Latvijas Avīze :: Neesam ne salti aprēķinātāji, ne naivi ideālisti

Latvijas Avīzes žurnālisti Valdemārs Krustiņš un Māris Antonēvičs plašā intervijā ar Gati Kokinu pēc ievēlēšanas par SCP valdes priekšsēdētāju.

[WEB] Latvijas Avīze :: Neesam ne salti aprēķinātāji, ne naivi ideālisti

[PNG] Latvijas Avīze :: Neesam ne salti aprēķinātāji, ne naivi ideālisti 
____________________________________________________________________________

"Šobrīd mana sirds pieder politikai," saka ekonomists un uzņēmējs GATIS KOKINS.

Nupat viņš kļuvis par jaunās partijas "Sabiedrība citai politikai" vadītāju. Ar G. Kokinu sarunājās "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Iesākumā laikam jālūdz jūs īsumā iepazīstināt ar sevi "Latvijas Avīzes" lasītājus.

G. Kokins: – Esmu rīdzinieks, lai gan mani vecāki nāk no laukiem. Tēvs ir dzimis Ilūkstes apriņķī, māte – Rēzeknes apriņķī. Viņi abi ir skolotāji: māte – matemātikas, tēvs – fizikas. Var teikt, ka padomju laikā mēs bijām inteliģentu ģimene, kurai varbūt nebija pārāk daudz līdzekļu lepnai dzīvošanai, toties bija alkas pēc zināšanām. Es mācījos Rīgas 39. vidusskolā, sekmes bija labas, it īpaši eksaktajos priekšmetos. Izvēlējos turpināt izglītību fizikas jomā...

– Tēva ietekmē?

– Daļēji. Tobrīd īsti nebija jēgas studēt ekonomiku, jo tolaik ar šo vārdu saprata pavisam ko citu nekā mūsdienās. Arī kopējais noskaņojums bija – ko tur daudz tirgoties, jānodarbojas ar "augstākām lietām", un ar tām es arī nodarbojos līdz pat 1993. gadam. Bet tad bija jādomā, kā tālāk pelnīt iztiku, jo jaunajai Latvijas valstij līdzekļu eksperimentālai fizikai faktiski nebija. Bet man bija jādomā, kā pabarot ģimeni, jo tolaik man jau bija četri bērni. Devos uz Latvijas–Vācijas banku, kur strādāja mans kursa biedrs Ģirts Rungainis. Šajā bankā es nostrādāju līdz 1997. gadam, palīdzēju to veiksmīgi pārdot igauņu Hansabankai, bet vēlāk pieņēmu Viktora Krasovicka piedāvājumu nākt strādāt uz "Parex banku". Tur dažādos amatos strādāju līdz pagājušā gada oktobrim un droši vien būtu varējis mierīgi sagaidīt vecumdienas, ja nebūtu tāds urdošs nemiers, ka šajā jomā esmu sevi izsmēlis. Strādājot "Parex bankā", es biju pabeidzis Rīgas Ekonomikas augstskolu, ieguvis maģistra grādu, tāpēc sāku aktīvāk sekot līdzi ekonomiskajiem procesiem un arī komentēt tos internetā. Es pamanīju, ka maniem rakstiem ir politiska rezonanse. Sajutu, ka ar savām idejām varu ietekmēt valstī notiekošo, pat nestrādājot ministrijā vai nesēžot Saeimā. Tas arī noteica manu izvēli par labu politikai. Protams, man ir arī neliels bizness, taču mana sirds tagad pieder politikai.

– Sirds politikai, bet kabata biznesam.

– Es domāju, ka politikai nevajadzētu būt tai lietai, kas pilda kabatu, un, manuprāt, tas laiks, kad ar politiku tiešā un brutālā veidā tika "taisīta" liela nauda, jau ir beidzies. Katrā ziņā "Sabiedrība citai politikai" vairs neļaus to darīt ne vien citiem, bet skatīsies arī uz savu biedru "pirkstiem".

– Kur jūs skolojat savus bērnus – Latvijā vai ārzemēs?

