Žurnāla "Klubs" 2010. gada februāra numurā publicētā intervija:
[PDF] "Devalvācijas pravietis"
Raksta redakcija, kurā ir izkoriģētas konteksta neatbilstības (žurnālists Ivars Āboliņš atteicās lielāko daļu no tām ņemt vērā):
__________________________________________
Esat aktīvs sociālā
portālā Twitter dalībnieks. Ierakstus
rakstāt pats?
He – he, man te ir vesels departaments, kas tos sacer (smejas). Protams, pats rakstu. Piemēram,
Facebook man nav bijis laika kopt
savu profilu, bet Twitter ir
iespējams noorganizēt divvirziena sarunu un tas man patīk. Šis tīkls parāda, ka
digitālā komunikācija ir nomainījusi vienu patiesības avotu, kurš visiem visu
izstāsta. Tagad savu stāstu var izstāstīt katrs un informācijas apmaiņa ir
daudz ātrāka un precīzāka.
Bet ir arī tā, ka ja
kādam nepatīk, piemēram, Lattelecom, viņš katru dienu ieraksta Twitterā pa kļauzai, un visi to izlasa.
Jā. Bet, ja kāds tā raksta, tad visdrīzāk tam ir kāds
iemesls un, iespējams, kaut ko Lattelekom
dara nepareizi. Ja rakstītājs paliek destruktīvs un runā muļķības, tad visi
viņu lēnām izslēdz, bet, ja viņš ir kritisks un interesants, tad viņā klausās.
Sociālie tīkli jums,
kā liela uzņēmuma padomes vadītājam, ir arī aktuāls biznesa instruments?
Man tas vairāk ir aktuāli kā pilsonim un šos tīklus sāku
lietot kā pilsonis. Tas, ka esmu amatā , uzliek zināmu atbildību, taču, ja
godīgi, tad arī iepriekš esmu mēģinājis uzvesties kā atbildīgs pilsonis un neko
īpaši nepiemērotu neesmu rakstījis. Bet
korporatīvajā biznesā tas, protams, palīdz.
Esat cilvēks, kas ar jaunajām
komunikācijām ir uz tu?
Jā, jā, jā man patīk tehnoloģijas. Savā ziņā tā nav
nejaušība, jo sāku kā profesionāls fiziķis un pētnieks. Cietvielu fizika, kurā
darbojos, bija saistīta ar eksperimentiem un tehnoloģijām, pats programmēju,
pats lodēju mikroshēmas un pats ar izgatavotajām iekārtām strādāju. Arī strādājot banku sfērā ir nācies
saskarties ar tehnoloģijām, jo, piemēram, Hansbankā
biju bankas tehnoloģiju daļas vadītājs un arī Parex esmu piedalījies tehnoloģisko risinājumu izveidē - internetbanka,
karšu apstrādes sistēma ir tapušas ar manu līdzdalību.
Fizikā pavadījāt
daudzus gadus?
Tā manas dzīves daļa bija interesanta. Mācījos Rīgas
39.vidusskolā, tas mani interesēja un olimpiādēs patika vinnēt pirmo videni.
Tieši fizikā?
Man bija trīs virzieni, biju veiksmīgs fizikā, matemātikā un
bioloģijā. Bioloģijā pat biju Maskavā uz vissavienības Olimpiādi.
Kurā gadā?
Tas varēja būt 1983.gads.
Bijāt spēcīgs tikai
eksaktajās zinātnēs?
Pietiekoši labi rakstīju arī sacerējumus. Bet pēc būtības izšķiršanās
bija starp fiziku un bioloģiju - izvēlējos fiziku, uzreiz iekļaujoties
pētnieciskajā darbā.
Jau pirmajā kursā?
Jā, mans darba vadītājs bija Ivars Lācis, ļoti cienījams
fiziķis, kurš plašāk pazīstams kā bijušais Latvijas Universitātes rektors. Sāku
darboties kā pētnieks un lietu loģika būtu novedusi pie tā, ka tagad es būtu
fizikas zinātņu doktors.
Kādā sfērā?
Cietvielu fizikā, pētīju stiklu fizikālās īpašības
apstākļos, kad tie tiek pakļauti lielām radiācijas dozām. Normāli tādos
gadījumos stikli paliek melni, ja mēs te netālu uzspridzinātu atombumbu lielākā
daļa šīs ēkas stiklu izlidotu, bet pārējie paliktu melni un necaurspīdīgi.
Kāpēc Černobiļā un
Pripetā stikli nav kļuvuši melni?
Tāpēc, ka tās saņēma pārāk mazas radiācijas dozas. Un
attiecīgi viens no pētījumu mērķiem bija panākt, lai stikli nekrāsojas un
saprast, kādēļ tie paliek melni.
Kādēļ to vajag
panākt?
Kosmosa kuģiem, militārajām sfērām un tā tālāk. Pēc būtības
runa ir par ļoti fundamentālām fizikas lietām, kas ir interesantas un, kuru
izprašana ļauj pavirzīties tālāk arī citās zinātnes nozarēs.
Esat veicis kādu nozīmīgu
atklājumu?
Man, kopā ar Ivaru Lāci, ir vairākas publikācijas, Google tās var atrast. Mēs strādājām ar
svina fosfāta stikliem, kuriem ir cērija piejaukums, kurš šiem stikliem ļauj
būt izturīgākiem pret radiāciju.
Jūs tagad vēl varētu
atgriezties pētniecībā?
Pēc vieniem diviem gadiem rūpīgas grāmatu lasīšanas es
varētu atsākt.
