References: GK

Diena :: Ejot Vienotībā, varētu iegūt visvairāk

Avīze Diena publicē apjomīgu žurnālistes Ināras Egles rakstu par SCP iestāšanos Vienotībā, pieminot Gati Kokinu:

[WEB] Diena.lv :: Ejot Vienotībā, varētu iegūt visvairāk

[PNG] Diena.lv :: Ejot Vienotībā, varētu iegūt visvairāk

[PDF] Diena :: Ejot Vienotībā, varētu iegūt visvairāk

______________________________________________________________________________

SCP valdes priekšsēdis Aigars Štokenbergs domā, ka Vienotība būs vienota arī pēc vēlēšanām, jo apvienības frakcijā lēmumi demokrātiski tiks izšķirti ar vairākuma atbalstu.
Foto - Uldis Briedis, Diena

Partija Sabiedrība citai politikai daudziem asociējas tikai ar dažiem cilvēkiem - bijušajiem Tautas partijas biedriem Aigaru Štokenbergu un Arti Pabriku, kuriem pirms dažiem mēnešiem piebiedrojās Dzintars Ābiķis, kā arī ar bijušo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu. Tāpēc mazliet negaidīta ir SCP līderu sniegtā informācija, ka pirms pusotra gada dibinātajā partijā ir vairāk nekā 1000 biedru. Tas ir tikpat, cik Jaunajā laikā, un vairāk nekā Pilsoniskajā savienībā, ar ko kopā SCP plāno startēt Saeimas vēlēšanās apvienībā Vienotība. Par dalību tajā SCP lems sestdien kongresā.

Sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks, kurš sākotnēji palīdzēja domubiedram A.Štokenbergam, nesen Dienai atzina, ka tieši SCP varētu būt vislielākā vai pat vienīgā ieguvēja no dalības Vienotībā. Viņaprāt, Jaunais laiks, kurā premjers Valdis Dombrovskis un ministri «Repše [Einars] un Kampars [Artis] nemaz neizskatās slikti», būtu varējis arī viens labi nostartēt, bet tagad visā JL dalīsies ar partneriem. Par SCP vēlētājiem varētu būt vismazākais priekšstats, un tā viena nevarētu iekļūt parlamentā, bet tagad kļūšot «par vienu ceturtdaļu no šī projekta», kas Saeimā noteikti būs. Ceturtā projekta daļa ir Sarmītes Ēlertes grupa.

JL un PS ideoloģiski ir diezgan radniecīgas, taču SCP ir kreisāk orientēta, tas atspoguļojas arī tās programmatiskajās nostādnēs, piemēram, iestājoties par progresīvo iedzīvotāju ienākuma nodokli un atšķirīgāku pieeju sociālo jautājumu risināšanai. SCP ir vērsusies Satversmes tiesā ar pieteikumiem, apstrīdot pensiju un vecāku pabalstu samazināšanu. Pamanāms SCP biedrs Jānis Ošlejs dažādās auditorijās rosina diskusiju par lata devalvāciju. «Mēs esam demokrātiska partija, kura uzklausa dažādus viedokļus, bet partijas pozīcija parādās mūsu balsojumos,» teica A.Štokenbergs. Ar to viņš domāja trīs SCP deputātu, kuriem nav savas frakcijas, atbalstu Saeimas lēmumam par uzdevumu valdībai aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros, pret ko balsoja koalīcijā esošā Tautas partija. SCP nav valdībā, bet būtiskos jautājumos to atbalsta.

Ekonomikas attīstības jautājumi ir šīs partijas prioritāte, uz tiem plānots likt uzsvaru arī kongresā. Tajā uzstāsies Lattelecom padomes priekšsēdis Gatis Kokins, kurš darbosies partijā kā viens no kampaņas vadītājiem. A.Štokenbergs plāno atdot A.Loskutovam sev kā partijas priekšsēdim pienākošos 1.numuru Vienotības sarakstā Latgales apgabalā. SCP valdes locekle Karīna Korna, kura piedalījās Vienotības programmas sagatavošanā, kā viena no partijas vadošajām politiķēm plašākai sabiedrībai ir mazāk zināma. Vairākus sākotnēji aktīvos valdes locekļus SCP ir pazaudējusi - no tās ir aizgājis Aldis Gobzems, kā arī Gints Knoks.

Pērnajā vasarā SCP ar 44 sarakstiem piedalījās pašvaldību vēlēšanās, iegūstot pārstāvniecību 30 novados. Krustpilī partijai ir septiņi deputāti un mēra amats, Koknesē - pieci deputāti. SCP uzvarēja arī Alūksnes novada domes vēlēšanās un nesen ieguva vicemēra posteni Dzintaram Adleram. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā SCP pārsvarā izmantoja principu ar savu karogu vēlēšanās pieteikt cilvēkus, kuri līdz tam nav bijuši politikā, īpaši uzrunāti uzņēmēji. Liepājas novada domes vēlēšanās gan starts beidzās ar negaidītu, bet vietējiem paredzamu iznākumu - no SCP saraksta domē ievēlēja ar pēdējo numuru pieteikto Stīnu Lorencu (Luiju Fonteinu), ar kuru acīmredzot bija vēlme piesaistīt atbalstītājus. Taču tagad no SCP ievēlētajam deputātam vairs nešķiet saistošas pirms vēlēšanām panāktās vienošanās ar partiju, kurā viņš neiestājās, un SCP nespēj uzņemties atbildību par sava saraksta deputāta visai atraktīvo darbību domē; viņš konfliktē ar domes vadību.

LTV1 :: Panorāma :: SCP iestājas Vienotībā

[WMV]

Diena :: SCP sestdien lems par dalību "Vienotībā"; Ulmanis cerīgi raugās uz apvienību

Avīzes Diena žurnāliste Elizabete Rutule ir publicējusi plašu rakstu par SCP pievienošanos Vienotībai, pieminot Gati Kokinu:

[WEB] Diena.lv :: SCP sestdien lems par dalību "Vienotībā"

[PNG] Diena.lv :: SCP sestdien lems par dalību "Vienotībā"

[PDF] Diena :: SCP sestdien lems par dalību "Vienotībā"

__________________________________________________________________________________

 

Sestdien notiek SCP kopsapulce. Attēlā: Aigars Štokenbergs Jaunā laika kongresa laikā
Foto: Uldis Briedis, Diena

 

Partija Sabiedrība citai politikai (SCP) sestdien, 27.februārī, kopsapulcē balsos par SCP dalību partiju apvienībā Vienotība, informēja SCP. Šis būs pēdējais no to veidojošo partiju kongresiem vai kopsapulcēm, kurā biedri balsos par dalību partiju apvienībā. Jau iepriekš to atbalstīja Pilsoniskā savienība (PS) un Jaunais laiks (JL).

SCP kopsapulcē piedalīsies arī JL un PS līderi, kā arī citi viesi. Kā liecina SCP sapulces darba kārtība, uzrunas teiks šīs partijas līderis Aigars Štokenbergs, JL pārstāvēs Solvita Āboltiņa, PS - Sandra Kalniete, tāpat uzrunas teiks Sarmīte Ēlerte un premjers Valdis Dombrovskis. Par ekonomiskajiem jautājumiem runās Jānis Ošlejs un Gatis Kokins, bet par valdes darbu vēstīts bijušais korupcijas apkartājs Aleksejs Loskutovs.

Kongresā tiks runāts par Vienotības mērķiem, struktūru un programmatiskajām vadlīnijām, analizēts SCP deputātu darbs reģionos, kā arī tiks prezentēts SCP piedāvājums ekonomiskās attīstības scenārijiem.

Apvienības dibināšana iecerēta 6.martā.

Ceturtdien LTV raidījumā 100.pants cerīgi par jauno apvienību izteicās eksprezidents Guntis Ulmanis. Viņš gan atzina, ka šis ir tas gadījums, kad atkal jārunā par grābakļiem, uz kuriem atkal tiek kāpts, jo visas iepriekšējās partijas ir vai nu sabrukušas vai pussabrukušas, un atkal šajā nišā parādās kaut kas jauns. Tomēr šajā situācijā viņš ar diezgan lielām un nopietnām cerībām raugoties uzVienotības veiktajiem pasākumiem. "Ja izdotos Vienotībā kopā uzaicināt Latvijas labākos intelekta un iteliģences spēkus, ja daudzi grudri un talantīgi cilvēki saprastu, ka tikai caur politiku var darīt Latviju stipru, jo bez tā, bez politiskā rāmja, mēs nevaram savu valstiskumu, savu ekonomisko spēku un savu morālo, intelektuālo spēku savādāk apstiprināt," savu pozīciju izklāstīja G.Ulmanis. Viņaprāt, Vienotības cilvēki mēģina vienot šajā kopā cilvēkus, kuri patiesi vēlas nodarboties politikā, kuri politikā var dot savu pienesumu. "Ja tas viņiem izdosies, tad es gaidu Saeimas vēlēšanas ar zināmu optimismu. Ja tas neizdosies, tad ir liels uztaukums par to, kāda tad būs jaunā parlamenta struktūra," atzina eksprezidents.

Viņš norādīja, ka Tautas partijas (TP) līderis Andris Šķēle atgriezās partijas priekšsēdētāja amatā ar ļoti spēcīgu emocionālu pacēlumu, bet ir pagājis ilgs laiks, un G.Ulmanis nejūtot, ka A.Šķēlem būtu izdevies mobilīzēt TP šiem jauniem uzdevumiem, atskaitot to, ka viņi visu laiku ir opozīcijā pozīcijai, būdami paši pozīcijā. Savu politisko situāciju viņi šobrīd formulē ļoti neskaidri un īsti nav sprotams, kādā veidā viņi darbojas, teica G.Ulmanis. Tajā pašā laikā Vienotība arī mēģina meklēt jaunus cilvēkus, un, ja tas neizdosies, tad gan, pēc viņa domām, ir gaidāma stagnācija Latvijas politikā.

Viņam pašam nav izteikti piedāvājumi kandidēt vēlēšanās, un arī viņš pats to neesot darījis.

LTV1 :: Panorāma :: Kā rīkoties ar Neo datiem?