– Ja atgriežamies pie naudas, tad ir tādi cilvēki, kuriem tās nekad nepietiek – viņiem rodas arvien jaunas un jaunas vajadzības. Un ir tādi, kas, tikuši pie naudas, var normāli iztikt un nodarboties ne tikai ar pelnīšanu, bet arī citām lietām, kas sirdij tuvākas. Naudas pelnīšana nav tas, kam es būtu gatavs ziedot visu savu mūžu. Arī attiecībā uz izglītību mana attieksme ir diezgan līdzīga. Es savulaik biju labs skolnieks, ar labām sekmēm piedalījos dažādās olimpiādēs, bet man nekad nebija domas, ka man būtu jāpāriet mācīties uz prestižo Rīgas 1. vidusskolu. Man šķiet, ka cilvēka attīstību nosaka ne tik daudz ārējā vide, cik viņa paša attieksme. Tāpēc es negribētu mudināt savus bērnus, ka viņiem obligāti jābrauc mācīties uz Šveici vai Angliju. Esmu pārliecināts, ka arī Latvijas izglītības sistēma dod visas iespējas. Divi mani bērni jau ir beiguši skolu, divi šobrīd mācās Rīgas Franču licejā, pašam mazākajam ir gads un desmit mēneši, tāpēc par viņa skološanu domāsim vēlāk.

– Cilvēkiem parasti ir kādas autoritātes. Piemēram, politiķiem nereti piemin Vinstonu Čērčilu vai Margaretu Tečeri. Vai jums ir kādas politiskas jeb ekonomiskas autoritātes?

– Man jau šķiet, ka mēs katrs esam ļoti unikāls. Ir ļoti daudz cilvēku, no kuriem mēs varam mācīties, bet, dēvējot viņus par "autoritātēm", mēs sevi ierobežojam. Tomēr, ja runā par ievērojamiem cilvēkiem, tad es vispirms gribētu minēt Vācijas kancleru Konrādu Adenaueru. Stāsts par Vācijas atdzimšanu pēc Otrā pasaules kara Latvijai ir ļoti aktuāls. Protams, mums nav sava "Maršala plāna", bet dalība Eiropas Savienībā dod ļoti daudz līdzīgu iespēju. Ja runā par ekonomistiem, tad es varētu minēt Jozefu Šumpeteru, kurš uzsver cilvēku lomu ekonomikā kā konkurētspējas pamatu.

– Latvijas sabiedrībā pēdējā laikā vietā un nevietā tiek "zelēts" Džordža Sorosa vārds. Kāda ir jūsu attieksme pret šo personību?

– Es esmu īpaši pētījis slavenākos Sorosa finanšu spekulāciju gadījumus – britu mārciņas "nograušanu" un darbību Austrumāzijā. Viņš ir ģeniāls spekulants, kurš ar savu darbību ir darījis daudz laba pasaulei, jo norādījis uz vājajām sistēmas vietām. Tas noteikti palīdzēja pasaulei tapt labākai. Protams, ļoti simpātiski ir tas, ka nopelnīto naudu viņš ziedo filantropijai. Viss pārējais ir diezgan kontraversāli. Īsti nevar saprast viņa darbību Amerikā – vai viņš par vai pret šo valsti. Viņa izpratne par liberālo ekonomiku arī ir diezgan diskutabla. Bet es neredzu, ka Sorosa ietekme būtu kāda masonveidīga sazvērestība, kā viens otrs to cenšas iztēlot. Lai viņš darbojas, bet arī skriet un krist viņam ap kaklu nevajadzētu. Latvijā Sorosa ietekmes rezultātā ir veidojies noteikts politiskais spārns, taču citās valstīs šī ietekme izpaudusies pavisam citādi. Cik esmu lasījis Sorosu, viņa mērķis nav uzspiest kaut kādu vienīgo patiesību.

– Ko jūs domājat par Kārli Ulmani?

– Mans viedoklis nebūs īpaši unikāls. Skaidrs, ka Ulmanis ir cienījams valstsvīrs, bet viņš arī daudz darījis demokrātisko struktūru likvidēšanā Latvijā. Es gan negribētu pārāk kritizēt – tolaik tā notika daudzviet Eiropā. To lielā mērā noteica apstākļi. Tāpat kā labējā politika, kas Latvijā valdījusi pēdējos 15 gadus, – es jau nesaku, ka tā ir slikta un nepareiza, vienkārši tas laiks ir garām, šī politika ir jāmaina. Tāpat arī ar Kārli Ulmani – 30. gadu kontekstā viņa politiskā darbība bija loģiska un tautā atbalstīta, taču mūsdienās tā ir nereāla.

