Baltijas Koks :: Latvijai ir iespējas būt veiksmīgākajai reģionā

Latvijas kokapstrādes nozares žurnāla "Baltijas Koks" žurnālists un izpildredaktors Pauls Beķeris garā intervijā ar Gati Kokinu, nodrukāts 2010.gada jūnijā žurnālā "Baltijas Koks" Nr 6(118) [PDF] "Latvijai ir iespējas būt veiksmīgākajai reģionā"

Nerediģēta versija pārpublicēta SCP mājaslapā [PDF] "LV ir iespējas būt veiksmīgākajai reģionā?"

Nerediģētais teksts:

_____________________________________________________________

Ekonomistu un Lattelecom padomes priekšsēdētāju Gati Kokinu intervē Pauls Beķeris

Uzņēmējiem, lai domātu par nākotnes attīstību, ir jāsaprot, kas ar Latvijas ekonomiku notiek pašlaik. Daudzi apgalvo, ka krīzes zemākais punkts jau pārdzīvots un sākas augšupeja, citi ir pārliecināti, ka dziļākā bedre vēl tikai priekšā. Kā uzskatāt jūs?

Šobrīd IKP kritums ir nobremzējies. Gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), gan valdība apgalvo, ka strauja kritiena vairs nebūs, un tam es pat varētu piekrist. Protams, IKP rādītāji var vēl drusku paslīdēt uz leju, var stāvēt uz vietas un var arī viegli celties. Prognozēt, kurš no šiem scenārijiem tuvākajā laikā īstenosies, būtu neprofesionāli, jo to lielā mērā ietekmē ārēji faktori, kurus mēs nekontrolējam un īsti nevaram paredzēt.

Lielais jautājums ekonomikā ir par to, vai mūs sagaida jauns bums un strauja attīstība vai ilgstoša stagflācija – ekonomikas stagnācija ar inflāciju. Pēdējais variants ir ne mazāk postošs kā krīze. Jo daudzi uzņēmumi ir sakoduši zobus un dzīvojuši no savām rezervēm cerībā, ka drīz atkal varēs pelnīt. Ja to nevarēs, arī tie uzņēmumi, kas tagad ir dzīvi, var iet bojā.

Lai saprastu, kurš no abiem scenārijiem notiks − straujā attīstība vai stagflācija −, jāuzdod jautājums: vai krīzes rezultātā ir notikusi ekonomikas pielāgošanās jaunajiem apstākļiem, vai mēs esam atguvuši konkurētspēju? Tas būtu noticis, ja mums būtu samazinājušās izmaksas. Mazākas izmaksas mūsu monetārās politikas gadījumā nozīmētu deflāciju un algu samazināšanos industrijā.

Ne viens, ne otrs tā īsti nav noticis. Lai mēs atgūtu konkurētspēju, deflācija ir bijusi nepietiekama un arī algu kritums vajadzīgajā apjomā nav bijis, korekcija vairāk reducējusies uz bezdarba pieaugumu. Līdz ar to šīs krīzes rezultātā mēs savu konkurētspēju tā pa īstam neesam atjaunojuši. Tas gan vēl neizslēdz to, ka notiks strauja attīstība, jo arī iepriekš tā nebija mūsu konkurētspējas diktēta, bet gan ārējo investīciju barota. Šoreiz es gan neesmu optimistisks.

Vai valdība dara visu iespējamo, lai īstenotos straujās attīstības scenārijs?

Izmaiņas nodokļu politikā ir vienīgais, ko pašreizējā situācijā valdība var darīt. Mēs vairs neatradīsim politisko spēku, kas nedomā, ka jāpalielina kapitāla nodokļi un jāsamazina darbaspēka nodokļi. Tāpēc savdabīgs fiskālās politikas konsenss ir sasniegts. Līdz ar to brīdī, kad Latvijas ekonomikā atkal sāks investēt kapitālu, tas, cerams, tiks virzīts uz ražošanu, nevis uz spekulācijām.

Ar nodokļu politiku gan nav iespējams atrisināt vēsturisko tekošā konta disbalansu un mūsu augstās izmaksas. Viens no veidiem, kā to var izdarīt, ir patēriņa samazināšana. Iedzīvotāju ienākumu liela daļa aiziet tieši patēriņā. Savukārt liela daļa patēriņa preču ir importētas. Tāpēc tekošā konta deficītu var likvidēt, samazinot kopproduktu. Tad samazinās algas, kas samazina patēriņu, kas, savukārt, samazina importu, bet mazāk ietekmē eksportu.

Pēc būtības tāda arī ir otrā SFV piedāvātā recepte – ekonomikas dzesēšana. Un tā ir iedarbīga. Tāpēc ir jocīgi dzirdēt, ka atsevišķi politiķi un ekonomisti saka – ekonomiku vajag sildīt. Jebkura sildīšana, kas izpaužas kā patēriņa pieaugums, pa lielam traucē šādai ekonomikas ārstēšanas stratēģijai. Šāda ārstēšana pieļauj vienīgi eksportētāju atbalstu un paredz strauju iedzīvotāju dzīves līmeņa pazeminājumu.