LTV1 ziņu raidījums "Panorāma" risina jautājumu: "Kā rīkoties ar Neo datiem?" Raidījuma fragmentā sākot no 2'18'' ir atstāstīts Gata Kokina viedoklis.

[WEB] LTV1 :: Panorāma :: Kā rīkoties ar Neo datiem?

[WMV] LTV1 :: Panorāma :: Kā rīkoties ar Neo datiem?

____________________________________________________________________

 

 

..

"Uz notiekošo skatos pozitīvi!", tā savukārt Panorāmai atbildēja bijušais Parex bankas viceprezidents Gatis Kokins, kura iespaidīgo atalgojumu var atrast vakar publiskotajā sarakstā. Viņaprāt, tiesībsargiem šajā situācijā ir jādara savs darbs, mēdijiem - savs, un žurnālisti, saņemot informāciju, nevarēja nerīkoties.

..

Lattelecom :: Auditēts 2009. gada pārskats

Gatis Kokins kā Lattelecom padomes priekšsēdētājs ir minēts sadaļā "Padome":

[PDF] Auditēts Lattelecom 2009. gada pārskats

[PDF] Lattelecom Audited Annual Report 2009

_______________________________________________________________

PADOME

Gatis Kokins ir Lattelecom padomes priekšsēdētājs kopš 2009. gada 25. novembra. 2004. gadā ieguvis maģistra grādu biznesa vadībā (MBA) Rīgas Ekonomikas augstskolā, 1993. gadā – maģistra grādu fizikā Latvijas Universitātē, tāpat studējis makroekonomiku Londonas Universitātē (University of London) un veicis pētījumus Bonnas Universitātes sinhrotronā (Bonn University Synchrotron facility) Vācijā. Strādājis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē par pētnieku, vēlāk ieņēmis viceprezidenta un valdes locekļa amatu Vācijas-Latvijas bankā (vēlāk Hansabanka, tagad Swedbank). Ieņēmis arī viceprezidenta amatu AS Parex banka, vadījis Lietuvas Parex bankas padomi. 2007. gadā G. Kokins pameta vadošos amatus Parex bankā, bet 2008. gada novembrī (pēc bankas pārņemšanas valsts kontrolē) pēc valdes lūguma atgriezās, lai strādātu pie bankas stabilizācijas. No 2008. gada septembra līdz 2009. gada martam G. Kokins bija politiskās partijas Sabiedrība Citai Politikai valdes priekšsēdētājs.

...

_______________________________________________________________

SUPERVISORY COUNCIL

Gatis Kokins is Chairman of Lattelecom Supervisory Council since 25 November 2009. In 2004 he obtained MBA degree at the Stockholm School of Economics in Riga, in 1993 - MSc degree in physics at the University of Latvia. He has also studied macroeconomics at the University of London and carried out research at the Bonn University Synchrotron facility in Germany. Mr G.Kokins has worked at the Faculty of Physics and Mathematics of the University of Latvia as a researcher, later has held Vice-president's and a Board's member positions at the Deutsch - Lettische bank (after acquisition Hansabank, now Swedbank). He has also held the Vice-president's position in Parex bank and has been Chairman of the Supervisory Council of Parex bank in Lithuania. In 2007 Mr G.Kokins resigned from executive management positions in Parex bank, but in November 2008 (after acquisition of Parex bank by the Latvian government) upon the Management Board's request he returned with a view to work on the bank stabilisation. From September 2008 till March 2009 Mr G.Kokins was Chairman of the Board of the political party "Sabiedrība Citai Politikai".

...

Kapitāls :: Būvnieki un valsts - katram sava taisnība

Žurnāla "Kapitāls" 2010. gada februāra numurā publicēta apaļā galda saruna.

 [PDF] "Būvnieki un valsts - katram sava taisnība"

__________________________________________

Diskusijā piedalās: ekonomikas ministrs Artis Kampars, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš, AS RBSSKALS padomes priekšsēdētājs Māris Saukāns, Latvijas būvnieku attīstības stratēģiskās partnerības (LBASP) valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs, Baltijas Starptautiskā ekonomiskās politikas studiju centra pētnieks Vjačeslavs Dombrovskis, finansists Gatis Kokins. Diskusiju vada žurnāla Kapitāls galvenais redaktors Māris Zanders.

Kur būvnieki pelnīs 2010. gadā?

Kāpēc Latvija apsolīja aizdevējiem apturēt Publiskās un privātās partnerības (PPP) projektus?

Artis Kampars (A. K.): Nav tāda solījuma. Premjers oficiāli ir atspēkojis nepatiesos publiskos apgalvojumus, kuri atskan no vairākām pusēm un pilnīgi ačgārni traktē to, kas ir šīs programmas draftā. Ar PPP ir pilnīgi pretēji – vienīgi mutiski esam dzirdējuši no starptautiskajiem donoriem, ka viņi pašlaik nevēlētos ilgtermiņā neprognozējamu kredītu pieplūdi jebkurā no nozarēm. Viņi vēlas, lai PPP process ir saprotams un kontrolējams, bet ne ar pušplēstu vārdu nav ieminējušies par to, ka PPP tiek apturēts vai iesaldēts – tās ir aplamības.

Tātad bažas un kliegšana arī presē un no Tautas partijas puses ir nepamatota?

A. K.: Pilnībā!

Valdis Birkavs (V. B.): Es to pagaidām nevaru apgalvot...

Māris Saukāns (M. S.): Celtniecība ir ilgtermiņa bizness, ko nedrīkst apskatīt viena gada griezumā. Šis gads būs ļoti svarīgs. Jāapskata ikviena lēmuma pieņemšanas sekas, kādas tam būs ilgtermiņā.

Vai tad būvniecība nestrādā brīvā tirgus apstākļos?! Kad atdzīvosies patēriņš, tad arī cilvēki sāks kaut ko būvēt...

V. B.: Būvniecībā patēriņš atdzīvojas tad, kad kopprodukta pieaugums valstī ir vismaz 2–3% gadā. Kamēr IKP pieaugums ir mazāks, privātajā sektorā ar retiem izņēmumiem netiks būvēts pilnīgi nekas! Tas nozīmē, ka visa būvniecība nākamajos gados var bāzēties tikai uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kuru nebūs gandrīz nemaz, un – uz PPP. Tieši tie ir ilgtermiņa projekti, kuri ļauj pārdzīvot krīzi!

Viktors Puriņš (V. P.): Būvniekiem būtu iespēja izvērsties, izmantojot Eiropas naudu, bet nav līdzfinansējuma. To, ko mums faktiski dāvina, nespējam izmantot.

Vjačeslavs Dombrovskis (V. D.): Šaubos, ka pastāv reālas līdzfinansējuma perspektīvas un iespējas izmantot valsti kā pasūtītāju, jo budžeta situācija nākamajos gados būs diezgan saspringta.

Gatis Kokins (G. K.): Es domāju citādi. Vienīgā iespēja būvniekiem ir skatīties, kas notiek industriālajā biznesa sektorā – ja kādi pasūtījumi tuvākajā laikā būs, tie nāks no šī sektora. Tā vingrinājuma mērķis, ko mēs tagad izpildām SVF uzraudzībā, ir – samazināt ekonomiku. Proti, tiktāl samazināt izdevumus visos līmeņos, lai līdzsvarotu tekošā konta deficītu. Mūsu realitātē nav pamata runāt par makroekonomiskās stimulēšanas instrumentiem, kurus var atļauties izmantot lielvalstis. Te nav ļauna nolūka – ir jāsabalansē ekonomika ar pamatlietām, kuras mums ģenerē naudu.

V. B.: Nesaprotu, uz kāda pamata varētu pieaugt industriālais sektors. Pagaidām darba algas kritums tajā ir visdramatiskākais un darba algas kritums ir tieši proporcionāls apjoma kritumam.

G. K.: Korekcija notiks caur šo sektoru, un tur noteikti būs rosība, tikai jautājums, cik ātri tā atsāksies.

A. K.: Infrastruktūrā šogad būvniecības sektorā finansējums būs gan no ES struktūrfondiem, gan līdzfinansējums no valsts un pašvaldībām – ir ieplānota asfalta seguma uzklāšana ceļiem 600 kilometru kopgarumā. Turklāt valdības politika ir tāda, ka tiks lietota maksimāli pieļaujamā ES fondu intensitāte, prasot iespējami mazāku līdzfinansējumu: ja pieļauts līdz 100%, tad finansēt pilnībā no ES. Ja ES pieļauj, piemēram, 95% intensitāti pašvaldību ceļiem, tad mēs gribam maksimāli to izmantot. Līdz 2015. gadam ir pieejamas ļoti lielas naudas ūdenssaimniecībā, kur tās tiks virzītas ar Vides ministrijas un vides fondu starpniecību. Manuprāt, kopā ar inženieriem un tehniķiem, arī būvniekiem tur būs, ko darīt. Treškārt, atbilstoši prioritātēm, ko esam izvirzījuši eksporta un konkurētspējas attīstības virzienā, ļoti liela apjoma summas ir novirzītas eksporta produktu atbalstam ar augstu pievienoto vērtību. Pēdējai programmai ir iesniegti pieteikumi par nepilniem 150 miljoniem, un izskatās, ka pieejamo ES struktūrfondu 35 miljonu finansējumu mums ir iespēja paplašināt – vismaz divas reizes. Ja klāt nāk uzņēmumu pašfinansējums – jo šo projektu ES fondu intensitāte ir 35% – kopējā summa, kas tur varētu būt, ir ap 150 miljoniem latu. Runa ir par šo un nākamo gadu, un – tur nav tikai iekārtas, bet arī būvniecība. Visbeidzot es redzu būtiskas iespējas mūsu ostas infrastruktūras attīstībā. Izskatās, ka lielie ostu projekti tiks virzīti gan Liepājā, gan Ventspilī, gan Rīgā. Tur nav līdzfinansējuma problēmu, jo Rīgas un Ventspils brīvostām finansējums ir pieejams. Šie ir četri lieli virzieni, kuros mums, manuprāt, vajadzētu koncentrēties.

