Avīzes "Neatkarīgā Rīta Avīze" žurnālists Juris Paiders plašā intervijā par Latvijas ekonomiku, kas publicēta 2010.gada 4.jūnijā: [PDF] "Latvijas Bankai jānodrošina tautsaimniecības izaugsme"
Fragments pārpublicēts Diena.lv [PDF] "Kokins: ekonomikai būtu iespējas, ja valūta būtu pilnvērtīga"
Daļa nerediģētā intervijas melnraksta ir pārpublicēts SCP mājaslapā [PDF] "Gatis Kokins: Latvijas Bankai jādomā par izaugsmi"
Nerediģēts intervijas melnraksts:
__________________________________________________________
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Lattlecom padomes priekšsēdētājs Gatis Kokins. Publiskajā telpā viņš vairākus gadus ir pazīstams kā Sabiedrības Citai politikai ekonomists.
2010. gads iezīmējās ar to, ka partijām ar popularitāti tā ir, kā ir, un partijas, pieaicinot visdažādāko virzienu ekspertus, ir sākušas plašu diskusiju par valsts attīstību. Tā ir diezgan pozitīva pārmaiņa, jo diskusijas par Latvijas ekonomiskās politikas kļūdām no kuluāriem, vai margināla līmeņa ir paceltas sabiedriski nozīmīgās un pamanāmās formās.
Manuprāt, uz ekonomiskiem jautājumiem ir divu veidu atbildes - vienkāršas atbildes vai pareizas atbildes, ar to saprotot, ka tā pareizā atbilde bieži vien nav viennozīmīga un plakana. Savukārt Latvijā sabiedrība ir iecienījusi vienkāršas atbildes. Tas mūs ir novedis pie primitīviem un neefektīviem ekonomikas modeļiem.
Kamēr naudas masas ieplūdums Latvijā veidoja augšupeju, tikmēr valdība un politiķi varēja nepiedalīties diskusijās par ekonomiku. Viņi varēja nodarboties ar visādiem blakus projektiem. Tagad ārēji radītā izaugsme ir beigusies un pēkšņi izrādās, ka situācija nav tik vienkārša. Tā ir pietiekoši sarežģīta, pietiekoši niansēta un, lai to precīzi saprastu, ir jāuzdod jautājumi gan biznesmeņiem, gan arī sabiedrībai.
Arī partiju konsolidēšanās process patiesībā – tā jau nav kaut kāda politiķu labā griba, bet tā ir politiķu reakcija uz sabiedrības viedokli. Situācija, ka mums ir ļoti daudz sadrumstalotu partiju, ir nepieņemama. Tā ir loģiska reakcija uz to, ka Latvijas valdības kā tādas ir ļoti nestabilas, jo tām jāstrādā sarežģītā daudzpartiju koalīciju sistēmā. Viens no veidiem, ka ekonomisko attīstību veidot stabilāku ir nodrošināt ilglaicīgāku valdību. Stabilāku valdību var nodrošināt autoritārā ceļā un demokrātiskā ceļā. Autoritārā ceļā – atrast kādu vadoni, fīreru, bet demokrātiskā ceļā – nonākt līdz stabilākai divpartiju, trīspartiju, četrpartiju sistēmai, kura nodrošinātu to, ka valdība varētu nostrādāt visu Saeimas pilnvaru termiņu. Ja valdība būtu stabila visu Saeimas termiņu, tad valdība varētu strādāt pie vidēja termiņa un ilgtermiņa projektiem un sākt iegūt politiskās dividendes, ja būs izvēlēta pareiza vidējā termiņa stratēģija. Manuprāt, Latvijas politiskās situācijas stabilitātei ir nepieciešams mazāks varas partiju skaits un stabilāka valdība.
Tagad – klasiskais jautājums, ko Neatkarīgā uzdod visiem ekonomikas ekspertiem. Kas bija Latvijas galvenais krīzes cēlonis, tai situācijai, kurā mēs esam? No atbildes uz šo jautājumu jāseko nākamajam jautājumam – kas jādara savādāk?
