Viedoklis: GK

Advokāti nākotnes nodokļu stratēģijām

Runājot par nepieciešamajām valsts investīcijām dažādās nozarēs, autori ir iecienījuši savas finansēšanas vēlmes izteikt nevis latos, bet proporcijās, visbiežāk - procentos no IKP. Tā piemēram, augstākajai izglītībai tiek prasīts 2%, pārējai izglītībai - 4%, medicīnai - 7%, zinātnei un inovatīviem pētījumiem - 3%, valsts aizsardzībai - 2%, sociālai aizsardzībai - 20% (pašlaik 14%, salīdzinājumam: 30% - Vācijā, 28% - vidēji ES), tad vēl ceļiem, policijai, valsts pārvaldei... Kā var nesolīt?! Saskaitot šīs proporcijas, gandrīz visu politisko partiju programmās ir iegūstams skaitlis, kas ievērojami pārsniedz 40%. Tas lieliski sadzīvo ar solījumiem pazemināt nodokļu slogu...

Kāda ir budžeta ieņēmumu (nodokļi + nenodokļu ieņēmumi) realitāte? (skat. zīmējumu!)

 
Latvijas valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumi pēdējos gados ir svārstījušies 35% apmērā no IKP. 2009. gads raksturojās ar strauju kopprodukta kritumu, tāpēc šī proporcija palielinājās līdz 37%. Pašlaik mēs dzīvojam ar izdevumiem, kuri pārsniedz 40% no IKP, starpību finansējot no SVF vadītā konsorcija aizdevuma. Protams, atrodoties tik dziļā krīzē, tas ir attaisnojami. Tomēr ilgtermiņā Latvijai būs jānonāk pie sabalansēta budžeta, un, krīzei beidzoties, pie budžeta ar pārpalikumu, kas ļaus dzēst izveidotās parādsaistības.

Sabiedrībā diskutējot par nākotnes (kad ekonomiskā krīze Latvijā sevi būs izsmēlusi - cerams, 2012. gadā) budžeta ieņēmumu (pēc būtības - nodokļu ieņēmumu) attīstības scenārijiem, izceļas divi iespējamie ceļi.

Viens ir skaidri iezīmēts kā nodokļu samazināšanas ceļš (sarkanie punkti grafikā, kas tiecās uz līmeni - 33% no IKP). Patiesi, galēji liberalizējot veselības aizsardzību, izglītību, samazinot sociālo tīklu un beidzot tērēt naudu valsts aizsardzībai (kā Īslandē), tas ir iespējams. Šī valsts budžetā neienākusī nauda paliks uzņēmējiem, kas to ieguldīs racionālāk [par valsti], kas dos papildus impulsu tautsaimniecībai.

Tiesa, tā būs tautsaimniecība ar vēl lielāku iedzīvotāju turīguma noslāņošanos, ar mazāk izglītotu un mazāk veselu darbaspēku un ar vēl vājāku sociālo tīklu, kas iedzīvotājus provocēs uz ekonomisko emigrāciju. Šāda tautsaimniecība būs labi piemērota biznesam, kas neprasa augsti kvalificētus darbiniekus un inovācijas - dominēs tirdzniecība, tūrisms un tranzīts. Vide nebūs piemērota aparātbūves, ķīmiskās un farmaceitiskās industrijas un informācijas tehnoloģiju uzņēmumiem, jo nebūs doktorantu, inženieru un matemātiķu.

[Tās ir talantu profesijas, bet talanti vienlīdz varbūtīgi dzimst kā turīgās, tā arī nabadzīgās ģimenēs. Ja bērnam no nabadzīgas ģimenes nav iespējams uzaugt veselam un iegūt kvalitatīvu izglītību, valsts šo talantu ir zaudējusi. Tāpat kā ir zaudējusi iespēju konkurēt ar citām valstīm, kas sekmīgāk pārvalda savu intelektuālo cilvēkresursu kapitālu.]

Otrs ceļš ir piesardzīga nodokļu sloga paaugstināšana, 5 gadu laikā sasniedzot kopbudžeta ieņēmumu līmeni 40% apmērā no IKP un ieviešot saudzīgu nodokļu progresivitāti. Šis ceļš nenozīmē, ka Latvija var atļauties šo naudu tērēt neefektīvā un korumpētā valsts pārvaldē - slaidas valdības lozungs nav atceļams! Šis ceļš nenozīmē, ka iespējams apmierināt visus pirmajā rindkopā minētos lūdzējus - jebkurā gadījumā investīciju līmeņi nozarēs ir rūpīgi izvērtējami. Arī pie šī scenārija mēs nevarēsim izveidot Eiropā konkurētspējīgas vidusskolas katrā Latvijas ciematā vai kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfus lauku slimnīcās. Tomēr šāds ienākumu līmenis valdībai dos iespēju investēt Latvijas sabiedrībā, samazināt Džini indeksu no 41 (sliktākais rādītājs ES 2009. gadā) uz vismaz 30, investēt infrastruktūrā, padarot sasniedzamus reģiona centrus un atvieglojot industriālu objektu celtniecību, nodrošinot sabiedrību ar kvalificētiem elektroniķiem, ķīmiķiem, ārstiem, skolotājiem, programmētājiem, sociālajiem darbiniekiem, metālapstrādes meistariem un izgudrotājiem.

Šī būs labuma pārdale, taču nevis no bagātajiem uz trūcīgajiem, bet no bagātajiem uz uzņēmējdarbības vidi, padarot Latviju par konkurētspējīgu placdarmu vienai mazai, bet izcilai ekonomikai Eiropā [tā arī ir laba definīcija, kā atšķirt sociāldemokrātu no sociālliberāļa].

Nodokļu struktūras izmaiņu kontekstā puses [abu ceļu piekritēji] ir vienojušās, ka jāsamazina ar darbaspēku saistītie nodokļi (iedzīvotāju ienākuma nodoklis, valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas). Tas ir saprotams, jo esošais darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir nekonkurētspējīgs: augstāks kā kaimiņiem un pat augstāks kā ES vidējais - 35%. Tas īpaši negatīvi ietekmē ražošanas attīstību, kurai ir liela darbaspēka izmaksu komponente kopējās izmaksās. Tas veicina ekonomisko emigrāciju. Pie tam turīgākā sabiedrības daļa ar darbaspēku saistītos nodokļus gandrīz nemaksā, jo iztiek no dividendēm. Toties mūsu Vienotības partneri nepiekrīt SCP, ka būtu pieļaujams celt patēriņa nodokļus (PVN, akcīzes nodokļi), kas Latvijā PVN palielināšanas rezultātā ir pietuvojusies ES vidējam rādītājam, taču ir nozīmīgs faktors tekošā konta deficīta un importa mazināšanai, kopējo uzkrājumu līmeņu palielināšanai un efektīvi apliek ar nodokļiem arī turīgo sabiedrības daļu. Tāpat JL un PS nepiekrīt nepieciešamībai būtiski kāpināt kapitāla nodokļus (nekustamā īpašuma nodoklis, dividenžu un kapitāla pieauguma nodoklis, uzņēmuma ienākuma nodoklis), kur Latvijas atpalicība no ES vidējā rādītāja arī pēc nesenajiem nodokļu grozījumiem ir ievērojama. Arguments, ka ražošanas uzņēmumi tiek izvietoti valstīs ar zemiem kapitāla nodokļiem, ir izrādījies kļūdains, jo pēdējā desmitgadē galvenās ražošanas jaudas Eiropā ir celtas Polijā, Vācijā un Čehijā - valstīs ar ievērojamiem kapitāla nodokļiem (īstenībā, dēļ izcilas uzņēmējdarbības vides - kvalificēta darbaspēka un attīstītas infrastruktūras). Pie tam, zemi kapitāla nodokļi veicina spekulāciju kā pamatbiznesu.

Samazinot darbaspēka nodokļus Latvija izvēlētos pirmo ceļu, samazinot darbaspēka nodokļus un samērīgi palielinot patēriņa un kapitāla nodokļus, Latvija izvēlētos otro ceļu.

Tad kāds ceļš ir pareizāks?

Ir dīvaini vērot, kā šis jautājums tiek apspriests sabiedrībā. Vaicāt iedzīvotājam par attieksmi pret nodokļu palielināšanu ir kā bērnam - par vēlmi dzert zivju eļļu. Vēl jocīgāk ir vaicāt viedokli par nodokļu sloga palielināšanu Latvijas darba devēju konfederācijai, [kurai primāri ir jāgrib zemākus nodokļus]. Jautājums par nodokļu sloga palielināšanu ir jālemj atbildīgiem valstsvīriem, izsverot, kā sabalansēt augstāka nodokļu sloga tiešo negatīvo ietekmi ar netiešo pozitīvo ietekmi - trūcīgo iedzīvotāju slāņa patēriņa pieaugumu, uzņēmējdarbības vides uzlabojumu caur kvalitatīvāku infrastruktūru un cilvēkresursiem.

Tiesa, jāpiekrīt demokrātijas sargiem - arī ejot otru [nodokļu paaugstināšanas] ceļu advokāti elektorātā ir jāatrod! Kas pamācoši, Rietumos tas ir izdevies - gan Gordonam Braunam, gan Barakam Obamam!

"Kādu nodokļu slogu jūs aizstāvat?" Pirmajā tuvinājumā situācija ar sagaidāmajām atbildēm šķiet bezcerīga:

• Uzņēmējs mazs nodokļu slogs
• Indivīds mazs nodokļu slogs

• Ierēdnis liels nodokļu slogs
• SVF liels nodokļu slogs 

Proti, visi valsts iedzīvotāji a priori varētu gribēt mazus nodokļus, lai maksimizētu savus tā mirkļa ieņēmumus. Tam pretī stāvētu "tautas nīstie birokrāti, kuru rocība un pārvaldāmo projektu apjoms ir tieši atkarīgs no budžeta ieņēmumiem", un SVF, kurš ir "sazvērējies pret Latviju" [uzreiz paskaidrošu, ka pats tā nedomāju - SVF reāli vērtē Latvijas situāciju un dod ieteikumus, neraizējoties, kā tie varētu patikt elektorātam].

Taču, sākot šķetināt iedzīvotāju segmentus, kuri gūtu labumu no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, mēs varam konstatēt, ka:

• Skolēnu vecāki lielāks nodokļu slogs
• Saslimušie lielāks nodokļu slogs
• Pensionāri lielāks nodokļu slogs
• Bezdarbnieki lielāks nodokļu slogs
• Apzagtie lielāks nodokļu slogs
• Autobraucēji lielāks nodokļu slogs
• Uzņēmumu HR lielāks nodokļu slogs
• Uzņēmumu R&D lielāks nodokļu slogs

Proti, tās iedzīvotāju grupas, kuras ir tieši eksponētas izglītības, medicīnas, iekšlietu, satiksmes nozaru investīcijām, varētu atbalstīt nepieciešamību pēc to lielāka finansējuma. Vēl vairāk - arī uzņēmumu personālvadītāji, pētnieki un attīstības virzītāji būtu ieinteresēti izglītotos un radoši domājošos kadros. Vienīgi lieluzņēmēji turpinās iebilst pret lielāku nodokļu slogu, jo tā virspeļņa, ko šie uzņēmumi gūst mēroga efekta dēļ, atļauj kompensēt kvalitatīvu kadru trūkumu, tiem nedaudzajiem esošajiem speciālistiem maksājot algas virs tirgus likmēm. Tādējādi, ņemot vērā labumus no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, otrajā tuvinājumā kļūst skaidri pretinieki un ir atrodami advokāti lielākam nodokļu slogam:

• Lieluzņēmējs mazs nodokļu slogs
• Inovatīvs MVU vidējs nodokļu slogs
• Indivīds vidēji liels nodokļu slogs

Tāpēc, jāsecina, ka krīzei beidzoties un :

• veicot adekvātu izskaidrošanas darbu par labumu no netiešajiem pozitīvajiem nodokļu sloga palielināšanas efektiem, "izpildot mājasdarbu" par slaidas valdības izveidošanu un novēršot valsts investīciju nelietderīgas izšķērdēšanas risku, arī elektorāta vidū ir iespējams atrast advokātus mērenai nodokļa sloga paaugstināšanai;
• nodrošinot politisko partiju finansēšanu no valsts, tiks izslēgta lielkapitāla ietekme uz politisko partiju lēmumiem, kas valdībai ļaus pieņemt izsvērtākus un valstij noderīgākus lēmumus par nodokļa sloga lielumu, jo pašreizējā nodokļu politika ir klajš lielkapitāla interešu lobija piemērs.
   

Lafērs un divas AiŠas

NODOKĻI BŪS JĀCEĻ [turpinot budžeta konsolidāciju nākošajā gadā, lai nebūtu jāķeras pie pensijām un sociālajiem maksājumiem].

Aiša savā valšķīgumā un vitalitātē dzied: "bet šie vārdi mani baida, es no tevis citus gaidu!"

Divas citas, politiskās AiŠas vēlētāju priekšā arī apgalvo, ka nodokļu celšana viņus baida, bet krītošā budžeta konsolidācijas problēmu var atrisināt tieši otrādi - ar nodokļu samazināšanu. Piemēram, Andris Šķēle apgalvo, ka: «Neviens saprātīgs cilvēks nodokļus krīzes laikā neceļ. Jāsamazina PVN, jāsamazina uzņēmumu ienākumu nodoklis». Savukārt, Ainārs Šlesers saka, ka «vadība ir ieinteresēta radīt biznesam labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmēji radītu darba vietas un katram bezdarbniekam būtu darbs. Nodokļu politikai ir būtiska nozīme, tāpēc svarīgi jau tuvākajā laikā to sakārtot tā, lai uzņēmēji nebankrotētu». Jēdzīgas un intuitīvā līmenī pareizi izprastas tēzes! Patiesi, anticikliska valdības politika paredzētu nodokļu samazinājumus krīzes laikā, ko pavadītu ekonomiku stimulējošs valdības tēriņu palielinājums!

Vienīgais BET - Latvijas gadījumā tas nav iespējams. Budžeta deficīta palielināšana virs līmeņiem, par kuriem Latvija ir vienojusies ar saviem donoriem, ir neprāts - tas pāris gados pārkāptu valsts ārējā parāda slieksni, virs kura tā apkalpošana būtu riskanta. Tas ir ne tikai "sazvērnieku" SVF viedoklis, bet arī neatkarīgu analītiķu - piemēram, BNP Paribas aprēķins:

Tātad,  AiŠu piedāvājums būtu īstenojams vienīgi gadījumā, ja nodokļu pazemināšana dotu tiešu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Te valšķīgās būtnes atsaucās nevis uz sev ierastajiem un saprotamajiem 19. gadsimta ekonomikas klasiķiem, bet uz Artūru Lafēru (Arthur Laffer), kas 1974. gadā, pusdienojot ar Diku Čeiniju un Donaldu Ramsfeldu, uz salvetes uzzīmēja līkni (ko par slavenu padarīja pie galdiņa sēdošais acīgais Džūds Vaniski no The Wall Street Journal).

Tā izskatījās sekojoši:

Lafērs pamatoti pieņēma, ka pie vidējās nodokļu likmes 0%, valstij nodokļu ieņēmumu nebūs. Arī vidējai nodokļu likmei tuvojoties 1 (100%), uzņēmējdarbība apstātos un nodokļu ieņēmumu nebūtu. No šejienes izriet secinājums, ka eksistē kāda vidējā nodokļu likme, pie kuras valsts nodokļu ieņēmumu ir vislielākie. Vēlākie pētījumi parādīja, ka Lafēra līknes maksimums nedaudz nobīdās atkarībā no valsts ekonomikas struktūras un laika. Tomēr Lafēra līknes maksimumi ir aprēķināti vidējās nodokļu likmes 0.5-0.6 rajonā (0.59 Zviedrijai, 0.55 ASV un 0.53 ES(27), 0.50 Latvijai (vērtējums)). Augšējā grafikā ir uzrādīts, kā atkarībā no nodokļu sloga mainās valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) nosacītajās vienībās (zilā - izmērāmais kopprodukts, purpursarkanā - izmērāmais kopā ar ēnu sektoru). Redzams, ka, palielinot nodokļu slogu, IKP samazinās, bet sākotnēji - ne tik strauji, kas ļauj Lafēra līknei augt. IKP līknes lēzenums tāpat ilustrē faktu, ka ekonomika nav pārāk elastīga pret valdības fiskālo politiku - ne tur valdība ko būtiski var pabremzēt buma apstākļos, ne sastimulēt recesijā... [tas ir vēl viens neliels arguments par labu monetārajai politikai]. Ēnu ekonomika nodokļu pieaugumu arī īsti nejūt - analīze rāda, ka tās pieaugums pie lieliem nodokļiem ir minimāls.

Lafēra ideja balstījās un matemātisku loģiku: katram nodokļu ieņēmuma līmenim atbilst vismaz divas nodokļu likmes - viena pa labi no maksimuma, otra pa kreisi. Tātad, valstī, kura ar vidējo nodokļu slogu 0.67 nodokļos ieņem 200 vienības (punkts A), eksistē nodokļu slogs (mūsu piemērā: punkts B - 0.48), kas ir ievērojami mazāks, bet dod tādu pašu nodokļu ieņēmumu [skatīt zīmējumu].

Valsts ekonomikas veicināšana, samazinot nodokļu slogu no 0.67 uz 0.48, ir ievērojama: atbilstoši augšējam grafikam kopprodukts pieaug par 36%!

Šāds teorētisks prāta eksperiments iedvesmoja daudzus valstsvīrus, un tie ķērās pie darba. ASV šo periodu sauca par reiganomiku (ekonomiku, ko īstenoja Ronalda Reigana administrācija 20. gadsimta astoņdesmitajos gados) - tā laikā notika ievērojams iedzīvotāju ienākuma nodokļu samazinājums turīgajiem no līmeņa, kas sasniedz 0.7 uz 0.28. Tiesa, vēl arvien notiek diskusija par nodokļu samazinājuma tiešo pozitīvo ietekmi uz ASV nodokļu ieņēmumiem, piemēram. Dažās valstīs tas ir izdevies viennozīmīgi sekmīgi, piemēram, - Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Dānijā - tā bija populāra nodarbe, īpaši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.

Savukārt, kad 2005. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs juniors nāca klajā ar jaunu iniciatīvu samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par 10% (no 0.25 uz 0.225), Kongresa Budžeta kabinets paziņoja, ka, lai arī tas palielinās ASV kopproduktu par aptuveni 1%, uz nodokļu ieņēmumiem tas atstās negatīvu iespaidu.

Kāpēc tāda atšķirība? Iemesls meklējams apstāklī, ka valsts ekonomika var atrasties uz Lafēra līknes arī pa kreisi no maksimuma (piemēram, punktā C), tāpēc samazinot nodokļu slogu (mūsu piemērā: no 0.37 uz 0.27), nodokļi ieņēmumi būtiski saruks (no 150 vienībām uz 110), lai arī tas dos marginālu IKP pieaugumu (mūsu piemērā: 6%):

Tā kā Latvijas nodokļu slogs ar ļoti augstu ticamību ir pa kreisi no Latvijas Lafēra līknes maksimuma, jebkura nodokļa pazemināšana rezultēsies valsts budžeta ienākumu samazinājumā. Arī otrādi - samērīgs nodokļu sloga pieaugums turpinās papildināt Valsts Kasi (kā savos ieteikumos to pamatoti norāda SVF)...

Protams, atkarība no nodokļu sloga nav vienīgais faktors, kas ietekmē Latvijas IKP. Smagā recesija spiež Lafēra līkni uz leju, taču kopsakars saglabājas.

Abu AiŠu vitalitātē samazināt nodokļus tādējādi jaušams noslēpums - vai nu:

1. džentlmeņi līdz galam nav sapratuši Lafēra līknes likumsakarības;
2. džentlmeņu rīcībā ir precīzi aprēķini, kas liecina, ka Latvijas nodokļu slogs ir labajā Lafēra līknes pusē;
3. džentlmeņi ir pārliecināti, ka nodokļu samazināšanas gadījumā būtiski samazināsies ēnu ekonomika, jo tie noziedznieki, kas nemaksā nodokļus, no šī nodokļu pazeminājuma akta labosies;
4. džentlmeņi ir Kurta Hauzera likuma piekritēji un (līdzīgi kā Pols Krugmans) netic t.s. piedāvājuma puses teorijām [bet tas, starp citu, nenoved pie secinājuma, ka nodokļi jāsamazina!]
5. džentlmeņi visu aprakstīto izprot, bet blefo vēlētājiem.

Esi vienkāršāks, un tauta tev sekos?

Es atceros, cik lepns deviņdesmito gadu vidū es biju par Latvijas banku, kad sapratu, ka jaunā Latvijas monetārā politika būs līdzīga valūtas padomei (currency board arrangement, CBA), kas likās vienkārša, saprotama un - pēc būtības - nesagāžama.

Arī tagad es uzskatu, ka tikko valstiskumu iedibinājušām trešās pasaules valstīm ar vāju makroekonomisku kompetenci centrālajās bankās, CBA ir drošs īstermiņa risinājums. Plus daži izņēmumi - nelielas, bet konkurētspējīgas ekonomikas (kā Honkonga).

Mums, Austrumeiropas valstīm, kam jākonverģē uz attīstīto Vācijas un Apvienotās Karalistes tautsaimniecību līmeni kopējā tirgū ar brīvu kapitāla un darbaspēka kustību, uzdevums ir salīdzinoši sarežģītāks. Šoreiz nediskutēšu par suverēnas monetārās politikas priekšrocībām, bet piedāvāju vizuālu monetāro politiku priekšstādījumu, kādu es sagatavoju runai SCP kongresā 27/02/2010:

Proti, gandrīz visas Austrumeiropas valstis ir sākušas ar CBA (fiksēta valūtas kursa mērķis), tad - nostabilizējot ekonomiku - pārgājušas uz izsmalcinātākiem un netriviālākiem monetārās politikas veidiem.

Neapstiprinās arī mums iespinotā fabula par valstu lielumu - Slovēnija (ar 2.1m iedzīvotāju un milzīgu ekonomikas doičmarkizāciju) nav lietojusi CBA, bet veiksmīgi ekonomiski konverģējusi un kā pirmā no Austrumeiropas ir iestājusies eirozonā. Fabula par rūpniecības neesamību Latvijā (kā dēļ nacionālās valūtas kursa pazemināšana tai nevar palīdzēt) sašķīst pret faktu, ka arī CBA nav veicinājis ražošanas attīstību - vienīgi lētu kredītu spekulatīvajam burbulim.

