Viedoklis: GK

Elegants veids cīņai pret aplokšņu algām un Neo

Paturpinot Jāņa Ošleja minēto ideju Jāņa Dombura šovā "Kas notiek Latvijā?" 03/03/2010:

     Latvijā vajadzētu publicēt darba ņēmēju atalgojuma datubāzi!

• to veiksmīgi dara Norvēģijā http://skattelister.no/skatt (mēs par vienu soli būtu tuvāk Ziemeļvalstu labajai praksei);
• Neo zaglīgums nevienu neapdraudētu:)
• sabiedrībai būtu labāka kontrole pār atalgojumu valsts sektorā;
• būtu salīdzināms atalgojums privātuzņēmumos:

1. kas novērstu nepamatotu atalgojuma pieaugumu, pārvilinot darbiniekus (mazinātu uzņēmēju izmaksas); 
2. augsta bezdarba apstākļos nerastos spiediens pacelt atalgojumu, pat ja citā uzņēmumā tas ir lielāks;
3. ļautu nekavējoties identificēt aplokšņu algu maksātājus un saņēmējus (to, pirmkārt, palīdzētu izdarīt godprātīgie, nodokļus maksājošie uzņēmēji, kuru konkurences spēju aplokšņu algu maksātāji apdraud), salīdzinot atalgojuma līmeņus līdzīgās pozīcijās.

Arguments, ka šo sarakstu varēs izmantot noziedznieki, ir vājš - jau tagad ļaundariem ir visas iespējas novērtēt iedzīvotāju turīgumu pēc dzīvesveida. Galvenais mīnuss - par tevi VID ziņos kaimiņš, ja pelnīsi 300Ls mēnesī, bet sava Nissan Navara kravas kastē vasarā krāmēsi jaudīgu ūdensmoci:) Bet pluss - pieticīgāks un videi draudzīgāks autoparks & lielāki naudas uzkrājumi!

Apdomājam!

Dibenologu tests

Jauna kapitālistiskā burbuļa pūšanās ir sākusies. Dibens eksistē!? Nenoguli sākumu (un nolec pirms jaunā burbuļa plīšanas)! Liec, lai burbulis pūšas eksporta sektorā! Un sargi premjeru, jo viņu nomainīt tagad ir vilinoši!

Rūpniecības produkcijas izlaide:

 

Parex lietišķās aktivitātes indekss:

OMX Riga biržas indekss:

Dzīvokļu cenas: Arco, Latio

Piramīdas kambari un slepenā izeja

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/09/2009 rediģētā versijā]

 

“Par Volstrītas lielākās investīciju krāpniecības izveidošanu notiesātais finansists Bernards Medofs ir pārsteigts, ka viņa 65 miljardus dolāru (32 miljardus latu) vērtā finanšu piramīdas tipa krāpšanas shēma netika atklāta agrāk, tā afērists paziņoja savā pirmajā intervijā pēc tiesas sprieduma pasludināšanas. Kā ziņots, Medofs nodarbojās ar krāpšanu gadu desmitiem, pārliecinot investorus ieguldīt miljardiem dolāru, kas tika izmantoti, lai izmaksātu fiktīvas dividendes iepriekšējiem ieguldītājiem. Viņš atrodas apcietinājumā kopš marta, kad atzina savu vainu krāpniecībā, kura tiek uzskatīta par lielāko Volstrītas vēsturē.”

LETA-REUTERS, 2009. gada 29. jūlijā

Mērglis pats un mērgļi visapkārt

Pirmās liecības par alkatīgo Bērniju Medofu ir galēji neglaimojošas: viņš apzog galvenokārt ebrejus, īstenojot finansiālu holokaustu – viņa klienti viņu sauc par otru Hitleru; viņš krāpj sievu, divdesmit gadus uzturot sakaru ar mīļāko Šerilu Vainstīnu; viņš apmeklē prostitūtas masāžas salonos un snobiski tērē naudu par vasaras mājām Palmbīčā, Montokā, Antibas ragā un penthausu Manhetenā. Bijušais NASDAQ biržas vadītājs izrādās parasts mērglis, kādus redzam ik uz soļa.

 

Viņa finanšu direktors Frenks Dipaskali arī izrādās mērglis – lieto narkotikas un glabā neatļautus šaujamieročus, bet no atbildības par to Dipaskali izdodas izvairīties, jo viņš piekrīt sadarboties ar federālo tiesu Manhetenā un liecināt pret savu noziegumu partneri. Tas ļaus viņam saņemt cietumsodu, lielākais, 125 gadu garumā – tas ir, par 25 gadiem mazāk nekā viņa bosam!

 

Kamēr Šerila Vainstīna strādāja par finanšu direktori Amerikas sieviešu cionistu organizācijā Hadassah, Bērnijs pierunāja mīļāko investēt ne vien 40 miljonus šīs organizācijas naudas, bet arī visus Šerilas ģimenes 35 gadu iekrājumus. Apspriežot investīciju stratēģiju uz viena spilvena ar Bērniju, Šerila bija ievērojamā interešu konfliktā ar Hadassah un savu vīru. Pēc Medofa finanšu piramīdas sabrukuma Šerila ar vīru Ronaldu bija spiesti pārdot savu māju Manhetenā, jo “bija zaudējuši visu”.