Tāda vēlme nekad nav
uznākusi?
Ir. Bet jābūt reālistam – man ir pietiekoši liela ģimene un
strādājot zinātnē es visdrīzāk to nevarētu apgādāt. Turklāt nav tā, ka
izšķiršanās par karjeru ir tikai merkantila, es tomēr esmu arī sabiedriski
aktīvs un sabiedrības attīstību labs fiziķis nevar ietekmēt tik tieši, kā to
tagad varu es.
Padomju laikos fizika bija skaista ar to, ka tur nebija
nekādas ideoloģijas, Universitātes līmenī mēs lasījām visas ārzemju
publikācijas, mums viss bija pieejams. Tā bija ideoloģijas nepiesārņota, skaista
vieta, kur viens saprātīgs cilvēks varēja likt lietā savu intelektu. Bet, tad
iespējas kļuva daudzšķautnainākas, sākās kapitālistiskās ekonomikas būvēšana un
likumsakarīgi, ka tā sākās ar bankām.
Kā jūs nokļuvāt banku
sfērā?
Man bija kursabiedrs, kuru tagad pazīstam kā Ģirtu Rungaini.
Viņš arī ir fiziķis.
Ko viņš pētīja?
Ja nemaldos, bija specializējies spektroskopijā, proti, viņš
pētīja vielu sastāvu ar spektroskopiskām metodēm. Un kopā ar Vili Krištopanu un
Anatoliju Bliku Ģirts nodibināja Vācijas
- Latvijas banku un mēs, viena tāda fiziķu blice tur aizgājām.
Viņš jūs uzaicināja?
Jā.
Pirmo darba dienu
atceraties?
Atceros. Jēkaba ielā bija banka, kura galīgi neizskatījās
pēc bankas mūsdienu izpratnē, tur bija tāda operāciju zāle un divi kabineti,
kuros visi pietiekoši draudzīgi sēdējām. Visi bijām gados ļoti jauni, tikai
atsevišķas grāmatvedes bija ar pieredzi.
Cik jums tolaik bija
gadu?
(domā) 26.
Kā nokļuvāt Parex ?
Parex nokļuvu
diezgan triviālā veidā – Krasovicka kungs man izteica labāku piedāvājumu. Tas
bija 1997.gads un likās, ka vajag pārmaiņas. To pieeju visu laiku esmu
saglabājis - kad jūtu, ka esmu iesēdies kādā vietā par ilgu, sāku dīdīties.
Kāds ir tas cikls, ko
vienam cilvēkam vajadzētu vienā vietā pavadīt?
Padomju Savienībā domāja un Japānā domā, ka vienā vietā
jāstrādā visu mūžu, Amerikā domā, ka tie ir trīs līdz pieci gadi.
Kā jūs pats domājat?
Man nav tādas "cietas" teorijas, vados pēc izjūtām. Parex nostrādāju desmit gadus, līdz
2007.gadā „nolecu” no visiem vadošajiem amatiem. Domāju, ka te stingras aksiomas
nav, tas ir jautājums vai ir iespējams darīt dažādus darbus, mainīt kompetenci
un mācīties kaut ko jaunu. Parex man
izdevās darboties pa ļoti daudziem virzieniem –, sāku ar iekšējo revīziju, pēc
tam biju mārketinga vadītājs, tad biju private banking dibinātājs un beigās faktiski mana galvenā rūpe bija ekspansija uz
Vāciju un Zviedriju, kas bija veiksmīga, un uz Japānu, kas bija neveiksmīga.
Kāpēc neveiksmīga?
Atvērām pārstāvniecību Tokijā, bet nespējām uztaustīt
biznesa dzīslu, bija maz klientu, noguldījumu apjoms neauga un vērām ciet – tā ir
normāla biznesa prakse – strauji reaģēt. Vācijā atvērām filiāles Berlīnē,
Hamburgā un Minhenē, gada laikā savācot 100 miljonus latu, Latvijā tas būtu
prasījis daudzus gadus. Turklāt, stingras konkurences apstākļos - vācieši
neteica – kā mums pietrūkst vienas Austrumeiropas bankas! Zviedrijā atvērāmies
Stokholmā, Malmē un Gēteborgā, tur izaugsme bija lēnāka, bet stabilāka.
Cik ilgi esat Lattelecom ?
No pērnā gada 25.novembra.
Kas šeit ir darāms?
Šeit ir savādāk. Divlīmeņa pārvalde ir pietiekoši
interesanta un neaizstājama lieta, ko plašāka publika, iespējams, līdz galam
nav apzinājusies. Principā tā lieliem uzņēmumiem ir laba prakse.
No cik sākās liels
uzņēmums?
Tas ir sarežģīts jautājums. Katrā ziņā skaidri jānodala
menedžmenta atbildība, stratēģiskā vadība un akcionāru interešu aizstāvība. Un
padome to dara. Lattelekom gadījumā,
protams, īpatnība ir tajā, ka to kontrolē Latvijas valsts ar visiem no tā
izrietošajiem riskiem. Izaicinājums bija tajā, ka izpētot situāciju redzēju -
te nekas nav sačakarēts. Tas ir viens no vērtīgākajiem uzņēmumiem valstī un
kārdinājums negodprātīgiem politiķiem.
Daudz runāts par
padomju politizāciju. Kā ir šeit? Nav tā, ka būs vēlēšanas, pie varas nāks cits
politiskais spēks un jūs uzreiz nomainīs?
Mans līgums neļauj tik vienkārši mani atlaist.
Kāds jums ir līgums ?