Runas par ekonomikas dzesēšanu un algu samazināšanu sabiedrība uztver ļoti sāpīgi. Vai tiešām tas ir vienīgais pareizais lēmums ekonomikas glābšanai? Ja tā, kā lai šo informāciju pasniedz cilvēkiem, lai viņi saprastu šādu soļu nepieciešamību un neizbēgamību?

Problēma ir tā, ka pasaules vēsturē nav bijis precedenta, kad valdībai nebūtu cita ceļa. Un arī šobrīd tikai Grieķijā, Spānijā un Portugālē ir parādījusies objektīva nepieciešamība rīkoties tik dramatiski, jo šīs valstis atrodas eirozonā. Visos pārējos, arī Latvijas gadījumā, daudz racionālāka politika būtu cilvēku nemocīšana – algu un mazumtirdzniecības apgrozījuma tieša nesamazināšana, bet importa sadārdzināšana ar monetārās politikas palīdzību. Tādā veidā netiktu skarts uz vietas ražoto produktu patēriņš un tiktu veicināts eksports. Šāds scenārijs jau agrāk izmantots daudzās pasaules valstīs.

Domāju, ka pašlaik politiķi nerunā skaidru valodu. Daļa tāpēc, ka nesaprot šīs konsekvences, daļa tāpēc, ka to skaidrošana būtu katastrofāla viņu reitingiem. Un tad tiek stāstīti dažādi pavisam jocīgi stāsti. Viens no tiem – mēs jau tā kā būtu saudzīgāk izturējušies pret tautsaimniecību, bet sliktie onkuļi no SVF mums prasa... Bet viņi jau neko tādu neprasa!

Nav noslēpums, ka SVF pārstāvji šīs krīzes kontekstā brauca uz Latviju ar klasisko piedāvājumu devalvēt valūtu, kas faktiski arī bija viņu pirmā recepte. Taču, sastapušies ar Latvijas suverēnās valdības pretestību, piekāpās. SVF nāca ar efektīvāku ekonomikas ārstēšanas metodi, bet piekāpās pacienta vēlmēm uz toksiskāku variantu. Tāpēc es domāju, ka ir negodīgi pārmest ārstniecības metodes konsekvences SVF un tulkot to kā starptautiskā kapitālisma sazvērestību vai ļauno gribu.

Kā

pēc politiķu aprindas Latvijas sabiedrībai vispār nepiedāvā šo jūsu minēto risinājumu – ziedot lata stabilitāti pret ekonomisko līdzsvaru?

Domāju, ka tam ir vairāki − gan objektīvi, gan subjektīvi − iemesli.

Pirmkārt, stingrā turēšanās pie fiksētā valūtas kursa režīma ir ļoti vienkāršs risinājums, kādi cilvēkiem patīk. Visas pārējās alternatīvas prasa nedaudz lielāku ekonomikas izpratni un zināšanas.

Otrs iemesls – pašlaik gan centrālās bankas, gan valdības finanšu politiku nosaka cilvēki, kas savulaik arī ir radījuši Latvijas valūtas fiksētā kursa piesaistes mehānismu. Protams, mentāli ir ļoti grūti nožmiegt paša izauklēto bērnu, lai arī tas kļuvis par rijīgu monstru.

Treškārt, pastāv ļoti spēcīgs banku lobijs. Mēs redzam, cik liela loma valstī ir Komercbanku asociācijai, cik liela loma ir Zviedrijas valdībai. Iekšējā devalvācija, kāda tā notiek pašlaik, ir lēns un neefektīvs process, taču tas nerada bankām straujus un tūlītējus zaudējumus. Es pats gan uzskatu, ka arī bankām būtu izdevīga ārējā devalvācija, jo ir pilnīgi skaidrs, ka uzreiz pēc tam sāktos strauja izaugsme.

Pasaulē neviena no sekmīgajām ekonomikām tik dogmatiski nepieturas pie fiksētā valūtas kursa. Ilgstoši kā pozitīvs piemērs tā saucamajam valūtas padomes (currency board) modelim tika piesaukta Singapūra, taču tikko fiksētais valūtas kurss vairs neatbilda valsts interesēm, jo strauji auga inflācija, Singapūra uzreiz no šādas monetārās politikas atteicās. Un tas notika šogad! Līdzīgi arī mums – 90. gadu sākumā fiksēts valūtas kurss bija brīnišķīgs monetārais modelis, bet tagad tas ir pret Latvijas tautsaimniecības interesēm.

Kas lata devalvācijas gadījumā notiek ar eiro valūtā ņemtajiem kredītiem? Vai cilvēkiem to segšanai nebūs jāatdod procentuāli lielāka savu ienākumu daļa?