 

Tiesa, daļu naudas viņa atgūs, jo 25. augustā izdevniecībā St. Martin’s Press iznāk grāmata “Love, Money, Bernie and Me”, kur sešdesmitgadīgā Vainstīna 224 lapaspusēs sīki apraksta savu intīmo sakaru. Jau jūnija tiesas sēdē viņa savu gultasbiedru raksturoja kā “šo biedu, šo monstru, šo riebekli un šo briesmoni”. Bērnija advokāts Aira Sorkins izteicis cerību, ka, stāstot par savām investīciju saistībām, Šerila grāmatā “ir diskrētāka, nekā viņa ir bijusi attiecībā uz savu seksuālo dzīvi”.

 

Arī Medofa sekretāre Eleanora Skvilari nevarēja pretoties vēlmei sniegt izsmeļošu interviju žurnālam Vanity Fair: viņai šķita, ka sadarboties ar FIB lietas izmeklēšanā ir par maz, lai izpirktu savu vainu pret sabiedrību. Tieši no sekretāres lasītāji uzzināja, ka darba laikā priekšnieks ir pētījis intīmsludinājumus uz žurnāla pēdējā vāka un tik ļoti noslīdējis no sava krēsla zem galda, ka Eleanora ir baidījusies, ka viņš nokritīs. Reiz Eleanora ieskatījusies viņa adrešu grāmatiņā un uz burta “M” ieraudzīja tik daudzu masieru kontaktus, ka brīdinājusi: “Ja jūs šo adrešu grāmatiņu pazaudēsiet un kāds cits to atradīs, viņš nodomās, ka jūs esat perverss”. Reizēm Bērnijs esot sarunājis “masāžas” seansus vērtspapīru tirdzniecības laikā. “Kurp jūs dodaties?”, vaicājusi Eleanora. “Tāpat – pastaigāties”, Bērnijs melojis, bet pēc stundas vai vēlāk atgriezies “daudz labākā noskaņojumā”.

Pārtrumpot tirgu ir pats vienkāršākais

Medofam bija jāpaskaidro saviem klientiem, kā viņam divdesmit gadu garumā vienmēr izdodas ģenerēt lielāku atdevi no investētās naudas, nekā aug pats tirgus. Konkurenti kā nolādēti cīnījās ar akciju tirgus indeksiem, lai viņu investīciju portfeļi dotu lielāku atdevi, bet tikai atsevišķi veiksminieki reizēm panāca rezultātus, kas par dažiem procentiem pārsniedza indeksus. Medofa fondi konstanti deva 10 – 15 % atdevi pat visnelabvēlīgākajos tirgus apstākļos. 13,500 klienti pētīja fondu atskaites un dziļā cieņā grozīja galvas: ja visu akciju cenas bija kritušās un tikai divām akcijām nedaudz pieaugušas, Bērnijs nekļūdīgi bija licis uz tām!

 

Īstenība izrādījās šokējoša pat FIB izmeklētājiem: Bērnijs Medofs vērtspapīros nebija investējis ne centu no savas finanšu piramīdas naudas. Kā tas kļuva iespējams? Kāpēc to neviens nebija pamanījis? Šeit slēpjas galvenā viņa panākumu atslēga – teicama ilūzijas radīšana.

 

Medofa firma atradās trīs stāvos cienījamā 34 stāvu Manhetenas debesskrāpī Trešajā avēnijā, sauktā par Lūpukrāsas ēku. 19. stāvā atradās administrācija, bet četras piektdaļas stāva aizņēma vērtspapīru tirdzniecības telpa, kurā dīleri nodarbojās ar tirgus veidošanu (market-making) vērtspapīriem. Pēc būtības dīleri iepirka vai pārdeva vērtspapīrus vairumā, uzturot to likviditāti un piedāvājot saviem klientiem piedalīties darījumos, tirgojot vērtspapīrus nevis tieši tirgū, bet izmantojot savus krājumus. Tas nav īpaši ienesīgi – tāds smags nelielu komisiju bizness, toties ideāli atbilst bijušā NASDAQ vadītāja kompetencei. Pie tam šis bizness rada ļoti lielu darījumu apjomu ar vērtspapīriem, tik lielu, ka neviens pat neiedomājās pārbaudīt un atklāt faktu, ka Medofa fondi nav ne reizi izmatojuši tirgus veidotāju pakalpojumus. 18. stāvā atradās datorsistēmas, juristu kabineti un konferenču telpa. Tikai 17. stāvs bija atvēlēts “investīciju konsultāciju biznesam”, kas tad arī vēlāk izrādījās vērienīgākā finanšu piramīda pasaulē jeb Ponzi shēma. (Ponzi bija pirmais amerikānis, kas 20. gadsimta 20. gados kļuva bēdīgi slavens, izmaksājot kā peļņu jaunu investoru naudu.)

 

Pārtrumpot tirgu, tajā piedaloties, ir lielākais izaicinājums visiem aktīvu pārvaldītājiem pasaulē. Pārtrumpot tirgu post factum, tajā nepiedaloties, ir triviāls matemātisks uzdevums. Tā kā no klientiem savāktā nauda atradās Chase Manhattan bankas kontā, krāpnieku darbs bija samērā vienkāršs – vēsturiski notikušajos akciju un citu vērtspapīru cenu kāpumos un kritumos bija jāizvēlas piemēroti laika momenti, kad “pirkt” un kad “pārdot” vērtspapīrus tā, lai kopējais portfeļa gada ienesīgums būtu kādi 13 %. Pat krītošā tirgū tas ir iespējams. Šie nenotikušie darījumi tika uzrādīti investoru pārskatos, kas norādīja uz stabilu peļņu un Dievam līdzīgu gaišredzību. Neviens cits tirgū tā nevarēja, tāpēc arvien vairāk investoru pievērsās tieši Bērnijam Medofam.

