Viedoklis: GK

Tweets Mar 2010

Ieraksti Twitter.com 2010. gada martā...

Videokonservi: runa par nodokļiem SCP III kongresā

Galvenās tēzes no manas runas SCP III kongresā 27/02/2010 ir atrodamas iepriekšējos blogos:

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/laffer-un-aisha.html

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/advokāti-nākotnes-nodokļu-stratēģijām.html

http://gatis.kokins.com/weblog/2010/03/esi-vienkarsaks-un-tauta-tev-sekos.html

taču tiem, kas uztver ar ausīm vai kurus interesē nianses - no šodienas ir pieejams samontēts runas video:

1.daļa:

2.daļa:

3.daļa:

4.daļa:

Prieks, ka šorīt (11/03/2010) 8:15 Pauls Raudseps Latvijas Radio 1 raidījumā attiecībā uz Lafēra līkni un Latvijas pozīciju tajā pauda līdzīgu viedokli:

http://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20100311A081500082500&MSWMExt=.asf

Cerams, tas liecina - pret sabiedrību nedaudz humānāka politika (vai vismaz - šīs politikas mēmi) sāk laist savas saknes līdzcilvēku apziņā, iesākumā kaut nedaudz apšaubot ultralabējās dogmas, kas pēdējos 15 gadus ir dominējušas "nacionālajos" mēdijos:)

Elegants veids cīņai pret aplokšņu algām un Neo

Paturpinot Jāņa Ošleja minēto ideju Jāņa Dombura šovā "Kas notiek Latvijā?" 03/03/2010:

     Latvijā vajadzētu publicēt darba ņēmēju atalgojuma datubāzi!

• to veiksmīgi dara Norvēģijā http://skattelister.no/skatt (mēs par vienu soli būtu tuvāk Ziemeļvalstu labajai praksei);
• Neo zaglīgums nevienu neapdraudētu:)
• sabiedrībai būtu labāka kontrole pār atalgojumu valsts sektorā;
• būtu salīdzināms atalgojums privātuzņēmumos:

1. kas novērstu nepamatotu atalgojuma pieaugumu, pārvilinot darbiniekus (mazinātu uzņēmēju izmaksas); 
2. augsta bezdarba apstākļos nerastos spiediens pacelt atalgojumu, pat ja citā uzņēmumā tas ir lielāks;
3. ļautu nekavējoties identificēt aplokšņu algu maksātājus un saņēmējus (to, pirmkārt, palīdzētu izdarīt godprātīgie, nodokļus maksājošie uzņēmēji, kuru konkurences spēju aplokšņu algu maksātāji apdraud), salīdzinot atalgojuma līmeņus līdzīgās pozīcijās.

Arguments, ka šo sarakstu varēs izmantot noziedznieki, ir vājš - jau tagad ļaundariem ir visas iespējas novērtēt iedzīvotāju turīgumu pēc dzīvesveida. Galvenais mīnuss - par tevi VID ziņos kaimiņš, ja pelnīsi 300Ls mēnesī, bet sava Nissan Navara kravas kastē vasarā krāmēsi jaudīgu ūdensmoci:) Bet pluss - pieticīgāks un videi draudzīgāks autoparks & lielāki naudas uzkrājumi!

Apdomājam!

Advokāti nākotnes nodokļu stratēģijām

Runājot par nepieciešamajām valsts investīcijām dažādās nozarēs, autori ir iecienījuši savas finansēšanas vēlmes izteikt nevis latos, bet proporcijās, visbiežāk - procentos no IKP. Tā piemēram, augstākajai izglītībai tiek prasīts 2%, pārējai izglītībai - 4%, medicīnai - 7%, zinātnei un inovatīviem pētījumiem - 3%, valsts aizsardzībai - 2%, sociālai aizsardzībai - 20% (pašlaik 14%, salīdzinājumam: 30% - Vācijā, 28% - vidēji ES), tad vēl ceļiem, policijai, valsts pārvaldei... Kā var nesolīt?! Saskaitot šīs proporcijas, gandrīz visu politisko partiju programmās ir iegūstams skaitlis, kas ievērojami pārsniedz 40%. Tas lieliski sadzīvo ar solījumiem pazemināt nodokļu slogu...

Kāda ir budžeta ieņēmumu (nodokļi + nenodokļu ieņēmumi) realitāte? (skat. zīmējumu!)

