienīgās manas šaubas bija, vai Dievs būs pret mani žēlsirdīgs. RL: Žēlsirdīgs – pret ko? Abdulmuslimovs: Žēlsirdīgs pret tām kļūdām, kuras es esmu pieļāvis. Mēs jau vienalga pieļaujam kļūdas, mūsu acs tīklene redz ne tā un ne tā saprot. Ja mēs zinātu, kur ik reizi sātans mums traucē, mēs šodien nefilozofētu. Kurš no mums ir grēcīgs, kurš ir vairāk lūdzies vai mazāk, ne mums par to spriest. Es jums vienu piemēru pastāstīšu, sūru no Korāna. Četru veidu cilvēki gaidīja, kad Dievs viņus ielaidīs paradīzē. Un Allāhs pajautāja: kuram, jūsuprāt, būtu pirmajam jāieiet paradīzē? Bet tur bija garīdznieki, tur bija karotāji, kas džihādā bija aizstāvējuši Dievu un ģimenes, tur bija cilvēki, kuri bija veikuši hadžu, svētceļojumu, un tur bija labdari – biznesmeņi. Karotāji teica, ka viņiem jāiet pirmajiem, bet Dievs atbildēja: “Bet kas jums pateica, ka Allāha dēļ vajag mirt?” Un karotāji atbildēja: “Mums to pateica garīdznieki.” Un Allāhs tad viņiem teica: “Kā jums tad nav kauna iet pa priekšu viņiem?” Tad svētceļnieki teica, ka viņus jālaiž pa priekšu, jo viņi gājuši tūkstošiem kilometru, cietuši tik daudz moku. Bet Dievs viņiem atkal jautā: “Kurš jums ieteica veikt svētceļojumu?” – “Garīdznieki.” “Tad kā jums nav kauna iet pa priekšu garīdzniekiem?” Bet labdari – biznesmeņi stāvēja malā. Un kad Allāhs teica, lai pa priekšu iet garīdznieki, tie atbildēja: “Ak, žēlsirdīgais Dievs, ja šie labdari mums nebūtu devuši naudu mečetu celtniecībai, tad šodien nebūtu mečetu. Ja viņi nedotu naudu, šie svētceļnieki neveiktu hadžu. Ja viņi nedotu naudu, šiem karotājiem nebūtu ne ēdamā, ne ieroču. Ja viņi nebūtu devuši naudu, mums neēdušiem būtu grūti sludināt. Lūdzu, laid viņus pa priekšu!” Un biznesmeņus – labdarus ielaida paradīzē pirmos. RL: Vai jūs varat paskaidrot, ko jums nozīmē goda jēdziens? Abdulmuslimovs: Nekas nevar būt augstāks par godu – īpaši vīrieša godu. Par sievietes godu nerunāsim, tam vispār nav jāpieskaras, kurš dara negodu sievietei, tas ir ne vien negodīgs cilvēks, tas ir izdzimtenis. Vīrietis tādēļ arī ir stiprs, ka, ja viņa gods tiek aizskarts, viņš to var izlabot. Es jums pateikšu par godu pravieša vārdiem. Beduīni aizgāja pie pravieša un pajautāja: “Ak, pravieti, ko musulmanim nekad nepiedos Dievs? Un kas viņam liegs ieeju paradīzē?” Pravietis atbildēja: “Visus mūsu grēkus žēlsirdīgais Dievs piedod, bet viņš nepiedod to, ka kāds ir aizskāris kāda cita godu un cieņu.” Lūk, šo grēku nedzēš ne laiks, ne nožēla. Ja es esmu aizskāris tavu godu un cieņu, tad, kamēr tu man neesi piedevis, es nekādi nevaru tikt paradīzē. Un kamēr tu man neesi piedevis, es visus tavus grēkus uzveļu sev. Kad čečenam ir piecpadsmit gadi, viņu uzskata par pilntiesīgu vīrieti un tēvs viņam dāvina kinžalu. Un kas bija rakstīts uz kinžala? “Dvēseli – Dievam, mīlestību – sievai, godu – sev.” Bez goda vīrietis nevienam nav vajadzīgs, arī Dievam ne. RL: Iedomājieties šādu situāciju: pa vienu ceļu brauc šoferi, kuri uzskata par godu palaist garām otru, pa