Neviens (!), ieskaitot auditorus, neiedomājās pārbaudīt darījumu īstumu. Tika pārbaudītas vērtspapīru cenas to pirkšanas un pārdošanas brīžos – tās sakrita izcili (ko citu var gribēt no profesionāla un atzīta vērtspapīru tirgus veidotāja?!), bet ne vērtspapīru apjomi, kas it kā bija “iejukuši” vērienīgajā un reālajā tirgus veidošanas biznesā.

“Ikviens tirdzniecības darījums, ikviens tirdzniecības rīkojuma orderis, ikviens konta izraksts, ikviens apstiprinājums, ikviens saistītais ieraksts – viss bija fiktīvs,” atzina Vērtspapīru un valūtas komisija. Lai automatizētu šāda apjoma fiktīvu dokumentu radīšanu, Bernards Medofs un finanšu direktors Frenks Dipaskali bija izveidojuši speciālu datorsistēmu. Tā kā shēma ietvēra fondus ar miljardiem dolāru lieliem aktīviem, viņiem vajadzēja nodrošināt, lai darījumi izskatītos kā atsevišķi un dažādos laikos veikti. Šim nolūkam viņi izmantoja arī nejaušo skaitļu ģenerēšanas programmas, lai ārēji izskatītos, ka tirdzniecība notiek ar dažādiem laika intervāliem.

Tagad ir noskaidrojies, ka sistēma nav bijusi ideāla – piemēram, nesenās klientu atskaitēs ir figurējis Fidelity Spartan U.S. Treasury Money Market Fund, kas nepastāv kopš 2005. gada. Taču šādas sīkas neatbilstības auditori plaukstošajā uzņēmumā nebija spējuši atrast.

Ilūzijas, kas rada realitāti

Uz darbinieku jautājumu: “Kā mēs visi varējām būt tik akli?”, FIB aģente atbildēja: “ Neko tādu man līdz šim vēl nav nācies redzēt. Jūs visi esat dzīvojuši Disnejlendā.”

 

Piemēram, darbinieki zināja, ka šefs nav draugos ar datoru, jo darbā viņš to nelietoja. Tas izrādījās kļūdains secinājums, jo mājās Medofs ar datoru strādāja intensīvi.

 

17. stāvā klientu serviss bija ļoti slikts. Bet labāku nevajadzēja, jo kļūt par Bērnija klientu bija pagodinājums. Darbinieku virsvadītāja Anete rūpējās, lai darbā tiktu pieņemti zema līmeņa klerki, galvenokārt, strādājošas mātes, kas saņēma ne vairāk par 1,600 latiem mēnesī. Viņas bija jaunas un naivas, bez finanšu izglītības un nespēja saprast notiekošo. Savai sekretārei Bērnijs teica: “Ja tu gribi mācīties, ņem mākslas vēsturi, es to apmaksāšu. Tikai ne biznesu!”

 

Savukārt sava nozieguma līdzdalībniekiem Frenkam un Anetei Bērnijs maksāja karaliski. Sešdesmit vienu pēdu garas jahtas un Bentley automobiļi bija tikai redzamākā daļa no viņu kompensācijas. Bērnijs bija augstsirdīgs: reizēm viņš jaunlaulātiem darbiniekiem apmaksāja visu medusmēnesi, reizēm rūpējās par darbinieku bērniem, lai tie varētu sākt darbu viņa firmā.

 

Bērnijam ļoti palīdzēja zināšanas par auditoru respektu pret starptautiskiem darījumiem. Bērnijs bija paskaidrojis, ka viņa ASV darījumus depozitārijā viņa vārdā it kā veic Eiropas bankas un otrādi – Eiropas darījumus veic ASV dīleri. Neviens (!) nekad nepārbaudīja šādu “starptautisku” biznesu.

 

Medofs pārbaudītājiem atklāja tikai daļu no sava biznesa. Viņš uzrādīja tikai 10-25 darījumu kontus, kuru saturu viņš īpaši rūpīgi kontrolēja, bet kopējais kontu skaits, ko viņš pārvaldīja, bija mērāms tūkstošos. Ilgu laiku Medofs vispār nebija reģistrējies Vērtspapīru un valūtas komisijā kā investīciju padomnieks – tik izveicīgs viņš bija!

Izejas stratēģija un patiesība Medofa režijā

Galvenais jautājums Medofa rīcības izpratnei ir viņa izejas stratēģija no paša uzbūvētās piramīdas. Bērnijs Medofs nebija tik apmāts, lai nesaprastu finanšu piramīdas galīgumu un uzsāktā neatgriezeniskumu. Viņš neplānoja bēgt uz Argentīnu vai mainīt savu identitāti. Kāds bija viņa nozieguma “pozitīvais” scenārijs?

 

Atbildi var dot Medofs pats: iespējams, mūs sagaida aizraujoša grāmata.

 

Pagaidām var tikai spekulēt, mēģinot izprast šo cilvēku. Biedējošākā ir atziņa, ka viņš būtu varējis noturēt kontroli pār savu piramīdu līdz savas nāves dienai – finanšu piramīdas analīze liecina, ka kritisks izrādījās 2008. gada rudens, kad akciju tirgus piedzīvoja strauju sabrukumu. Lielie investori pieprasīja lielas izmaksas – 7 miljardus dolāru – ko Medofs nevarēja veikt.