V. B.: Speciālists, kurš Latvijā ir aizstāvējis zinātnisko darbu par būvniecības nozares attīstības modeļiem, precīzi nodemonstrēja, ka Latvijā būvniecības krīze ilgs vismaz septiņus gadus ar nosacījumu, ja tajā netiks ieguldīts papildus finansējums. Pēc 60. gadu krīzes Zviedrija izgāja no tās 30 gadu laikā, būvniecības kompāniju skaitam samazinoties apmēram par 80%...

A. K.: Nākot šurp, es precizēju minēto līdzekļu kopapjomu. Galvenokārt tā ir Satiksmes ministrijas nauda. Ja sākotnēji šķita, ka tā iet lēni, tad pašlaik ir apstiprinājums, ka visi projekti tiks uzsākti. Viens varbūt pavilksies ilgāk, otrs – tiks pabeigts vēlāk, tomēr manis minētie apjomi ir reāli.

Dialogs starp nozari un ministriju pagaidām pašvaks

V. P.: Būtiskākais ir haosiņš, kurš valda publiskā iepirkuma likuma realizācijā, jo tas, savukārt, ir pakārtots diviem citiem likumiem. To var savest kārtībā tikai pēc Būvkomersantu reģistra sakārtošanas. Būvnieku vidū tas rada lielākās sāpes. Ja ar savu potenciālo varēšanu tu vēl varētu pretendēt uz atsevišķiem iepirkumiem, tad to procesu bieži vien nojauc kāds cits. Katra pašvaldība vai institūcija joprojām gatavo nolikumus pēc savas saprašanas.

M. S.: Mēs esam līdzīgā situācijā ar valsti. Jūs [rāda uz Kamparu] esat uzņēmušies atbildību – izglābt valsti un pārskatāmā laika periodā „izrullēt to atpakaļ”. Mūsu uzdevums ir – saglabāt savus uzņēmumus, jo arī mēs šeit strādājam 16–17 gadus. Mēs viens otram esam sociālie partneri. Mūsu uzņēmumam ir 29 miljonu apgrozījums, un ap 3,5 milj. latu esam nomaksājuši nodokļos. Nodarbinām 600 cilvēku. Ar savu privāto atbildību mēs uzturam šo instrumentu un sakām, ka esam sociālais partneris, bet valsts mums nedod nekādu konkrētu vīziju.

Pagājušajā gadā, nu, labi – mums būs mājokļu siltināšana. Siltināt nesanāca, tāpēc pašlaik ir ļoti auksti... Pieņemsim, ka tas notiks šogad... Mēs runājām par iepirkumu sakārtošanu. Tas arī nav izdevies... Mūs uztrauc konsekvence. Tas, ko dzirdam no Kampara kunga, tiešām skan labi, ja tas reāli notiktu. Spilgtākais piemērs ir Nacionālā bibliotēka, kur, visu gadu muļļājot, esam nonākuši līdz pieckārtīgam samazinājumam. Nonākam līdz tam, ka janvārī divsimt cilvēki jāatlaiž... Saistības paliek uz mūsu kakla (kompensācijas utt.), bet pēc tam tās gulsies uz budžeta pleciem.

Izklausās, ka būvnieki jūtas „konkrēti uzmesti”. Interesanti, ko ekonomisti darītu Kampara vietā...

G. K.: Ja runājam par kopējo ekonomisko politiku, neviena konkrēta ministrija nekādus brīnumus nespēj paveikt. Mans secinājums ir šāds, ka, protams, mēs varētu izveidot vēl labākus plānus, bet vislabākā metode būtu dzelžaini īstenot tos pašus ne tik labos plānus. Tas atstātu daudz lielāku efektu uz nozari kopumā. Būtu dzelžaini jāseko solījumiem un nolikto datumu pārcelšanai. Darba efektivitāte ministrijā vistiešākajā veidā ietekmētu noskaņojumu nozarē. Ja 80% no esošā plāna izpildītu paredzētajā laikā, mēs krīzi pārdzīvotu daudz vieglākā formā, ar zemāku temperatūru.

V. D.: Jāatzīst, ka izvēlētais iekšējās deflācijas ceļš ir bijis nepareizs no paša sākuma. Tagadnē valsts galvenais uzdevums ir brutāli un efektīvi mazināt savus tēriņus tā, lai budžeta deficīts tuvotos nullei. Nežēlīgi, ar vienu rāvienu un bez jebkādiem inovatīviem risinājumiem!

Saukāns paliktu vispār bez naudas...

G. K.: Ja ekonomika ātrākā tempā sāktu atjaunoties,tad privātajā sektorā viņš to nosacīti kompensētu daudz ātrāk, nekā daudzus gadus dzīvojot šādā miroņa stadijā.

V. D.: Es pārskatītu valsts pasūtījumus un cenu ziņā noņemtu 20%. Visiem!

G. K.: Ja arī starptautiskie aizdevēji dotu mums tik daudz naudas, cik mēs gribētu, un mēs to izmantotu efektīvi, investējot infrastruktūras objektos un stimulējot ekonomiku, tad – diemžēl matemātiskā konsekvence būtu tāda, ka mūsu ārējais parāds pieaugtu tik strauji, ka mēs to nespētu apkalpot. Septiņi miljardi ir apjoms, kuru „izliecoties” un „ar mokām” tomēr – spējam apkalpot.

A. K.: Manuprāt, ir nepieciešams pārstrukturēt savu domāšanu no lielajiem simt miljonu projektiem uz mazākiem projektiem, tie gan ir sarežģītāki un grūtāk menedžējami, jo prasa labākas profesionālās iemaņas atsevišķos virzienos, bet ar ES struktūrfondu naudas pieejamību – paņemam to, ieliekam šeit un attīstāmies! Māris sāka runāt par sociālo partneru statusu. Tomēr es gribētu mest akmeni atpakaļ... Ja runājam par to sociālo partneru skaitu, kompetenci un vēlmi sadarboties, kuri atrodas publiskajā telpā un kuri, piedodiet, spēj apstādināt un izjaukt struktūrfondu programmas, tad jāsaka godīgi, ka ir diezgan grūti ar viņiem sastrādāties. Ja mēs skatāmies no uzņēmēju un nevalstiskā sektora puses un nespējam uzbūvēt labi saprotamu, loģisku un kompetentu struktūru – kur būtu tie patiesie sociālie partneri, kas sēdētu Nacionālās trīspusējās sadarbības padomē? Vai esat kādu reizi tur bijuši? Es nesaucu nevienu vārdā, bet aicinu: atnāciet, lūdzu, kādreiz uz NTSP sēdi! Jauns ministrs būdams, es tur trīs reizes pabiju... Par kādu sociālo dialogu var runāt, ja arī uzņēmēju organizācijas savas neorganizētības dēļ ir tādas pašas kā arodbiedrības!?

V. B.: Mums ir ļoti laba diskusija un sadarbība ar Ekonomikas ministriju, vienīgais, kā nav – rezultāta! Es gribu redzēt mūsu sadarbību arī EM būvniecības politikas realizācijā, jo galavārds ir sakāms jums! Jūs ieņemat nedaudz atvieglotu pozīciju. Saprotu, ka tā ir ļoti koleģiāla: „Vienojieties, es uzlikšu zīmogu!” Laba dzīve ministram! Kur ir ministrijas viedoklis? Kur ir ministrijas politika? Esmu ar mieru norīt to krupi, ja mans viedoklis nav pieņemts, bet es gribu redzēt, ka lietas sāktu mainīties uz labu un kustēties uz priekšu! Iepirkumos nepieciešams atbalstīt valstij ilgtermiņā izdevīgāko piedāvājumu, jo īstermiņā izdevīgākais ir zemākā cena. Tādu uzstādījumu gan nav viegli realizēt...

A. K.: Negribu īsti piekrist. Ja būvnieki nosacīti atrastu kopēju metodiku un spētu vienoties līdzīgi kā pārtikas ražotāji – likums to atļauj darīt! Pārtikā viss stāsts ir zem Zaļās karotītes, kur – ja produkts ir ražots Latvijā un ir svaigs, tad – principā noteikumos var iestrādāt atbilstošus nosacījumus par pasūtītājam (valstij vai pašvaldībai) izdevīgāko piedāvājumu. Ja gadījumā, piemēram, krējuma ražotājs atrodas blakus skolai, ienākumi paliek pašvaldībā, un tā savos noteikumos mierīgi var traktēt tā, ka šis krējums ir daudz labāks un izdevīgāks mums, nevis tas lētākais, kurš lielā uzņēmumā gatavots no piena pulvera.

Un ko būvnieki liek pretī?

M. S.: Nevaru šoreiz piekrist. Mēs piedāvājām ministram, kādā veidā ieviest gradāciju, kura ir nepieciešama pa kategorijām – sākot no inženierbūvēm un beidzot ar apsaimniekotājiem. Mums ir arī individuālā darba ņēmēji – amatnieki. Tās ir pilnīgi dažādas jomas. Ja tāda gradācija tiktu ieviesta un līdz ar to sakārtots iepirkumu likums, kur jukas sākās pēc pārejas no licencēšanas uz reģistru... Piecus gadus mēs nespējam to sakārtot! Tas reāli besī ārā...

A. K.: Būvniecības likumā mēs joprojām ejam uz modeli, kuru pieslīpējam. Kad tas būs izveidots, to ieviesīs arī Iepirkumu likumā.

G. K.: Mūsu nelaime nav sliktās koncepcijās, bet gan – nespējā realizēt viduvējās koncepcijas. Šādā nolūkā kopā ar maniem politiskajiem domubiedriem gribam izveidot nelielu portālu, kur mēģināsim sekot visiem publiskajiem solījumiem. Tas viss itin nekur sabiedrībai pieejamā veidā nav vienuviet apkopots. Kad sabiedrība pieprasīs šos solījumus pildīt, arī žurnālistiem būs zināms resurss, lai prasītu atbildību. Tādējādi radot spiedienu uz valdību, liksim tai strādāt nosacīti ražīgāk, un, domāju, daudzas problēmas risināsies raitāk.

Vai šī ir unikāla situācija, ka te valda tāda nesakārtotība un tik lielas pretrunas? Ne no vienas citas nozares nenāk tik daudz pārmetumu valstij un arī savstarpējo pārmetumu nozares ietvaros...