Kad Latvija iestājās ES, tad relatīvi vāja ekonomika nonāca ļoti drošā juridiski noregulētā laukā - Eiropas Savienībā. Tas iedvesa investoros ļoti lielu optimismu. Turklāt un šajā ļoti atvērtajā ekonomikā atbilstoši visām Eiropas Savienības pamatvērtībām nedrīkstēja ierobežot ne naudas plūsmu, ne cilvēku plūsmu, ne kapitāla plūsmu, ne preču plūsmu. Rezultātā nosacīti nelielajā Latvijas ekonomikā sāka gāzties iekšā nekontrolējami un neierobežojami naudas apjomi. Pie fiksēta valūtas kursa investīciju naudas apjomi bija pārāk lieli, lai Latvijas ekonomika varētu tos sagremot. Ko varēja darīt savādāk? Pirmkārt, lai finansēšanās, kas ir kapitālisma pamats, tiktu balstīta uz nacionālo valūtu. Tad visdrīzāk centrālā banka ar monetārajiem līdzekļiem varētu kredītu apjomu kontrolēt – ceļot augšā procentu likmes.
Latvijā tā bija neiespējama misija dēļ makroekonomikā pazīstamās neiespējamās trīsvienības: vienlaikus nav iespējams fiksēts maiņas kurss, brīva kapitāla kustība un kontrolētas procentu likmes. Ar tādu monetāro politiku, kādu piekopa Latvijas Banka, valūtas riska trūkuma dēļ nebija iespējams panākt, ka aizņēmēji kreditējas latos. Savukārt Polija izdarīja to, ko Latvija nevēlējās. Tātad, Latvijas Banka ar suverēnu monetāro politiku nenobremzēja naudas ieplūdi Latvijā. Sākoties krīzei notika pretējs process – šī nauda milzīgā ātrumā izplūda laukā no Latvijas ekonomikas, un mēs atkal neko nevarējām izdarīt. Ja Latvijas valūta būtu pilnvērtīga valūta, nevis grāmatvediska substitūcija, tad mums būtu iespējas.
Otra problēma. Latvijas nodokļu konstrukcija neveicināja ieplūstošās naudas novirzīšanos uz ražošanu. Pie mums kapitāla nodokļi bija tuvu nullei. Latvijā bija ļoti izdevīgi nodarboties ar spekulācijām, bija izdevīgi investēt nekustamajā īpašumā. Protams, daudzas Austrumeiropas valstis ir līdzīgā situācijā kā mēs Latvijā, bet kaut kā pie mums tas nekustamā īpašuma burbulis bija vislielākais un nosacīti tā ražojošā sfēra attīstījās vismazāk. Ja mēs šeit runājam par valdības atbildību, domāju, ka tādas nelielas, trūcīgas Latvijas valsts valdība nevarēja novērst krīzes iestāšanos. Taču valdībai vajag rūpēties par to, lai krīze būtu nosacīti vieglāka un īsāka.
Tikko daudzus šokēja Čehijas prezidents, sakot, ka nevajag steigties uz eiro zonu. Viens no argumentiem, kāpēc Čehija neraujas uz eirozonu, ir viņu kaimiņvalsts Slovākija, kas ar krietni lielākiem satricinājumiem pārvarēja krīzi, toties Čehija tīri eleganti tika pāri krīzes pirmajam posmam.