Bija neprātīgi, ka centrālā banka vispār pieļāva kreditēšanu ārvalstu valūtās. To varēja ierobežot ar peldošu lata kursu. Tad valūtas risks būtu tik liels, ka lielākā daļa aizņemtos latos. Taču, tā kā tas jau ir noticis, pastāv divi iespējamie risinājumi.

Pirmais ir visnotaļ liberāls – atstāt visu kā ir. Pilnīgi piekrītu – ja jūs no savas algas agrāk maksājāt 30% eiro kredīta segšanai, devalvācijas gadījumā jums nāksies maksāt pat vairāk nekā pusi. Taču alternatīva ir algu samazināšana. Un jums taču ir vienalga, vai maksājat pusi no savas algas par kredītu tāpēc, ka notikusi devalvācija, vai tāpēc, ka darba devējs samazinājis algu. Šobrīd mēs ejam algas samazināšanas ceļu un kredītus visiem – arī tiem, kas kreditējās latos – apkalpot kļūst dārgāk.

Otrs, „neliberālais”, variants, ir sekot vairāku citu valstu, tostarp Argentīnas, stratēģijai un devalvācijas mirklī konvertēt kredītus nacionālajā valūtā. Protams, ka tiesiskā valstī valdība nevar bankām mehāniski atņemt naudu, ar likumu radot zaudējumus. Tas būtu ļoti apšaubāms akts. Labākie piemēri rāda, ka šādā gadījumā ar bankām vajadzētu un varētu vienoties, tām daļēji kompensējot zaudējumus, un ieguvēji būtu visi. Turklāt no valsts tēriņu viedokļa tas nemaz nebūtu tik kritiski – daudz mazāk nekā zaudētie nodokļu ieņēmumi.

Abos gadījumos tomēr cilvēku ienākumi samazinās, un mēs nonākam pie milzīgās problēmas – emigrācijas. Kā atrast balansu, lai cilvēkiem vērtību kausi nosvērtos par labu nacionālajai piederībai un dzimtenes vērtībām, bet zemai algai − pret pārtikušu un nodrošinātu dzīvi svešumā?

Eiropas Savienība (ES) pēc būtības ir muitas, kapitāla un brīvas darbaspēka kustības ūnija, tāpēc mēs nekādā mehāniskā veidā nevaram cīnīties pret emigrāciju. To efektīvi kontrolēt var vienīgi tādas izolētas valstis kā Baltkrievija. Šo konsekvenci, stājoties ES, vajadzēja paredzēt.

Pētījumos, kuros aptaujāti ekonomiskie emigranti, kā galvenais izceļošanas iemesls tiek minēts ienākumu līmenis. Taču tam uzreiz seko nākamais būtiskais arguments – neticība valsts pārvaldei, vilšanās pašiem savā zemē. Trešais svarīgais iemesls, kas emigrantus uzrunā jaunajās mītnes zemēs, ir sociālās garantijas. Gan iespēja iegūt izglītību bērniem, gan veselības aprūpe, gan pensiju sistēma. Ja mēs īstermiņā nevaram nodrošināt līdzvērtīgas algas, lai aizkavētu emigrāciju, mums vairāk jādomā par savpatīgo Latvijas kultūru, kvalitatīvu un garantētu bezmaksas izglītību un efektīvu sociālo garantiju sistēmu. Vienu no galvenajiem emigrācijas faktoriem – vajadzību pēc godīgākas valsts pārvaldes – mēs, cerams, atrisināsim rudenī pēc Saeimas vēlēšanām.

Ekonomisko emigrāciju neviena no galvenajām ekonomistu skolām tā īsti nav pētījusi. Parasti visas ekonomiskās teorijas labi strādā suverēnās valstīs, kurām ir muitas barjeras, cilvēku brīvas pārvietošānās ierobežojumi, utt. Sākotnējais plāns bija veicināt ES konkurētspēju, izlīdzinot darba tirgu un panākot līdzīgu cilvēku mobilitāti kā ASV, lai austrieši dotos strādāt uz Franciju, francūži uz Angliju un angļi uz Zviedriju. Darbaspēka pārvietošanās brīvība nebija iecerēta kā rumāņu došanās uz Londonu, poļu santehniķu desants Parīzē vai latviešu pārvākšanās uz Dublinu. Šie efekti trūcīgo Austumeiropas valstu ekonomikas konverģenci uz ES līmeni vēl vairāk apgrūtina.

Jūs pieminējāt cilvēku neuzticību valdībai. Pēdējos gados to veicinājis arī fakts, ka Latvijā krīze jūtama daudz smagāk nekā kaimiņvalstīs. Tātad kaut kas tika darīts ļoti nepareizi. Cik lielā mērā Latvijas valdība varēja mazināt krīzes ietekmi uz ekonomiku?