– Jūs nupat nodibinājāt partiju "Sabiedrība citai politikai". Presē dibināšanas kongress gan izpelnījies diezgan kritiskas atsauksmes.

– Es domāju, tā ir politiskā cīņa...

M. Antonevičs: – Bet vai jums, paškritiski vērtējot, nepalika iespaids, ka runas kongresā pārsvarā sastāvēja no lozungiem, bez svaigiem piedāvājumiem?

– Šā kongresa uzdevums bija nodibināt partiju likumā paredzētajā kārtībā, nevis apspriest programmu vai rīcības stratēģiju pašvaldību vēlēšanām. Mums vēl viss priekšā! Partijas platformu mēs diskutējām un izstrādājām gandrīz visu pēdējo gadu, un katrs, kas vēlējās, varēja ar to iepazīties. Mums ir gan konkrēti priekšlikumi, gan kopējais redzējums. Es piekrītu, ka rezonanse pēc kongresa ir kritiska. Tam ir vairāki iemesli, no kuriem daļu kultivē žurnālisti. Pirmkārt, tiek stāstīts, ka ir nodibināta vēl viena politiskā partija, kas ne ar ko neatšķiras no citām. Visi politiķi ir slikti – koalīcija, opozīcija, neesot nekādas atšķirības. Otrkārt, ja kāds cilvēks nolēmis iesaistīties politikā, šī viņa vēlme tiek tulkota ļoti primitīvi. Tiek stāstīts, ka viņš ir "salts aprēķinātājs", kuram neveicas biznesā, tāpēc viņš nolēmis nopelnīt ar politikas palīdzību. Ļoti izplatīts ir viedoklis, ka cilvēks, kurš nāk politikā, noteikti pārstāv savus iepriekšējos darba devējus. Man bija saruna ar vienu žurnālisti, kuru es tagad nesaukšu vārdā. Viņa saka – skaidrs, ka "Sabiedrība citai politikai" pārstāv "Parex banku", jo jūs esat bijis šīs bankas viceprezidents. Taču partijā ir Aigars Štokenbergs, tātad tā pārstāv arī Andra Šķēles intereses. Par līdzpriekšsēdētāju ievēlēta Karīna Korna, kura savukārt darbojas "Latvijas gāzes" interesēs, bet Edgars Štelmahers pārstāv uzņēmēju Rafaelu Deiftu. Tātad sazvērestība skaidra! Pie galda apsēdies Kargins, Šķēle, Savickis un Deifts un kopā nolēmuši dibināt partiju, kas apkalpotu viņu intereses. Manuprāt, tas ir diezgan absurdi!

– Paskatīsimies uz to no otras puses! Jūs ilgu laiku esat strādājis "Parex bankā". Vai tiešām jūs teiksiet, ka bankas vadītājiem nav bijis nekādu politisko interešu un darījumu ar partijām?

– Esmu pamanījis un pat esmu pats piedalījies šajās sarunās. Kā Kargina pārstāvis esmu runājis ar pašvaldību pārstāvjiem, valsts iestādēm. Bet tas ir mīts, ka Kargins tiešā veidā ietekmē kādu politisko spēku. Es zinu, ka viņa politika ir uzturēt labas attiecības ar visiem. Nav nevienas lielas partijas Latvijā, ar kuru Kargina kungam nebūtu labu attiecību. Taču vēlēšanās neviena partija nav saņēmusi kādu īpašu atbalstu no "Parex bankas".

– Un kā ar "Saskaņas centru"? Vai runas, ka šīs apvienības tapšanā "Parex bankai" bijusi īpaša loma, arī ir mīts?