Uz sešām lapaspusēm.
Uz cik ilgu termiņu?
Uz trim gadiem. Skaidrs, ka kaut kādu iemeslu dēļ pats varu
pieņemt lēmumu atkāpties, tāpat līgums dod iespēju mani atcelt, ja esmu
būtiski pārkāpis savas pilnvaras.
Kādus podus jūs varat
sākt vārīt?
Atbildīgi strādājot, tas ir teju neiespējami. Arī
iepriekšējais padomes priekšsēdētājs Strautmaņa kungs te nostrādāja ilgi.
Kāpēc viņš aizgāja?
Tas ir pensijas jautājums, viņš ir ļoti pozitīvs un cienījams Lattelecom darbinieks. Bet, kas attiecas uz politisko kontroli, ir
mums padomē locekļi, kas ir tieši saistīti ar valdošās koalīcijas partijām.
Viņi ir profesionāļi
un savā vietā noderīgi?
Vismaz viens no viņiem ir noderīgs un profesionāls.
Kurš?
Lūk, (klusē un, tad lēni iedzer lielu ūdens malku) un tā
loma ir tieši tāda – koalīcijā cilvēki viens otram neuzticas un partiju
pārstāvji uzrauga viens otru, kā arī mani. Tas ir labi uzņēmumam un labi
valstij, jo darījumu, kas klaji neatbilst sabiedrības interesēm, te nav
iespējams paveikt. Tas ir garants un tas maksā kaut kādu naudu. Uzņēmuma naudu,
nevis valsts naudu.
Bet arī jūs neesat
politiski tīrs, jūs esat bijis SCP.
Pirmkārt, man nepatīk formulējums „politiski tīrs”, es
nedomāju, ka saistība ar partiju ir netīrības pazīme, būtu labi, ja visi būtu pilsoņi
būtu politiski pozicionējušies un saprastu kādu politiku viņi atbalsta. Ir
tieši otrādi – vajadzētu lai cilvēki būtu „netīrāki”, kā jūs sakāt, tas tikai
palīdzētu sakārtot politisko vidi. Otra lieta – es neesmu izstājies no SCP, es
tikai vairs neesmu tās priekšsēdētājs. Turpinu būtu partijas biedrs un arī
nākotnē domāju tāds būt. Tas man īsti netraucē.
SCP kopā ar citām
partijām un Sarmīti Ēlerti veido apvienību Vienotība.
Es piedalos šajās diskusijās un Vienotība būs spēcīgs bloks – tur noteikti būs SCP, PS, JL un
Sarmīte Ēlerte ar virkni savu domubiedru.
Kādā statusā tur
figurēs Ēlerte?
To martā lems kongress. Bet nedomāju, ka tas ir svarīgākais
jautājums, svarīgākais, ka viņa ir gatava atbalstīt Vienotību.
Bet SCP taču ir tāda
kā nedaudz sociāldemokrātiska pozīcija.
Nē, mēs esam sociālliberāļi un tā ir milzīga atšķirība. Un?
Ēlerte taču izjūt riebumu
pret jebkādu politiku ar kreisu vai sociālu ievirzi. Īsti nav skaidrs kā
varēsiet kopā strādāt.
Domāju, varēsim ļoti brīnišķīgi. Cilvēki mainās, arī es
gadus trīs atpakaļ biju neoklasiskais liberālis un skaidrs, ka avīze Diena agrāk pārstāvēja galēji liberālu
viedokli. Bet analizējot notiekošo, lasot grāmatas un mēģinot rakties dziļāk
ļoti daudzi no mums atiet no primitīvām tēzēm. Man ir radies iespaids, ka Ēlertes
kundzes attieksme pēdējā laikā ir būtiski mainījusies un arī viņa ir kļuvusi
sociāli atbildīgas politikas aizstāvi.
Viedokļu atšķirība netraucē
- sarunas partiju starpā ir
produktīvas, diskusijā rodas taisnība un kļūst acīmredzams, ka partiju viedokļi
radikāli satuvinās. Bieži atšķirība ir nerunāšanas problēma.
Bet varbūt, ja jūs
runātu ar TP un ZZS, jums arī būtu līdzīgi viedokļi. Varbūt politiskie spēki
vienkārši viens ar otru nerunā un tikai tur viens otru aizdomās?
Politikā ir vairāki aspekti, viens ir tīri politoloģiskais -
kādas ir mūsu attiecības pret imigrantiem, gejiem un par valsts iejaukšanos
ekonomikā – kas ir diskutējami un otrs, kur domstarpības mūsu starpā ir
neatrisināmas – politikas izmantošana savtīgām interesēm. Tā nav unikāla
parādība, tā ir sastopama Vācijā un ir sastopama ASV. Un esmu pilnīgi
pārliecināts, ka no tā neizbēgs arī Vienotība.
Bet savtībai ir jābūt bēdīgam izņēmumam, nevis partijā akceptētai normai.
Jūs nākat no Parex bankas un tā ir banka, kas vienmēr
turēta aizdomās par slepenu politiķu atbalstīšanu.
Skaidrs.
Tas jums nevar
atspēlēties?
Pats tur neesmu piedalījies, esmu bijis speciālists, kurš
strādā šajā bankā. Neviens nevar pārmest sakot - Kokins ir nācis pie manis un
licis veikt politiskas manipulācijas vai nelikumīgas darbības. Mēģinājums
vērtēt cilvēkus pēc viņu bijušajām darba vietām ir tuvredzīgs. Ne jau tāpēc, ka
kāds ar kādu kopā ir strādājis, viņš ir šo ideju, vērtību un ietekmes nesējs
visu atlikušo dzīvi.