Valdība nevarēja novērst krīzi, tā varēja padarīt mīkstākas sekas un panākt, lai atjaunošanās sākas ātrāk. Ja Latvijas valdība savulaik visu būtu darījusi pareizi, domāju, ka krīzes rezultātā IKP pērn būtu krities tikai par kādiem 8%. Īsenībā IKP ir krities teju par 20%.

Ir vairākas lietas, ko varēja darīt savādāk.

Pirmkārt, ar precīzāku nodokļu politiku un budžeta pārpalikuma veidošanu treknajos gados mēs būtu 20% kritumu pārvērtuši par 15% kritumu – tā, kā šobrīd ir Igaunijā.

Otrkārt, vēl apmēram 8% no IKP krituma varēja nebūt, ja valdība būtu ierobežojusi naudas ieplūšanu ekonomikā caur komercbankām. Vajadzēja izdarīt pilnīgi elementāru lietu – pieprasīt bankām, lai viņu kredītportfelis nepārsniedz depozīta portfeli, uz ko savā blogā es aicināju jau 2007. gadā. Tad naudas ieplūde ekonomikā būtu mazāka, un mēs pārdzīvotu krīzi ar 8% IKP kritumu 2009. gadā. Turklāt jau šogad būtu sākusies relatīvi strauja augšupeja.

Daudzi uzskata, ka milzīgu papildu slogu Latvijas ekonomikai uzlika 

Parex 

bankas glābšana. Cik daudz mēs ieguvām un cik daudz reāli zaudējām, pieņemot šādu lēmumu?

Pirmkārt, būtu nepareizi domāt, ka nauda, kas aizgājusi Parex bankas glābšanai, ir kaut kādā veidā izrauta no ekonomikas. Finanšu donori to mums aizdeva tieši šim mērķim. Tas nozīmē, ja šādas Parex bankas nebūtu, mēs to naudu nebūtu varējuši izmantot, piemēram, lielākām skolotāju algām. Tas, protams, parādu ir radījis, taču tiešu ietekmi uz krīzi īstermiņā neatstāja.

Otrkārt, nebija pieredzes, kā šādos gadījumos rīkoties. Kad tas notika, man likās, ka tas ir pareizs lēmums. Tagad man liekas pilnīgi pretēji. Kāpēc? Iemesls ir pēdējo divu gadu absolūti neproduktīvā un neizlēmīgā rīcība Parex sakarā. Līdz ar to visai glābšanas operācijai ir maz vērtības, un tad jau tiešām labāk bija neko nedarīt. Protams, ka Parex bankrots būtu radījis zināmu satricinājumu, bet mēs tagad jau sen būtu to pārdzīvojuši.

Jēga banku glābt ir tikai tad, ja pēc tam valdība enerģiski rīkojas un šai bankai ļauj attīstīties. Zviedrijā ļoti līdzīgā situācijā bija nonākusi Swedbank, kas arī vērsās pie savas valdības pēc palīdzības. Tika veikta nevis bankas ekspropriācija, bet uz relatīvi saprātīgiem noteikumiem tika izdota valdības garantija, ko sākotnēji prasīja arī Parex bankas akcionāri. Pašlaik neviens vairs nešaubās par Swedbank stabilitāti.

Vēl kāds iemesls par labu Parex glābšanai – šajā krīzē ES uzlika par pienākumu valdībām atbalstīt grūtībā nonākušās bankas. Turklāt, atšķirībā no citām Latvijas banku krīzēm, Parex gadījumā īsti nebija īpašnieku vai menedžmenta tiešas vainas. Bankas aktīvu kvalitāte neatšķirās no citu vadošo banku aktīvu kvalitātes. Tāpēc man pašam ir ļoti žēl noskatīties, kas notiek ar Parex. Esmu šai bankā strādājis divas reizes ar gada pārtraukumu – gan pirms, gan pēc nacionalizācijas. Uzskatu, ka tā ir ļoti laba banka, ar kvalificētiem speciālistiem; skatīties, kā viņa nīkst ārā, ir ļoti sāpīgi un arī ļoti dārgi nodokļu maksātājiem. Ja tu esi ķirurgs, kas labākajā gadījumā prot izgriezt apendicītu, tad neķeries klāt sirds operācijām! Valdība vienkārši nav bijusi pietiekami kompetenta, lai Parex bankas glābšanu īstenotu apņēmīgā un efektīvā veidā.

Par finanšu donoriem runājot − aizvien lielāks satraukums tiek celts par valsts ārējā parāda pieaugšanu. Cik daudz no 7,5 miljardiem eiro SVF aizdevuma mēs pagaidām esam saņēmuši un izlietojuši?

Latvijas ārējais parāds ir zem pieciem miljardiem latu, tātad visnotaļ mērens. Iespējams, ka tas nedaudz palielināsies, tomēr vēl arvien būs zem 60% no IKP. Un nekā traģiska nebūs arī tad, ja mēs šo līmeni pārkāpsim. Protams, mēs nevaram turēt 12−15% budžeta deficītu, jo tad mūsu ārējais parāds pieaugs ļoti strauji. Tas ir vēl viens iemesls, par spīti donoru aizdevumam, konsolidēt budžetu, samazinot izdevumus.