Lafērs un divas AiŠas

NODOKĻI BŪS JĀCEĻ [turpinot budžeta konsolidāciju nākošajā gadā, lai nebūtu jāķeras pie pensijām un sociālajiem maksājumiem].

Aiša savā valšķīgumā un vitalitātē dzied: "bet šie vārdi mani baida, es no tevis citus gaidu!"

Divas citas, politiskās AiŠas vēlētāju priekšā arī apgalvo, ka nodokļu celšana viņus baida, bet krītošā budžeta konsolidācijas problēmu var atrisināt tieši otrādi - ar nodokļu samazināšanu. Piemēram, Andris Šķēle apgalvo, ka: «Neviens saprātīgs cilvēks nodokļus krīzes laikā neceļ. Jāsamazina PVN, jāsamazina uzņēmumu ienākumu nodoklis». Savukārt, Ainārs Šlesers saka, ka «vadība ir ieinteresēta radīt biznesam labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmēji radītu darba vietas un katram bezdarbniekam būtu darbs. Nodokļu politikai ir būtiska nozīme, tāpēc svarīgi jau tuvākajā laikā to sakārtot tā, lai uzņēmēji nebankrotētu». Jēdzīgas un intuitīvā līmenī pareizi izprastas tēzes! Patiesi, anticikliska valdības politika paredzētu nodokļu samazinājumus krīzes laikā, ko pavadītu ekonomiku stimulējošs valdības tēriņu palielinājums!

Vienīgais BET - Latvijas gadījumā tas nav iespējams. Budžeta deficīta palielināšana virs līmeņiem, par kuriem Latvija ir vienojusies ar saviem donoriem, ir neprāts - tas pāris gados pārkāptu valsts ārējā parāda slieksni, virs kura tā apkalpošana būtu riskanta. Tas ir ne tikai "sazvērnieku" SVF viedoklis, bet arī neatkarīgu analītiķu - piemēram, BNP Paribas aprēķins:

Tātad,  AiŠu piedāvājums būtu īstenojams vienīgi gadījumā, ja nodokļu pazemināšana dotu tiešu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Te valšķīgās būtnes atsaucās nevis uz sev ierastajiem un saprotamajiem 19. gadsimta ekonomikas klasiķiem, bet uz Artūru Lafēru (Arthur Laffer), kas 1974. gadā, pusdienojot ar Diku Čeiniju un Donaldu Ramsfeldu, uz salvetes uzzīmēja līkni (ko par slavenu padarīja pie galdiņa sēdošais acīgais Džūds Vaniski no The Wall Street Journal).

Tā izskatījās sekojoši:

Lafērs pamatoti pieņēma, ka pie vidējās nodokļu likmes 0%, valstij nodokļu ieņēmumu nebūs. Arī vidējai nodokļu likmei tuvojoties 1 (100%), uzņēmējdarbība apstātos un nodokļu ieņēmumu nebūtu. No šejienes izriet secinājums, ka eksistē kāda vidējā nodokļu likme, pie kuras valsts nodokļu ieņēmumu ir vislielākie. Vēlākie pētījumi parādīja, ka Lafēra līknes maksimums nedaudz nobīdās atkarībā no valsts ekonomikas struktūras un laika. Tomēr Lafēra līknes maksimumi ir aprēķināti vidējās nodokļu likmes 0.5-0.6 rajonā (0.59 Zviedrijai, 0.55 ASV un 0.53 ES(27), 0.50 Latvijai (vērtējums)). Augšējā grafikā ir uzrādīts, kā atkarībā no nodokļu sloga mainās valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) nosacītajās vienībās (zilā - izmērāmais kopprodukts, purpursarkanā - izmērāmais kopā ar ēnu sektoru). Redzams, ka, palielinot nodokļu slogu, IKP samazinās, bet sākotnēji - ne tik strauji, kas ļauj Lafēra līknei augt. IKP līknes lēzenums tāpat ilustrē faktu, ka ekonomika nav pārāk elastīga pret valdības fiskālo politiku - ne tur valdība ko būtiski var pabremzēt buma apstākļos, ne sastimulēt recesijā... [tas ir vēl viens neliels arguments par labu monetārajai politikai]. Ēnu ekonomika nodokļu pieaugumu arī īsti nejūt - analīze rāda, ka tās pieaugums pie lieliem nodokļiem ir minimāls.

