References: GK

Kapitāls :: Gatis Kokins par Latvijas mērķiem

Gata Kokina eseja par Latvijas mērķiem tika publicēta žurnālā "Kapitāls":

• 29/06/2010 www.kapitals.lv  [PDF] "Gatis Kokins par Latvijas mērķiem"
  
• žurnāla "Kapitāls" 07/2010 drukātajā versijā [PDF] "Par Latvijas mērķiem"

Nerediģēta esejas versija ir atrodama autora blogā un pārpublicēta:

• SCP mājaslapā  [PDF] "Par Latvijas valsts virsmērķi"

NRA :: Lavijas Bankai jānodrošina tautsaimniecības izaugsme

Avīzes "Neatkarīgā Rīta Avīze" žurnālists Juris Paiders plašā intervijā par Latvijas ekonomiku, kas publicēta 2010.gada 4.jūnijā: [PDF] "Latvijas Bankai jānodrošina tautsaimniecības izaugsme"

Fragments pārpublicēts Diena.lv [PDF] "Kokins: ekonomikai būtu iespējas, ja valūta būtu pilnvērtīga"

Daļa nerediģētā intervijas melnraksta ir pārpublicēts SCP mājaslapā [PDF] "Gatis Kokins: Latvijas Bankai jādomā par izaugsmi"

Nerediģēts intervijas melnraksts:

__________________________________________________________

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild  Lattlecom padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins. Publiskajā telpā viņš vairākus gadus ir pazīstams kā Sabiedrības Citai politikai ekonomists.

2010. gads iezīmējās ar to, ka partijām ar popularitāti tā ir, kā ir, un partijas, pieaicinot visdažādāko virzienu ekspertus, ir sākušas plašu diskusiju par valsts attīstību. Tā ir diezgan pozitīva pārmaiņa, jo diskusijas par Latvijas ekonomiskās politikas kļūdām  no kuluāriem, vai  margināla līmeņa ir paceltas sabiedriski nozīmīgās un pamanāmās formās.

Manuprāt, uz ekonomiskiem jautājumiem ir divu veidu atbildes - vienkāršas atbildes vai pareizas atbildes, ar to saprotot, ka tā pareizā atbilde bieži vien nav viennozīmīga un plakana. Savukārt Latvijā sabiedrība ir iecienījusi vienkāršas atbildes. Tas mūs ir novedis pie primitīviem un neefektīviem ekonomikas modeļiem.

Kamēr naudas masas ieplūdums Latvijā  veidoja augšupeju, tikmēr valdība un  politiķi varēja nepiedalīties diskusijās par ekonomiku. Viņi  varēja nodarboties ar visādiem blakus projektiem. Tagad ārēji radītā  izaugsme ir beigusies un  pēkšņi izrādās, ka situācija nav tik  vienkārša. Tā ir pietiekoši sarežģīta, pietiekoši niansēta un, lai to precīzi saprastu, ir jāuzdod jautājumi gan biznesmeņiem, gan arī sabiedrībai. 

Arī partiju konsolidēšanās process patiesībā – tā jau nav kaut kāda politiķu labā griba, bet tā ir politiķu reakcija uz sabiedrības viedokli. Situācija, ka mums ir ļoti daudz sadrumstalotu partiju, ir nepieņemama. Tā ir loģiska reakcija uz to, ka Latvijas valdības kā tādas ir ļoti nestabilas, jo tām jāstrādā sarežģītā daudzpartiju koalīciju sistēmā. Viens no veidiem, ka ekonomisko attīstību veidot stabilāku ir nodrošināt ilglaicīgāku valdību. Stabilāku valdību var nodrošināt autoritārā ceļā un demokrātiskā ceļā. Autoritārā ceļā – atrast kādu vadoni, fīreru, bet demokrātiskā ceļā – nonākt līdz stabilākai divpartiju, trīspartiju, četrpartiju sistēmai, kura nodrošinātu to, ka valdība varētu nostrādāt visu Saeimas pilnvaru termiņu. Ja valdība būtu stabila visu Saeimas termiņu, tad  valdība varētu strādāt pie vidēja termiņa un ilgtermiņa projektiem un  sākt iegūt  politiskās dividendes, ja būs izvēlēta pareiza vidējā termiņa stratēģija. Manuprāt,  Latvijas politiskās situācijas stabilitātei  ir nepieciešams mazāks varas partiju skaits un stabilāka valdība.