Kas attiecas uz 7,5 miljardiem eiro, visu summu neesam izmantojuši. Arī finanšu sektora stabilizācijai ir izmantota tikai daļa, apmēram miljards eiro stāv rezervē, tā ka mēs varam glābt vēl un vēl bankas. Ja tas nebūs nepieciešams, šī nauda paliks neizmantota. Tāpat valdība ir vērsusies pie SVF, lūdzot šo kredītu pārvērst par kredītlīniju. Lai būtu nevis tā, ka SVF ieskaita Latvijai naudu pēc noteikta grafika, bet Latvijas puse to var paņemt pēc nepieciešamības. Ja tādas nebūs, parāds nevairosies.

Tāpat ir jāsaprot, ka valsts ārējo parādu faktiski veido divi parādi – valdības parāds ārzemēs un privātā sektora (galvenokārt komercbanku) ārējie parādi. Labajos laikos valdības parāds bija neliels, bet komercbanku ārējais parāds – proporcionāli lielāks. Iestājoties krīzei, bankām neviens negrib aizdot, bet valdība var aizņemties no SVF. Līdz ar to, lai gan valdības parāda daļa augusi ļoti strauji, ir sarukuši komercbanku parādi, un valsts kopējais parāds tik daudz nemaz nav pieaudzis. Krīzei mazinoties, situācija atkal pagriezīsies otrādi.

Tātad piecu miljardu ārējais parāds mums nemaz neveidojas tikai no šobrīd paņemtā aizdevuma?

Lielākā daļa, protams, ir vecais valsts parāds. Vajadzība pēc naudas nebija tik daudz jauna budžeta deficīta segšanai, cik iepriekšējo parādu refinansēšanai, kas tagad tiek darīts ar SVF aizdotajiem līdzekļiem. Pirms tam bijām aizņēmušies no finanšu tirgiem, tagad esam aizņēmušies no SVF.

Respektīvi – paņēmuši kredītu no vieniem, lai atdotu parādu citiem?

Jā. Un visticamāk, kad finanšu tirgi stabilizēsies un uzticība Latvijai atjaunosies, mēs paņemsim kredītu no viņiem un atdosim parādu SVF. Tāpat nav arī nepieciešamības parāda pamatsummu īsā laikā atdot līdz nullei. Tā valstis nerīkojas, tāpēc mēs ar kaut kādu ārējo parādu dzīvosim. Protams, sākoties labākiem laikiem, būs ļoti svarīgi to samazināt, lai veidotos rezerve sliktākiem gadiem.

Tiek runāts par iespēju pilnīgi vai daļēji privatizēt lielos valsts uzņēmumus, tostarp 

Lattelecom

. Vai šobrīd ir īstais brīdis pieņemt šādus lēmumus, un vai vispār to vajadzētu darīt?

Liberālai valstij nebūtu jānodarbojas ar uzņēmumu pārvaldīšanu, līdz ar to es pārstāvu fundamentālu viedokli, ka valsts uzņēmumi ir jāprivatizē. Tajā pašā laikā daudzi vēsturiskie valsts uzņēmumi ir monopolisti, un šajā gadījumā valsts situāciju pārvalda labāk nekā tad,ja monopols tiek privatizēts. Tāpēc, privatizējot lielos valsts uzņēmumus, ļoti rūpīgi jāskatās, kāda ir konkurence nozarē. Ja tā ir nepietiekama – tā jāveicina, pirms uzsākt privatizāciju.

Ja mēs skatamies uz Lattelecom, tur 90. gados situācija bija ļoti sarežģīta, jo uzņēmums bija vienīgais fiksēto telefona sakaru sniedzējs. Arī tagad Lattelecom šai jomā aizņem 95% tirgus. Taču risinājumu ir atnesusi tehnoloģiju attīstība, jo fiksētās telekomunikācijas vairs nav pirmās nepieciešamības produkts, kas nosaka tirgus attīstību. Lielākā daļa balss komunikācijas tagad notiek izmantojot  mobilos sakarus. Savukārt citos segmentos – televīzijā, IT risinājumos, interneta piegādē – uzņēmums atrodas konkurences situācijā. Līdz ar to es neredzu konceptuālu iemeslu, kapēc valdība nevarētu privatizēt savas kapitāldaļas Lattelecom.

Ja nebūtu vienošanās ar SFV un Latvijas valdībai vajadzētu naudu budžeta caurumu lāpīšanai, steidzīga valsts uzņēmumu izpārdošana situāciju kaut kādā veidā risinātu. Taču krīzes laikā visi uzņēmumi maksā lētāk. Un tas būtu liels zaudējums, jo mēs aktīvus pa lēto izpārdotu un uzreiz noēstu. Par laimi, SVF noteikumi neparedz līdzekļus, kas būtu gūti no valsts uzņēmumu privatizācijas, skaitīt kā attaisnojošus ieņēmumus budžeta deficīta aprēķinā. Privatizācijas rezultātā iegūtos līdzekļus vissaprātīgāk būtu ieguldīt Latvijas Industrializācijas fondā, kā mēs ar Ģirtu Rungaini to nesen esam ieteikuši.