Iespējams, makjavelliskā tēze "esi vienkāršāks, un tauta tev sekos" monetārās politikas kontekstā nav korekta - mūsu politika - CBA - ir maksimāli vienkārša (salīdzinot ar slovēņu 2-pīlāru stratēģiju pirms iestāšanās eirozonā, vai poļu inflācijas mērķa stratēģiju tagad (IKP +1.7% 2009!!)) un sabiedrība to labprāt akceptē, vienīgi "tauta neseko" - atstāj valsti straujāk, nekā ekonomiskā emigrācija notiek kaimiņvalstīs...

«Šī lieta ir tik skaidra un tik saprotama, man šķiet jocīgi, ka šie cilvēki joprojām grib uzturēt šo ideju dzīvu un musināt cilvēku prātus» tā Rimšēvičs:)

Kā jau teicu no tribīnes SCP kongresā, uzskatu, ka monetārās politikas maiņa nevar būt Vienotības programmas pamatā šī gada parlamenta vēlēšanām, jo mēs arvien neesam gatavi šādai atbildīgai un gana sarežģītai rīcībai. Mēs neesam izauguši līdz 1999. gada Polijai (kas togad atteicās no fiksētā valūtas kursa). Bet nešaubos, ka reiz izaugsim!

P.S. Jāpateicas Aivaram Ozoliņam par krēpaino un neinteliģento komentāru: tieši tādi teksti spiež pilsoņus nākt politikā, rakstīt blogus, uzstāties kongresos un vispār - kāpt no rītiem ārā no gultas. Aivar, tas nekas, ka kongresā nebiji, runātājus neuzklausīji, bet viedoklis tev ir! Par to mēs tevi arī mīlam:)

Dibenologu tests

Jauna kapitālistiskā burbuļa pūšanās ir sākusies. Dibens eksistē!? Nenoguli sākumu (un nolec pirms jaunā burbuļa plīšanas)! Liec, lai burbulis pūšas eksporta sektorā! Un sargi premjeru, jo viņu nomainīt tagad ir vilinoši!

Rūpniecības produkcijas izlaide:

 

Parex lietišķās aktivitātes indekss:

OMX Riga biržas indekss:

Dzīvokļu cenas: Arco, Latio

Investīcijas aviotransportā vs autotransportā

Satiksmes ministrijai 2005. gadā pievēršoties investīcijām aviopārvadājumos, aviopasažieru skaits pieauga no 300 tūkstošiem kvartālā uz 700 tūkstošiem tagad. Savukārt autotransportā investīcijas bija nepietiekošas, un šajā laika perioā pasažieru skaits samazinājās no 57 miljoniem kvartālā uz 37 miljoniem. Tas nozīmē, ka pašlaik autobusi pārvadā par aptuveni 20 miljoniem pasažieru kvartālā mazāk kā 2005. gadā (skat. SM statistiku un zmējumu)!

Makroekonomiski tas nozīmē, ka ievērojami samazinājās darbaspēka mobilitāte, sevišķi lauku rajonos, kas sadārdzināja darbaspēka izmaksas, bet palielinājās globālā mobilitāte, kas t.sk. veicināja ekonomisko emigrāciju.

Pašreiz valdošajai koalīcijai vajadzētu pārdomāt, kā reversēt autotransporta panīkuma tendenci. Latvijai ir kaitīga situācija, ka nokļūt līdz novada centram vai Rīgai ir sarežģītāk (un gandrīz vai dārgāk), kā pamest valsti. Un 400 tūkstošu pasažieru ieguvums ir nieks, salīdzinot ar 20 miljonu pasažieru zaudējumu. Mēs esam par savējiem vai par svešajiem?

 

Nolaiž galonu asiņu, kamēr dietologi strīdās

Vakar pieredzēju šādu vīziju:)

Par barjerām līdzcilvēku aizceļošanai no Latvijas

Aizvakar piedalījos jaukā pasākumā, kas notika Roberta Kotrela (Robert Cottrell) izveidotajā kulta grāmatnīcā Robert's Books Jēkaba ielā. Edvards Lūkass (Edward Lucas), ietekmīgs The Economist žurnālists, pēc Rīgas konferences "Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010" apmeklējuma laipni piekrita nelielai auditorijai atbildēt uz jautājumiem par viņa skatījumu uz notiekošo.

Viņa redzējums Vecrīgas intelektuāļu geto iemītniekiem likās būtisks, jo viņš ir aktīvs rakstītājs par Latviju un Austrumeiropas reģionu, bet Latvija kā tēma ir ļoti aktuāla viņa žurnālam The Economist, tāpēc apmeklētāju bija vairāk kā krēslu.

Uz manu jautājumu, kā iekšējā devalvācija var nest augļus brīvas darbaspēka kustības apstākļos, Edvarda atbilde bija negaidīta. Biju domājis, ka viņš runās par acīmredzamo - Eiropas Savienībā darbaspēka brīva kustība ir viena no pamatvērtībām, bet tā būtiski apdraud Latvijas iespējas uzturēt zemu algu līmeni, jo iedzīvotāji vienkārši izvēlas aizbraukt uz valstīm, kurās viņiem piedāvā labākas algas. Savukārt, algu paaugstināšana savās mājās iedragā Latvijas konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Pareiza balansa atrašana ir sarežģīts valdības uzdevums.

Edvards izvēlējās runāt par emocionālajām barjerām, kuras eksistē līdzcilvēku aizbraukšanai. Dzimtā valoda, bērni, vecāki, kultūras vide un draugi - tie visi ir iemesli, kāpēc potenciālais aizbraucējs 400Ls algu Latvijā nav gatavs apmainīt pret 700Ls algu Īrijā. Šim Latvijas iedzīvotājam vienīgi, teiksim, 800Ls mēnešalga ir pietiekoši vilinoša, lai izceļotu. Tātad, šajā piemērā barjera (naudas izteikmē) ir aptuveni 350Ls. Edvards uzskata, ka mums būtu jāveicina šādas barjeras pieaugums. Tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā pretoties dzelžainajai makroekonomiskajai loģikai, kas determinē Latvijas iedzīvotāju ievērojamu ekonomisku emigrāciju.

Edvards ieskicēja lietas, kas viņaprāt pazemina šo barjeru, un es varu turpināt - neuzticība valdībai un Saeimai; korupcija pašvaldībās, VID, policijā; valsts nozagšana un ekonomikas pakļaušana to turīgo pilsoņu interesēm, kas kontrolē politiskās partijas un mēdijus; socālās nevienlīdzības pieaugums; efektīva sociālā drošības tīkla trūkums; tiesiskās paļāvības ignorance parlamenta lēmumos. Patiesi, intervijas ar latviešiem Anglijā parāda, ka bieži kā galvenais iemesls emigrācijai netiek minēta finanšu situācija, bet gan gauža vilšanās valdībā, neticība Latvijas spējai attīstīties turpmāk, bailes par savu bērnu nākotni, nevēlēšanās pieņemt koruptīvus tikumus, u.tml.

Mēs redzam, ka ekonomiskā emigrācija Austrumeiropas valstīs ir ļoti dažāda - visi runā par latviešiem un lietuviešiem Īrijā, bet par igauņiem - visnotaļ maz. Poļu santehniķis ir urbāna leģenda daudzās rietumvalstīs, bet par čehu jumiķiem vai ceļu strādniekiem neviens nav dzirdējis. Iespējams, emigrācijas korelācija ar Džini indeksu ir lielāka, nekā emigrācijas saistība ar algu atšķirībām.

To saprotot, līdzcilvēku noturēšanas recepte ir rokā! Mums vairāk jādod Latvijas iedzīvotājiem to, ko viņi nevar saņemt nekur citur pasaulē - izglītību un kultūrvidi dzimtajā valodā, taisnīgu sociālo aizsardzību un pārliecību, ka SUMPURŅI [precīzs Kārļa Šadurska ieviests apzīmējums!] varbūt lēni, bet toties neatgriezeniski tiek padzīti no valdības un represīvajiem orgāniem. Mums jāpārtrauc tālāka sabiedrības ienākuma līmeņu polarizēšanās. Trīspartiju koalīcija SUDRABA LODE [protams, piristi nepiekritīs šim nosaukumam:) ] ir cerīgs sākums.

Domāju, ka šo Edvarda Lūkasa ideju ir vērts inkorporēt arī topošajā jaunās valdības programmā.

Žurnāliste jautā: "Kā vērtējat jaunieviesto NĪN dzīvojamām platībām?"

[nepublicēts LETA 20/10/2009 rediģētā versijā]

No uzņēmēju vai bankas šaura viedokļa raugoties jebkurš jauns nodoklis vai nodokļa palielinājums tiek vērtēts negatīvi. Uzņēmējs gribētu dzīvot valstī, kurā ir minimāli nodokļi, un par visu maksāt pats, nevis paļauties uz kādu sociālo palīdzību, bezmaksas izglītību vai veselības aprūpi. Savukārt bankas tradicionāli atbalsta uzņēmējus, kā savus vērtīgākos klientus.

Plašāks skatījums, protams, atzīst nodokļu sistēmas nepieciešamību valsts pārvaldes nodrošināšanai, sociālās stabilitātes un elementāra humānisma dēļ. Treknajos gados Latvija dzīvoja zemu nodokļu sistēmas apstākļos, kļūdaini uzskatot, ka zemi nodokļi veicina biznesa attīstību. Īpaši greiza bija nodokļu struktūra, kas noteica nesamērīgi augstus nodokļus darbaspēkam, bet relatīvi zemus - patēriņam un kapitālam. Tas noteica situāciju, ka Latvijā vāji attīstījās rūpniecība, bet plauka spekulācijas ar nekustamo īpašumu un vērtspapīriem, nepievienojot tik nepieciešamo vērtību Latvijas tautsaimniecībai.

Pašlaik starptautisko donoru spiediena ietekmē Latvijā ir uzsākušies sen nepieciešamie un ievērojami nokavētie nodokļu sistēmas reformas procesi. Jau Godmaņa valdības laikā tika pazemināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (nodoklis darbaspēkam) un paaugstināts pievienotās vērtības un akcīzes nodokļi (nodoklis patēriņam), arī Dombrovska valdība turpina novērst ekonomistu uzrādītās kļūdas - turpmāk palielinot akcīzes nodokļus (nodoklis patēriņam) un ar nekustamo īpašumu saistīto mājokļa nodokli un dividenžu nodokli (nodoklis kapitālam). Tiesa, pašlaik nodokļu paaugstināšana rada pro-ciklisku spiedienu uz ekonomiku, taču tukšā kase valdībai nedod citu izvēles iespēju.

Valdošās koalīcijas apstiprinātais nodoklis 0.1% apmērā, protams, kardināli neuzlabos nodokļu struktūru, bet vismaz radīs pozitīvu precedentu un radīs metodisku bāzi tālākām nodokļa izmaiņām nākotnē. Palielinot mājokļa nodokli turpmāk, valdībai ir jāatrod veids, kā to padarīt progresīvu, lai nepasliktinātu mazturīgo iedzīvotāju dzīves standartus. Jaunā nodokļa ietekme uz nekustamā īpašuma sektoru ir sagaidāma drīzāk pozitīva kā negatīva, jo nodoklis esošajiem īpašniekiem liks gūt kaut nelielus, bet naudas plūsmu nodrošinošus ienākumus - tādējādi aktivizēsies īres tirgus un pazemināsies dzīvokļu cenas, jo turēt neizmantotus mājokļus kļūs arvien dārgāk.

Palielināt VSAI vai NĪN?

[publicēts diena.lv 01/10/2009] 

Valdībai mēģinot sabalansēt dižķibelē iekļuvušās valsts finanses, tiek samazināti budžeta izdevumi un tiek apspriesti jauni nodokļu palielinājumi. Lai arī no Latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju viedokļa nodokļu sloga pieaugums ir nepatīkams, tomēr, iespējams, tas ir mūsu interesēs, jo valsts makroekonomiskā stabilitāte ir priekšnoteikums tālākai izaugsmei.

Pašlaik valdībā un sabiedrībā tiek diskutēts par iespēju palielināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAI) vai nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).

Īsumā iztirzāšu trīs aspektus, kurus būtu jāņem vērā, lemjot vai palielināt VSAI, vai NĪN.

Budžeta aspekts

No budžeta viedokļa raugoties abu nodokļu palielināšana var izrādīties pieņemama. Speciālā, jeb tā saucamā sociālā budžeta, ieņēmumi un izdevumi nekad nav bijuši sabalansēti (skatīt manus iepriekšējos ierakstus blogā), tāpēc ir vienalga vai ar jaunu ieņēmumu plūsmu tiek papildināts speciālais budžets, vai (NĪN gadījumā) pašvaldību budžets - šeit būtu jākoriģē vien budžeta transfēru apjoms. Arī iekasēšanas mehānisms abiem nodokļiem ir izstrādāts, un nodokļa likmes palielināšana neizraisītu papildus izmaksas nodokļu administrēšanā.

Sociālais aspekts

No sociālā viedokļa raugoties VSAI palielināšana skārtu visus darba ņēmējus, bet nekādi neietekmētu biznesa īpašniekus un personas, kas gūst ar VSAI neapliekamus ieņēmumus, piemēram, augļus no noguldījumiem vai vērtspapīru portfeļiem. Savukārt, lielāka NĪN likme vairāk palielinātu nodokļu slogu turīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, jo tie, kā likums, dzīvo lielākos un dārgākos mājokļos. Apstākļos, kad ienākumu nevienmērība Latvijā ir lielākā ES, nodokļu izmaiņām jābūt vērstām virzienā, kas mazina sociālo spriedzi un neparedz iznest ekonomikas restrukturizācijas izmaksas vien uz darba ņēmēju pleciem.

Biznesa aspekts

Kritiski svarīga eksportspējīgo un ražojošo uzņēmumu (kam jākļūst par atjaunotās Latvijas ekonomikas dzinējspēku) konkurences pazīme ir darbaspēka izmaksas. Pateicoties iekšējās devalvācijas procesam, atalgojuma apjoms Latvijā jau ir nokritis līdz pievilcīgam līmenim, kamēr ar darbaspēku saistīto nodokļu slogs Latvijā ir virs ES ar darbaspēku saistītā nodokļu sloga vidusmēra. VSAI paaugstināšana var nodarīt tiešu kaitējumu Latvijas biznesa konkurētspējai.

Augstāks NĪN, savukārt, veicinātu nekustamā īpašuma efektīvāku izmantošanu. Uzņēmēji vairs nevarētu atļauties uzturēt neizmantotus zemes gabalus pašā Rīgas centrā, turpināt ražošanu lielās un neefektīvās ražotnēs vai uzturēt noliktavas rajonos, kas ir piemērotas dzīvojamai apbūvei. NĪN palielināšana, tieši otrādi, revitalizētu nekustamā īpašuma tirgu un samazinātu cenas, jo īpašniekiem būtu nepieciešams nodrošināt ievērojamu naudas plūsmu no īpašuma, kas segtu nodokļa izmaksas, to būtu ļoti dārgi turēt vien spekulatīviem mērķiem.

Šķiet, būtu ļoti atbildīgi, ja valdība, lemjot par nodokļu palielināšanu, dotu savu vērtējumu par lielāku nodokļu ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem un tautsaimniecību, raugoties no vairākiem skatu punktiem.

Tikai skūpstus, nekādas krustošanās!

[publicēts diena.lv 25/05/2009] 

Neizbēgami, recesijas ietekmē Latvijas tautsaimniecības tekošā konta un kapitāla / finanšu konta līknes ir satuvojušās. Abstrahējoties no statistiskām novirzēm, protams: tekošais konts = - kapitāla / finanšu konts. Vistas - olas cēloņsakarībās domājot, virkne žurnālistu un valstvīru klāsta, ka imports "ir samazinājies", un tāpēc tekošais konts ir kļuvis pozitīvs. Īstenība ir prozaiskāka: ārvalstis šo importu vairs nefinansē. Nauda caur banku sistēmu un investoriem neienāk. Imports vairs "nevar" būt liels. Primārs un no investoru noskaņojuma atkarīgs ir kapitāla / finanšu konts. Tekošais konts Latvijas gadījumā ir tikai makroekonomiska konsekvence.

Ļaunākais nākotnes scenārijs ir kapitāla aizplūšana no Latvijas. Līknēm permanenti krustojoties, nauda sāks plūst prom: jo "te ir riskanti", "nav perspektīvi", u.tml. Valdībai būtu jāstāv šī grafika sardzē. Līknes "drīkst skūpstīties, bet ne krustoties", pirms neesam sasnieguši Vācijas vai Zviedrijas eksportspēju (še eksports būtiski pārsniedz importu, kapitāla un finanšu konta deficīts šeit pēc būtības nozīmē nevis neveselīgu kapitāla aizplūšanu, bet šajās valstīs radītā kapitāla investīcijas ārzemēs).

To izdarīt brīvas kapitāla plūsmas apstākļos ir grūti, bet iespējams. Piemēram, budžetu (ar deficītu 7% apmērā no IKP) pirms pašvaldību vēlēšanām pieņemt ir grūti, bet iespējams. Saņemt SVF aizdevuma kārtējo daļu ir grūti, bet iespējams. Atvieglot Eiropas struktūrfondu apgūšanu ir grūti, bet iespējams. Tas, savukārt, var ietekmēt investoru noskaņojumu nepamest šo bēdu nomākto spekulantu paradīzi mirklī, kad Londonā jau runā par "zaļajiem asniem".

Atbilde uz klasisku žurnālista jautājumu

J: Kas, jūsuprāt, būtu pašlaik jādara valdībai, lai uzlabotu Latvijas ekonomisko situāciju?

A:

1) Sarunās ar donoriem jānorāda uz valsts patēriņa izšķirošo nozīmi Latvijas makroekonomiskajā vienādojumā, ilustrējot to ar burvju apli Latvijas tautsaimniecībā: valsts budžeta samazinājums tieši samazina IKP, kas atkal liek tālāk samazināt valsts budžetu, kas tieši samazina IKP, kas... Kad abpusēja izpratne ir panākta, uzsākt diskusiju par donoru atbalstītu ekonomikas veicināšanas programmu;

2) Tā kā Zviedrija ir netieši līdzatbildīga Latvijas ekonomikas burbulī, meklēt veidus, kā no Zviedrijas iekasēt kontribūciju papildus palīdzības veidā [piemēram, Jānim Ošlejam ir ideja lūgt jaudīgās Zviedrijas eksporta garantiju sistēmas atbalstu Latvijas uzņēmumiem];

3) Ieviest progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli un kapitāla pieauguma nodokli, lai turīgākie Latvijas iedzīvotāji proporcionāli piedalītos krīzes risināšanā (pie konstsanta IeIeN nodokļu slogs turīgākiem Latvijas iedzīvotājiem ir mazāks (cita patēriņa groza dēļ)) [Haijakā balstīta Štokija tēze]. Piemēram, pavisam nesen savu ienākuma nodokļu "progresivitāti" atkal palielināja Lielbritānija un ASV. Pie tam, to var izdarīt uzreiz, negaidot kalandārā vai fiskālā gada beigas!

4) Aizliegt izmantot valsts atbalsta programmas esošu kredītu nodrošinājuma pastiprināšanai, jo citādi visas valsts garantijas absorbēs esošais banku kredītportfelis un bankas neaizdos uzņēmumiem nevienu svaigu $;

5) Valsts investīcijām infrastruktūrā ir jāuzliek filtrs: atbalstāmas ir tikai tās investīcijas, kas veicinās ražošanu un valsts eksportspēju;

6) Reformēt PVN likumdošanu: likvidēt tādus priekšnodokļa maksājumus, kad uzņēmumi kreditē valsti; tieši otrādi - ar likumu pieļaut un definēt atliktu PVN maksājumu (izmantojot Vācijas PVN likumdošanas paraugu). Tādā veidā valsts bez banku starpniecības varētu aizdot naudu uzņēmumiem, kas "pievieno vērtību", nekavējoties veicinot uzņēmējdarbību;

7) Skatīt arī iepriekšējos ieteikumus:)

Kā bez huligānisma iekļauties eirozonā 2010. gada 31. decembrī?

[publicēts diena.lv 12/03/2009]

 

Globālās ekonomikas pikējošais bumbvedējs, uzlādēts ar Latvijas patērētājekonomikas ūdensbumbām, ir nolīdzinājis labklājības iedīgļus, kas bija sapumpurojuši 2005. gadā un monstrozi uzblīduši 2007. gadā, un tagad apdraud Latvijas tautsaimniecības pamatus un mūsu Svēto Grālu: valūtas padomei līdzīgo fiksētā valūtas kursa režīmu.

 

Izšķiršanās starp žonglējošu devalvatīvu politiku (lai īstermiņā stimulētu rudimentāro eksportu) un mokošu iekšēju pielāgošanos reālai situācijai (caur lēnu un nesimetrisku algu samazinājumu un deflāciju pie fiksēta valūtas kursa) nebija sarežģīta – pašvaldību vēlēšanu kontekstā neviens Svēto Grālu nebija gatavs atdot saracēņiem – politiķi izvēlējās otro. SVF piekrita šādai suverēnas valsts valdības gribai, lai arī pašu aprēķini liecināja par pretējo (skat. 26. lpp.).Konsekvence tādam lēmumam ir pēc iespējas ātrāka eiro ieviešana Latvijā.

 

Pārsteidzoši, bet ātruma jautājumā domstarpību nav – visi eiro Latvijai iesaka a.s.a.p.:

valdība, Latvijas banka, Starptautiskais Valūtas fonds, The Economist, The Financial Times, Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka, Standard & Poor’s, u.tml., u.t.t.

 

Tiesa, valdība un Latvijas banka par “tiklīdz kā iespējams” laiku izprot Mārstrihtas kritēriju izpildes datumu. Lai arī Godmanis drosmīgi apsvēra eiro vienpusējas ieviešanas scenāriju, ir skaidrs, ka jaunā koalīcija nebūs radikāla: finanšu ministrs Repše jau šādu rīcību ir nosaucis par huligānisku.

 

Gribu apgalvot, ka eiro ātrāka ieviešana varētu izrādīties veco ES dalībvalstu interesēs.

 

Monetārajā jomā ES ir nonākusi neapskaužamā situācijā. No vienas puses, ECB uzdevums ir gādāt par cenu stabilitāti (lasi: uzturēt zemu inflāciju). No otras puses, lielākā daļa eirozonas kaimiņu, lai stimulētu eksportu, ir devalvējuši savas valūtas. Tagad ECB ir izvēle: uzsākt quantitative easing (ellišķīgi viltīgs jaunvārds, kas pēc būtības nozīmē elektronisku, apjomos kontrolētu “naudas drukāšanu”, lai atvieglotu banku saspringto likviditāti, kā to dara ASV, Lielbritānija un Japāna) vai vērot, kā stiprā eiro ēnā noasiņo Eiropas ražotāji. Quantitative easing rezultāts eirozonai būs dīvains: visas valstis būs secīgi „devalvējušās” – valūtas kursu priekšrocības būs zudušas un eksports tā arī var nebūt atguvies.