Tagad – klasiskais jautājums, ko Neatkarīgā  uzdod visiem ekonomikas ekspertiem. Kas bija Latvijas galvenais krīzes cēlonis, tai situācijai, kurā mēs esam? No atbildes uz šo jautājumu jāseko nākamajam jautājumam – kas jādara savādāk? 

Kad Latvija iestājās  ES, tad relatīvi vāja ekonomika nonāca ļoti drošā juridiski noregulētā laukā - Eiropas Savienībā. Tas iedvesa investoros ļoti  lielu optimismu. Turklāt  un šajā ļoti atvērtajā ekonomikā atbilstoši visām Eiropas Savienības pamatvērtībām nedrīkstēja ierobežot ne naudas plūsmu, ne cilvēku plūsmu, ne kapitāla plūsmu, ne preču plūsmu. Rezultātā  nosacīti nelielajā Latvijas ekonomikā sāka gāzties iekšā nekontrolējami un neierobežojami  naudas apjomi. Pie fiksēta valūtas kursa investīciju  naudas apjomi bija pārāk lieli, lai Latvijas ekonomika varētu tos sagremot. Ko varēja darīt savādāk? Pirmkārt, lai finansēšanās, kas ir kapitālisma pamats, tiktu balstīta uz nacionālo valūtu. Tad visdrīzāk centrālā banka ar monetārajiem līdzekļiem varētu kredītu apjomu kontrolēt  – ceļot augšā procentu likmes. 

Latvijā tā bija neiespējama misija dēļ makroekonomikā pazīstamās neiespējamās trīsvienības: vienlaikus nav iespējams fiksēts maiņas kurss, brīva kapitāla kustība un kontrolētas procentu likmes. Ar tādu monetāro politiku, kādu  piekopa  Latvijas Banka, valūtas riska trūkuma dēļ nebija iespējams panākt, ka aizņēmēji kreditējas latos. Savukārt Polija izdarīja to, ko Latvija nevēlējās. Tātad, Latvijas Banka  ar suverēnu monetāro politiku nenobremzēja naudas ieplūdi Latvijā.  Sākoties krīzei  notika pretējs process – šī nauda milzīgā ātrumā izplūda laukā no Latvijas ekonomikas, un mēs atkal neko nevarējām izdarīt. Ja Latvijas valūta būtu pilnvērtīga valūta, nevis grāmatvediska substitūcija, tad mums būtu iespējas.

Otra problēma.  Latvijas nodokļu konstrukcija neveicināja ieplūstošās naudas novirzīšanos uz ražošanu. Pie mums kapitāla nodokļi bija tuvu nullei.  Latvijā bija ļoti izdevīgi nodarboties ar spekulācijām, bija izdevīgi investēt nekustamajā īpašumā. Protams, daudzas Austrumeiropas valstis ir līdzīgā situācijā kā mēs Latvijā, bet kaut kā pie mums tas nekustamā īpašuma burbulis bija vislielākais un nosacīti tā ražojošā sfēra attīstījās vismazāk. Ja mēs šeit runājam par valdības atbildību, domāju, ka tādas nelielas, trūcīgas Latvijas valsts valdība nevarēja novērst krīzes iestāšanos. Taču valdībai vajag rūpēties par to, lai krīze būtu nosacīti vieglāka un īsāka.

Tikko daudzus šokēja Čehijas prezidents, sakot, ka nevajag steigties uz  eiro zonu. Viens no argumentiem, kāpēc Čehija neraujas uz eirozonu, ir viņu kaimiņvalsts Slovākija, kas ar krietni lielākiem satricinājumiem pārvarēja krīzi, toties Čehija tīri eleganti tika pāri krīzes pirmajam posmam.

Tieši tā! Makroekonomiskā loģika noved pie tā, ka, atrodoties kopējā ekonomiskajā telpā ar vienu valūtu, tas brīvais tirgus nosaka – kapitāls turpina koncentrēties tur, kur tā ir daudz, bet nosacīti trūcīgie reģioni kļūst vēl trūcīgāki. Pret šo fundamentālo kapitālisma īpašību var cīnīties vairākos veidos. Piemēram, Somijā Espo reģions subsidē Kusavo reģionu. Proti, ziemeļu reģioni vēsturiski bija nabadzīgāki, un arī tagad, Somijai attīstoties, tie netiek līdzi pārējiem. Valsts savās robežās var subsidēt trūcīgos reģionus. Ja Eiropas Savienība kļūtu par vienu lielu valsti, tad tai vajadzētu panākt, ka turīgiem reģioniem - Vācijai, Francijai un Holandei -  ir jāsubsidē Latvija, Grieķija un Portugāle. Tā ir viena no izejām. Mēs Eiropas Savienībā iestājāmies, kad mūsu ekonomika bija, - pēc dažādiem vērtējumiem – 45-60 % no Eiropas vidējā līmeņa. Lai panāktu citus, mums ir jāsaņem dažādas subsīdijas, kas mums ļautu noturēties un neatpalikt no citiem.  Ja mēs nesaņemam subsīdijas, tad kapitālistiskā tirgus sekas būs tādas,  ka mēs kļūsim arvien nabadzīgāki un nabadzīgāki. Tiesa, neticu, ka Vācijas nodokļu maksātāji ir sajūsmā par šādu perspektīvu. 