otru ceļu brauc šoferi, kuri uzskata par savu godu nelaist garām nevienu. Pa kuru ceļu, jūsuprāt, mašīnas brauktu ātrāk? Abdulmuslimovs: Ja uz abiem ceļiem būtu bijuši vīrieši ar godu, šis jautājums atkristu pats no sevis. Tur nebūtu nepieciešams nekāds regulētājs. Tā būtu normāla divvirzienu satiksme, korķu nebūtu. Es jums pastāstīšu piemēru. Pirms trim dienām pagriezienā man ceļu aizšķērsoja mašīna. Pat numuru pateikšu – BB7575, balts mersedess, džips. Lai gan viņam un man bija vienāda priekšroka, es nolēmu viņu palaist, un viņš redzēja manu mašīnu, bet aiz tās neredzēja manu apsardzes mašīnu. Bet es taču nevaru, kamēr apsardzes mašīna nav pabraukusi atpakaļ, palaist viņu, vai ne? Un es viņam māju ar roku, žestiem rādot, ka aizmugurē mašīna pabrauks atpakaļ un es viņu palaidīšu. Tas jaunais cilvēks – vispirms viņš kaut ko klaigāja, un, kad es viņu palaidu, es domāju, ka viņš paldies pateiks, bet viņš man vidējo pirkstu parādīja – “fak jū”. Un tik neķītri to parādīja! Es to esmu redzējis amerikāņu filmās, un, ja sieviete jums parāda “fak jū”, tas pat varētu būt kompliments, bet šeit... Es biju ļoti sarūgtināts, bet es taču esmu pieaudzis cilvēks – agresiju vajag kontrolēt. Tomēr nolēmu, ka viņu vajag audzināt, un, ja nepieciešams, fiziski, un, kad es viņu panācu un viņš nolaida logu, tur sēdēja tāds glamūra paskata jauns latvietis. Es patiešām gribēju viņu iepļaukāt, jo viņš jau nav vīrietis – ja viņš būtu vīrietis, es viņam varbūt ar dūri būtu iesitis, akurāti, pa zodu. Bet es viņam gribēju tādu vieglu pļauku. Bet es ieraudzīju, ka viņam blakus sēž sieviete, un pateicu: “Tava laime, ka tev blakus sēž sieviete, madāma.” Čečeniem parasti, kad blakus ir bērni un sievietes, tad lika mierā pat asinsienaidniekus – tajā brīdī necīnījās. Ja tu esi nogalinājis manu tēvu, bet tu ej ar dēlu, meitu vai savu sievu, man jāmeklē cits brīdis – kad tu esi viens. Un tādēļ es atvainojos tai sievietei, viņam pateicu – saki paldies viņai, bet nenoturējos un viņu aiz auss kā skolas direktors skolnieku tā mazliet saņēmu un palaidu. Pateicu – lūk, mana mašīna, tāds un tāds numurs, mani sauc Bislans, atrast mani var, būtu labi, ja tu mani atrastu un atvainotos. Bet šodien es tevi neaiztikšu, jo tu esi ar sievieti. Izrādījās, ka tā ir viņa darba devēja, un viņš ir vai nu viņas šoferis vai apsargs. Un tad viņš atvainojās. Pateica, jā, es jūs pazinu. Es viņam teicu – protams, tu esi izdzimtenis, tu atvainojies tikai tad, kad mani pazini, bet iznāk, ja es būtu bijis vienkāršs Latgales vai Kurzemes Pēteris, vienkāršs puisis, tev nevajadzētu man atvainoties? Vai tad nevarēja uzreiz, kad stiklu nolaida, atvainoties, pateikt – nu, neizturēja nervi, atvaino, cienījamais, un tēma būtu izsmelta. Bet es uzskatīju par pienākumu viņu pamācīt un pārmācīt, un, ja es viņu šodien nepamācītu un nepārmācītu, viņš rīt varētu satikt tādu pašu kā viņš, kas arī nedod ceļu. Bet mēs labāk brauksim pa tiem ceļiem, kur abās pusēs brauc tādi, kuri dod viens otram ceļu.