Bet jautājums taču ir
loģisks.
Jā, ir. Un atbilde – man ar to nav bijusi saistība.
Cik tuvas bija jūsu attiecības
ar Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki?
Mums bija ļoti labas attiecības.
Un kādas ir tagad?
Arī labas, esmu pāris reižu saticies ar abiem.
Kāda gaisotne bija Parex bankā 2007.gadā, kad to pametāt?
2007.gadā tā bija nenormāli plaukstoša banka, nekāda krīze
vēl nebija pie apvāršņa un mana aiziešana bija saistīta ar to, ka jutos sevi
izsmēlis. Savā ziņā biju saistījis cerības ar to, ka varbūt bankai radīsies
jauns akcionārs, bet, tad sapratu, ka tā netiks pārdota.
Bankai bija reāls
pircējs?
Jā, vairāki.
Kuri tie bija? Pjotrs
Avens?
Es nezinu, es nepiedalījos tajā procesā. Menedžmenta komandā
sevi vairāk neredzēju, ar atsevišķiem kolēģiem vairāk negribēju strādāt kopā un
aizgāju no ambiciozas, plaukstošas bankas. Un kā šodien atceros ko darīju
brīdī, kad pēc gada man piezvanīja Dienas
biznesa žurnāliste un pateica par bankas pārņemšanu – tajā mirklī ēdu
brokastis un man iesprūda kumoss mutē, jo par to neko nezināju.
Bet pārņēma taču
vakarā.
(domā) Jā, jā, jā....Es
biju SCP talkā, es cirtu krūmus Štokenberga lauku īpašumā, atbraucu mājās,
izgulējos, piecēlos un zvanīja žurnāliste. Un uzreiz pēc tam nāca uzaicinājums
atgriezties Parex.
Bet to, ka Parex banku pārņems visi taču zināja jau
nedēļas divas iepriekš, visi par to runāja.
Jā, zināja, bet man likās, ka tas viss ir nereāli un gan jau
viņi atradīs kādus trūkstošos 100 miljonus. Jo, kas ir 100 miljoni?
Minējāt, ka esat vēl
pāris reizes ticies ar bijušajiem Parex vadītājiem – kādas tēmas apspriedāt?
(ilgi klusē)
Runājāt par vecajiem
labajiem laikiem?
Par vecajiem labajiem laikiem, par idejām uzsākt jaunus
biznesus, bet neesam vienojušies par jauniem projektiem..
Viņi vadot banku pieļāva
kādas kļūdas?
Ja jautājums ir par to vai viņi darīja kaut ko noziedzīgu –
mana dziļa pārliecība ir, ka, protams, nē. Ja runājam par to vai viņi varēja
kaut ko izdarīt labāk, tad, protams, jā. Ja ir jautājums vai es viņu vietā
rīkotos savādāk – jā, es rīkotos. Lai konkurētu tirgū ar zviedru bankām
vajadzēja ņemt augstākus riskus un viņi to darīja. Un lielu satricinājumu
gadījumā riskantie biznesi cieš visvairāk. Vēl dažus gadus atpakaļ analizējot Lattelecom bilanci man šķita – ārprāts,
kāpēc šādam uzņēmumam ir tik liels kapitāls un tik mazs aizņēmums, tas taču nav
izdevīgi akcionāriem. Bet šodien redzam, ka tas ir faktiski vienīgais uzņēmums,
kas šogad var plānot lielas investīcijas, tāpēc, ka nav ne no viena aizņēmies.
Tas ir tāds retorisks jautājums.
Vai valdība pārņemot Parex visu izdarīja pareizi?
(ilgi klusē)
Nebiju klāt, bet visdrīzāk pārņemot kaut kādus nosacījums varēja panākt
labākus, tajā skaitā, iespējams, kaut kādu papildus akcionāru atbildību un arī
papildus motivāciju. Bet vislielākos zaudējumus valstij nodarījusi nevis bankas
pārņemšana, bet neizlēmība, kas vērojama pēdējā laikā.
Tā neizlēmība ir no
Nila Melngaiļa puses?
Nē, no valdības puses. Melngailis un valde ir izdarījuši
visu kas jādara – izdevumi ir samazināti neiedomājamos apmēros, lielākajā daļā
pozīciju par vairāk nekā 50 %. Viņi ir sastādījuši restrukturizācijas plānu kā
banku sadalīt divās daļās, bet pašlaik ir lielas problēmas akcionāru un
valdības pusē, jo izskatās, ka valsts kaut kādu iemeslu dēļ nevar vienoties ar
ERAB. Un, ja viņi nevienosies, tas atkal nozīmēs, ka valstij būs jāiemaksā
papildus nauda kapitālā, kas atkal ir kādi 100 miljoni nodokļu maksātāju
naudas, kas noteikti ļoti „iepriecinās” vēlētājus. Tāpat vienīgais cilvēks, kas
strādā pie bankas pārdošanas jautājuma ir Melngailis, tur nav izlēmīgas valdības
komandas un līdz ar to arī veiksmīga restrukturizācija nevar notikt. Nav jau
jautājums - vajadzēja vai nevajadzēja pārņemt Parex. Jautājums ir par to, ka, ja ir pieņemts lēmums, tad, process
jānoved līdz galam. Pēdējā pusgada laikā es tur redzu ārprātīgu neizlēmību un
tas rada lielus zaudējumus valsts budžetam.
Kurš ir neizlēmīgs?