Ir otra izeja. Mēs visu laiku ar monetārajiem līdzekļiem uzturam zemas izmaksas jeb citiem vārdiem devalvējam latu. Arī šis veids Eiropā nav absolūti nekas jauns. Itālija no relatīvi nabadzīgas valsts iekļuva pasaules  spēcīgāko valstu saimē tieši piekopjot šādu politiku. Viena no Eiropas visnabadzīgākajām valstīm Īrija faktiski līdz 90. gadu vidum to vien darīja kā devalvēja savu nacionālo valūtu. Tas ir veids, kā pietuvoties attīstīto valstu klubam. Tajā mirklī, kad esi pietuvojies attīstīto valstu klubam, kas manā vērtējumā varētu būt 80 % no ES vidējā kopprodukta, tad vari iestāties vienotajā eirozonā un šo 20 % IKP atšķirību vari menedžēt jau ar citiem, ne monetāriem, līdzekļiem. Kamēr mēs neesam sasnieguši 80% no Eiropas Savienības, mums ir jāpaļaujas vai nu uz to, ka mūs visu laiku kāds atbalstīs, vai mums ir jāpaļaujas uz savu monetāro politiku. Čehija, būdama ļoti racionāla valsts (starp citu, tur ir ļoti cienījams industrijas sektors), paļāvās uz savu monetāro politiku. Polija dara tieši tāpat.  Kalvīša trekno gadu paziņojumā viena no tēzēm bija, ka mēs tūlīt apsteigsim Poliju. Tagad izskatās, ka mēs šo valsti nekad neapsteigsim, jo Polijai pērn kopprodukts pieauga par pusprocentu. Tieši tāpēc, ka viņi savas izmaksas visu laiku notur zemas.

Ir vēl viens liels malds. Sabiedrībā un uzņēmēju aprindās valda viedoklis – ja mums būs zemi nodokļi, pie mums nāks investori un cels rūpnīcas. Ja mēs skatāmies pēdējos desmit gadus, tad mums bija vieni no zemākajiem nodokļiem, bet investori cēla lielas  rūpnīcas tajā pašā Čehijā, Slovākijā un pat Vācijā, bet ne pie mums Atbilde ir tāda, ka nevis zemi nodokļi interesēja investorus, bet, tos interesēja infrastruktūras kvalitāte, darbaspēks un tā kvalifikācija, transporta koridori, nevis zemi nodokļi. Pēdējo desmit gadu pieredze ar zemu nodokļu, bet sliktas infrastruktūras vidi ir parādījusi, ka tā ir ļoti kļūdaina teorija. Līdz ar to mēs lēnām nonākam pie tā, ka – lai sekmīgi attīstītos, Latvija nekad nevarēs būt zemu nodokļu valsts. Latvija būs vidēju un, iespējams, pat vidēji lielu nodokļu zeme.

Andris  Šķēle aicina samazināt nodokļus, solot, ka vienlaikus tiks samazināts budžeta deficīts. Un tad vēlētājiem ir jāuzmin, kā tas viss tiks panākts.