V. B.: 2007. gadā būvniecības organizācijas sanāca kopā, pilnībā aprakstīja situāciju būvniecībā un nosūtīja vēstuli visām augstākajām institūcijām, pēc gada – izdarīja to vēlreiz, šis tas ir atrisināts, taču – bardaks kā bija, tā paliek...

Kā tas izskatās starptautiskā kontekstā, jo dažkārt jau gadās tā, ka valsts, piemēram, pasludina zaļo enerģiju par prioritāti, bet pēc tam pasaka: „situācija ir mainījusies”...

V. D.: Domāju, ka tas nav nekas unikāls. Acīmredzot mūsu valsts demokrātiskā iekārta vēl nav nobriedusi. Paši redzat, ka nav no kā īsti prasīt atbildību. Būvniecībā ir nepiecie-šami ilgtermiņa ieguldījumi. Tā ir galvenā problēma nozarē, kurā vispirms jāiegulda, lai nopelnītu pēc gada vai trijiem.

G. K.: Diemžēl Latvijas būvniecībai ir zināma līdzība gan ar Vācijas, gan ar Amerikas būvniecību. Šo vārdu te nepiemin, bet fundamentālu iemeslu dēļ šī nozare ir eksponēta uz korupciju. Nesakārtotā vidē ir vienkāršāk darīt „sliktās” lietas. Tādās nozarēs, piemēram, mikroelektronikā, kur gandrīz nav korupcijas, ir ļoti efektīvs tirgus. Nozares, kuras saistītas ar valsts pasūtījumiem, ļauj vieglāk darīt ar korupciju saistītās lietas. Var jau būt, ka ministrija mēģina tos ūdeņus padarīt dzidrākus, bet dažādās intereses būvnieku vidē to visu izjauc. Arī Vācijā skandāli būvniecībā ir mats matā tādi paši kā pie mums. Vienīgi kukuļu apmēri ir lielāki un cilvēki ilgāk sēž cietumā, bet problēma paliek...

M. S.: Te ir mūsu ekonomika, te ir mūsu mājas. Ja tic socioloģiskajai aptaujai, kura nav tukša žvadzēšana, – 12% ir aizbraukuši, 22% pašlaik kārto dokumentus prombraukšanai, bet 24% apsver iespēju braukt projām, – no šiem skaitļiem nav iespējams paslēpties! Dalīsim tos kaut vai uz divi, bet vai nav pienācis laiks atzīt, ka mūsu valsts maksātspējai ir de jure un de facto aspekti? Ar ārvalstu aizņēmumu mēs izejam no de jure maksātnespējas. De facto mēs tik un tā paliekam valstiskā maksātnespējā! Vai beidzot nav pienācis laiks izveidot uzņēmēju padomes pie ministrijām, sakārtot šo un citas nozares, runāt ar reālajiem sociālajiem partneriem par reālu sadarbību? Vai nav pienācis laiks iespundēt atbildīgos cilvēkus, kamēr tie baltie dūmi nenāks pa skursteni?

Vai tas vispār konceptuāli ir iespējams?

V. D.: Jūs rīkojāties pareizi, izveidojot šo asociāciju, jo jums jānodarbojas ar organizētu lobēšanu. Ziedojiet naudu politiskajām partijām, kuras ir gatavas paveikt to, kas jums ir nepieciešams!

M. S.: Iespējams, ka līdzšinējam valsts modelim tomēr neesam bijuši gatavi un, turpinot finansēt politiskās partijas, mēs atbalstītu līdzšinējo modeli, kurš nav devis gaidītos rezultātus.

A. K.: Sabiedrībai pašai ir jātiek skaidrībā par to, kāda pārvalde tai ir vajadzīga. Ir divi modeļi. Azerbaidžānā cilvēkiem katru rītu nav jāuztraucas par to, ko viņi izlasīs avīzē. Mūsu sabiedrībai ir jāpasaka savs viedoklis tāpat, kā Rīgā tas ir pateikts – patīk mums tas vai nepatīk.

Vai vispār ir iespējams šajā situācijā uzņēmējiem gada sākumā pateikt, ka šogad, piemēram, šajā ziņā „lielās līnijās” nekas vairs nemainīsies?

A. K.: Pērn bija force majeure apstākļi. Tomēr mēs arī šajā valdībā esam to spējīgi paveikt. Nezinu, kas būs brīdī, kad kāds no šo politisko eliti mainītgribētājiem teiks, ka viņam ir cits plāns. Kampars nezina, kas būs nākamgad. Gribētu zināt, bet parlamenta salikums un situācija Latvijā ir tāda, kāda tā ir.

V. D.: Amerikā lobiji aprēķina katra politiķa indeksu, kā viņš balso jautājumā par ieročiem, un senators pēc tam saņem ziedojumus atkarībā no tā, kā viņš ir balsojis. Visām partijām un visiem politiķiem ir skaidrs, kas no viņiem tiek prasīts utt. Arī sabiedrībai ir skaidrs, kas dod naudu un par ko.

Nozare ar paaugstinātu korupcijas risku

G. K.: Ir vajadzīgs ilgtermiņa mērķis, un tiešām labticīgi ceru, ka katrai leģitīmai Latvijas valdībai šāds mērķis ir. Mēs visi saprotam, kāpēc mēs nekad nenonākam līdz šī mērķa realizācijai. Zāles tam ir skaidri redzamas – politiskā vide konsolidējas. Domāju, mēs nonāksim pie situācijas, kad valstī būs trīs vai septiņas lielas partijas. Tad arī valdības kļūs ilglaicīgākas un mēs nonāksim pie stratēģijas. Tomēr ir arī viena recepte šādai videi, kurā ļoti jāuzmanās būt „lielam”... Šādai videi, kāda ir mazajā Latvijā, vairāk piemēroti ir mazi un elastīgi uzņēmumi, kuriem nav pārāk lielu overhedu. Tā ir gan būvnieku, gan banku nelaime, jo Amerikā viena no galvenajām finanšu sistēmas problēmām bija tā, ka viņu bankas bija pārāk lielas pat Amerikas ekonomikai. Kaut kas liels var pastāvēt tikai tad, ja vide ir drausmīgi stabila – apmēram kā Juras laikmetā, kad valdīja relatīva stabilitāte klimatā un tāpēc dinozauri izauga tik lieli.

M. S.: Ja runājam par NBA Middle East, kurā apvienojušies Skonto būve, Re&Re un RBSSKALS, tad katrs no tiem Latvijas līmenī varbūt ir pa lielu, bet Eiropas līmenī visi trīs kopā esam pārāk mazs uzņēmums, un tas ierobežo mūsu konkurētspēju. Bez valstiska atbalsta ielauzties Tuvo Austrumu tirgos vispār ir neiespējami, izņemot maza mēroga pasūtījumus. Vai man vajadzētu visus atlaist, atstāt desmit darbiniekus un pāriet pelēkajā sektorā?!

G. K.: Ļoti mainīgā ekonomikā ar mainīgu likumu bāzi un mainīgu nodokļu sistēmu lielie uzņēmumi ir ļoti lielā mērā pakļauti riskam. Tā ir tā nelaime.

A. K.: Starp citu, siltināšanas programma nebūt nav apstājusies, bet iet plašumā. Mēs noniecinām to, ka jāiet uz desmitreiz mazākiem projektiem un kaut kas jāpierāda iedzīvotājiem, jārealizē menedžmentā tehniski grūtāki projekti. Tie, kas to ir uzsākuši, tiem ir darbs. Tas ir nākamais virziens, kurā es mēģinātu restrukturizēt jūsu, Saukāna kungs, uzņēmumu. Piekrītu, ka sāpe pēc Nacionālās bibliotēkas finansējuma samazinājuma ir palikusi, taču tie bija reāli force majeure apstākļi.

M. S.: Valsts un pašvaldību pasūtījumos parāds pret uzņēmējiem gadu mijā bija ap trim miljoniem latu. Kad mēs lūdzām atlikt PVN nomaksu, trīs reizes drīkst minēt, kādu atbildi mēs saņēmām...

A. K.: Iešu pie Repšes un runāšu...

Klubs :: Devalvācijas pravietis

Žurnāla "Klubs" 2010. gada februāra numurā publicētā intervija:

[PDF] "Devalvācijas pravietis"

Raksta redakcija, kurā ir izkoriģētas konteksta neatbilstības (žurnālists Ivars Āboliņš atteicās lielāko daļu no tām ņemt vērā):

__________________________________________

 

Esat aktīvs sociālā portālā 

Twitter 

dalībnieks. Ierakstus rakstāt pats?

He – he, man te ir vesels departaments, kas tos sacer (smejas). Protams, pats rakstu. Piemēram, Facebook man nav bijis laika kopt savu profilu, bet Twitter ir iespējams noorganizēt divvirziena sarunu un tas man patīk. Šis tīkls parāda, ka digitālā komunikācija ir nomainījusi vienu patiesības avotu, kurš visiem visu izstāsta. Tagad savu stāstu var izstāstīt katrs un informācijas apmaiņa ir daudz ātrāka un precīzāka.

Bet ir arī tā, ka ja kādam nepatīk, piemēram, 

Lattelecom, viņš katru dienu ieraksta 

Twitterā pa 

kļauzai, un visi to izlasa.

Jā. Bet, ja kāds tā raksta, tad visdrīzāk tam ir kāds iemesls un, iespējams, kaut ko Lattelekom dara nepareizi. Ja rakstītājs paliek destruktīvs un runā muļķības, tad visi viņu lēnām izslēdz, bet, ja viņš ir kritisks un interesants, tad viņā klausās.

Sociālie tīkli jums, kā liela uzņēmuma padomes vadītājam, ir arī aktuāls biznesa instruments?

Man tas vairāk ir aktuāli kā pilsonim un šos tīklus sāku lietot kā pilsonis. Tas, ka esmu amatā , uzliek zināmu atbildību, taču, ja godīgi, tad arī iepriekš esmu mēģinājis uzvesties kā atbildīgs pilsonis un neko īpaši nepiemērotu  neesmu rakstījis. Bet korporatīvajā biznesā tas, protams, palīdz.

Esat cilvēks, kas ar jaunajām komunikācijām ir uz tu?