 

Bez šiem satricinājumiem viņš savu piramīdu būtu turpinājis būvēt vēl gadus desmit. Tas bija iespējams, jo solītie augļi 10 – 15 % apmērā nepieprasīja piramīdas strauju augšanu, pie tam lielākā daļa investoru nopelnīto reinvestēja, neprasot naudas izmaksas. Savukārt ik gadu piesaistīt 5 – 7 % jaunas naudas, pat ja tie bija miljardi dolāru, ar Bērnija reputāciju un ietilpīgajā Amerikas tirgū bija iespējams.

 

Stingri ierobežojot personisko alkatību, Medofs būtu komfortā nodzīvojis līdz sava mūža beigām, savu īpašumu jau laikus nododot labticīgiem ieguvējiem – dēliem un citiem radiniekiem. Piramīda būtu sabrukusi vien pāris gadus pēc viņa nāves, jo, visticamāk, nekontrolētais un narkotiku sagrautais finanšu direktors mēģinātu to pārlieku alkatīgi izmantot savas labklājības vairošanai.

 

Izmantojot savu nāvi kā izejas stratēģiju, lielos tirgos ir iespējamas ilglaicīgas finanšu piramīdas. Galvenie nosacījumi to pastāvēšanai: minimāli tirgus satricinājumi, salīdzinoši zema garantētā peļņa un augsts reinvestētās peļņas procents. Tas liek domāt, ka ne par visiem Bērnijiem mēs esam uzzinājuši... Piemēram, Le Parisien augustā jau ziņoja par aizturēto franču “mini-Medofu”.

 

Medofs vienmēr bija dīvains – ne sliktā vai savādā veidā, bet atšķirīgs un ļoti paštaisns. Šodien precīzi apgalvot, ka mēs saprotam notikušo, var vienīgi ar zināmu piesardzību. Ir viedoklis, ka FIB un investori ir uzzinājuši par šo blēdību tieši tādā veidā, kā Medofs pats to ir gribējis.

 

Viņš bija rūpīgi plānojis savu arestu – redzamā vietā uz galda bija atstājis dienasgrāmatu, ko parasti nēsāja līdzi. Dienasgrāmatā bija vairāki zīmīgi ieraksti, piemēram: “Atcerēties samaksāt darbiniekiem!”, ko iepriekš viņš pats nekad nav darījis – iespējams, FIB izmeklētāju maldināšanai. Arī tikšanos ar savu advokātu Airu Sorkinu viņš bija ieplānojis dažādās dienās, tā nodrošinoties pret aresta laika nenoteiktību.

 

Pēc aresta Bērnijs piezvanīja Eleanorai un pārjautāja, vai FIB izmeklētāji ir atraduši viņa dienasgrāmatu un viņa čemodānu. Saņēmis pozitīvu atbildi, Bērnijs esot izklausījies apmierināts.

 

Savā kabinetā viņš bija atstājis 100 nesegtus čekus par kopējo summu 173 miljoni dolāru, kas bija izrakstīti viņa darbiniekiem. Tiek uzskatīts, ka tas nozīmē – Bērnijs bija sagatavojis ieganstu, lai atzītos dēliem par izveidoto shēmu.

Saglābt mazumiņu

Cik Latvijā pazīstama aina: pāris dienas pēc Bernarda Medofa atzīšanās FIB aģenti pārtvēra viņa sūtījumu radiniekiem un draugiem, kurā bija vienu miljonu dolāru vērti pulksteņi un senas rotaslietas.

Nokaltusī roka

[publicēts "Rīgas Laiks" 01/06/2009 rediģētā versijā]

 

In these times of financial woe, some journalists have been timidly exploring the past for precedents, pushing the horizon as far as the 1929 Great Depression. Very few have looked beyond that traumatic event, assuming that capitalism in its current form has no earlier historical roots. But this is hardly true--earlier history might indeed teach us valuable lessons.

Raymond De Roover, a Harvard historian, published in 1963 his classic The Rise and Decline of the Medici Bank (1397-1494), which opens with the statement that "modern capitalism based on private ownership" was invented by Italian merchants and bankers, by far the most active businessmen in the Middle Ages. Joint stock companies did not exist until the 1600s, "but the Medici Bank had foreshadowed the holding companies in certain respects."

In its heyday, the Florentine banking conglomerate was the largest in Europe. It had branches in Geneva, Avignon, Bruges and London as well as in Rome, Naples, Venice and Milan. Founded in 1397 by Giovanni di Bicci, the bank's fortune reached its peak under the wise management of Cosimo de' Medici, the famous patron of the arts.

The expansion of the banking activities continued at an extraordinary pace until his death in 1464. Gold and cash deposits along with commercial ventures and merchandise exchanges guaranteed a continuous flow for high-interest lending, which was wisely supervised. But the Bank soon began to overstretch itself.

Now, as then, the coordination between different branches or departments continues to be a major issue confronting administrators in business as well as in governments. Choosing the right person as a manager is no less difficult than finding the right heir to the business or the reign.

After Cosimo's death, his son, Piero, and his grandson, Lorenzo, had a much less steady hand on the branch managers and gradually lost their grip on the banking empire. Diminished economic power brought about troubles at home, where in 1478 the so-called Pazzi Conspiracy--an attempted coup organized by a rival banking family secretly helped by the Roman Catholic Church--brought Lorenzo to his knees.

By the time Cosimo's grandson tried to recover control over Florence, the Medici Bank was near collapse, which led to many irregularities. One disgruntled citizen commented after a two-year bout of warfare: "Cosimo and Piero (grandfather and father), with half of the money you have spent on this war, would have gained much more than you have lost."