Par to man ir uzrakstīti divi blogi . Šī ideja, ka, samazinot nodokļus, mēs varam palielināt budžeta ieņēmumus vai vismaz tos nesamazināt, tā man par pārsteigumu neizrādās nemaz tik veca. Šī ideja pirmo reizi tika noformulēta 1974. gadā, to izdarīja ekonomists Lafērs. Viņš pamatoti pieņēma, ka gadījumā, ja nodokļu slogs būs nulle, tad valsts  neko neiekasēs. Ja nodokļu slogs būs 100 %, tad valsts arī neko neiekasēs nodokļos, jo pie šādiem apstākļiem neviens vienkārši neko nedarīs. Savukārt vidū ir atrodams katrai ekonomikai optimāls nodokļu sloga lielums, pie kura no ekonomikas var iekasēt visvairāk nodokļu – Lafēra līknes maksimums. Uz  Lafēra idejas bāzes pēc tam izveidojās Ronalda Reigana ekonomikas kurss. Tolaik Amerikā nodokļi bija pārāk lieli, un kad republikāņi nodokļu slogu samazināja, tad nodokļu ieņēmumi nemainījās, bet ekonomika palielinājās straujāk. Tā bija perfekta ideja. Bet šī  ideja  pasaulē ir nostrādājusi tikai trijās valstīs– ASV, Dānijā un, iespējams, Zviedrijā. Lai īstenotu šādu reformu, ir jāzina kurā pusē no maksimuma atrodas Latvijas ekonomika. To mēs precīzi nezinām.  Situācijas vērtējumi gan no mana skata punkta, gan no Starptautiskās Valūtas fonda skata punkta rāda, ka samazinot nodokļus mēs tikai nedaudz uzlabosim ekonomiku, bet katastrofāli samazināsim valsts ienākumus. Tāpēc SVF ieteikums palielināt nodokļus pat pie krītošas ekonomikas pēc būtības bija pareizs. Latvijas ekonomika krīt nevis tāpēc, ka tika  palielināts nodokļu slogs, bet tāpēc, ka izbeidzās kredīts un pārdošanas apjomi nokritās par 40%. Kopējie nodokļu ieņēmumi vienalga samazinājās, bet tie samazinātos vēl vairāk, ja mēs nebūtu pacēluši nodokļus. Nodokļu pacelšana pie krītošas ekonomikas faktiski ir samazinājusi budžeta deficītu. Ja nodokļus nemainītu, šobrīd budžeta deficīts būtu stipri lielāks. 

Ja man jautā, vai bija pareizi, ka pacēla PVN, es ar abām rokām esmu par to – no ekonomikas viedokļa tas bija pareizi. Bet, kas attiecas uz tabakas preču akcīzi, tad, protams, tur tā Lafēra līkne izskatās savādāk un to ļoti lielā mērā ietekmē kontrabanda. Līdz ar to es piekrītu vērtējumam, ka nesaprātīga šī nodokļa palielināšana faktiski deva impulsu noziedzības attīstībai. Tiesa, nevar noliegt, ka zināma ietekme uz tabakas mazumtirdzniecības apjomu un ar to saistīto akcīzes nodokļu kritumu bija arī smēķēšanas ierobežošanai bāros, kafejnīcās un darbavietās. Arī tepat pie uzņēmuma ieejas. Kādreiz vienmēr bija smēķētāju bariņš, bet tagad nav neviena. Smēķētāju  nav! Cilvēki tagad mazāk smēķē, kas ir pozitīvs augstās akcīzes rezultāts. 

Ja atgriežamies pie nodokļiem, tad, tos samazinot, kā varēsim novērst budžeta deficītu? Tad vienīgā izeja ir kaut ko nefinansēt.

Šķēle domā, ka mūsu nodokļu slogs ir virs Lafēra līknes maksimuma. Esmu pārliecināts, ka Šķēle kļūdās. Ja mēs šodien samazināsim nodokļus, budžeta ieņēmumi samazināsies, bet ekonomika pieaugs tikai nedaudz. Taču minimāls pieaugums neatsvērs valsts ienākumu zudumu no nodokļu samazinājuma.

Ir vēl viena lieta, ko es sarunās ar uzņēmējiem esmu sapratis. Uzņēmēji saka, ka viņiem visiem ir grūti, ka viņi visi cīnās ar maksātnespēju, bet viņi saka, ka tas ir tāpēc, ka palielināja nodokļus. „Es tagad nevaru samaksāt nodokļus, man tagad ir jābankrotē!” Savukārt, ja paanalizē galvenos uzņēmuma finanšu grūtību iemeslus, tad tie ir ne jau tajā, ka iedzīvotāju ienākumu nodoklis, kas viņiem jāmaksā, ir paaugstinājies no 23  uz 26 %. Ne jau tas. Galvenais ir tas, ka apgrozījums ir krities par 40 %. Un tas „infarkts” no apgrozījuma krituma ir nesalīdzināmi lielāks nekā tas sadārdzinājums, kas ir radies nodokļu pieauguma dēļ. Taču no apgrozījuma krituma Latvija varēja  izvairīties, ja pielietotu citu monetāro politiku. Jā, mums būtu kopprodukta kritums, bet nebūtu tik liela  apgrozījuma krituma. 