Jautājums ir par padomi, tur ir padome, kura sastāv no
koalīcijas partneriem un viņi vienkārši nebalso par tiem lēmumiem. Kur ir
problēma, es nezinu. Varbūt ir jāatlaiž viena padome un jāieceļ nākamā. Bet ir
vēl viena problēma – tā ir banka ar 3 miljardu aktīviem, to menedžē vadītāji ar
vairāku tūkstošu latu lielu
atalgojumu, bet padomē cilvēki par darbu, iespējams, saņem dažus simtus latu.
Un, ja tā padomā no indivīda viedokļa – kāpēc viņam ņemt risku? Lai pieņemtu
atbildīgus lēmumus, cilvēkam jābūt motivētam, savādāk viņš kārtējo reizi paskatās
un pasaka – šito punktu vēl vajag turpināt uzlabot. Un viss, nekādas
atbildības. Līdz ar to, ja ir vēlēšanās, lai tiek pieņemti atbildīgi lēmumi, padomes
locekļiem ir jābūt motivētiem, ka banka savā darbībā ir veiksmīga.
No cik tādā darbā
sākas motivējošs atalgojums?
(ilgi domā) Vienam
bankas padomes priekšsēdētājam vienus 5000 latus uz papīra vajadzētu saņemt.
Jūs neaicināja Nila Melngaiļa vietā?
Nē.
Ja aicinātu būtu
gājis?
(ilgi domā) Mani
neaicināja arī tāpēc, ka mana labā pazīšanās ar Kargina kungu rada kaut kādu
viedokli, ka es būtu pārstāvējis viņa, nevis jauno akcionāru intereses. Un tas
ir saprotami un godīgi.
Jādevalvē pēc
iespējas ātrāk
Kāda ir jūsu nostāja
lata devalvācijas jautājumā?
Esmu, protams, šīs monetārās politikas piekritējs – kopā ar
Ošleju un virkni domubiedru. Bet šeit stingri jānodala mana pilsoniskā pozīcija
no mana amata. Kā amatpersona es esmu neitrāls.
Ko tas nozīmētu
izvērstāk?
(noelšās)
Vai devalvācija jau
ir nokavēta?
Protams, būtu bijis daudz efektīvāk, ja šīs darbības būtu
notikušas 2008.gada rudenī. Bet nekas nav nokavēts. Jautājums nav par to vai
viena vai otra stratēģija novedīs pie uzplaukuma. Skaidrs, ka gan esošā, gan
devalvācijas stratēģija novedīs Latviju pie uzplaukuma. Jautājums ir cik ātri
tas notiks un cik daudz kopprodukta mēs šajā procesā pazaudēsim. Un tur visi
aprēķini rāda, ka, protams, devalvācijas ceļš Latvijas ekonomikai būtu daudz
mazāk traumējošs par to mokošo Golgātas ceļu, ko ejam tagad.
Devalvācija būtu laba
arī tagad, pēc visiem veiktajiem samazinājumiem?
Bet tie samazinājumi nav bijuši efektīvi. Piemēram, visi
cerēja, ka būs ievērojams algu samazinājums un deflācija, bet tā spītīgi ir
maza un algu samazinājuma vietā redzam bezdarba pieaugumu. Līdz ar to nekas nav
nokavēts, vienkārši, ja 2008.gada beigās efektīvais devalvācijas apjoms būtu
bijis pie 40 %, tad tagad tur būtu nepieciešami tikai 25 % - 30 %.
Kas Latvijas bankas
vadītāju Ilmāru Rimšēviču attur no devalvācijas veikšanas?
Viņš šai doktrīnai nepiekrīt.
Kāpēc Rimšēvičs
nepiekrīt šai doktrīnai?
Jūs gaidāt no manis kādu sazvērestības teoriju?
Jums taču noteikti ir
kāds viedoklis.
Ir vairāki iespējamie skaidrojumi. Ekonomikā ir dažādas
reliģijas un viņš ir stingrs neoklasiskais ekonomists. Tā ir viena lieta, tur
jau tie argumenti nestrādā, pasaulē visu laiku notiek diskusija starp
neoklasiķiem un keinsiānistiem. Otra lieta – ir jautājums par Centrālās bankas
lomu. Kad krīze bija Francijā, viņi pieļāva ļoti lielus budžeta deficītus, kas
pārsniedza visus Māstrihtas kritērijus un žurnālisti jautāja Francijas
Centrālās Bankas prezidentam – kā tad tā, jūs taču pārkāpjat visus likumus. Un
viņš teica – nu jā, diemžēl nākas pārkāpt,
bet, ja mēs to nedarīsim, Francijas rūpniecība kolapsēs un to es nevaru pieļaut
kā Francijas pilsonis. Mans uzdevums, protams, ir nodarboties ar cenu stabilitāti,
bet man svarīgi ir redzēt arī to, kas notiek aiz loga. Visu cieņu! Ja mēs
paskatāmies uz Latvijas bankas nostāju, tad biedējošā atziņa ir tāda, ka viņus
neinteresē, kas notiek aiz loga pat, ja te vairs zāle neaug. Tas ir žēl, ka
Latvijas Banka par savu misiju uzskata tikai stabila valūtas kursa uzturēšanu.
Iespējams, centrālās bankas vadība kļūdaini saprot savu lomu tautsaimniecībā. Tāpēc,
atgriežoties pie jautājuma par divlīmeņu pārvaldi, likumsakarīgs ir jautājums –
kurš uzrauga Latvijas Bankas valdi? Tur ir ļoti vāja padome, un Latvijas
sabiedrība un Saeima nenodod Latvijas Bankai to ziņu, kas tai būtu jādod.