Šogad starptautiskajos tirgos uzņēmumu akciju cenas ir atjaunojušās veselīgā līmenī. Domāju, ka valsts uzņēmumu privatizācija šobrīd nenotiek nevis tādēļ, ka būtu sliktas cenas vai valdība censtos aizstāvēt valsts kapitālismu, bet gan tuvojošos vēlēšanu dēļ. Valsts uzņēmumu privatizācija var radīt lielu rezonansi; šķiet, ka valdība nevēlas veidot papildu spriedzi sabiedrībā.

No jūsu teiktā izriet, ka Latvijas politiķi nereti varbūt pat ļoti pareizus lēmumus vienkārši baidās pieņemt, jo sabiedrība tos nesaprastu. Vai šī tendence nebūtu jāmaina?

Viena no Latvijas politiskās sistēmas problēmām ir daudzās partijas, kas noved pie nestabilām valdībām. Šādu īsu valdību kontekstā ir loģiski, ka politiķi nerisina stratēģiskos ilgtermiņa uzdevumus, bet mēģina iegūt quick win (angliski − ātra uzvara), par kuras rezultātiem var ziņot uzreiz. Šī īstermiņa rīcība, protams, ir postoša valsts attīstībai. Tāpēc ir jādomā, kā politisko struktūru attīstīt, lai valdības kļūtu ilglaicīgākas.

Latvijas politiskajā teātrī ir bijuši vairāki priekšlikumi, tostarp visodiozākie – par to, ka mums vajadzīgs vadonis, vēl viens Ulmanis. Mūsdienu politiskajā leksikā tulkojot – prezidentāla valsts pārvaldes sistēma. Ir skaidrs, ka ne Šķēlem, ne Šleseram, nemaz nerunājot par Lembergu, nekas nebūtu pretī būt par vietējiem fīreriem ar pietiekami lielu varu.

Es tomēr domāju, ka prezidentālas valsts modelis pašreizējā politiskajā kultūrā ir ļoti bīstams Latvijai. Drīzāk ir jāattīsta partiju demokrātija un, iespējams, jāpaaugstina iekļūšanas kvota Saeimā līdz 10%. Tad valdībā būtu pārstāvētas trīs vai četras partijas, koalīcijas būtu daudz stabilākas un ilglaicīgākas. Pirmo reizi Latvijas vēsturē valdība varētu nostrādāt no vienām vēlēšanām līdz otrām, kas dotu milzīgu impulsu politiskajai kultūrai un ļautu risināt vismaz vidēja termiņa ekonomiskos uzdevumus.

Kāda, jūsprāt, būtu Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģija, pieņemot, ka pēc vēlēšanām beidzot radīsies stabila un ilgstoši strādājoša valdība?

Ekonomiskā analīze pasaulē liecina, ka mazie uzņēmumi bieži vien ir ekonomikas mugurkauls. Viņi vislabāk risina nodarbinātības problēmu, ir visinovatīvākie un liels mazo uzņēmumu īpasvars padara biznesa vidi elastīgāku un spējīgāku pielāgoties krīzēm. Ja neko nedara un mazos uzņēmumus mākslīgi neatbalsta, lielie tos izkonkurē. Līdz ar to, lai valsts ekonomika būtu optimāla, visu laiku jārada nodokļu, noteikumu un administratīvu mēru gradients par labu mikrouzņēmumiem.

Es domāju, ka mēs Latvijā varam ražot visu. Ķīna nav nekāds bubulis. Ķīnas priekšrocība ir liela apjoma ražošana ilgtermiņa pasūtijumiem. Taču arī dažādi mazie un vidējie uzņēmumi Šveicē, Holandē, Vācijā šobrīd strādā ar pilnu jaudu, kaut gan izmaksu bāze viņiem ir relatīvi augsta. Un ļoti prasmīgi konkurē ar Ķīnu, jo ir elestīgāki un solīti priekšā tehnoloģijās. Arī Latvijā ne jau lielie uzņēmumi nākotnē virzīs ekonomiku.

Protams, ar laiku veidosies arī milzīgi uzņēmumi, un mēs noteikti ar tiem varēsim lepoties, taču pašlaik valdībai ir jādara viss, lai veicinātu tieši uzņēmumu skaitu. Tāpēc man smaidu izraisa aicinājumi Rīgā atjaunot VEF. Pirms Otrā pasaules kara tā bija ne sevišķi veiksmīga Valsts Elektrotehniskā fabrika, kas ražoja teju visu, bet nevienā nozarē neguva īpašus panākumus. Par nosacītu veiksmes stāstu VEF kļuva padomju okupācijas laikā, kad Latvija komunistiskajā darba dalīšanā ieguva elektroaparātu būves kvazimonopolu Padomju Savienībā. Tagad, brīvajā tirgū, tādu monstru ar politiķu solījumiem mēs neuzcelsim un pie dzīvības neuzturēsim.