Jā, jā, jā man patīk tehnoloģijas. Savā ziņā tā nav nejaušība, jo sāku kā profesionāls fiziķis un pētnieks. Cietvielu fizika, kurā darbojos, bija saistīta ar eksperimentiem un tehnoloģijām, pats programmēju, pats lodēju mikroshēmas un pats ar izgatavotajām iekārtām  strādāju. Arī strādājot banku sfērā ir nācies saskarties ar tehnoloģijām, jo, piemēram, Hansbankā biju bankas tehnoloģiju daļas vadītājs un arī Parex esmu piedalījies tehnoloģisko risinājumu izveidē ­­­- internetbanka, karšu apstrādes sistēma ir tapušas ar manu līdzdalību.

Fizikā pavadījāt daudzus gadus?

Tā manas dzīves daļa bija interesanta. Mācījos Rīgas 39.vidusskolā, tas mani interesēja un olimpiādēs patika vinnēt pirmo videni.

 

Tieši fizikā?

Man bija trīs virzieni, biju veiksmīgs fizikā, matemātikā un bioloģijā. Bioloģijā pat biju Maskavā uz vissavienības Olimpiādi.

Kurā gadā?

Tas varēja būt 1983.gads.

Bijāt spēcīgs tikai eksaktajās zinātnēs?

Pietiekoši labi rakstīju arī sacerējumus. Bet pēc būtības izšķiršanās bija starp fiziku un bioloģiju - izvēlējos fiziku, uzreiz iekļaujoties pētnieciskajā darbā.

Jau pirmajā kursā?

Jā, mans darba vadītājs bija Ivars Lācis, ļoti cienījams fiziķis, kurš plašāk pazīstams kā bijušais Latvijas Universitātes rektors. Sāku darboties kā pētnieks un lietu loģika būtu novedusi pie tā, ka tagad es būtu fizikas zinātņu doktors.

Kādā sfērā?

Cietvielu fizikā, pētīju stiklu fizikālās īpašības apstākļos, kad tie tiek pakļauti lielām radiācijas dozām. Normāli tādos gadījumos stikli paliek melni, ja mēs te netālu uzspridzinātu atombumbu lielākā daļa šīs ēkas stiklu izlidotu, bet pārējie paliktu melni un necaurspīdīgi.

Kāpēc Černobiļā un Pripetā stikli nav kļuvuši melni?

Tāpēc, ka tās saņēma pārāk mazas radiācijas dozas. Un attiecīgi viens no pētījumu mērķiem bija panākt, lai stikli nekrāsojas un saprast, kādēļ tie paliek melni.

Kādēļ to vajag panākt?

Kosmosa kuģiem, militārajām sfērām un tā tālāk. Pēc būtības runa ir par ļoti fundamentālām fizikas lietām, kas ir interesantas un, kuru izprašana ļauj pavirzīties tālāk arī citās zinātnes nozarēs.

Esat veicis kādu nozīmīgu atklājumu?

Man, kopā ar Ivaru Lāci, ir vairākas publikācijas, Google tās var atrast. Mēs strādājām ar svina fosfāta stikliem, kuriem ir cērija piejaukums, kurš šiem stikliem ļauj būt izturīgākiem pret radiāciju.

Jūs tagad vēl varētu atgriezties pētniecībā?

Pēc vieniem diviem gadiem rūpīgas grāmatu lasīšanas es varētu atsākt.

Tāda vēlme nekad nav uznākusi?

Ir. Bet jābūt reālistam – man ir pietiekoši liela ģimene un strādājot zinātnē es visdrīzāk to nevarētu apgādāt. Turklāt nav tā, ka izšķiršanās par karjeru ir tikai merkantila, es tomēr esmu arī sabiedriski aktīvs un sabiedrības attīstību labs fiziķis nevar ietekmēt tik tieši, kā to tagad varu es.

Padomju laikos fizika bija skaista ar to, ka tur nebija nekādas ideoloģijas, Universitātes līmenī mēs lasījām visas ārzemju publikācijas, mums viss bija pieejams. Tā bija ideoloģijas nepiesārņota, skaista vieta, kur viens saprātīgs cilvēks varēja likt lietā savu intelektu. Bet, tad iespējas kļuva daudzšķautnainākas, sākās kapitālistiskās ekonomikas būvēšana un likumsakarīgi, ka tā sākās ar bankām.

Kā jūs nokļuvāt banku sfērā?

Man bija kursabiedrs, kuru tagad pazīstam kā Ģirtu Rungaini. Viņš arī ir fiziķis.

Ko viņš pētīja?

Ja nemaldos, bija specializējies spektroskopijā, proti, viņš pētīja vielu sastāvu ar spektroskopiskām metodēm. Un kopā ar Vili Krištopanu un Anatoliju Bliku Ģirts nodibināja Vācijas - Latvijas banku un mēs, viena tāda fiziķu blice tur aizgājām.

Viņš jūs uzaicināja?

Jā.

Pirmo darba dienu atceraties?

Atceros. Jēkaba ielā bija banka, kura galīgi neizskatījās pēc bankas mūsdienu izpratnē, tur bija tāda operāciju zāle un divi kabineti, kuros visi pietiekoši draudzīgi sēdējām. Visi bijām gados ļoti jauni, tikai atsevišķas grāmatvedes bija ar pieredzi.

Cik jums tolaik bija gadu?

(domā) 26.

Kā nokļuvāt 

Parex 

?

Parex nokļuvu diezgan triviālā veidā – Krasovicka kungs man izteica labāku piedāvājumu. Tas bija 1997.gads un likās, ka vajag pārmaiņas. To pieeju visu laiku esmu saglabājis - kad jūtu, ka esmu iesēdies kādā vietā par ilgu, sāku dīdīties.

Kāds ir tas cikls, ko vienam cilvēkam vajadzētu vienā vietā pavadīt?

Padomju Savienībā domāja un Japānā domā, ka vienā vietā jāstrādā visu mūžu, Amerikā domā, ka tie ir trīs līdz pieci gadi.

Kā jūs pats domājat?

Man nav tādas "cietas" teorijas, vados pēc izjūtām. Parex nostrādāju desmit gadus, līdz 2007.gadā „nolecu” no visiem vadošajiem amatiem. Domāju, ka te stingras aksiomas nav, tas ir jautājums vai ir iespējams darīt dažādus darbus, mainīt kompetenci un mācīties kaut ko jaunu. Parex man izdevās darboties pa ļoti daudziem virzieniem –, sāku ar iekšējo revīziju, pēc tam biju mārketinga vadītājs, tad biju private banking dibinātājs un beigās faktiski mana galvenā rūpe bija ekspansija uz Vāciju un Zviedriju, kas bija veiksmīga, un uz Japānu, kas bija neveiksmīga.

Kāpēc neveiksmīga?

Atvērām pārstāvniecību Tokijā, bet nespējām uztaustīt biznesa dzīslu, bija maz klientu, noguldījumu apjoms neauga un vērām ciet – tā ir normāla biznesa prakse – strauji reaģēt. Vācijā atvērām filiāles Berlīnē, Hamburgā un Minhenē, gada laikā savācot 100 miljonus latu, Latvijā tas būtu prasījis daudzus gadus. Turklāt, stingras konkurences apstākļos - vācieši neteica – kā mums pietrūkst vienas Austrumeiropas bankas! Zviedrijā atvērāmies Stokholmā, Malmē un Gēteborgā, tur izaugsme bija lēnāka, bet stabilāka.

Cik ilgi esat 

Lattelecom 

?

No pērnā gada 25.novembra.

Kas šeit ir darāms?

Šeit ir savādāk. Divlīmeņa pārvalde ir pietiekoši interesanta un neaizstājama lieta, ko plašāka publika, iespējams, līdz galam nav apzinājusies. Principā tā lieliem uzņēmumiem ir laba prakse.

No cik sākās liels uzņēmums?

Tas ir sarežģīts jautājums. Katrā ziņā skaidri jānodala menedžmenta atbildība, stratēģiskā vadība un akcionāru interešu aizstāvība. Un padome to dara. Lattelekom gadījumā, protams, īpatnība ir tajā, ka to kontrolē Latvijas valsts ar visiem no tā izrietošajiem riskiem. Izaicinājums bija tajā, ka izpētot situāciju redzēju - te nekas nav sačakarēts. Tas ir viens no vērtīgākajiem uzņēmumiem valstī un kārdinājums negodprātīgiem politiķiem.

Daudz runāts par padomju politizāciju. Kā ir šeit? Nav tā, ka būs vēlēšanas, pie varas nāks cits politiskais spēks un jūs uzreiz nomainīs?

Mans līgums neļauj tik vienkārši mani atlaist.

Kāds jums ir 

līgums 

?

Uz sešām lapaspusēm.

Uz cik ilgu termiņu?

Uz trim gadiem. Skaidrs, ka kaut kādu iemeslu dēļ pats varu pieņemt lēmumu atkāpties, tāpat līgums dod iespēju mani atcelt, ja esmu būtiski pārkāpis savas pilnvaras.

Kādus podus jūs varat sākt vārīt?

Atbildīgi strādājot, tas ir teju neiespējami. Arī iepriekšējais padomes priekšsēdētājs Strautmaņa kungs te nostrādāja ilgi.

Kāpēc viņš aizgāja?

Tas ir pensijas jautājums, viņš ir ļoti pozitīvs  un cienījams Lattelecom darbinieks. Bet, kas attiecas uz politisko kontroli, ir mums padomē locekļi, kas ir tieši saistīti ar valdošās koalīcijas partijām.

Viņi ir profesionāļi un savā vietā noderīgi?

Vismaz viens no viņiem ir noderīgs un profesionāls.

Kurš?

Lūk, (klusē un, tad lēni iedzer lielu ūdens malku) un tā loma ir tieši tāda – koalīcijā cilvēki viens otram neuzticas un partiju pārstāvji uzrauga viens otru, kā arī mani. Tas ir labi uzņēmumam un labi valstij, jo darījumu, kas klaji neatbilst sabiedrības interesēm, te nav iespējams paveikt. Tas ir garants un tas maksā kaut kādu naudu. Uzņēmuma naudu, nevis valsts naudu.

Bet arī jūs neesat politiski tīrs, jūs esat bijis  SCP.