Tieši tā! Makroekonomiskā loģika noved pie tā, ka, atrodoties kopējā ekonomiskajā telpā ar vienu valūtu, tas brīvais tirgus nosaka – kapitāls turpina koncentrēties tur, kur tā ir daudz, bet nosacīti trūcīgie reģioni kļūst vēl trūcīgāki. Pret šo fundamentālo kapitālisma īpašību var cīnīties vairākos veidos. Piemēram, Somijā Espo reģions subsidē Kusavo reģionu. Proti, ziemeļu reģioni vēsturiski bija nabadzīgāki, un arī tagad, Somijai attīstoties, tie netiek līdzi pārējiem. Valsts savās robežās var subsidēt trūcīgos reģionus. Ja Eiropas Savienība kļūtu par vienu lielu valsti, tad tai vajadzētu panākt, ka turīgiem reģioniem - Vācijai, Francijai un Holandei - ir jāsubsidē Latvija, Grieķija un Portugāle. Tā ir viena no izejām. Mēs Eiropas Savienībā iestājāmies, kad mūsu ekonomika bija, - pēc dažādiem vērtējumiem – 45-60 % no Eiropas vidējā līmeņa. Lai panāktu citus, mums ir jāsaņem dažādas subsīdijas, kas mums ļautu noturēties un neatpalikt no citiem. Ja mēs nesaņemam subsīdijas, tad kapitālistiskā tirgus sekas būs tādas, ka mēs kļūsim arvien nabadzīgāki un nabadzīgāki. Tiesa, neticu, ka Vācijas nodokļu maksātāji ir sajūsmā par šādu perspektīvu.
Ir otra izeja. Mēs visu laiku ar monetārajiem līdzekļiem uzturam zemas izmaksas jeb citiem vārdiem devalvējam latu. Arī šis veids Eiropā nav absolūti nekas jauns. Itālija no relatīvi nabadzīgas valsts iekļuva pasaules spēcīgāko valstu saimē tieši piekopjot šādu politiku. Viena no Eiropas visnabadzīgākajām valstīm Īrija faktiski līdz 90. gadu vidum to vien darīja kā devalvēja savu nacionālo valūtu. Tas ir veids, kā pietuvoties attīstīto valstu klubam. Tajā mirklī, kad esi pietuvojies attīstīto valstu klubam, kas manā vērtējumā varētu būt 80 % no ES vidējā kopprodukta, tad vari iestāties vienotajā eirozonā un šo 20 % IKP atšķirību vari menedžēt jau ar citiem, ne monetāriem, līdzekļiem. Kamēr mēs neesam sasnieguši 80% no Eiropas Savienības, mums ir jāpaļaujas vai nu uz to, ka mūs visu laiku kāds atbalstīs, vai mums ir jāpaļaujas uz savu monetāro politiku. Čehija, būdama ļoti racionāla valsts (starp citu, tur ir ļoti cienījams industrijas sektors), paļāvās uz savu monetāro politiku. Polija dara tieši tāpat. Kalvīša trekno gadu paziņojumā viena no tēzēm bija, ka mēs tūlīt apsteigsim Poliju. Tagad izskatās, ka mēs šo valsti nekad neapsteigsim, jo Polijai pērn kopprodukts pieauga par pusprocentu. Tieši tāpēc, ka viņi savas izmaksas visu laiku notur zemas.
Ir vēl viens liels malds. Sabiedrībā un uzņēmēju aprindās valda viedoklis – ja mums būs zemi nodokļi, pie mums nāks investori un cels rūpnīcas. Ja mēs skatāmies pēdējos desmit gadus, tad mums bija vieni no zemākajiem nodokļiem, bet investori cēla lielas rūpnīcas tajā pašā Čehijā, Slovākijā un pat Vācijā, bet ne pie mums Atbilde ir tāda, ka nevis zemi nodokļi interesēja investorus, bet, tos interesēja infrastruktūras kvalitāte, darbaspēks un tā kvalifikācija, transporta koridori, nevis zemi nodokļi. Pēdējo desmit gadu pieredze ar zemu nodokļu, bet sliktas infrastruktūras vidi ir parādījusi, ka tā ir ļoti kļūdaina teorija. Līdz ar to mēs lēnām nonākam pie tā, ka – lai sekmīgi attīstītos, Latvija nekad nevarēs būt zemu nodokļu valsts. Latvija būs vidēju un, iespējams, pat vidēji lielu nodokļu zeme.
Andris Šķēle aicina samazināt nodokļus, solot, ka vienlaikus tiks samazināts budžeta deficīts. Un tad vēlētājiem ir jāuzmin, kā tas viss tiks panākts.