Tāpat valdībai būtu jādomā, kā panākt, lai Latvija būtu zemu izmaksu valsts. Bez tā mēs nevarēsim konkurēt. Kāpēc poļu āboli maksā lētāk nekā Pūrē audzētie? Tās ir zemās izmaksas, kuras nevar panākt tikai ar deflāciju un algu samazināšanu. Līdz ar to, lai par ko runātu, mēs nonākam pie tās pašas suverēnās monetārās politikas, bez kuras, ja gribam ražot, mums nekas nesanāks. Ja mēs gribam būt aramzemes piedēklis vai genofonda rezervāts, varam, protams, turpināt fiksētā lata kursa politiku. Tā Latvija var kļūt par Austrumlatgales izmirušo reģionu – tikai Eiropas mērogā.

Suverēna monetārā politika ir pretrunā ar plānu ieviest Latvijā eiro.

Nekavējoties ieviest eiro ir ļoti slikts plāns. Eiro Latvijā pašlaik nedrīkst ieviest. To var darīt tikai tad, kad ekonomiski mēs būsim konverģējuši uz Vakareiropu. Ne velti daudzi ekonomisti Eiropā uzskata, ka Māstrihtas kritēriji ir novecojuši. Tie tika rakstīti lielajām un turīgajām Eiropas valstīm, lai savaldītu to budžeta deficītu. Lai Māstrihtas kritēriji būtu piemērojami nabadzīgajām valstīm, tiem jāpievieno vismaz vēl viens punkts. Proti, ka IKP uz vienu iedzīvotāju valstī, kas pievienojas eirozonai, nav mazāks par 80% no 15 attīstītāko ES valstu IKP. Kad mēs būsim tādā dzīves līmenī, es būšu pirmais, kas balsos par iestāšanos eirozonā.

Šobrīd, iestājoties eirozonā, mēs automātiski nonāktu Grieķijas situācijā, kad ilgstoša un sāpīga recesija ir vienīgais veids, kā atjaunot konkurētspēju.

Es domāju, ka Igaunija būs tam piemērs. Ja igauņi piepildīs savu sapni un nākamgad iestāsies eirozonā, domāju, ka mums beidzot radīsies iepēja viņus apsteigt. Atliek tikai izmantot suverēnās monetārās politikas iespējas, kādas mums ir dotas dēļ savas valūtas – lata, bet kuras šobrīd neliekam lietā.

_______________________________________________________________

Gatis Kokins

Izglītība

• 2004. gadā ieguvis maģistra grādu biznesa vadībā (MBA) Rīgas Ekonomikas augstskolā (Stockholm School of Economics in Riga)
• 1993. gadā ieguvis maģistra grādu fizikā Latvijas Universitātē
• studējis makroekonomiku Londonas Universitātē (University of London) un veicis pētījumus Bonnas Universitātes Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität Bonn) sinhrotronā Vācijā

 

Darba pieredze

• Kopš 2009. gada 25. novembra - Lattelecom padomes priekšsēdētājs
• Strādājis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē par pētnieku, vēlāk ieņēmis viceprezidenta un valdes locekļa amatu Vācijas−Latvijas bankā (vēlāk Hansabanka, tagad Swedbank).
• Ieņēmis arī viceprezidenta amatu AS Parex banka, vadījis Lietuvas Parex bankas padomi. 2007. gadā G. Kokins pameta vadošos amatus Parex bankā, bet 2008. gada novembrī (pēc bankas pārņemšanas valsts kontrolē) pēc valdes lūguma atgriezās, lai strādātu pie bankas stabilizācijas. 

Comments

[džedajs]

Turklāt, atšķirībā no citām Latvijas banku krīzēm, Parex gadījumā īsti nebija īpašnieku vai menedžmenta tiešas vainas.
***
Kokina kungs, nezinu, kurā Parexā Jūs strādājāt, bet tajā, kas tika nacionalizēts nu galīgi nebija tas labākais corporate governance. Tur nav jābūt raķešzinātniekam, lai to saprastu.

[JR]

Visā visumā labi uzrakstīts un pietiekami labi argumentēts. Tomēr gribētos uzzināt, kā tad sanāk ar lata devalvācijas pozitīvo ietekmi - es saprotu, ka imports viss sadārdzinās un vietējais ražojums paliek nemainīgs, tomēr vai pie gigantiskā importēto izejvielu daudzuma šis efekts nebūs ārkārtīgi īslaicīgs? Un vai var kaut kā salīdzināt eksporta pieauguma no lata devalvācijas labo efektu un kredītu maksājumu sadārdzinājumu?