– Pilnīgs mīts! Ja skatās tīri Kargina kunga politiskos uzskatus, iespējams, viņš pats balsotu par "Saskaņas centru". Tāpat kā savulaik droši vien balsoja par "Latvijas ceļu". Es domāju, ka viņš nekad nav balsojis par "PCTVL". Taču arī "Saskaņas centra" vadībā, manuprāt, nav Karginam lojālu cilvēku. Urbanovičs un Ušakovs tādi nav. Protams, "Parex banka" ir viens no lielākajiem Latvijas ekonomikas subjektiem un tā nevar pastāvēt bez politiskās mijiedarbības, taču sarunas notiek ar visām partijām. Es domāju, ka arī mūsu partija ar laiku izveidos normālas attiecības ar "Parex banku".

– Runājot par politiku un uzņēmēju mijiedarbību, nupat avīzēs bija lasāma vairāku uzņēmēju neapmierināta burkšķēšana, ka Saeima un valdība pārāk atbalstot Gruziju un bojājot attiecības ar Krieviju. Tas traucējot veiksmīgai biznesa sadarbībai. Cik ļoti tas būtu jāņem vērā?

– "Sabiedrība citai politikai" savu attieksmi par Gruzijas notikumiem pauda ļoti krasi. Šo viedokli izteica Artis Pabriks, un viņš nepārprotami nostājās Gruzijas pusē. Ja partijā parunātu ar katru cilvēku individuāli, es domāju, mēs redzētu pilnīgi sabalansētu viedokli. Skaidrs, ka arī Gruzijas puse ir pieļāvusi virkni kļūdu. Taču man šie notikumi ir raisījuši citas pārdomas, kas vairāk saistītas ar Latvijas iekšpolitisko situāciju, nevis ārpolitiku. Pēc atmodas šķita, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti saplaisājusi – neatkarības atbalstītāji un vecā režīma atbalstītāji, starp kuriem ir liela "plaisa". Lielā mērā šis sadalījums veidojās arī pēc etniskā principa. Domājot par sabiedrības integrāciju, politiķi un uzņēmēji lēnām zieķēja ciet šo "šķirbu". Vēl nesen šķita, ka šīs pretrunas ir pavisam nelielas. Daļa latviešu būtu gatavi balsot par "Saskaņas centru", bet daudzi krievi atbalstīs "Sabiedrību citai politikai" un nacionālie jautājumi vairs nav tik būtiski...

Tad sekoja Krievijas iebrukums Gruzijā, un visas vecās "plaisas" atkal atvērās. Viss nostājās atpakaļ vecajās vietās. Un man kļuva skaidrs, ka to nemaz nav iespējams mainīt, tā paliks. Varbūt nākamajās paaudzēs kaut kas varētu mainīties, bet ne šobrīd. Tas ir tas sliktākais! Starpvalstu attiecības no tā ne īpaši zaudēs, ne arī iegūs. Krievija tomēr nav tik stipra, lai "uzbruktu" visās frontēs, un attiecībās ar Baltijas valstīm tā tagad, visticamāk, mēģinās parādīt sevi kā civilizētu partneri. Postījums ir nodarīts Latvijas sabiedrībai jeb, pareizāk sakot, – šis notikums ir parādījis patieso ainu. Diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju klusībā sapņo, ka te iebrauktu krievu tanki un atjaunotos krievu hegemonija. Tā ir ļoti biedējoša atziņa.

V. Krustiņš: – Bet kas ir tas, kas šķeļ sabiedrību – Krievijas impēriskums, krievvalodīgā prese?

– Es vairāk esmu ekonomists, nevis integrācijas speciālists, taču man ir sava hipotēze šajā sakarā. Pirmkārt, tas ir saistīts ar Putina administrācijas centieniem palielināt Krievijas ietekmes sfēru. Baltija diemžēl ietilpst viņu ģeopolitisko interešu lokā. Otrkārt, Krievija tomēr ir mums pārāk tuvu. Ja Latvija atrastos kaut kur Dienvidamerikā, mums šādas problēmas nebūtu aktuālas. Krievijas kultūras telpa ļauj krieviski runājošajiem dzīvot Latvijā ģeogrāfiski, bet faktiski justies kā Krievijā. Viņi skatās Krievijas televīzijas kanālus, iet uz krievu mākslinieku koncertiem, lasa Krievijā izdotas grāmatas. Nav nekādas vajadzības integrēties latviskajā vidē. Tā ir objektīva lieta, kur mēs maz ko varam darīt. Mūsdienu komunikācija atļauj viņiem dzīvot svešā pasaulē. Vienīgā mana cerība, ka Putina administrācija savu neoimperiālistisko politiku novedīs tiktāl, ka pašiem Latvijas krieviem tā kļūs biedējoša.

