Es atceros, cik lepns deviņdesmito gadu vidū es biju par Latvijas banku, kad sapratu, ka jaunā Latvijas monetārā politika būs līdzīga valūtas padomei (currency board arrangement, CBA), kas likās vienkārša, saprotama un - pēc būtības - nesagāžama.
Arī tagad es uzskatu, ka tikko valstiskumu iedibinājušām trešās pasaules valstīm ar vāju makroekonomisku kompetenci centrālajās bankās, CBA ir drošs īstermiņa risinājums. Plus daži izņēmumi - nelielas, bet konkurētspējīgas ekonomikas (kā Honkonga).
Mums, Austrumeiropas valstīm, kam jākonverģē uz attīstīto Vācijas un Apvienotās Karalistes tautsaimniecību līmeni kopējā tirgū ar brīvu kapitāla un darbaspēka kustību, uzdevums ir salīdzinoši sarežģītāks. Šoreiz nediskutēšu par suverēnas monetārās politikas priekšrocībām, bet piedāvāju vizuālu monetāro politiku priekšstādījumu, kādu es sagatavoju runai SCP kongresā 27/02/2010:
Proti, gandrīz visas Austrumeiropas valstis ir sākušas ar CBA (fiksēta valūtas kursa mērķis), tad - nostabilizējot ekonomiku - pārgājušas uz izsmalcinātākiem un netriviālākiem monetārās politikas veidiem.
Neapstiprinās arī mums iespinotā fabula par valstu lielumu - Slovēnija (ar 2.1m iedzīvotāju un milzīgu ekonomikas doičmarkizāciju) nav lietojusi CBA, bet veiksmīgi ekonomiski konverģējusi un kā pirmā no Austrumeiropas ir iestājusies eirozonā. Fabula par rūpniecības neesamību Latvijā (kā dēļ nacionālās valūtas kursa pazemināšana tai nevar palīdzēt) sašķīst pret faktu, ka arī CBA nav veicinājis ražošanas attīstību - vienīgi lētu kredītu spekulatīvajam burbulim.
Iespējams, makjavelliskā tēze "esi vienkāršāks, un tauta tev sekos" monetārās politikas kontekstā nav korekta - mūsu politika - CBA - ir maksimāli vienkārša (salīdzinot ar slovēņu 2-pīlāru stratēģiju pirms iestāšanās eirozonā, vai poļu inflācijas mērķa stratēģiju tagad (IKP +1.7% 2009!!)) un sabiedrība to labprāt akceptē, vienīgi "tauta neseko" - atstāj valsti straujāk, nekā ekonomiskā emigrācija notiek kaimiņvalstīs...
«Šī lieta ir tik skaidra un tik saprotama, man šķiet jocīgi, ka šie cilvēki joprojām grib uzturēt šo ideju dzīvu un musināt cilvēku prātus» tā Rimšēvičs:)
Kā jau teicu no tribīnes SCP kongresā, uzskatu, ka monetārās politikas maiņa nevar būt Vienotības programmas pamatā šī gada parlamenta vēlēšanām, jo mēs arvien neesam gatavi šādai atbildīgai un gana sarežģītai rīcībai. Mēs neesam izauguši līdz 1999. gada Polijai (kas togad atteicās no fiksētā valūtas kursa). Bet nešaubos, ka reiz izaugsim!
P.S. Jāpateicas Aivaram Ozoliņam par krēpaino un neinteliģento komentāru: tieši tādi teksti spiež pilsoņus nākt politikā, rakstīt blogus, uzstāties kongresos un vispār - kāpt no rītiem ārā no gultas. Aivar, tas nekas, ka kongresā nebiji, runātājus neuzklausīji, bet viedoklis tev ir! Par to mēs tevi arī mīlam:)
Comments