This might remind us of other recent disastrous military and monetary enterprises. Then, as now, too much money badly accounted often damages the purpose for which it is spent. Lorenzo, desperately in need for monies, turned business into a matter of state and took money from his own relatives to defend himself and the city, and also diverted public funds for his own use.

The fear of being annihilated by foreign powers, combined with the lack of transparency, allowed the ruler of the Republic to turn it into an effective tyranny. With the declared purpose of defending Florentine freedom and its way of life, Lorenzo raised taxes for the war and embezzled banking funds with the result (does this sound familiar, anyone?) of creating a huge credit crunch.

The Medici Bank--as De Roover argued--had tenuous cash reserves that were usually well below 10% of total assets. Lack of liquidity was an issue for banking since its origins. Of course, in the Renaissance they dealt with thousands or millions of florins--billions were yet unthinkable. But would a bailout have been thinkable at the time? Lorenzo certainly bailed himself and his family out of a political and financial mess with public funds. He eventually gained for himself the superlative epithet of "The Magnificent" by obtaining foreign military support and by compromising his city's liberty.

However, shortly after his death in 1492, his weak son Piero was thrown out of Florence. Perhaps that was an early instance of what we would now call kicking the debt problem onto the next generation.

State and money matters have always been deeply intertwined--the idea that the market would regulate itself rose no sooner than the 18th century with Adam Smith's "invisible hand." We can learn from the past that people on the top were always keen on hiding and washing their hands while appropriating funds in the name of the country, sharing the debts with people at the bottom and privatizing the profits.

The enlightened policies of public artistic patronage like those of Cosimo and Lorenzo were a magnificent facade for their political success and survival--and ultimately for their financial failure.

The Medici Meltdown
Marcello Simonetta

 

Mediči bankas nelāgais gals Lehman Brothers sabrukuma kontekstā ir pamudinājis Marčello Simonetu meklēt līdzības ar mūsdienu finanšu krīzi. Piekrītu, simetriju šajos notikumos var atrast daudz.

Vislielākās pārdomas man izraisīja Simonetas pārspriedumi par Ādama Smita trāpīgi novēroto tirgus „neredzamo roku”, kurai darbojoties kapitālisms brīnišķīgi noregulē pats sevi, savukārt Mediči bez valsts iztikt nevarēja. Patiesi, Florences diženie labos laikos, valsts atbalstīti, sagrābās bagātības, savukārt krīzes mirkļos viņu parādus vajadzēja atmaksāt tautai. Tātad, bez valsts atbalsta viena vidusmēra Florences banka viduslaikos nefunkcionēja.

Ja nu valsts iejaukšanās finanšu sistēmā Mediči laikā un tagad ir viena procesa līdzīgas izpausmes? Ja nu šādas Smita „neredzamās rokas” nemaz nav? Ja nu nemaz nav būtiski atšķirīgas „kapitālistiskās” ekonomikas, kas pēc Smita domām ir pilnīgāka par „feodālo” ekonomiku? Tas labi izskaidrotu, kāpēc „neredzamā roka” ir tik slikti darbojusies pagājušogad.

Zinātnē iedomātas lietas nav retums. Kaut vai lai atceramies slaveno ēteri – mītisku vidi, kurā izplatās elektromagnētiskie viļņi. Pat Maksvelam, uzrakstot visus 4 slavenos elektrodinamikas vienādojumus, ēteris noderēja kā vienkāršojums – matemātiska substitūcija. Vai Einšteina maldīšanās ap kosmoloģisko konstanti? Iespējams, ekonomistiem „neredzamā roka” ir izrādījusies vienīgi ērts matemātisks aizvietojums, lai aprakstītu notikumus kādā galīgā vēsturiskā periodā. Labi, piekrītu, definēsim šo periodu par kapitālismu!

Iedomāsimies Mediči banku: bilance vienkārša kā itāļu pusdienas – pasīvos antipasta (naudas noguldījumi), aktīvos pasta (naudas aizdevumi) un nedaudz zivs (10% skaidras naudas). Bizness vēl vienkāršāks: nauda – prece – nauda. “Finanšu sistēma” ar pūlēm zelta florīnus reizina ar trīs. Matemātikas gandrīz nekādas – jāmāk vien summēt un aprēķināt procentus.

18.gs. ekonomika nobriest līdz Smita industriālajai Anglijai. Uzņēmuma kapitāls tiek nodalīts no īpašnieka mantas (par uzņēmuma neveiksmēm turpmāk īpašnieks atbild vienīgi ar ieguldīto kapitālu), tā rezultātā darījumi kļūst riskantāki un uzņēmumu prasības un saistības (bilance) uzblīst. Kvazinauda triumfē. Katra izkaltā angļu krona tiek reizināta ar pieci. Matemātiskais modelis, ar ko var aprakstīt šādu ekonomisko mijiedarbību, kļūst ievērojami sarežģītāks – tas balstās lineāru vienādojumu sistēmās. Tirgus naski “rēķina determinantus”* un atrisinājumi izrādās stabili – nedaudz mainot robežnosacījumus (tirgus apstākļus), atrisinājums ir “aptuveni tur pat”, kur sākotnējais.