Islande bija uzbūvējusi nenormālu banku burbuli. Tik lielu, ka par tādu Latvijā pat sapņot nevarēja. Islande vēl tagad ir parādā aptuveni  4 miljardus eiro noguldītājiem dažādās Eiropas valstīs. Bet kopprodukta kritums pērn bija tikai septiņi procenti. Kā tā?! Bez darba palikušie baņķieri bija spiesti braukt jūrā un ķert zivis. Taču IKP kritums tikai 7%. Kā tā?! Bet pie mums viss ir kārtībā – nebija nekāda defolta. Tikai  viena banka tika nacionalizēta, Valūtas fonds iedeva naudu, kas daļēji neizmantota joprojām glabājas rezervēs. Taču mūsu kopprodukta kritums divos gados bija  26%. Kā tā?! Un tā atbilde – ne jau tāpēc, ka mēs palielinājām nodokļus. Nodokļus palielināja arī Islandē. Latvijā  kritiski samazinājās naudas apgrozījums un mūsu ekonomika izžuva. Tas bija daudz postošāk. Un ja tagad mēs klausāmies uz tiem uzņēmējiem, kuri saka – man ir kredīts eiro, es to nevarētu atdot, ja latu devalvētu. Bet tagad viņš vēl jo vairāk nevar atdot tāpēc, ka viņam nav apgrozījuma. Nu, vai tad nav vienalga, kāpēc kredītu nevar atdot?! Islandē tie, kas bija paņēmuši kredītu eiro pirms krīzes par hipotekāro kredītu maksāja 20 % no mājsaimniecības ienākumiem. Pēc Islandes kronas  devalvācijas mājsaimniecības par hipotekāro kredītu jau maksāja  80% no mājsaimniecības ienākumiem. Latvijā caur iekšējo devalvāciju notiek līdzīgi. Mēs maksājām savus 30% no ienākumiem, bet tagad mums lēnām, mokoši un proporcionāli netaisnīgi samazina algu un tagad mums jāmaksā tie paši 80%. Elastīgākas monetārās politikas gadījumā mums nebūtu jāsamazina alga, nebūtu arī tādas sociālās spriedzes.

Visa šī saruna ir stingri abstrakta. Pēc, katras šādas kritikas publikas  priekšā iznāk Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics un pasaka – nē, un neviens neko nevar iebilst.

Es piekrītu, ka centrālajai bankai ir jābūt neatkarīgai no valdības un no parlamenta, bet  jautājums ir kāds tad ir centrālās bankas mērķis.

Likumā rakstīts - cenu stabilitāte.

Ja centrālā banka uztur fiksētu valūtas kursu un likumā rakstīts, ka tā atbild par cenu stabilitāti, tad makroekonomiski tas ir pārpratums. Tā ir kļūda. Tāpēc, ka monetārajā režīmā ar fiksēto valūtas kursu neviena centrālā banka cenu stabilitāti nevar noturēt. Ja uzskatām, ka likums ir pareizs, tad faktiski centrālajai bankai bija jāatsakās no fiksētā valūtas kursa, lai pildītu uzdevumus, kas tai ir noteikti ar likumu. Saeima gan var mainīt likumu un nobalsot, ka turpmāk Latvijas Bankai būs cits uzdevums, piemēram, ka Latvijas Bankai ir jānodrošina tautsaimniecības izaugsme. Tad fiksēta valūtas kursa stratēģija var būt kā viens risinājums, bet centrālajai bankai būtu vismaz savas padomes līmenī jādiskutē par to, kāds tad ir labākais ceļš, lai nodrošinātu izaugsmi. Jo pašlaik tā situācija ir sirreāla. Bankas vadītājs  savu darbu mēra pēc tā, vai tiek noturēts fiksētais valūtas kurss. Tā nekur citur veiksmīgajās ekonomikās nav. Tā ir liela Latvijas dīvainība. Sabiedrībā un monetārās politikas profesionāļu vidū ir jābūt ļoti nopietnai diskusijai par to, vai centrālās bankas mērķi ir pareizi, vai līdzekļi ir pareizi. Vai mehānisms, kā tiek pārvaldīta Latvijas Banka, proti, vai padome kopā ar prezidentu un viņa vietnieku – kopā astoņi cilvēki, ir optimāls? Latvijā sabiedrībai būtu jāļauj iepazīties ar Latvijas Bankas padomes sēžu protokoliem, līdzīgi  kā tas ir noteikts Lielbritānijā. Pašlaik mēs zinam tikai to, ka šogad notiks vēl 4 padomes sēdes. Centrālās bankas nozīme ekonomikas procesos ir ļoti liela. 