Lafēra ideja balstījās un matemātisku loģiku: katram nodokļu ieņēmuma līmenim atbilst vismaz divas nodokļu likmes - viena pa labi no maksimuma, otra pa kreisi. Tātad, valstī, kura ar vidējo nodokļu slogu 0.67 nodokļos ieņem 200 vienības (punkts A), eksistē nodokļu slogs (mūsu piemērā: punkts B - 0.48), kas ir ievērojami mazāks, bet dod tādu pašu nodokļu ieņēmumu [skatīt zīmējumu].

Esi vienkāršāks, un tauta tev sekos?

Es atceros, cik lepns deviņdesmito gadu vidū es biju par Latvijas banku, kad sapratu, ka jaunā Latvijas monetārā politika būs līdzīga valūtas padomei (currency board arrangement, CBA), kas likās vienkārša, saprotama un - pēc būtības - nesagāžama.

Arī tagad es uzskatu, ka tikko valstiskumu iedibinājušām trešās pasaules valstīm ar vāju makroekonomisku kompetenci centrālajās bankās, CBA ir drošs īstermiņa risinājums. Plus daži izņēmumi - nelielas, bet konkurētspējīgas ekonomikas (kā Honkonga).

Mums, Austrumeiropas valstīm, kam jākonverģē uz attīstīto Vācijas un Apvienotās Karalistes tautsaimniecību līmeni kopējā tirgū ar brīvu kapitāla un darbaspēka kustību, uzdevums ir salīdzinoši sarežģītāks. Šoreiz nediskutēšu par suverēnas monetārās politikas priekšrocībām, bet piedāvāju vizuālu monetāro politiku priekšstādījumu, kādu es sagatavoju runai SCP kongresā 27/02/2010:

Proti, gandrīz visas Austrumeiropas valstis ir sākušas ar CBA (fiksēta valūtas kursa mērķis), tad - nostabilizējot ekonomiku - pārgājušas uz izsmalcinātākiem un netriviālākiem monetārās politikas veidiem.

Neapstiprinās arī mums iespinotā fabula par valstu lielumu - Slovēnija (ar 2.1m iedzīvotāju un milzīgu ekonomikas doičmarkizāciju) nav lietojusi CBA, bet veiksmīgi ekonomiski konverģējusi un kā pirmā no Austrumeiropas ir iestājusies eirozonā. Fabula par rūpniecības neesamību Latvijā (kā dēļ nacionālās valūtas kursa pazemināšana tai nevar palīdzēt) sašķīst pret faktu, ka arī CBA nav veicinājis ražošanas attīstību - vienīgi lētu kredītu spekulatīvajam burbulim.

Iespējams, makjavelliskā tēze "esi vienkāršāks, un tauta tev sekos" monetārās politikas kontekstā nav korekta - mūsu politika - CBA - ir maksimāli vienkārša (salīdzinot ar slovēņu 2-pīlāru stratēģiju pirms iestāšanās eirozonā, vai poļu inflācijas mērķa stratēģiju tagad (IKP +1.7% 2009!!)) un sabiedrība to labprāt akceptē, vienīgi "tauta neseko" - atstāj valsti straujāk, nekā ekonomiskā emigrācija notiek kaimiņvalstīs...

«Šī lieta ir tik skaidra un tik saprotama, man šķiet jocīgi, ka šie cilvēki joprojām grib uzturēt šo ideju dzīvu un musināt cilvēku prātus» tā Rimšēvičs:)

Kā jau teicu no tribīnes SCP kongresā, uzskatu, ka monetārās politikas maiņa nevar būt Vienotības programmas pamatā šī gada parlamenta vēlēšanām, jo mēs arvien neesam gatavi šādai atbildīgai un gana sarežģītai rīcībai. Mēs neesam izauguši līdz 1999. gada Polijai (kas togad atteicās no fiksētā valūtas kursa). Bet nešaubos, ka reiz izaugsim!

P.S. Jāpateicas Aivaram Ozoliņam par krēpaino un neinteliģento komentāru: tieši tādi teksti spiež pilsoņus nākt politikā, rakstīt blogus, uzstāties kongresos un vispār - kāpt no rītiem ārā no gultas. Aivar, tas nekas, ka kongresā nebiji, runātājus neuzklausīji, bet viedoklis tev ir! Par to mēs tevi arī mīlam:)