Aizvakar piedalījos jaukā pasākumā, kas notika Roberta Kotrela (Robert Cottrell) izveidotajā kulta grāmatnīcā Robert's Books Jēkaba ielā. Edvards Lūkass (Edward Lucas), ietekmīgs The Economist žurnālists, pēc Rīgas konferences "Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010" apmeklējuma laipni piekrita nelielai auditorijai atbildēt uz jautājumiem par viņa skatījumu uz notiekošo.
Viņa redzējums Vecrīgas intelektuāļu geto iemītniekiem likās būtisks, jo viņš ir aktīvs rakstītājs par Latviju un Austrumeiropas reģionu, bet Latvija kā tēma ir ļoti aktuāla viņa žurnālam The Economist, tāpēc apmeklētāju bija vairāk kā krēslu.
Uz manu jautājumu, kā iekšējā devalvācija var nest augļus brīvas darbaspēka kustības apstākļos, Edvarda atbilde bija negaidīta. Biju domājis, ka viņš runās par acīmredzamo - Eiropas Savienībā darbaspēka brīva kustība ir viena no pamatvērtībām, bet tā būtiski apdraud Latvijas iespējas uzturēt zemu algu līmeni, jo iedzīvotāji vienkārši izvēlas aizbraukt uz valstīm, kurās viņiem piedāvā labākas algas. Savukārt, algu paaugstināšana savās mājās iedragā Latvijas konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Pareiza balansa atrašana ir sarežģīts valdības uzdevums.
Edvards izvēlējās runāt par emocionālajām barjerām, kuras eksistē līdzcilvēku aizbraukšanai. Dzimtā valoda, bērni, vecāki, kultūras vide un draugi - tie visi ir iemesli, kāpēc potenciālais aizbraucējs 400Ls algu Latvijā nav gatavs apmainīt pret 700Ls algu Īrijā. Šim Latvijas iedzīvotājam vienīgi, teiksim, 800Ls mēnešalga ir pietiekoši vilinoša, lai izceļotu. Tātad, šajā piemērā barjera (naudas izteikmē) ir aptuveni 350Ls. Edvards uzskata, ka mums būtu jāveicina šādas barjeras pieaugums. Tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā pretoties dzelžainajai makroekonomiskajai loģikai, kas determinē Latvijas iedzīvotāju ievērojamu ekonomisku emigrāciju.
Edvards ieskicēja lietas, kas viņaprāt pazemina šo barjeru, un es varu turpināt - neuzticība valdībai un Saeimai; korupcija pašvaldībās, VID, policijā; valsts nozagšana un ekonomikas pakļaušana to turīgo pilsoņu interesēm, kas kontrolē politiskās partijas un mēdijus; socālās nevienlīdzības pieaugums; efektīva sociālā drošības tīkla trūkums; tiesiskās paļāvības ignorance parlamenta lēmumos. Patiesi, intervijas ar latviešiem Anglijā parāda, ka bieži kā galvenais iemesls emigrācijai netiek minēta finanšu situācija, bet gan gauža vilšanās valdībā, neticība Latvijas spējai attīstīties turpmāk, bailes par savu bērnu nākotni, nevēlēšanās pieņemt koruptīvus tikumus, u.tml.
Mēs redzam, ka ekonomiskā emigrācija Austrumeiropas valstīs ir ļoti dažāda - visi runā par latviešiem un lietuviešiem Īrijā, bet par igauņiem - visnotaļ maz. Poļu santehniķis ir urbāna leģenda daudzās rietumvalstīs, bet par čehu jumiķiem vai ceļu strādniekiem neviens nav dzirdējis. Iespējams, emigrācijas korelācija ar Džini indeksu ir lielāka, nekā emigrācijas saistība ar algu atšķirībām.
To saprotot, līdzcilvēku noturēšanas recepte ir rokā! Mums vairāk jādod Latvijas iedzīvotājiem to, ko viņi nevar saņemt nekur citur pasaulē - izglītību un kultūrvidi dzimtajā valodā, taisnīgu sociālo aizsardzību un pārliecību, ka SUMPURŅI [precīzs Kārļa Šadurska ieviests apzīmējums!] varbūt lēni, bet toties neatgriezeniski tiek padzīti no valdības un represīvajiem orgāniem. Mums jāpārtrauc tālāka sabiedrības ienākuma līmeņu polarizēšanās. Trīspartiju koalīcija SUDRABA LODE [protams, piristi nepiekritīs šim nosaukumam:) ] ir cerīgs sākums.
Domāju, ka šo Edvarda Lūkasa ideju ir vērts inkorporēt arī topošajā jaunās valdības programmā.
Recent Comments