Ja salīdzina pērn latu pret dolāru, lats ir zaudējis 18%. Vai tas ir labi vai slikti? Ko tas mums dod, ja turpināsies šī te tendence? 

Tā ir mūsu vienīgā cerība. Latviju no krīzes var izvilkt tikai  eksports. Mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir spējīgi kaut ko eksportēt, viņi ar lielākām vai mazākām mokām, bet attīstās. Tomēr, pēc Grieķijas krīzes, Eiropas valstis sāk samazināt savus budžeta deficītu un valsts tēriņus. Līdz ar to Eiropā ir sagaidāms mazāks kopprodukta pieaugums, tāpēc mūsu eksportētājiem uz ES būs grūti. Tas nozīmē, ka jāpievēršas Āzijai un Amerikai. Tas, ka eiro un  arī lats ir devalvējies pret dolāru, dod mums cerību. Eiropā kādus trīs gadus būs grūti, bet iespējas paveras  Tuvajos un Tālajos Austrumos,  Amerikā un citviet. 

Kādi ir Lattelecom panākumi krīzes otrajā gadā vidū?

Neskatoties uz saspringto situāciju tirgū, Lattelecom pilda budžetu, un daļēji tas ir saistīts ar to, ka mēs neapstājamies un ieviešam tirgū  ļoti inovatīvus produktus. 26. maijā bija pirmā trīsdimensiju TV pārraide. Ir 3D kanāls, ko Lattelecom virszemes televīzija jau retranslē savā eksperimentālajā kanālā. Veikalos jau ir nopērkami 3D televizori. Ir tehnoloģijas celmlauži, kas to grib lietot. Nesen izskanēja ziņa, ka Londonas olimpiskās spēles tiks filmētas 3D. TV signālu, kas nāks no olimpiskajām spēlēm, varēs redzēt televizorā 3D formātā! 26. maijā  es noskatījos  3D formātā tenisa turnīru. Tas ir iespaidīgi! Tehnoloģija ļauj vienu un to pašu kanālu skatīties gan 2D, gan 3D. Ja ir brilles un vēlēšanās, var skatīties 3D, bet, nospiežot podziņu, var skatīties 2D – bez brillēm. Televīzijas tehnoloģijas iet strauji uz priekšu un tas ir liels izaicinājums Lattelecom – mēs negribam kavēties analogajā pagātnē.

SVF neuzstāj uz lata devalvāciju

Delfi [PDF] "SVF neuzstāj uz lata devalvāciju"

FinanceNet [PDF] "SVF neuzstāj uz lata devalvāciju"

____________________________________________

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija (EK) nav mainījuši savu pozīciju un atbalsta Latvijas valdības izvēlēto ekonomisko programmu, kas balstās uz pašreizējā valūtas kursa saglabāšanu un iekļaušanos eirozonā, paziņoja SVF Latvijas pārstāvniecībā.

No SVF pārstāvju sniegtās atbildes izriet, ka SVF eksperti pēdējā laikā neesot diskutējuši par to, vai Latvijai ir nepieciešams atgriezties pie jautājuma par lata devalvāciju, kā arī par to, kādu pozitīvu vai negatīvu ietekmi tas atstātu uz valsts tautsaimniecību.

SVF pārstāvniecībā Latvijā uzsver, ka patlaban starptautisko aizdevēju misija ar Latvijas valdību strādā pie tā, kā aizsargāt nabadzīgākos iedzīvotājus recesijas laikā, taču SVF redzot skaidras zīmes, ka ekonomikas stabilizējas un izvēlētā stratēģija strādā.

SVF nostāju jautājumā par lata kursu noskaidroja pēc tam, kad tās rīcībā no valsts politiskajām aprindām nonāca it kā SVF vadītāja Dominika Štrausa-Kāna parakstītas vēstule kopija, kurā tiek pausts, ka Latvijai jārisina jautājumi, kas ir saistīti ar lata "mini devalvāciju", un savlaicīga lēmuma pieņemšana ilgtermiņā atbilstu visu pušu interesēm.

Šīs vēstules saturs liecina, ka tā varētu būt atbilde kādam Latvijas politiķim. Kopijā adresāts ir aizkrāsots. Taču SVF Latvijas pārstāvniecībā apgalvoja, ka šī vēstule ir viltota un tā neatspoguļo SVF viedokli.

Aptaujātie ekonomisti norāda, ka ar jēdzienu "mini-devalvācija", visticamāk, tiek saprasta lata vērtības samazināšana pret eiro maksimāli par 15% jeb tā dēvētā kursa koridora paplašināšana.