– Šobrīd viens no galvenajiem politiskajiem jautājumiem valstī ir Godmaņa lēmums "iesaldēt" valsts pārvaldē strādājošo darbinieku algas. Uz privāto uzņēmējdarbību tas tiešā veidā neattiecas...

– Tas īstenībā nenormāli ietekmē privāto uzņēmējdarbību. Šis lēmums ir ļoti aplams arī no ekonomiskās teorijas viedokļa.

– Godmanis izskatās tik norūpējies. Es tikai nesaprotu, kāpēc lēmumu par algu "iesaldēšanu" visur skaidro tikai premjers, bet neviens cits no koalīcijas partneriem. Piemēram, finanšu ministrs.

– Tas ir jautājums par kompetenci. Es domāju, ka finanšu ministrs Atis Slakteris nav kompetents ne pensiju, ne budžeta jautājumos. Kad bija diskusijas par pensiju referendumu, bija vairākas televīzijas diskusijas, kurās vajadzēja piedalīties Slaktera kungam. Taču viņa vietā uz diskusiju gāja premjera padomnieks Pēteris Leiškalns. Arī budžeta jautājumos Godmanis neapšaubāmi ir kompetentāks par Slakteri. Bet Godmaņa rūpju pilnais vaigs, manuprāt, ir ļoti precīzi izkopta poza. Tas palīdz viņam vieglāk sasniegt mērķus. Es nedomāju, ka šobrīd Godmaņa mērķis ir nevienam valsts darbiniekam nepaaugstināt algu. Tad viņš vienkārši būtu traks. Jāsaprot, ka tajā cilvēku plejādē, kuri saņem algu no valsts, situācija ir ļoti atšķirīga. Piemēram, skolotāji saņem krietni zem tā līmeņa, ko pašreizējā ekonomiskajā situācijā viņiem pienāktos saņemt. Savukārt daudzi ierēdņi ar visām piemaksām un prēmijām saņem krietni virs.

– Vairāk nekā pats Godmanis!

– Jā, ir arī tādi gadījumi. Pareizais risinājums būtu atrast diferencētu pieeju – "iesaldēt" algu ierēdņu sektorā, bet pildīt skolotājiem un ārstiem dotos solījumus. Pašreizējā Godmaņa pozīcija ir kā paņemta no sarunu vešanas mācību kursa. Sarunās ir augstākais un zemākais piedāvājums. Izskatās, ka Godmanis ir iecerējis palielināt algas par desmit procentiem, lai gan iepriekš bija runāts, ka jāpalielina par 17 procentiem. Lai panāktu šos desmit procentus, premjers sāk "tirgoties" un sākumā saka, ka algas vispār netiks palielinātas. Iespējams, drīz viņš kļūs piekāpīgāks. Ja paseko Godmaņa izteikumiem pēdējā gada laikā, es domāju, būs grūti atrast vēl kādu tik nekonsekventu premjeru. Un ne jau tāpēc, ka viņš neatbildētu par saviem vārdiem. Tas drīzāk liecina, ka viņam nav reālās varas koalīcijā. Viņam ir labas idejas un apņēmība, bet nav iespēju to realizēt. Es esmu gatavs aplaudēt, kad Godmanis saka, ka jāsamazina ministriju skaits. Bet pēc brīža izrādās, ka ministriju skaits tomēr netiks samazināts. Tā valdība nonāk līdz izmisuma soļiem, kas vienkārši izskatās smieklīgi. Piemēram, līdz referendumam visi uztraucās, ka tikai netiek sagrauta pensiju sistēma, bet vēlāk Godmanis sāk runāt par pensiju otrā līmeņa bezmaz vai nacionalizāciju. Amerikā tas būtu izsaucis akciju kursa kritumu par 30 procentiem, bet Latvijā premjers to mierīgi var pateikt. Protams, tas netraucē nākamajā dienā atsaukt savus vārdus. Neviens cits premjers tik krasi savu viedokli nemainītu, jo tas izskatās pārāk izmisīgi un nožēlojami.