Pirmkārt, man nepatīk formulējums „politiski tīrs”, es nedomāju, ka saistība ar partiju ir netīrības pazīme, būtu labi, ja visi būtu pilsoņi būtu politiski pozicionējušies un saprastu kādu politiku viņi atbalsta. Ir tieši otrādi – vajadzētu lai cilvēki būtu „netīrāki”, kā jūs sakāt, tas tikai palīdzētu sakārtot politisko vidi. Otra lieta ­– es neesmu izstājies no SCP, es tikai vairs neesmu tās priekšsēdētājs. Turpinu būtu partijas biedrs un arī nākotnē domāju tāds būt. Tas man īsti netraucē.

SCP kopā ar citām partijām un Sarmīti Ēlerti veido apvienību 

Vienotība

.

Es piedalos šajās diskusijās un Vienotība būs spēcīgs bloks – tur noteikti būs SCP, PS, JL un Sarmīte Ēlerte ar virkni savu domubiedru.

Kādā statusā tur figurēs Ēlerte?

To martā lems kongress. Bet nedomāju, ka tas ir svarīgākais jautājums, svarīgākais, ka viņa ir gatava atbalstīt Vienotību.

Bet SCP taču ir tāda kā nedaudz sociāldemokrātiska pozīcija.

Nē, mēs esam sociālliberāļi un tā ir milzīga atšķirība. Un?

Ēlerte taču izjūt riebumu pret jebkādu politiku ar kreisu vai sociālu ievirzi. Īsti nav skaidrs kā varēsiet kopā strādāt.

Domāju, varēsim ļoti brīnišķīgi. Cilvēki mainās, arī es gadus trīs atpakaļ biju neoklasiskais liberālis un skaidrs, ka avīze Diena agrāk pārstāvēja galēji liberālu viedokli. Bet analizējot notiekošo, lasot grāmatas un mēģinot rakties dziļāk ļoti daudzi no mums atiet no primitīvām tēzēm. Man ir radies iespaids, ka Ēlertes kundzes attieksme pēdējā laikā ir būtiski mainījusies un arī viņa ir kļuvusi sociāli atbildīgas politikas aizstāvi.

Viedokļu atšķirība netraucē  -  sarunas partiju starpā ir produktīvas, diskusijā rodas taisnība un kļūst acīmredzams, ka partiju viedokļi radikāli satuvinās. Bieži atšķirība ir nerunāšanas problēma.

Bet varbūt, ja jūs runātu ar TP un ZZS, jums arī būtu līdzīgi viedokļi. Varbūt politiskie spēki vienkārši viens ar otru nerunā un tikai tur viens otru aizdomās?

Politikā ir vairāki aspekti, viens ir tīri politoloģiskais - kādas ir mūsu attiecības pret imigrantiem, gejiem un par valsts iejaukšanos ekonomikā – kas ir diskutējami un otrs, kur domstarpības mūsu starpā ir neatrisināmas – politikas izmantošana savtīgām interesēm. Tā nav unikāla parādība, tā ir sastopama Vācijā un ir sastopama ASV. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka no tā neizbēgs arī Vienotība. Bet savtībai ir jābūt bēdīgam izņēmumam, nevis partijā akceptētai normai.

Jūs nākat no 

Parex 

bankas un tā ir banka, kas vienmēr turēta aizdomās par slepenu politiķu atbalstīšanu.

Skaidrs.

Tas jums nevar atspēlēties?

Pats tur neesmu piedalījies, esmu bijis speciālists, kurš strādā šajā bankā. Neviens nevar pārmest sakot - Kokins ir nācis pie manis un licis veikt politiskas manipulācijas vai nelikumīgas darbības. Mēģinājums vērtēt cilvēkus pēc viņu bijušajām darba vietām ir tuvredzīgs. Ne jau tāpēc, ka kāds ar kādu kopā ir strādājis, viņš ir šo ideju, vērtību un ietekmes nesējs visu atlikušo dzīvi.

Bet jautājums taču ir loģisks.

Jā, ir. Un atbilde – man ar to nav bijusi saistība.

Cik tuvas bija jūsu attiecības ar Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki?

Mums bija ļoti labas attiecības.

Un kādas ir tagad?

Arī labas, esmu pāris reižu saticies ar abiem.

Kāda gaisotne bija 

Parex 

bankā 2007.gadā, kad to pametāt?

2007.gadā tā bija nenormāli plaukstoša banka, nekāda krīze vēl nebija pie apvāršņa un mana aiziešana bija saistīta ar to, ka jutos sevi izsmēlis. Savā ziņā biju saistījis cerības ar to, ka varbūt bankai radīsies jauns akcionārs, bet, tad sapratu, ka tā netiks pārdota.

Bankai bija reāls pircējs?

Jā, vairāki.

Kuri tie bija? Pjotrs Avens?

Es nezinu, es nepiedalījos tajā procesā. Menedžmenta komandā sevi vairāk neredzēju, ar atsevišķiem kolēģiem vairāk negribēju strādāt kopā un aizgāju no ambiciozas, plaukstošas bankas. Un kā šodien atceros ko darīju brīdī, kad pēc gada man piezvanīja Dienas biznesa žurnāliste un pateica par bankas pārņemšanu – tajā mirklī ēdu brokastis un man iesprūda kumoss mutē, jo par to neko nezināju.

Bet pārņēma taču vakarā.

(domā) Jā, jā, jā....Es biju SCP talkā, es cirtu krūmus Štokenberga lauku īpašumā, atbraucu mājās, izgulējos, piecēlos un zvanīja žurnāliste. Un uzreiz pēc tam nāca uzaicinājums atgriezties Parex.

Bet to, ka 

Parex 

banku pārņems visi taču zināja jau nedēļas divas iepriekš, visi par to runāja.

Jā, zināja, bet man likās, ka tas viss ir nereāli un gan jau viņi atradīs kādus trūkstošos 100 miljonus. Jo, kas ir 100 miljoni?

Minējāt, ka esat vēl pāris reizes ticies ar bijušajiem 

Parex 

vadītājiem – kādas tēmas apspriedāt?

(ilgi klusē)

Runājāt par vecajiem labajiem laikiem?

Par vecajiem labajiem laikiem, par idejām uzsākt jaunus biznesus, bet neesam vienojušies par jauniem projektiem..

Viņi vadot banku pieļāva kādas kļūdas?

Ja jautājums ir par to vai viņi darīja kaut ko noziedzīgu – mana dziļa pārliecība ir, ka, protams, nē. Ja runājam par to vai viņi varēja kaut ko izdarīt labāk, tad, protams, jā. Ja ir jautājums vai es viņu vietā rīkotos savādāk – jā, es rīkotos. Lai konkurētu tirgū ar zviedru bankām vajadzēja ņemt augstākus riskus un viņi to darīja. Un lielu satricinājumu gadījumā riskantie biznesi cieš visvairāk. Vēl dažus gadus atpakaļ analizējot Lattelecom bilanci man šķita – ārprāts, kāpēc šādam uzņēmumam ir tik liels kapitāls un tik mazs aizņēmums, tas taču nav izdevīgi akcionāriem. Bet šodien redzam, ka tas ir faktiski vienīgais uzņēmums, kas šogad var plānot lielas investīcijas, tāpēc, ka nav ne no viena aizņēmies. Tas ir tāds retorisks jautājums.

Vai valdība pārņemot 

Parex 

visu izdarīja pareizi?

(ilgi klusē) Nebiju klāt, bet visdrīzāk pārņemot kaut kādus nosacījums varēja panākt labākus, tajā skaitā, iespējams, kaut kādu papildus akcionāru atbildību un arī papildus motivāciju. Bet vislielākos zaudējumus valstij nodarījusi nevis bankas pārņemšana, bet neizlēmība, kas vērojama pēdējā laikā.

Tā neizlēmība ir no Nila Melngaiļa puses?

Nē, no valdības puses. Melngailis un valde ir izdarījuši visu kas jādara – izdevumi ir samazināti neiedomājamos apmēros, lielākajā daļā pozīciju par vairāk nekā 50 %. Viņi ir sastādījuši restrukturizācijas plānu kā banku sadalīt divās daļās, bet pašlaik ir lielas problēmas akcionāru un valdības pusē, jo izskatās, ka valsts kaut kādu iemeslu dēļ nevar vienoties ar ERAB. Un, ja viņi nevienosies, tas atkal nozīmēs, ka valstij būs jāiemaksā papildus nauda kapitālā, kas atkal ir kādi 100 miljoni nodokļu maksātāju naudas, kas noteikti ļoti „iepriecinās” vēlētājus. Tāpat vienīgais cilvēks, kas strādā pie bankas pārdošanas jautājuma ir Melngailis, tur nav izlēmīgas valdības komandas un līdz ar to arī veiksmīga restrukturizācija nevar notikt. Nav jau jautājums - vajadzēja vai nevajadzēja pārņemt Parex. Jautājums ir par to, ka, ja ir pieņemts lēmums, tad, process jānoved līdz galam. Pēdējā pusgada laikā es tur redzu ārprātīgu neizlēmību un tas rada lielus zaudējumus valsts budžetam.

Kurš ir neizlēmīgs?

Jautājums ir par padomi, tur ir padome, kura sastāv no koalīcijas partneriem un viņi vienkārši nebalso par tiem lēmumiem. Kur ir problēma, es nezinu. Varbūt ir jāatlaiž viena padome un jāieceļ nākamā. Bet ir vēl viena problēma – tā ir banka ar 3 miljardu aktīviem, to menedžē vadītāji ar vairāku tūkstošu latu lielu atalgojumu, bet padomē cilvēki par darbu, iespējams, saņem dažus simtus latu. Un, ja tā padomā no indivīda viedokļa – kāpēc viņam ņemt risku? Lai pieņemtu atbildīgus lēmumus, cilvēkam jābūt motivētam, savādāk viņš kārtējo reizi paskatās un pasaka – šito punktu vēl vajag turpināt uzlabot. Un viss, nekādas atbildības. Līdz ar to, ja ir vēlēšanās, lai tiek pieņemti atbildīgi lēmumi, padomes locekļiem ir jābūt motivētiem, ka banka savā darbībā ir veiksmīga.

No cik tādā darbā sākas motivējošs atalgojums?