Minētajā dokumenta kopijā vai viltojumā ir teikts, ka SVF ir apmierināts ar Latvijas līdzšinējo darbību, ieviešot vienošanās nosacījumus, taču tiek uzsvērts, ka sociālo tēriņu jautājumā nav redzams progress. Proti, ņemot vērā tuvojošās Saeimas vēlēšanas, tiek apšaubītas valdības iespējas veikt nepieciešamās reformas sociālajā jomā, par kurām jau ir panākta vienošanās, tāpēc esot nepieciešams raudzīties "mini-devalvācijas" virzienā, paplašinot lata piesaistes koridoru pret eiro, kas ļautu paātrināt Latvijas izeju no krīzes.

Jau pagājušā gada sākumā premjers Valdis Dombrovskis (JL) atzina, ka SVF neuzstāj uz lata devalvāciju, tomēr fonds pret to neiebilstu. Stabils lata kurss bija Latvijas valdības pozīcija, ko tā 2008.gada nogalē aizstāvēja sarunās par starptautisko aizdevumu.

Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Vjačeslavs Dombrovskis uzsvēra, ka situācijā, kad Latvijas darba meklētāju skaits ir sasniedzis 22%, lata devalvācija joprojām ir aktuāls jautājums, par kuru ir un vienmēr bijušas nepieciešamas diskusijas. Viņš nepiekrīt Latvijas Bankas (LB) viedoklim, ka devalvācija nedotu pozitīvu pienesumu Latvijas ekonomikai.

LB ir stingri iestājusies pret lata devalvāciju un par stabila lata kursa saglabāšanu. LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs vēl pagājušajā sestdienā NATO Parlamentārās asamblejas sesijā pauda viedokli, ka nacionālās valūtas devalvācija Latvijas ekonomikai būtu inde, nevis zāles, un no šāda soļa nebūtu nekādu pozitīvu rezultātu. Viņš devalvāciju nosauca par primitīvu pieeju problēmu pārvarēšanai.

Savukārt ekonomists Dombrovskis uzskata, ka devalvācija veicinātu ne tikai eksportu, bet arī iekšējo tirgu un pieprasījumu. Viņaprāt, lata devalvācija, kas nepārsniegtu 15%, arī neietekmētu Latvijas iespējas ieviest eiro.

LB mājaslapā lasāms ieraksts, ka "devalvācija ir strupceļš, kas jāapzinās ikvienam, kurš prātuļo, kaut vai teorētiski, par lata devalvāciju". NATO Parlamentārās asamblejas sesijā Rimšēvičs norādīja, ka nevar visās valstīs izmantot vienu un to pašu pieeju, bet mazās un atvērtās ekonomikās metodes ekonomikas stabilizācijai ir citādas nekā lielās un slēgtās.

LB prezidents uzsvēra, ka tieši fiskālā politika ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu valsts ilgtspējīgu izaugsmi, kritizējot iepriekšējo "labo" gadu pieredzi, neizveidojot budžeta pārpalikumu. Tāpat kā citās savās uzstāšanās reizēs, arī šoreiz Rimšēvičs atgādināja, ka Latvijai jāveic arī turpmāka budžeta konsolidācija, kas var atgriezt valsti uz ilgtspējīgas ekonomikas ceļa.

Ekonomists un uzņēmējs Jānis Ošlejs, kurš ir arī apvienībā "Vienotība" ietilpstošās partijas "Sabiedrība citai politikai" (SCP) finanšu un ekonomikas grupas biedrs, sarunā ar "Nozare.lv" atgādināja, ka SVF vadītājs jau iepriekš ir atzinis SVF atbalstu valūtas kursa maiņai Latvijā.

Ošlejs, kurš ir viens no aktīvākajiem lata devalvācijas idejas aizstāvjiem, joprojām uzskata, ka Latvijai ir tikai divas alternatīvas. Pirmā, saglabāt "cietu" valūtas kursu, bet ievērojami samazināt sociālos tēriņus, tajā skaitā medicīnai, izglītībai, pensijai, kas, pēc Ošleja vārdiem, tikai pasliktinās dzīves līmeni un neliks pamatu izaugsmei. Savukārt otra alternatīva esot noteikt mainīgu valūtas kursu un tādējādi stimulēt ekonomiku.