 

Paralēli eksporta konkurētspējas problēmai ES vecās dalībvalstis izjūt spiedienu, ko rada Austrumeiropas jauno ES dalībvalstu krīzes, kas guļas uz Bank of Austria un citu Austrumeiropas finanšu tirgu penetrētāju pleciem, sevišķi Ungārijā un Baltijā. Ungāru forinta devalvācija ungāriem, kuru hipotekārie kredīti ir g.k. EUR (ok, arī CHF), kā arī pieaugušais valūtu risks Baltijā var radīt pienākumu vecajām ES dalībvalstīm tērēt milzīgus resursus finanšu stabilizācijai.

 

Atvieglot Mārstrihtas kritērijus, uzņemot gandrīz ikvienu jauno ES dalībvalsti eirozonā, būs bezprecedenta netaisnīgums pret Slovēniju, Kipru, Maltu, Grieķiju u.c. eirozonas jaunpienācējām, kas savulaik pašaizliedzīgi piemērojās šiem kritērijiem. Tomēr tas var izrādīties vieglākais veids, kā šīs globālās krīzes apstākļos: 1) palielināt eiro naudas masu; 3) atvieglot eksportspēju vismaz uz Austrumeiropu; 3) likvidēt valūtu riskus jaunajās ES dalībvalstīs, kas tagad ir galvenais cēlonis sastingumam to ekonomikās un lielākais drauds šo valstu kredītspējai. Finanšu nestabilitāte, ko šādas nekonformētas eirozonas dalībvalstis ar savām “niecīgajām” ekonomikām var radīt, nav samērojama ar tiem finanšu izaicinājumiem, kas rastos jaunajam dalībvalstīm ekonomiski sabrūkot un sagraujot Austrijas, Vācijas, Itālijas un Ziemeļvalstu lielākās bankas.

 

Tāpēc iespēja Latvijai ieviest eiro 2010. gada 31. decembrī var rasties nevis “huligāniskas” valdības rīcības dēļ, bet ECB un EK apzinātas darbības rezultātā – atvieglojot Mārstrihtas kritērijus nolūkā mīkstināt globālās krīzes ietekmi uz ES vecajām dalībvalstīm. Lai arī turpina izskanēt kareivīgi paziņojumi, ka Mārstrihtas kritēriji ir cieti kā klints, Angela Merkele jau ir izteikusies: “bloks var apsvērt saīsināt minimālo 2 gadu sagatavošanās fāzi dalībai eirozonā”, bet Nikolā Sarkozī ir paziņojis, ka “debates, vai nepaātrināt kandidātu iestāšanos, ir uzsāktas”. Viņš arī ir pieļāvis iespēju nākotnē pārskatīt Mārstrihtas kritērijus. Līdzīgi, arī Luksemburgas premjerministrs Žans-Klods Junkers, kurš vada Eiropas finanšu ministru Eirogrupu, ir izteicies, ka viņš ir gatavs “vēsi apspriest šādu iespēju”.

 

Diskusija par Mārstrihtas kritēriju lieliskumu var kļūt absurda jau šī gada beigās, ja eirozonā tiks reģistrēta deflācija – no makroekonomiska viedokļa neapšaubāmi slikta parādība. Mārstrihtas kritēriji tādā gadījumā var paģērēt arī jaunajām dalībvalstīm deflāciju, lai varētu iestāties eirozonā. Piemēram, ja trīs „labākajām” valstīm eirozonā būs deflācija -2.0%, tad jaunās dalībvalstis ar inflāciju 0.5% iestāties nevarēs: tām būs „jāsabojā” sava ekonomika vismaz līdz deflācijai -0.5%...

 

Lukturis jātur aizdegts, jo mēs nezinām, kad radīsies iespēja iestāties eirozonā (Taleba izpratnē – atvērsies iespēju logs). Sāksim to plānot jau uz 2010. gada 31. decembri! Iespējams, mēs nebūsim ģeķi.

Kā sakrustot ezi ar čūsku?

[publicēts diena.lv 09/02/2009]

Ezis

Palielinoties bezdarba līmenim un samazinoties darba algām, neizbēgama ir situācija, kad arvien lielāks mājsaimniecību skaits nespēs veikt kārtējos hipotekārā kredīta maksājumus. Parastā situācijā bankas piedāvātu restrukturizēt šos kredītus, bet, ja tas izrādītos neiespējami, realizētu ķīlu izsolē, dzēšot nesamaksāto kredīta daļu. Mājsaimniecība tiktu "izlikta uz ielas" un mēģinātu "sākt jaunu dzīvi". Globālās krīzes apstākļos šāds scenārijs var izrādīties neiespējams: mājokļu cenas ir kritušās tiktāl, ka bankas nevar nodzēst izsniegtos hipotekāros kredītus no izūtrupētā mājokļa pārdošanas, bet "izlikti uz ielas" var tikt pārāk daudzi - un tas būtu sociāli neabsorbējami.

Šādos apstākļos neizbēgami ir aicinājumi valstij pārņemt šādus banku "sliktos aktīvus", nacionalizēt mājokļus, lai nekavējoties tos izīrētu atpakaļ iepriekšējiem īpašniekiem - pēc būtības, bankrotējušām mājsaimniecībām.

Šādai rīcībai ir skaidri saskatāmas priekšrocības: tiek atbalstītas bankas, kuru aktīvu kvalitāte uzlabojas; tiek atbalstītas arī mājsaimniecības - lai arī to mājoklis tiek nacionalizēts, cilvēki "nenonāk uz ielas". Arī valsts budžetam parādās stabila īres maksas naudas plūsma.

Diemžēl, iezīmējas arī trūkumi: šādai rīcībai ir nepieciešami naudas resursi, ko nāktos atraut no keinsiāniskas ekonomikas stimulēšanas; bez tam savā ziņā bankas "tiktu apbalvotas" par to nesamērīgo risku, ko tās uzņēmās hipotekārās kreditēšanas buma laikā.

Čūska

Lai stimulētu recesijā grimstošo ekonomiku, būtu nepieciešams tajā iepludināt naudu no valdības (frīdmanisti ir pieklusuši, gandrīz visā pasaulē tagad rīkoja keinsiānisti). Visefektīvākais kanāls, gandrīz visuprāt, ir aizdevumi caur bankām. Tātad, valdība varētu aizdot bankām, lai tās naudu aizdotu tālāk uzņēmumiem, vēlams, eksportējošiem ražotājiem.

Diemžēl, šeit ir iespējama pretruna ar banku kā neatkarīgu ekonomikas subjektu interesēm. Brūkošas ekonomikas apstākļos tās varētu būt izvairīgas aizdot ražotājiem (tās nebija īpaši entuziastiskas ražotāju kreditēšanā pat "treknajos gados") - to mēs redzam arī no ASV un Lielbritānijas pieredzes šogad. Tā vietā bankas izvēlētos stiprināt savu likviditāti un kapitāla bāzi. Bankas turpinātu samazināt kredītportfeļus, kas vēl vairāk iegrieztu recesijas riteni.

Tomēr, valdībai sākot dāļāt naudu no letes Ekonomikas ministrijā, kredītu kvalitāte var izrādīties nepiedodami zema, jo valdībai nav kompetences kreditēšanā.

Dzeloņdrāts [žogam pret recesiju]

Sakrustojot šīs abas vajadzības, manuprāt, mēs varam nonākt pie vērtīga valsts, komercbanku, ražotāju un mājsaimniecību interešu balansa.

Priekšlikums ir izveidot sekojošu komercbanku aktīvu restrukturizācijas kārtību: valdība pērk no komercbankām sliktos hipotekāro kredītus tādā apjomā, kādā komercbankas ir izdevušas jaunus kredītus ražotājiem (teiksim, pēc 01/03/2009, ar termiņu minimums uz 3 gadiem).

Priekšrocības:

1. Valdības tēriņš ir izcili efektīvs: katrs valdības iztērētais lats gan nonāk ražotāju rīcībā, gan mazina sociālo spriedzi, gan rekapitalizē bankas vienlaicīgi;
2. Tiek pārrauts recesijas burvju aplis - bankas kļūst ieinteresētas izsniegt jaunus kredītus un ražotāji tiek pie jauniem kredītiem;
3. Uzlabojās banku aktīvu kvalitāte, taču banku akcionāri netiek "apbalvoti par riskanto darbību hipotekāro kredītu buma laikā" - tā vietā bankas apzināti uzņemas jaunus riskus, kreditējot ražotājus;
4. Valdība iegūst mehānismu, kā kvalitatīvi novirzīt naudas līdzekļus ražotājiem;
5. Mājsaimniecības, kas nespēj turpināt hipotekāro kredītu nomaksu, tiek pasargātas no bankrota vai iespējamām saistībām mūža garumā, atmaksājot bankām starpību starp mājokļa izsoles cenu un hipotekārā kredīta atlikumu;
6. Mājsaimniecības saglabā jumtu virs galvas, mājokli īrējot no valsts;
7. Valstī nepieaug sociālā spriedze dēļ ģimenēm - bezpajumtniekiem;
8. Katastrofāli nesamazinās nekustamā īpašuma cena, ko varētu izraisīt mājokļu lavīnveida izsoles.

Tagad atliek vien atrast resursus šāda veida ekonomikas stimulēšanai, kā to ir iespējušas kaimiņvalstis. Lai arī Hoakins Almunja norāda, ka "ir svarīgi neradīt nepamatotas gaidas sabiedrībā un sociālajos partneros, kā arī nepieļaut jebkādus pārpratumus šajos jautājumos", nevar noliegt, ka "ārējā palīdzība ir izmantojama, lai novērstu maksājumu bilances krīzi, risinot arvien sliktāko situāciju budžetā, un atjaunojot uzticēšanos banku sektoram". Tad lūk: palīdzēsim banku sektoram saprātīgi, pēc būtības veicinot ražošanu!

12 darbi, lai nomierinātu sabiedrību un stabilizētu tautsaimniecību

[publicēts diena.lv 20/10/2008]

[Zīmējuma autors: Ernests Kļaviņš]

Droši vien ne man vienīgajam pēdējās nedēļās cilvēki vaicā, kāda ir situācija Latvijas banku sistēmā un Latvijas ekonomikā kopumā. Dzirdot aizvien jaunas šokējošas ziņas no ārzemēm, Latvijas iedzīvotāji ir nobažījušies. Es visiem atbildu, ka šobrīd nav pamata uztraukties par kādām tūlītējām problēmām. Vienlaikus mana pārliecība ir, ka valdībai būtu jādara vairāk, lai izskaidrotu situāciju sabiedrībai un lai radītu pārliecību tirgus dalībniekos, ka viss patiesi būs labi.

Uzticības krīzes pārvarēšana

Latvijas valdības, Latvijas Bankas (LB) un vadošo komercbanku vadību neveiklie apgalvojumi, ka Latvijas finanšu sistēma ir būvēta uz daudz labākiem pamatiem nekā ASV, Lielbritānijā, Vācijā vai Īslandē, nepārliecina, kamēr netiek sniegti pierādījumi, ka finanšu krīzes ietekme ir neliela un pārvarama.

Krīze var ietekmēt Latvijas bankas divos galvenajos veidos — tām zaudējot likviditāti vai pašu kapitālu. Tāpēc:

1. Jāpierāda, ka bankām nedraud likviditātes krīze. To Latvijas situācijā galvenokārt var izraisīt nepieciešamība atgriezt starpbanku aizņēmumus, ko var izrādīties neiespējami pārfinansēt. Šeit vietā būtu mātes banku deklarācijas, ka tās nepieprasīs no Latvijas meitas bankām kredītu pirmstermiņa atmaksu un nepieciešamības gadījumā restrukturizēs aizdevumu termiņus. Bankām, kuras ir aizņēmušās starptautiskajos tirgos, būtu jāpublisko kredītu pamatsummu atgriešanas grafiki, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) būtu publiski jāapliecina šo banku spēja izpildīt šīs saistības. Par to man īpašu šaubu nav, taču tas būtu atklāti jāpaziņo sabiedrībai.

2. Jāpierāda, ka banku iespējamie zaudējumi neapdraud to kapitāla pietiekamību. Tas ir saistīts ar "negatīvā kapitāla" efektu, proti, atsevišķu nekustamo īpašumu tirgus cena pašlaik var izrādīties mazāka par hipotekārā kredīta atlikumu. Dažām bankām š.g. augusta beigās hipotekārie kredīti veido 82% (Aizkraukles banka) no kredītportfeļa, citām — 37% (SEB). Pēc LKBA ziņām kavēto kredītu īpatsvars Latvijas bankās kopumā ir palielinājies līdz 11% 2008.gada vidū. Turklāt dažas bankas varētu ciest zaudējumus straujo vērtspapīru cenu izmaiņu dēļ, tāpēc krīzes ietekme uz banku kapitālu var būt ļoti dažāda. Plašāka sabiedrība par banku iespējamiem zaudējumiem uzzinās vien nākamā gada pavasarī, kad bankas atbilstoši likumam iesniegs auditētus gada pārskatus. Tas ir pārāk vēlu. FKTK būtu jāizvērtē banku iespējamie zaudējumi un jāsniedz publisks atzinums par stāvokli 2008.gada 3.ceturkšņa beigās.

3. Valdībai un Latvijas Bankai jādemonstrē, ka to rīcībā ir līdzekļi banku rekapitalizācijai un likviditātes nodrošināšanai. Gadījumā, ja kādai Latvijas finanšu sistēmu veidojošai bankai rodas grūtības, valdībai jāiejaucas, lai neizceļas sistēmiska finanšu krīze. Likviditātes zaudējumu valdība varētu novērst, izsniedzot valdības garantijas sindicēto kredītu refinansēšanai, pret to apmaiņā prasot daļu banku akciju. Rekapitalizācija, protams, būs jāveic, nacionalizējot grūtībās nonākušās. Latvijas valdībai un LB atklāti būtu jāpaziņo, ka tās ir gatavas aktīvi rīkoties savas valsts komercbanku atbalstam, publiski paziņojot arī par līdzekļu apjomu, kas ir valdības rīcībā finanšu sistēmas glābšanai.

4. Noguldījumu aizsardzības sistēma pašlaik garantē katram noguldītājam 50 000 eiro lielu noguldījumu summu vienā bankā. Tomēr Noguldījumu garantiju fonds ir izveidots, lai aizsargātu noguldītājus pret atsevišķas bankas maksātnespēju, nevis pret banku sistēmiskām krīzēm. Tāpēc valdības pienākums ir apstiprināt iedzīvotājiem, ka pat tad, ja Noguldījumu garantiju fonds nespētu pildīt savas saistības, tai atbilstoši likumam ir līdzekļi zaudēto noguldījumu kompensēšanai.

Loģiska budžetēšana

2009.gada 6.jūnijā Sabiedrība citai politikai publiskoja Latvijas ekonomikas stabilizācijas plānu, kas paredzēja virkni ekonomiku veicinošu pasākumu. Valdība no tā ir daļēji izpildījusi tikai vienu pasākumu, pēc būtības rīkojoties procikliski. Lai izveidotu veiksmīgu pretkrīzes budžetu 2009.gadam, tā struktūrai ir jābūt loģiskai:

5. Aprēķinot budžeta deficītu, nedrīkst ņemt vērā valsts līdzfinansējumu Eiropas struktūrfondiem un atbilstošos ārvalstu finanšu palīdzības ienākumus. Tie neko neliecina par valsts tautsaimniecību, šo līdzekļu apjoms ir atkarīgs no mūsu birokrātu izdarības vai neizdarības, tāpēc, piemēram, plānotais šādu ienākumu samazinājums 2009.gadā par 220 miljoniem latu nedrīkst ietekmēt ar tautsaimniecību un valsts pārvaldi saistītos valsts pamatbudžeta izdevumus. Iespējams, šī naudas plūsma jānodala atsevišķā apakšbudžetā un atsevišķi ir jāiezīmē finansējums.

6. Nedrīkst mānīt sevi un sabiedrību par IKP pieaugumu 2009.gadā +2% apjomā, kā tas ir iestrādāts valsts budžetā. Ticamākas prognozes par nākamā gada IKP pieaugumu ir divi procenti, kas arī būtu jāatspoguļo budžetā, nevis jāpaļaujas uz steidzamu budžeta caurskatīšanu 2009. gada pirmajā ceturksnī.

7. Paredzot IKP samazināšanos un tam sekojošu nodokļu iekasējumu sarukumu, valdībai jārīkojas anticikliski, ar saviem tēriņiem stimulējot ekonomiku. Tas nozīmē, ka budžeta deficīts ir neizbēgams. Pat eirozonas Francija 2009.gadu budžetē ar 2,75% deficītu un plāno bezdeficīta budžetu vien 2012.gadā. Kāpēc budžeta deficīts nevar būt 3,5% no IKP? Reitinga aģentūras Latvijai pazemina vērtējumus nevis budžeta deficīta dēļ, bet tādēļ, ka netic, ka valdība spēs efektīvi atveseļot tautsaimniecību.

8. Pensiju un valsts sektorā strādājošo algu turpmāka piesardzīga un samērīga palielināšana būtiski samazinās banku kredītrisku. Caur valdības aizņemšanos ārzemēs un pensiju/algu palielinājumu valdība var uzlabot mājsaimniecību maksātspēju un patērētāju pirktspēju, kura ietekmē mazo un vidējo uzņēmumu apgrozījumu un dzīvotspēju. Rezultātā būs mazāki uzkrājumi nedrošajiem kredītiem, un cita palīdzība bankām var izrādīties nevajadzīga.

9. Atvēsinošais Īslandes piemērs mums liek ievērot zināmu secību — vispirms aizņemties uz pietiekami ilgu termiņu pietiekami lielā apjomā un tikai tad tērēt (nevis otrādi). Un patiesi, kas traucētu Latvijas valdībai jau decembrī emitēt piecgadīgas eiroobligācijas divu miljardu eiro apjomā? Tiesa, to cena var izrādīties nedaudz augstāka, nekā esam pieraduši maksāt līdz šim, taču ar to pietiktu, lai refinansētu valdības aizņēmumus, kuru termiņi beidzas šogad un nākamgad, kā arī lai finansētu lielāku budžeta deficītu.

Pasākumi stabilizācijai

10. Daudzu banku vadības ir paziņojušas, ka vairs neaizdos līdzekļus savām meitasbankām Latvijā. Savukārt, paaugstinoties Latvijas kredītriskam, neatkarīgo banku iespēja aizņemties jaunus sindicētos kredītus samazinās. Tāpēc Latvijas komercbankām var nākties strauji samazināt kredītportfeļu apjomus, bet straujš finanšu pieplūduma izsīkums radīs šoku Latvijas tautsaimniecībai. Tāpēc valdībai jāuzsāk sarunas ar Swedbank, SEB, DnB NORD, Nordea un Unicredit banku īpašniekiem, lai nodrošinātu, ka tie nepārtrauc meitasbanku/filiāļu kreditēšanu, nodrošinot vismaz 10% kredītportfeļa pieaugumu 2009.gadā.

11. Ekonomikas recesija turpina dragāt mājsaimniecību iespējas atmaksāt kredītus. Vienīgā iespēja glābties no privātpersonu maksātnespējas lavīnas var izrādīties kredītu restrukturizācija, pagarinot to termiņus. Iespējams, valdībai šajā gadījumā būtu jāaizsargā mājsaimniecības no banku striktās rīcības, restrukturējot kredītus. Tas varētu būt aizliegums piemērot līgumsodus un palielināt kredītu likmes fiksēto daļu.

12. Ir sagaidāms straujš naudas apjoma kritums. Lai stimulētu naudas tirgu Latvijā un daļēji kompensētu naudas aizplūšanu: 1) LB obligātās rezerves ir jāsamazina no 7% uz zemāku līmeni, kas veicinātu plašāka naudas apjoma saglabāšanu; 2) LB refinansēšanās likme ir jāsamazina no 6% uz 3,75% — atbilstoši ECB refinansēšanās likmei.

Domāju, ka pašlaik valdībai ir jārīkojas ļoti apņēmīgi un saliedēti. Jautājums nav par to, vai Latvija piedzīvos krīzi un vai atveseļosies. Jautājums ir par to, cik dziļa un ilga tā būs — tas ir valdības un sabiedrības rokās. Enerģiska rīcība, kas aizstātu vaimanāšanu un sabiedrības biedēšanu, mums palīdzētu iziet no šīs krīzes ar vismazākajiem iespējamajiem zaudējumiem.

Vai naudas iezīmēšana palīdz valsts budžetam?

[publicēts diena.lv 04/08/2008]

Agrīnās valsts attīstības stadijās finansisti un politiķi nevarēja atturēties no kārdīnājuma savietot ienākošās nodokļu un nodevu plūsmas ar kādiem tēriņiem. Jau nebūtībā ir aizgājis Valsts autoceļu fonds, kas mēģināja balansēt autoceļu nodevu un ieņēmumus no degvielas akcīzes ar autoceļu uzturēšanas izdevumiem. Parādās aicinājumi alkohola akcīzes ieņēmumus novirzīt alkoholiķu ārstēšanai, bet Lattelecom privatizācijas naudu izmantot Gaismas pils būvēšanai. Tas ir ļoti bīstami, jo tādejādi netiek novērtēta valsts izdevumu pamatotība - atsevišķos gadījumos kādai izdevumu pozīcijai tiek atvēlēts nesaimnieciski daudz līdzekļu, kādai - nepiedodami maz.

Visgrandiozākais t.s. iezīmētās naudas piemērs ir Lavijas speciālais budžets. Proti, "kāds" ir postulējis aksiomu, ka sociālajām iemaksām ir jāfinansē vecuma un invaliditātes pensijas, citas sociālās izmaksas. Tas ir nepamatots apgalvojums.

Pirmkārt, sabalansētība speciālajā budžetā ir virtuāli neiespējama.Tā nekad tāda nav bijusi. Līdz 2005. gadam šajā budžetā ir bijis iztrūkums, pēc tam - pārpalikums. Pāri palikusī nauda ar sarežģītu un sabiedrībai grūti saprotamu mehānismu palīdzību tiek uzskaitīta, valdība savā naivumā pat rēķina "procentus", par kuriem pamatbudžets "aizņemas" speciālā budžeta pārpalikumu. Tomēr tehniskā finansistu valodā runājot šī gandrīz 1 miljardu latu lielā nauda pēdējo gadu laikā ir iztērēta valsts pārvaldes vajadzībām. Bankās vai investīciju fondos "nākamajām paaudzēm" no šī "nodalītā budžeta" tāpat nav uzkrāts ne santīma. Valsts pārvalde izplūst izmēros, uzburbst un paliek miegaina.