[Gatis Kokins]

Džedaj, piekrītu, ka corporate governance Parex nebija labākā uz pasaules. Tā bija izveidota atbilstoši (VK)^2 čutenei, kas, maigi izsakoties, nebija strukturēta kā MBA studiju tekstbukos, bet bija distinktīva un ļāva kādu laiku konkurēt ar zviedriem.

Mana tēze bija (un arī ir), ka Parex krīzi neizraisīja [labāka vai sliktāka] corporate governance, bet paļaušanās uz globālo naudas tirgu eksistenci un to likviditāti. Šo kļūdu pieļāva simtiem banku Eiropā. (VK)^2 par to samaksāja visdārgāk. Un vēl turpinās maksāt.

[Gatis Kokins]

JR, tie ir fundamentāli jautājumi, tāpēc atvaino, ka īsi:

1)devalvācija dod iespēju logu eksportētājiem. Atkarībā no ekonomikas: 6-18 mēneši. Tāpēc per se tā nav panaceja. Tas ir kā defibrilators Arēnā Rīga: ar to neārstē sirds slimības, bet vienīgi atdzīvina... Pie tam, daļu no "gigantiskā importēto izejvielu daudzuma" var atrast iekšējā tirgu: tas piepeši kļūtu izdevīgi!

2) korekti izpildītas devalvācijas gadījumā nebūtu milzīgā uzņēmumu apgrozījuma krituma, kas ir biznesiem postošāks kā kredītu sadārdzinājums.

[Gatis Kokins]

JR, viens piemērs:

Pēc devalvācijas Īslandē, tur darbu pārtrauca McDonalds. Jo importētās saldētās kotletes no Vācijas kļuva nesamērīgi dārgas vietējiem iedzīvotājiem: http://ej.uz/is

Restorāni tukši nepalika, jo vietējie uzņēmēji drīz sāka pārdot hamburgerus zem citas izkārtnes, cepot kotletes no Īslandes gaļas un zivīm.

Latvijā pagaidām viss otrādi: vietējais restorānu bizness teju bankrotējis ( http://ej.uz/kirsons ), bet McDonalds plāno jaunas 3 mEUR investīcijas - http://ej.uz/mcdonalds - jo importēt ir lētāk, kā ražot uz vietas!

Piemērs, protams, ir viegli populistisks:) bet shematiski labi skaidro fundamentālas ekonomikas likumsakarības valstī ar augstām darbaspēka izmaksām EUR izteiksmē (jo solītās iekšējās devalvācijas izraisītās deflācijas, kā mēs visi redzam, nav!)

[Tiina]

Bet vai Rīgas komercbankas glābšana neskaitās, ja sakat, ka nebija pieredzes banku glābšanā. RKB, starp citu, tika sanēta visai veiksmīgi, kā redzams tagad... :)
Un vēl... 2009. gada 1. puse, nemitīgās "ļoti drošās" baumas par devalvāciju. Vai ir mēģināts aprēķināt, kāds bija to iespaids uz krīzi Latvijā? Man šķiet (bakstot ar pirkstu debesīs), ka nebūtu šo baumu, krīze būtu par 10 - 15% mazāk traģiska.

[Gatis]

noteikti daļa taisnības Kokuna/Osleja kungiem ir, tā noteikti var diskutēt un rēķināt, bet
1) nedomāju ka mēs redzēsim kaut kādu Igaunijas neveiksmes stāstu, par to protams varēsim runāt pēc 3-5 gadiem.
2) tas ko sakat, ka fiksēts kurss ir vienkāršs, jā, korumpētai nepieredzējušai valstij, nevajag spēlēt spēles, noteikumiem jābūt vienkāršiem, kā Igaunijā kurss fiksēts - budžeta deficīts aizligts, un tās nav politiķu, pseido ekspertu spēļu lauks
3) mana 100% pārliecība, ko arī nekādi neskaidro devalvācija, ka minētie dārgākie Šveices, Holandes vācijas uzņēmumi - NEPĀRDOD savu produkciju tapēc ka viņa ir lētāka, un pat ja mēs devalvētu Latu(algas) par 50% neviens nestāvētu rindā pēc mūsu produkcijas, jo būtu vēl lētāki piegādātāji ... uzņēmumi kas māk PĀRDOT dārgāku/kvalitatīvāku preci ir nākotne nevis zemo izmaksu bāze.

man ļoti patīk sen dzirdēts ēbreju uzņēmēja teiciens: nevajag baidīties lielu izdevumu vajag baidīties mazu ienākumu .... otrā daļa protams ir neskaitāmi sarežģītāks uzdevums nekā censties veidot zemo izmaksu stratēģiju (ko strapcitu tikai ar citiem instrumentiem realizē pašreizējā valdība) vienīgais ko jūs piedavājat vajag rakt šo zemi dakšu nevis lāpstu, rezutāts no tā principiāli nemainās