Par to man ir uzrakstīti divi blogi . Šī ideja, ka, samazinot nodokļus, mēs varam palielināt budžeta ieņēmumus vai vismaz tos nesamazināt, tā man par pārsteigumu neizrādās nemaz tik veca. Šī ideja pirmo reizi tika noformulēta 1974. gadā, to izdarīja ekonomists Lafērs. Viņš pamatoti pieņēma, ka gadījumā, ja nodokļu slogs būs nulle, tad valsts neko neiekasēs. Ja nodokļu slogs būs 100 %, tad valsts arī neko neiekasēs nodokļos, jo pie šādiem apstākļiem neviens vienkārši neko nedarīs. Savukārt vidū ir atrodams katrai ekonomikai optimāls nodokļu sloga lielums, pie kura no ekonomikas var iekasēt visvairāk nodokļu – Lafēra līknes maksimums. Uz Lafēra idejas bāzes pēc tam izveidojās Ronalda Reigana ekonomikas kurss. Tolaik Amerikā nodokļi bija pārāk lieli, un kad republikāņi nodokļu slogu samazināja, tad nodokļu ieņēmumi nemainījās, bet ekonomika palielinājās straujāk. Tā bija perfekta ideja. Bet šī ideja pasaulē ir nostrādājusi tikai trijās valstīs– ASV, Dānijā un, iespējams, Zviedrijā. Lai īstenotu šādu reformu, ir jāzina kurā pusē no maksimuma atrodas Latvijas ekonomika. To mēs precīzi nezinām. Situācijas vērtējumi gan no mana skata punkta, gan no Starptautiskās Valūtas fonda skata punkta rāda, ka samazinot nodokļus mēs tikai nedaudz uzlabosim ekonomiku, bet katastrofāli samazināsim valsts ienākumus. Tāpēc SVF ieteikums palielināt nodokļus pat pie krītošas ekonomikas pēc būtības bija pareizs. Latvijas ekonomika krīt nevis tāpēc, ka tika palielināts nodokļu slogs, bet tāpēc, ka izbeidzās kredīts un pārdošanas apjomi nokritās par 40%. Kopējie nodokļu ieņēmumi vienalga samazinājās, bet tie samazinātos vēl vairāk, ja mēs nebūtu pacēluši nodokļus. Nodokļu pacelšana pie krītošas ekonomikas faktiski ir samazinājusi budžeta deficītu. Ja nodokļus nemainītu, šobrīd budžeta deficīts būtu stipri lielāks.
Ja man jautā, vai bija pareizi, ka pacēla PVN, es ar abām rokām esmu par to – no ekonomikas viedokļa tas bija pareizi. Bet, kas attiecas uz tabakas preču akcīzi, tad, protams, tur tā Lafēra līkne izskatās savādāk un to ļoti lielā mērā ietekmē kontrabanda. Līdz ar to es piekrītu vērtējumam, ka nesaprātīga šī nodokļa palielināšana faktiski deva impulsu noziedzības attīstībai. Tiesa, nevar noliegt, ka zināma ietekme uz tabakas mazumtirdzniecības apjomu un ar to saistīto akcīzes nodokļu kritumu bija arī smēķēšanas ierobežošanai bāros, kafejnīcās un darbavietās. Arī tepat pie uzņēmuma ieejas. Kādreiz vienmēr bija smēķētāju bariņš, bet tagad nav neviena. Smēķētāju nav! Cilvēki tagad mazāk smēķē, kas ir pozitīvs augstās akcīzes rezultāts.
Ja atgriežamies pie nodokļiem, tad, tos samazinot, kā varēsim novērst budžeta deficītu? Tad vienīgā izeja ir kaut ko nefinansēt.
Šķēle domā, ka mūsu nodokļu slogs ir virs Lafēra līknes maksimuma. Esmu pārliecināts, ka Šķēle kļūdās. Ja mēs šodien samazināsim nodokļus, budžeta ieņēmumi samazināsies, bet ekonomika pieaugs tikai nedaudz. Taču minimāls pieaugums neatsvērs valsts ienākumu zudumu no nodokļu samazinājuma.