Voilà! Lūk arī tirgus “neredzamā roka”! Runājot ekonomistu vārdiem – Smita Anglijā biznesa kļūdu ietekme uz rezultātu bija tik neliela, ka lielākajā daļā nelaimju uzņēmuma zaudējumi nebija lielāki par tā kapitālu, ko dedzīgie biznesu īpašnieki bija gatavi zaudēt. Tā aizsākās kapitālisms – sistēma, kuras stabilitāti noteica uzņēmumu kapitāls.

Uz labi kapitalizētiem uzņēmumiem kapitālismā varēja paļauties. Veiksmes gadījumā vinnētāji bija kapitālisti. Neveiksmes gadījumā galvenie zaudētāji arī bija kapitālisti. Vienīgi pie bankrota zaudējumus nācās uzņemties citiem aizdevējiem, kuru buferis, savukārt, bija pašu aizdevējuzņēmumu kapitāls. Nenoliedzami, tā bija jauna, stabila un uzņēmību veicinoša situācija, kas strauji nesa labklājības augļus.

Šodien mēs darbojamies globālā ekonomikā. Ekonomikā, kurā valda atvasināti finanšu instrumenti jeb derivatīvi. Proti, mēs esam iemācījušies pelnīt ne vien no naudas pieauguma, bet arī no naudas pieauguma izmaiņām. Mēs mākam savu banku aktīvus “sekuritizēt”, tā pareizinot vienu ieguldīto dolāru ar 9, nē, labāk ar 12!

Šodien, piemēram, bankās ir iespējams sekojošs atvasināts termiņdepozīts: noguldījumu valūta: USD; noguldījuma termiņš – 1 gads; procentu likme – 4% gadā, ja Bahamu salas septembrī piemeklēs orkāns, 6% gadā – ja nepiemeklēs. Tās ir kā derības ar banku, tiesa „pretējā pusē” derībām ir tūrisma aģentūras, kas no baņķieriem pērk “orkānu derivātus” - apdrošināšanu atpūtniekiem orkāna (sabojāta atvaļinājuma) gadījumā. Tāpēc nav jābrīnās, ka mūsdienu ekonomiku tuvināti apraksta daudz sarežģītāku – vismaz atvasinātu vienādojumu sistēmas.

Šeit mums, lasītājiem, kas ir ieguvuši elementāru matemātisku izglītību, būtu bailēs jāsastingst. Mēs visi zinam, cik difereciālvienādojumu (atvasinājumu vienādojumu) sistēmas ir nestabilas! Proti, daudzām no tām atrisinājums ir iespējams vienīgi šaurā robežnosacījumu intervālā. Pretējā gadījumā – plus vai mīnus bezgalība... Raugi, pat vienkāršākajai diferenciālvienādojumu sistēmai:

 

 

ar koeficientiem a=1; b=d=2 un c=3 mēs kā atrisinājumu iegūstam sarežģītu un nestabilu seglu virsmu** (skat. zīmējumu):

 

 

Apkopojot sacīto – ja mēs ekonomiku varam alegoriski attēlot kā nekad līdz galam neatklājamu (jo ekonomikas subjekts – cilvēks – visu laiku mācās) vienādojumu sistēmu, tad pašlaik mēs uzturamies ļoti nestabilu diferenciālvienādojumu atrisinājumu zonā, kur uzņēmumu kapitāls (kas kā likums ir 1/25 – 1/4 no uzņēmuma aktīviem) vairs nevar pasargāt aizdevējus no būtiskiem zaudējumiem – jau pie nelielām novirzēm no optimuma (seglu punkta) atvasinājuma efekts var novest pie bezgalīgi lieliem (salīdzinot ar uzņēmuma kapitālu) zaudējumiem. Šādos gadījumos kapitāla jēga zūd. Tad palīdzēt var tikai valsts, kā Mediči bankas laikos. Vai tas, kur esam nonākuši, maz ir kapitālisms?

 

Iespējams, tāpēc pašlaik vadošā ekonomiskā metode ASV, Lielbritānijā, Vācijā ir valsts atbalsts, ekonomikas stimulācija, nacionalizācija un citas postkapitālistiskas rīcības formas. Valdības, nojaušot iespējamo zaudējumu armagedoniskos apjomus, vairs neuzticas Šumpētera “radošajai nojaukšanai”. Lielo uzņēmumu kapitāls ir kļuvis bezjēdzīgs, tas neko nenodrošina un neapdrošina.

 

“Too big to fail”*** ir jaunā mantra. Smita „neredzamā roka” ir kļuvusi parētiska. Rīt viņa nokaltīs. Parīt par viņu aizmirsīs.

 

Pie līdzīgiem secinājumiem, ka ekonomika ir piedzīvojusi ievērojamas kvalitatīvas pārmaiņas, mēs varam nonākt arī pētot naudas apriti. Proti, mēs no skolas zinam, ka rēķinot ātruma izmaiņas arvien īsākos laika periodos (t.i. atvasinot ātrumu pēc laika) mums kļūst ērti operēt ar pavisam citu lielumu – paātrinājumu:

 

 

Dabaszinātnes precīzi skaidro, kāpēc ļoti īsos laika sprīžos (kad )mainās matērijas īpašības: ūdens var uzvesties kā betons, bet elektrons – kā trusis maga cepurē. Iespējams, paātrinoties naudas apritei (pārskaitījumu laikam tiecoties uz nulli), ekonomika kļūst ar vecajiem modeļiem neizskaidrojama.