(ilgi domā) Vienam bankas padomes priekšsēdētājam vienus 5000 latus uz papīra vajadzētu saņemt.

Jūs neaicināja Nila Melngaiļa vietā?

Nē.

Ja aicinātu būtu gājis?

(ilgi domā) Mani neaicināja arī tāpēc, ka mana labā pazīšanās ar Kargina kungu rada kaut kādu viedokli, ka es būtu pārstāvējis viņa, nevis jauno akcionāru intereses. Un tas ir saprotami un godīgi.

 

Jādevalvē pēc iespējas ātrāk

 

Kāda ir jūsu nostāja lata devalvācijas jautājumā?

Esmu, protams, šīs monetārās politikas piekritējs – kopā ar Ošleju un virkni domubiedru. Bet šeit stingri jānodala mana pilsoniskā pozīcija no mana amata. Kā amatpersona es esmu neitrāls.

Ko tas nozīmētu izvērstāk?

(noelšās)

Vai devalvācija jau ir nokavēta?

Protams, būtu bijis daudz efektīvāk, ja šīs darbības būtu notikušas 2008.gada rudenī. Bet nekas nav nokavēts. Jautājums nav par to vai viena vai otra stratēģija novedīs pie uzplaukuma. Skaidrs, ka gan esošā, gan devalvācijas stratēģija novedīs Latviju pie uzplaukuma. Jautājums ir cik ātri tas notiks un cik daudz kopprodukta mēs šajā procesā pazaudēsim. Un tur visi aprēķini rāda, ka, protams, devalvācijas ceļš Latvijas ekonomikai būtu daudz mazāk traumējošs par to mokošo Golgātas ceļu, ko ejam tagad.

Devalvācija būtu laba arī tagad, pēc visiem veiktajiem samazinājumiem?

Bet tie samazinājumi nav bijuši efektīvi. Piemēram, visi cerēja, ka būs ievērojams algu samazinājums un deflācija, bet tā spītīgi ir maza un algu samazinājuma vietā redzam bezdarba pieaugumu. Līdz ar to nekas nav nokavēts, vienkārši, ja 2008.gada beigās efektīvais devalvācijas apjoms būtu bijis pie 40 %, tad tagad tur būtu nepieciešami tikai 25 % - 30 %.

Kas Latvijas bankas vadītāju Ilmāru Rimšēviču attur no devalvācijas veikšanas?

Viņš šai doktrīnai nepiekrīt.

Kāpēc Rimšēvičs nepiekrīt šai doktrīnai?

Jūs gaidāt no manis kādu sazvērestības teoriju?

Jums taču noteikti ir kāds viedoklis.

Ir vairāki iespējamie skaidrojumi. Ekonomikā ir dažādas reliģijas un viņš ir stingrs neoklasiskais ekonomists. Tā ir viena lieta, tur jau tie argumenti nestrādā, pasaulē visu laiku notiek diskusija starp neoklasiķiem un keinsiānistiem. Otra lieta – ir jautājums par Centrālās bankas lomu. Kad krīze bija Francijā, viņi pieļāva ļoti lielus budžeta deficītus, kas pārsniedza visus Māstrihtas kritērijus un žurnālisti jautāja Francijas Centrālās Bankas prezidentam – kā tad tā, jūs taču pārkāpjat visus likumus. Un viņš teica – nu jā, diemžēl nākas pārkāpt, bet, ja mēs to nedarīsim, Francijas rūpniecība kolapsēs un to es nevaru pieļaut kā Francijas pilsonis. Mans uzdevums, protams, ir nodarboties ar cenu stabilitāti, bet man svarīgi ir redzēt arī to, kas notiek aiz loga. Visu cieņu! Ja mēs paskatāmies uz Latvijas bankas nostāju, tad biedējošā atziņa ir tāda, ka viņus neinteresē, kas notiek aiz loga pat, ja te vairs zāle neaug. Tas ir žēl, ka Latvijas Banka par savu misiju uzskata tikai stabila valūtas kursa uzturēšanu. Iespējams, centrālās bankas vadība kļūdaini saprot savu lomu tautsaimniecībā. Tāpēc, atgriežoties pie jautājuma par divlīmeņu pārvaldi, likumsakarīgs ir jautājums – kurš uzrauga Latvijas Bankas valdi? Tur ir ļoti vāja padome, un Latvijas sabiedrība un Saeima nenodod Latvijas Bankai to ziņu, kas tai būtu jādod.

Un kas tā ir par ziņu?

Par to, kas ir prioritāte. Ja prioritāte ir tautsaimniecības attīstība, tad varbūt būtu jāizmanto monetārā politika. Pašlaik mēs izmantojam tikai fiskālo politiku, mēs mokām nodokļu sistēmu, lai gan varētu manipulēt gan ar valūtas kursu, gan ar procentu likmēm. Pašlaik mums šo instrumentu gluži vienkārši nav. Un, kas vēl ir dīvaini – paskatāmies, kas notiek Grieķijā, tur ir ieviests eiro un viņiem ir ļoti līdzīga tekošā konta krīze kā Latvijā.

Un viņus ir devušies glābt visi izņemot Eiropas Centrālo banku.

Jā. Tā kā doma, ka eiro ir kaut kāds glābiņš, ir stipri diskutabla. Viņiem nav nekādu iespēju, viņi ies Latvijas pēdās, viņi ies caur ilgstošu recesiju un deflāciju. Bet Latvijai ir divas iespējas – Grieķijas scenārijs un valūtas kursa koriģēšana.

Bet pēc vēlēšanām devalvācija taču noteikti vienalga būs.

Ko nozīmē būs? Tā ir ļoti atkarīga no Centrālās bankas lēmuma, Centrālā banka ir neatkarīga – kā lems tās valde, tā arī būs.

Bet valdība taču var piespiest Centrālo banku spert šādu soli?

Kā?

Dramatiski palielinot tēriņus.

Mēs nesen redzējām kā Argentīnas prezidents neveiksmīgi mēģināja piespiest Centrālo banku izmantot rezerves ārējo parādu segšanai. Nē, vispār valdība to nevar. Bet ir vairāki iemesli kādēļ Centrālā banka varētu mainīt savu viedokli un viens no iemesliem ir donoru viedoklis. Bet es arī saprotu donorus, kuri nāca ar skaidru aprēķinu, ka devalvācija ir labākais scenārijs, bet piekāpās Latvijas suverēnajai gribai to nedarīt. Viņiem vajadzēja normālu poligonu, kur izmēģināt kā tas ir, kad tādos apjomus jākonsolidē budžets, bez iespējas devalvēt. Mēs paši uzprasījāmies uz tādu poligonu.

Mēs esam veiksmīgs vai neveiksmīgs eksperiments?

Domāju, veiksmīgs. Neveiksmīgs būtu tad, ja Saeima stāvētu bez logiem un izdedzināta.

Grieķi, droši vien, būtu nodedzinājuši.

Mēs būsim mācību grāmatās un skaidrs, ka šī politika nesīs augļus un mēs iziesim no krīzes – jautājums tikai ar kādu kopproduktu, kādu algu kritumu un kādu dzīves līmeni.

Kad mēs iziesim no krīzes?

Ja nemainīsim monetāro politiku, tad tas būs kaut kāds 2012.gads.

Bet, ja mainīsim?

Tad 2010.gadā. Devalvācija dod ļoti strauju impulsu.

Bet tagad jau ir 2010.gads, līdz vēlēšanām diez vai devalvēs un, tad jau būs pienākušas 2010.gada beigas.

Izmantojot monetāros instrumentus, efekts ir sasniedzams pāri mēnešu laikā. Bet es nebūtu tik optimistisks, ka vēlēšanas būs kaut kāda robežšķirtne. Taču, ja diskusija ievirzītos pozitīvi, to varētu izdarīt jau maijā.

Ar starptautiskajiem aizdevējiem sadarbība ir jāturpina vai iespējams arī cits ceļš?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es nepiekrītu sazvērestības teorijām, ka viņi ir ienaidnieki, kas atnākuši mūs neokolonizēt un kaut kādā veidā mocīt. SVF dibināšanas mērķis ir norestrukturizēt tās valstis, kuras nespēj pildīt savas saistības pret donoriem, proti, viņus pēc būtības visai maz interesē pie kāda kopprodukta mēs nonāksim, viņus interesē kā restrukturizēt Latvijas naudas plūsmas, lai tā varētu apkalpot savus ārējos parādus. Viņiem neko nevajag pārmest, viņi dara to, kāpēc ir dibināti.

Mēs varam pieņemt tādu lēmumu kā devalvācija bez aizdevēju piekrišanas?

Bet tā ir viņu rekomendācija, viņi atbrauca ar šādu priekšlikumu. Tikai tur ir jādomā ko darīt ar parādiem, kā to kompensēt bankām, tas ir nenormāli sarežģīts darbs, bet šī darba augļi būtu labāka ekonomiskā situācija.

Kad sasniegsim daudz pieminēto bedres dibenu?

Nezinu. Kaut kādas pazīmes parādījās jau pagājušā gada beigās. Turklāt, tad, kad uzņēmumiem sāks iet labāk, iedzīvotāju pirktspēja vienalga turpinās kristies. Tāpēc, ka pie tik liela bezdarba uzņēmumi varēs pieņemt darbā jaunus cilvēkus ar zemākām algām un pirktspējas bedres dibena šogad vēl nebūs.

 

Nākotne ir informācijā

 

Ar Nilu Melngaili par 

Lattelecom 

esat runājuši?

Jā, nedaudz.

Jums tāda rokāde ir sanākusi.

Es viņam vaicāju par pieredzi un nedaudz runājām arī par Blackstone piedāvājumu. Bet domāju, ka tur vairs nav jēga iedziļināties, jo tas ir aizgājis vilciens, šādu piedāvājumu realizēt vairs nav iespējams.

Kāpēc?

(ilgi domā) Tāpēc, ka ir cita vadība un cits skatījums. Un daļēji tāpēc, ka gan Latvijas valdība, gan Latvijas sabiedrība skaidri parādīja, ka nav gatavi tādiem risinājumiem kā managment buy-out.

Tāpēc, ka nesaprot ko tas nozīmē?