Otrkārt, citu valstu pieredze rāda, ka ne tikai ir iespējams, bet arī ir vēlams sociālo aizsardzību finansēt no vairāku nodokļu (ne vien no sociālās apdrošināšanas iemaksu) avotiem. Tas, savukārt, pieprasa lean government (liesu valdību) un pilnībā izgaisina jēgu uzturēt atsevišķu "speciālo" apakšbudžetu, un iezīmēt sociāliem mērķiem paredzētu nodokļu naudu.

Piemēram, aplūkosim daudzu latviešu tik ļoti apskaustās Apvienotās Karalistes (AK) 2008. gada valsts budžetu [uzziņai - AK ir labklājības valsts, kurā, salīdzinoši ar citām ES valstīm, ir zemāks nodokļu slogs un liberālāka ASV stila ekonomika]. Sociālās apdrošināšanas iemaksas tur veido 17% no budžeta ieņēmumiem, kamēr sociālajai aizsardzībai AK tērē 32% no budžeta izdevumiem. Naudas izteiksmē tas ir 1.9 reizes vairāk, nekā angļi tieši iekasē no "atbilstīgajiem nodokļiem"! Un budžets nekādi nav "sagrauts"! Un latvieši negrib braukt atpakaļ, jo viņus "piesaista Anglijas pārdomātā sociālā politika".

Salīdzinājumam, Latvijā (LV) sociālās apdrošināšanas iemaksas 2008. gada revidētajā budžetā veido 28% no budžeta ieņēmumiem, kamēr sociālajai aizsardzībai LV tērē vienīgi 23% no budžeta izdevumiem. Naudas izteiksmē tas ir tikai 84% no tieši iekasētajiem "atbilstīgajiem nodokļiem"!

Atšķirība attiecībā pret kopproduktu ir vēl dramatiskāka: AK sociālajā sfērā tērē 14% pret IKP, LV - 9%.

Morāle:

1) Sociālajai sfērai ir jātērē tik daudz budžeta līdzekļu, cik sabiedrībai ir nepieciešams un ekonomika var atļauties (nevis tik, cik tiek iekasētas sociālās apdrošināšanas iemaksas);

2) Uz ekonomikas pieauguma rēķina nedrīkst neproporcionāli palielināt valdības aparātu. Valdībai ir jābūt liesai. Kopprodukta labumā valstij ir jādalās ar pensionāriem, invalīdiem un citiem sociāli atbalstāmajiem sabiedrības slāņiem;

3) Speciālais budžets ir mākslīgs veidojums, kas pašlaik palīdz valdībai manipulēt ar sabiedrību un minimizēt sociālās aizsardzības izmaksas;

4) Ir gandrīz neiespējami veidot labklājības valsti, sociālajai aizsardzībai tērējot gandrīz 1.5 reizes mazāk līdzekļu pret IKP kā Apvienotajā Karalistē.

Tāpēc atbilde uz virsrakstā ietverto retorisko jautājumu ir negatīva: naudas iezīmēšana nekādi nepalīdz valsts budžetam [būt nesagrautam]; tas ar anahronisks koncepts, kas valdošajai koalīcijai palīdz turpināt uz arvien neefektīvāku [tādējādi arī koruptīvāku] valsts pārvaldi vērstu ekonomisko politiku, turot nabadzībā mūsu vecākus un nekādi neuzlabojot mūsu - jaunās paaudzes - izredzes uz lielākām pensijām vecumdienās.

Speciālais budžets ir jālikvidē, un 2009. gada valsts budžetu es ieteiktu veidot bez jebkādas iezīmētās naudas pazīmēm: izdevumu pozīcijas budžetā vajadzētu plānot vienīgi izejot no sabiedrības vajadzībām un liesas valdības principiem.

Kā iespējams nekavējoties stimulēt ekonomiku un nesagraut valsts budžetu?

[publicēts diena.lv 16/07/2008]

Stimulēt ekonomiku

Nebūšu oriģināls, paziņojot, ka nodokļu samazināšana ir iedarbīgas zāles ekonomikas atveseļošanai.

Tiesa, nodokļu samazināšanai ir tiešas sekas: samazināti ieņēmumi valsts budžetā, kas apdraud valsts spēju veikt nepieciešamās investīcijas valsts pārvaldē un sociālajā sfērā.

Viens no risinājumiem ir nodokļu bāzes palielināšana, rodot jaunus apliekamos ienākumus, vēlams, sektoros, kur nodokļu slogs ir bijis nelietderīgi niecīgs.

Vispirms ir jāatbild uz jautājumu: kuri nodokļi būtu samazināmi. Te vērtīgi ir salīdzināt Latvijas nodokļu slogu ar kaimiņvalstīm:

Vienīgā sadaļa, kur Latvijas nodokļu slogs ir augstāks par ES vidējo rādītāju, ir nodokļi uz darbaspēku.

Manuprāt, ar to samazināšanu tad arī būtu jāsāk. Pie tam, acīmredzamas ir pašreizējās augsto darbaspēka nodokļu politikas sekas:

• straujāka (kā, piemēram, Igaunijā) darbaspēka aizplūšana;
• ražošanas nekonkurētspējas palielināšanās (sekojot pēdējā laika algu palielinājumam, uzņēmumu efektīvais nodokļu slogs ir pieaudzis, jo uzņēmumi tagad maksā ievērojami vairāk naudas tieši nodokļos uz darbaspēku);
• ievērojams stimuls nemaksāt legālas algas.

Tālāk ir jāizšķirās starp sociālās apdrošināšanas iemaksām (tautā sauktām arī par sociālo nodokli) un iedzīvotāju ienākuma nodokli (algas nodokli). Pirmo es ieteiktu atstāt neskartu:

1) tas ir saistīts ar fragilo sociālās nodrošināšanas mehānismu;

2) šo nodokli ir vismaz minimāla interese darba devējiem maksāt un darba ņēmējiem - pieprasīt, jo tas nodrošina lielāku pirmā un otrā līmeņa pensiju vecumdienās, sociālo aizsardzību bezdarba gadījumā, u.tml.

Iedzīvotāju ienākuma nodoklis būtu īpaši pateicīgs:

1) to samazinot par 5%, izlīdzinātos nodokļa likme ar Īriju, galveno Latvijas ekonomisko emigrantu mītnes zemi. Tad šie jau tā Latvijai mazlojālie pilsoņi netiktu turpmāk terorizēti ar VID mēģinājumiem piedzīt iedzīvotāju ienākuma nodokļa starpību no Latvijas likumos slikti definētajiem nodokļu rezidentiem, kas strādā Īrijā;

2) tas tuvotos ekstra zemajam 15% uzņēmuma ienākuma nodoklim, tādejādi samazinot vilinājumu uzņēmuma vadītājam nepieciešamās algas izņemt no uzņēmuma kā dividendes;

3) paskatamies, ko dara mūsu kaimiņi! Viņi arī samazina iedzīvotāju ienākuma nodokli! Lietuvieši iedzīvotāju ienākuma nodokli ir samazinājuši no 33% uz 27% 2006. gada jūlijā un no 27% uz 24% sākot ar 2008. gadu. Igauņi iedzīvotāju ienākuma nodokli sāka samazināt 2005. gadā no 26% uz 21% šogad, pie tam viņi turpinās samazināt šo nodokli par 1 procenta punktu katru gadu līdz pat 2011. gadam (t.i. līdz 18%), pie tam - paaugstinot neapliekamo minimumu līdz 3000 EEK (192 EUR). Salīdzinājumam: Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme šajā gadsimtā nav mainījusies, bet neapliekamais minimums ir 80 LVL (114 EUR). Mums Baltijā ir jābūt konkurētspējīgiem!

Nesagraut budžetu

Ja esam vienisprāt, ka jasamazina iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tas jādara pietiekoši apņēmīgi, lai tam būtu tūlītēja ietekme uz tautsaimniecību. Pieminētie 5 procentpunkti šķiet pamatoti.

Balstoties uz nepārskatītā (pārskatītais ir ļoti diskutabls) 2008. gada budžeta skaitļiem, mēs varam secināt, ka 20% iedzīvotāju ienākuma nodoklis dos valsts un pašvaldību budžeta iztrūkumu 201 miljona LVL apmērā.

Tas ir liels skaitlis, kuram ir jāatrod atsvars jau pieminētajā nodokļu bāzes palielinājumā. Pašlaik es to saskatu tikai un vienīgi pelēkajā, bet pēc būtības - kriminālajā, aplokšņu algu masā. Pēc mūsu novērtējuma Latvijā netiek deklarētas algas 1.1-1.5 miljardu LVL gadā, neiekasētie nodokļi vien ir 600 miljoni LVL. Pēc kaimiņvalstu pieredzes vismaz papildus 500 miljoni LVL gadā nodokļos ir iekasējumi, kriminalizējot šo nodarbi un aktīvi pret to cīnoties. Šķiet, ka laba iniciatīva ir Štokenberga anonsētais anti-aplokšņu algu likums (AAA), kas tiks iesniegts valdībā. Es gan mazāk tīksminātos par stukaču prēmēšanas ideju, kā par likuma netiešo efektu, kura rezultātā uzņēmumu vadītāji, paredzot soda neizbēgamību, paši atsacīsies no šāda likumpārkāpuma.

Nodokļu apliekamās bāzes pieaugums iedzīvotāju ienākuma nodokļa izteiksmē nozīmētu papildus 215 miljonus LVL budžetā.

Šo abu iniciatīvu (20% iedzīvotāju ienākuma nodokļa un AAA likuma) neto efekts būtu +14 miljoni LVL, kas ir pietiekoši, lai negaidītu jaunu fiskālo gadu nodokļa samazināšanai - atliek vien paralēli nodokļu samazinājumam akceptēt AAA likumu un ballīte var sākties:

• godīgie uzņēmēji sajutīs ievērojamu darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu (tai skaitā, sāks ātrāk attīstīties darbaspēka intensīvā uzņēmējdarbība);
• iepriekš negodīgie uzņēmumi nonāks vienādas konkurences apstākļos ar godīgiem nodokļu maksātājiem;
• Latvijas ekonomika uzelpos, tas dos efektu papildus iekasētos nodokļos.

Papildus mēs esam aprēķinājuši, ka veiksmīgi ieviests AAA likums palielinās Latvijas speciālā budžeta ieņēmumumus (ieņēmumus no sociālās apdrošināšanas iemaksām) par 356 miljoniem LVL gadā!

Lūk, kur atrodas mūsu budžeta ieņēmumu rezerves, ja mēs panākam ievērojami zemāku aplokšņu algu īpatsvaru (citiem vārdiem, "sasniedzam" Igauniju arī šajā parametrā)!

Pēcvārds (darvas karote ultraliberāļiem)

Kad ekonomiskā krīze būs pārvarēta, labklājības valsts veidošana un ekonomikas bumu novēršana var prasīt atsevišķu nodokļu palielināšanu. Tie varētu būt PVN, kapitāla pieauguma nodoklis (izņemot noguldījumus bankās un investīciju fondos) un nekustamā īpašuma nodoklis. Jeb, kā precīzi 2006. gadā noformulēja Igaunijas Finanšu ministrija: "The main goal for the future - shifting tax burden from income and employment to consumption and environmental taxes"

Premjera prieka bēdīgā struktūra

[publicēts diena.lv 09/07/2008]

Vakar premjers bija patiesi priecīgs. Tik priecīgs, ka savu paziņojumu izplatīja vēl pirms Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes paziņojuma, ko nebija darījis iepriekš. Kā lai nepriecājas?! Premjera pareģotā inflācijas mazināšanās vasarā ir notikusi! Tagad, dzelžanās rokas iegrožota, tā turpināšot samazināties līdz Briselei komfortablajiem 3-4% (atlaide jaunajām un trūcīgajām dalībvalstīm no Vācijai optimāliem 2%)!

Par vasaru solīt premjeram bija pamats, jo gan 2005. gadā, gan 2006. gadā šai laikā bija vērojams inflācijas sezonāls samazinājums. To piedzīvojām arī šogad.

Fundamentāli inflācija varētu mazināties divu iemeslu dēļ: ievērojamas ekonomikas krīzes dēļ (kas ievērojami samazinātu pieprasījumu) un ievērojama darba ražīguma pieauguma un tam sekojoša produkcijas pieauguma dēļ (kas radītu piedāvājuma pārsvaru pār pieprasījumu un cenu krišanos).

Cerams, ka Godmaņa prieka avots nav Latvijas tautsaimniecības sabrukums. Diemžēl, arī produkcijas pieaugums nav novērots (-3.1% rūpniecības produkcijas izlaide salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi). Tāpēc visticamākais inflācijas samazinājuma skaidrojums ir sezonalitāte.

To apliecina arī inflācijas struktūras analīze, kas rāda bēdīgu ainu:

• Pārtikas groza gada inflācija jūnijā arvien ir augsta - 22%; pie tam nav novērojams sezonālais iekritums, kas bija vērojams 2005. un 2006. gadā;
• Mājokļa uzturēšanas gada inflācija ir palielinājusies no 32.5% aprīlī līdz 32.9% jūnijā;
• Veselības uzturēšanas gada inflācija ir palielinājusies no 13.2% aprīlī līdz 14.4% jūnijā, pie tam jūnija mēneša inflācija – 0.7% - ir augstākā pēdējo 4 gadu jūniju vidū;
• Transporta pakalpojumu gada inflācija ir palielinājusies no 12.0% aprīlī līdz 12.9% jūnijā, pie tam jūnija mēneša inflācija – 1.7% - ir augstākā pēdējo 4 gadu jūniju vidū;
• Izglītības pakalpojumu gada inflācija ir palielinājusies no 19.7% aprīlī līdz 20.5% jūnijā;
• Viesnīcas un restorānu pakalpojumu gada inflācija ir palielinājusies no 22.3% aprīlī līdz 23.7% jūnijā, pie tam jūnija mēneša inflācija – 1.0% - ir augstākā pēdējo 4 gadu jūniju vidū un 2 reizes augstāka kā pagājušā gada jūnijā.
  

Tāpēc man ir grūti piekrist premjera optimismam, ka ir uzsākusies noturīga un stabila inflācijas samazināšanās. Valdībai ir konsekventi jārealizē ekonomikas stimulācijas pasākumi, piemēram, tie, ko SCP ir piedāvājusi šī gada 9. jūnijā

Stimulācijas rezultātā inflācija Latvijā varētu samazināties ne tikai tautsaimniecības sabrukuma scenārija gadījumā, bet arī atjaunojot izaugsmi.

Kur ņemt naudu pensiju likuma grozījumu finansēšanai?

[Atbildot uz "KAS NOTIEK LATVIJĀ?" jautājumu 12/05/2008]

Kur ņemt naudu pensiju likuma grozījumu finansēšanai
(aptuveni 400 miljonus latu)?

1. Latvijas budžets aug strauji. 2008. gadā tas ir paredzēts 5.5 miljardu latu apmērā, jab par 1.3 miljardiem latu (+31%) vairāk nekā pagājušogad. Straujas inflācijas apstākļos pensionāri un citi darba nespējīgie ir galvenie, uz kuriem novirzīt budžeta pieaugumu.

2. Šogad 235 miljoni latu sociālā budžeta pārpalikuma tika novirzīti pamatbudžeta deficīta (10%!!!) segšanai. Bet  1. pensiju līmenis ir t.s. solidārais, tas nozīmē, ka mēs no ar daļu no saviem sociālajiem maksājumiem apmaksājam savu vecāku pensijas:

a. tāpēc nekas nav jāuzkrāj, jo tā tiek nojaukts pay as you go princips;

b. sociālā budžeta naudas novirzīšanu pamatbudžetam tāpat nevar nosaukt par aizdošanu (lai arī tiek aprēķināti procenti) vai uzkrāšanu, jo pamatbudžets šo naudu IZTĒRĒ. Pasaulē neeksistē tāds konts, fonds vai banka, kurā ir uzkrāts teju vai miljards līdz šim pamatbudžetam aizdotās naudas: TĀ IR IZTĒRĒTA! Kad pēc 20 gadiem (kad pienāks tā visu piesauktā „demogrāfiskā bedre”) sociālais budžets „prasīs” no pamatbudžeta „aizdotos” miljardus, to nebūs – valstij šī nauda tāpat būs jāaizņemās ārzemēs... Savukārt, ja valsts būs tik turīga, ka varēs no pamatbudžeta atbalstīt sociālo budžetu, valsts vienalga to varēs darīt – neatkarīgi no tā, vai pamatbudžets iepriekš ir ko „aizņēmies” vai nē;

c. jāsaprot, ka it kā 1. pensiju līmenī „uzkrātās” iemaksas nav nauda (atšķirībā no 2. un 3. līmeņa pensijām), bet vēsturiskā informācija par mūsu „pienesumu” solidaritātes pensiju sistēmai. Šī informācija, cerams, koriģēta pret inflāciju (jo 100 lati, kas samaksāti nodokļos šogad, atšķirās no 100 latiem, kas samaksāti 1997. gadā) būs noteicošā salīdzinot manu 1. līmeņa pensiju ar cita mana laikabiedra 1. līmeņa pensiju pēc 27 gadiem, bet ir utopiski cerēt (šī cerība vēl ir dažos ierēdņos), ka straujas inflācijas un/vai kopprodukta pieauguma apstākļos TĀ NOTEIKS MANAS PENSIJAS ABSOLŪTOS APMĒRUS. Tie būs atkarīgi vienīgi no nākotnes Latvijas ekonomiskās labklājības, nākotnes Latvijas algām un no tā nodokļu kopuma, ko tā laika valdība atlicinās pensiju izmaksām.

Tātad, viens no risinājumiem ir sabalansēt pamatbudžetu un pensijām novirzīt vismaz to naudu, ko mēs valstij samaksājam kā sociālās apdrošināšanas iemaksas.

3. Samazinot birokrātiju:

a. jāsamazina par trim ministriju skaits;

b. jāsamazina valsts budžeta programmām dibināmo valsts aģentūru skaits:

i. daudzos gadījumos pērkot ārpakalpojumus no privātā sektora;

ii. konsekventi  likvidējot valsts aģentūras, kurām atbilstošās valsts budžeta programmas ir beigušās;

c. ierēdņiem jāuzstāda  darba ražīguma kritēriji;

d. jau šī gada otrajā pusē jāsamazina ierēdņu skaits par 1600 cilvēkiem (-10%).

4. Apkarojot aplokšņu algas, kuras ir aptuveni 30% apmērā no visām algām, nodokļu ieņēmumus ir iespējams palielināt (pie pašreizējās ekonomiskās bāzes) par 450 miljoniem latu gadā. A.Štokenberga ierosinātais AAA (anti aplokšņu algu) likums paredz ievērojamas naudas prēmijas aplokšņu algu uzrādītājiem.

5. Sabalansējot nodokļu sistēmu:

a. ieviešot kapitāla pieauguma nodokli;

b. samazinot nodokļu slogu darbaspēkam (ieviešot augstāku napliekamo minimumu un samazinot IeIeN līdz 15%);

c. samazinot nodokļu slogu mazajiem uzņēmumiem (t.sk. samazinot nodokļu administrēšanas izmaksas):

i. fiksēts un zemāks UieN;

ii. fiksēts nodoklis PVN vietā

d. samazinot nodokļu slogu vidējiem uzņēmumiem:

i. UieN atlaides reinvestētajai peļņai;

ii. zemāka UieN likme (10%) salīdzinot ar lielajiem uzņēmumiem;

e. likvidējot regresīvo nodokli darījumiem ar nekustamo īpašumu un sociālās apdrošināšanas iemaksām (patlaban eksistē šo nodokļu „griesti” vienam darījumam vai vienai personai);

f. nedaudz palielinot patēriņa nodokļus pēc ekonomikas „piezemēšanās” (1% punkta PVN palielinājums dod 80 miljonu latu papildus budžeta ieņēmumu gadā);

g. daļu UieN (20%) novirzot pašvaldību budžetā, dodot pašvaldībām tiesības noteikt nodokļu atlaides (šīs daļas ietvaros) un tādējādi stimulējot reģionus; samazinot reģionu atkarību no valsts budžeta dotācijām, kas ir atkarīgas no valdības politiskās „labvēlības”;

izdotos stimulēt ekonomiku, attīstīt ražojošās un eksportējošās nozares, reģionus un palielināt nodokļu iekasējumu par vismaz 250 miljoniem latu gadā.

6. Uzlabojot valsts pārvaldi:

a. izveidojot Eiropas līmeņa Ierēdņu skolu (no Sudrabas ziņojumiem ir skaidrs, ka daļa naudas izšķērdēšanas ceļās nevis no ļaunprātības, bet no profesionālās neprasmes);

b. izmantojot lielo Aizsardzības budžetu tā, lai labumu varētu gūt arī Latvijas tautsaimniecība:

i. katastrofu medicīna;

ii. infrastruktūra;

iii. iekšlietu struktūras;

c. efektīvākai Eiropas fondu apguvei;

d. efektīvākai valsts uzņēmumu pārvaldei;

e. efektīvākai valsts investīciju administrēšanai.

Mūsu cīņa ar inflāciju darbos

[publicēts diena.lv 30/08/2007]

Jau iepriekš diskutējām par Latvijas inflācijas cēloņiem. Viens no secinājumiem bija tāds, ka no ārzemēm aizņemtā nauda finansē tekošā konta deficītu, t.sk. augošo ārvalstu preču patēriņu. Es mēģināju bilst, ka komercbankām būtu jālīdzsvaro kredītu portfeļa pieaugums ar no klientiem piesaistītās naudas pieaugumu. Lūk, šī gada pirmo septiņu mēnešu "cīņas ar inflāciju" rezultāts, kad bankas "ar atbildību ir pārskatījušas savu kredītpolitiku", bet mātes bankas "norūpējušās raugās uz Baltijas valstu augošo tekošā konta deficītu".

Grafiks ataino banku klientu noguldījumu portfeļu pieauguma un kredītos izsniegtās naudas palielinājuma proporcijas Latvijas komercbankās 2007.gada pirmajos 7 mēnešos. Ja proporcija ir lielāka par 1, tad bankas kredītportfeļa palielinājums ir lielāks par klientu noguldījumu pieaugumu, ja proporcija ir mazāka par 1 – mazāks (avots: Latvijas Komercbanku asociācija).

Secinājums: Latvijas komercbankas šogad papildus ir izdevušas kredītos 2 reizes vairāk naudas, nekā piesaistījušas no klientiem, jeb papildus (un, galvenokārt, ārzemēs) aizņēmušās 1,3 miljardus latu. Tas nevar veicināt ekonomikas "atdzišanu" un stabilizēt tekošā konta deficītu.