 

Mediči bankas pārskaitījums no Florences uz Avinjonu notika zirgu eskorta ātrumā. Smita laika Anglijas bankas ļāva norēķināties ar čekiem. 20. gs. vidū bankas pārskaitījumiem sāka izmantot telegrāfu. 20. gs. beigās T+3 (pārskaitījums, kad saņēmēja banka tika kreditēta trešajā darba dienā pēc maksājuma uzdevuma iesniegšanas) arvien bija sasniegums. Piemēram, 1998. gadā es esmu piedalījies konferencē ASV, kur tās valsts viedie sprieda par miljardu dolāru ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai ASV iekšzemes maksājumu sistēma pārietu no T+4 uz T+3, t.i. saīsinātu iekšzemes maksājumu izpildes ātrumu no četrām dienām uz trim.

 

Tad piepeši parādījās “same day value”***** un, Dievs pasargā ekonomiku, tiešsaistes maksājumi. Šodien, 100 firmu grāmatvežiem atvērot kontus vienā bankā, ar internetbankas palīdzību arī Latvijas labākajās bankās ir iespējams darījums, ka viens un tas pats miljons dolāru četru stundu laikā ir apritējis caur visu 100 firmu kontiem. Šāds darījums 20 gadus atpakaļ būtu iespējams labi ja gada laikā. Runājot baņķieru žargonā, naudas likviditāte ir kļuvusi teju bezgalīgi liela. Tas mūsdienu finanšu sistēmu maina būtiski. Nauda sāk uzvesties kā ūdens, bet bankām ir sagatavoti vienīgi grozi tās pārnēsāšanai.

 

Mediči banka apstākļos, kad , būtu spiesta skaidrā naudā turēt nevis 10% no saviem aktīviem, bet teju 100%. Un īsā laikā bankrotēt, jo skaidra nauda seifā neko nepelna.

 

Pārskaitījumu laika sarukšana ir novedusi finanšu sistēmu pie kvalitatīvi jaunas situācijas – vai nu sistēmai ir jāuztur 100% likviditāte – proti, bankām visi savu klientu noguldījumi ir jātur naudā, atturoties no aizdošanas, vai arī jāpaļaujas vienīgi uz naudas tirgu likviditāti – ka nepieciešamības gadījumā trūkstošo naudu vienmēr varēs aizņemties.

 

Lehman Brothers izraisītais satricinājums vēl šodien demonstrē, ka starpbanku naudas tirgū bez valdības atbalsta neiztikt. Kapitāla nozīme aizplīvurojas: nauda pārvietojas “pa vadiem” ar gaismas ātrumu, bet globālie naudas tirgi divās dienās var sabrukt. Tikai valsts atbalsts var nodrošināt banku stabilitāti – kā to pareizi bija izpratis Kozimo un Lorenco jau Mediči bankas uzplaukuma laikos.

 

Tātad Smita “neredzamā roka” arī šajā kontekstā ir nokaltusi.

 

 

Gatis Kokins

 

_______________________________________

*        ”rēķināt determinantu” – lineāru vienādojumu sistēmas atrisināšanas metode

**       seglu atrisinājums trīsdimensiju telpā atgādina zirga seglu virsmu. No pieredzes mēs varam iztēloties, ka ir tikai viens punkts seglu centrā (seglu punkts), uz kura uzlikts zirnis nenoripo. Un arī tad, ja zirgs nekustas.

***      ”pārāk liels, lai ļautu sabrukt”

*****   ”maksājumi vienas dienas ietvaros”

Does net margin correlate with growth of sales?

Studying one pan-Baltic enterprise, I came to the graphs of consolidated sales and net profit:

 

My somehow trained mathematician eye saw similarity between net profit graph and possible derivation of sales graph.

So, I derived sales graph, calculating "growth of sales" and plotted it against the net margin graph:

 

It looked pretty similar, I checked the correlation:

Yap!

Conclusions:

1) Sometimes textbook cases work also in real life;

2) In rapid growth environment expense growth is not catching gross income growth, net margin improves;

3) During slowdown we are bad and late in cost cutting and downsizing back to sustainable expense levels, net margin shrinks.

Viltus pravieši un Armagedons dzīvokļu attīstītājiem

[publicēts diena.lv 04/09/2007]

Sludinātāji vēsta par drīzu galu jaunu dzīvokļu attīstītājiem. Bankas atsaka finansējumu jauniem attīstītājiem tādā apjomā, ka taksometru vadītāji ir izsapņojuši sapni uzcelt katrs savu 40 dzīvokļu māju. Cenām esot jākrīt. Un patiesi, ja (vienkāršoti ņemot):

jauna dzīvokļa cena = zemes cena + būvmateriālu cena + celtniecības izmaksas + arhitektu un konstruktoru izmaksas + attīstīšanas un pārdošanas izmaksas + attīstītāja peļņa,

tad iespēju ir daudz.

Pirmkārt, zemes cenas, sevišķi tālāk no Rīgas centra, var pietuvoties racionāli izskaidrojamām cenām vienas ES valsts galvaspilsētā, kas nav Londona. Otrkārt, samazinoties pieprasījuma disbalansam ar piedāvājumu, atsevišķu būvmateriālu cenas jau tagad ir kritušās par 30%. Treškārt, celtnieki atkal sāk izrādīt interesi par būvniecības tenderiem, pie tam inflējušās celtniecības darbu izmaksas ļauj vietējā tirgū konkurēt arī vācu būvuzņēmējiem (lai arī vācu būvnieku algas arvien ir augstākas, darba ražīguma pārākums to atsver). Tas garantē, ka celtniecības izmaksas Latvijā “nepaskries garām” ES vidējiem rādītājiem. Ceturtkārt, Latvijā ir izveidojusies cienījama daudzdzīvokļu māju attīstītāju industrija, kas zina mēroga efektu (economy of scale) – liela apjoma projektu priekšrocības pār maziem – un ir gatava strādāt sarūkoša ienesīguma apstākļos.