Un kas tā ir par
ziņu?
Par to, kas ir prioritāte. Ja prioritāte ir tautsaimniecības
attīstība, tad varbūt būtu jāizmanto monetārā politika. Pašlaik mēs izmantojam
tikai fiskālo politiku, mēs mokām nodokļu sistēmu, lai gan varētu manipulēt gan
ar valūtas kursu, gan ar procentu likmēm. Pašlaik mums šo instrumentu gluži
vienkārši nav. Un, kas vēl ir dīvaini – paskatāmies, kas notiek Grieķijā, tur
ir ieviests eiro un viņiem ir ļoti līdzīga tekošā konta krīze kā Latvijā.
Un viņus ir devušies
glābt visi izņemot Eiropas Centrālo banku.
Jā. Tā kā doma, ka eiro ir kaut kāds glābiņš, ir stipri
diskutabla. Viņiem nav nekādu iespēju, viņi ies Latvijas pēdās, viņi ies caur
ilgstošu recesiju un deflāciju. Bet Latvijai ir divas iespējas – Grieķijas scenārijs
un valūtas kursa koriģēšana.
Bet pēc vēlēšanām
devalvācija taču noteikti vienalga būs.
Ko nozīmē būs? Tā ir ļoti atkarīga no Centrālās bankas lēmuma,
Centrālā banka ir neatkarīga – kā lems tās valde, tā arī būs.
Bet valdība taču var
piespiest Centrālo banku spert šādu soli?
Kā?
Dramatiski palielinot
tēriņus.
Mēs nesen redzējām kā Argentīnas prezidents neveiksmīgi
mēģināja piespiest Centrālo banku izmantot rezerves ārējo parādu segšanai. Nē,
vispār valdība to nevar. Bet ir vairāki iemesli kādēļ Centrālā banka varētu
mainīt savu viedokli un viens no iemesliem ir donoru viedoklis. Bet es arī
saprotu donorus, kuri nāca ar skaidru aprēķinu, ka devalvācija ir labākais
scenārijs, bet piekāpās Latvijas suverēnajai gribai to nedarīt. Viņiem
vajadzēja normālu poligonu, kur izmēģināt kā tas ir, kad tādos apjomus
jākonsolidē budžets, bez iespējas devalvēt. Mēs paši uzprasījāmies uz tādu
poligonu.
Mēs esam veiksmīgs
vai neveiksmīgs eksperiments?
Domāju, veiksmīgs. Neveiksmīgs būtu tad, ja Saeima stāvētu
bez logiem un izdedzināta.
Grieķi, droši vien,
būtu nodedzinājuši.
Mēs būsim mācību grāmatās un skaidrs, ka šī politika nesīs
augļus un mēs iziesim no krīzes – jautājums tikai ar kādu kopproduktu, kādu
algu kritumu un kādu dzīves līmeni.
Kad mēs iziesim no
krīzes?
Ja nemainīsim monetāro politiku, tad tas būs kaut kāds
2012.gads.
Bet, ja mainīsim?
Tad 2010.gadā. Devalvācija dod ļoti strauju impulsu.
Bet tagad jau ir
2010.gads, līdz vēlēšanām diez vai devalvēs un, tad jau būs pienākušas
2010.gada beigas.
Izmantojot monetāros instrumentus, efekts ir sasniedzams
pāri mēnešu laikā. Bet es nebūtu tik optimistisks, ka vēlēšanas būs kaut kāda
robežšķirtne. Taču, ja diskusija ievirzītos pozitīvi, to varētu izdarīt jau
maijā.
Ar starptautiskajiem
aizdevējiem sadarbība ir jāturpina vai iespējams arī cits ceļš?
Tas ir sarežģīts jautājums. Es nepiekrītu sazvērestības
teorijām, ka viņi ir ienaidnieki, kas atnākuši mūs neokolonizēt un kaut kādā
veidā mocīt. SVF dibināšanas mērķis ir norestrukturizēt tās valstis, kuras
nespēj pildīt savas saistības pret donoriem, proti, viņus pēc būtības visai maz
interesē pie kāda kopprodukta mēs nonāksim, viņus interesē kā restrukturizēt
Latvijas naudas plūsmas, lai tā varētu apkalpot savus ārējos parādus. Viņiem
neko nevajag pārmest, viņi dara to, kāpēc ir dibināti.
Mēs varam pieņemt
tādu lēmumu kā devalvācija bez aizdevēju piekrišanas?
Bet tā ir viņu rekomendācija, viņi
atbrauca ar šādu priekšlikumu. Tikai tur ir jādomā ko darīt ar parādiem, kā to
kompensēt bankām, tas ir nenormāli sarežģīts darbs, bet šī darba augļi būtu
labāka ekonomiskā situācija.
Kad sasniegsim daudz
pieminēto bedres dibenu?
Nezinu. Kaut kādas pazīmes parādījās jau pagājušā gada
beigās. Turklāt, tad, kad uzņēmumiem sāks iet labāk, iedzīvotāju pirktspēja
vienalga turpinās kristies. Tāpēc, ka pie tik liela bezdarba uzņēmumi varēs
pieņemt darbā jaunus cilvēkus ar zemākām algām un pirktspējas bedres dibena šogad
vēl nebūs.
Nākotne ir
informācijā
Ar Nilu Melngaili par Lattelecom esat runājuši?
Jā, nedaudz.
Jums tāda rokāde ir
sanākusi.