Inflācijas kormorāns mūsu dīķītī

[publicēts diena.lv 20/08/2007]

Mūsu dīķītī atkal rosība. Te mēs sapriecājamies, ka auto tirdzniecības pieaugums ir mazinājies (2007. gada jūnijā – 3,7% salīdzinot ar maiju), te atkal 10-gades rekords inflācijai (9,5% 2007. gada jūlijā, kad tika sagaidīta sezonāla deflācija). Te eksports aug straujāk par importu (2007. gada pirmajā pusē eksports +24%; imports +17%), te atkal viss optimisms vējā - izrādās, ka mērot absolūtos skaitļos, ārējās tirdzniecības deficīts šajā periodā pieauga par 28,2 miljoniem latu. Te Standard & Poor`s draud Latvijas ekonomikai ar nogāšanos (2007. gada maijā), te atkal dudina par sagaidāmo mīksto piezemēšanos (2007. gada augustā).

Kas no minētajiem parametriem ir fakts un kas – fluktuācija? Ja par kritēriju uzskatam tendences saglabāšanos vismaz 3 mēnešus, tad mūsu rīcībā ir sekojoši fakti:

1) IKP pieaugums nemazinās (11-12% gadā piecus pēdējos kvartālus)
2) Sērijveida dzīvokļu cenas lēnām krīt (-3,8% jūlijā; -4% jūnijā; -1% maijā)
3) Uzņēmēju optimisms samazinās (Parex indekss -4,02 II kvartālā; -5,66 I kvartālā).

Tātad ekonomikas “mašīna” turpina “rullēt” (jaunākā valdības teorija: “mašīnai” ir liela masa; inerces dēļ “sabremzēšanās” notiks nākošgad:)! Tātad valdības piedāvātie kreditēšanas ierobežojumi vismaz attiecībā uz nekustamo īpašumu strādā! Vienīgais – nekustamā īpašuma cenas nav iekļautas inflācijas grozā, un šis labais valdības darbs uz šo ekonomikas formālo parametru – inflāciju – neatstāj nekādu iespaidu. Tātad, uzņēmēji ir noticējuši buma beigām un sagaida straujās izaugsmes beigas!

Tiesa, patēriņš nerimstas (mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums jūnijā, salīdzinot ar maiju, ir palielinājies par 3,2%, sezonāli izlīdzināti - par 2,0%). Neskatoties uz banku termiņdepozītu un krājkontu reklāmas kampaņām, Latvijas iedzīvotāju naudas uzkrājumu pieaugums bremzējas (2006. gada 1. pusgadā +22%; 2007. gada 1. pusgadā +15%), un patēriņam naudas atliek arvien vairāk.

Kā bremzēt patēriņu brīvā un atvērtā tirgū, ja centrālai bankai nav monetāru instrumentu? Zinu, ka būšu nepopulārs un atkārtošos, bet – paaugstinot PVN! Un kamēr Kalvītis/Spurdziņš to nav izdarījuši, lai nestāsta, ka valdība visu iespējamo inflācijas apkarošanai ir paveikusi:)! Valdībai būtu uz laiku jāievieš 21% PVN likme (līdz IKP pieaugums nokristos uz 5%) un visus papildus budžeta ieņēmumus jānovirza stabilizācijas fondā, lai iekasētā nauda neatgrieztos tautsaimniecības apritē valdības tēriņa veidā. Pat ja PVN palielinājums sašūpotu ministru popularitāti vai izraisītu pašas valdības krišanu, tā vismaz nebūs „niecības” [Latvijas ekonomika Financial Times skatījumā] sabrukšana.

Ko šī bloga komentāros rakstīs “vidējais sociāldemokrātiskais” pilsonis? Ka nodokļu paaugstināšana ir tautas dzīšana nabadzībā. Ko atbildēs Kokins? Ka inflācija ir vēl ļaunāks “nodoklis”, ar ko vissmagāk tiek aplikta trūcīgākā iedzīvotāju daļa un tie, kas pārtiek no fiksētām, valsts noteiktām algām un pensijām (uzņēmēji jau praktiski necieš – atbilstoši inflācijai palielinās arī uzņēmumu ienākumi).

Ko rakstīs liberālais kapitālists? Ka augsti nodokļi neveicina uzņēmējdarbību. Ko atbildēs Kokins? Ka 20. gadsimta ekonomistu galvenais pienesums ir māka mīkstināt bumus un recesijas, lietojot makroekonomiskus instrumentus, t.sk., nodokļu maiņu. Ka “smagā piezemēšanās” vairāk skars biznesu.

Ko darīs inflācijas kormorāns? Turpinās knābāt mūsu maciņus un mūsu valsts kredītspēju pasaulē. Vai mums atradīsies ērglis, kas nostāsies kormorāna ceļā?

Guļamistaba bez gulētājiem kā Latvijas inflācijas cēlonis?

[publicēts diena.lv 16/08/2007]

Ikreiz, kad Latvija apsteidz visas Eiropas Savienības (ES) valstis inflācijas rādītājos, mani pārņem vēlme nodoties dažādu valstu salīdzināšanai un analīzei. Kas padara Latviju tik unikālu? Vai Ungārijā neieplūst nauda no ES fondiem? Vai Polijas dzīves līmenis netuvojas Vācijas dzīves līmenim? Vai lietuvieši nebrauc uz Īriju? Vai Kiprā ir gudrāki ministri? Vai Igaunijas centrālai bankai ir monetārie instrumenti inflācijas regulēšanai?

Tad vēl tā liberālā tirgus mantra: brīva kapitāla kustība, brīva preču kustība, brīva darbaspēka kustība. Ups! Darbaspēka kustība?!? Kāpēc ir nepieciešama brīva darbaspēka kustība? Kāpēc, ceļojot ES ietvaros, mums nevajag vīzas? Vai tiešām eiropieši ir atcēluši vīzu sistēmu, lai mēs varētu vieglāk baudīt Vakareiropas kultūrvēsturisko mantojumu?

Pētot ekonomistu atziņas, var nonākt pie secinājuma, ka strauja ekonomikas attīstība vienmēr prasa darbaspēka pieplūdumu. To pirmo reizi atklāja ASV, kur brīva migrācija nodrošināja ar darbaspēku gan Kalifornijas zeltračus, gan Manhetenas debesskrāpju būvētājus, gan – vēlāk – Silīcija ieleju. Šī ideja ir atrodama arī ES pamatvērtībās, bet līdz šim īsti nestrādāja. Ja ASV datorspeciālists ir gatavs migrēt no Austrumkrasta uz Rietumkrastu, lai pievienotos jaunam projektam, tad Anglijas biotehnologu piesaistīt Austrijā līdz šim īsti neizdevās, jo kultūras un valodas barjeras Eiropā ir augstākas nekā kosmopolītiskajā ASV.

Savukārt, ES paplašinoties ar jaunām dalībvalstīm, kurās ir zemāks dzīves līmenis, maisam gals bija vaļā. Šoreiz migrācijas gradientu nenoteica ekonomikas attīstības ātrums, bet atšķirības dzīves līmenī. Uz Grieķiju vai Portugāli (trūcīgākajām ES-15 valstīm) latvieši nebrauca, jo Anglijā un Īrijā runā skolā mācītā valodā un vidējās algas ir lielākas...

Te sākās Latvijas problēma. Pirmkārt, brīvā ES nevar nodalīt “labo” migrāciju no ekonomiskas migrācijas, tāpēc ar notiekošo ir jāsamierinās. Otrkārt, Latvija ir viena no trūcīgākajām ES-25 valstīm - tāpēc ekonomiskā emigrācija mūs skar viskrasāk. Treškārt, Latvijas ekonomika nav būtiski attīstītāka par Rumānijas ekonomiku, tāpēc rumāņi nebrauks uz Latviju, tāpat kā latvieši nebrauc uz Portugāli. Ceturtkārt, no Baltkrievijas mēs tā vienkārši nevaram uzaicināt darbaspēku, jo tā ir ārpus ES – uz Baltkrieviju neattiecas brīva darbaspēka kustības mantra.

Latvijā ir praktiski izzudis viens no galvenajiem kapitālisma dzinējspēkiem – bezdarbs. Pašreizējie bezdarbnieki vai nu ir neglābjami neizglītoti, vai arī bez mazākās vēlmes strādāt. Tāpēc darba devējam vienīgā iespēja atrast motivētu darbinieku ir pārsolīt citu darba devēju. Arī cīņa ar “saulaino Īriju” daudziem darba devējiem liek ievērojami celt algas.

Augošas ekonomikas apstākļos Latvijā ir izveidojies darbaspēka deficīts, kas rada bezprecedenta spiedienu uz algām. Tā pēdējo divu gadu laikā strādājošo algas ir pieaugušas par 57%, kas ir ievērojami vairāk nekā darba ražīguma pieaugums (8,2% -Lietuvā; Latvijas datu nav) vai kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugums. No tā izriet hipotēze, kas ir jāpārbauda:

“Latvijas inflāciju kopš 2003. gada ievērojami iespaido darbaspēka trūkums, kā ietekmē īpaši strauji pieaug strādājošo algas, kas rada paaugstinātu preču un pakalpojumu pieprasījumu tirgū.”

Mēs nevaram cīnīties pret algu pieaugumu, ja alternatīva strādājošajiem ir ekonomiska emigrācija. Mēs nevaram atļauties algu pieaugumu, jo tas baro inflāciju un mazina Latvijas eksporta konkurētspēju. Pie mums neieradīsies ekonomiskie migranti no vel trūcīgākiem ES reģioniem. Vai tiešām izejas nav?

2006. gadā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 9,7 bērni - ir augstākais rādītājs pēdējos 13 gados. Taču, pat ja izdotos atkārtot amerikāņu baby boomer pieredzi, tas tautsaimniecībai dos atelpu pēc 20 gadiem. Es domāju, ka mums jāuzsāk dialogs ar Briseli, lai iegūtu izņēmuma statusu viesstrādnieku piesaistei ārpus ES, bet Grīnblata kungam ir jādomā par šo sveštautiešu integrācijas projektu Latvijā:)

Pretējā gadījumā mūsu guļamistabas paliks arvien tukšākas, bet atsevišķas centīgās ģimenes dos cerību Latvijas ekonomikai vienīgi nākošajā paaudzē.

Kurš būs tas valstsvīrs, kurš atrisinās darbaspēka problēmu Latvijā, piesaistot viesstrādniekus, stabilizējot algu pieaugumu un tādejādi limitējot naudas straumi, kas gāžas inflācijas liesmu kārīgajās mutēs? Jeb mēs arvien ceram atrast pareizos vārdus, lai tā uzrunātu mūsu tautiešus svešumā, ka viņiem notrīsētu sirds un viņi atgrieztos tēvzemē, lai strādātu par zemāku algu?

Neīstais mirklis kūkot bada dzeguzei

[publicēts diena.lv 14/08/2007]

Mūsu 9.5% inflācija izskatās īpaši baisi uz sekojošu notikumu fona:

1) krīze ASV subprime mortgage tirgos;
2) korekcija ASV biržās;
3) korekcija Eiropas biržās;
4) vairāku investīciju fondu bankroti ASV un Eiropā;
5) straujš % likmju kāpums ASV un Eiropā.

Ja tam sekos korekcija Baltijas biržās, Baltijas valstu kredītreitingu turpmāka pazemināšana, problēmas lielāko Baltijas banku mātes bankās, tad tas var bruģēt ceļu krīzei. Savukārt, ja pasaules un Eiropas ekonomika būtu uz optimisma viļņa, tad tā ar lielu varbūtību absorbētu Baltijas valstu tirgu nesabalansētības.

Secinājums: sēžam, nebāžam galvu ārā un dūdojam priecīgas melodijas, kamēr valdība risina mājasdarbu par inflācijas apkarošanu. Tagad ir svarīgi, lai globālā pesimisma kontekstā mūs nepamana:)! Kad pasaulē viss būs nomierinājies, atkal varēsim atsākt pelnu bārstīšānu uz savām galvām.

Krāt nevajag aizņemties

[publicēts diena.lv 14/05/2007]

 

[atsevišķu Latvijas komercbanku spēja finansēt savu kredītportfeli ar savu klientu noguldījumiem 2006. gada beigās (avots: Latvijas Komercbanku asociācija)]

 

Krāt nevajag, aizņemties!

Atceros deviņdesmito gadu vidu, kad mēdiji aizgūdamies rakstīja par hipotekārās kreditēšanas labvēlīgo ietekmi uz tautsaimniecības attīstību, kad jūsmīgi tika izcelta Latvijas Hipotēku un zemes banka kā valsts institūcija – hipotekārās kreditēšanas celmlauzis. Šī ziņa kopā ar zemesgrāmatu un hipotēku sistēmas sakārtošanu, procentu likmju krišanos un labklājības pieaugumu radīja pareizu modi, kas mūsu tautai lika atkāpties no sentēvu tikuma nedzīvot uz parāda. Kā īpašs arguments tolaik tika minēts hipotekāro kredītu portfeļa pret IKP mazais īpatsvars, “salīdzinot ar Eiropu”.

Tagad šis īpatsvars ir krietni pietuvojies ES vidējiem rādītājiem (bet kredīta atmaksas apjoma pret algu ziņā Latvija ir ES līderos), radījis ievērojamu dzīves vides un kvalitātes uzlabojumu, un sācis apdraudēt Latvijas makroekonomisko stabilitāti, tātad, arī pilsoņu labklājību.

Krāt, nevajag aizņemties!

Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks iedibināt jaunu modi – krāt! Arī iekšzemes kopuzkrājuma (gross domestic savings) (IKU) ziņā pret IKP Latvija atpaliek no vidējiem ES rādītājiem.

Interesanti, ka padomju laikā Latvijā bija nesamērīgi liels IKU līmenis, kas saglabājās līdz pat 1992. gadam (48% no IKP), kamēr Eiropā tas svārstījās 22 – 24% robežās. Es varu rekomendēt izlasīt DIW Berlin pētījumu par uzkrājumiem Baltijas valstīs, kura autori uzskata, ka padomju laiku augsto uzkrājumu fenomens bija saistīts ar a) plaša patēriņa preču trūkumu tirgū; b) krāšanu kā vienīgo alternatīvu ilgtermiņa preču iegādes finansēšanai, kas PSRS nebija attīstīta. Pēc strukturālajām pārmaiņām, kas bija saistītas ar okupācijas varas izbeigšanos Latvijā un brīvā tirgus atjaunošanu, IKU līmenis Latvijā nokritās līdz 15% 1995.-1999. gadā.

Pašlaik Latvija ir nācija, kas uzkrāj maz. Ja eirozonas valstīs 2004. gadā vidēji mājsaimniecības uzkrājumos novirzīja 15% no saviem kopējiem ienākumiem, tad Latvijā tikai 1.8%.

Lai arī mājsaimniecību uzkrājumi Latvijas bankās pieaug, izsniegto kredītu apjoms aug straujāk. Tā 2007. gada 1. kvartāla beigās, salīdzinot ar 2005. gada beigām, mājsaimniecību noguldījumi bija palielinājušies vairāk nekā 1.5 reizes, bet kredīti – gandrīz 2 reizes. Šī starpība bankām bija jāfinansē no citiem līdzekļiem, kas galvenokārt bija aizņemšanās ārzemēs no savām mātes bankām.

Interesants ir grafiks, kas attēlo banku spēju finansēt savus izsniegtos kredītus, izmantojot no saviem klientiem piesaistītos līdzekļus [skatīt attēlu]. Attēlā ir redzams, ka atsevišķas komercbankas izsniedz vairāk naudas kredītos, nekā tās ir piesaistījušas no saviem klientiem. Tā, piemēram, DnB Nord banka 2006. gada beigās bija piesaistījusi noguldījumus 308 miljonu latu apmērā, kas ir tikai 27% no tās izsniegtajiem kredītiem 819 miljonu latu apmērā. Acīmredzama nesabalansētība banku tirgū, kad kredītu finansējums ir atkarīgs no ārzemju avotiem un palielina valsts ārējo parādu, ir vēl viens arguments par labu nepieciešamībai veicināt uzkrāšanas modi.

Inflācija noēd uzkrājumus?

Daudzi oponenti bildīs, ka krāt nevajag.

1) Inflācija noēd uzkrājumus. Tiesa, Latvijā jau vairākus gadus ir negatīva reālā termiņdepozītu procentu likme [termiņdepozīta gada procentu likme – gada inflācija = reālā gada procentu likme], kas pašlaik ir sasniegusi 6% - 8%= -2%. Tas nozīmē, ka uz gadu noguldītie 1000 lati pēc gada būs vien 980 latu vērti. Tomēr tā ir daudz lielāka summa par nulli, kas būs jūsu rīcībā, neatliekot naudu uzkrājumiem.

Pat uzkrājot 100 latus mēnesī bezprocentu norēķinu kontā, pēc 5 gadiem jums būs 6000 latu drošības uzkrājums, ko izmantot negaidītas slimības, bezdarba vai krīzes gadījumā. Tas ir ne tik daudz peļņas, cik elementāras sociālas drošības jautājums. Arī Rietumos banku krājkontu likmes ir salīdzināmas ar inflāciju, taču tas nekavē mājsaimniecības uzkrāt.

Pie tam, Latvijas pārsteidzošās inflācijas (skat. iepriekšējos ierakstus blogā!) dēļ jūsu reālā procentu likme Eiropā būs 6%-2%=4% (pēc gada ārzemju ceļojuma laikā jūs varēsiet nopirkt preces un pakalpojumus 1040 latu vērtībā)!

2) Jāiegulda biznesā, kas ir nesalīdzināmi ienesīgāks. Arī tiesa, tomēr biznesa riski un tirgu konjunktūras maiņa var ievērojami mainīt jūsu ieguldījumu vērtību, kamēr naudas uzkrājumus apdraud vien jūsu izvēlētās bankas bankrota risks (kas investment grade bankām ir zems), un to mīkstina depozītu obligātā apdrošināšana Latvijā.

Kā es redzu no turīgu Latvijas cilvēku uzvedības Parex bankā, viņi vienmēr daļu naudas novirza no biznesa personīgajiem uzkrājumiem.

3) Mana alga ir maza, man neatliek naudas uzkrājumiem. Nav tiesa, jo vienmēr kādus 10% no ietaupījumiem var uzkrāt. Jā, šie uzkrājumi absolūtos skaitļos būs nelieli, bet ar spožu dzīvesstilu neizlutinātam darbarūķim arī tas būs atspaids lietainā dienā.

Iesitīsim pa inflāciju ar cūku!

Vai tā būs krājkasīte cūkas formā, bankas krājkonts, vai ieguldījumu fonds – naudas izņemšana no aprites un patēriņa samazināšanās izbeigs spiedienu uz inflāciju no pieprasījuma puses.

Tāpēc man šķiet ļoti simpātiski finanšu ministra Spurdziņa un LPP/LC Saeimas frakcijas priekšlikumi attiecībā uz grozījumiem likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas ir iesniegti likumprojekta otrajam lasījumam Saeimā. Tie paredz neaplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz pat 20% no algas (agrāk bija tikai 10%), ja šī algas daļa tiek novirzīta (tai skaitā) ilgtermiņa ieguldījumu fondos (agrāk bija paredzēti tikai 3. līmeņa pensiju fondi un uzkrājošā dzīvības apdrošināšana). Domāju, ka tas ir reālākais veids, kā padarīt valdības “Pretinflācijas plānu” par patiesi iedarbīgu.

Secinājumi

Uzkrājumu veicināšana jebkurā formā:

1) Atstās labvēlīgu iespaidu uz inflāciju, jo samazinās pieprasījumu;

2) Atstās labvēlīgu iespaidu uz tekošā konta deficītu, jo samazināsies pieprasījums pēc ilgtermiņa lietošanas precēm (kuras galvenokārt ražo ārzemēs);

3) Atstās labvēlīgu iespaidu uz valsts kopējo parādu ārzemēs, jo komercbankas mazāk aizņemsies no savām mātes bankām;

4) Padarīs Latvijas banku sistēmu mazāk atkarīgu no ārvalstu finansētāju noskaņojuma;

5) Padarīs Latvijas iedzīvotājus sociāli drošākus un mazāk ievainojamus iespējamo personīgo un valsts krīžu gadījumā.

Tāpēc uzkrājumu veicināšana ir atbalstāma gan likumdošanas līmenī ar nodokļu atlaidēm, gan kā jauna mārketinga ziņa komercbankām, padarot to mājsaimniecību acīs par modes lietu jeb trendu.

Breaking the Rules, Latvija?

[publicēts diena.lv 02/05/2007]

Pamodinot jebkuru ekonomistu nakts vidū un uzdodot vispārīgu jautājumu: “Vai procentu likmju paaugstināšana atvēsinās ekonomiku?”, mēs sagaidām atbildi “jā!”.

Klasiskā un ideālā makroekonomiskā situācijā valūtas kurss un procentu likmes ekonomikā ir cieši saistītas (ceļot procentu likmes, aug valūtas pievilcība investoru acīs, tie uzpērk valūtu, kuras kurss atbilstoši krītas, izlīdzinot ieguvumu no augstākām procentu likmēm). Tāpat ir saistītas procentu likmes ar iekšzemes kopprodukta pieaugumu (augot procentu likmēm, uzņēmējiem kļūst dārgāk aizņemties un ekonomikas pieaugums bremzējas), bezdarba līmeni un citiem makroekonomiskiem parametriem. Pie tam ir zināma sakarība, ka centrālās bankas refinansēšanas likme atstāj tiešu iespaidu uz starpbanku tirgus likmēm.

Atgriežoties pie reālās Latvijas situācijas un 12% IKP pieauguma, vairākums uzskata, ka tas būtu jābremzē. Un daudzi (tai skaitā – Latvijas banka (LB)) domā, ka tas jādara, paaugstinot latu procentu likmes. Lūk, Rimšēviča teiktais 2007. gada 15. marta preses konferencē: “Latvijas Bankas padome šodien - konsekventi īstenojot monetāro politiku un izmantojot centrālās bankas rīcībā esošos instrumentus, kā arī atbalstot Latvijas Republikas valdības centienus samazināt inflāciju, un, ņemot vērā arī ECB jaunākos lēmumus par procentu likmju celšanu, - nolēma paaugstināt refinansēšanas likmi - par 0.5 bāzes punktiem līdz 5.5%. Lēmums stājas spēkā šī gada 24. martā.“

Agresīvi paaugstinot latu refinansēšanās likmi Latvijas bankā (+1.75% salīdzinot ar Eiropas Centrālo banku (ECB)) kombinācijā ar augstu obligāto rezervju normu centrālajā bankā (8% no piesaistītajiem noguldījumiem, 4x vairāk kā ECB) un paniku valūtas maiņas tirgū ir panākts gandrīz divkārtējs tirgus likmju pieaugums – 3 mēnešu RIGIBOR [Latvijas starpbanku tirgus aizņemšanās indekss 3 mēnešu gariem kontraktiem] ir divkāršojies no 5% uz gandrīz 10%!