Tā ir viena lieta. Bet otra – laikam mēs pieprasām zināmu caurspīdīgumu. Un vienmēr ir jautājums, kas tur stāv apakšā – vai menedžments to pērk sev, vai kādam citam. Un Blackstone gadījumā Nila piristi nebija šo jautājumu pietiekoši izskaidrojuši.

Viņš pirka sev vai kādam citam?

Tas jāprasa Nilam, bet domāju, ka sev. Tās jau ir detaļas. Pa lielam var pirkt arī kādam citam, tikai sabiedrībai jāpaskaidro, ka tas nav Krievijas izlūkdienests.

AirBaltic 

gadījumā Bertolds Fliks visu laiku atkārto savu vēstījumu, bet sabiedrība vienalga viņam īsti netic.

Es gan ticu. Kāpēc jūs domājat, ka tas nav Flika uzņēmums? Tikai domāju, viņš nav viens, viņam ir vismaz viens partneris, lai gan nezinu kā šo partneri sauc. Es tikai domāju, ka viņš nav Krievijas pilsonis.

Krievijas pilsonība būtu kāds mīnuss?

Aviācijas biznesā galīgi nē, bet telekomunikāciju biznesā es ticu, ka viens suverēni, nacionāli domājošs vēlētājs negribētu, lai viņa sarunas klausās bijušās okupētājvalsts specdienestu pārstāvji.

Jūsu ienākumu līmenis kopš aiziešanas no 

Parex 

nav būtiski krities?

Par laimi man ir izdevies būt daļu īpašniekam atsevišķos uzņēmumos un esmu nodrošināts tik tālu, ka neesmu atkarīgs no algas. Pašlaik Lattelecom padomes vadītāja alga ir mazāka nekā bija Parex, bet tas nav tik liels kritērijs, mani vairāk interesē darbības jēga.

Kas ir tas ko 

Lattelecom 

darbā darāt ikdienā?

Jārūpējas par uzņēmuma stratēģiju, jāapstiprina budžets un jāapstiprina darījumi, kuri ir virs noteikta limita.

Tiekos ar struktūrvienību vadītājiem, runājam par uzņēmuma darbību un plāniem, bet es atturos klāstīt, ko, manuprāt, viņiem vajadzētu darīt. Ja nonāku pie kaut kādām atziņām, kas, iespējams, būtu jāmaina uzņēmumā, tad dodos pie valdes priekšsēdētāja un daru viņam to zināmu.

Un viņš var jums neklausīt?

Protams.

Un viņš to dara?

Tās ir viņa pilnvaras, viņam ir galīgais lēmums. Valdes priekšsēdētājam ir paraksta tiesības un, ja padomei rodas sajūta, ka valde rīkojas nepareizi, vienīgais ko tā var darīt, ir mēģināt pārliecināt valdi vai atcelt to. Un tas ir pareizi, tā ir normāla prakse, jo vienīgi valdes priekšsēdētājs ir līdz galam atbildīgs. Pašlaik man izdodās saprasties ar Juri Gulbi ļoti labi – padome un valde konstruktīvi sadarbojas savu pilnvaru ietvaros.

Sarunās ar 

TV 3 

jūs arī nepiedalījāties?

Nē, nepiedalījos, Lattelecom biznesa sarunās un biznesa darījumos neiesaistos. Lai gan ir jau laiku pa laikam tāds cilvēcisks vilinājums pielikt roku pie izpildvaras, bet sevi ir jāsavalda un kvalitatīva divlīmeņu pārvalde ir jākopj. Katrā ziņā, finansiāli tās dividendes ko Latvijas valsts saņemtu, ja Lattelecom nebūtu padomes, neatsver potenciālos riskus un ar to saistītos iespējamos zaudējumus.

Jūs kā uzņēmums gatavojieties iespējamai devalvācijai?

Mēs kā uzņēmums par laimi neesam tik ļoti pakļauti devalvācijas riskam, jo mums nav atvērto pozīciju. Arī bankām, pēc būtības, pozīcijas ir aizvērtas, devalvācija uz tām neatstātu nekādu tiešo ietekmi. Problēma būtu tiem uzņēmumiem, kuri ir aizņēmušies eiro un strādā latos, ja nenotiktu kredītu valūtas restrukturizācija. Lattelecom ieņēmumi ir latos, izdevumu sadaļa eiro ir neliela, tāpēc devalvācijas rezultātā iespaids uz peļņu būtu neliels.

Cik procentuāli Latvijas iedzīvotāji ir jūsu klienti?

Mums ir kādi 40 % no visiem interneta lietotājiem, maksas televīzijā mūsu tirgus daļa ir aptuveni 8 %, bet fiksētajos telefona sakaros 92 %.

Telekartes kāds vēl izmanto?

Telekartes pašlaik izmanto maz. Bet valdība grib, lai mēs šo pakalpojumu sniedzam. Šobrīd mobilais telefons ir vairāk nekā 90 % mājsaimniecību, fiksētais telefons 40 %. Savukārt telekaršu bizness ir tik margināls, ka netiek atsevišķi izdalīts pat padomei domātajos menedžmenta pārskatos.

Valsts grib, lai jūs to dotējat?

Valsts tā uzskatīja visus iepriekšējos gadus. Tagad situācija ir mainījusies, jo mobilo sakaru uzvaras gājiens ir neapstrīdams.

Tie telekaršu automāti var pazust?

Ir nepareizi domāt, ka visi telefona automāti nenes peļņu. Lattelecom ir pietiekami daudz aparātu, kuri nes peļņu un mēs viņus gribam uzturēt un attīstīt. Turklāt telefona būdiņām apkārt ir wi – fi zona un arī tur ir bizness.

Tagad ieviesīsiet digitālo televīziju – kā tas palielinās jūsu tirgus daļu?

Jau šogad tai ir jādubultojas, ceram sasniegt pat kādus 20 %.

Jūs vienalga nebūsiet lielākais spēlētājs?

Nē, faktiski mums nav monopola nevienā no biznesiem, izņemot fiksēto balss sakaru biznesu, kur vēsturiski dominējām.

Ar 

TV3 

esat vienojušies, tas nozīmē, ka būs pieejami visi 

ViaSat 

kanāli?

Tas tā var būt un var nebūt. Sarunas bija par TV 3 bezmaksas apraidi virszemes televīzijā un iekļaušanu Lattelecom interaktīvajā televīzijā. 8.janvārī Lattelecom ir vienojies ar TV3 par šī kanāla iekļaušanu Lattelecom interektīvās televīzijas paketē, Jautājums par virszemes maksas apraidi citiem Viasat kanāliem ir atsevišķs biznesa jautājums. Mājsaimniecības nevar akceptēt situāciju, kad vienu no 4 bezmaksas kanāliem vairs nerāda, tāpēc, ka ir mainījusies tehnoloģija. Saprotams, ka tas izraisa sašutumu, raudzīsim, kā to var sarunu ceļā atrisināt.

Cik procentiem Latvijas iedzīvotāju ir televizors?

99 % aptaujāto mājsaimniecību ir televizors un tikai 30 % skatās bezmaksas televīziju. Tātad faktiski atlikušie 70 % jau tagad maksā lielāku vai mazāku naudu.

Savulaik Andrejs Ēķis 

KLUBAM 

stāstīja, ka tad, kad tiks ieviesta digitālā televīzija, iedzīvotājiem tiks dalīti bezmaksas televizori aprīkoti ar digitālajiem uztvērējiem.

Tā tas, iespējams, bija Kempmayer biznesa plānā. Tenderī, kurā piedalījās un uzvarēja Lattelekom, nebija prasīts, lai esam atbildīgi par visu mājsaimniecību nodrošināšanu ar bezmaksas dekoderiem . Maznodrošinātās ģimenes ir problēma, par ko neviens īsti nav padomājis. Lattelecom kā komerciāls uzņēmums ir paziņojis, ka labdarības ietvaros nodrošinās bezmaksas dekoderus visiem veco ļaužu pansionātiem. Bet, protams, pārējām mājsaimniecībām nevaram uzdāvināt aparātus, kas maksā 40 latus. Taču vienai mājsaimniecībai tā nav nesasniedzami liela investīcija.

Lattelecom 

pieder arī mediju bizness – 

www.apollo.lv

.

Mums ir jādomā, kur turpmāk nopelnīt, un televīzijas un interneta satura piedāvāšana, iespējams, ir viena no mūsu nākotnes lielajām iespējām. Mēs redzam, ko dara konkurenti un redzam, ka arī ViaSat vairs neuzskata, ka viņu pamatbizness ir satelīti, viņi uzskata, ka viņu pamatbizness ir programmu pakošana. Apollo ir viens no stūrakmeņiem Lattelecom satura biznesā.

Kad Latvijā būs 

wi-fi 

pārklājums visā valstī?

Bija periods, kad likās, ka tūlīt tā būs, taču, tad parādījās citas tehnoloģijas un pie apvāršņa jau ir ceturtās paaudzes mobilie sakari. Kur tur ir bizness? Mobilie telekomunikāciju sniedzēji piedāvā reālu alternatīvu wi - fi Jautājums nav tehnoloģijā - to var izdarīt, jautājums ir kā globālu wi-fi pārklājumu pārvēst ienesīgā biznesa modelī. Pašlaik tāda risinājuma nav.

Man pašam, kad esmu ārpus ofisa, pietiek ar mobilo internetu, kas nāk caur trešās paaudzes tīklu un Lattelecom Wi-Fi. Manam telefonam 80 % noslodzes ir internetā, nevis balss sakaros. Tiesa, ir vietas pasaulē, kur bezmaksas WiFi subsidē pašvaldības un, ja Rīgas dome izsludinātu tādu konkursu, mēs tur piedalītos. Bet par to kādam ir jāmaksā.

Cik gadā būtu jāmaksā?

Būtu bezatbildīgi tagad pateikt skaitli. Tie būtu kādi simti tūkstoši, tā nav pārāk dārga tehnoloģija. Lattelecom wi-fi jau ir pieejams gandrīz visā Rīgas centrā, savukārt es nezinu vai wi-fi nodrošināt Teiču rezervātā būtu tas pareizākais risinājums. Teiču rezervātā šodien jālieto 3G.