Es viņam vaicāju par pieredzi un nedaudz runājām arī par Blackstone piedāvājumu. Bet domāju, ka
tur vairs nav jēga iedziļināties, jo tas ir aizgājis vilciens, šādu piedāvājumu
realizēt vairs nav iespējams.
Kāpēc?
(ilgi domā) Tāpēc,
ka ir cita vadība un cits skatījums. Un daļēji tāpēc, ka gan Latvijas valdība,
gan Latvijas sabiedrība skaidri parādīja, ka nav gatavi tādiem risinājumiem kā managment buy-out.

Tāpēc, ka nesaprot ko
tas nozīmē?
Tā ir viena lieta. Bet otra – laikam mēs pieprasām zināmu
caurspīdīgumu. Un vienmēr ir jautājums, kas tur stāv apakšā – vai menedžments
to pērk sev, vai kādam citam. Un Blackstone
gadījumā Nila piristi nebija šo
jautājumu pietiekoši izskaidrojuši.
Viņš pirka sev vai
kādam citam?
Tas jāprasa Nilam, bet domāju, ka sev. Tās jau ir detaļas.
Pa lielam var pirkt arī kādam citam, tikai sabiedrībai jāpaskaidro, ka tas nav
Krievijas izlūkdienests.
AirBaltic gadījumā Bertolds Fliks visu laiku atkārto savu
vēstījumu, bet sabiedrība vienalga viņam īsti netic.
Es gan ticu. Kāpēc jūs domājat, ka tas nav Flika uzņēmums?
Tikai domāju, viņš nav viens, viņam ir vismaz viens partneris, lai gan nezinu
kā šo partneri sauc. Es tikai domāju, ka viņš nav Krievijas pilsonis.
Krievijas pilsonība
būtu kāds mīnuss?
Aviācijas biznesā galīgi nē, bet telekomunikāciju biznesā es
ticu, ka viens suverēni, nacionāli domājošs vēlētājs negribētu, lai viņa sarunas
klausās bijušās okupētājvalsts specdienestu pārstāvji.
Jūsu ienākumu līmenis
kopš aiziešanas no Parex nav būtiski
krities?
Par laimi man ir izdevies būt daļu īpašniekam atsevišķos
uzņēmumos un esmu nodrošināts tik tālu, ka neesmu atkarīgs no algas. Pašlaik Lattelecom padomes vadītāja alga ir
mazāka nekā bija Parex, bet tas nav
tik liels kritērijs, mani vairāk interesē darbības jēga.
Kas ir tas ko Lattelecom darbā darāt ikdienā?
Jārūpējas par uzņēmuma stratēģiju, jāapstiprina budžets un
jāapstiprina darījumi, kuri ir virs noteikta limita.
Tiekos ar struktūrvienību vadītājiem, runājam par uzņēmuma
darbību un plāniem, bet es atturos klāstīt, ko, manuprāt, viņiem vajadzētu
darīt. Ja nonāku pie kaut kādām atziņām, kas, iespējams, būtu jāmaina uzņēmumā, tad dodos pie valdes
priekšsēdētāja un daru viņam to zināmu.
Un viņš var jums
neklausīt?
Protams.
Un viņš to dara?
Tās ir viņa pilnvaras, viņam ir galīgais lēmums. Valdes
priekšsēdētājam ir paraksta tiesības un, ja padomei rodas sajūta, ka valde
rīkojas nepareizi, vienīgais ko tā var darīt, ir mēģināt pārliecināt valdi vai atcelt
to. Un tas ir pareizi, tā ir normāla prakse, jo vienīgi valdes priekšsēdētājs ir
līdz galam atbildīgs. Pašlaik man izdodās saprasties ar Juri Gulbi ļoti labi – padome
un valde konstruktīvi sadarbojas savu pilnvaru ietvaros.
Sarunās ar TV 3 jūs arī nepiedalījāties?
Nē, nepiedalījos, Lattelecom
biznesa sarunās un biznesa darījumos neiesaistos. Lai gan ir jau laiku pa
laikam tāds cilvēcisks vilinājums pielikt roku pie izpildvaras, bet sevi ir
jāsavalda un kvalitatīva divlīmeņu pārvalde ir jākopj. Katrā ziņā, finansiāli
tās dividendes ko Latvijas valsts saņemtu, ja Lattelecom nebūtu padomes, neatsver
potenciālos riskus un ar to saistītos iespējamos zaudējumus.
Jūs kā uzņēmums gatavojieties
iespējamai devalvācijai?
Mēs kā uzņēmums par laimi neesam tik ļoti pakļauti
devalvācijas riskam, jo mums nav atvērto pozīciju. Arī bankām, pēc būtības,
pozīcijas ir aizvērtas, devalvācija uz tām neatstātu nekādu tiešo ietekmi. Problēma
būtu tiem uzņēmumiem, kuri ir aizņēmušies eiro un strādā latos, ja nenotiktu
kredītu valūtas restrukturizācija. Lattelecom ieņēmumi ir latos, izdevumu
sadaļa eiro ir neliela, tāpēc devalvācijas rezultātā iespaids uz peļņu būtu
neliels.
Cik procentuāli
Latvijas iedzīvotāji ir jūsu klienti?
Mums ir kādi 40 % no visiem interneta lietotājiem, maksas
televīzijā mūsu tirgus daļa ir aptuveni 8 %, bet fiksētajos telefona sakaros 92
%.
Telekartes kāds vēl
izmanto?