 
[3 mēnešu starpbanku aizdevumu tirgus likmju LVL (RIGIBOR), LTL (VILIBOR), EEK (TALIBOR) un EUR (EURIBOR) izmaiņas laikā]

Izcili! Tagad Latvijas uzņēmējiem būs jāmaksā 2x vairāk procentos un biznesa izaugsme palēnināsies! Mājsaimniecībām apetītei uz hipotekārajiem kredītiem jābūt pilnīgi zudušai!

Tiktāl ābece, realitāte izrādās nedaudz sarežģītāka. Latvijā valdošās faktiskas valūtas kursa stratēģijas (currency board arrangement) ietvaros uzņēmēju un patērētāju acīs eiro valūtas risks praktiski neeksistē, tāpēc lielākā daļa kredītu tiek ņemti eiro. Tas ir pamatoti, jo ievērojamās likmju atšķirības dēļ (6% procenta punkti 2007. gada martā) tas tagad ir pat 2.5 reizes lētāk. Valūtas maiņas izmaksas konvertējot ieņēmumus latos uz kredīta maksājumiem eiro ir niecīgas. Nekustamā īpašuma cenas tiek kotētas eiro, automašīnu cenas – eiro...

Kas kreditējas latos? Patēriņa kredīti ņemti caur kredītkartēm visbiežāk ir latos, taču kredītkaršu procentu likmes ir fiksētas un 12-18% augstumā un vēl nav sajutušas latu resursu sadārdzināšanos. Atsevišķas uzņēmumu kredītlīnijas ir latos? Tās kalpo likviditātes nodrošināšanai, tāpēc nav lielas (latam turpinot sadārdzināties, arī latu kredītlīnijas daudzi uzņēmēji konvertē uz eiro) un neietekmē uzņēmumu spēju attīstīties. Cerībā uz lata devalvāciju ārzemju uzņēmumi pārkreditējās latos? Ha-ha!

Ja 2003. gada beigās 42% no mājsaimniecību kredītiem bija latos, tad 2006. gadā latu kredītu apjoms bija sarucis līdz 23%. Attiecībā uz nefinanšu uzņēmumiem (rezidentiem) latu kredītu īpatsvars 2003. – 2006. gadā nokritās no 48% līdz 23%. Latvijas iedzīvotāji bēg ne tikai no valsts, bet arī no lata kā aizņemšanās valūtas! Latvijas uzņēmēji dzīvo sfērā, kuru ietekmē Trišē nevis Rimšēvičs! Tādiem būtu jābūt laikrakstu virsrakstiem:)

1. secinājums. Latu procentlikmju pieaugums virs eiro procentlikmēm neveicina Latvijas ekonomikas atvēsināšanu, bet veicina Latvijas nacionālās valūtas lomas mazināšanos Latvijas ekonomikā.


Tikmēr Latvijas “plašā nauda” (M2X) no 2003. gada sākuma līdz 2006. gada beigām palielinājās 2.9 reizes (IKP faktiskajās cenās – tikai 2.0 reizes). Tirgū ir vairāk latu skaidras naudas un noguldījumu formā daļēji arī tāpēc, ka ir iespējama sekojoša spekulācija:

• Pieņemsim, ka Latvijas investoram ir pieejami 10 miljoni EUR, kurus viņš grib ieguldīt uz 1 gadu;
• Ieguldot šo naudu EUR termiņdepozītā Parex bankā (4.3%) investors var nopelnīt 430 tūkstošus EUR;
• Konvertējot 10 miljonus EUR pēc Latvijas bankas kursa uz LVL investors var iegūt 7,028,040 LVL;
• Ieguldot šo naudu LVL termiņdepozītā Parex bankā (6.1%) investors var nopelnīt 428,710 LVL;
• Konvertējot visus latus uz EUR pēc gada investors var iegūt papildus 610 tūkstošus EUR, kas ir par 42% vairāk, nekā noguldot termiņdepozītā EUR valūtā
• (īstenībā investors nedaudz samaksās bankai par konvertāciju, taču pie tik lieliem apjomiem bankas marža būs minimāla)
• (ir neliels valūtas risks 1% koridorā ap LB noteikto LVL/EUR kursu 0.702804).
  
  Šo spekulāciju naudas tirgus eksperti sauc par carry trade, tas ir plaši pazīstams instruments, kas ir iecienīts arī pretējā virzienā – piemēram, aizņemoties Šveices frankos vai Japānas jenās, kas ir tradicionāli procentu likmju ziņā lētas valūtas. Pie brīvi peldoša valūtas kursa teorija pareģo kursa korekcijas, kam būtu jāizlīdzina visi carry trade ieguvumi, taču realitāte bieži izrādās savādāka. Ar carry trade palīdzību ir iespējams nopelnīt, kur nu vēl fiksēta LVL/EUR kursa apstākļos, kad sardzē stāv LB!
  
  Savukārt, Latvijas monetārajā sistēmā ieplūstot papildus EUR valūtai, lai saglabātu fiksētu lata kursu, LB ir spiesta emitēt latus, kas palielina ar jaunām precēm un pakalpojumiem nesegtu latu naudas masu.
  
  2. secinājums. Latu procentlikmju ievērojamā atšķirība no enkura valūtas – eiro – procentlikmēm rada augsni spekulācijām. Spekulācijas rada papildus ar precēm nesegtu latu piedāvājumu tirgū.
  
  Pārbaudot latu augsto procentlikmju negatīvo ietekmi uz inflāciju, es salīdzināju Latvijas situāciju ar kaimiņvalstīm.
  
  Lietuvā centrālā banka nenosaka refinansēšanās likmi, bet piedāvā ierobežotu overnight repurchase (atpirkšanu uz nakti) ar likmi, kas ir par 0.75 procentu punktiem mazāka par LB refinansēšanās likmi, tāpēc starpība ar ECB refinansēšanas likmi ir gandrīz 2 reizes mazāka nekā LB refinansēšanas likmei. Tāpat Lietuvas centrālā banka nosaka 6% (par ceturtdaļu zemāku kā Latvijā) obligāto rezervju normu komercbankām, kas samazina spiedienu uz lita tirgus procentu likmēm. Kā redzams attēlā, kopš 2003. gada sākuma lita procentu likmes nav pārsniegušas eiro procentu likmes par vairāk kā 0.7 procentu punktiem.
  
  Igaunijas centrālā banka ir visprecīzāk sekojusi Hankem, kas ar Frīdmana atbalstu 1992. gada sākumā Igaunijas valdībai ieteica valūtas kursa pārvaldi [currency board]. Frīdmans uzskatīja, ka “jebkurai valstij, kura lieto fiksētu maiņas kursu, ar troksni ir jānosviež sava centrālā banka [must dump its central bank] un jāpiemēro valūtas kursa pārvalde [adopt a currency board]”, ar to saprotot neatkarīgas monetārās politikas beigas.
  
  Kā, izlasot šīs tēzes, pareizi aizrādīja Jānis Ošlejs, ir makroekonomiski pierādīts, ka nevar vienlaicīgi pastāvēt trīsvienība: fiksēts maiņas kurss, neatkarīga monetārā politika un brīva kapitāla kustība. Brīva kapitāla kustība ir Eiropas Savienības pamatvērtība, bet EEK/EUR=15.64664…
  
  Tas izskaidro, kāpēc Igaunijas centrālā banka nepiedāvā nekādas refinansēšanās iespējas. TALIBOR kopš 2005. gada beigām praktiski sakrīt ar EURIBOR, bet igauņu bankas kredītus izsniedz igauņu kronās pēc likmēm, kas ir piesaistītas EURIBOR (vēl tagad atceros Parex bankas kredītkomitejas šoku pirmajā sēdē pēc Tallinas filiāles atvēršanas: tas taču nevar būt, ka igauņi savai nacionālajai valūtai piemēro eiro valūtas kredītlikmju indeksu!!!).
  
  Lai arī Igaunijas centrālās bankas noteiktais rezervju apjoms ir augsts – 15% no piesaistītajiem līdzekļiem, pusi no tām bankas var turēt “kvalitatīvos ārzemju vērtspapīros”, pie tam par noguldījumiem Igaunijas centrālajā bankā tiek maksāti procenti ECB noteikto depozītu likmju apmērā.
  
  3. secinājums. Mūsu kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – centrālās bankas ar savu monetāro politiku neveicina vietējo valūtu procentu likmju pieaugumu un nelieto to kā līdzekli cīņai pret ekonomikas pārkaršanu un inflāciju.
  
  
  Ieteikumi
  
  Latvijā ir jāpārdomā lata suverēnas un ievērojami atšķirīgas procentu likmes uzturēšanas lietderība. Lai fiksētais maiņas kurss [pret eiro un ES ietvaros] būtu noturīgs, centrālai bankai nevar būt sava procentu likmju politika (tā Frīdmans, bet skatīt Rimšēviča citātu iepriekš!). RIGIBOR tuvināšana EURIBOR samazinātu spekulantu spiedienu uz Latvijas ekonomiku un samazinātu latu naudas masas pieaugumu ekonomikā, neapdraudot cīņu ar ekonomikas pārkaršanu. Tiesa, varbūt atsevišķi uzņēmēji atkal sāktu ņemt kredītus nacionālajā valūtā, un lats zaudētu daļu no savas erzacvalūtas slavas.
  
  Lai to sasniegtu, LB refinansēšanas likme ir jātuvina ECB refinansēšanās likmei 3.75%, bet komercbanku obligāto rezervju apmērs LB ir jātuvina ECB noteiktajiem 2%.
  
  Latvijai nav jālauž likumi. Tai ir rūpīgi jāievēro spēles noteikumi, ja tā ir izvēlējusies valūtas kursa stratēģijas (currency board arrangement) ceļu brīvas kapitāla kustības apstākļos: Latvijas banka nevar uzturēt savu un neatkarīgu monetāro politiku!

Aste luncina suni vai otrādi?

[publicēts diena.lv 23/04/2007]

Šoreiz pakavēšos pie viena no diviem Latvijas noskaņojuma indeksiem – Parex index (gara acīm jau redzu komentētājus sarosāmies man to pārmest). Parex index ir bankas apmaksāts un SKDS realizēts neatkarīgs Latvijas uzņēmēju noskaņojuma indekss, kas tiek veidots, aptaujājot 750 uzņēmējus par viņu vērtējumu pašreizējai situācijai (tagadnes indekss) un nākamajiem 6 mēnešiem (nākotnes indekss) jautājumos, kas saistīti ar viņu pārstāvētā uzņēmuma attīstību un Latvijas ekonomiku. Tā kā uzņēmējiem jau 13. reizi tika uzdoti vieni un tie paši 8 jautājumi, tad ir bijis iespējams sastādīt 8 apakšindeksus un vērot to izmaiņu kopš 2004. gada pirmā ceturkšņa. Parex indeksam 0 punkti ir absolūts pesimisms, 50 punkti – neitrāla attieksme, bet 100 punkti – absolūts optimisms.

 
[Parex noskaņojuma indeksa izmaiņas tagadnes situācijas un nākotnes vērtējumā]

Otru indeksu reizi ceturksnī gatavo Latvijas Statistikas institūts: tā ir Centrālās statistikas pārvaldes pieprasītā atskaite 30.6. Es vienmēr esmu saskāries ar Latvijas Statistikas institūta pētījumu pieejamības problēmu: šīs 2004. gadā dibinātās valsts aģentūras mājas lapa jau pati par sevi ir šedevrs, bet lētākā iespēja dabūt datus ir nopirkt Latvijas Statistikas Gadagrāmatu, ko izdod Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā.

Noskaņojuma indeksi plaši tiek izmantoti ekonomikas datu analīzē – par to liecina arī daudzās atsauksmes analītiķu rakstos:

“Filadelfijas Federālās bankas noskaņojuma indekss (Philadelphia Fed Index) maijā sasniedza +7.3 līmeni (prognoze +17.0, iepriekšējais rezultāts +25.3). Kā redzam, visi rādītāji, it īpaši pēdējais, iznākuši sliktāki par savām prognozēm, metot tumšu ēnu pār Amerikas valūtu.”

“Makroekonomisko datu ziņā pagājusī nedēļa eirozonai padevās ļoti laba – praktiski visi svarīgākie rādītāji (bezdarbs Vācijā un Francijā, biznesa noskaņojuma indikatori utt.) bija ar pozitīvu lādiņu”.

“Nedēļas pirmajā pusē publicētie indikatori izrādījās visnotaļ pesimistiski – nepatīkamus pārsteigumus sagādāja gan ASV patērētāju, gan Čikāgas reģiona ražotāju un arī ASV kopējais ražotāju noskaņojuma indekss”.

“No pasaules prakses kā raksturīgu piemēru noskaņojuma indeksa aprēķinam var minēt ISM Manufacturing indeksu, kas raksturo ASV ražošanas aktivitāti. Šo rādītāju aprēķina bezpeļņas organizācija Institute of Supply Management (ISM), un tas balstīts uz vairāk nekā 400 ražošanas kompāniju aptauju. Šis indekss tiek publicēts reizi mēnesī un tiek aprēķināts kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem. ISM rēķina arī pakalpojumu sektora noskaņojumu - ISM Non-Manufacturing (balstīts uz vairāk nekā 370 pakalpojumu sektora uzņēmumu aptauju). Otrs raksturīgs piemērs ir TANKAN - Japānas lielo uzņēmumu noskaņojuma barometrs, kuru aprēķina Japānas Centrālā banka. Šis indekss tiek balstīts uz vairāk nekā 200 000 uzņēmumu aptauju un tiek aprēķināts un publicēts reizi ceturksnī kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem,” – tā Parex Asset Management prezidents Roberts Idelsons.

Kāpēc ir vajadzīgi noskaņojuma indeksi, ja ekonomiku var mērīt ar objektīviem parametriem – nacionālo kopproduktu, rūpniecības produkcijas pieauguma datiem, utt., u.tml.? Michigan sentiment index, Consumer Sentiment Index for Australia, ISE Sentiment Index, ietekmīgais Vācijas IFO indekss – visi pēta iedzīvotāju / patērētāju / uzņēmēju noskaņojumu, it kā pasūtītāji būtu kādas populistiskas politiskās partijas, kurām būtu svarīgs kāda noteikta vēlētāju segmenta viedoklis.

Tomēr tā nav – gandrīz vienmēr pasūtītājs ir bizness, kuru interesē savā rīcībā iegūt laika mašīnu, ar kuru ielūkoties nākotnē.

Iemesls slēpjas objektīvo indeksu dabā: tie vienmēr raugās atpakaļ uz notiekošo. Dati, kas apraksta procesus, ir vēsturiski, un ziņu no šādiem indeksiem, piemēram, par kopprodukta pieauguma palēnināšanos, uzņēmējs uzzina tikai pēc tam, kad tas jau ir noticis. Tas var palīdzēt izskaidrot, kāpēc uzņēmējam ir bijis vērojams pārdošanas kritums iepriekšējā ceturksnī, bet nevar palīdzēt, piemēram, laikus samazināt iepērkamo krājumu apjomu.

Subjektīvie indeksi atspoguļo uzņēmēju noskaņojumu, balstoties uz kuru tie pieņems lēmumus nākotnē, kas tieši atsauksies uz valsts ekonomiku, kas savukārt radīs izmaiņas valsts kopproduktā. Tāpēc ir pamats cerēt, ka noskaņojuma indeksi SAVLAICĪGI ir spējīgi brīdināt uzņēmējus, baņķierus un makroekonomistus par iespējamiem ekonomikas „bumiem”, bet galvenokārt - par recesijām un krīzēm.

Pasaulē notiek plaši pētījumi par noskaņojuma indeksu korelāciju ar rūpniecisko izlaidi, kopprodukta pieaugumu u.tml. Piemēram, Broijera un Savrī pētījums salīdzina dažādus Vācijas noskaņojuma indeksus un to spēju paredzēt izmaiņas dažādos tautsaimniecības sektoros. Arī Latvijā ir veikti atsevišķi pētījumi par noskaņojuma spēju paredzēt izmaiņas (piemēram, Meļihovs un Rusakova), taču secinājumi ir bēdīgi: “Latvijas biznesa aptaujas informācijas analīze nenorāda uz iespēju to izmantot īstermiņa IKP un pievienotās vērtības prognozēšanai. Ekonomiskā noskaņojuma indekss nereprezentē izvēlēto statistisko indikatoru novērtējumu,” utt., u.tml.

Gribas kliegt: “Tas bija sen, un tā nav taisnība!” Minētais 2005. gada pētījums operē ar rūpniecības, celtniecības un mazumtirdzniecības, un patērētāju noskaņojuma datiem, ko vēsturiski ir vākušas tādas odiozas organizācijas, kā Valsts statistikas komiteja un Latvijas Fakti pēc “birokrātijas Mekas” Briseles formulāriem. Tas nodrošina zināmu salīdzināmību ar citām ES valstīm, tomēr nekur Eiropā šie noskaņojuma indeksi tā īsti netiek lietoti ekonomikas procesu pareģošanai.

Noskaņojuma indeksi Latvijā pagaidām nav pietiekoši ietekmīgi – neesmu dzirdējis, ka pēc to publicēšanas mainītos Rīgas Fondu biržas indekss vai RIGIBOR procentu likmes. Tomēr, šķiet, subjektīvo indeksu slavas laiki Latvijā vēl ir priekšā.

Veidojot Parex indeksu, mēs izmantojām vācu IFO pieredzi, paredzot gan tagadnes gan nākotnes skatījumu, gan apakšindeksus. No attēlā redzamajām līknēm ir izdarāmi vairāki secinājumi:

1) Latvijas uzņēmēji kopš 2004. gada sākuma vienmēr ir bijuši optimistiski gan tagadnes, gan nākotnes skatījumā – Parex index nekad nav noslīdējis zem neitralitātes robežas – 50 punktiem;

2) Latvijas uzņēmēji nākotni redz optimistiskāku par tagadni (izņēmums ir 2006. gada 3. ceturksnis, kad tagadnes indekss nepakļāvās sezonālajam 3. ceturkšņa iekritumam: acīmredzot, straujais ekonomikas pieaugums visus bija spārnojis); tas liecina, ka ekonomika arī uzņēmēju subjektīvajā skatījumā attīstās pozitīvi;

3) Tagadnes indekss pirmajā ceturksnī vienmēr uzrāda sezonālu kritumu, salīdzinot ar iepriekšējā gada ceturto ceturksni. Tomēr 2005. un 2006. gadā tas bija attiecīgi -0.40 un -0.47 punkti, kamēr 2007. gadā šis kritums bija 13 reižu lielāks, sasniedzot -5.65 punktus

4) Nākotnes indekss pirmajā ceturksnī tradicionāli uzrāda sezonālu pacēlumu, salīdzinot ar iepriekšējā gada pēdējo ceturksni. 2005. un 2006. gadā tas bija attiecīgi +3.06 un +3.97 punkti, kamēr 2007. gadā 1. ceturksnī pirmo reizi Parex indeksa vēsturē ir novērojams kritums par - 0.98 punktiem.

Negribu būt bada dzeguze un piesaukt nelaimi, jo arī es neesmu veicis sarežģītās korelāciju analīzes, lai apgalvotu, ka Parex index izmaiņas kā likums ir priekšvēstnesis Latvijas kopprodukta pieauguma izmaiņām, tomēr tik strauju kritumu Parex tagadnes indekss nekad nav piedzīvojis.

Es palikšu pie tradicionālā priekšstata, ka suns luncina asti, pieņemot, ka Parex indeksa kritums ir saistīts ar uzņēmēju bažām, kas radušās nesenās diskusijas par iespējamo ekonomisko krīzi Latvijā rezultātā.

Always Look on the Bright Side of Life!

[publicēts diena.lv 11/04/2007]

Vai atceraties Monthy Python filmu par Braiena dzīvi, kur Ēriks Aidls, sists krustā, uzsāk dziedāt, lai uzmundrinātu Braienu, kam visas cerības izglābties, šķiet, ir zudušas?

Līdzīgi varam dziedāt par inflāciju Latvijā! Ļoti interesants raksts “Pārsteidzošā Latvijas inflācija” šajā sakarā ir izdevies manam draugam Jānim Ošlejam, ko iesaku izlasīt. Es pats pakavēšos tikai pie dažiem šī fenomena aspektiem.

Klasiskā ekonomistu izpratnē inflācija ir “cenu pieaugums attiecībā pret pirktspējas (purchasing power) standarta līmeni”. Tātad pie lielas inflācijas tiek iegriezts “vāveres ritenis”: augstākas cenas – augstākas algas – augstākas cenas – ... Patēriņa cenu indeksa (consumer price index, CPI) ievērojama pieauguma rezultāts parasti ir eksporta nekonkurētspēja un sekas – nacionālās valūtas devalvācija, lai atjaunotu šo konkurētspēju.

Ideāla tirgus gadījumā mēs atgriežamies sākumstāvoklī, ne par santīmu bagātāki, jo „vāveres ritenī” sasniegto algas pieaugumu noēd cenu palielinājums. Tāpēc litrs piena, kas iepriekš maksāja 0.2 naudiņas jeb 0.5 EUR, tagad maksā 0.2 naudiņas x (1+CPI(%)) jeb tos pašus 0.5 EUR. Tiesa, šo pienu mums ir tikpat viegli nopirkt, jo arī alga ir palielinājusies vismaz par CPI(%)! Līdz ar to ideālā tirgū inflācija, kas ir lielāka par 2% gadā, ir bezjēdzīga, un pret to steidz cīnīties visas valdības un centrālās bankas.

Kas notiek Latvijā 6-7% inflācijas apstākļos, kad 0.702804 LVL = 1 EUR? Latvijā arī eiro izteiksmē piens kļūst dārgāks. Kā tas ir iespējams vienota ES tirgus situācijā?!

Vienotais Eiropas tirgus nav ideāls: pirktspējas līdzsvara (purchasing power parity, PPP) apstākļos reālā viena eiro vērtība dažādās valstīs ir atšķirīga. Piemēram, 2003. gadā par 1.00 EUR Latvijā varēja nopirkt piena produktus, kas Vācijā maksāja 2.10 EUR. Tiesa, pāris gadus vēlāk – 2005. gadā – par 1.00 EUR Latvijā jau varēja nopirkt mazāk piena, kas pēc Vācijas cenām maksāja tikai 1.55 EUR [Eurostat]. Tātad, kamēr PPP apstākļos Latvijā par vienu eiro varēs nopirkt vairāk kā vecajā Eiropā, vēl pāris gadus “tādā garā” varam turpināt – Latvijas inflācijas rezultātā notiek eiro pirktspējas izlīdzināšanās.