Ir vēl viena lieta, ko es sarunās ar uzņēmējiem esmu sapratis. Uzņēmēji saka, ka viņiem visiem ir grūti, ka viņi visi cīnās ar maksātnespēju, bet viņi saka, ka tas ir tāpēc, ka palielināja nodokļus. „Es tagad nevaru samaksāt nodokļus, man tagad ir jābankrotē!” Savukārt, ja paanalizē galvenos uzņēmuma finanšu grūtību iemeslus, tad tie ir ne jau tajā, ka iedzīvotāju ienākumu nodoklis, kas viņiem jāmaksā, ir paaugstinājies no 23 uz 26 %. Ne jau tas. Galvenais ir tas, ka apgrozījums ir krities par 40 %. Un tas „infarkts” no apgrozījuma krituma ir nesalīdzināmi lielāks nekā tas sadārdzinājums, kas ir radies nodokļu pieauguma dēļ. Taču no apgrozījuma krituma Latvija varēja izvairīties, ja pielietotu citu monetāro politiku. Jā, mums būtu kopprodukta kritums, bet nebūtu tik liela apgrozījuma krituma.
Islande bija uzbūvējusi nenormālu banku burbuli. Tik lielu, ka par tādu Latvijā pat sapņot nevarēja. Islande vēl tagad ir parādā aptuveni 4 miljardus eiro noguldītājiem dažādās Eiropas valstīs. Bet kopprodukta kritums pērn bija tikai septiņi procenti. Kā tā?! Bez darba palikušie baņķieri bija spiesti braukt jūrā un ķert zivis. Taču IKP kritums tikai 7%. Kā tā?! Bet pie mums viss ir kārtībā – nebija nekāda defolta. Tikai viena banka tika nacionalizēta, Valūtas fonds iedeva naudu, kas daļēji neizmantota joprojām glabājas rezervēs. Taču mūsu kopprodukta kritums divos gados bija 26%. Kā tā?! Un tā atbilde – ne jau tāpēc, ka mēs palielinājām nodokļus. Nodokļus palielināja arī Islandē. Latvijā kritiski samazinājās naudas apgrozījums un mūsu ekonomika izžuva. Tas bija daudz postošāk. Un ja tagad mēs klausāmies uz tiem uzņēmējiem, kuri saka – man ir kredīts eiro, es to nevarētu atdot, ja latu devalvētu. Bet tagad viņš vēl jo vairāk nevar atdot tāpēc, ka viņam nav apgrozījuma. Nu, vai tad nav vienalga, kāpēc kredītu nevar atdot?! Islandē tie, kas bija paņēmuši kredītu eiro pirms krīzes par hipotekāro kredītu maksāja 20 % no mājsaimniecības ienākumiem. Pēc Islandes kronas devalvācijas mājsaimniecības par hipotekāro kredītu jau maksāja 80% no mājsaimniecības ienākumiem. Latvijā caur iekšējo devalvāciju notiek līdzīgi. Mēs maksājām savus 30% no ienākumiem, bet tagad mums lēnām, mokoši un proporcionāli netaisnīgi samazina algu un tagad mums jāmaksā tie paši 80%. Elastīgākas monetārās politikas gadījumā mums nebūtu jāsamazina alga, nebūtu arī tādas sociālās spriedzes.
Visa šī saruna ir stingri abstrakta. Pēc, katras šādas kritikas publikas priekšā iznāk Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics un pasaka – nē, un neviens neko nevar iebilst.
Es piekrītu, ka centrālajai bankai ir jābūt neatkarīgai no valdības un no parlamenta, bet jautājums ir kāds tad ir centrālās bankas mērķis.
Likumā rakstīts - cenu stabilitāte.