Telekartes pašlaik izmanto maz. Bet valdība grib, lai mēs šo
pakalpojumu sniedzam. Šobrīd mobilais telefons ir vairāk nekā 90 %
mājsaimniecību, fiksētais telefons 40 %. Savukārt telekaršu bizness ir tik
margināls, ka netiek atsevišķi izdalīts pat padomei domātajos menedžmenta
pārskatos.
Valsts grib, lai jūs
to dotējat?
Valsts tā uzskatīja visus iepriekšējos gadus. Tagad situācija
ir mainījusies, jo mobilo sakaru uzvaras gājiens ir neapstrīdams.
Tie telekaršu automāti
var pazust?
Ir nepareizi domāt, ka visi telefona automāti nenes peļņu. Lattelecom ir pietiekami daudz aparātu,
kuri nes peļņu un mēs viņus gribam uzturēt un attīstīt. Turklāt telefona
būdiņām apkārt ir wi – fi zona un arī
tur ir bizness.
Tagad ieviesīsiet
digitālo televīziju – kā tas palielinās jūsu tirgus daļu?
Jau šogad tai ir jādubultojas, ceram sasniegt pat kādus 20
%.
Jūs vienalga nebūsiet
lielākais spēlētājs?
Nē, faktiski mums nav monopola nevienā no biznesiem, izņemot
fiksēto balss sakaru biznesu, kur vēsturiski dominējām.
Ar TV3 esat vienojušies, tas nozīmē, ka
būs pieejami visi ViaSat kanāli?
Tas tā var būt un var nebūt. Sarunas bija par TV 3 bezmaksas apraidi virszemes televīzijā
un iekļaušanu Lattelecom interaktīvajā televīzijā. 8.janvārī Lattelecom ir
vienojies ar TV3 par šī kanāla iekļaušanu Lattelecom interektīvās televīzijas
paketē, Jautājums par virszemes maksas apraidi citiem Viasat kanāliem ir atsevišķs
biznesa jautājums. Mājsaimniecības nevar akceptēt situāciju, kad vienu no 4 bezmaksas
kanāliem vairs nerāda, tāpēc, ka ir mainījusies tehnoloģija. Saprotams, ka tas
izraisa sašutumu, raudzīsim, kā to var sarunu ceļā atrisināt.
Cik procentiem
Latvijas iedzīvotāju ir televizors?
99 % aptaujāto mājsaimniecību ir televizors un tikai 30 %
skatās bezmaksas televīziju. Tātad faktiski atlikušie 70 % jau tagad maksā
lielāku vai mazāku naudu.
Savulaik Andrejs Ēķis KLUBAM stāstīja, ka tad, kad tiks
ieviesta digitālā televīzija, iedzīvotājiem tiks dalīti bezmaksas televizori
aprīkoti ar digitālajiem uztvērējiem.
Tā tas, iespējams, bija Kempmayer
biznesa plānā. Tenderī, kurā piedalījās un uzvarēja Lattelekom, nebija prasīts, lai esam atbildīgi par visu
mājsaimniecību nodrošināšanu ar bezmaksas dekoderiem . Maznodrošinātās ģimenes ir
problēma, par ko neviens īsti nav padomājis. Lattelecom kā komerciāls uzņēmums ir paziņojis, ka labdarības
ietvaros nodrošinās bezmaksas dekoderus visiem veco ļaužu pansionātiem. Bet,
protams, pārējām mājsaimniecībām nevaram uzdāvināt aparātus, kas maksā 40
latus. Taču vienai mājsaimniecībai tā nav nesasniedzami liela investīcija.
Lattelecom pieder arī mediju bizness –
Mums ir jādomā, kur turpmāk nopelnīt, un televīzijas un
interneta satura piedāvāšana, iespējams, ir viena no mūsu nākotnes lielajām
iespējām. Mēs redzam, ko dara konkurenti un redzam, ka arī ViaSat vairs neuzskata, ka viņu pamatbizness ir satelīti, viņi
uzskata, ka viņu pamatbizness ir programmu pakošana. Apollo ir viens no stūrakmeņiem Lattelecom
satura biznesā.
Kad Latvijā būs wi-fi pārklājums visā valstī?
Bija periods, kad likās, ka tūlīt tā būs, taču, tad
parādījās citas tehnoloģijas un pie apvāršņa jau ir ceturtās paaudzes mobilie
sakari. Kur tur ir bizness? Mobilie telekomunikāciju sniedzēji piedāvā reālu
alternatīvu wi - fi Jautājums nav
tehnoloģijā - to var izdarīt, jautājums ir kā globālu wi-fi pārklājumu pārvēst ienesīgā
biznesa modelī. Pašlaik tāda risinājuma nav.
Man pašam, kad esmu ārpus ofisa, pietiek ar mobilo
internetu, kas nāk caur trešās paaudzes tīklu un Lattelecom Wi-Fi. Manam
telefonam 80 % noslodzes ir internetā, nevis balss sakaros. Tiesa, ir vietas
pasaulē, kur bezmaksas WiFi subsidē pašvaldības un, ja Rīgas dome izsludinātu
tādu konkursu, mēs tur piedalītos. Bet par to kādam ir jāmaksā.
Cik gadā būtu
jāmaksā?
Būtu bezatbildīgi tagad pateikt skaitli. Tie būtu kādi simti
tūkstoši, tā nav pārāk dārga tehnoloģija. Lattelecom
wi-fi jau ir pieejams gandrīz visā Rīgas
centrā, savukārt es nezinu vai wi-fi nodrošināt Teiču rezervātā būtu tas
pareizākais risinājums. Teiču rezervātā šodien jālieto 3G.