Kāpēc Latvijas eksports nav miris, ja Latvijas inflācijas spiediena rezultātā Latvijas eksportpreču cenām būtu jākļūst pilnīgi nekonkurētspējīgām?! Eksporta cenas būtiski ietekmē izejmateriāli (visbiežāk pirkti efektīvā starptautiskā tirgū, kur Latvijas inflācijai ietekmes nav), darba algas un darba ražīgums. Ja darba algas ievērojami izjūt Latvijas inflācijas spiedienu, tad darba ražīguma pieaugums to ar uzviju var atspēkot.

Vēsturisku apstākļu dēļ darba ražīgums Latvijā bija katastrofāli zems, salīdzinot ar Eiropu (1997. gadā: 35% no ES-15). Tagad – labvēlīgas ekonomiskās vides apstākļos – tas stabili pieaug: 2003. gadā Latvijas strādājošo darba ražīgums bija 44% apmērā no vecās Eiropas līmeņa, bet 2007. gadā tas sasniegs jau 55% [Eurostat]!

Tāpēc, šķiet, ka līdz Latvijas darba ražīguma līmeņa konverģencei ar ES darba ražīguma līmeni Latvijas inflācija tieši neapdraud preču ar augstu pievienoto vērtību eksportu – pat otrādi, Latvijas inflācija rada pozitīvu spiedienu darba ražīguma celšanai!

 

[Latvijas strādājošo pirktspējas pieaugums Latvijā un vecās Eiropas valstīs: 2003. gads = 0%]

Bet kur tad ir apsolītā “spožā dzīves puse”? Ekonomikas attīstības un darba ražīguma pieauguma rezultātā reālais cilvēku ienākums pieaug. Ja Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datus par strādājošo vidējām darba algām Latvijā nokoriģē pret Latvijas inflāciju, tad mēs nonākam pie strādājošo pirktspējas pieauguma [skat. zīmējumā karmīnsarkano līniju!]. No šejienes arī pirmā labā ziņa: neraugoties uz inflāciju, kopš 2003. gada strādājošo pirktspēja Latvijā ir palielinājusies par 46%!

Tomēr fiksēta valūtas kursa apstākļos Latvijas strādājošo pirktspēja vecajās Eiropas valstīs ir palielinājusies vēl straujāk! Ja augstā inflācija Latvijā ievērojami “noēd” daļu no strādājošo ienākumiem attiecībā uz vietējo patēriņu, tad patēriņš 15 attīstītākajās Eiropas valstīs arī Latvijas strādājošajam ir sadārdzinājies vien par 2.0-2.2% gadā. Koriģējot Latvijā strādājošo vidējās darba algas pret vecās Eiropas inflāciju un LVL/EUR kursu, mēs nonākam pie otrās labās ziņas: kopš 2003. gada Latvijas strādājošo pirktspēja vecajā Eiropā ir palielinājusies par 59% [skat. zīmējumā zilo līniju!]!

Precizitātes pēc ir jāatgādina, ka lats tika pārsaistīts no SDR valūtu groza uz eiro tikai 2005. gada 1. janvārī. Eiro kursa kāpuma pret ASV dolāru dēļ 2003. un 2004. gadā lats pret eiro nedaudz devalvējās. Ja nebūtu šī efekta, latviešu pirktspējas pieaugums vecajā Eiropā būtu vēl iespaidīgāks!

Tādejādi mēs varam konstatēt, ka Latvijā ir novērojams rets fenomens: fiksēta valūtas kursa apstākļos vietējā inflācija stimulē iedzīvotāju pirktspējas papildu pieaugumu ārzemēs. Ekonomika nekolapsē, jo šis efekts tiek līdzsvarots ar darba ražīguma pieaugumu un cenu līmeņa izlīdzinājumu. Tiesa, šis fenomens nav ilgtspējīgs, tāpēc “baudiet to pasteidzoties”:)

Sākot ar 2005. gadu “pārsteidzošā Latvijas inflācija” ir būtiski palielinājusi mūsu pirktspēju vecajās ES valstīs, salīdzinot ar Latviju.

Īpaši patīkami šis fenomens izpaužas, braucot atvaļinājumā uz Eiropu. Ja 2003. gadā šāds atvaļinājums maksāja, piemēram, 1000 EUR un vidējam strādājošajam Latvijā vajadzēja nostrādāt 4.7 mēnešus, lai to nopelnītu, tad 2007. gadā tieši tāds atvaļinājums vecajā Eiropā maksās 1087 EUR (arī Eiropā ir inflācija, tiesa, neliela), bet, lai to nopelnītu, vajadzēs nostrādāt vien 2.9 mēnešus.

Secinājums: ja piena un īres maksas izpratnē mēs inflācijas dēļ Latvijā paliekam vien nedaudz bagātāki, tad ārzemju ceļojumu (un iepirkumu ārzemēs) kontekstā mēs varam gavilēt! Šī Latvijas inflācija patiesi ir “pārsteidzoša”!

Ar vienu acs kaktiņu mums ir jāuzrauga darba ražīguma pieaugums, lai tas neatpaliek no inflācijas, ar otru acs kaktiņu ir jāvēro preču cenas PPP (pirktspējas līdzsvara) kontekstā, lai “nepašaujam garām” attīstītajai Eiropai. Ja viss ir kārtībā, tad, dedzīgi kā Ēriks Aidls un kustinot lūpiņas uzmanīgi, mēs varam uzdziedāt par dzīves spožo pusi!

Trīsvienības Lāsts

[publicēts diena.lv 03/04/2007]

Tā nav pasaka, ka Rietumu investori Baltiju redz kā vienotu reģionu. Investoros patiesu pārsteigumu izraisa fakts, ka Baltijā dzīvojošajiem ir 4 dažādas dzimtās valodas un 3 dažādas valūtas, – tas nav nekāds izdomājums. Amerikāņi pat “The Baltic States” vietā lieto īsāko “The Baltics”, kura daudzskaitļa formu atsakās atzīt lielākā daļa man pieejamo atkļūdotāju.

Neesmu vēsturnieks, bet, šķiet, tieši uz šo valstu teritorijām gandrīz vienlaicīgi pieteicās zobenbrāļi un Krievija, visas trīs Baltijas valstis īsā laika periodā 20. gs. sākumā atguva neatkarību, visās trijās valstīs 30-tajos gados pie varas nonāca autoritāri prezidenti, 1940. gadā visas trīs valstis atkal okupēja Krievija, kas tās pazaudēja kopējā Atmodā, pie varas esot līdzīgām Tautas Frontēm. Arī ES mēs iestājāmies kopā un valūtas padomes (currency board) monetāro politiku ieviesām vienoti, tāpat kā beigās visi izvēlējāmies rietumniekus par prezidentiem.

Igaunija reiz mēģināja izkļūt no Baltijas trīsvienības nolemtības, pasludinot sevi par Ziemeļvalsti. Toreizējais ārlietu ministrs, tagadējais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pat atļāvās konstatēt, ka somugru Igaunijai ar baltu valstīm Latviju un Lietuvu neesot nekā kopēja, “izņemot vienādu negatīvu vēsturisko pieredzi”.

Gribētos apgalvot, ka Ilvesam nav taisnība. Mūsu valstis attīstās sasodīti paralēli, tiesa, tas ne visos gadījumos ir iepriecinoši. Tikmēr “Trīsvienības Lāsts”, kas nolēmis latviešiem dzert rūgto dzīves biķeri kopā ar brālīgo Lietuvu un māsu Igauniju, darbojas.

Lai arī Igaunija sākotnēji veidojās par tādu mazo Somiju, Latvija – par mazo Zviedriju, bet Lietuva – par mazo Vāciju, tagad visas kārtis atkal ir sajauktas: vācu HVB banka ir kļuvusi par itāļu UniCredit banku, kas būs viena uz visu Baltiju ar sēdekli Rīgā, vācu Nord LB banka ir kļuvusi par norvēģu DnB Nord banku, igauņu Hansapank pie sava logo ir sākusi klāt rakstīt Swedbank, vācu Volkswagen Baltijā ir ar sēdekli Rīgā, bet somu Sampo banku ir nopirkusi dāņu Danske banka. Baltija pat globalizācijā ir vienota! Jāatceras vien nepieklājīgais salīdzinājums par puisim [Latvijai] izdevīgo gulēšanu starp divām meitenēm [Igauniju un Lietuvu] – vienmēr segas pietiks [investīcijas koncentrēsies Latvijā]!

Es arī, tāpat kā Ilvess, gribētu, lai Latvija ar savu unikālo ģeogrāfisko novietojumu, līdzsvaroto luterāņu – katoļu mentalitāti un baltu – līvu genofondu būtu pavisam īpaša un ļoti veiksmīga valsts Baltijas trīsvienībā.

Diemžēl, Latvija no saviem kaimiņiem pēdējos gados atšķiras ar augstāku inflāciju:

            Igaunija     Latvija     Lietuva
2004     3.0%          6.2%         1.2%
2005     4.1%          6.9%         2.7%
2006     4.5%          6.6%         3.8%    

Analītiķu skaidrojumi, ka tas ir saistīts ar energoresursu cenu pieaugumu, dolāra vājumu, ES fondu ieplūšanu vai banku pārlieko patēriņa kreditēšanu, izšķīst Trīsvienības analīzē: nafta ir kļuvusi vienlīdz dārgāka visām trim valstīm, dolāra vājums visas nacionālās, pie eiro piesaistītās valūtas ietekmē vienādi. Arī ES palīdz Baltijas valstīm līdzīgi. Pat banku sistēma Baltijā ārvalstu kapitālam pieder līdzīgi, kas garantē samērojamu ārzemju kredītresursu ieplūdi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Tad ko tādu Kalvīša valdība un Latvijas Banka ir darījusi nepareizi, ka Latvijā inflācija ir virs kārotajiem 3%? Vai vainīgs ir 2006. gada budžeta deficīts viens komats kaut kas procentu no iekšzemes kopprodukta (IKP) apmērā, kura igauņiem nav?

Bet varbūt notiekošais ir objektīvs process Trīsvienības Lāsta ietvaros? Es salīdzināju “vidējā statistiskā patēriņa groza”, ko izmanto patērētāju inflācijas (CPI) aprēķināšanai, cenu izmaiņas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Kopš 1993. gada šī groza cena Lietuvā ir pieaugusi 3.83 reizes, Igaunijā 3.76 reizes un Latvijā 3.10 reizes. Ko tas nozīmē?

 
[Vidējā statistiskā patēriņa groza sadārdzinājums Baltijas valstīs: 1993. g. = 1]

 

Pieņemot, ka 1993. gadā cenu līmenis visās trijās valstīs ir bijis savstarpēji salīdzināms (tikko kā no lāča ķepām draudzīgi izrāvušies!) un neiedomājami zems attiecībā pret ES cenām, tas nozīmē, ka INTEGRĀLĀ INFLĀCIJA Lietuvā ir bijusi vislielākā (jeb Lietuva ES cenām ir pietuvojusies visstraujāk). Ar nelielu atrāvienu (2%) tai seko Igaunija, kamēr Latvija no Lietuvas atpaliek par 19%. Kā vienotā ES tirgū Latvija var pastāvēt ar tik zemām cenām? OK, oponenti minēs Balasas – Samuelsona efektu, kas nosaka, ka pakalpojumu cenas ir atkarīgas no IKP lieluma (un Latvija šeit atpaliek no Lietuvas un Igaunijas). Tomēr, Latvijas kopproduktam pieaugot straujāk nekā Igaunijas un Lietuvas kopproduktiem, neizbrīna fakts, ka arī cenas Latvijā konverģē kaimiņu līmeņa virzienā.

Trīsvienības Lāsta teorijas ietvaros mēs varam izteikt hipotēzi, ka Latvijas cenas tuvosies Igaunijas un Lietuvas cenām un tas vēl kādu laiku noteiks augstāku inflāciju Latvijā, salīdzinot ar kaimiņiem. Acīmredzami, pēc padomju ekonomikas sabrukuma sekojošās hiperinflācijas vilnī 1991. –1996. gadā Latvija iemanījās saglabāt mazāku cenu pieaugumu kā kaimiņi, kas, iespējams, ir jāatgūst, iestājoties citā vienotā superekonomikā – ES. Visās trijās Baltijas valstīs ar 2004. gadu ir palielinājies inflācijas spiediens, bet Latvijā tas ir vislielākais, jo Latvijai ir vislielākā cenu atšķirība no ES. Izskatās, ka ilgtermiņā Latvija no sava “Baltijas likteņa” neizbēgs – būs vien jādzīvo tādā pašā cenu līmenī kā Igaunijai un Lietuvai!

Ja kādu šajā situācijā var paslavēt, tad tā ir Igaunija: tās cenu pieauguma līkne kopš 1998. gada gandrīz atgādina taisni. Tas ir ļoti svarīgi ekonomikai un valsts iedzīvotājiem, kas saņem indeksētus ienākumus no valsts budžeta.

Tomēr kopumā Trīsvienības Lāsts, šķiet, darbojās ar elles precizitāti...

Ieķīlāsim tēva uzcelto māju un brauksim ceļojumā apkārt pasaulei jeb patērētāja Latvija

[publicēts diena.lv 19/03/2007]

Kā jau rakstīju, esmu pārliecināts, ka nākošais bubulis pēc inflācijas apkarošanas būs tekošā konta deficīta finansēšana. Šis jautājums nav svaigs, ārzemju un pašmāju ekonomisti par to runā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Tomēr, vēlreiz pārdomājot izskanējušos argumentus, es uzskatu, ka uzsvari tiek likti nepareizi un ir sabiedrību maldinoši.

Lai labāk izprastu problēmas sakni, mēģināšu veikt īsu ekskursu tekošā konta pamatnostādnēs, salīdzinājumam izmantojot ģimeni. Visa pamatā ir maksājumu bilance; jau no nosaukuma izriet, ka tai jābūt sabalansētai. Arī ģimene nevar veikt maksājumus, ja tai nav atbilstošu līdzekļu, tātad ienākošā un izejošā naudas plūsma ir sabalansēta. Maksājumu bilancei ir divi konti: tekošais konts un kapitāla/finanšu konts.

Uz tekošo kontu var skatīties kā uz ģimenes norēķinu kontu (starp citu, angliski abi nosaukumi ir vienādi - current account), kurā satek visa nopelnītā naudiņa, dāvinājumi, palīdzība, ko brālēns sūta no Īrijas, un no kuras tiek apmaksāti visi izdevumi. Pēc Starptautiskā valūtas fonda metodoloģijas tekošajam kontam izšķir vairākus subkontus: preces, pakalpojumus, ienākumus un kārtējos pārvedumus.

Ar pakalpojumiem ir viss kārtībā: mūsu ģimene vairāk palīdz citām ģimenēm nekā otrādi (lasi - Latvija ārvalstīm sniedz vairāk pakalpojumu naudas izteiksmē nekā saņem). Šī subkonta proficīts ir stabils, ar tendenci pieaugt (344 miljoni LVL 2005. gadā), bet bez ilūzijām glābt draudošo tekošā konta deficītu.

Arī ar ienākumiem viss ir kārtībā: tie vēsturiski bija pozitīvi, līdz sākot ar 2003. gadu ārvalstu investori beidzot nesāka baudīt savu investīciju augļus, saņemot dividendes (piemēram, 541 miljona latu apmērā 2005. gadā). [Šeit es valdības vietā nodibinātu speciālu balvu - "tekošā konta glābējs", ko piešķirtu visu lielo Latvijas pilsoņiem piederošo uzņēmumu īpašniekiem (t.sk. Karginam un Krasovickim) par to, ka šo uzņēmumu dividendes "paliek valstī".] Tagad ienākumu subkonts ir vieglā deficītā, taču graujošu ietekmi uz tekošo kontu tas neatstāj.

Kārtējie pārvedumi galvenokārt ietver no ārzemēm saņemtos palīdzības maksājumus natūrā un naudā, šis subkonts ir vienmēr bijis pozitīvs. Daļa no 778 miljonu latu ieplūstošās naudas (2005. g.) ir mūsu ieguvums no tukšajām Latvijas lauku mājām un mūsu tautiešiem ārzemēs. Paradoksāli, bet tas ir 1.8 reizes vairāk (2005. g.). nekā no Latvijas uzņēmumu ienākumiem ārvalstīs [cilvēkus investēt mēs mākam labāk nekā naudu?!], un 3 reizes vairāk nekā 2000. gadā! Pēdējā laikā kārtējo pārvedumu subkonts ir ievērojams Latvijas tekošā konta deficīta finansētājs, tikpat svarīgs kā pakalpojumu subkonts.

Tādejādi mēs nonākam pie galvenā tekošā konta deficīta „grēkāža” - preču subkonta. Te nu mēs redzam Latvijas ekonomikas dramatismu visā savā košumā. Ar 1.7 miljardu latu deficītu 2005. gadā tas atsedz visas Latvijas vātis.

Latvijas gadījumā preču subkonta deficīts ir objektīvs. Dabiskās izejvielas Dievs mums nav iedalījis. Padomju laika rūpniecības brīnumi bija tik konkurētnespējīgi, ka to pazušana vēstures mēslainē ir likumsakarīga. Rietumu investori nekādu pievienotās vērtības radīšanu no savām rokām ārā nelaidīs, jo sevišķi salīdzinoši dārga darbaspēka zemē. Savas SAF Tehnikas un Hanza Elektronikas vēl nav pietiekami sapumpurojušās. Te ir jāstrādā un jāgaida, vaimanāt nevajag!

Ko tas nozīmē mūsu ģimenes kontekstā? Mūsu ģimene iepērk vairāk preču, nekā saražo citu patēriņam. Nu un? Mūsu kaimiņš ir amatnieks, viņš ražo taburetes, bet mēs esam super-izdevīgā-vietā-atvērušies (uz pašas ES un Krievijas robežas!) tirdzniecības konsultanti, mēs ražojam pakalpojumus! Tiktāl viss būtu saprotami, vienīgi mēs par precēm maksājam vairāk naudas nekā ieņemam par pakalpojumiem! Piecas reizes vairāk (2005. g.)! Kā mēs varam iegūt preču iegādei nepieciešamo naudu?

Otrs maksājumu bilances konts ir kapitāla un finanšu konts. Tas ir kā ģimenes investīciju un aizņēmumu konts. Katrai cienījamai ģimenei jebkura aktīva banka ir gatava aizdot naudu, tāpēc šāds aizdevums var "aizlāpīt" iepriekšējā rindkopā minēto naudas plūsmas "caurumu". Patiesi - ja "preces", kas jāiepērk, lai pabeigtu celt ģimenes māju vai super-izdevīgā-vietā-atvērušos tirdzniecības konsultāciju biroju, vairos ģimenes ienākumus [lasi: mazinās tekošā konta deficītu], tāda rīcība ir saprātīga. Pie tam, arī iespējas investēt plaukstošā konsultāciju biroja pamatkapitālā daudziem var likties vilinošas!

Kapitāla un finanšu konta galvenās finansētājas Latvijā ir tiešās ārvalstu investīcijas (foreign direct investments, FDI) un banku aizņēmumi ārvalstīs.

Ar FDI sākotnēji arī viss izskatās izcili: investīcijas stabili, lai arī cikliski, pieaug (22 milj. LVL - 1992. g.; 303 milj. LVL - 1997. g.; 83 milj. LVL - 2001. g.; 409 milj. LVL - 2005. g.). Visā publiskajā retorikā tiek apgalvots, ka tiešās ārvalstu investīcijas ir ļoti veselīgas Latvijas ekonomikai, jo sniedz nepieciešamos kapitāla, tehnoloģiju un zinātības (know-how) resursus Latvijas tautsaimniecības konkurētspējīgai attīstībai ES kopīgajā tirgū. Ja abstrahējas no ārvalstīm maksājamām dividendēm (kas "bojā" Latvijas tekošo kontu katru gadu atšķirībā no FDI radītā kapitāla un finanšu konta "uzlabojuma" vienreiz, investīcijas veikšanas gadā), tā visdrīzāk arī ir!

Mūsu grēkāzis kapitāla un finanšu konta pusē ir banku aizņēmumi ārvalstīs. Šī sadaļa ir eksplodējusi tieši pēdējo gadu laikā. Aplūkojot FDI un banku aizņēmumu ārvalstīs attiecību pēdējo 11 gadu laikā (skat. zīmējumu!), ir redzama biedējoša tendence: nosacīti "veselīgo" 75% FDI daļu deviņdesmito gadu beigās tā ir zaudējusi, 2006. gadā galvenais (83%) finansētājs ir banku aizņēmumi ārvalstīs!

Kā ir kļuvis iespējams, ka Latvijas bankas var aizņemties ārzemēs? [2005. gadā vien 1.4 miljardus latu!] Tam ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt, globālā kapitālisma apstākļos virkne lielāko Latvijas banku ir kļuvušas par meitas uzņēmumiem reģionālām Eiropas bankām, te jāmin, pirmām kārtām, Hansabanka (Swedbank), SEB Unibanka (SEB), DnB Nord, Sampo, UniCredit, Baltic Trust Bank (GE Money Bank). Šim bankām aizņemšanās no "mātes" (tātad, ārvalstīs) nesagādā nekādas grūtības, jo "mātes" parasti labi kontrolē savu meitas uzņēmumu kredītrisku. Nordea Latvijā vispār ir Ziemeļvalstu tirgus līdera Nordea bankas filiāle, viņas bilance Latvijā ir virtuāla, šī "aizņemšanās" ir vienīgi iekšbankas darījums. Otrkārt, arī Parex banka [pēdējā Lielā un Neatkarīgā] aktīvi aizņēmās ārvalstu tirgos, pat piederot gandrīz vienīgi Karginam un Krasovickim: 2007. gadā visu laiku lielākais sindicētais kredīts Latvijā 385 milj. EUR; 2006. gadā visu laiku lielākais privātais eirobonds Latvijā 200 milj. EUR; privātklientu noguldījumi Rietumu filiālēs 66 milj. EUR (2006. gada beigas) (kas pēc būtības ir aizņemšanās ārvalstīs). Kopš šā gada 24. februāra, kad Moody’s piešķīra Parex bankai investīciju līmeņa reitingu (investment grade rating) Baa3, šķiet, arī manai bankai ir pavērušās virtuāli neierobežotas aizņemšanās iespējas.