Tāpēc, cenu izmaiņas no piedāvājuma puses jauno dzīvokļu tirgū ir iespējamas, bet ne dramatiskos apjomos (skat. formulu: “tas maksā tik, cik tas maksā”).

Galvenais dzinulis cenu korekcijai varētu būt jauno dzīvokļu pārprodukcija, t.i., izmaiņas pieprasījumā. Atbilstoši biznesa ciklam, Latvijas attīstītāji var būt sabūvējuši vairāk dzīvokļu, nekā nepieciešams Rīgas (Latvijas) iedzīvotājiem demogrāfiski iznīkstošā situācijā.

Ja atsaucamies uz Vecās Eiropas pieredzi (kurp neatlaidīgi tiecamies kā uz buržuāziski dīkdienīgas un nodrošinātas dzīves paraugu), tad tur uz vienu iedzīvotāju ir 35 – 45 kvadrātmetru dzīvojamas platības. Pie tam katru gadu, lai atjaunotu dzīvojamo fondu, tiek celti aptuveni 5 mājokļi uz 1000 iedzīvotājiem (nekustamā īpašuma ziņā depresīvā valstī Vācijā – 2, dinamiskajā Īrijā – 20 [Īrijā arī runā par dzīvokļu tirgus pārkaršanu, skat.
http://www.finfacts.com/irelandbusinessnews/publish/article_1000716.shtml])

Situācija Latvijā un brāļu/māsu valstīs ir vēsturiski bēdīga. 1. attēlā ir redzams, ka deviņdesmitajos gados tautsaimniecības strukturālo reformu apstākļos jaunu mājokļu celtniecība bija apstājusies: Latvijā un Igaunijā deviņdesmito gadu beigās un 21. gs. pirmo divu gadu laikā tika uzcelts vidēji viens mājoklis uz 2000 iedzīvotājiem. Tas nevarēja neradīt mājokļu deficītu: es lēšu, ka šajos gados Latvijā pietrūka 11 000 jaunu mājokļu ik gadu. Kopējais uzkrātais jaunu mājokļu deficīts 1992.-2006. gadā ir aptuveni 152 000.

2007. gads, iespējams, būs pirmais šajā gadsimtā, kad uzkrātais jaunu mājokļu deficīts nepalielināsies. Un tas notiek apstākļos, kad Latvijā tiek saražoti “veselīgi” 5 jauni mājokļi uz 1000 iedzīvotājiem.

Kāpēc ir nepieciešami jauni mājokļi? Katrā ekonomikā ir zināms daudzums veco mājokļu, kas kļūst nelietojami un ir jāaizstāj ar jauniem. Pie tam, augošās ekonomikās, pieaugot arī iedzīvotāju rocībai, palielinās pieprasījums pēc lielākas dzīves telpas. 2. attēlā ir redzama dzīvojamās platības uz vienu iedzīvotāju dinamika Baltijas valstīs pēdējos 10 gados. Šajā laika tā ir pieaugusi par 4-5 kvadrātmetriem uz vienu iedzīvotāju, Latvijā sasniedzot 26 kvadrātmetrus uz vienu iedzīvotāju. Šis rādītājs par 35% atpaliek no Vecās Eiropas komforta līmeņa - 40 kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju.

Pat veicot nekritisku ekstrapolāciju (t.i., ņemot pēdēja gada – dzīvokļu celtniecības buma – pieaugumu turpmākajiem periodiem) ir redzams: lai “pietuvotos Eiropai”, jauni dzīvokļi un dzīvojamās mājas Latvijā būs nepieciešamas pašreizējā apjomā vismaz 15 gadus. Protams, turpmākais dzīvokļu celtniecības pieaugums un vēl straujāka tautas skaitliskā iznīkšana šo termiņu var saīsināt, teiksim, līdz 10-12 gadiem, taču deficīta kontekstā ir neiespējami runāt par jaunu dzīvokļu pārprodukciju. Tai skaitā arī Latvijas kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā.

Cits jautājums – vai mājsaimniecību ienākumi ir pietiekoši, lai atļautos pirkt jaunus mājokļus?! Tomēr algu pieaugums Latvijā un jaunu dzīvokļu cenu stabilizācija ļauj cerēt, ka arī latviešu dzīves apstākļi konverģēs “uz Eiropu”.

Bankām, acīmredzami, ir jāturpina iedzīvotāju hipotekārā kreditēšana jaunu dzīvokļu iegādei un attīstītāju finansēšana. Tiesa, bankām ir rūpīgi jāraugās uz attīstītāju pieredzi, finanšu situāciju un biznesa plānu, lai subjektīvu tirgus konvulsiju gadījumā neciestu no iespējamiem bankrotiem. Bankām jābūt uzmanīgām, arī finansējot vecos dzīvokļus, jo fakts, ka veco dzīvokļu cena ir tuva jauna dzīvokļa cenai, ir saistīts ar milzīgo deficītu jauno dzīvokļu tirgū. Deficītam samazinoties, arī veco dzīvokļu cenām, sevišķi, padomju laika daudzdzīvokļu blokmājās, ir neizbēgami jākrītas.

Viltus praviešiem ir jāatzīst, ka Armagedona jaunu dzīvokļu attīstītajiem nebūs.