"Manuprāt, SVF vēlas pateikt (to Ošlejs teica, pieņemot, ka vēstule nav viltojums - red.), ka 400 miljonu latu budžeta konsolidācija ir nereāli liels samazinājums, bet politiķiem priekšvēlēšanu laikā nebūs dūšas pateikt cilvēkiem, ka ir jāmazina pensijas, ka nevarēs apmaksāt ārstēšanos un principā - ir jāemigrē prom no Latvijas," sacīja ekonomists.

"LB ir pierādījusi, ka tā spēj noturēt pilnīgi jebkuru valūtas kursu, jo Latvija ir maza valsts un LB ir spējusi sarunāt ar komercbankām, kāds būs valūtas kurss," sacīja lata devalvācijas aizstāvis, piebilstot, ka viņa aicinājums devalvēt latu ir pamatots, jo "citur ekonomika jau pieaug, kamēr pie mums vēl nē".

"Mini devalvācijas" pluss, pēc Ošleja teiktā, varētu būt tas, ka lata kurss nepiedzīvo tik lielas izmaiņas un tādējādi necieš tie kredītņēmēji, kuru aizņēmušies eiro valūtā.

"Ja īsteno lielāku devalvāciju, tad varētu konvertēt eiro kredītus uz latiem, kompensējot bankām zaudējumus, lai atvieglotu kredītu nastu, kas varētu būt ekonomikas dzinulis," pauda Ošlejs.

Taujāts, vai aktivitātes ap LB padomes kandidātu vēlēšanām varētu būt saistītas ar kādām politiskajām interesēm, lai aktualizētus jautājumus par lata devalvāciju, Ošlejs atzina, ka par to viņš nav informēts, "bet būtu prātīgi, ja ievēlētu zinīgus speciālistus, lai veidotos diskusijas par to, kas un kā būtu labāk Latvijas ekonomikai".

Viņaprāt, LB padomes amatos vajadzētu ievēlēt tādus ekspertus kā Alfu Vanagu, Gati Kokinu (SCP) vai Vjačeslavu Dombrovski, kuri esot pierādījuši savu augsto kompetenci makroekonomikā un varētu dot būtisku pienesumu LB.

Atbildot uz jautājumu, vai būtu prātīgi LB padomē ievēlēt ar politiku saistītus cilvēkus, Ošlejs uzdeva pretjautājumu: "Vai jums liekas, ka Latvijā varam atrast kādu, kas nav saistīts ar politiku?" un pats arī steidza atbildēt: "Mēs esam pārāk maza valsts, un rezervistu soliņš ir pārāk īss."

Savukārt IBS Prudentia" investīciju baņķieris Ģirts Rungainis "Nozare.lv" pauda viedokli: ja šī brīža ekonomiskajā situācijā un priekšvēlēšanu gaisotnē LB padomē tiktu ievēlēti politiski angažēti pārstāvji, Latvijas ekonomikas un finanšu sistēmas vērotāji to uztvertu kā potenciālu apdraudējums lata stabilitātei un Latvijas izvēlētajam kursam uz eiro ieviešanu.

Viņaprāt, politiski virzītu cilvēku ievēlēšana bez izsvērtām diskusijām radītu negatīvu reakciju starptautiskajā vidē un varētu novest pie Latvijas reitingu samazinājumiem, uzbrukumiem latam, kā arī procentu likmju celšanās.

Tomēr investīciju baņķieris atzīst, ka LB padomē nevajadzētu būt tikai bankai pietuvinātiem cilvēkiem, bet tajā nepieciešami arī nozares speciālisti, kas nāk no privātās sfēras, valsts pārvaldes, kā arī atzīti nozares eksperti ar atbilstošu izglītību un kas profesionāli nodarbojas ar ekonomiku.

Finanšu ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja vietnieks Aleksis Jarockis, komentējot sarunu gaitu ar SVF un Eiropas Komisiju, norādīja, ka pašlaik notiek diskusija par visiem starptautiskā aizdevuma programmas jautājumiem, piemēram, tiek vērtēts makroekonomiskās attīstības scenārijs 2011.gadam, kurā rūpīgi tiekot izvērtēta nākamā gada ekonomikas situācija, iespējamie nodokļu ieņēmumi, plānotie izdevumi 2010. un 2011.gadā, kā arī citas pozīcijas.

"Starptautisko aizdevēju misijas ietvaros Latvijas valdība un oficiālās valsts institūcijas aizstāv Latvijas intereses," uzsvēra Jarockis.

Jau ziņots, ka no 19.maija līdz 4.jūnijam Latvijā strādā starptautisko aizdevēju pārskata misija SVF un Eiropas Komisijas speciālistu vadībā, lai izvērtētu Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas un ar aizdevējiem noslēgto vienošanos izpildi.