Kāpēc Latvijas bankas aizņemas ārzemēs? Acīmredzama kļūst tendence, ka Latvijas banku kredītportfelis aug straujāk par depozītu portfeli, tas nozīmē, ka bankām vairs nepietiek savu klientu naudas, lai finansētu kredītu izaugsmi. Tā, piemēram, 2006. gadā visu Latvijas banku depozītnoguldījumi auga par 25%, bet kredīti - par 56%. Pie tam jau tagad [2006. gada beigās] DnB Nord un Nordea pasīvos no saviem vietējiem klientiem ir piesaistīts tikai katrs ceturtais lats (25% un 27% attiecīgi)! Tāpēc, lai varētu apmierināt augošo pieprasījumu pēc kredītiem, Latvijas bankas aizņemas ārzemēs [šim fenomenam es veltīšu atsevišķu bloga ierakstu vēlāk].

Kas ir slikts tajā, ka Latvijas bankas aizņemas ārzemēs?
1) Tiek palielināts tekošā konta deficīts, jo par šo naudu izsniegtie kredīti proporcijā 5:1 tiek lietoti patēriņa un importa patēriņa preču finansēšanai, nevis investēti tautsaimniecībā, kas nākotnē varētu "salabot" tekošo kontu;
2) Latvijas ekonomika kļūst ļoti atkarīga no ārvalstu viedokļa par Latviju. Atliek uzrakstīt pāris "šokējošus" rakstus The Economist un The Financial Times, un ārzemju bankas var "pārdomāt" un pietiekoši vienlaicīgi pārtraukt izsniegt kredītus Latvijas bankām
3) Tā kā aizņemties ārzemēs var neierobežoti, netiek stimulēta uzkrājumu veidošana, kas ir galvenā bāze aizdevumiem stabilās ekonomikās. Uzkrājumu trūkums noved pie paterētājnoskaņojuma un augstākas inflācijas.

Kas notiktu, ja Latvijas bankas pārstātu aizņemties ārzemēs? Latvijas banku rīcībā esošie kredītresursi būtu ierobežoti, nedaudz celtos to cena, un kreditēšanas pieauguma tempi samazinātos, atslābinot patēriņa puses inflāciju.

Kāpēc Latvijas bankas nekad nepārstās aizņemties ārzemēs? Atvērtā ekonomikā to panākt būtu grūti, jo ES pamatbrīvības definē spēles noteikumus, kuros vienmēr atradīsies kāds spēlētājs, kam būs izdevīgi izmantot Latvijas tirgus pieprasījumu pēc patēriņa kredītiem. Pat ja FKTK izgudrotu ierobežojumus Latvijas bankām, konkurenti izmantotu pārrobežu tirdzniecības iespējas vai sadibinātu filiāles, kas apietu minētos ierobežojumus. Tas savukārt nostādītu Latvijas bankas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos, kas ES ir nepieļaujami.

Visas domas ap iespējamo Latvijas tekošā konta deficīta problēmas bezkrīzes risinājumu nogrimst globālās tirgus ekonomikas fundamentālajās likumsakarībās. Ja mēs būtu kaut nedaudz izolēti no ES, man būtu vismaz 10 receptes! Tagad - tā īsti nav nevienas. Tekošā konta deficīta finansējuma kolapss var izdarīt ievērojamu spiedienu uz nacionālo valūtu. Šajā kontekstā arvien viedāks šķiet Ilmāra Rimšēviča viedoklis: "Jebkuriem līdzekļiem pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai!" Pēc tam kaut vai plūdi, bet bez tiešiem draudiem latam un Latvijas iedzīvotāju pirktspējai!

Ir viena utopiska ideja, kas pamatojas uz hipotēzi par kolektīva saprāta (collective mind) esamību. Cik brīnišķīgi tas gan būtu, ja lielākās Latvijas bankas un viņu īpašnieki vienlaicīgi saprastu, ka banku kredītportfeļa pieaugumiem ir jābūt sabalansētiem ar depozītu portfeļu pieaugumu, un bankas vienlaicīgi nolemtu ierobežot aizņemšanos ārvalstīs! Ja tas notiktu līguma formā - tas būtu noziedzīgs kartelis, ja tas notiktu FKTK norādījumu iespaidā - tā būtu nevienlīdzīgas konkurences radīšana, ja tas notiktu vispusēji un pats no sevis - tas būtu collective mind, kas izglābtu Latviju!

Ja pastāvētu kolektīvais saprāts, mēs lēnām atgrieztos pie deviņdesmito gadu beigu situācijas, kad FDI bija galvenais tekošā konta deficīta finansētājs (skat. zīmējumu!), kas radīja pamatotas cerības samazināt šo deficītu nākotnē. Vai šajā upē mēs varam iekāpt vēlreiz? 2006. gadā tikai viena lielā Latvijas komercbanka – SEB Unibanka – par vienu procentu palielināja no klientiem piesaistīto depozītu īpatsvaru savos pasīvos, kamēr tirgus vidēji to samazināja par 9%! Ja būtu kolektīvais saprāts, komercbanku īpašnieki un vadītāji bītos no satricinājuma, ko var izraisīt spontāns ārvalstu naudas apsīkums komercbanku finansēšanā, un gatavotu banku sistēmu “mīkstajai nosēdināšanai” proaktīvi un pašrocīgi.

Kamēr Matriksa pazīmes Latvijā nav konstatētas, pēc kā izskatās mūsu ģimene ar norēķinu konta deficītu? Tā arvien tērē vairāk nekā nopelna. Tas ir iespējams aizņemoties (kamēr vēl dod!). Mūsu ģimene ir ieķīlājusi tēva uzcelto māju, lai saņemtu papildu naudu. Taču tā tiks izlietota nevis pelnītspējas palielināšanai kā 10 gadus atpakaļ, bet televizoros, gludekļos un satriecoši skaistā kruīzā ap pasauli ar sniegbaltu laineri pirmās klases kajītēs. Ticiet man, šī ceļojuma laikā dzīve sitīs augstu vilni!

Apreibis traktorists izbrauc uz lielceļa jeb sliktākais Latvijas scenārijs

[publicēts diena.lv 07/03/2007]

Ekonomiskās attīstības modelēšanai var pielietot vairākas metodes, bet baņķieri ir īpaši iecienījuši analizēt iespējami sliktāko attīstības scenāriju (the worst case scenario). Šīs mīlestības pamatā ir pieņēmums: ja mēs atradīsim veidu, kā tikt galā ar bēdīgāko situāciju, visi pārējie iespējamie notikumu pavērsieni būs kā viegla pastaiga Jūrmalas priežu gāršā.

Nedaudz atgādināšu, kāpēc Latvijā lata valūtas kurss pret eiro ir stabils. Latvijas Banka (LB) savas valūtas kursa stratēģijas (currency board arrangement) ietvaros ir noteikusi lata maiņas kursu pret eiro 0.702804 (Latvijas ekonomistiem to ir svarīgi zināt no galvas, tāpat kā matemātiķiem skaitli “pī” – 3.14159...). Tā kā valūtas momentāno kursu nosaka tirgus, valūtas kursa stratēģija paredz atļaut noteiktu kursa koridoru, kura ietvaros centrālā banka neiejaucas. LB to ir noteikusi +/-1% ietvaros, tāpēc, ja lata/eiro kurss atrodas robežās no 0.696 līdz 0.710, nekāda centrālās bankas intervence nav sagaidāma. Savukārt, ja kurss draud noslīdēt zem 0.696 (lats revalvējas jeb paliek spēcīgāks), LB iejaucas tirgū, pārdodot latus (latu daudzums ekonomikā palielinās). Un otrādi - ja kurss draud pacelties virs 0.710 (lats devalvējas jeb paliek vājāks), LB iejaucas tirgū, uzpērkot latus (latu daudzums ekonomikā samazinās). Šāds mehānisms nodrošina lata valūtas kursa pret eiro stabilitāti, kas savukārt translējas uz [cerēto] tautsaimniecības stabilitāti.

Kas varētu draudēt latam ievērojama Latvijas tirgus satricinājuma gadījumā?

1) Devalvācija vai revalvācija

Saglabājot valūtas kursa stratēģiju, šī pieeja, viennozīmīgi, būtu neprātīga. Devalvācija radītu ievērojamu īstermiņa inflācijas pieaugumu, un efekts no atelpas eksportētājiem ilgtu dažus mēnešus, līdz Latvijas ekonomika atgrieztos līdzsvara stāvoklī un visi ieguvumi būtu kompensējušies ar augstākām cenām un augstākām algām. Revalvācija, savukārt, īstermiņā apstādinātu inflāciju, Latvijas iedzīvotāji uz mirkli kļūtu “bagātāki”, taču eksporta konkurētspēja tiktu sagrauta.

Makroekonomisti ir vienisprātis, ka jebkuri ieguvumi būtu īslaicīgi, tāpēc vienīgais attaisnojums būtu lata revalvācija mirkli pirms pievienošanās eirozonai, ja tas palīdzētu “apmānīt” stingros Māstrihtas kritērijus (Maastricht criteria) inflācijas ziņā [inflācija valstī nedrīkst pārsniegt 1.5% punktus no 3 ES valstu ar viszemāko inflāciju vidējo rādītāju].

Tāpat Māstrihtas kritēriji pieprasa Latvijas iestāšanos valūtas maiņas mehānismā (ERM II) Eiropas Monetārās sistēmas (EMS) ietvaros, kas nepieļauj valūtas devalvāciju.

Devalvāciju kā zāles ekonomisku problēmu ārstēšanai makroekonomisti neiesaka jau no pagājušā gadsimta vidus, tāpēc iedomājieties, kādu spiedienu devalvācijas scenārija gadījumā uz Latvijas valsti izdarīs Eiropas Centrālā banka, Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un citi! Tādēļ es noteikti apgalvoju: mums nav Hugo Čavesa, kas starptautisko domu būtu gatavs ignorēt.

Verdikts: devalvācijas risks – ļoti mazs


2) Valūtas kursa stratēģijas atcelšana

No vienas puses, atrašanās ERM II Latvijai tieši nepieprasa valūtas kursa stratēģiju. Kandidātvalsts centrālā banka var izvēlēties citus veidus, kā nodrošināt valūtas kursa stabilitāti. SVF klasifikatorā ir minēti vairāki valūtas maiņas kursu režīmi, kas nav pretrunā ar ERM II. Tai pašā laikā, no otras puses raugoties, fiksēta valūtas kursa politika ir ļoti ieteicama mazās valstīs ar atvērtu tautsaimniecību, kur ārējai tirdzniecībai ir liela nozīme.

Kā atzīst pati LB: “Mazāka tautsaimniecība ir atkarīga no pārmaiņām pasaules finanšu un preču tirgos, un tās iespējas ietekmēt šīs pārmaiņas ir ierobežotas. Šādās valstīs atsevišķi lieli darījumi (kapitāla ieplūšana vai aizplūšana) var radīt ievērojamas īstermiņa valūtas kursa svārstības, palielinot valūtas izdevumus un riskus.”

Diskusija par citiem iespējamiem valūtas regulācijas mehānismiem ir notikusi Igaunijā. Analīze ir pierādījusi, ka kursa “palaišana” brīvā peldējumā (free float) vai “valūtas kursa piesaiste ar inflācijas mērķi” ir mazāk piemēroti Igaunijas ekonomikai nekā currency board arrangement.

Mani nedaudz pārsteidz, ka šāda profesionāla diskusija nav notikusi Latvijā, taču diskusijas esamība diez vai mainītu tās negatīvos secinājumus. Līdz ar to citi veidi, kā nodrošināt ERM II prasību izpildi, ir nesalīdzināmi riskantāki un “sorosiem” iekārojamāki (skat. iepriekšējo ierakstu blogā!), lai LB izskatītu to ieviešanu.

Verdikts: valūtas kursa stratēģijas atcelšanas risks – mazs


3) Valūtas kursa svārstību koridora paplašināšana

No LB monetārās politikas: “Valūtas kursa mehānisms II nozīmē to, ka vismaz divus gadus pirms eiro ieviešanas latam jābūt piesaistītam eiro un lata kurss attiecībā pret eiro drīkst svārstīties ne vairāk kā +/-15% robežās pret lata piesaistes kursu eiro. Latvijas Banka plāno nodrošināt šaurākas svārstību robežas attiecībā pret eiro nekā maksimāli pieļaujamās, tādējādi saglabājot lielāku lata stabilitāti attiecībā pret eiro.”

Tomēr nedz LB teiktais, nedz ERM II nosacījumi neliedz LB reiz pārskatīt savu monetāro politiku un nozīmēt lata kursam attiecībā pret eiro, teiksim, maksimumu: +/-15% koridoru. Tādejādi maksimālais starpbanku maiņas kurss varētu sasniegt 0.808 LVL/EUR, bet minimālais – 0.597 LVL/EUR. Pēc SVF definīcijas tas sauktos “horizontal band” jeb “horizontālā josla”, kas ir pilnībā pieļaujami valūtas kursa stratēģijas ietvaros.

Tiesa, var izrādīties visai grūti simulēt LB valūtas maiņas intervenču ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, kas ir būtisks “horizontālās joslas” politikas instruments, taču modeļa trūkums var neatturēt no kārdinājuma ieviest lielāku brīvību LB valūtas kursa politikā.

Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komiteja (FKTK, faktiskais Latvijas banku uzraugs) jau ir paziņojusi Latvijas bankām par savu nodomu EUR atvērto valūtas pozīciju vērtēt tāpat kā, teiksim, USD atvērto valūtas pozīciju, t.i., piemērot noteiktus normatīvus, lai pasargātu bankas no iespējamiem zaudējumiem apstākļos, kad valūtu īpatsvars banku aktīvos un pasīvos nav sabalansēts. Tā ir dīvaina prasība, ja LVL/EUR kurss var svārstīties 1% robežās ap 0.702804, bet ļoti saprotama, ja koridors tiek paplašināts līdz +/-15%. Tad nepareizi atvērtas pozīcijas gadījumā bankas (arī uzņēmumi un privātpersonas) var zaudēt līdz pat 30% no pozīcijas, kas ir ievērojams risks.

Līdz šim bankas ļoti rūpīgi uzraudzīja USD, GBP, CHF un citu valūtu atvērtās pozīcijas, tomēr, liekot vienādības zīmi starp EUR un LVL (t.i., uzticoties LB faktiskajai monetārajai politikai), tagad tas ir signāls par iespējamu politikas maiņu. Mēs jau apspriedām devalvācijas/revalvācijas neiespējamību; vai tiešām tā ir ziņa par piesaistes koridora paplašināšanu?!

Verdikts: valūtas kursa svārstību koridora paplašināšanas risks – vidējs


Izvērtējot iespējamos notikumu pavērsienus attiecībā uz lata kursu, vislielāko risku es saskatu scenārijā, kas varētu paredzēt valūtas kursa svārstību koridora paplašināšanu. Pirmkārt, to neviens neaizliedz, reakcija no starptautiskās sabiedrības varētu būt mērena, jo “svētā govs” – lata piesaistes kurss eiro – 0.702804 – jau netiek apdraudēts! Turpinoties ārvalstu kapitāla ieplūdei valstī, lata tirgus kurss attiecībā pret eiro varētu pat kāpt (lata revalvācija, teiksim, līdz 0.597 LVL/EUR), tā atstājot īslaicīgu pozitīvu ietekmi uz inflāciju [zīmējumā A variants]. Tiesa, tekošā konta deficīta finansējuma kraha gadījumā lata tirgus kurss var atkal kristies (lata devalvācija sliktākajā gadījumā par 15%+15%=30%, sasniedzot 0.808 LVL/EUR) [zīmējumā B variants], bet FKTK bankas par to jau būs brīdinājusi, bankas atvērtās EUR pozīcijas jau būs aizvērušas un tiešu zaudējumu bankām nebūs...

Tomēr mani neatstāj bažas, ka apreibušais traktorists (lasi: sakarsusī Latvijas ekonomika), kas radis līkumot starp grāvjiem uz šaurā un dangainā lauku ceļa, var piepeši savā dullumā tikt novirzīts uz plaša un asfaltēta lielceļa, kur valda šosejas huligāni ar ātriem un jaudīgiem rodsteriem (lasi: starptautiski valūtas spekulanti) [skat. sarkano līniju zīmējumā]. Manuprāt, avārijas iespējas tas var ievērojami palielināt.

Turklāt, nedrīkst aizmirst, ka valūtas riskam ir pakļautas ne vien bankas, kas to māk profesionāli pārvaldīt, bet arī uzņēmumi un visas privātpersonas, kas saņem algu latos un ir paņēmušas hipotekāro kredītu eiro...

Labā ziņa ir tā, ka nekas no šeit aprakstītā Latvijā nekad nenotiks, jo LB vada kompetenti speciālisti, kas aprakstītos riskus zina vēl labāk par mani. Šis bloga ieraksts ir vienīgi publicēta analīze, kas koncentrējās uz pašiem sliktākajiem iespējamajiem scenārijiem, savukārt LB zina, kā pie tiem nenonākt. Tāpēc lasiet, kam tas ir interesanti, bez lieka satraukuma sirdī:)

Dona Kihota cīņa ar hipopotamu jeb Ilmārs Rimšēvičs pret biezādaino Latvijas valsti

[publicēts diena.lv 28/02/2007]

Latvijas specdienesti esot noskaidrojuši uzbrukuma latam rīkotājus, jādomā, ka tie būs vietējie sorosi, kas būs mēģinājuši atkārtot Džordža Sorosa leģendāro (un viņam ļoti ienesīgo) uzbrukumu Anglijas mārciņai 1992. gada septembrī.

Es vairāk priecātos, ja notikušais būtu izrādījies Latvijas Bankas (LB) vadītāja veikls gājiens savu mērķu sasniegšanai. Ja tā, tas patiesi būtu efektīvi.

Kādi ir LB mērķi? “Latvijas Bankas monetārās politikas galvenais mērķis saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" ir nodrošināt cenu stabilitāti valstī”, vēsta LB mājas lapa. Tomēr nav jābūt SSE Rīga profesoram Mortenam Hansenam, lai saprastu, ka faktiskās valūtas kursa stratēģijas (currency board arrangement) ietvaros LB nav pārāk daudz instrumentu galvenā mērķa sasniegšanai apstākļos, kad notiek strauja tautsaimniecības attīstība.

Kādi ir LB instrumenti cīņai pret inflāciju, ņemot vērā valūtas kursa stratēģijas ierobežojumus? Tiem būtu jāsamazina naudas piedāvājums tirgū. Ceļot LB refinansēšanas likmes, ietekmēts tiktu lats, taču finansēšana Latvijā notiek pārsvarā eiro. Turklāt spekulantiem rastos procentu arbitrāžas iespējas fiksēta LVL/EUR kursa apstākļos. Turpinot celt obligātās rezerves, mainot kapitāla pietiekamības nosacījumus u.tml., LB nostāda Latvijas komercbankas nevienlīdzīgas konkurences apstākļos ar ārvalstu banku filiālēm, kas nevar būt atbalstāmi ES kopējā tirgū. Cīnīties par valdības izdevumu ierobežošanu pie smieklīgi maza budžeta deficīta (un smieklīgas ietekmes uz naudas piedāvājumu tirgū) ir vairāk jautājums par “pareiziem signāliem”, ko mēs nosūtam Eiropas Centrālajai bankai un SVF. Kreditēšanas ierobežošana vai apgrūtināšana brīva un atvērta tirgus apstākļos ar administratīvām metodēm ir utopiska.

Tikmēr visus biedējošā finanšu tirgus attīstība turpinās. 2006. gadā noguldījumu pieaugums tirgū bija 25%, kamēr izsniegtie kredīti palielinājās par 56%. Tādejādi noguldījumu īpatsvars banku pasīvos samazinājās par 9%: no 62% 2005. gadā līdz 53% 2006. gadā (Avots: LKBA). Tātad, gandrīz pusi Latvijas banku aktīvu finansē nevis depozītnoguldītāji, bet citi aizdevēji – galvenokārt ārzemju bankas.

Lai ko darītu LB, tā nevar tieši ietekmēt eiro ienākošo plūsmu gan Eiropas Savienības fondu veidā, gan komercbanku pasīvos - mātes banku un starptautisko finanšu institūciju izsniegto aizdevumu veidā. Pat izgudrojot īpaši viltīgus apgrūtinājumus komercbankām, tās pārvērtīsies par savu mātes banku filiālēm (jūs jau esat pamanījuši, ka Latvijā ir piereģistrēta arī GE Money bank filiāle paralēli GE Money bank piederošai Baltic Trust Bank un SEB Rīgas filiāle paralēli SEB piederošai SEB Latvijas Unibankai), kuras uzraudzīs mātes banku valstu finanšu tirgu uzraugi.

Tāpēc vienīgais patiesi iedarbīgais veids cīņai ar ekonomikas pārkaršanu ir sabiedēt tirgu. Bet tirgus ir biezādains. Un biezādainiem dzīvniekiem ir vajadzīgi nopietni kairinājumi.

Ilmārs Rimšēvičs par to runā nepārtraukti. To saka arī viņa komanda. Piemēram, 2006. gada oktobrī LB Monetārās pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns piedalījās banku un finanšu konferencē un brīdināja par “optimistiskās kreditēšanas” perspektīvām Latvijā. Diemžēl, vienīgais rezultāts pēc intervijas zviedru televīzijā, kur žurnālisti Ancāna teikto bija interpretējuši kā brīdinājumu par iespējamo banku krīzi Latvijā, bija satraukto depozītnoguldītāju rindas Parex filiālē Stokholmā. Tas neatstāja iespaidu uz Latvijas tirgu.

Tagad, kad ir ierunājušies lielgabali, mūzas var paklusēt. Savu viedokli par Latvijas ekonomiku ir izteikuši The Economist, Standard & Poor’s, Danske Bank, The Financial Times un citi. Tas nevar neiepriecināt. Diskusija, kas ir sākusies investoru aprindās, banku valdēs un kredītkomitejās nenovēršami novedīs pie konservatīvākas kredītpolitikas, pie mazāka eiro ieplūduma ekonomikā un sagaidāmas straujās attīstības sabremzēšanās uz veselīgiem 7-8% IKP pieauguma gadā. Tas rada pamatu cerībām iziet no šīs tautsaimniecības attīstības eksplozijas bez krīzes, “mīksti nosēžoties” (soft landing).

Jāatzīst, ka diskusija par nepieciešamību rīkoties Latvijā tā īsti uzsākās vienīgi tad, kad lata kurss “atsitās” pret augšējo LB intervences robežu, tāpēc nestāstiet man, ka uzbrukums latam nebija Ilmāra Rimšēviča interesēs:)