Ja centrālā banka uztur fiksētu valūtas kursu un likumā rakstīts, ka tā atbild par cenu stabilitāti, tad makroekonomiski tas ir pārpratums. Tā ir kļūda. Tāpēc, ka monetārajā režīmā ar fiksēto valūtas kursu neviena centrālā banka cenu stabilitāti nevar noturēt. Ja uzskatām, ka likums ir pareizs, tad faktiski centrālajai bankai bija jāatsakās no fiksētā valūtas kursa, lai pildītu uzdevumus, kas tai ir noteikti ar likumu. Saeima gan var mainīt likumu un nobalsot, ka turpmāk Latvijas Bankai būs cits uzdevums, piemēram, ka Latvijas Bankai ir jānodrošina tautsaimniecības izaugsme. Tad fiksēta valūtas kursa stratēģija var būt kā viens risinājums, bet centrālajai bankai būtu vismaz savas padomes līmenī jādiskutē par to, kāds tad ir labākais ceļš, lai nodrošinātu izaugsmi. Jo pašlaik tā situācija ir sirreāla. Bankas vadītājs savu darbu mēra pēc tā, vai tiek noturēts fiksētais valūtas kurss. Tā nekur citur veiksmīgajās ekonomikās nav. Tā ir liela Latvijas dīvainība. Sabiedrībā un monetārās politikas profesionāļu vidū ir jābūt ļoti nopietnai diskusijai par to, vai centrālās bankas mērķi ir pareizi, vai līdzekļi ir pareizi. Vai mehānisms, kā tiek pārvaldīta Latvijas Banka, proti, vai padome kopā ar prezidentu un viņa vietnieku – kopā astoņi cilvēki, ir optimāls? Latvijā sabiedrībai būtu jāļauj iepazīties ar Latvijas Bankas padomes sēžu protokoliem, līdzīgi kā tas ir noteikts Lielbritānijā. Pašlaik mēs zinam tikai to, ka šogad notiks vēl 4 padomes sēdes. Centrālās bankas nozīme ekonomikas procesos ir ļoti liela.
Ja salīdzina pērn latu pret dolāru, lats ir zaudējis 18%. Vai tas ir labi vai slikti? Ko tas mums dod, ja turpināsies šī te tendence?
Tā ir mūsu vienīgā cerība. Latviju no krīzes var izvilkt tikai eksports. Mazie un vidējie uzņēmumi, kas ir spējīgi kaut ko eksportēt, viņi ar lielākām vai mazākām mokām, bet attīstās. Tomēr, pēc Grieķijas krīzes, Eiropas valstis sāk samazināt savus budžeta deficītu un valsts tēriņus. Līdz ar to Eiropā ir sagaidāms mazāks kopprodukta pieaugums, tāpēc mūsu eksportētājiem uz ES būs grūti. Tas nozīmē, ka jāpievēršas Āzijai un Amerikai. Tas, ka eiro un arī lats ir devalvējies pret dolāru, dod mums cerību. Eiropā kādus trīs gadus būs grūti, bet iespējas paveras Tuvajos un Tālajos Austrumos, Amerikā un citviet.
Kādi ir Lattelecom panākumi krīzes otrajā gadā vidū?
Neskatoties uz saspringto situāciju tirgū, Lattelecom pilda budžetu, un daļēji tas ir saistīts ar to, ka mēs neapstājamies un ieviešam tirgū ļoti inovatīvus produktus. 26. maijā bija pirmā trīsdimensiju TV pārraide. Ir 3D kanāls, ko Lattelecom virszemes televīzija jau retranslē savā eksperimentālajā kanālā. Veikalos jau ir nopērkami 3D televizori. Ir tehnoloģijas celmlauži, kas to grib lietot. Nesen izskanēja ziņa, ka Londonas olimpiskās spēles tiks filmētas 3D. TV signālu, kas nāks no olimpiskajām spēlēm, varēs redzēt televizorā 3D formātā! 26. maijā es noskatījos 3D formātā tenisa turnīru. Tas ir iespaidīgi! Tehnoloģija ļauj vienu un to pašu kanālu skatīties gan 2D, gan 3D. Ja ir brilles un vēlēšanās, var skatīties 3D, bet, nospiežot podziņu, var skatīties 2D – bez brillēm. Televīzijas tehnoloģijas iet strauji uz priekšu un tas ir liels izaicinājums Lattelecom – mēs negribam kavēties analogajā pagātnē.