– Ko premjeram atliek darīt?

– Lūk, tas ir rūpīgi aprakstīts "Sabiedrības citai politikai" programmā. Skaidrs, ka ekonomikā ir simtiem nianšu, ko darīt, bet mēs izvēlējāmies trīs, kuras pašlaik ir svarīgākās. Pirmais – "slaida" valdība. Nevar runāt par vispārēju taupību, ja pats pērc dārgas mēbeles, nespēj samazināt savu darbinieku skaitu un tā tālāk. Otrais – apņēmīga, anticikliska nodokļu politika. Ekonomiku var ietekmēt divos veidos – ar monetāro politiku un ar nodokļu politiku. Suverēna monetārā politika Latvijā īsti nevar pastāvēt, jo lats ir piesaistīts eiro, līdz ar to mēs nevaram mainīt apmaiņas kursu vai procentu likmi. Tātad paliek tikai nodokļu politika. Labākie piemēri rāda, ka citās valstīs valdības aktīvi izmanto nodokļus, lai mazinātu ekonomisko ciklu ietekmi. Jau 19. gadsimtā ekonomisti pamanīja – ja ekonomiku atstāj savā vaļā, tad ir ekonomiskais bums, kuram seko recesija, un tā tas notiek visu laiku. Faktiski visu 20. gadsimtu ekonomisti meklēja veidus, kā ekonomikas attīstību izlīdzināt. Novērots, ka tās ekonomikas, kas neattīstās tik cikliski, pēc gadiem ir labākā pozīcijā. Lai mazinātu šo cikliskumu, tajā brīdī, kad ir bums, nodokļi jāpalielina, jāveido budžets ar pārpalikumu. Bet, kad ir recesija, jādara otrādi – var pieļaut budžetu ar deficītu, ar valdības tēriņiem ir jāstimulē ekonomika un arī jāsamazina nodokļi. Tā ir vispārzināma lieta, un to zina gan Kalvītis, gan Godmanis. Bet, kamēr viņi apņemas kaut ko izdarīt, ir nokavēts īstais laiks. Kad bija ekonomiskā augšupeja, valdība beidzot sāka domāt par bremzējošiem faktoriem. Šobrīd jau ir sākusies lejupslīde, bet vēl joprojām tiek spriests par bremzēšanu, lai gan nu jau būtu jāstrādā pie stimulējošiem faktoriem. Godmaņa personiskā pārliecība, cik es ar viņu esmu runājis, ir tāda, ka tirgus pats visu sakārtos un valdībai ar nodokļu izmaiņām pēc iespējas mazāk vajag iejaukties. Tas ir 20. gadsimta 70. gadu piegājiens, kas sevi neattaisnoja. Šobrīd gan ASV, gan Vācija, gan citas valstis aktīvi strādā ar nodokļiem, lai mazinātu ekonomiskos ciklus.

– Vai tas nozīmē, ka valdība ir nekompetenta?

– Koalīcija ir rīcībnespējīga! Koalīcija ir apvienība, kur katrai partijai ir savs korporatīvais "projekts". Valdības darbība vairāk ir šo "projektu" koordinācija, nevis rūpes par tautsaimniecību. Arī kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – šobrīd ekonomikai nav vieglākie laiki. Bet kāpēc mums vienmēr ir vissliktāk? Es domāju, tāpēc, ka mūsu valdība nerīkojas konsekventi. Mums tāpat šobrīd būtu recesija, bet daudz "mīkstākā" formā. Gada sākumā mēs diskutējām – būs "mīkstā" vai "cietā" nosēšanās. Šobrīd mēs redzam – Lietuva, Vācija, Ukraina – visas sēžas "mīksti". "Cieti" pasaulē sēžas tikai Latvija, Argentīna un vēl dažas Āfrikas valstis. Tas liecina par mūsu ekonomikas izpratnes līmeni un valdības spēju rīkoties.